Tag Archives: Arnstadt

Pēdējā nedēļa sākusies

paperwork     Tas brīdis nu ir klāt – aizvadu savas lieliskās Vācijas prakses vasaras pēdējo nedēļu. Par pašu nedēļu nekā īpaša ko rakstīt nav, jo ne vairs īsti šeit jūtos, ne vēl mājās var doties… Notiek visāda veida astu sasiešana: atsevišķā mapītē lieku SportIdentam atstājamos failus, gatavoju pa kādai atskaitei, nobeidzu vēl pēdējos šeit iesāktos darbus un plānoju Latvijā darāmo.

angry boss     Nekādus ceļojumus vairs ieplānojusi neesmu, atlicis vēl tikai kādu no iekrātajiem stāstiem uzrakstīt. Tā kā šodien lasīju, ka Ušakovs tomēr atzinis, ka Rīgas remontus solītajā laikā nepabeigs un sācis arī Satiksmes departamenta vadības purināšanu, tad uzrakstīšu īsu, bet tematiski ļoti labi iederīgu gabaliņu – par Arnštates bruģi.

Praktiski visa vecpilsēta ir bruģēta un dāmām ar glītām papēžkurpēm te ir grūti – der tikai krosenes, bezpapēžu vai pamatīgas platformkurpes. Man paveicās, ka nevienu pāri dāmu kurpju līdzi nebiju paņēmusi. Bet toties bruģis ir ne vien kvalitatīvi uzlikts, bet arī skaisti – dažādos rakstos.

IMG_1860     No šāda viedokļa (kad kājās nav papēžkurpju), to var pat atzinīgi papētīt. Piemēram, vairākās pilsētās esmu redzējusi arī, ka ar bruģakmeņu krāsām tiek dažādi braucējiem un gājējiem domāti apzīmējumi veidoti – kā šajā Snēkā tapušajā bildē redzams.

Arī citur esmu līdzīgus veidojumus redzējusi, bet neesmu nofotografējusi, tad nu tagad pa milzīgo bilžu arhīvu rakos, jo zināju, ka kaut kur taču nobildēju. 🙂

IMG_0541     Ārpus Arnštates centra gājēju celiņi dažviet ir izlikti ar betona bruģi, bet vecpilsētā lepni dižojas īsta akmens gabaliņi. Vēl interesantāk – vienā skvēriņā ir speciāli izveidota taka, kas ar dažāda veida bruģi un dažādos rakstos izlikta. Katram fragmentam klāt plāksne ar uzrakstu – kas tas par akmeni un kuras vecpilsētas vietas šādi bruģētas. Arī raksts atbilst attiecīgajam bruģējumam.

Interesanti, ka arī tik prozaisku lietu var labi pasniegt. Stāsta beigās pielikšu mazu fotogaleriju ar šiem fragmentiņiem, bet, tā kā paraugtaka ir centrā un intensīvi staigājamā vietā, tad doma ir, ka gadiem ejot varēs redzēt kā dažādie bruģa veidi nolietojas, jo šeit pa tiem visiem tiek vienlīdz bieži staigāts.

IMG_0558     Tā kā vecpilsētas ieliņas ir kalnainas, līkumainas un dažāda platuma, tad bruģa meistariem ir bijis ko ņemties un, ja gribētu, vai katru stūri varētu bildēt paraugam. Bet tik apsēsta es tomēr neesmu, pielieku vienu bildi ieskatam. Ja ir interese, tad ieskatoties gan manās Arnštates, gan citās galerijās, skaisti izliktu bruģi ne vienā vien bildē var redzēt.

Šī tapusi slīpajā līkumkrustojumā pie manas dzīvesvietas un labi ilustrē vācu akurātību.

Interesanti bruģētajās ielās tiek marķētas autostāvvietas – ar tādām kā tapiņām – gaiša metāla nagliņām ar lielu un labi pamanāmu galvu. Tās var viegli ielikt, bruģi nesabojājot un var arī izņemt vai pārvietot, ja rodas tāda vajadzība.

IMG_0556     Diezgan daudzās vietās pie ēkām bruģī iestrādāti šādi elementi. Izrādās, tās ir piemiņas zīmes holokausta laikā iznīcinātajiem ebrejiem. Tās izvietotas pie mājām vai ēku vietās, kur konkrētie cilvēki dzīvojuši.

Tā kā Arnštate vēsturiski veidojusies kā tirdzniecības centrs, tad šīs zīmes ir klusa un uzskatāma sāpīgo notikumu liecība.

Pielieku saiti uz mazu fotogaleriju ar solītajiem Arnštates bruģa fragmentiem.

Tuvākajās dienās centīšos atrast laiku jau sen solītajam stāstam par Bahu.

 

 

 

Vēl dziļāk Arnštatē. Un ar mūziku

tired-teacher-clipart-1     Atkal viena prakses nedēļa darbos aizskrējusi un, noguruma mākta, biju spiesta mazliet aizdomāties par to, cik, manuprāt, nepareizi vācieši savu nedēļu saplānojuši… Kas par lietu? Daudzi no jums jau zina, ka Vācijā svētdienās praktiski viss ir ciet (pa kādai ēstuvei un tūristu vietai ir vaļā), arī vakaros “parastās” vietas darbu beidz piecos vai sešos, ilgāk vaļā atkal ir tikai dažas ēstuves un lielveikali. Un tad sanāk, ka “darba cilvēks parastais” dienišķās 5 dienas sūri strādādams, iepirkties nekur īsti netiek. Pienāk nedēļas beigas un viņš ir noguris. Vienīgais ko gribas sestdienā (vismaz man) – atpūsties, nekur neskriet, neko nedarīt… Bet to nevar atļauties, jo, kā jau rakstīju – svētdienā viss ir ciet… Tātad – jāslienas vien augšā un fiksi jādodas pa nedēļu iekrātajās darīšanās, jo sestdiena arī daudzkur ir īsā diena…

Šis ievads visai precīzi raksturo manu šīs nedēļas nogali. Jā, esmu Vācijā gandrīz 2 mēnešus, daudz un intensīvi strādāju. Pašai patīk un, šķiet, darba devējam arī, bet jāatzīst, ka nedēļas nogaļu plānošana iznāk pretdabiska – nu nepatīk man tās intensīvās sestdienas vēl pie intensīvajām 5 darba dienām klāt. Šo rakstu svētdienā, ko sev esmu atļāvusi par “godam nopelnītu slinkošanas dienu”, bet slinkot man vairāk būtu gribējies vakar. Šodien/svētdien es būtu labprāt kaut kur devusies, bet parasti īsti nav kur…

tired-shopper2     Pasūdzējusies esmu, tagad varu sākt atskaiti par sestdienu. Tā kā pēcpusdienā pilsētā bija plānots pasākums, par kuru rakstīšu, bet man bija sakrājušās arī pirkumu vajadzības, tālab jau no rīta bija jādodas sūrajā šopinga darbā uz Erfurti, lai ar vilcienu 14.45 dotos atpakaļ, jo četros sākas pasākums. Patlaban ir labs iepirkšanās brīdis – vasaras sezonas izpārdošana, to tad arī vakar izmantoju un darba apģērbs Latvijai tika veiksmīgi sapirkts. Cik reizes ģērbos nost un virsū, šo un to pielaikojot, vairs pat saskaitīt nevaru, bet viss – tagad esmu sevi no lielas iepirkšanās atbrīvojusi, ja nu vienīgi kāds superlabs piedāvājums pats uzskries virsū.

IMG_0309     Kas tad sestdienas pēcpusdienā un vakarā bija Arnštatē? Ļoti interesants pasākums, kura nosaukumu varētu brīvi tulkot kā “Māksla ienāk Arnštates ēkās un pagalmos”. Viss sākās četros pie Jēkabtorņa. Jau esmu rakstījusi, ka tā tornī ir 26 zvani, kas reizi divās stundās dienas gaišajā laikā atskaņo dažādas melodijas (pavisam to esot ap 40).

Brašā torņa vēsture ir īpatnēja. Sen, sen tas, protams, bijis baznīcas tornis. Bet pēc reformācijas šī baznīca vairs nav lietota sākotnējai funkcijai, tālab torņa smaile sabrukusi, bet ēka un daļa torņa vairākus gadsimtus izmantota kā alus darītava… Kad augstāk vecpilsētā pēc kārtējā ugunsgrāka izlemts tagadējo Baha baznīcu būvēt no akmens, daļa materiālu ņemti no šīs baznīcas… Tāpēc nu tā iznācis, ka šodien saglabājies tikai tornis un tam apkārt jau sabūvētas laicīgas ēkas. Pēc Vācijas apvienošanās, torņa smaile un jumts atjaunoti, divos piegājienos saziedota nauda zvaniem un tagad tas ir viens no Arnštates lepnumiem.

Pēc 15 minūšu zvanu koncerta (parasti 1 reizē spēlē 1 melodiju), bija nepilnu stundu īsa ekskursija pa vakaram plānotajiem objektiem, ko vadīja jau cienījamā vecumā esoša, bet ļoti dzīvelīga un atraktīva gide.

IMG_2428    Jau iepriekš biju izlasījusi, ka būs iespēja uzkāpt attēlā redzamajā Niedru tornī un to nu garām laist negribēju! Kāpiens sākās pa kreisajā malā redzamajām apjumtajām slīpajām kāpnēm un tikai augstāk pa pašu torni, jo caur tornī esošajiem vārtiem joprojām brauc mašīnas.

Attēlā mazliet redzams, cik augsts ir mūris, kura daļa šis tornis ir bijis – jā, seno laiku arnštatieši tik ļoti baidījušies no iebrucējiem, ka apmēram šāda augstuma mūri bija pat divi – kādus 10 m viens no otra un tad vēl vietām vareni privātie mūri ap klosteriem u.tml. Mūsdienās pa kādam mūru fragmentam šur un tur vēl ir saglabājies, bet abi divi pilsētas plus 1 klostera mūris ir saglabājies tikai vienā posmā starp Jēkaba torni un Niedru torni. Iespaidīgi.

IMG_2424    Iepriekš nezināju, ka tornis mēdz būt atvērts apmeklētājiem. Galerijā būs mazliet vairāk bilžu, kaut laika bija maz un burzma liela. Skats uz pilsētu bija jauks. Agrāk šis tornis ilgstoši izmantots ugunsgrēku novērošanai, jo atrodas pilsētas robežās un ir augstākais, jo novietots jau slīpumā, kas tālāk ved uz Alteburgu.

Bet pūces bildē nav iesprukušas nejauši – tornī izvietota vietējo entuziastu veidota un uzturēta putnu izbāzeņu kolekcija. Tā sagrupēta pa putnu veidiem, asprātīgi un pārskatāmi izvietota dažādos torņa stāvos un nišās. Zinātkārajiem gida pavadībā varētu būt interesanti.

Mazās ekskursijas laikā gide mūs izveda arī pa vairākām ļoti gleznainām mazajām ieliņām, kuras es pati iepriekš nebiju pamanījusi vai uzskatījusi par privātiem celiņiem uz mājām. Tās ir burvīgas! Jau iepriekš esmu centusies līdzīgus jaukumus pamanīt un fotografēt, jo man tie ļoti patīk. Kaut ko no sestdien no jauna ieraudzītā jaukuma mēģināju ātri noķert arī bildēs un gan jau kādā brīdī izstaigāšu vēlreiz un Arnštates fotogaleriju papildināšu.

IMG_2439     It kā jau nekā pārdabiska, vienkārši viss tīrs un kārtīgs, vietumis puķes (pat vienkāršās un sen neredzētās kāršrozes te lieliski iederas) un pa kādam soliņam. Veci mūri, skaistas senas ēkas…

Bet tagad atpakaļ pie pasākuma! Tā būtība – parādīt apmeklētājiem ēkas un pagalmus, kas ikdienā parasti nav publiski pieejami, vienlaikus radot īpaši jauku atmosfēru mākslas baudīšanai. Ieejas maksa – vai nu 17 eiro uz visiem pasākumiem vai 7,5 uz jebkuru vienu. Nezinu vai kāds pirka biļeti vienam, es, protams, nopirku kopējo un tad nu arī centos par visu naudu tos apmeklēt. 🙂

Sestdienas vakarā, laikā no sešiem līdz pusnaktij, pasākumi bija ieplānoti 8 dažādās vietās. Divās bija dzejas pasākumi, pārējos – mūzika. Priekšnesumu garums bija 30 līdz 45 minūtes noteiktos laikos, bukletiņā viss smuki norādīts, katrs dalībnieks uzstājās 4 reizes (ar pauzēm). Tad nu mums, skatītājiem, bija pašiem savs maršruts jāsaplāno. Varētu sacīt – līdzīgi kā festivālos, tikai pasākumi īsāki, lielā mērā pārklājas un vienlaikus – katrs no tiem turpinās vairākās sērijās… Bukletā neatradu informāciju par to, vai šāds tiek rīkots pirmo reizi vai nē, bet man šī bija pirmā tāda veida pieredze. Interesanti jau pēc formas, ne vien pēc satura. Bet nu labi, mēģināšu īsi pēc kārtas pastāstīt, jo degunu iebāzu visos – tāpēc jau galu galā, man ir diploms modelēšanā, lai varētu visu saplānot. 🙂

IMG_2435     Es sāku ar trio Amabilees koncertu Krāsotāju mājā. No ārpuses ēka izskatās gandrīz nekāda – viena no senajām mājām ar nelieliem aizrestotiem logiem. Izrādās, ka šajā apkārtnē ir pratuši no kāda vietējā auga iegūt noturīgu zilo krāsu, ko sauc par Vācijas indigo (no tā arī tradicionālie trauki ar ziliem zīmējumiem), bet krāsas iegūšana un krāsošana ir bijusi ķēpīgs un nepatīkams process, kas ticis veikts šajā ēkā. Tagad no krāsošanas te nav nekā – plašas nesen atjaunotas telpas 1.stāvā un privāti augšējie stāvi. Pie ieejas, kur pārbaudīja aproces vai tirgoja vienreizējās ieejas biļetes, varēja iegādāties arī pa glāzei vīna (pasākuma bukletā bija norādīts, kāda veida atspirdzinājumi (dažviet – arī uzkodas), tiks piedāvāti katrā no vietām). Amabilees gan klasisku, gan mūsdienīgu mūziku atskaņoja, izmantojot arfu, čellu un flautu. Lielisks sākums! Cik sapratu, tad visi dalībnieki katrā sesijā atskaņoja pilnīgi vai daļēji atšķirīgus skaņdarbus. Klausītāji, ja vēlējās, varēja palikt un, vīnu vai ko citu malkojot, gaidīt nākamo uzstāšanās reizi.

IMG_2430     Mans nākamais objekts bija tradicionālās īru mūzikas koncerts (trio Heywood) vecajā klosterī (tagad tas ir pilsētas valdījumā). Tā arī nezinu, kas te notiek ikdienā, bet arī šeit viss vismaz sakopts, ir dārzs ar augiem un jaukiem atpūtas stūrīšiem. Varbūt kādi periodiski pasākumi, bet tajās reizēs, kad esmu gājusi garām, vārti allaž ir ciet. Koncerts bija dzīvelīgi omulīgs – kā jau īru mūzika.

Pa ceļam uz nākamo, uz brītiņu degunu iebāzu Baha mājā, bet tur ilgi nekavējos, jo dzejas baudīšana vāciski diemžēl nav savienojama ar manām vācu valodas zināšanām… No svešvalodām, dzeja man der tikai krieviski. Gribēju redzēt, kā iekšpusē izskatās, jo kaut kas no šīs ēkas apmeklētājiem ir pieejams pa pāris stundām divas dienas nedēļā un es vēl tajās nebiju ietrāpījusi. Par māju mazliet vairāk rakstīšu Baha stāstā.

IMG_2477Sekoja iespaidīgais bijušās mācītājmājas iekšpagalms ar dārzu un trio Klatschmohn (tulkojumā – magone) koncerts. Tas nu bija super! Trīs dāmas, kas spēlē kafijas mūziku – tā viņas pašas sacīja. Mūzika, protams, izvēlēta jauka, bet galvenais te bija priekšnesums!

Viss pārdomāts līdz detaļām. Sākot ar dalībnieču tērpiem, kas ir melni ar sarkanām detaļām (visām sarkanas kurpes). Arī visi aksesuāri, instrumentu somas un pārējais vai nu melns, vai sarkans, vai sarkanpumpains. Un tad jau, pat mākslinieciskā nekārtībā turpat tuvumā izmētāts, viss labi izskatās.

Bet vispār jau sākums bija amizants. Pārskrējienā starp pasākumu vietām es mazliet nokavēju sākumu. Kad ierados, divas dalībnieces sāka kaut ko spēlēt. Un tad pēkšņi ar milzu somu atjoņoja trešā, nosvieda somu, rāva to vaļā un izvilka vispirms vienu sarullētu zeltmirdzošu gabalu, tad otru un sastelējot kopā ieguva to milzu pūšaminstrumentu, kam pat nosaukumu nezinu. Abas pārējās turpināja spēlēt un piekomentēja, ka – labi gan – beidzot arī trešā ir klāt… (šī bija trio pirmā uzstāšanās reize sestdienas vakara maratonā). Bet tieši šī trešā dalībniece Heike, bija runīgākā un atraktīvākā. Viņa tālāk gan gabalus pieteica, gan visu ko komentēja, gan savu tehniķi trenkāja, gan ar skatītājiem nodarbojās (piemēram, ar visu pūšaminstrumentu kaklā, pie skatītājiem paejoties un ziepju burbuļus pūšot)… Ja man būtu Vācijā korporatīvi pasākumi jāorganizē, šīs dāmas es noteikti aicinātu. Vienos smieklos un labā mūzikā viņu koncerta gabaliņš paskrēja ātri un, šķiet, daļa skatītāju tā arī palika šajā vietā. Bet mani apzinīgā ziņkārība dzina tālāk.

Nākamais bija franciskās noskaņās spēlējošās grupas Cafe de la mer koncerts Mežonīgā brieža mājas (nezinu kādēļ tāds nosaukums) iekšpagalmā. Viņi spēlēja jaukus franču šansonus un dažas melodijas dienvidamerikas ritmos, galerijā ir dažas bildes. Tālāk devos uz BraRoG koncertiņu Princešu pils dārzā. Diemžēl jāatzīst (norakstīsim to uz skaņu tehniķi), ka ne pūtējroks, ne tā solists šoreiz galīgi nepatika manām ausīm. Bet nevar būt, ka viņi nekam neder, jo kopā spēlējot jau ļoti ilgi…

IMG_2485    Man drīzāk interesants likās skumjais stāsts par Princešu, bet drīzāk jau – Atraitņu pili. Jā, Arnštate tā īsti nekad nav bijusi valdošu valdnieku rezidence (izņemot mazu brīdi Neidekas pils laikos, bet tam valdnieku pārim nebija bērnu). Uz šejieni atlikušo mūžu nodzīvot vairākkārt sūtītas karalisko personu atraitnes, ieskaitot vienu no Nasavu dinastijas pārstāvēm – Katarīnu (Nasavi ir saistīti ar Leuvārdenu – cik pasaule tomēr ir maza. Interesanti tikai – ja es turp ar vilcienu nokļuvu 7 stundās, cik laika un kādus transporta līdzekļus toreiz vajadzēja? Zirgi un, labākajā gadījumā, karietes vien jau bija). Ilgākais periods, par kādu atraitne šeit esot pārdzīvojusi savu vīru ir bijis 40 gadi. Daudz. Jo vairāk, zinot, ka pret atraitnēm pēc viņu vareno vīru nāves diez ko maigi neizturējās. Šejienes trimda nebūt nav bijusi sliktākā vieta.

IMG_2484     Tam sekoja mazliet mūsdienīgas roķīgas mūzikas Under my Surface izpildījumā Falkenšteina nama pagalmā.

Plašajā vārtu ejā iekārtotais omulīgais bāriņš lika domāt, ka te, iespējams, vismaz šad un tad notiek arī citi pasākumi – nez vai viss tik pārdomāti un veiksmīgi var būt iekārtots tikai vienam pasākumam. Bija arī profesionāls kokteiļu jaucējs, kurš prata burzmā atrast pasūtītāju.

Bet tad uznāca lietus un koncerts tika pārtraukts, jo tas bija neapsegtajā pagalma daļā. Es apvienoju patīkamo ar lietderīgo un devos uz iekštelpu pasākumu Rātsnamā.

IMG_2488    Attēlā redzama skaistā Arnštates Rātsnama zāle. Jāatzīstas godīgi – arī šajā dzejas pasākumā (Poetry-Slam-Show) es pavadīju tikai dažas minūtes, jo mans mērķis bija mazliet senajā Rātsnamā ieskatīties un sagaidīt, kad lietus beigsies. Neko daudz no iekštelpām redzēt gan neizdevās – tapa šī bilde un vēl viena no kāpņu telpas, pārējais bija tumšs.

Mana koncerteopeja beidzās pēc desmitiem. Iekšēji jutos labi, jo koncerti bija lieliski, bet visas nedēļas nogurums darīja savu – padevos. Bet statistiski un ar plānošanu viss kārtībā – no visa pa drusciņai redzēju un izbaudīju. 🙂

Šeit – saite uz nelielu fotogaleriju. Tajā ik pa gabaliņam ieliku arī paskaidrojošus uzrakstus. Tā arī līdz galam nesaprotu, kā darbojas GooglePhotos – dažām galerijām man ir izdevies pielikt parakstus bildēm, citām – nu nekādi nesanāk. Šis tad ir tāds apmēram pa vidu variants. 🙂

 

Oficiālā iepazīšanās ar Arnštati

     IMG_1676Tā jau saka: labāk vēlu kā nekad un tieši tā man iznāca – tikai pēc pusotra šeit nodzīvota mēneša beidzot devos oficiālajā vietējā tūrisma info biroja organizētā pusotru stundu garā ekskursijā pa Arnštati. Tādas notiek katru sestdienu (ja vien nav kāds īpašs pasākums). Ekskursijas cena ir 1 eiro, biļetes cena – 4. Kā tā? Tajā iekļauts arī 1 eiro ziedojums katrai no ekskursijas laikā apmeklētajām baznīcām. Vispār jau labi izdomāts. Protams, ja grib, uz vietas baznīcā katrs var ziedot vēl.
     Arnštati diezgan daudz apmeklē tūristi organizētās grupās, bet citādi jau laikam ir tā, ka šeit nejauši nenokļūst, tālab man arī bija interesanti uzzināt, kāds tad būs mūsu publiskās grupas sastāvs. Bijām 10: dāma, kas nesen pārcēlusies dzīvot uz šejieni, viens pāris ar saviem viesiem, es un 2 pāri normālu tūristu – kas atbraukuši šo apvidu apskatīt.
     Kaut arī visas apstaigātās vietas no ārpuses biju jau redzējusi, ar ekskursiju esmu ļoti apmierināta, jo uzzināju arī jaunas interesantas lietas. Neesmu dikti ieinteresēta baznīcapstaigātāja (varbūt kāds vēl atceras, ka pagājušajā gadā drusku sūrojos par klostertūri Rumānijā), bet šoreiz viss bija koncentrēti un patīkami.
     Arnštates vecpilsētā ir 3 baznīcas, visas luterāņu, ārpus centra esot arī viena katoļu baznīca. Ja ārēji 2 ir līdzīgas (vienīgi Baha baznīca atšķiras ar ļoti vienkāršo veidolu), tad iekšpusē tās ir tik atšķirīgas cik vien var būt un tieši Baha baznīca ir visgreznākā: tajā dominē baltā krāsa un zelts! Par Bahu būs cits stāsts un tad būs arī tās bildes, šoreiz raksta beigās pievienošu lielu galeriju ar dažādos laikos Arnštatē fotografēto un to galeriju periodiski arī turpmāk papildināšu.
     IMG_2084No ārpuses ļoti interesanta ir Liebfraukirche (Jaunavas Marijas?) baznīca – tā ir milzīga, celta ilgi un būvniecības laikā arī arhitektūras mode mainījusies, tālab tās atsevišķi gali ir dažādos stilos (gotiskajā un romāņu), pat abi torņi nav vienādi…
     Iekšpuse – askētiski iespaidīga. Man patika, ka ir padomāts par dievlūdzēju ērtībām, uz krēsliem un soliem noliekot polsterējumu. Visas baznīcas ir ar apkuri, tajās mēdz notikt arī koncerti. Galerijā redzēsiet arī pie ieejas novietotu plauktu ar dziesmu grāmatu bibliotēku – ja nu savējās nav vai mājās aizmirsusies…
     IMG_2101Kā jau visām senajām pilsētām, arī Arnštates lielākais bieds bijuši ugunsgrēki un tie pilsētu postījuši ne reizi vien. Pēdējais lielais bijis ap 1700.gadu. Man bija interesanti uzzināt par jau iepriekš daudzviet redzētajām zvīņu mājām (arī ēka, kurā es dzīvoju, daļēji ir tāda) – tās ir azbesta plāksnes ar kurām noklātas koka pildrežģa ēkas, lai mazinātu degamību. Bet es biju domājusi, ka tās ir dekoratīvas skaidas vai kaut kas tāds… Dažām ēkām šīs zvīņas mēdz būt arī dekoratīvos rakstos izvietotas un jauki nokrāsotas – skaisti. Skatoties Arnštates galeriju varēsiet pamēģināt saskaitīt, cik zvīņaino tur ir. Bet esmu tās bildējusi arī citviet.
     Baha un trešajā apmeklētajā – Augšbaznīcā – bija interesanti redzēt, ka ir 2 vai pat 3 līmeņos izvietoti balkoni dievlūdzējiem un daļa no tiem ir kā ložas – aizsegti ar stiklojumu. Augšbaznīcā patlaban notiek restaurācija un līdzekļi tiek vākti arī ziedojumu veidā. Piemēram – blakus atrodas jau atjaunots gleznojums un vēl nerestaurēts, pie kura ir norāde, cik naudas tā restaurācijai nepieciešams. Interesenti var vienkārši ziedot līdzekļus vai novirzīt kādai konkrētai gleznai vai citam elementam.
     IMG_2134Steidzīgie šajā saitē var gūt pusminūtes animētu ieskatiņu Arnštates ekskursijā, kas automātiski izveidots GooglePhoto.
     Agrāk Arnštatē bijušas 11 strūklakas, ko pilsētnieki izmantojuši kā dzeramā ūdens avotus, tagad palikušas un darbojas 6 – visas greznas un senas. Gide pastāstīja arī par to, kādēļ Arnštates vecpilsēta ilgi saglabājusies tik neliela: Arnštate bijusi izteikta tirdzniecības vieta, uz kuru dalībnieki braukuši no plašas apkārtnes, bet starp tirgiem te īpaši ko darīt nav bijis, tālab iedzīvotāju skaits nav audzis, jo nekāda īpaša ražošana senajos laikos te nav notikusi. Ilgi pieticis ar apmēram ap tirgus laukumu sabūvētajām vareno tirgoņu ēkām un tikai pamazām gar malām sākušas rasties mazākas ēkas citiem pastāvīgajiem iedzīvotājiem.
     IMG_2156Baznīcas ietekme gan bijusi liela – uz šejieni svētdienās nākuši apkārtnes iedzīvotāji un bijuši arī vairāki klosteri. Varenā Augšbaznīca sākotnēji tapusi kā daļa no karmelītu klostera mītnes un nav bijusi publiski pieejama. Vien pēc kāda lielā ugunsgrēka mūki uz laiku atļāvuši te nākt arī pilsētniekiem, bet joprojām viņiem ir unikāla bibliotēka un citi dārgumi, kas nav publiski pieejami. Vecpilsētā ir arī virkne citu baznīcai piederošu ēku.
Pilsētā ir saglabāts daudz seno durvju un aiz skaistiem vareniem vārtiem paslēptu iekšpagalmu. Dažos ir ierīkoti krodziņi, daudzi ir privāti.
     Dažviet arī jaunie vārti veidoti jaukā stilā, ir pa kādai jaunai ēkai, kas cenšas iederēties, bet visu vieno ziedošie augi gan ielas līmenī, gan kastēs pie logiem un balkonos. Zaļums un ziedi man tā patīk, ka esmu pat izveidojusi speciālo galeriju un pievienoju saiti uz to. Protams, ieraugot kaut ko skaistu, šī galerija tiks papildināta.
     IMG_2079Un noslēgumā – attēls, kurā redzama groteska ainiņa: ir sestdienas rīts Rātslaukumā, domes ēkas priekšā. Šodien te notiek lietoto mantu tirgus, bet Rātsnamā – arī laulību reģistrācija (pie durvīm gaida laulājamais pāris un viesi) un turpat piedzīta arī kravas mašīna. Bildē neredzamais tajā brīdī iekšā reģistrējamais pāris pēc iznākšanas ar to tika projām aizvizināts. Droši vien tam bija kāda simboliska nozīme, bet kopskats un sajūtas, skaļā kravas auto grozīšanās un taurēšana laukumā brītiņā, kamēr mēs gaidījām ekskursijas sākumu (jo bildes kreisajā stūrītī redzamā brūnā ēka ir tūrisma info centrs) radīja visnotaļ īpatnēju un šai vietai neraksturīgu atmosfēru.
     Te pielieku saiti uz Arnštates bildēm, kas nav ietilpinātas speciālajās fotogalerijās. Arī šī tiks pamazām papildināta, ko bildēšanas vērtu ieraugot.

Vienos priekos

Iepriekšējos rakstos esmu minējusi, ka šajā apkārtnē cilvēki dzīvojuši jau sen. 2004.gadā Arnštate ar lielu pompu svinējusi 1300 gadus, kopš kādas ziņas par šo vietu minētas vēstures hronikās. Bet toties šogad svinami 750 gadi, kopš Arnštate atzīta par pilsētu. Abus faktus kopā saliekot, arnštatieši lepojas, ka tieši šī esot Tīringas vecākā apdzīvotā vieta.

Tas vēsturiskais pilsētas reģistrēšanas brīdis laikam bijis kaut kad martā, bet tad arī šeit laiks vēl nav diezko patīkams, tālab nav brīnums, ka svinēšanai izvēlēts patīkamāks brīdis – jūnijs. Šodien (sestdien) bija arī 167. Arnštates “Vilnas tirgus” atklāšana. No vilnas un no tirgus te īsti vairs nekā nav, bet pilsētniekiem un apkārtnes iedzīvotājiem tā ir tradicionāla “tusiņa iespēja” nedēļas garumā, ko labāk ilustrē pasākuma afiša.

Bet lai nu būtu pēc kārtas. Nesteidzīgā sestdiena sākās 11os ar svētku gājienu no Niedru torņa uz Rātsnamu un pēc tam uz koncertestrādi pils parkā. Svētku gājiena un visas dienas moto brīvā manā tulkojumā bija “Arnštates dārgumi” – ar to domājot gan vēsturiskas personības, kurām ar Arnštati bijis kāds sakars, gan šo to no šodienas, ar ko gribas palepoties. Man ļoti patika krāšņie senlaicīgie gājiena dalībnieku tērpi, tad nu neslinkoju un sabildēju daudz. 🙂

Nebiju redzējusi (un dzirdējusi) “garās taures” – tad nu ielieku vienu bildi jau šeit. Puiši  nelielu priekšnesumu rādīja gan gājienu sākot, gan rātslaukumā. Labas bija gan skaistās dāmas, gan lepnie kungi, bet komiski (kaut vēsturiski pareizi) likās zemie “bērnu ratiņu”, kuros arī pa kādam smaidīgam bērnelim sēdēja.

     Tāpat man ļoti patika “karogu deja” (nezinu, kā lai to nosauc, par “karogu mētāšanu” taču arī nē). Daļu vispirms redzēju jau pie Niedru torņa, bet patiesi iespaidīga tā bija rātslaukumā. Iztapīgā lietotne GooglePhoto no manām bildēm izveidojusi arī mazu animāciju – to ieliku fotogalerijā. Skaisti!

     Protams, visam gājienam papildu šarmu piešķīra arī Arnštates “mazums” – kolorīti tērptie tā dalībnieki un skatītāji, viens otru, protams, diezgan labi pazīst un tad bija arī visādi labi izteicieni un izdarības abās pusēs, ko pavadīja kārtīga smiešanās. Laiks arī vēl bija ideāls.

Sākot ar 12iem bija plānota dažādo tēlu un kolektīvu uzstāšanās brīvdabas estrādē, bet uznāca tik pamatīgs negaiss, ka turp neaizgāju (kā nekā es dzīvoju burtiski Rātslaukumā un neredzēju iemeslu, kāpēc man pa lietu būtu jāiet uz parku, nevis uz istabu). Vispār visa pēcpusdiena pagāja “lietus zīmē” ar maziem saulainiem pārtraukumiņiem, krietni pabojājot parka pasākuma ieceri.

Pirms četriem vienu brīdi atkal bija mazliet saulaināks un es nolēmu aiziet uz izsludināto “Vilnas tirgus” atklāšanu. Kā jau rakstīju, ne no vilnas, te īsta tirgus tur nav nekā. Vēsturiskajā laukumā uz nedēļu sabrauc dažādas atrakcijas un ēdinātāji.

Vispār jau šādi tingeltangeļi mani īpaši nesaista, bet tomēr mazliet sabildēju, jo, salīdzinot ar atbaidošo vasarās pa Latviju klejojošo pasākumu, šie bija šiki. Visiem bija spožs (jauns vai atjaunots) noformējums, arī ēdinātāji bija piestrādājuši pie savu ēciņu izskata – tas viss tikai šim pasākumam, ikdienā tur ir autostāvvietas. 

Atrakcijas bija darbojušās jau visu dienu, bet pulksten četros bija tradicionālais brīdis, kad pilsētas mērs izsit spundi alus muciņai (protams, protams, Arnštatē ir alus darītava!) un ikviens klātesošais var nākt, dabūt alu un saskandināt kausu ar mēru. Diez kā būtu bijis jaukā laikā, bet visas dienas nestabilais laiks un tieši ap četriem uznākušais traki stiprais gāziens saskandinātāju pulciņu bija darījis pašķidru – pie mēra un alus gribētāji varēja tikt bez drūzmēšanās.

Svētku programmā bija ierakstīts arī koncerts pils parkā 18os. Tā kā tad beidzot spīdēja saule, aizgāju es arī. Uz omulīgās skatuvītes spēlēja senās mūzikas ansamblis, bija arī vairākas (patukšas) bufetes un varbūt kādi 20 skatītāji… Jā, laikam jau nestabilais laiks lielā mērā sabojāja interesi par vakara pasākumu. Es arī – drusku pagrozījos, mazliet paklausījos un devos vienkārši pastaigāt pa ļoti pielijušo pilsētu, jo uz slapjajiem soliem sēdēt negribējās, bet cik tad ilgi kājās stāvēsi…

Te būs saite uz šodienas fotogaleriju. Daudzas gājiena bildes kreisajā pusē rotā sirmās kundzes galva un/vai labajā pusē – tēvam uz pleciem sēdošais puika, bet neko darīt – tajā saspiestībā bildes bez šiem fona dalībniekiem uztaisīt vai piekoriģēt bija grūti. 😉

 

 

Praktiskie darbi

IMG_0884Nu jau trešā pilnā nedēļa Arnštatē aizvadīta un varu sniegt nelielu “prakses atskaiti”. 🙂

Vairākums manu kolēģu ir datoristi, inženieri un ierīču ražošanā, kā arī laiku ņemšanā pasākumos iesaistītie. Parastie cilvēki mēs esam 4: es, viens no praksē esošajiem Indonēzijas studentiem, pārdošanas vadītājs un mārketinga speciāliste. Atmosfēra ir draudzīgi patīkama. Pielieku bildi, kas smaidīgi rāda, ka datoristi un viņu jociņi visā pasaulē ir vienādi – šādas uzlīmes rotā mūsu kafijas automātus. Protams, neviens nezina, kā tās tur radušās…

     Darbdienu lielākā daļa man paiet cītīgi urbjoties datorā – taisot esošu un nākotnes procesu shēmas un tad tās ar kolēģiem apspriežot. Darbiņš piņķerīgs, bet man patīk. Gan tādēļ, ka tās ir lietas, par kurām, kā jau mazā uzņēmumā, īpašnieks ar darbiniekiem ir runājis dažādos kontekstos, bet nesaliekot visu vienkopus. Gan tādēļ, ka šādā “vienkopus salikšanā” šis un tas sāk citādi izskatīties, jo jāskatās, kas ar to ir tieši saistīts, kas ir “komplektā” un kas nav…
     Image result for computer specialist clipartNo šī viedokļa man ir visīstākā un pareizākā pēcdiploma prakse – lietas par kurām tika runāts sociotehnisko sistēmu modelēšanas lekcijās, programmas, ar kurām iepazināmies, tagad praktiski izmantoju. Protams, ļoti palīdz gan tas, ka pati esmu orientieriste (SportIdent aprīkojums izmantojams dažādos “adventure” sporta veidos, bet pagaidām (vēl) dominē orientēšanās), gan tas, ka šo to saprotu no pasākumu organizēšanas – nav par gluži katru sīkumu kolēģiem jāprasa: kā tas notiek un kā šitas…
     Tikai to vien caurām dienām darīt ir smagi, vajag arī ko citu. Pirmdienu vakaros turpinu iet uz jau minēto vingrošanu (20.jūnijā būs pēdējā nodarbība pirms vasaras pārtraukuma). Uz Erfurtes skrējēju treniņiem vairs neesmu bijusi. Cenšos katru dienu kādu gabalu nostaigāt (ja vien nav pavisam neciešams laiks), kā arī pieteicos kolēģiem palīgā uz rokdarbiem. Es pārsvarā sēžu vienā telpā ar puišiem, kas nodrošina laiku ņemšanu pasākumos un tad, gan pirms, gan pēc sacensībām ir dažādas darbības ar identiņiem jāveic (ielikt, izņemt, aktivizēt, izdzēst informāciju…) – tajās labprāt palīdzu, lai būtu kāda pārmaiņa.
     Biju arī izteikusi domu, ka labprāt dotos līdzi uz kādu pasākumu, kurā manas rokas var noderēt, jo nekāda skrējēja patlaban vēl neesmu (piesakoties praksei biju sadomājusies, ka nu gan varēšu no sirds paorientēties…). Paskatījušies kalendārā, kolēģi teica, ka 12.jūnija “Ķiršu skrējiens” būtu tā reize, kad labi gan manai ziņkārībai, gan viņu vajadzībai. Tagad, kad šo rakstu, nupat esmu atgriezusies no šī pasākuma.
     Bildi ar firmas busiņa pēcpusi ieliku dēļ numurzīmes burtiem. Pirmie burti Vācijā norāda, kur auto reģistrēts. IK – Ilm-Kreis – šīs apkārtnes nosaukums. Ir arī auto ar AR (Arnstadt), kāpēc mūsējam nav pilsēta, to nezinu, bet otrie 2 burti gan pilnīgi droši ir firmas nosaukuma saīsinājums. Visiem auto ir otrā burtu grupa (aiz pumpiņuzlīmēm), bet kā tie tiek iegūti es nezinu, vienīgi biju jau ievērojusi, ka arī šefa mašīnai burti ir tādi paši.
     Skrējiens notika mazmiestiņā Kleinfānerā kādus 40 km no Arnštates. Agrajā svētdienas rītā (izbraucām 6:45 – precīzi kā bijām vienojušies) varēja izbaudīt braukšanu pa tukšo autostādi bez ātruma ierobežojuma – kad busiņa spidometrs rādīja 170 km/st, mūs mierīgi apdzina tāds mīlīgs ģimenes auto kā Volkswagen Sharan
     Vācijā, līdzīgi kā nu jau arī Latvijā, dažāda veida skrējienu un āra fizisko aktivitāšu ir daudz – ieinteresētajiem jāspēj tik izvēlēties. “Ķiršu skrējiens” notiek jau sešpadsmito reizi, tajā ir divas nopietnākas skrienamās distances – 4 un 14 km, garākajā devās arī 9 nūjotāji. Vēl arī 1 km sākumskolas vecuma bērniem un “bambini” jeb pirmsskolnieku skrējiens augšup finiša kalnā. Pavisam kopā piedalījās 301 aktivitāšu mīlētājs, daudzi bija ar ģimenēm. Bija arī “saviesīgā daļa” ar bufetēm un ko tur vēl, bet par to neko īsti nezinu, jo mūsu darba laiki sakrita.
     Par pasākuma “ķirsisko garu” rūpējās skaistas garās sarkanās kleitās tērptas “ķiršu karalienes”. Bildē redzams mirklis pirms starta šāviena. Komiski izskatījās, ka startā labs bariņš skrējēju bija ātrāki par smuko trabantu un dabūja sabremzēties. Labi, ka tas, traki dūmodams, pa priekšu pabrauca tikai pārsimt metrus – līdz pirmajam līkumam.
     Par skrējiena nosaukumu esmu samulsusi joprojām – ķirši ir pasen noziedējuši, bet vēl nav ienākušies. Iespējams, ka kaut kad tas rīkots laikā, kad ķirši bijuši gatavi, jo vienlaikus notiek arī ķiršu kauliņu tālspļaušanas sacensības (tajās mums laiks nebija jāņem). Skaļruņos dzirdēju, ka uzvarētāji tikuši pāri 10 metriem. Jā, tur laikam tiešām ir jātrenējas. Kad Latvijā ķirši būs gatavi, varat pamēģināt, ja atcerēsities.
     Gan rīkotāji, gan dalībnieki atzina, ka šis esot viens no jaukākajiem skrējieniem tieši apkārtnes skaistuma ziņā. Viegls gan nav, jo ceļš uz finišu ir gandrīz kilometru garš slīps kāpums. Man izskatījās, ka vairākums dalībnieku bija grupās virs 40 gadiem. Trenētības pakāpes un miesasbūves – visdažādākās. Daudz tiešām pieredzējušu skrējēju, slēpotāju, triatlonistu – to varēja redzēt no krekliem. Bet man ļoti patika sporta apavu košums – patlaban ir modē košas krāsas gan apaviem, gan auklām.
     Visvecākais dalībnieks (dzimis 1935.gadā, vecuma grupa – tie, kuriem virs 80!!!) jau kuro gadu lepni pieveica 14 km distanci un ir godam pelnījis tikt arī šī emuāra solo bildē ar “ķiršu karalienēm”.
     Interesanti bija ar laika apstākļiem. Izbraucot viss bija nomācies un likās, ka tūdaļ sāks līt, to solīja arī laika prognozes. Galā nonākot, kamēr visu uzstādījām, laiks pamazām nostabilizējās un, kad 10os tika dots starts, jau bija saulains un finišējot dalībnieki pat teica, ka saules un karstuma bijis par daudz. Toties tad, kad dalībnieki jau bija projām un mēs darījām pēdējos darbus, sāka līt – nu ja, inventārs jau vismaz drusku jāsamērcē…
     No organizatoriskā viedokļa viss bija raiti. Mans kolēģis teica, ka ne vienmēr ir tik pieredzējuši un precīzi organizatori, kā šie. Un tieši no laika ņemšanas viedokļa pasākums bija vienkāršs – 2 masu starti ar laika kontroli, 1 starppunkts un finišs. Rezultātus pa grupām saliek dators, tehnika strādāja labi, neviens dalībnieks izsniegto SportIdent nepazaudēja… Es darīju to, ko man lika un iznāk, ka aizstāju “puscilvēku” – uz sākumu palīgā bija vēl viens datorpārzinātājs (to es nemāku), bet es palīdzēju savai “kvalifikācijai” atbilstīgos praktiskos darbos, tā palaižot “brīvībā” datorpuisi, kad visi bija startējuši.

Uz Vaksenburgu!

Nu jau 2 nedēļas esmu Arnštatē. Un praktiski katru dienu vairāk vai mazāk līst… Tas, protams, ir labi priekš strādāšanas – ko citu darīsi… Priekš brīvdienām – ne visai, jāietrāpa savi plāni ne-lietus brīžos un vakar/sestdien man tas izdevās.

tiredDarba dienas pagāja sirsnīgi un daudz strādājot – gan ar kolēģiem pārrunājot to, kā manis jau iepriekš sastādātais izskatās, gan domājot uz priekšu, jaunas idejas darbiem no šefa saņemot un par tām domājot… Piektdienas vakarā jutos tiešām nogurusi un bija skaidrs, ka brīvdienās gan par darbu nedomāšu.

Sestdienas rītu sev atļāvos slinki garu – atkal ārā viss bija pelēks, izbaudīju, ka nav jāceļas septiņos, kā darbdienās. Bet pēc vienpadsmitiem jau sāka palikt garlaicīgi. Skatījos laika prognozi: uz pēcpusdienu/vakarpusi iespējams lietus, bet pa dienu ap 20 grādiem un bez lietus. Vajadzētu izstaigāties – cik var sēdēt pie klēpjdatora vai iPad… – jau skausts sāk sāpēt no neierasti nepareizās pozas. Jā, tagad novērtēju, ka Latvijā man lielais dators ir ergonomiski pareizi novietots – var ērti strādāt arī ilgas stundas…

runtastic Rezultāts? Lūk, ko par manu sestdienu saka uzticamais Runtastic: 18,77 km (mans staigāšanas rekords) drusku vairāk kā 5 stundās (nu, tur jau bija pauzītes arī, protams), sadedzinātas 1545 kalorijas, augstumu starpība – 487 metri.  Augstumu grafiskajā attēlojumā pie pēdējā kāpuma (no veikala augšā uz vecpilsētu) Runtastic nešpetni uzzīmējis bruņurupuci… Nu, tad jau saprotams, ka svēdiena man būs laiska fiziskā ziņā (kaut kā nemaz negribas nekur iet…), pastrādāšu personīgos datordarbus.

IMG_0576Kur biju? Izlēmu aiziet apskatīt Vaksenburgas (Wachsenburg) pili – tā lepni slejas pāri apkārtnei un mani kārdināja jau no velobrauciena, kad tai pietuvojāmies, bet… Arī no Alteburgas torņa tā labi redzama un galerijās iepriekš ir pavīdējusi.

 GoogleMap rādīja, ka tie ir 6,6 km un apmēram pusotras stundas gājiens. Nospriedu, ka taisni tas man sestdienā ir vajadzīgs un devos ceļā. Turpceļa lielākā daļa bija gandrīz neinteresanti vienkārša – bija jāiet apmēram tik taisni un visu laiku pili redzot, kā rāda attēls (jā, atkal atvainojos par kvalitāti šai un vēl daļai bilžu, bet daļa vainas ir jāuzņemas miglai, kas turpceļā traucēja tālajos skatos). Pie tam – pa to pašu skaisto asfaltēto gājēju/veloceliņu, pa kuru agriezāmies no Holchauzenes (pils ir mazliet aiz tās).

IMG_0737Pa ceļam šo to sabildēju – tas redzams galerijas sākumbildēs. Interesanti, ka, izkļūšanai no Arnštates agrāk man būtu bijis jāiet cauri Vaksenburgas vārtiem (tagad par tiem atgādina tikai makets). Ja pēc velobrauciena rakstīju, ka šis celiņš vijas pa skurbinoši ziedošu rapša lauku, tad tagad rapsis braši aug, bet zied viss kas cits. Gāju raitā solī un šo to arī nobildēju: gan iepriekš gar malām sastādītos dažādu šķirņu kokus ar nosaukumu norādēm, gan ziedošos skaistumus… Bet maliņā pielieku bildi, kurā redzamā no Vaksenburgas augstumiem labi redzama'”zaļā strīpa” pa vidu rapša laukam arī ir tas uz Arnštati vedošais gājēju/veloceliņš, pa labi – autoceļš.

IMG_0763 Ja līdz šim biju vērojusi tikai šīspuses mīlīgos zaļos apaļumus, tad, kāpjot uz Vaksenburgu, pirmo reizi redzēju arī īstus klinšu atsegumus. Tiesa gan – arī interesanti mīlīgi apaļīgus. Turpat bija arī shēma ar ģeoloģisku skaidrojumu, bet tajā neiedziļinājos. Katrā ziņā interesantāk ir paskatīties pils būvakmeņu dažādību – kāds nu materiāls tuvumā pieejams, no tāda tiek būvēts. Krāsas un sastāvi ir dažādi, bet visi šie ieži nav īpaši cieti  – būve turas, bet ir iespējams tos taisni nogriezt un līdz ar to arī šejienes senās ēkas ir patīkami akurātas.

IMG_0744Pils ir iespaidīga. Vikipēdija saka, ka tā esot tipiska paugurpils (hilltop) un tā jau arī ir – netālu beidzas manis iepriekš aprakstītie “arumi” – paralēlās mežaino paaugstinājumu rindas un galā atsevišķi slejas apaļais paugurs, uz kura lepni novietojusies Vaksenburga, pārskatot tālāko ne-tik-mežaino apkārtni. Skaisti!

Arheologi saka, ka šeit novērošanas/aizsardzības postenis bijis jau 930.gadā un kopš tā laika pils neskaitāmas reizes mainījusi valdītājus, postīta un atjaunota… – kā jau stratēģiskām vietām piedienas. Augstākais tornis esošajā izskatā uzbūvēts 1905.gadā un izmantots novērošanai un kā skatu tornis pirmajiem tā laika tūristiem. Arī otrā pasaules kara laikā, kad vēl ne droni, ne GoogleMaps satelītattēli nebija pieejami, pils izmantota kā novērošanas postenis. Kā arī – pašās kara beigās šeit notikusi ģenerāļu Patona un Eizenhauera tikšanās, lai runātu par Vācijas tālāko likteni.

IMG_0738Bet vispār jau 1896.gadā šejienes varenie sākuši domāt, ka dzīvot ir ērtāk kaut kur citur, nevis diezgan nošķirtā un tā laika tehnikai ne viegli pieejamā pilī, ka te varētu iekārtot muzeju… Tā tas pamazām arī ticis darīts pie dažādajām varām (Vācijas vēsture nav vienkārša). Veidotas gleznu, dažādu ierīču un ieroču kolekcijas (pēdējie vākti no visas pasaules, arī eksotiski). Bet ieroču kolekcionēšanu aizrauties var būt bīstami – 1920.gada nemieros zemnieki ieņēmuši pili un ieročus izmantojuši cīņās…

Kopš 2001.gada pils ir privātīpašums un tajā patlaban ir viesnīca un restorāns, tūristi var apskatīt pils pagalmu, kad nav pasākumu – arī nelielu privātu  muzeju. Man nepaveicās – bija pasākums, tādēļ neko iekšpusē neredzēju. Bet bildes ar iespaidīgā izmēra griliem galerijā arī jums dos priekšstatu par to, cik rūpīgi vācieši ir pat šādās lietās.

Tos, kuri draudzējas ar rēķināšanu, iespējams, jau kādu brīdi dīda jautājums: ja līdz pilij ir 6,6 km, tad kā man sanāca 18,77? Kāds pārītis būtu norakstāms uz “drusku pa labi un vietām drusku pa kreisi”, bet vairākums radās daļēji nejauši. Jau rakstīju, ka turpceļš man principā bija zināms – kādi 5 km bija tie paši, kas velobraucienā un man nemaz negribējās tos mērot vēl trešo reizi, pa jauko, bet garlaicīgi taisno celiņu pa rapša lauku. Tad nu paskatījos GoogleMap, ka esot vēl viens ceļš – 15 minūtes garāks. Izlēmu, ka atpakaļ došos pa to. Bet nu nesanāca man tikai 15 papildu minūtes – dikti jau nu Google šoreiz optimistiska bijusi…

Superlabi bija, ka biju sagatavojusies izmantot GoogleMaps offline režīmā, jo karte rādīja, ka jau uzreiz pēc iziešanas pa pils vārtiem man jādodas pa citu ceļu. Izeju un to neredzu. Skatos vēlreiz – joprojām neredzu… Aizlienu aiz stāvvietā novietotajiem autiņiem un ieraugu, ka caur krūmiem stāvus lejup iet taciņa… Manējā??? Tā kā te jau nedēļu līst, tā ir arī krietni slidena… Neiešu pa to. Bet vienalga pa to pašu ceļu atpakaļ negribas… Kartē pamanu, ka ir arī stāvās taciņas aizvietotājs – ap pili lēzenāk lejupejoša taciņa. Eju pa to – zāle līdz ceļiem, bet slīpums ok. Apejot praktiski pilnu apli, nonāku vietā, kur pienāk stāvā taciņa un redzu, ka uz leju ejošā ir vēl trakāka un kāds jau ir slīdējis pa to lejup… Ko tagad??? Rāpos vien pa iepriekš izbrāķēto taciņas gabalu augšup (to jau pieredzējušie zina, ka pa slīpu un mazliet slidenu uz augšu ir vieglāk un drošāk) – atpakaļ uz stāvvietu. Nokārtu degunu vilkos lejup pa jau ieto celiņu.

IMG_0769Bet nu labi, patiesībā deguns bija telefonā/GoogleMap – pētīju vai kādā drusku līdzenākā veidā nevaru tikt uz kāroto otro maršrutu (tas ātri un būtiski aizgriezās projām no šurpceļa). Pietiekamā palielinājumā vienu celiņu (patiesībā – jau atkal taku, bet ne tik bīstami stāvu) atradu un pa to (bieži kartē ieskatīdamās) arī gāju, līdz pamazām nonācu uz aizvien lielākām takām un celiņiem. Bija skaisti! Gājiens lielā mērā vijās pa kalna malu ar skaistiem skatiem uz augšu un leju, ziedošām pļavām, apstrādātiem laukiem…

Galerijā šo to no tā var redzēt. Protams, arī atskatoties turpināju ik pa brīdim lepno pili bildēt – kaut neviesmīlīga, man tā vienalga patika!

karoteCeļš veda arī cauri jaukam mazmiestiņam Hārhauzenei (Haarhausen), kurā nobildēju gan mīlīgo poniju ģimenīti, gan askētiski lepno seno baznīcu.

Jau pie pašas Arnštates bija divmetrīgā Milža karote – neapšaubāmi sens arheoloģisks atradums, par kuru neviens nezina, kas tas īsti ir un tālab nosaukums brīvi iedots, balstoties asociācijā, ka arī milžiem gribas ēst.

Un te beidzot – saite uz dažādas kvalitātes attēlu galeriju. Sākumā traucēja migla, pa vidu – saule, bet vienalga bildēju diezgan daudz.

Šodien/svētdien ārā ir virs 26 grādiem un saule – vakardienas vēsākais laiks noteikti bija ideāls tik garam pārgājienam. Šodien varbūt saņemšos ārā iziet tik vien, lai saldējumu nopirktu, bet nez vai vairāk. 🙂

 

Un tagad – pa kreisi un uz augšu!

karte fasJa vēl kāds atceras, tad par pagājušo svētdienu rakstīju, ka tika solīts lietus, kurš ilgi nenāca un man bija doma varbūt tomēr iziet ārā – nu cik var istabā sēdēt! Tā arī izdarīju – kaut laiks bija apmācies, bija sutīgi silts (kā jau pirms negaisa) un kaut cik apžuvis, kad pirms diviem nolēmu doties pa kreisi – augšā “kalnā” pa Gēras upes kreiso krastu. Iepriekš aprakstītā Alteberga ir labajā.

Pielieku Google karti, kurā gan labā/kreisā puse izskatās otrādi, nekā dabā. Kā mērķi biju uzlikusi vietējo zoodārziņu Fasanerie (visnotaļ populārs nosaukums Vācijā). Kartes augšpusē pa kreisi redzams Alteburgas restorāna novietojums – iepriekšējos stāstos aprakstītie gājieni bija līdz tam un tad vēl tā kā uz leju pa karti. Šodien aprakstāmais – pa kartē zili marķēto un pēc tam vēl uz leju līdz apakšā ap vidu atzīmētajam Walpurgiskloster un vēl drusku tālāk. Bet labāk rakstīšu visu pēc kārtas.

IMG_0446Pirmais pārsteigums mani gaidīja jau pēc kāda kilometra – jau drusku tā kā ārpus pilsētas, vietā, kur gājēju/veloceliņš šķērso dzelzceļu – mums pašiem savs luksofors un šlagbaums (atvainojos, bet nezinu kā tas būtu skaisti latviski saucams) un man pat vēl trāpījās nobildēt brīdī, kad tepat ir arī smukais vietējās satiksmes vilciens!

Pie tam, pa šīm sliedēm nekādi ātrgaitas vilcieni neiet un arī gājēju/veloceliņš nav no centrālajiem un dikti noslogotajiem. Bet tie jau ir vācieši – kārtībai jābūt!

Tālāk ejot, sānieliņas kļuva aizvien mazākas un aizvien biežāk un stāvāk sāka “kalnā pakāpties”. Lai neslīdētu, gan šeit, gan citur daļa no tām ir nobārstīta ar sīkām šķembiņām, arī pilsētā ir vietas, kur taciņas klātas nevis ar pie mums tradicionālo granti, bet ar šīm. Tās patreiz ir manas “ienaidnieces Nr.1”, jo, ar sandalēm staigājot, ļoti bieži ietrāpās zem pēdas un tad jāmēģina ātri izkaņģerēt ārā – dikti jau nu “kodīgas”.

IMG_0460Bet vispār – mans nolūks nebija par šķembiņām sūdzēties, bet nākamo bildi pakomentēt. Šāds rūtiņplākšņu klājums te ir sastopams nelieliem un acīmredzot retāk lietotiem celiņiem – lai neizbraukā līdz dziļām risēm, lai neslīd kā tas būtu pa dubļiem. Arī šis celiņš ved kalnup, tikai, kā jau bildē, tas nav īsti redzams. Izskatās akurāti un zālīte smuki aug gan malās, gan pa vidu. Rūtiņās un tām gar malu atkal manas “ienaidnieces” sabērtas, bet šeit tās nebija tik brīvas un biezā kārtā, lai tiktu iekšā sandalēs. 🙂

fasanerieKā jau Google kartē bija norādīts, pēc 20 minūtēm biju sasniegusi zoodārziņu. Iekšā negāju, jo mani nesajūsmina šie kabatlakatiņa lieluma zoodārzi ar trīsarpus dzīvniekiem. Tā ir jauka vieta ģimenēm ar bērniem (un tādu te netrūka, kaut laiks bija sutīgs un apmācies), jo ir arī spēļu laukumi, taciņas kur izskrieties, atpūtas vietas un ne tik reti, cik neliela auguma zvēriņi savākti – lai bērniem nav bail. Internetā izlasīju, ka lielākais, šķiet ir muflons – tāda brangāka stirna.

IMG_0448Zoo izvietots mazlietiņ pakāpjoties virs pilsētas līmeņa, bet vispār jau vēl “kalna” piekājē. Un tātad – iekšā iet negribēju (labāk jaukā laikā par tiem 3 eiro pilsētā feinu saldējumu apēdīšu), atpakaļ griezties arī par agru: lietus vēl nelīst un kas gan 2 x 1,7 km par pastaigu…

Pie ieejas bija augšupejošo taku shēma. Nobildēju to, lai ir kur pieturēties, un devos augšā.
IMG_0450
Kāpiens bija pamatīgs, nekādu kāpņu, tikai pastāva taka. Bet skati gan skaisti. Mākoņainības dēļ bildes nav tik iespaidīgas, kā būtu citā laikā, bet vienalga mazu galeriju sabildēju.  Vēja, kā jau mežā, nebija nemaz, spiedīgums pieņēmās spēkā un šķita, ka teju, teju negaiss būs klāt – satumsa vēl vairāk un kaut kur tālumā jau pērkons ducināja…

No tā, ka varētu salīt, nebaidījos, bet stāvā taka bija klāta ar biezu kritušo lapu kārtu. No domas vien par to, kā tās slapjas slīdēs, ja man lietus laikā vajadzēs tikt lejā, sabijos un mazliet saīsināju maršrutu. Jo arī šeit augša ir neapdzīvota un neredzēju arī nevienu ar auto braucamu ceļu, kaut nogāju pāris km. Kā jau droši vien saskatījāt, otrās puses “kalns” ir tas, kur atrodas Alteberga. Tornis ir ārpus šīs bildes pa labi, bet tagad nu esmu abas paralēlo “kalnu” puses apmēram vienlīdz tālu izstaigājusi.

Manis izstaigātā augšas gabala apmēram vidū bija Valpurģklostera drupas. Kas tas par traku nosaukumu? Velk gandrīz uz Drakulu (pagājušo vasaru Rumānijā atceroties)? Bet, izrādās, ka nē. Lai nu ar ko mums kuram vārds “valpurģi” saistītos, internetā atradu, ka nosaukums klosterim dots par godu svētajam Valpurģim. Tā lūk. Ko tieši tik īpašu viņš sadarījis, nemeklēju. Pietiek, ka tagad zinu, ka klosteris te uzcelts (un ciems bijis) ap 1200.gadu. Tiesa gan – neilgu laiku. Laikam arī šejieniešiem slapjo lapu celiņi diez ko nav patikuši un viņi pēc kādiem 200 gadiem klosteri lejā uz Arnštati pārcēluši. Tiesa gan, līdz 1533.gadam tur kaut kas drusku vēl noticis, pēc tam gan klosteris slēgts un būvakmeņi pamazām izlietoti citām būvēm.

IMG_0458Bet dikti jau nu smuki tie pamati bildē, vai ne? Jā, arī man tas likās aizdomīgi, tāpēc parakājos internetā un atradu, ka, atbilstīgi vēsturiskajai informācijai, pamati atjaunoti trijos piegājienos: 1976., 1988. un 1993.gadā, pēc iespējas izmantojot turpat apkārtnē atrodamos materiālus (no kuriem daļa vienkārši atgriezās atpakaļ sākotnējā vietā). Tad jau var arī šādi izskatīties.

Nu labi, tagad pateikšu, ka no kalna lejā tiku pa sausām lapām, bet mugura vienalga bija slapja: gan no sutoņas, gan no stāvā un drusku nervozā lejupkāpiena (pēc traumas esmu palikusi bailīgāka pa nelīdzenumiem staigājot). Bet burtiski dažas minūtes pēc atgriešanās pilsētā sākās trakais ilgstošais svētdienas lietus.

IMG_0469Pa abām pusēm staigājot, esmu redzējusi daudz interesantu un skaistu māju – būvēšanās slīpumā (kamēr tas vēl nav stāvums) allaž bijusi elitāra lieta šo apkārtni varētu nosaukt par sava veida “nelīdzenu Mežaparku” – ej, skaties un smaidi, cik sakopti, interesanti un skaisti. Nobildēju tikai dažas ēkas. Šeit ielieku vienu – ar uzrakstu. Neteikšu, ka māju ar uzrakstiem te būtu daudz, bet ir. Jaukākais ko redzēju, bija pie vienas mājas esošais zālājs/apstādījumi – to veidoja tikai un vienīgi meža zemenītes, kuras pie tam pašlaik ir pilnos ziedos. Skaisti tagad, vēl jaukāk būs, kad būs gatavas – ak, laimīgie tās mājas iemītnieki!

Pielieku saiti uz mazo pirmsnegaisa galeriju.