Šis būs īsais stāsts ar nelielu fotogaleriju par nupat aizvadīto svētdienu. Tā nu iznāca, ka ar Pateicības dienu saistītās brīvdienas mums bija teju nedēļu garas: oficiāli tās sākās pagājušajā trešdienā, bet jau pirmdien un otrdien gan lekciju, gan studentu tajās bija mazāk nekā parasti – daļa jau bija devušies kaut kur projām… Nodarbības atsākās pirmdien 29.novembrī. Ko es darīju pa svētkiem? Kārtīgi slinkoju (cik var mācīties!), biju 2 viendienīgajās ekskursijās trešdienā un ceturtdienā: 1 stāsts jau bija, otru uzrakstīšu, cerams ka tuvākajās dienās.

Melnajā piektdienā aizgāju uz 1 veikalu un par 22$ nopirku 4 apģērba gabalus (1 bērnu, 3 pieaugušo – sportam). Bet kopumā jāsaka, ka, ja gribēji īpaši lēti iepirkties – bija jāpameklē (es jau arī zināju, kurp gāju). Latvijā laikam šīs aktivitātes bija pat aktīvākas nekā ASV – internetveikalos šis un tas bija un jau iepriekš nopērkams, parastie veikali nebija dikti iespringuši uz īpašām atlaidēm, līdz ar to vismaz mūsu apkārtnē vājprātīgi pircēju pūļi nebija vērojami.

Sestdien mācījos un izbraucu līkumiņu ar velo, jo laiks bija tīri jauks, kaut pavēss. Svētdien – abos galos akal mācījos (un uzrakstīju tepat 2 stāstiņus – kad galīgi apnika mācīties). Pa vidu ar kolēģi izlēmām beidzot aiziet un izmēģināt vienu no divām mūsu tuvumā esošajām jūras velšu ēstuvēm.

Laiks diezko patīkams nebija – sniga slapjš sniegs, bet šī bija tā diena, kad manā telefonā bildes sanāca skaistākas nekā ar aci redzams – dažreiz tā ir. 🙂 Jau rakstīju, ka absolūtais vairums koku jau ir bez lapām, bet daži vēl varonīgi turas – kā bildē redzamais četrkrāsainais – jā, tas atkal ir viens koks, kurā vienlaicīgi ir gan zaļas, gan dzeltenas, gan oranžas un sarkanas lapas. Kā kurš zars izvēlas krāsu, to nesaprotu, bet izskatās neticami skaisti. Tāpēc atkal nenoturējos un tālāk pievienotajā fotogalerijā redzēsiet gan vairākus kokus no šīs vietas, gan apsnigušas ziedošas rozes, gan eglīti, ko skaisti rotā sniedziņš – viss vienā dienā un apmēram 1 kilometrā. 🙂

Arī šoreiz biju izpildījusi mājasdarbu – biju apskatījusies, ka šai ēstuvei ir interesants interjers un tas bija iemesls, kādēļ sākām tieši ar šo vietu – arī jūs to mazliet redzēsiet fotogalerijā. Protams, viss jūras un krabju stilā.

Tiesa gan, tā īsti nesapratos ar ēdienkarti: tika pārsvarā piedāvāti visādi kombo – cenā sākot ar kādiem 36$ un kārtīgi uz augšu, tie esot 2+ cilvēkiem domāti komplekti ar dažādiem jūras mošķiem plus kādas piedevas. Tā kā mana kolēģe bija nolēmusi, ka viņai būs zupas diena (atslodze pēc kopā ar amerikāņiem pavadītas Pateicības dienas un ar to saistītas pārēšanās), bija skaidrs, ka kombo šoreiz nebūs mana izvēle. Tad nu īsajā mazo ēdienu ēdienkartē meklēju kaut ko sev un paliku pie…

Nu, protams – tiem, kuri atceras šī stāsta nosaukumu jau ir skaidrs – pie aligatora. Tie ir tie panētie gabaliņi ar kuriem glīti izrotāti frī kartupeļi. Tas ne tuvu nebija viss aligators, bet arī cena bija ok – mazliet zem 10 dolāriem. Kā garšoja? Vislabāk laikam to noraksturoja viens no mūsu kolēģiem, kurš arī ir aligatoru mēģinājis: kā vistas gaļa ar zivs garšu. 🙂 Es saku – man garšoja, labprāt vēl kādreiz un kaut kur šo zvēru savā šķīvī redzēšu. Pielieku saiti uz nelielo fotogaleriju (tur būs virsrakstā solītās rozes sniegā, kā arī vairāk ēstuves bilžu, lai varat papriecāties par interjeru un sameklēt vēl vienu aligatoru).

Bet noslēguma noskaņai – kaut kas no 1956. (!) gada – See you later aligator! Bila Haleja un grupas Comets izpildījumā.

Tikai nesapriecājieties, es nesākšu rakstīt katru dienu vai pat divreiz dienā 🙂 , tas patlaban tikai izņēmuma kārtā sanāca. Un šis arī nebūs mans parastais raksts par piedzīvojumiem un pārdzīvojumiem. Par ko tad?

Laikam var teikt, ka mana uzturēšanās šeit sastāv no kādām 2,3 daļām: studijas ir viens, dzīvošana un ekskursijas – divi, un tad tas 0,3 paliek visādām papildu gudrībām. Esmu jau iepriekš rakstījusi, ka esmu piedalījusies vairākos Zoom un īstos pasākumos ārpus tiešā studiju procesa, par kuriem informācija saņemta caur BU vai vēl kaut kā citādi (kādā no maniem specifiskajiem e-pastiem). Apmēram tādā veidā pie jums jau nonāca īsais video – intervija ar bijušo tenisisti Venusu Viljamsu un šis būs līdzīgs gadījums tikai ar pusstundu garu video.

Tas pats uzņēmums tagad man ik pa brīdim sūta dažādu bezmaksas Zoom pasākumu un video uzaicinājumus, ne visus noskatos, bet dažreiz gadās kaut kas īpaši izcils. Šis video ir 24 minūšu garumā – Nirs Eijals stāsta par savu grāmatu Uzāķētie (Hooked – citādi to nevaru iztulkot) jeb How to build habit forming products ar reāliem piemēriem no dzīves.

Noderēs arī visiem tiem, kuri netaisās neko piedāvāt citiem, bet paši mīl ieskatīties Instagram, Facebook, vai kaut vai ss.lv. Ir super interesanti – par to, kā mēs visi (jā, lai cik nepatīkami to atzīt) esam uzāķēti/piesaistīti dažādiem ikdienā it kā nepieciešamiem servisiem, kā tiek veidoti mūsu paradumi (bet mēs domājām, ka paši tos veidojam vai pārveidojam)…

Angļu valoda nav sarežģīta, pēc maza sākuma gabaliņa kur ir tikai autora runājošā galva, seko stāsts ar lieliskām slaidu ilustrācijām. Atrodiet tās 24 minūtes un nenožēlosiet. Man šis likās tik noderīgs, ka nopirku pat šo (un nākamo) viņa grāmatu. Elektroniskā formā, protams. 🙂

Jau iepriekš esmu rakstījusi, ka Niagāra nav gara upe – tikai 58 km, bet interesanta ar to, ka iztek no viena milzu ezera (Erie, Bufalo pilsētas teritorijā) un ietek otrā apmēram tikpat milzīgā (es tagad zinu – pretējo krastu redzēt nevar) – Ontario ezerā. Un šajos 58 km Niagāra pamanās nokrist 99 metrus, no kā lielākā daļa, protams, ir slavenie Niagāras ūdenskritumi.

Bet šī stāsta pamatā, protams, atkal ir ekskursijas brauciens. Tā bija ASV Pateicības diena, kad visur viss ir slēgts. Ui, cik daudzos stilīgos krodziņos mēs nepaēdām – jo tie bija ciet. 😦 Laiks arī nebija diezko jauks, bet galvu izvēdināt vajadzēja un nomas mašīna uz vairākām dienām paņemta bija – nevar tak ļaut tai tā vienkārši stāvēt pie mājas, vai ne? 🙂

Kaut kad lekcijās viena pasniedzēja bija ieminējusies, ka viņas mīļākā vieta Bufalo ir Broderika parka pastaigu mols – tas sākas salas galā, nodala upi no mākslīgi veidota kanāla, ir ļoti garš un iestiepjas Erie ezerā. Tad no nolēmām turp aizbraukt. Vējš pūta krietni, bet mēs bijām pareizi saģērbušies, lietus tajā brīdī nelija, tad nu skaisti un fotografēdami pagājāmies pa molu.

Tālāk mūsu plāns bija apskatīt pie Niagāras ūdenskritumiem vietas, kurās vēl nebijām bijuši vai visi nebija bijuši. Sākām ar Trīs māsu salām (tās ir 3) tieši virs ūdenskrituma – mazas jaukas saliņas ko savieno glīti tiltiņi, upe visā tās plašumā, skaļumā un varenībā… Jau atkal bija iespaidīgi (būs arī diezgan liela fotogalerija).

Jau iepriekš esmu sajūsminājusies par Niagāras ūdens krāsu – tas ir tik koši zili-zaļš (atkarīgs arī no gaismas), ka paskatījos vikipēdijā, kur, protams, ir atbilde uz šo jautājumu: unikālo krāsu veidojot ūdenī izšķīdušie sāļi un klinšu milti (rock flour), jo Niagāra ir strauja, tek pa salīdzinoši mīkstiem iežiem, nu tad tos krietni samaļot savā ceļā.

Tā nu braucām gar Niagāru uz leju, ik pa brīdim kādā skaistā vietā apstājoties un pafotografējot. Interesanta vieta ir satelītkartē redzamās HESu ūdenskrātuves Niagāras abos krastos. Jo, tā kā šejienes ieži ir salīdzinoši mīksti, Niagāras ūdenskritums pēdējo 14 tūkstošu (ir pareizi) gadu laikā esot pavirzījies 11 km uz augšu, jo upe pati iznīcina klintis, no kurām krīt lejā. Tad nu ap 1920.gadu, lai paglābtu ūdenskritumu un pelnītu naudu ar tūristiem, šis process ir būtībā apturēts, 2/3 ūdens pirms ūdenskritumiem novirzot uz HESu ūdenskrātuvēm. Kanādas pusē tas notiek pa speciālu kanālu (satelītkartē var redzēt, ja kārtīgi ieskatās), bet ASV pusē vēl interesantāk – pa pazemes kanālu. Un tad, jau zem ūdenskritumiem pa abiem praktiski viens otram pretī novietotajiem HESiem tās 2/3 ūdens atgriežas upē. Gan šajā, gan arī iepriekšējā (Niagāra 2) fotogalerijā kaut ko no HESiem var redzēt, tuvumā tiem gan netikām, jo, kā jau Pateicības dienā – viss bija slēgts. 😦

Turpat tālāk ceļa malā bija stilīgā Niagāras Universitāte – tā ir neliela privāta augstskola, bet ļoti labi uzturēta, ar gaišām un modernām klasisko universitāšu stila ēkām (BU ēkas ir monstrozākas un tumšas, protams, arī atšķirība studentu skaitā ir vismaz par vienu galā pieliktu nulli BU labā…). Tā kā arī studenti bija brīvdienās, kārtīgi pabraukājāmies pa tās teritoriju, bet bildēju maz, jo tajā brīdī lija lietus.

Un pēc pavisam maza brīža jau bijām klāt arī pie Niagāras ietekas Ontario ezerā. Atzīšos gan, ka tieši pašu ieteku neredzējām. Ietekas vietā, protams, ir vēsturiskie nocietinājumi – forts, kurā tagad iekārtots muzejs. Kartē bijām izpētījuši, ka tur ir liels skaists parks, taču iekšā netikām, jo tas bija nožogots – ieeja caur muzeju, kurš tajā dienā slēgts… 😦 Uz šo nebijām gatavi, bet neko darīt.

Stilīgi smaidīgs moments – augšējā attēlā redzat fragmentiņu no muzeja ēkas, bet apakšējā – muzeja tualeti. Uzmanības pārbaude: kādēļ to fotografēju?

Puspunkta vērta atbilde – jau iepriekš man ir bijušas tualešu galerijas. 🙂 Bet šoreiz īstais iemesls ir cits: rūpīgi ieskatoties ir redzams, ka tā nav normāla ēka, bet gan liela izmēra auto piekabe, kas te novietota un aplīmēta ar apmēram tādu āra tapeti, kāda ir muzeja siena. Kā redzam, var arī tā. Pastaigājām pa teritoriju līdz žogam, apskatījām stilīgo vēsturisko bāku (būs fotogalerijā) un devāmies tālāk.

Monstrozi skaisto salīdzinoši nesen uzbūvēto pili kartē bija atradis viens no kolēģiem – braucām to apskatīt. Šobrīd (izskatās, ka vismaz kopš Covid sākuma, tātad – jau pāris gadus) tur nenotiek nekas – tāda pamestas un drusku nolaistas greznības sajūta. Nav pilnīgi neviena uzraksta vai norādes – ne par to, kas tur ir, ne ka drīkst vai nedrīkst tur braukt vai staigāt. Mēs tad nu izlikāmies kārtīgi biezādaini un gan ēkai apkārt apgājām, gan līdz Ontario ezeram nogājām, apskatot privāto pludmali un piestātni – tur milzu darbs un resursi ieguldīti. Tagad, šo rakstot, internetā atradu bildes no milzīgiem skaistiem pasākumiem (pārsvarā izskatās pēc kāzām), kas pilī un tās teritorijā tikuši rīkoti.

Kad nu bijām šo vietu apskatījuši, pulkstenis tuvojās četriem pēcpusdienā, sāka krēslot un bija skaidrs, ka jādodas atceļā. Ar ēšanu saistītu bilžu nav, īsumā uzrakstīšu, kā mums gāja. Jau no kādiem vieniem sākām skatīties, kur varētu feini papusdienot. Paldies visiem ēdinātājiem, kuri internetā bija godīgi ierakstījuši, ka šodien nestrādā. Bet mūsu ceļā vai izmetot nelielus līkumiņus bija kādi 5 feini krodziņi, kuri to nebija izdarījuši – tad nu izsalkuši un cerību pilni piebraucām, konstatējām ka nestrādā un devāmies tālāk. Vienā brīdī bijām spiesti secināt, ka strādā tikai tādi kā McDonalds un Tim Hortons (un arī ne visi). Sākumā bijām lepni – Hortonā neiesim, tie mums ir visapkārt, pameklēsim ko citu. Kad nu pulkstenis bija pāri četriem un jau krietni gribējās ēst, sākām pēc kartes apmeklēt Hortonus… Ha! Tagad izrādījās, ka tie ir nupat nesen slēgti vai arī šodien nav strādājuši un arī to nav norādījuši internetā… Kad nu pavisam apnika, nospriedām, ka saņemsimies – līdz mājām pusstundas brauciens, iztiksim! Un, protams, tad ceļa malā pamanījām vienu strādājošu picēriju! Apstājāmies, pasūtījām picu un ar lielu sajūsmu vēl gluži karstu notiesājām. Esot tagad Amerikā picu esmu ēdusi kādas 4 reizes, katru reizi atšķirīgu no maizes/pamatnes viedokļa, bet visas ir bijušas ļoti garšīgas (protams, arī bagātīgais pildījums to ietekmē).

Ja bija izturība izlasīt šo visu, tad saite uz fotogaleriju ir godam nopelnīta – izbaudiet, bet vēlreiz brīdinu, ka bilžu ir diezgan daudz. Dīvainais izstrādājums pirmajā bildē ir paceļamais tilts uz Broderika salu. 🙂

Kad nav tad nav, un – kad ir, tad ir! Nu tieši tā, kā man ar kultūras pasākumiem. Atskaitīšos par intensīvo nedēļu – kultūras ziņā intensīvo, studijās viss pa vecam – lekcijas, darbi, grupu darbi lasīšana… – nekā dikti interesanti aprakstāma.

Mana intensīvā kultūras nedēļa bija no 17. līdz 22.novembrim, bet iesākās jau agrāk – novembra sākumā, kad e-pastā saņēmām ziņu no UB Inženieru fakultātes (zem tās mēs skaitāmies) absolventu kluba – ka viņi aicina uz pasākumu – kopīgu kino skatīšanos un dažiem vārdiem, ko absolventi grib pateikt studentiem.

Nu ko, protams, iespēja jāizmanto. Sākumā sabiedēja atruna, ka transports netiek nodrošināts – izklausās slikti. Bet tad paskatījos kartē – izrādījās, ka kino atrodas 7 minūšu gājienā no mūsu mājām! Protams, jāiet. Kino biļetes par speciālu cenu – 7 dolāri, plus ziedojums Absolventu klubam jauno programmētāju apmācībai. Rezultātā es tagad esmu UB labvēle – ziedoju nelielu summu (lielāku par biļetes cenu). 🙂

Kas par filmu – pavisam nesen iznākusī Eternals – redzu, ka to rāda arī Latvijā. Sižetu nepārstāstīšu, bet ielieku oficiālo kacekli tepat lejāk. Man patika – biju izpildījusi mājasdarbu: izlasījusi par ko ir filma, iepazinusies ar mazajiem video par galvenajiem varoņiem, ko filmas autori piedāvā. Tad nu varu teikt – skaista pasaku filma un pat ar dziļāku domu nekā biju gaidījusi, ko izbaudīju uz lielā ekrāna. Iesaku visiem, kuriem nav iebildumu pret fantastikas filmām, jo ir filmēts ar plašu vērienu, skaisti un ir labi aktieri…

Jā, man patīk labas filmas uz lielā ekrāna, noteikti neesmu no tiem, kuri tās var skatīties telefonā, planšetē vai klēpjdatorā. Un galu galā, uz kino nebiju bijusi kopš Covid sākuma – diezgan sen.

Kā kinoteātris? Nekā īpaša tagad, kad labie kinīši arī Latvijā jau ir kādu laiku. Konkrētais nav izvietots tirdzniecības centrā, bet ir arī tajos. Vairākas zāles, dažāda lieluma, mūsu seanss bija apmēram 60-vietīgā – viss ļoti ērti, nolaižamie krēsli, kas būtībā ir tādi kā regulējami 2-vietīgi dīvāniņi, ja paceļ vidējo roku balstu, bet ja blakus sēž svešinieki, tad balsts norobežo. Ērtā lieta – regulējamais/paceļamais kāju balsts. Garā filmā tiešām labi.

Protams, ir popkorns un visādas uzkodas, plus n-to veidu kolas. Paskatījos kolēģim pār plecu – zero kolai vien bija ap 10 garšu versijas. Man joprojām kino kaut kā neiet kopā ar ēšanu un dzeršanu, tāpēc atturējos. Ā, viena lieta gan – ASV ēdieniem un dzērieniem ir jānorāda kaloriju daudzums, tad nu ievēroju – lielajā parastajā kolā ir 1000 (!!!) kaloriju – ja to paņem, tad varētu kādu pusotru vai divas dienas neēst vispār. 🙂

Un kāds tad bija pats inženieru pasākums? Jāsaka – mīlīgi īss – bija atnākuši 3 dažādu gadu absolventi, drusciņ pajokojās, drusciņ pastāstīja kādus ieteikumus no savas pieredzes – kopā kādas 20 minūtes un tad filma. Pēc filmas, ārā ejot es pamanīju dažus no runātājiem un piegāju tāpat vien papļāpāt (ārā bija lietains un steigas nekādas) – tas bija feini. Viens izrādījās bija kādu laiku strādājis Maskavā (pasen), Rīgā nebija bijis, bet bija dzirdējis, ka uz Rīgu/Latviju visi brauc atpūsties. No mūsējiem mēs bijām kādi 5, tad nu pulciņā ar vecajiem inženeriem drusku papļāpājām un šķīrāmies.

Kā jau redzat, dažas kinoteātra bildes ir un nez kādēļ biju nobildējusi arī šo plakātu (ne Eternals, ne kādu citu).

Domāju, ka esmu redzējusi visas Bonda filmas ar Danielu Kreigu – ja neiet dziļu jēgu meklēt (jā, Eternals tās bija krietni vairāk), bet vienkārši Bonda filmu stilu, tad ir labi. No mūsējiem dzirdēju, ka dažos kinoteātros šeit to vairs nerāda, sapratu, ka nezinu kā būs, kad atgriezīšos Latvijā un tad nu meklēju seansu sarakstu mūsu mājas kinoteātrī. Par laimi, to vēl rāda, bet aizvien mazākā seansu skaitā. Atradu arī, ka uz dienas seansiem biļetes ir par 30% lētākas un sapratu, ka ir jāiet. Ja darbdienās tajā laikā man ir lekcijas, tad paliek tikai svētdiena. Domāts – darīts, un tā svētdien 21.novembrī viena pati gāju uz Bondu par 8,5 dolāriem. Bija bondīgi labi – filmas autoriem izdomas netrūkst. Protams, bija arī amerikāņu klasika – labais viens pats baltā kreklā (labi redzams) ar mazu pistolīti neievainots atšaudās no ar automātiem bruņota slikto bara…, bet tas jau ierasti. Vienalga iesaku, jo vairāk tādēļ, ka runā, ka Kreigam šis esot pēdējais Bonds. Un – lai nebūtu divi filmu kacekļi vienā rakstā, pielieku mazu video ar filmas motīva dziesmu – tiešām skaista un kaut ko no filmas jau arī parāda.

Protams, kāds jau drīkst arī saviebties, ka filmas jau nemaz nav īsta kultūra un no sevišķi šādas… Nestrīdēšos. Tikai uzrakstu, ka pa vidu filmām bija arī īstā kultūra – jau atkal ar mūsu labvēles vijolnieces Ingas palīdzību bija brīvbiļetes uz koncertu Bufalo Filharmonijā. Kas programmā? Dvorak Suite in A major, Barber Violin Concerto, Gershwin American in Paris, Frank 3 Latin American Dances.

Arī šeit biju izdarījusi mājasdarbu – paskatījusies informāciju un mazliet arī video gan par pašu mūziku un tās autoriem, gan par izpildītājiem, tālab apmēram zināju, kas gaidāms. Šoreiz bija gan slavens viesdiriģents, gan tikpat slavens viesvijolnieks, kurš esot spēlējis vienu no autentiskajām Stradivāri vijolēm (nepārbaudīju, tā bija rakstīts programmiņā). Geršvina slavenā darba fragmentus biju dzirdējusi, bet viss kopā protams ir super – tāds gaumīgs muzikālais huligāns, ne jau velti tik slavens. Līdzīgs – drīzāk vieglā mūzika nevis klasiskā – man šķita arī Dvoržāka darbs. Tā īsti man sirdī iekrita Bārbers (jeb lieliskais viesvijolnieka sniegums?). Pēc koncerta uz mirkli satikāmies ar Ingu un viņa atzinās, ka pašai arī no šiem Bārbers esot vistuvākais. Pārējiem kolēģiem (bijām četratā – pilns Uber auto) citi bija vairāk patikuši. Bet tieši ar to jau jauktie koncerti ir labi.

Un kas vēl? Tā nosacīti kultūrai pieskaitīšu arī pirmdienas vakaru: pēc jaukās Daniela un Sandras vadītās ekskursijas par Bufalo (par to jau iepriekš rakstīju), Daniels uzaicināja uz vakarēšanu viņa mājas dārzā. Protams, atteikties nevar un tad nu 5 cilvēku sastāvā pirmdienas 22.novembra vakarā devāmies pie Daniela. Laiks gan bija nejauki auksts, bet siltās uzkodas, karstvīns un kafija mūs kaut cik siltus uzturēja. Bija arī Sandra, tad nu pļāpājām gan angliski, gan latviski par visādām inteliģentām lietām – sākot ar arhitektūru (jo Daniels un Sandra ir arhitekti, plus Daniels ir uzrakstījis grāmatu par padomju laika arhitektūru Baltijas valstīs – to pašķirstījām) un beidzot ar to, kas mums patīk Bufalo un ASV vispār, kā arī – kādu iespaidu uz Danielu atstājusi Baltija, jo viņš diezgan daudz laika ir pavadījis projektos Tallinā, plus bijis arī virknē Latvijas un Lietuvas pilsētu. Vienojāmies, ka mēģināsim vēl vienu tikšanos saplānot – pie Daniela UB Arhitektūras fakultātē un pie viena mazu ekskursiju pa UB Dienvidu kampusu. Redzēs kā būs ar laiku – gan kalendāro, gan klimatisko, jo auksti-vējaini-lietainās dienas šeit ir ļoti nepatīkamas (bet par laimi tās nedominē). Tiesa gan, siltais laiks ir projām un gaisa temperatūra patlaban te ir līdzīga kā Latvijā – naktīs mazliet zem nulles, pa dienu – mazliet virs, bet līdz +10 netiekam. 😦

Atkal viena nedēļa aizskrējusi un nekādu dižu jaunumu nav – joprojām turpinās trakā mācīšanās ar maziem elpas atvilkšanas un paslinkošanas brīžiem pa vidu. Tiesa gan, mazus pārsteigumus te sagādā daba. Lūk, šādu sestdienas rītu, piemēram:

Jā, te viss ir pa nopietnam: ja saule, tad saule un silts ilgi. Ja līst – tad stipri, sirsnīgi un rupjām lāsēm. Un ja snieg, tad arī no sirds – ar lielām pikām. Patlaban dzīvojam diezgan trakos kontrastos – tajā pat nedēļā pāris dienas ir plus 16, un tad jau uzreiz pāris sniegainas dienas ar ietvēm, kas superbagātīgi ar tīru rupju sāli nokaisītas. Tad atkal plus 16 un atkal pāris sniega dienas. Tā sniegaini pamodāmies sestdienas rītā un, piekritīsiet – sniegs sarkanās lapās izskatās ļoti labi, vai ne? Tepat lejā pielikšu saiti uz mazu fotogaleriju, kur vēl dažas sniegainas bildes ir. Jā, arī šodien – pirmdien – pamodāmies sniegā (naktī uz dažām stundām bija pazudusi elektrība, sniga ļoti stipri un gandrīz burtiskā nozīmē – ar pikām), bet pēcpusdienā jau ir nokusis (kādi +5 grādi) un parīt atkal sola plus 16…

Ko darīt tādā sniegainā sestdienā? No rīta atkal čakli mācījos (iesniedzu 2 vidēji lielus mājasdarbus) un tad sapratu, ka galva jāizvēdina un kājas jāizkustina. Tā kā sniegs jau bija nokusis un mani tuvākie kolēģi kur nu kurš aizdevušies, tad ņēmu velo un viena pati aizbraucu uz jau sen noskatītu vietu – saldumu kafejnīcu. Jā, jā – tur tiešām nekā nesalda nav, ir tikai kūkas, pankūkas, vafeles, mājas saldējums… Ne jau velti nosaukums ir Saldā dzīve. 🙂

Biju tur ap pusdienlaiku – ap vieniem, bet kafejnīca bija pārsteidzoši tukša. Vai tiešām amerikāņi tik stipri sākuši par slaidumu rūpēties? Nezinu. Bet man izmēģināt vajadzēja. Ieskatos ēdienkartē – briesmīgi augstas cenas: pankūkas vai beļģu vafeles ar kaut ko – kādi 15$. Likās – traki. Tiesa gan, kad vēlāk redzēju cik milzīgs ir šķīvis (vismaz 30-40 cm diametrā) kas ar lielu kaudzi piekrauts ar milzīgu vafeli/pankūku un tad torņveidīgi vēl apkrauts ar ogām, mērcēm, putukrējumu un saldējumu…, tad sapratu, ka dārgi tas nav noteikti. Bet – kas to var apēst? Redzēju kā trīs milzīgās porcijas tika aiznestas trim tieviņām aziātu izcelsmes jaunkundzēm. Vai/kā viņas tika galā, to neredzēju, jo biju jau projām.

Ko es izvēlējos? Vēl jau par to porciju lielumu nezināju, skatījos uz cenām. Kafija arī: izskatās, ka varētu būt laba, jo tika piedāvāta gan espresso, gan late un kapučino (gan amerikano, protams, bet tā jau nav kafija mūsu izpratnē), bet arī – cena 5$. Skopule manī saskaitīja – sanāk ap 20$ – par tādu naudu jau lielu steiku ar piedevām var dabūt…

Nu tad meklēju vien tālāk un ēdienkartes apakšējā stūrītī atradu labas cenas piedāvājumu – kūka kopā ar jebkuru no labajām kafijām par 13,99. Nu, tas tomēr nav 20$, izlēmu palikt pie šī. Bet kuru no kūkām? Vitrīnā redzamas dažādas, arī 2 veidu siera kūkas, plus arī pie mums pazīstamais sarkanais velvets, plus šokolādes kūka… Tā kā jau biju kārtīgi izsalkusi, izvēlējos lielo šokolādes kūku (par visu naudu, protams) un kapučīno. Tika atnesta arī liela glāze ar ledusūdeni. Ķēros klāt.

Gan kafija, gan kūka bija ļoti labas. Bet nu tas kūkas izmērs! Ar kaunu jāatzīstas – lai kā cīnījos, tomēr nevarēju visu notiesāt. Kafija beidzās, ūdens beidzās un spēki arī… Pārpalikums gan nebija tik liels, lai prasītu kastīti un nestu mājās (tas šeit ir pilnīgi normāli) – atstāju uz šķīvja.

Pēc tādas pieēšanās izgāju mazu aplīti pa tuvējiem veikaliem (daudz naudas gan neiztērējot) un braucu atpakaļ mājās – mācīties, protams.

Tas šoreiz arī viss, pielieku saiti uz mazu fotogaleriju: mazliet sniega un neliels ieskats saldumu kafejnīcā.

Kā jau ziņās – sākšu ar jaunāko. Gan Ņujorkas štatā kopumā, gan mūsu universitātē ar Covid lietām sokas diezgan labi – šādi tādi ierobežojumi un/vai prasības tiek mīkstināti. Piemēram, no 1.novembra mums vairs nav jāpilda ikdienas veselības apliecinājums – lasīju, ka tāds Latvijā pēc 15.novembra būs jāpilda tiem, kuri gribēs strādāt klātienē. Mums tas bija elektronisks – diezgan ērti saklikšķināms. Iekštelpās gan maskās staigājam joprojām. Runā, ka patlaban šeit esot diezgan augsta saslimstība ar gripu (viena priekšmeta pasniedzēja saīsināja attālināto lekciju, jo slikti jūtoties, esot tajā nedēļā 3x testēta un Covid negatīva visas reizes; arī studentu bija mazāk kā parasti… – tātad varbūt tiešām kaut kas nejauks te klejo). Tad nu nolēmu, ka, kamēr pati jūtos lieliski, ir jāizmanto UB piedāvātā iespēja bez maksas saņemt universālo gripas vakcīnu – pret 4 šeit populārākajiem veidiem. Nu tas ir izdarīts, jo slimot gan negribas nemaz!

Pēc nejauki aukstās pagājušās nedēļas, kad sagaidījām arī mazliet slapja sniega, tās nogale (sestdiena un svētdiena) bija vizuāli jaukas (saulains), bet ne ļoti siltas – ap 10 grādiem. Taču pirmdiena atnāca vispār superīga – ar plus 16 un sauli… Tad nu bija skaidrs, ka jaukais laiks starp un ap lekcijām ir maksimāli jāizmanto. Es gan izbraucu līkumiņu ar velo, gan no dienas vidus lekcijas nācu mājās ar lielo skaisto līkumu – cauri parkveidīgai apkārtnei un kārtējo reizi tīksminājos par skaistajām rudens krāsām. Esmu iesākusi (un vēl papildināšu) fotogaleriju, kuru nosaucu vienkārši – daba. Tie, kuri grib, var gan tagad, gan kaut kad vēlāk tajā ieskatīties – te ir saite no dažādiem brīžiem dažādos gadalaikos, kuri nav iekļuvuši tematiskajās fotogalerijās. Bildes ir hronoloģiskā secībā – sākas ar sākuma dienām šeit un pamazām iet uz priekšu.

Ko darīju svētdien? Pārsvarā laikam mācījos, izbraucu tikai kādu aplīti ar velo pa vidu, lai izvēdinātos. Bija skaisti, bet pavēss un vējains, labi, ka biju uzlikusi galvas lenti, kas nosedz arī ausis.

Sestdiena bija viena no tām retajām dienām, kad biju principā izlēmusi, ka nemācīšos neko un nemaz! Un tā arī varonīgi noturējos. 🙂 Dienas lielāko daļu aizņēma ļoti patīkams un interesants pasākums – ekskursija pa Bufalo pilsētas centru (ja salīdzinātu ar Rīgu, mēs dzīvojam un mācāmies apmēram Ķekavā un Bufalo es tā īsti bijusi nebiju). To saorganizēja viena mūsu grupas biedre, kurai ir pazīstams arhitektūras profesors, kurš bijis Baltijā Fulbrait programmā. Un viņš savukārt palīgā paaicināja latvieti Sandru – arhitekti pēc izglītības, bet kura māca interjera dizainu kādā no šejienes koledžām. Protams, ka bija jābūt un bija lieliski. Sapulcējāmies bariņš interesentu (2 mašīnas lai ir kā mērvienība, šoreiz tas bija Lyft, jo bija lētāks) un devāmies ceļā. Pa pilsētu, protams, staigājām kājām.

Ko redzējām un uzzinājām? Jāsāk jau laikam tomēr ar vikipēdiju: Bufalo ir otrā lielākā Ņujorkas štata pilsēta (uzminiet nu, kura ir lielākā? – vai ne tā kuras vārdā štats nosaukts? 🙂 un pēc lieluma 90-tajā vietā ASV. Pilsētā esot ap 280 tūkstošiem iedzīvotāju un kopā ar metropolitan area (tātad – arī tādām piepilsētām kā Amhērsta, kur es patlaban dzīvoju) iznākot pat 1,1 miljons. Nav slikti.

Saulainajā sestdienā pilsēta izskatījās tīra, glīta un tukša. Jā, arī Bufalo notiekot tas pats, kas daudzkur (arī Rīgā), ka cilvēki no centra pārceļas dzīvot uz piepilsētu, arī lielie tirdzniecības centri ir ārpusē… Pilsētā paliek administratīvā dzīve, kultūra (teātri esot pat vairāki un labi, par Filharmoniju rakstīju jau iepriekš), 2 profesionālā sporta komandas (par hokeju, Bufalo Sabres un Zemgu Girgensonu jau rakstīju, bet par amerikāņu futbola komandu Buffalo Bills nez vai kas no manis būs, pietiek jau, ka uzrakstīju par šo sporta veidu UB komandas izpildījumā). Un, protams, daudz nelielu veikaliņu un kafejnīcu, kā arī viesnīcas.

Nav jau noslēpums, ka rietumnieciskajai Amerikai ir tikai mazliet vairāk par 300 gadiem, Bufalo sākotnējā apbūve esot bijusi koka un no tās nekas nav saglabājies, ēkas, kas celtas 18.gadsimta beigās vai 19.gs. sākumā un vēl saglabātas ir liels lepnums šejieniešiem. Fotogalerijā būs redzami vairāki fragmenti, bet šeit ielieku arī 1 fragmentu no vēsturiski lieliski saglabātās Lafajeta viesnīcas antīki lidmašīnīgā garā ieturētā interjera – bija iespaidīgi un kopā ar mūsu gidu stāstījumu vispār superīgi.

Lepnās viesnīcas īpašniekiem ir ne vien kiča izjūta (kā augšējā bildē), bet arī humora sajūta. Lai to ilustrētu man nākas uzsākt šodienas tualešu sēriju – lūk, zemāk – foto no sieviešu tualetes: eleganti veclaicīgā stilā un ar mačo/filmaktieru lielām bildēm pie sienām. Apspriežot redzēto izrādījās, ka arī mūsu puiši nebija noturējušies un sabildējuši arī vīriešu tualeti – tur pie sienām esot krietni pikantāka stila sieviešu attēli (man gan to nav, tikai apskatīju viņu telefonos). Jā, tualetes Amerikā ir plašas un skaistas, nereti arī stilīgas (vairs neatceros vai Filharmonijas rakstā teicu, ka tur tās saucās Powder Room (var redzēt tajā fotogalerijā), arī hokeja hallē tās bija stilīgi noformētas un dažās citās fotogalerijās, kur bija krodziņi arī ir pa vārdā nenosauktai skaistai tualetes (amerikāņi gan saka Restroom un vārdu tualete var neatpazīt) priekštelpai nobildēts).

Un tagad atkal laiks mazam atjautības uzdevumam: kādēļ zemāk redzamajā bildē soliņš ir sadalīts mazos gabaliņos?

Mūsu grupiņā bija 2 versijas: a) lai vairāk cilvēku varētu apsēsties (jo cieši blakus otram svešinieki nesēžas); b) lai bezpajumtnieki nevar gulēt. Mūsu gidi mums piešķīra 0,5 punktus – mazliet taisnības esot par bezpajumtniekiem, bet patiesais iemesls – lai nevar pa tiem dragāt ar skrituļdēļiem. Negaidījām tādu versiju, bet nepiekrist nevaru, jo katru dienu redzu, ka diezgan daudz studentu uz un pa universitātes celiņiem braukā ar skrituļdēļiem (arī ar tādiem, kur vienkāršam dēlim apakšā ir motoriņš) un gan jau arī pilsētas soliņus nesmādētu.

Un kas ir šajā bildē? Tas ir mākslas darbs Bezpajumtnieks Jēzus pie vienas no baznīcām. Un kāds labs cilvēks viņam arī savus šortus piešķīris. Jā, Amerikas realitāte (un māksla) mēdz būt skarba.

Protams, ne gribu, ne varu pārstāstīt visu interesanto, ko mums gidi pastāstīja. Tā kā saulainā diena manī atraisīja fotografēšanas čaklumu, tad te ielieku saiti uz fotogaleriju, lai varat paši mazliet pa Bufalo pastaigāt, man vēl tikai par noslēguma daļu jāuzraksta. Kas bija noslēgumā? Nu, protams – jāpaēd! 🙂

Veicām gan gidu aptauju, gan pa ceļam apkārt skatījāmies, līdz tomēr izlēmām par labu vietai, kuru kāds no kolēģiem jau iepriekš bija sameklējis – alus darītavu un krodziņu Big Ditch (latviski: lielais grāvis). Vieta tiešām bija stilīga, plaša un gaiša – fotogalerijas beigās ir virkne bilžu no turienes, šeit ielieku vien bildi no, atvainojiet, ka jau atkal – tualetes interjera – jā, jā – šis attēls bija uz sienas krodziņa sieviešu tualetē.

Aizvadītās kārtējās un pie viena – oktobra pēdējās nedēļas darbdienu kopsavilkums vienā teikumā ir vienkāršs un īpaši neatšķiras no daudzām citām: viena traka mācīšanās, kādu reizīti aizejot vai aizbraucot uz veikalu kaut ko ēdamu nopirkt…

Bet vismaz nedēļas nogalē un vismaz kādu brītiņu taču ir jāpadara kaut kas cits, vai ne? Nu tad pāris mazus brītiņus arī izdevās izraut no nežēlīgā mācīšanās režīma: a) sestdienas pēcpusdienā atkal mazā bariņā ar Uber aizbraucām uzēst steikus; b) svētdien noķēru vienu saulainu stundiņu, lai izbrauktu skaisti rudenīgu aplīti (ap 13 km) ar velosipēdu, bet galvenais notikums bija sestdienas pusdienlaika amerikāņu futbola spēle starp UB un Ohaio Bowling Green Falcons komandām.

Neslēpšu, ka no amerikāņu futbola saprotu apmēram tikpat, cik ikviens no jums, taču bija skaidrs, ka Amerikā esot uz vismaz 1 spēli ir jāaiziet. Čaklākie no mūsējiem jau ir bijuši pat uz kādām 2 vai 3 spēlēm un droši vien pat sāk saprast, kas laukumā notiek, taču man iepriekš kaut kā nesanāca aiziet. Tā kā šī bija sezonas priekšpēdējā mājas spēle un laiks paliek aizvien nepateicīgāks āra sportu skatīšanai, tad nolēmu, ka, ja vien būs kaut cik ciešams laiks, ir jāiet. Prozaiskais papildu stimuls bija UB mājaslapā ieliktais paziņojums, ka pirmie 500 studenti, kas ieradīsies, saņems bezmaksas tematiskos t-kreklus – tā šeit mēdz darīt, lai būtu skatītāji, jo tās ir koledžas līmeņa, nevis lielā sporta spēles.

Ceturtdiena un piektdiena mums te bija vēsas un lietainas, arī sestdienas rīts bija tāds pats, cerību deva vien tas, ka spēle sākas 12os un laika ziņas solīja, ka ap 11iem lietus mitēšoties. Tā arī bija, silti saģērbos (ārā kādi 7 grādi, apmācies un mitrs – kā jau pēc ilgstoša lietus) un devos. Ierados 20 minūtes pirms spēles sākuma un krekliem vairs bija palikuši tikai S un XL izmēri – citi bijuši vēl nadzīgāki. Izvēlējos XL un tas nozīmē, ka kāds no manas ģimenes vīriešiem tiks pie šada krekla. Tad nu uz priekšu – uz tribīnēm. Vispār ir tā, ka normālajiem skatītājiem ir jāpērk biļetes un viņiem ir sava ieeja, studentiem sava – bez maksas, reģistrējoties lietotnē. Tā kā laiks nebija diezko jauks, skatītāju nevienā tribīnē nebija daudz, bet tas jau nekas – show must go on!

Tas show jau te laikam ir galvenais vārds. Jā, protams, notiek arī spēle, bet amerikāņu futbola īpatnība ir tā, ka sportisti laukumā skrien/cīnās pārdesmit sekundes, tad vairākas minūtes gara pauze, tad atkal tas pats… Spēlei ir 2 puslaiki ar vēl papildu pārtraukumu pa vidu… Katrā ziņā – pārtraukumu ir daudz vairāk nekā spēles minūšu – tāda specifika. Un kas notiek pārtraukumiņos un pārtraukumos? Cilvēki iet pēc ēdiena un dzēriena, skatās priekšnesumus, piedalās ātrajos konkursos, fotografējas ar talismaniem – ko nu kurš un ko nu kurā brīdī. Ir gan karsējmeitenes (dažādu veidu), gan dzīvs orķestris – iesaistīto ļaužu ir gana.

Kā tas beidzās? UB komanda zaudēja ar 44-56 (neskaidrošu punktu sistēmu, tā arī ir īpatnēja). Neko darīt – sākums nebija veiksmīgs un pēc tam nepaspēja iedzīt. Bet nu labi, neraudāsim dikti, jo tā īsti jau līdzi arī nejutām. Drusciņ pacentos un te ielieku saiti uz nelielu fotogaleriju ar bildēm gan par laukumā, gan aizkulisēs notiekošo.

Labāk īsi pastāstīšu par studentu sporta komandu nosaukumiem – tajos (parasti? – droši nezinu, jo detalizēti nepārbaudīju) ir universitātes nosaukums un kāds simbolisks dzīvnieks. UB tas, protams, ir bulls – bullis, vērsis. Amerikāņu futbolam piestāv tīri labi un sader arī ar pilsētas nosaukumu Bufalo. Tad nu mums ikdienā tie bulls attēli ir visapkārt. Šī spēle bija pret jau minētajiem vanagiem (falcons), tālāk minētā volejbola spēle – pret citas universitātes lūšiem (lūsenēm, ja gribam būt precīzi – bobcats)… – tiešām dažādi zvēri ASV universitātēs dzīvo…

Universitātei ir lieliskas sporta bāzes – gan galvenais stadions, kurā notiek gan spēles dažādos sporta veidos, gan treniņi; gan apjumta un apsildāma halle, kuras iekšpuse bija redzama amerikāņu futbola fotogalerijas beigās (tur meitenes gatavojās sestdienas vakarā gaidāmajai sieviešu parastā futbola (soccer) spēlei).

Taču cītīgi trenējas ne tikai sportisti, bet arī izklaidētāji – vienā jaukā vēl vasarīgā pēcpusdienā nejauši garām ejot citam (treniņiem paredzētam?) stadionam kļuvām par lieciniekiem orķestra un karsējmeiteņu treniņam. Pielieku vienu bildi ieskatam un tepat arī pievienoju saiti uz mazu un pamazām vēl papildināmu galeriju par sportiskām aktivitātēm, par kurām netaisu atsevišķas fotogalerijas. Tur ir arī īsiņš video no karsējmeiteņu un orķestra treniņa.

Cik pavisam ir UB atbalstītu komandu un individuālo sporta veidu nemaz nezinu, droši vien daudz. Vienā lietainā darbdienas vakarā (nu diez ko laiks nežēlo manu interesi par to, kā citi sporto) ar kolēģi aizgājām uz koledžu līmeņa sieviešu volejbola spēli. Tad nu pie viena mazliet apskatījām arī iekštelpu arēnu – tepat augstāk minētajā fotogalerijā ir dažas bildes no spēles un telpām. Te man gāja vieglāk, jo volejbolu vismaz saprotu, spēle bija sīva un UB studentes zaudēja burtiski pēdējo punktu… Bijām siltumā un kā papildu motivators lietainā vakara pastaigai, protams, atkal kalpoja – kas? – citādāks t-krekls! 🙂

Vēl universitātei ir liels sporta peldbaseins, taču tajā vēl neesmu bijusi. Ja sanāks aiziet, sabildēšu un pievienošu fotogalerijai. Daži mūsējie (par ļoti mazu samaksu) iet peldēt diezgan regulāri. Tāpat ir arī liela trenažieru zāle (arī tā studentiem ir pieejama par simbolisku samaksu). Arī tajā neesmu bijusi, jo: a) mums Rensch villu iemītniekiem ir pieejama bezmaksas trenažieru zāle un tas ir 15 minūtes tuvāk; b) man diezko nepatīk sportošana iekštelpās, pagaidām pietiek ar visu, ko daru ārā – eju (pārsvarā – ātrā tempā, parasti 45-65 km nedēļā) vai braucu ar velo. Redzēs kā būs vēlāk, kad laiks būs nejaukāks un dienas gaišā daļa sarausies pavisam īsa.

Bet nu jau pietiks, jāpaskatās gaidāmās nedēļas darbu kalendārs. Patlaban – novembra pirmajā nedēļā – tas man būs jocīgs un uzmanību prasošs, jo jūs Latvijā jau esat pārgājuši uz ziemas laiku, bet mēs to darīsim nedēļas beigās un tāpēc šonedēļ laika starpība ar Latviju būs nevis ierastās 7, bet tikai 6 stundas – tas man būs vairākas reizes jāatceras Latvijas darbus un sapulces plānojot. Kādēļ gan visi nevar laiku mainīt vienlaicīgi? Satiksmes plānotājiem šī pavisam droši ir papildu jautrība.