Vispār jau tas bija diezgan sen – 24.novembrī, kas mums bija pirmā ar Pateicības dienu saistītā brīvdiena, vienkārši nesanāca agrāk uzrakstīt. Un tātad – jau iepriekš minēju, ka uz vairākām dienām bija iznomāts auto un tad nu to vajadzēja aizpildīt ar kaut ko redzēt gribošiem ļaudīm. Un, tā kā diezgan daudzi no mūsējiem bija šur un tur aizlidojuši, tad 5 cilvēku ietilpības vieglajā auto vieta atradās arī man. 🙂

Nekādu dižo pašai savu ideju man nebija (kā parasti – tālu pāri galvai studiju darbos), tad nu teicu, ka braukšu turp, kur vedīs. Un izvēle bija – Lečvorta parks. Jā, es uzrakstīju pareizi, jo nav tādas vietas, ko sauktu par Lečvortu, bet bagāta Bufalo uzņēmēja Viljama Priora Lečvorta vārdā nosaukts parks ir, jo viņš par Bufalo industriālajos uzņēmumos nopelnītu naudu ap 1860.gadu sāka pirkt zemi pie Dženeses ūdenskritumiem un iekārtot atpūtas vietas. 1906.gadā viņš paša iekārtoto parku 4 kvadrātkilometru platībā novēlēja Ņujorkas štatam un tā radās viņa vārdu nesošais parks. Tā teritorija tagad gan ir krietni lielāka – gandrīz 6 tūkstoši ha un parks pa Dženeses upes abiem krastiem un ar neaptveramu daudzumu dažādu interesantu objektu un atpūtas iespēju stiepjas 27 km garumā.

Kāds superuzmanīgs lasītājs varbūt atceras citu stāstu – par braucienu uz Pirkstezeriem un tajā bija arī iespaidīga bilde ar sauso Morisa dambi – tas ir bildē redzamā Lečvorta parka augšējais gals. Mūsu izbrauciena diena bija ļoti skaista, kaut auksta (burtiski pāris grādu virs nulles, naktī bija mīnusi), tālab tapa liela fotogalerija – saite būs beigās. Lečvorta parks ir apmēram 100 km no mūsu dzīvesvietas.

Tā kā mēs bijām parkā dīvainā laikā – Pateicības dienas brīvdienā, kad kokiem vairums lapu jau nobirušas, ir diezgan auksts, bet sniega vēl nav, tad parkā nebija pārlieku daudz apmeklētāju – labi mums, bildes nav pārpildītas ar svešiem cilvēkiem. Un tomēr – kādēļ bildē ir autostāvvieta? Nezinu kā ies dāmām, bet kungi varētu ieskatīties uzmanīgi: cik amerikāņu auto varat šeit saskaitīt? Pareizā atbilde – nevienu! Tikai eiropieši un japāņi. Tieši tādēļ jau nobildēju. Parasti tik traki nav un šī nav parka vienīgā stāvvieta, bet vispār mūsu pusē amerikāņu auto dominance nav izteikta – ir ļoti daudz japāņu (sevišķi – visu modeļu un vecumu Subaru) un korejiešu auto, bet arī eiropiešu nav maz.

Un kas tas par šausmu dzelzi bildē? Gan jau daži zina pareizo atbildi – tas atkal ir (viens cits jau bija kādā no iepriekšējiem stāstiem) dzelzceļa tilts pāri upei. Viens ko redzat – atkal jau būs Gaujas senleja, otrs – ja iepriekš redzētais tilts patiešām izskatījās sagrabējis (kaut esot drošs un pa to iet vilcieni), tad šis pilnīgi mirdz aiz jaunuma un lepnuma – pabeigts tikai 2017.gadā. Pa to pāriet pāri upei neiznāca laika, kaut būtu bijis interesanti – pa vidu ir sliedes, abās malās esot gājēju/velo celiņi un automātiskās barjeras tos slēdzot, kad tuvojas vilciens – lai būtu droši, ka neviens neiebirst upē no liela augstuma.

Kādēļ es Dženesi (tas ir upes nosaukums) virsrakstā nosaucu par trako? Ne bez iemesla – šajā apvidū tā plūst un gāžas pa kanjonu, kura augstums vietām sasniedz 170 m un šaurākajās vietās tā platums ir tikai 120 m. Ne velti to sauc arī par Austrumkrasta Lielo Kanjonu. Par to, cik šajā parkā ir dažāda augstuma ūdenskritumu zinātnieki vēl strīdas – ja puslīdz var saskaitīt cik to ir uz pašas Dženeses upes, tad vēl jau klāt nāk tās pietekas: upes un upītes, strauti un strautiņi, pastāvīgi un tikai lietus laikā pastāvoši…, jo tiem arī lejā uz upi kaut kā ir jānokrīt.

Mūsu mērķis šoreiz bija parka posms, kurā ir 3 lielākie ūdenskritumi ar visai amerikāniski prozaiskiem nosaukumiem: Augšējais, Vidējais un Apakšējais. 🙂 Šeit augšējā attēlā ir redzams Vidējais, bet zemāk – Augšējais ūdenskritums. Tā kā vēl bija priekšpusdiena pēc aukstas nakts, pie visiem vēja pusē (labi, ka tas bija pretējais krasts) bija novērojama sniega pūtēju darbība: sīksīkās ūdens šļakatas kokos un uz aukstās zemes veidoja mazu sniega kārtiņu.

Sniedziņš bija kolorīts, bet ne skaistākais, ko todien redzējām. Absolūtais favorīts, protams, bija varavīksnes, ko saulainajā dienā redzējām visos trijos ūdenskritumos un kaut kas ir arī sabildēts.

Un tātad – Dženese gan plūst pa šauru un dziļu kanjonu, gan pamanās ik pa brīdim ne vien plūst, bet arī iespaidīgi nokrist zemāk – bez tā laikam šejienes upes un pat strauti (creek) iztikt nevar, tālab ne viens vien no maniem stāstiem ir par ūdenskritumiem. 🙂

Ja pirmie divi ūdenskritumi bija salīdzinoši tuvu viens otram, tad līdz trešajam nācās krietni paieties, bet nepadevāmies un līdz ar to tikām pie skaistajiem kanjona skatiem. Nu jau pietiks par ūdeni un akmeņiem; sauli, parka un lapu skaistumu skatieties fotogalerijā. Vēlreiz brīdinu, ka bilžu ir daudz. 🙂

Un kā tad ar ēšanu? Protams, kā jau ierasts, atceļā atkal meklējām kādu krodziņu, kur paēst. Nu jau mūs vairs nepārsteidz, ka šeit daudzviet (jo sevišķi, protams, dabas parkos un līdzīgās ne-pilsētās) nav mobilā tīkla pārklājuma. Tālab, ja ēšanas vieta nav noskatīta jau mājās, tad atceļa virziens kaut kā ir jānosaka pašiem un arī ēšanas vietas jāmeklē ar acīm ceļmalās. Šī arī bija viena no tām reizēm. Bet beigas bija garšīgas: it kā necilajā namiņā ar smaidošo sivēnu jauki atvilkām elpu un pavakariņojām. Ēdienus nebildēju, jo tie bija nu jau mums ierastie dažāda veida steiki un/vai ribiņas, bet dažas interjera bildes fotogalerijā ir.

P.S. Jeb bonuss. Pavisam bez ēdiena bildēm nepaliksiet – šodien (sestdien) mācīšanās pārtraukumā aizgāju uz mūsu netālo Red Lobster – tā ir jūras velšu ēstuve apmēram 20 minūšu gājienā.

Nekādu dižo kolekciju ar interjera bildēm šoreiz nesataisīju, jo interjers ir visai nekāds. Kaifīgi bija augšējā bildē redzamie sēdekļu audumi. Bet toties visādu jūras mošķu ēdienkartē izvēle daudz lielāka un interesantāka nekā iepriekš pieminētajā Storming Crab – katram laikam sava specializācija.

Atzīšos – kaut arī pasūtīt, protams, katrs var ko grib, līdz īsta admirāļa līmenim man vēl jātiek – ļoti garšīgā ēdiena porcija bija tik milzīga, ka apmēram ar trešdaļu nevarēju tikt galā un palūdzu kastīti līdzņemšanai. Kā novēroju, kastītes lūdza praktiski visi apkārt esošie. Ko tad ēd admirālis? Šķīvī redzams: garneles, jūras ķemmīšgliemenes, gliemenes un savvaļā nozvejotas sīgas, viss cepts līdz zeltainam brūnumam (panēts, mēs teiktu). Pasniedz ar kokteiļu un tartara mērcēm, kā arī klienta izvēlētām divām piedevām (manējās ir jau tradicionālas: brokoļi un ceptais veselais kartupelis ar mizu un nedaudz pildījuma). Cik tas maksāja? Šķīvī redzamais, plus glāze ar papildināmo limonādi, plus Sales Tax un dzeramnauda – 30$. Daudz – tā es pirmajā mirklī nodomāju. Bet ja atceramies, ka man kastītē ir gardumi praktiski veselai ēdienreizei – feinām vakariņām, piemēram, tad ir ok. Jo lēti šeit nav. Toties interesanti, kvalitatīvi un garšīgi!

Un kas tas par ekrāniņu uz galda? Ar šādu sastapos pirmo reizi. Tajā var pētīt ēdienkarti (pasūtīšanas iespēju gan neredzēju), spēlēt spēlītes (par vienreizēju samaksu 1,99$ – droši vien bērni no vecākiem šo izspiež, jo pasūtījums taču jāgaida…) un samaksāt ar karti. Maksāšanas iespēju es izmantoju: nospiežot uz ekrāna parādās summa, piedāvājums to sadalīt vai maksāt visu kopā. Tad var izvēlēties dzeramnaudas apjomu (parasti piedāvā 15, 20 vai 25%, bet var arī pats brīvi ievadīt summu). Kad samaksāts, aparāta ārmala sāk mirgot priecīgi zaļa – lai visi redz, ka klients ir samaksājis. Bija tika labi, ka smaidu vēl tagad – pēc vairākām stundām šo stāstu rakstīdama. Bet nu jau pietiks, jāiet vakariņās – kastīti parevidēt. 🙂