Category Archives: Moldova

Pabeigta Moldovas rakstu papildināšana ar bildēm un saitēm

finishedKā virsraksts rāda, beidzot esmu tikusi galā ar 2014.gada septembra vizītes Moldovā apraksta “skaistumkopšanu”. Bija jau arī laiks – jau kādu brītiņu esmu sākusi rīkoties, plānojot jauku 2 vasaras mēnešu pavadīšanu ārpus Latvijas 2015.gadā, bet par to jau rakstīšu atsevišķu seriālu.

Šajā reizē sakārtoju un uzspodrināju pēdējos 3 rakstus, kam tas vēl nebija paveikts. Te būs saites uz jaunajām versijām (bet, protams, var arī glīti lasīt visus 2014.gada septembra ierakstus pēc kārtas):

Advertisements

Vēl 2 Moldovas raksti papildināti ar bildēm un minigalerijām

Nupat pabeidzu vēl 2 rakstu papildināšanu ar bildēm un to beigu daļā pievienoju saites uz minigalerijām ar bildēm, kurām ir arī paskaidrojošie paraksti.

editing-clip-art-phillip-martinLai nav speciāli jāmeklē, te būs saites uz papildinātajiem:

Kad vēl kādus ierakstus sakārtošu, atkal te par to uzrakstīšu.

Pirmie 2 Moldovas raksti papildināti ar bildēm un minigalerijām

Blog-WriterAr brīvu laiku man patlaban tā ir, kā ir, taču brīžos, kad apzinīgums mani dzen pie datora, bet citas lietas darīt vēl vairāk negribas ;), mazliet padarbojos ar Moldovas bilžu kārtošanu un emuāra papildināšanu.

Nupat pabeidzu 2 rakstu papildināšanu ar bildēm un to beigu daļā pievienoju saites uz minigalerijām ar bildēm, kurām ir arī paskaidrojošie paraksti. Lai nav speciāli jāmeklē, te būs saites uz papildinātajiem:

Kad vēl kādus ierakstus sakārtošu, atkal te par to uzrakstīšu.

Pēdējā pus-diena Moldovā

Isabelle-3Tā nu iznāca, ka tikai šodien – sestdienas jeb pēdējās dienas rītā beidzot visi 4 mierīgi sēdējām pie brokastu galda un bez steigas pļāpājām (nu labi, arī vakar vakarā drusciņ mierīgas papļāpāšanas sanāca). Galvenais ieguvums – sakalām nākotnes plānus – nākamā gada aprīļa sākumā kopā ar prāmi dosimies uz Stokholmu, jo Tatjana un Valērijs lidos uz meitas kāzām, kas notiks Viļņā.

Kad bijām ļoti nesteidzīgi pabrokastojuši, devāmies lidostas virzienā, bet ar pieturām. Vispirms apstājāmies Čokanes (tā ir viena no Kišiņevas daļām) tirdziņā – nopirkt dažus pēdējos ciema kukuļus jeb iztērēt palikušo samainīto skaidro naudu. To mums šīs nedēļas laikā vajadzēja vienīgi dažās vietās, kur kartes nepieņem un šajā braucienā ar 23 eiro skaidrā naudā izrādījās pietiekami. Par ēšanu un arī Krikovas vīna veikalā varēja maksāt ar karti – ļoti ērti. Smaidīga bija pēdējo 2 leju (kādu 10 eiro centu) iztērēšana – tirdziņā prasīIMG_5380ju mazās smukās krāsainās paprikas “par visu naudu”. Sanāca paprāvs maisiņš, ko atvest mājās. Vēl vedam arī krietnu maisiņu ar valriekstiem, daļa ir pašu lasītie.

Mājās mūs Valērijs cienāja ar ļoti garšīgu sarkanvīnu. Teicām, ka gribam to nopirkt un šorīt tikām aizvesti uz citas vīna rūpnīcas firmas veikalu. Tajā varēja nopirkt gan fasētu, gan izlejamo vīnu. Tas, kuru gribējām, maksāja 17 lejas litrā. 🙂 Mans prieks ir sapirktā 5 veidu brinza (tajā skaitā – 2 veidi no kazas piena) – tā man iegaršojās jau pirmajā Moldovas apmeklējumā un zināju, ka gribēšu to atkal nopirkt mājās vešanai. Augļu un dārzeņu piedāvājums ir milzīgs un ne viss man bija pazīstams – sk.bildīti – es nezinu, kas tie par “zvēriem”.

IMG_5387Kad viss vajadzīgais bija nopirkts, devāmies uz Tatjanas un Valērija pilsētas dzīvokli. Tagad tajā dzīvo viņu meita ar vīru. Iedzērām kafiju, uzēdām pa kādam gardumiņam, vēl mazliet papļāpājām un tad jau bija jādodas uz lidostu. Attēlā – skats pa dzīvokļa logu – priekšplānā pāri ielai esošais “biezo” māju rajons. Ja vien nauda ļauj, moldāvi joprojām būvē gigantiskas privātmājas.

Šo rakstu jau sēžot lidmašīnā – tūdaļ pacelsimies un pēc mazliet vairāk kā 2 stundām būsim Rīgā. Ja vēl kas interesants ienāks prātā, uzrakstīšu, bet droši nesolu.

Jau no Rīgas lidostas pierakstu – ielidojām 20 minūtes pirms plānotā laika, nu gaidām, kad atbrauks pakaļ. Viens jauks pasākums ir galā. 🙂

Vīn(og)piektdiena

placindaŠis nu beidzot bija rīts, kad nevajadzēja agri celties. Pamodāmies pēc astoņiem, Tatjana mūs palutināja ar svaigi ceptu placindu. Tas (vai tā) ir Moldāvijai raksturīgs ar visu ko pildīts “pankūkas radinieks”. Saprotu, ka neizklausās diez ko sakarīgi, bet normālāk izstāstīt neprotu – pašiem jābrauc uz Moldovu un jāpagaršo :). Lai to pagatavotu ņem kārtaino mīklu, vai rauga mīklu vai kāda nu ir un pilda arī ar to kas ir: kāpostiem vai kartupeļiem un zaļumiem vai biezpienu, vai āboliem, vai ķiršiem… – variantu ir bezgalīgi daudz. Jau iepriekšējā Moldovas apmeklējuma laikā vairākkārt tiku cienāta ar paštaisītu placindu (to var nopirkt arī veikalos un daudzās sabiedriskās ēdināšanas iestādēs), bet tā vienmēr bija atšķirīga. Kad šorīt par to ierunājos Tatjanai, viņa sacīja, ka nez vai tik traki esot, ka katru reizi pilnīgi citāda, bet vispār, ja viņa pasūtot placindu kādā kafejnīcā, tad no atnestā redzot, no kura Moldovas novada ir pavāre – esot šāda veida atšķirības. Es, protams, nezinu no kādiem novadiem bija tie cilvēki, kas mani iepriekš cienāja, bet laikam katrs no cita. 🙂 Tatjana nevarot ēst taukos un/vai eļļā ceptus ēdienus (ir arī tāds placindas variants), tāpēc viņējais top cepeškrāsnī un placindas ir tādas kā ruletes veida – kā pašauras caurulītes visas pannas garumā ar dažādiem pildījumiem. Vienā pannā viņa blakus saguldīja kādas 7 – man izskatījās kā nēģi. Un man atkal jāsaka – šādu variantu iepriekš vēl nebiju ēdusi. Bet, kā jau viss mājās pašu gatavotais – bija ļoti garšīgi.

Tiesa gan – ja skatītos ļoti precīzi un, lai ievērotu atbilstību virsrakstam, tad jāatzīmē, ka mūsu pirmsbrokastu rituāls Moldovā jau ir skaidri iezīmējies – vispirms uz dārzu uzēst vīnogas un tikai tad brokastis. To ievērojām arī šorīt.

IMG_5247Pēc tam devāmies ekskursijā uz netālo Krikovas (Cricova) vīna rūpnīcu. Ja Moldovā tūrisma lietas attīstās palēnām, tad krikovieši jau ir attapušies, ka vajag taisīt biznesu no tā, kas viņiem ir un dara to veiksmīgi – ekskursiju tiešām izbaudījām. Jāsāk ar nelielu atkāpi. Moldovas viļnainumu nodrošina skaisti gari lēzeni “pauguri” (nezinu kā lai pareizi nosauc, Latvijā mēs saprotam, kas ir kāpas, te tie ir līdzīgi milzu veidojumi, tikai klāti ar auglīgu augsni) un daļai no tiem “pamatu” veido būvniecībā izmantojams kaļķakmens vai kas tamlīdzīgs.

cricova raktuvesŠī būvmateriāla ieguvei (tas tiek izzāģēts) tiek veidotas raktuves ar ejām. Vienīgā šo raktuvju atšķirība no parastajām ir tāda, ka tās ir nevis dziļi dziļi pazemē, bet salīdzinoši “turpat” – konkrētās augstās “kāpas” ietvaros un mazliet “ierokoties”. Runa noteikti nav par simtiem metru zem jūras līmeņa, bet varbūt par kādiem desmitiem dažviet.

Un tā, vietā, kur tagad ir Krikovas vīna rūpnīca, jau sen sen sen bijušas šādas raktuves. 1947.gadā moldāvi attapušies, ka var apvienot patīkamo ar lietderīgo – tukšās raktuvju ejas izmantot vīna glabāšanai, jo tajās visu gadu gaisa temperatūra ir starp 12 un 14 grādiem, gaisa mitrums ap 95%. Tad nu nolemts pie raktuvēm būvēt vīna rūpnīcu, kas nu kļuvusi par visas valsts lepnumu un uz kurieni tiek vesti visdažādākā līmeņa viesi: gan tādi kā mēs ar Andri, gan Lukašenko un viņam līdzīgie.

cricova MerkelVīna darītavai ir tradīcija “varenajiem” dāvināt īpašas vīnu kolekcijas (kuras turpat tiek glabātas speciālās “ligzdiņās” ko sauc par “casa“) un mēs redzējām gan Lukašenko , gan Putinam, gan Merkelei, Barrozu un citiem uzdāvināto. Krikovieši dikti lepojas, ka tur ciemojies arī pasaulē pirmais cilvēks, kas apriņķoja Zemi kosmosa kuģī – Jurijs Gagarins, “vareno galerijā” pamanīju arī Igaunijas prezidenta Ilvesa bildi. Bet vispār ikvienam tiek dota iespēja savu Krikovā nopirkto vīnu glabāt turienes vīna pagrabos “ligzdiņā” ar savu vārdu, regulāri to apciemot un pamazām lietot. Protams, par glabāšanu ir jāmaksā. Ja pareizi atceros – 500 eiro mēnesī par “casa” uzturēšanu tieši priekš konkrētā klienta un ar viņa vārdu priekšpusē.

Lai viss būtu kā dzīvē, turpat blakus ir arī cietums. Kāpēc? Tāpēc, ka vai visās valstīs ir “tradīcija” raktuvēs nodarbināt cietumniekus. Ja agrāk viņi strādāja par brīvu, tad tagad viņi par darbu saņem algu un daļā no “Krikovas kalna” joprojām ir strādājošas raktuves.

Ekskursija par Krikovas vīna pagrabiem nav diez ko liela staigāšana – tikām sasēdināti elektromobiļa vilktā vilcieniņā un devāmies tumšajā ceļā. Kopējais pagraba “ielu” garums esot 120 km (!!!), no tiem vīna rūpnīca izmantojot 90 km, mēs pabraukājāmies pa vairākām “galvenajām ielām”. Visas ielas ir marķētas, ir apgaismojums un gājēju pārejas un ceļa zīmes. Augstie viesi pa pagrabu tiekot vizināti lepnajos limuzīnos.

Kas tur ir ko redzēt? Neaptverams daudzums dažāda (milzu) tilpuma koka un metāla mucu (tās no metāla es drīzāk sauktu par cisternām), kurās vīns tiek turēts tik ilgi (gados), cik nu tehnoloģija prasa. Pati rūpnīca atrodas “augšā” – tajā vīnogas tiek izspiestas, uztaisīts vajadzīgais maisījums un tad tas dodas uz mucām. Kādā brīdī mucas dodas augšā un vīns tiek pārliets pudelēs un tad atkal dodas lejup – pastāvēt pagrabā. Kad tas ir pietiekami pastāvējis (dažādos leņķos grozot kā tas notiek šampanietim), tad pudeļu saturs tiek pārbaudīts, “parastais” korķis nomainīts pret īsto un pudeles pēdējo reizi dodas augšup uz rūpnīcu – etiķešu uzlīmēšanai un iesaiņošanai.

cricova sampŠeit ražo vairāku veidu šampanieti (vai jāsaka – dzirkstošo vīnu?) un mums bija iespēja redzēt vairākas interesantas tā tapšanas nianses. Nez vai pēc šīs ekskursijas tas man garšos labāk, bet vairāk cieņas gan būs. Piemēram – pēc nezinu cik ilgas stāvēšanas mucās, kādā brīdī to sapilda pudelēs. Tās sākumā ir guļus, tad ik pēc noteikta perioda speciāls darbinieks tās pagroza, pamazām paceļot aizvien stāvākā leņķī. Mērķis – panākt ka visi nosēdumi, kas dabiskā ceļā neizbēgami veidojas, pamazām aizvirzās uz pudeles kakliņu pie korķa. Process notiek apmēram gadu (atkarībā no….). Tad, kad nu pudeles ir ar dibeniem gaisā, tās nonāk speciālā iekārtā, kur kakliņš tiek atdzesēts līdz 20 grādiem, lai sasaldētu duļķes. Tad speciāla iekārta atver parasto korķi un sasalušās duļķes izsprāgst ārā (mēs to redzējām!) un pudele ar nu jau pilnīgi dzidro šķidrumu tiek aizkorķēta pa īstam.

Vēl interesanti bija uzzināt, ka visi šampanieši sākumā ir brut un tiem, kuriem jākļūst par ko citu (saldiem, pussaldiem u.tml.), tajā brīdī starp duļķu ” izspridzināšanu” un īstā korķa uzlikšanu tiek pievienots sīrups ar attiecīgu garšu. Tas tad laikam arī ir iemesls kāpēc pazinēju tieši brut versiju sauc par to vienīgo īsto.

Kad bijām ar procesu iepazinušies, elektromobilis mūs aizvizināja arī uz ļoti greznajām degustāciju zālēm (nepacietīgie var paskatīties http://www.cricova.md mājas lapu). Par papildu samaksu tiek piedāvātas gan šeit ražoto vīnu degustācijas, gan arī ēdienreizes, bet mēs šoreiz atturējāmies. Caur saiti pieejama Krikovai veltītā bilžu galerija.

Pēc ekskursijas devāmies uz turpat netālu esošo rūpnīcas veikalu un nopirkām dažas “ciemapudeles” (ciemakukulis laikam nebūtu īsti pareizi). Ar to, kādas bija cenas, labāk nevienu netracināšu. Zemas. Pie tam – par augstas kvalitātes produktiem – sliktus un vidējus viņi vispār netaisa, tas paliek citiem.

Taču Krikova nav tikai rūpnīca, tas ir gan liels ciems, gan milzīgi rūpnīcai piederoši dažādu šķirņu vīnogu lauki. Daļa no tiem jau ir novākti, daļa vēl gaida savu kārtu, bet citos viss patlaban notiek un tālab mēs ar Andri bijām laimīgi par iespēju redzēt, kā tad notiek īstā – rūpnieciskā vīnogu vākšana. Nē, kombaina nav, ir vīri un sievas un ir traktors ar piekabi. Pa vidu ir knaiblītes ķekaru nokniebšanai un spaiņi. Pilnie spaiņi tiek izbērti pa taisno piekabē. Brīdī, kad mēs piegājām pie vācējiem, tika vāktas smalkās Pinot vīnogas, no kurām topot vislabākais šampanietis. Tam ticēšu uz vārda, bet varu droši teikt, ka vīnogas bija ļoti gardas. Kad jautājām, kas tad šīm par vainu, kāpēc tās skaitās rūpnieciskās, nevis galda vīnogas, atbilde bija: garšīgas mēdz būt visas, rūpnieciskās parasti ir mazākas, jo tām esot lielāks izspiežamās sulas īpatsvars. No 100 kg vīnogu iznākot kādi 70 litri sulas. Un šis esot labs vīnogu gads.

IMG_5034Nu jā, rūpnīcas laukos strādājošie ir apmierināti, ko gan nevar teikt par neatkarīgajiem zemniekiem. Vīnogas (un visi citi lauku labumi) viņiem ir, bet ir problēmas ar tirgu – Krievijas niķi skar un/vai baida arī viņus. Ja ražu neizdosies pārdot (un kombināti baidās daudz iepirkt, jo nav droši par produkcijas noietu), ko tad? Iespējams, ka bēdīgs liktenis (nenolasīšana vai vismaz nepārlasīšana, otrreizēja nepārstaigāšana, lai novāktu palikušo) šoruden sagaidīs diezgan daudzus vīnogu, ābolu un bumbieru laukus. Kā skumji teica Tatjana – ja vīnogas neizdosies pārdot, zemnieki spiedīs sulu, raudzēs vīnu un paši to dzers. Tas tā mazliet skumji sanāk, bet tā ir realitāte.

Skaistās bildes ar vīnogām pilnu traktora piekabi un citas dažāda veida “vīnogbildes”caur saiti pieejamas galerijā. Tur ir arī bildes no ceļmalas lauku labumu tirdziņa, kur vīnogas tirgo pa šķirnēm jau salasītas milzīgos maisos (kā pie mums kartupeļus) vai kastēs. Cena – kā jau vakar rakstīju – 3 lejas jeb kād 15 eiro centi par kg.

IMG_5306Pēc ekskursijas un izstaigāšanās pa vīnogu laukiem devāmies pusdienās uz ārpilsētas krodziņu Doi Haiduci (ļoti brīvi tulkojot – divi braši lauku puiši – bildē viņus var redzēt), ko iecienījuši gan nedaudzie tūristi, gan kišiņevieši. Tas bija jauks, veidots Moldāvijas lauku stilā (mazāk kičīgs kā mūsu Lido, bet uz to pusi ir) un ar plašu āra teritoriju, kurā bija dažādi interesanti vēstures objekti (vīnogu sulas spiedes…). Tikām ievesti arī krodziņa pagrabā, kur 3 litru un lielāka tilpuma burkās savu kārtu nonākšanai uz klientu šķīvja gaidīja dažādi pašu taisīti konservi, sulas un dzērieni – tas bija arī ļoti SKAISTI. Caur saiti var nokļūt galerijā

IMG_5371Pēc ēšanas, protams, der izstaigāties, tāpēc aizbraucām apskatīt vienu kodros esošu, patlaban ar plašu vērienu atjaunotu klosteri (varbūt nosaukumu var latviskot kā Kurča vai Kurka). Tas, ka darbos piedalījies arī ainavu arhitekts bija redzams – bija ne vien plaši, bet arī ārkārtīgi skaisti un sakopti. Arī ēkas svaigi un ar vērienu atjaunotas, ieskaitot 2 milzīgas un greznas pareizticīgo katedrāles, no kurām jaunākā oficiāli tiks atvērta oktobra vidū. Arī par šo pieejama galerija.

Neierasti agri – ap pieciem atgriezāmies mājās, es mazliet palīdzēju Tatjanai vakariņu gatavošanā, kamēr vīrieši aizgāja lasīt valriekstus un pēc brītiņa lepni atgriezās ar pusspaini guvuma. Tad mazliet papļāpājām (beidzot! jo visu laiku mums ir “programma”), es ātri pārbaudīju e-pastus un nu jau atkal pulkstenis ir pāri vienpadsmitiem vakarā. Patlaban kaut ko nesaprotu interneta sakarā, tāpēc redzēsim, kad izdosies publicēt.

Rīt, sestdien 15.55 AirBaltic mūs vedīs atpakaļ uz Rīgu. 😦 No paša rīta vēl mazliet parosīsimies pa Kišiņevu, bet par to jau uzrakstīšu atsevišķi.

Intensīvā ceturtdiena

IMG_5070Rīts sākās ar celšanos pusseptiņos, jo pēc brokastīm devāmies uz 160 km attālo Moldovas ziemeļdaļas pilsētu Soroku. Ja no iepriekšējās reizes 50 km braucienu līdz Vecajai Orhejai ar nepatiku atceros kā ļoti “kratīgu” sliktā ceļa dēļ, tad šoreiz biju patīkami pārsteigta – VISĀ garumā jauns un kvalitatīvs asfalts uz kapitāli pārbūvēta ceļa (visi darbi vēl nebija līdz galam pabeigti, bet vienalga jutāmies “kā Eiropā” – tā teica arī paši moldāvi). Tiesa gan, ja gribam būt precīzi, šī ceļa pārbūvi pamatā finansē ASV projekts, nevis mums tik ierastā Eiropas Savienība.

IMG_5069Apmēram divu stundu brauciens bija skaists, jo rīts bija dzidrs (vispār jau rīts apbēdināja mūsu namatēvu, jo naktī bija bijusi pirmā un spēcīga salna – zāle bija balta un arī autiņu klāja krietna sarmas kārta. Tas nozīmē, ka daudz kas no “maigajiem” augiem dārzos ir sapostīts). Moldova ir jauki “viļņaina” zeme – plašas ielejas paver aizvien atšķirīgus skatus un arī šoferītim nav garlaicīgi.

Braucot ziemeļu virzienā redzējām, kā plašos vīnogu laukus pamazām nomaina milzīgi kukurūzas lauki un tālāk arī augļu dārzi – kaut attālums nav liels, ziemeļos vīnogas vairs neaug tik labprāt, lai tās audzētu komerciāli. Taču ābeļdārzi bija milzīgi – daļa vēl vecie, ar augstiem rēpuļainiem kokiem, bet daudzi arī jauni – ar zemākām ābelītēm. Daļa dārzu jau ir nolasīti, uz ceļa redzējām diezgan daudzus kamazus ar piekabēm, kas bija piekrauti ar āboliem, tapa arī pāris skaistas bildes ar ābolu pilnām ābelēm.

25.09.2014 (437)Bija gan arī bēdīgi skati dārzos, kur vakardienas trakais vējš daudz ābolu no ābelēm noplēsis un klājienā izmētājis pa zemi – iespējams, ka liela daļa tur tā arī paliks, jo lauciniekiem patlaban ir citi darbi, šīs ābeles pareizi būtu jānovāc vēlāk.

Par vīnogām varu izstāstīt, ka pērkot tās ceļa malā vairumā (kasti vai maisu) vīna darīšanai vai vienkārši sulas spiešanai to cena bija 3 lejas jeb apmēram 15 eiro centi par kg. Garšīgākas vīnogas maksājot 4 lejas (pilsētā tirgos – kādas 8-10), bet ja esat ar mieru braukt pie zemnieka uz lauku un lasīt ogas pats, tad 2 lejas jeb apmēram 10 eiro centi par kilogramu.

Redzējām arī diezgan daudz mājlopu – gan govis un kazas, gan vistas, pa kādam tītaram, kā arī krietnus pīļu un zosu bariņus. Pa ceļu virzījās arī ne mazums zirgu pajūgu.

26.09.2014 (491)Moldovas tradīcija ir valriekstu koku stādīšana gar ceļiem: tie gan dod patīkamu ēnu un aiztur vējus, jo aug patiešām lieli un kupli, gan ir būtisks ienākumu vai kārumu avots daudziem iedzīvotājiem, jo ceļmalas koki neprasa nekādu kopšanu, tikai jābūt pietiekami manīgam uz valriekstu vākšanu. Ik pa gabaliņam redzējām kā cilvēki, pa vienam vai grupiņās, “bruņojušies” ar garām kārtīm “baksta” kokus un pēc tam pa zemi lasa valriekstus. Un redzējām arī glītas pielasīto maisu rindas ceļmalā (tāds labs kartupeļu maisu izmērs). Moldovā tiekot veidoti arī rūpnieciskie valriekstu dārzi (viens labs stāds maksājot ap 1 eiro un sākot ražot apmēram piektajā gadā).

Arī Moldovā patlaban ir priekšvēlēšanu laiks (parlamenta vēlēšanas būs novembra sākumā), tālab patlaban sākas diezgan intensīva dažāda veida politiķu “zīmēšanās”. Uz šīm vēlēšanām te topā ir koncerti – kandidāti sacenšas dažādu zvaigžņu piesaistīšanā bezmaksas koncertiem. Protams, ir arī reklāmas, bet mums kā valodas nesapratējiem, tās īpaši netraucē. 🙂

25.09.2014 (42)Kad ap desmitiem ieradāmies Sorokā, devāmies uz domi, jo Tatjana bija mums sarunājusi tikšanos ar pilsētas vadītāju, ar kuru ir mazliet pazīstama. Taču mums nācās gaidīt gandrīz stundu – tieši šodien un tieši 10 izrādījās ieplānota Sorokas pirmās sociālās mājas atklāšana, un, protams, viņai bija tur jāpiedalās. Tad nu iespēja kaut brītiņu pasēdēt tukšajā mēra krēslā, protams, tika izmantota. 🙂

Kad ap vienpadsmitiem satikāmies, izrādījās, ka sorokieši jau uz to atklāšanu bijuši klāt laicīgi, bet jāsagaida augstie viesi no galvaspilsētas. Tie esot nokavējuši kādu pusstundu un tad vēl dikti gari runājuši… – tas jau arī mums nav nekas svešs. Izrādās – rīt/piektdien Sorokas pilsēta parakstīs sadraudzības līgumu ar Rēzekni! Sorokas vadītāja nesen ir bijusi savā pirmajā vizītē Latvijā – virknē pilsētu, ietverot, protams, arī Rēzekni. Jā, pasaule ir maza – atceļā uz Rīgu bijām vienā lidmašīnā ar Rēzeknes delegāciju.

25.09.2014 (153)Pēc īsas patīkamas sarunas viņa mūsu rīcībā nodeva pilsētas galveno arhitektu un Sorokas cietokšņa/novadpētniecības muzeja vadītāju un aizsteidzās savās gaitās. Sorokas muzeja vadītājs izrādījās ārkārtīgi kolorīta un aizrautīga personība, kas ne vien par Soroku zina praktiski visu, bet arī daudz plašāk un vairāk. Stāstīja mums viņš daudz un visu ko, klausījāmies elpu aizturējuši un ik pa brīdim smiedamies, jo viņš visu prata pasniegt asprātīgā formā.

???????????????????????????????????????????????Nopietni ziņkārīgajiem iesaku internetā pameklēt Sorokas cietokšņa bildes – tā ir īpatnēja, bet skaista apmēram 15.gs.celta būve. Būtībā tas ir ļoti resns cilindrs (bez jumta), kam piekļaujas 5 torņi – viens četrstūrains ieejas vārtu tornis un četri apaļi (visi apjumti), kas ar savu specifisko šaujamcaurumu izvietojumu piesedz cits citu un ieeju pa galvenajiem vārtiem. Šim līdzīgi torņi apkārtnē esot vēl 2 un tad vēl laikam 1 Itālijā, 1 Francijā un kādi pāris Lielbritānijā. Interesanti, kā 15.-16.gs. Rietumeiropas specifiska nocietinājumu versija nonākusi Moldovā. Droši to nezina neviens. Patlaban notiek apjomīgi Sorokas cietokšņa un abu tuvāko “kaimiņu” (viens Ukrainā, otrs Rumānijā) restaurācijas darbi ES projekta ietvaros.

Runātīgais muzejai vadītājs pamanījās arī atklāt “noslēpumu” – ka viņiem esot tradīcija, lai mūri labāk turas, tajos pa kādam cilvēkam, vēlams – sievietei – iemūrēt un viņš ar smaidu man šo “godu” piedāvāja. Bet es šīs rindas tomēr rakstu nebūdama iemūrēta, jo izdevās atjokoties ar patiesību – ka mūspusē arī tā kādreiz esot darīts – es netiku pārsteigta, bet viņš gan mazliet, jo nebija zinājis, ka tas ir arī pie mums zināms “celtniecības paņēmiens”.

25.09.2014 (356)Sorokas pilsēta atrodas Dņestras krastā un upes otrā pusē ir Ukrainas teritorija. Agrāk tas bija stratēģisks punkts aizsardzībai pret tatāru ordām – tāpēc arī cietoksnis ticis būvēts. Šodien interesanti ir tas, ka pāri upei Sorokā tilta nav (kaut kur augstāk esot) un satiksmi nodrošina viena laiva, kas pāri upei ceļ kājniekus (pie pilsētas tirgus) un pie cietokšņa esošais prāmis, kas var pārcelt transportlīdzekļus. Dažādos laikos cilvēki iepirkties devušies reizēm uz vienu, reizēm uz otru krastu. Šobrīd cenas abos krastos esot puslīdz vienādas, cilvēki vairāk dodoties ciemos, jo daudziem ir radinieki otrā pusē vai kārot kādas darba lietas. Ja PSRS laikos tās bija 2 republikas, kas neradīja īpašas problēmas, jo dalījums būtībā bija formāls, tad tagad tās ir 2 neatkarīgas valstis un abos krastos piestātnēs ir robežsargi, bet pie prāmja arī muita.

Sorokā esot daudz čigānu, daļa no tiem arī ietekmīgi un pārtikuši. Vairums koncentrējoties vienā pilsētas rajonā un tam raksturīgas MILZĪGAS un ārkārtīgi izrotātas mājas. Četri stāvi tāds nieks vien ir, betona kolonnas un dažādi kruzuļi lielā daudzumā ir redzami no ārpuses, bet vienai no mājām ir arī milzīgs apaļš zeltmirdzošs kupols (ļoti līdzīgs, kā pareizticīgo katedrālei Rīgā) un arī pati dzīvojamā māja (!) ir tikai nedaudz mazāka par katedrāli. Tajā rajonā citu tautību pārstāvji nedzīvojot (jo čigāni to nevēloties). Mēs brīnīties un galvas grozīt dabūjām krietni, jo galvenais ceļš uz cietoksni un pilsētas centru līču loču (patiesībā – serpentīnveidīgi) ved caur šo rajonu.

Vispār jau Soroka ir izvietota ļoti interesanti – pilsēta “nonāk” lejā līdz upei, bet vairums no tās ir izvietots nogāzē, ko es varētu salīdzināt ar Gaujas gravu Siguldā – ja tā visa būtu pilna ar mājām, ielām… Manis pieminētais čigānu rajons atrodas pilsētas vienā malā gravas augšpusē, lepni slejoties pāri visam un esot labi saskatāms arī no lejas/upes puses.

25.09.2014 (308)Tā kā nu ceļs uz Soroku ir lielisks, tiek gaidīts lielāks tūristu pieplūdums. Patlaban pilsēta nav diez ko uz tūristiem orientēta, bet gan jau tas mainīsies.

Kad mēs bijām kādu pusotru stundu pa cietoksni izņēmušies un vadītāja stāstus noklausījušies, devāmies uz nelielu vietējo krodziņu pusdienās. Krodziņa interjers bija jauki tradicionāls un nacionāls, bet man izdevās sagribēt 4 lietas, kuras bija pieejamas tikai ēdienkartē, bet ne realitātē: prasīju pirmo, tās nebija, otro – tās arī nebija, trešo – tās arī nē un ceturtās arī nebija… Kaut ko jau beigās izvēlējos – neēdusi nepaliku. 🙂 Tas daļēji ilustrē iepriekš rakstīto par cerību, ka gatavība tūristiem pamazām uzlabosies. Vai arī, ka varbūt ēdienkartes izdrukās biežāk, lai to līdzība ar realitāti būtu lielāka. Pārējiem mūsu kompānijā paveicās – tas, ko viņi gribēja, bija pieejams.

25.09.2014 (397)Pēc pusdienām īsti vietā bija galvenā arhitekta ieteikums apskatīt Pateicības sveci. Kas tā tāda? Mēs redzēšot, kad uzkāpšot 638 pakāpienus. Uzkāpām. Un tas patiesi bija skaisti – lieliskā dienā, kad tik tiko jūtams rudens sākums pa ērtām kāpnēm kāpt augšā – no pašas gravas/ielejas apakšas līdz augšai ar jaukiem pagriezieniem un skatiem uz plašo Dņestras ieleju. Pateicības svece ir 2003.gadā uzbūvēts kaļķakmens tornis, kas simbolizē moldāvu pateicību par to, ka viņiem ir iespēja dzīvot šajā lieliskajā zemē – apmēram tā, diezgan brīvā manā interpretācijā.

Caur saiti pieejama neliela Sorokā tapušo bilžu galerija.

Pēc labās pastaigas pulkstenis jau bija pāri četriem pēcpusdienā un mēs devāmies atceļā. Iegriezāmies pie “vectēva” – Valērija bijušā darba kolēģa, kurš dzīvo kodros pārdesmit kilometrus no Kišiņevas. Par kodriem sauc Moldovas “mežu”. Pārsvarā tie ir ozolu meži. Skuju koku nav gandrīz nemaz. Tā kā Moldovas zeme ir ārkārtīgi auglīga un arī samērā blīvi apdzīvota, mežu ir maz, tie stiepjas šaurā joslā apmēram gar Rumānijas robežu. Protams, krūmi, parki un pa kādam meža/kodru pudurītim ir arī citur.

25.09.2014 (458)Papļāpājām, protams, krietni saēdāmies vīnogas, tomātus un papriku turpat no lauka, nogaršojām nupat spiestu vīnogu sulu, kas garšoja pavisam citādi nekā vakar dzertā. Tie, kuri vēlējās, tika arī pie kā stiprāka un tad jau bija vēss un satumsis – neatlika nekas cits kā vien atgriezties mājās. Priekš manis rozes, pie tam – krāšņi ārā augošas un smaržojošas ir kas īpašs. Pirmo reizi tās mani pa īstam savaldzināja jau pirms gadiem 10 Turcijā, bet joprojām nelaižu garām iespēju tās pasmaržot. Šoreiz gribējās arī nobildēties. 🙂

Mājās sasildījāmies ar krūzi tējas un kādām uzkodām un nu jau ir laiks pie miera – kad šo rakstu, pulkstenis atkal jau ir pāri pusdivpadsmitiem. Rīt tālajos izbraucienos nedosimies, bet diena atkal solās būt interesanta. Tā kā tas būs mūsu pēdējais vakars Moldovā, redzēs, vai nākamo stāstu paspēšu uzrakstīt piektdienas vakarā vai tas taps kaut kad sestdien, varbūt pat jau lidojot mājup (jūtos jocīgi to rakstot – esam labi iejutušies un pār mājup lidošanu vēl nemaz negribas domāt).

Vīnogu tehnikums, kukurūzas institūts un traucējošais Lukašenko

prb-moldova-3Šis stāsts būs par trešdienu un jāsāk ar virsraksta beigās minēto Lukašenko. Jā, ar to tiešām ir domāts Baltkrievijas vadītājs un jā otru reizi – viņš mums visu dienu “maisījās pa kājām” – traucēja un iejaucās mūsu plānos, jo ir sadomājis pāris dienas viesoties Kišiņevā. Rīdzinieki jau zina, kā augsto viesu vizītes ietekmē satiksmi mūsu galvaspilsētā, bet te ir vēl trakāk.

ulimViss sākās ar jauku un pavisam nevainīgu rītu – jau diezgan agri Tatjana devās uz augstskolu (viņai lekcijas līdz divpadsmitiem) un ap kādiem desmitiem (pēc vizītes pie vīnogulājiem, nesteidzīgām brokastīm un nakts lielajā vējā nobirušo apkārtnes valriekstu salasīšanas) uz pilsētu kopā ar Valēriju devāmies arī mēs. Tā kā arī mūsu saimnieki bija palaiduši gar ausīm svarīgo ziņu par Baltkrievijas vadītāja ierašanos, jau iebraucot pilsētā Valērijs brīnījās par sastrēgumiem neierastās viettās. Bet – visādi jau gadās. Kad meklējām autiņam stāvvietu pilsētas centrā (Kišiņevā tās joprojām ir bez maksas, līdz ar to problemātiskākas un haotiskākas nekā Rīgā), mums galīgi neveicās – visur viss (arī tikai vietējiem zināmie “slepenie caurumiņi”) bija pārpildīts. Un tad jau ieraudzījām arī iemeslu – sakarā ar to, ka kaut kad dienas laikā bija plānots, ka Lukašenko kaut kur pa centru pārvietosies (viss konkrētais bija slepens), tad vairākās centra ielās bija vai nu vispār apturēta satiksme vai aizliegta stāvēšana. Tāpēc visur, kur vien nebija ierobežojumu, viss bija pārpildīts. Bet vienā no riņķošanas brīžiem mums tomēr paveicās – vienam auto izbraucot, mēs iesprukām tā vietā.

art-market-from-trekearth_comKad aizgājām uz iecienīto “suvenīru un mākslas parciņu” – ir tāda vieta Kišīņevas centrā, kur daiļamatnieki, mākslinieki un vienkārši veikli ļaudis tirgo dažādus darinājumus (no gleznām līdz keramikai un ledusskapju magnētiem), tas bija gluži kluss – daži pēdējie mākslinieki novāca savus stendus. Jautājām kas par lietu (jo pulkstenis bija tikai mazliet pāri divpadsmitiem) un saņēmām atbildi, ka visiem viņiem likts nekavējoties pazust un nerādīties atpakaļ, kamēr Lukašenko nebūs projām. Nu labi, apskatīsim suvenīrus piektdien vai sestdien. Nez kā viņam tie traucēja.

Bija arī plānots, ka pēcpusdienā mēs dosimies uz slaveno Krikovas vīna darītavu, bet atkal nekā – tā kā turp doties bija sadomājis arī Lukašenko, jau iepriekš pieteikto apmeklējumu mums atteica. Tā kā šī vīna darītava ir tajā pat virzienā, kur mūsu namatēvu māja, tad redzējām, ka jau kopš rīta praktiski visā potenciālajā Lukašenko maršrutā pa pilsētu un pēc tam arī ārpilsētā uz vīna darītavu (tā ir kādus 10 km ārpus Kišiņevas) ik pa pārsimts metriem stāv policisti un viņu auto. VISU DIENU! Mēs pēdējo reizi pa šo ceļu braucām ap kādiem septiņiem vakarā un zinātājiem saprotamas pazīmes liecināja, ka viņš vēl nav devies uz vīna darītavu. Un “gaišzaļie vīriņi” ciešajā ķēdē, šķiet, paliks savā pozīcijā līdz vēlai naktij. Bet nu labi, pietiks par viņu. Tagad par interesantākām lietām.

Šodien pa un ap Kišiņevu vien dzīvojāmies, bet toties daudz, interesanti un intensīvi. Līdz divpadsmitiem, kad darbu beidza Tatjana, es paspēju ātri paciemoties pie vairākiem iepriekšējā Moldovas apmeklējumā iepazītajiem ULIMa kolēģiem.

pankuuku eedienkartePēc neveiksmīgā mēģinājuma aplūkot Kišiņevas suvenīru klāstu sekoja kas patīkams un garšīgs – visi četri kopā devāmies uz mūsu ar Tatjanu jau iepriekšējā reizē atklāto pankūku ēstuvi. To vietu es nevaru salīdzināt ar ar vienu citu “pankūknīcu” ko esmu redzējusi.Izvēle ir milzīga, tāpēc “darbs ar ēdienkarti” nebija viegls – ir pieejami vairāki DESMITI pankūku veidu ar “stipro” pildījumu un gandrīz divdesmit veidu saldajiem pildījumiem. Un visi izcili garšīgi un kvalitatīvi.

pankuukniicaDaži piemēri no mūsu izvēles: pankūka pildīta ar sautētu cūkgaļu un sēnēm mārrutku mērcē. Ar ķiršiem un maskarpones sieru pildīta pankūka ar šokolādes pārlējumu… Cenas arī priecējošas – ap 2 eiro par vienu no apmēram nosauktajiem līdzīgiem pankūku veidiem. Bija arī lētākas (vienkāršākās) un dārgākas (ar ikriem u.tml.). Vispār ēšana ārpus mājām Kišiņevā maksā apmēram tāpat kā pie mums, tālab šī vieta ir tiešām nedārga.

Pēc tik labām pusdienām, protams, bija jādodas izstaigāties. Mūsu mērķis bija dendrārijs. Tā kā par to tiku rakstījusi arī iepriekšējā reizē, te daudz vietas netērēšu, tikai sacīšu, ka rožu un pie tam arī smaržīgo, bija ārkārtīgi daudz – tās mani fascinē visur, kur esmu. Dabasskatu galeriju kaut kad pievienošu atsevišķi.

Četros mums bija jābūt uz nelielu “launagu” pie Valērija ģimenes: viņa vecāki, kā arī abi brāļi ar ģimenēm dzīvo tajā pašā ciemā. Tepat pierakstīšu, ka ap deviņiem savukārt vakariņojām pie Tatjanas vecākiem, kuri arī dzīvo tajā pašā ciemā. Kad jautājām, vai tad pilnīgi visi moldāvi dzīvo tajā ciemā vai kas tur par lietu, viņi atsmaidīja, ka paši esot pirmie tur sākuši dzīvot un tad pamazām “atvilinājuši” arī pārējos radiniekus: kādu no valsts dienvidiem, kādu no ziemeļiem, kādu no Kišiņevas. Bet tā neesot vienmēr un visiem.

Par virsrakstā minēto “vīnogu tehnikumu”. Vispār jau tā ir taisnība, jo tehnikums, kurā māca visu par un ap vīnogām tiešām pastāv un mēs tam garām braukājam katru dienu. Nosaukumu precīzi pārtulkot grūti, sanāk kaut kas par “vīnogsaimniecību”, jo tiek aptvertas gan ēdamās, gan vīna, gan rozīņu šķirnes un visi darbi ar un ap tām. Bet ne jau tas bija interesantākais un garšīgākais. 🙂

viinogasPēc vizītes pie Valērija vecākiem devāmies apskatīt “īstu vīnogu lauku”, jo saimnieki mums sacīja, ka tās vīnogas, kas pa kādai aug viņu dārzā “neskaitoties”. Tagad laikam viņiem piekritīšu. Jo gan skats uz skaisto saulaino piekalni ar vīnogulājiem bija lielisks, gan kopā ar saimieku izstaigātais lauks ar dažādām vīnogu šķirnēm, tās visas degustējot, atstāja patiesi supersaldu iespaidu. Jau iepriekšējā Moldovas vizītē es diezgan kārtīgi nodarbojos ar vīnogu ēšanu, taču parasti es nopirku kādus 2 veidus (gaišo un tumšo) un tad tās apēdu, mazliet salīdzinot. Taču te laukā uz vietas bija iespēja pagaršot kādus 10 vīnogu veidus (mums piedāvāja tikai garšīgās ēdamās, ne vīnam domātās, kas parasti nav garšīgas) un tagad es zinu, ka to garšas ir ļoti ATŠĶIRĪGAS. No dārza projām devāmies brīdī, kad bija skaidrs, ka vairāk ieēst nevaram. 🙂 Pie tam – paspējām tieši laikā, jo rīt šī lauka vīnogas vākšot nost. Staigājot pa vīnogu lauku pamanīju, ka uz zemes ir arī zemeņu lapas. Izrādās, ka liela daļa šo lauku dod divas ražas: zemenēm patīkot tas, cik un kā vīnogulāji pavasarī un vasaras sākumā pār tām met ēnu.

kukuruzas instTad nu atkal vajadzēja izstaigāties, tālab mūsu ceļš veda uz Kukurūzas institūtu. Jā, jā, tāds patiesi pastāv. PSRS laikos tas esot bijis vadoša PadSavienības līmeņa iestāde, bet sekmīgi darbojas joprojām un pagājušajā nedēļā nosvinējis savu 40gadi (kaut kad ievietošu bildi, kurā nosaukums un tie 40 gadi redzami institūta zālienā izlikti ar koši dzeltenām kukurūzas vālītēm). Institūta līdzstrādnieki esot radījuši 160 unikālas un oficiāli atzītas kukurūzas šķirnes (vai jūs arī, tāpat kā es, domājat, ka “kukurūza ir kukurūza” un viss? Es tagad vairs tā nedomāju).

Iespaidīgo ēku, kura atrodas “mūsu” mājai pretī lēzenās ieplakas otrā malā mēs ievērojām jau pirmajā dienā, bet šodien apmeklējām. Tā sanāca, ka ieradāmies ap kādiem septiņiem un (iespējams, mums par laimi) neviena zinātnieka uz vietas vairs nebija (neesmu droša, ka būtu gribējusi dikti daudz smalkas “kukurūzzinātnes” informācijas iegūt). Bija tikai sargs, kurš mūs vispirms ielaida foajē, kur apskatīju (un nobildēju) kopskatiņu ar dažādu kukurūzas šķirņu paraugiem, pirmo reizi mūžā redzēju tabakas stādu (Moldovā tabaku audzē milzīgos daudzumos). Tā kā vienmēr runā par tabakas lapām, es biju iedomājusies, ka tās aug līdzīgi salātlapām – smuki dobītēs vai vagās (nezinu, no kurienes tāda ideja), bet man par lielu pārsteigumu izrādījās, ka tas ir vienkāta augs krietnas saulespuķes augumā (krietni virs 2 metriem), kam visā kāta garumā ir diezgan daudz palielu gaļīgu lapu un augšā nelieli sārti violeti ziediņi. Redzēju arī sorgo – tāda interesanta “smilga”, kuras putraimu lieluma “auglīši” tad arī ir tā vērtība.

kukuruuzaPēc tam sargs mūs mazliet pavadāja pa institūta kukurūzas lauku, kuram ne galu, ne malu redzēt nevarēja, bet pa kuru vijas stingri zinātniskas taciņas. Tagad es zinu, ka ir popkornam domāta kukurūza (dažas šādas vālītes aizvedīšu arī uz Latviju), īpaši saldā vārāmā kukurūza (to rīt ņemsim līdzi uz… – nu labi, vēl neteikšu), specifiskajam moldāvu ēdienam mamaligai piemērotā kukurūza, malšanai miltos piemērotā… un tās NEIZSKATĀS vienādas! Atšķiras gan vālīšu krāsa (popkornam domātā ir drīzāk oranža un graudiņi gandrīz kā salipuši kopā), gan izmērs… – interesanti! Pie viena no uzrakstiņiem ar šķirņu nosaukumiem Valērijs lepni apstājās un teica, ka to ir izveidojis viņa brālis (kuru iepriekš satikām pie vecākiem), kuram šis institūts ir pirmā un vienīgā darba vieta.

triis kolhozniecesKad man jau likās, ka tagad gan par kukurūzu zinu visu un varētu doties mājup, sargs mūs vedināja tālāk – pie “kukurūzas brālīšiem un māsiņām”. Izrādās, līdzīgi kā bija ar vīnogām un zemenēm, kukurūza labi sadzīvo ar ķirbjveidīgajiem. Un tā nu mēs tikām pie dažām “kolhozniecēm” – tā te sauc mazas apaļas melonītes, kas esot ļoti saldas (pagaršot nespējām – jau tik daudz visa kā šodien bijis, nolikām verandā), apskatīju dažus mazos arbūziņus (tos izmanto marinēšanai, svaigus ēd citus – lielākus un citu šķirņu), tikām arī pie diviem speciālajiem mamaligas ķirbjiem – tiem ir (liela) bumbiera forma un esot ļoti maz sēklu. Šo varētu nosaukt par “kukurūzas pasākumu ar vairāku veidu pievienoto vērtību”.

Te būs saite uz “kukurūzas bildēm”.

Mājās pārradāmies ap deviņiem – pārēdušies un noguruši, bet nosaluši arī, jo laiks visu dienu bija ĻOTI vējains un tikai kādi 14 grādi (kas esot nenormāli maz. Jā, kad es Moldovā biju visu oktobri, tikai vienu dienu gaisa temperatūra bija zem 20 grādiem un tāda vēja nebija ne reizi). Tad nu bija skaidrs, ka vajag tēju (manējie zina, ka ar vīnu man nav attiecību), lai sasildītos. Kamēr ievilkās tēja, Tatjana pannā veikli uztaisīja popkornu. Es neesmu īpaša tā cienītāja, bet neēst siltu popkornu no tikko paša plūktas speciālās kukurūzas vālītes vienkārši nav iespējams. Lai arī pirms brīža domāju, ka nu jau gan pietiek ēst. 🙂 Iepriekš Tatjanas mamma mūs cienāja ar svaigi spiestu vīnogu sulu – arī tas bija kas īpašs (bet nu ārkārtīgi salds un piesātināts).

Nu jau gan pietiks, rīt jāceļas 6.30, bet pulkstenis jau pusdivpadsmit.