Nu jau sēžu lidmašīnītē, kas mani no Bergenas nogādās Oslo un varu sākt pamazām tā kā “sasiet astes” visai šai burāšanas lietai. Jāatzīstas gan, ka sen nebiju lidojusi no mazām lidostām, bet Bergenā ir tieši tāda. Vispār jau man tā arī nav īsti skaidrs, kā lai pasaka, kur Bergena atrodas. Nu labi, tā, protams, ir Norvēģija un rietumu puse. Bet tālāk? Tiešā jūras malā tā nav – lai nokļūtu pilsētā ar kuģi labu brīdi ir jālavierē pa visādiem ūdeņiem un tā arī nav īsti skaidrs, kur ir salas un kur “lielā zeme”. Pilsētā turpinās tas pats – arī tajā dažādās pusēs ir visāds ūdens. Kur tie ir fjordi, kur līči, kur mākslīgi veidotas ostas vai piestātnes… – neko īsti nevar saprast tāds īslaicīgs iebraucējs kā es. Lidosta ir izvietota samērā augstu un pacelšanās noteikti bija skaistākā, kādu es jebkad esmu redzējusi. Lidmašīnai pa “piebraucamo celiņu” virzoties jau bija ļoti skaista daba turpat skrejceļam blakus (nekādas braukāšanas pa milzonīgiem asfaltētiem laukumiem industriālā ainavā) – tīri vai sagribējās paogot vai pasēņot. Kad pagriezāmies uz ieskriešanās skrejceļa, pavērās citāda, bet ne mazāk skaista ainava – skats uz jūras pusi – gan kalni rindās vien, gan fjordi zemāk par mums – pasakaini!

Jāatzīst gan, ka lidojums līdz Oslo bija tik īss, ka maz paspēju uzrakstīt, jo to var darīt vien laikā, kad lidmašīna ir “augšā”, nevis paceļoties vai nolaižoties, bet lielākā daļa no apmēram 50 lidojuma minūtēm pagāja tieši abos pēdējos režīmos. Tagad turpinu lidojot no Oslo uz Rīgu – lidojums ir garāks, jāpaspēj pabeigt, jo mājās nez vai būs laiks rakstīšanai par burāšanu.

Jau rakstīju, ka vakar vakarā mums bija pasniedzēju tikšanās, kuras laikā pārrunājām dažādas ar projektu saistītas lietas. Un bija interesanti atkal pārliecināties par to, cik dažādi mēs esam: viens no profesoriem sacīja, ka viņaprāt viss šitais pasākums nekur nederot un studenti neko neesot iemācījušies, lekcijās gulējuši vien (nu labi, liela daļa gulējuši – viņš palaboja) un tos 7,5 ECT kredītpunktus iegūšot par neko, ka īsta mācīšanās varot notikt tikai uz zemes (auditorijā) un šito kuģošanu vajagot izbeigt un priekšmetu mācīt “normāli”… Tāds apgalvojums bija diezgan liels šoks vairumam pārējo kolēģu (arī man). Es pati domāju, ka klasiski mācīties (iegūt zināšanas) mierīgi var sēžot bibliotēkā vai rakājoties internetā – kuģi nevajag un nav arī jātērē laiks nokļūšanai augstskolā klausoties kā profesors pārstāsta grāmatu gudrības, ja nekā cita/specifiska/individuāla lekcijās nav.

Cik labi, ka līdzīgi domāja un savu viedokli izteikt nebaidījās arī viena no kolēģēm – ka šī kursa galvenā vērtība ir komunikācijā un grupu darbā – dažādu viedokļu apkopošanā un apspriešanā. Jo mūsu grupā bija studenti ar visai atšķirīgām izglītībām un domu gājieniem no pavisam 9 valstīm: Zviedrijas, Somijas, Latvijas (5!), ASV, Lielbritānijas, Ķīnas, Gvajānas (jūs zināt kur tā atrodas?), Krievijas un Baltkrievijas, meiteņu mazliet vairāk kā puišu, bet ne būtiski. Un bija interesanti redzēt, kā notiek gan iepazīšanās, gan sastrādāšanās, jo būtībā katrs no viņiem bija vismaz kādās 3 grupās: kajītes biedri, maiņas biedri, projekta grupa un vienīgi dalību projektos studenti paši varēja kaut cik izvēlēties, pārējā dalīšanā viņi nepiedalījās. Kolēģe Dominika, kura SAIL piedalās jau vairāk kā 10 gadus, teica, ka šogad studenti ir bijuši ļoti draudzīgi un savā starpā sastrādāties un saprasties spējīgi – vienmēr tā neesot.

Noslēgumā arī visi studenti tika lūgti aizpildīt anketas (patiesībā – A4 lapu, kurai augšpusē bija smaidiņš, apakšpusē – bēdīga sejiņa) paužot savu viedokli. Gaidīšu, kad to apkopos, jo mani interesē, ko studenti domā un kā vērtē.

Ko es domāju par SAIL? Jau iepriekšējā rindkopā jūs jutāt, ka es šo pasākumu atbalstu un visiem studentiem, kuru augstskolas piedalās BUP (Baltic Universities Partnership) programmā (diemžēl Turība vismaz pagaidām tur nav iesaistījusies), es no sirds iesaku piedalīties. Studentiem ir tā, ka pašiem jāapmaksā nokļūšana līdz kuģim un atpakaļ uz mājām (kur nu kuro gadu burājiens sākas un beidzas), pārējās finanšu lietas kārto universitātes. Protams, pašiem ir jāpamana pietekšanās laiks, jāizpilda prasības un jāiztur konkurss. Ja nav bail no jūras, disciplīnas un fiziska darba – jāburā! Vai es pati vēl burāšu? Patlaban domāju, ka drīzāk nē, jo, ja manām acīm un prātam tas viss patika, tad pārējam ķermenim gan nē… Tiesa gan, mans kolēģis Markuss burā jau ceturto reizi, kaut ar jūras slimību mokās ne mazāk par mani. Viņš pats par sevi pasmējās, sakot, ka kādu laiciņu pēc atgriešanās, viņam iestājoties “amnēzija” un viss grūtais aizmirstoties, viņš atkal ar prieku visā iesaistoties…

Kādi ir mani ieguvumi? Tagad daudz labāk saprotu “jūras dzīvi” un ar pilnīgi citādu sajūtu skatīšos filmas vai lasīšu grāmatas, kuru darbība notiek uz buru kuģiem. Esmu kaut cik 🙂 iemācījusies terminoloģiju angliski, kaut gan viens īpatnējs moments ir arī te. No latviski lasītā es atceros “grotburu”, “fokmastu” un vēl šādus tādus jēdzienus, bet angliski tie ir pilnīgi citādāki. Mums pirms eksāmena izdalītajos materiālos paralēli angliskajiem, bija arī poliskie nosaukumi un tur bija visi tie “groti” un “foki”, ko atceros no grāmatām. Izskatās, ka jūrniecības terminoloģijā ir 2 ceļi: angliskais (kurš ir gandrīz pilnīgi atšķirīgs) un “pārējās Eiropas” jeb varbūt vāciskais (vai holandiskais), no kura darināti arī latviskie nosaukumi. Bet nu labi, nemocīšu jūs vairāk ar šādām niansēm. Ja sākumā biju noraizējusies par to, ka uz kuģa ir maz vietas kur kustēties, tad tomēr par fiziskās slodzes trūkumu sūdzēties nevarēja un no Voldemāra palienētās snovborda bikses man beigās jau tā kā sāka krist nost. Šo skaitām pie ieguvumiem, tāpat kā jau kaut kad iepriekš minēto plecu, kurš tagad jūtas daudz labāk. Protams, labāk iepazinu savus kolēģus, bija patīkami sastrādāties (jo maiņās jau citādāk nevar) arī ar vairumu studentu.

Zaudējumi? Nekas jau briesmīgs, bet, protams, ar zilumiem un sasitumiem uz kuģa ir jārēķinās. Es šoreiz līdz šortu valkāšanai netiku, bet, kad meitenes gāja peldēties, redzēju, ka vienai daļai zilumu ir pat krietni vairāk kā man. Kāpēc tie zilumi? Uz kuģa ir teiciens, ka te atrodoties tev pieder tikai 1 no rokām, otra pieder kuģim – ar to jāpieturas, jo kuģis visu laiku šūpojas un nekad nav zināms, uz kuru pusi un cik stipri. Šorīt (jo drusku vēl parakstu svētdienas rītā) pati sasmējos, kad piefiksēju, ka mājās mēģinu tualetē turēties pie sienām. Uz kuģa tualete ir viena no nejaukākajām vietām tieši no sadauzīšanās viedokļa. Jautrāk mēdz būt vienīgi dušā vai virtuvē. Es pamanījos dušā iet rāmā laikā vai ostā un arī virtuves dežūra man bija ostā, bet citiem brīžam gāja visādi. Lai gan – jūra un kapteinis mūs no vētrām pasargāja – nezinu, kā būtu tad.

Labi, ka bija velocimdiņi un vēl arī darba cimdi līdzi – virves ir nesaudzīgas, tāpēc sākumā un pēc 3 trauksmju nakts, rokas bija neapmierinātas (pie tulznām vai pušumiem gan, par laimi, netiku). Vēl – man patlaban ir diezgan pirātisks izskats un ātri jādomā ko un kā saglābt, jo tagad man ir par pusotru zobu mazāk. Nē, kapteinim nekodu un virves negrauzu – abi zobi tādi “neapmierināti” bija jau pirms brauciena un tad nu tagad izmantoja iespēju…

Ne ar ko citu, kā jūras slimību uz kuģa neviens neslimoja, nopietnu traumu arī nebija. Viena kolēģe saņēma ārsta konsultāciju par sasitumu Helsingorā (ka nav nekas traks), viena no maiņu vadītājām Stavangerā bija “pirāta skatā”, jo bija mazliet traumēta acs (bet ne bīstami!) kādus kuģa darbus darot, bet tas arī viss. Protams, obligāts noteikums bija, lai visiem būtu “stiprās” veselības apdrošināšanas polises un nerodas medicīniski-finansiālas problēmas. Bez tā iztikām. Kāds laikam lietoja arī jūras slimības zāles. Es biju tās nopirkusi un līdzi paņēmusi, bet, kad izlasīju blakņu sarakstu (ak, dievs!), tad sapratu, ka tik slikti ar mani nav, lai kaut ko tādu lietotu. Blakņu saraksts garš un riebīgs, pie vairuma norādes: bieži, ļoti bieži… – kā vispār kaut ko tādu var ražot un tirgot – nesaprotu. Bet, ja kādam vajag – uzprasiet, iedošu, lai tie lati nav aptiekā jātērē.

Somu mājupbraukšanai kārtojot nācās secināt, ka abi šorti un viens bezroku krekliņš tā arī palika neuzvilkti. Siltās drēbes gan vajadzēja visas un brīžam vienalga biju par maz kārtu mugurā savilkusi – te būtu derējis profesionālais apģērbs, bet, no otras puses – tas ir dārgs, un ja jau atzinos, ka uz burāšanu turpmāk dikti netaisos, tad tā būtu bijusi veltīgi iztērēta nauda. Tagad zinu arī, ka Voldemāra snovborda jaka lieliski aiztur vēju un kādu laiku arī lietu. Bet tad vienā brīdī tā pārvēršas par švammi – tu esi momentā slapjš līdz ādai un jaka smaga un ilgi jāžāvē. Nu jā, sniegs jau uzvedas drusku citādi nekā lietus – nobirst, nevis iesūcas un stundām slapjā sniegā snovbordisti nez vai uzkavējas. Bet burātāji gan, ja vajag. Taču – es pat iesnas nedabūju, kaut samirkt iznāca vairākas reizes. Vispār nebija manāms, ka kāds ar iesnām vai klepu mocītos, kaut daļai studentu ar siltajām drēbēm tā bija kā bija.

Vienu smieklīgu lietu pamanīju šorīt – man ir smuki brūna seja un ļoti balta pazode un kakls. Iemesls vienkāršs – lielu daļu laika uz klāja pavadīju ne vien ar kapuci (vai divām) galvā, bet – ar diezgan cieši aizsietu kapuci, jo vējš un brīžam arī aukstums. Tā ir siltāk, bet tas otrs rezultāts (baltums) tagad ir smuki redzams.

Sveiciens māsai Zanei – mana franču bizītēs sapītā galva (bildē mēs divatā ar Šekspīru Helsingforsā/Elsinorā) bija ļoti ērta un bizītes turas tik labi, ka tīri vai žēl būs jaukt laukā, taču tas būs vien jādara, jo jāatgūst taču “lietišķs izskats”.

Meitenēm ar garajiem matiem gāja visādi. Bija gan tādas, kas galvu mazgāja, kā man šķiet, vairākas reizes dienā, gan tādas, kas diezgan sapinkājušās staigāja, man problēmu nebija. Vienai no apkalpes meitenēm bija dredi – viņa arī jutās ērti. Ar Dominiku runājām, ka citgad meitenēm pirms brauciena franču bizes var droši ieteikt.

Vēl – skaidri zinu, ka tagad ilgi negribēšu uz maizi un “maizītēm” pat skatīties. Mani tuvinieki jau zina, ka mēs ģimenē maizi gandrīz neēdam, bet uz kuģa viena ēdienreize noteikti, bet vismaz pusē dienu – divas (brokastis un vakariņas) – sastāvēja no maizītēm (no uz kuģa ceptas ķieģelīšbaltmaizes). Dažreiz brokastīs tās papildināja omlete, uz to biju cerējusi arī šorīt, bet nebija. Un tad nu tās dienišķās versijas – ar sieru vai gaļu, vai biezpienu, vai ievārījumu man jau ir līdz… Labi bija tas, ka katru dienu bija pa auglim (ābols, banāns vai apelsīns) – tas esot pirmo reizi, panākts sūrās sarunās ar kuģiniekiem. Siltie ēdieni pēc būtības bija OK, tikai dikti vegetaini (nu nepatīk man tā garša, mājās Vegetu nelietojam). Pirmo reizi uz kuģa bija atsevišķi padomāts arī par veģetāriešiem (viņu bija 14) – tas patīkami, kaut arī es pati esmu gaļēdāja. Dīvaini, ka nekad no rītiem nebija daudziem ierastais, ērti pagatavojamais un arī lētais ēdiens – putra. To taču ir tik daudz un dažādas. Viena studente bija bijusi tālredzīga un savu paku ar ātri pagatavojamu putru paņēmusi līdzi. Studentiem iepriekšējo gadu kolēģi bija stāstījuši, ka ēdiens mēdzot būt slikts (mūsējais noteikti tāds nebija, lai arī nupat piekasījos) un tālab viena daļa bija palielus pārtikas krājumus paņēmuši līdzi. Man komiskākais šķita viens no puišiem, kurš bija apbruņojies ar pusotru kilogramu šokolādes. 🙂

Patīkami, ka uz kuģa viss bija tīrs un kārtīgs – ne jau velti mums bija tās ikdienas tīrīšanas maiņas, kurās strādāja pa 6 cilvēkiem (pa 2 no katras maiņas), plus vēl virtuves maiņas (3 cilvēki), plus vēl “bocmaņa darbi”, kur arī viss kas saimniecisks bija jādara. Uz kuģa ir arī veļasmašīna un žāvētājs un bija viena veļas diena, kad visi varēja nodot mazgājamo. Tiesa gan, daži studenti pukojās, ka nebija iepriekš par to informēti un savu privāto veļas dienu ar mazgāšanu izlietnē un kā nebūt žāvēšanu šaurajā kajītē uztaisījuši kādu dienu iepriekš. Protams, bija dušas un labas tualetes ar labu tualetes papīru – arī te viss kārtībā, netīram nevienam mājās nav jābrauc.

Visgrūtākā lieta tiešām bija mācīšana un mācīšanās. Uz kuģa ir klase, bet tajā normāli nav vietas 30 studentiem un 7-9 pasniedzējiem. Daļai jāsēž uz grīdas, gaisa trūkst. Bet toties ir visa tehnika. Kad kuģis šūpojas, klasē diezgan ātri un ļoti daudziem kļūst slikti (bezgaiss piepalīdz). Uz klāja savukārt praktiski vienmēr ir vējš, mēdz būt arī auksti, grūti sadzirdēt (sevišķi tiem, kas pretvēja pusē), nekādas tehnikas nav, vien vienu mazu tāfelīti var iznest ārā. Tā nu lavierējām kaut kā – dažreiz iekšā, dažreiz ārā. Jau rakstīju, ka man ļoti paveicās ar to, ka mana lekcija bija sākumā un ostā – kad cilvēki vēl nebija pārguruši un nomocījušies un kuģis nešūpojās – varējām diezgan labi strādāt klasē, jo man jau patīk PowerPoints un paliels ekrāns. Protams, biju sagatavojusi arī slaidu izdrukas katram studentam. Tika arī norunāts, ka pēc kursa tie pasniedzēji, kuriem bija slaidi vai citi materiāli, tos elektroniski nosūtīs studentiem. Labi bija tas, ka mēs, pasniedzēji, bijām padomājuši arī par nelieliem uzdevumiņiem/ātrajiem grupu darbiņiem vai mazām diskusijām praktiski katras mācību sesijas laikā, jo 2 stundas nekustīgi un neērtos apstākļos nosēdēt īsti nevar. Es arī ieguvu dažas idejas tālākai izmantošanai.

Ā! Vēl atcerējos – šorīt mēs katrs saņēmām sertifikātu, kurā ir norādīts, kad un ar kādu kuģi esam burājuši, cik ilgi tas bija, kāda distance veikta ar burām un kāda ar motoru – viss smalki sarēķināts, ir arī īss raksturojums katram (man – ka esmu bijusi laba “bugsprita brigādes vadītāja un vienmēr gatava darīt nepieciešamo”… – apmēram tā) un zem tā visa – kapteiņa paraksts. Kapteinis bija gados jauns (viņam pašam arī pirmais brauciens ar šo kuģi), bet vārds – Bartolomejs. Nopietni viņam tie vecāki laikam, citi mūsu kuģa poļi bija: Mareks, Jakubs, Artūrs, Dominika, Marta… – tādi ierasti vārdi. Bet lai jau ir kapteinim neparastāks. 🙂

Bet nu jau gan pietiks. Lidmašīna gatavojas nolaisties Rīgā. 🙂

Sākšu ar vakarvakaru. Ja rakstīju, ka mūsu ātrums vienā brīdī nokrita līdz 2 mezgliem, tad tālāk vējš palika vēl tikai vājāks un tad, kad tikām līdz ātrumam 0,4 mezgli, kapteinis izlēma, ka jāsavāc buras un tālāk jādodas ar motoru. Pusstunda darba (kas gan aizsniedzās drusku pāri mūsu maiņas beigām – pusnaktij) un viss bija kārtībā, varējām iet gulēt. Nakts bija mierīga, viena no retajām bez trauksmēm, tāpēc saulainajā piektdienas rītā pamodāmies izgulējušies.

Rīts bija tiešām pasakains – silts un saulains, neviena mākonīša. Mēs virzījāmies starp salām, kuras abās pusēs bija netālu no kuģa un viss apkārtnes skaistums bija labi redzams. 8os pēc karoga pacelšanas kapteinis paziņoja, ka pēc 9iem tiks organizēta peldēšanās visiem gribētājiem, pēc tam dosimies turpat netālajā ostā uz remontdarbnīcu, jo vienā no stiprās viļņošanās reizēm kuģis, izrādās, ir pazaudējis 1 no 2 enkuriem un arī otram kaut kas iesprūdis. Nodarbību sesijas būšot abas un parastajos laikos.

Peldēšanās pasākums bija superīgs, kaut arī es nodarbojos tikai ar fotografēšanu – 16 grādi tomēr nav tā temperatūra, kurā man gribējās ielīst, bet vispār viss tika labi noorganizēts – ir skaidrs, ka apkalpe to dara ne pirmo reizi: tika nolaistas speciālās kāpnes gar kuģa bortu, sagatavota “iešūpošanās virve” drosmīgajiem, izmests viens glābšanas riņķis un 2 komandas locekļi motorlaivā “dežūrēja” “peldvietas” ārmalā. Vispār jau studenti ir malači – īsāku vai garāku laiku peldējās vairāk kā 10 no viņiem. No pasniedzējiem ūdenī ielīda vienīgi somiete Ēva, jo viņa ir bijusi sporta peldētāja un arī šādā ūdenī jutās tiešām kā zivs. Daļa no studentiem arī ir labi peldētāji. Puiši, ielecot ūdenī, turējās klusi, bet meitenēm gāja visādi, jo šoks par auksto ūdeni tiešām bija liels. Kapteinis teica, ka viņš peldoties tikai Karību ūdeņos (tur mūsu kuģis “ziemo”), bet 4 apkalpes loceļi ūdenī pabija, bocmanis un viens no kapteiņa vietniekiem mūs izsmīdināja arī ar nelieliem “priekšnesumiem”.

Kamēr iegrozījāmies mazajā remontostiņā (tā kā tā nav domāta tūristiem, nosaukums nekur nav redzams), nez no kurienes bija saradušies un debesis pārklājuši mākoņi – ne draudīgi un melni, bet diezgan vienlaidus un saules vairs nebija – praktiski visiem mums nācās iet lejā pēc siltākām jakām. Šo rakstu rīta sesijas laikā, jo tā tika atvēlēta studentiem – lai sagatavotu sava projekta prezentācijas “investoriem” (protams – mums, pasniedzējiem) un jāprezentē būs pēcpusdienas sesijā. Mēs patlaban esam brīvi vai pēc vajadzības konsultējam studentus, apkalpe ņemas ar enkuriem.

Man jau dikti gribējās redzēt no kaut cik iespējama tuvuma kādu naftas platformu (sevišķi – pēc naftas muzeja apmeklējuma), bet izskatās, ka nesanāks. Vakar vakarā bija interesants brīdis. Jau bija satumsis un mums, sardzē esošajiem, bija jāvēro kuģi, kad patālu aizmugurē pamanījām tādu kā milzu liesmu un dūmus virs tās. Jautājām komandai – kas tur deg un viņi atbildēja, ka tā ir naftas platforma. Nē, ne jau platforma degot, bet tad, kad viņiem tehnoloģisko īpatnību dēļ sakrājoties par daudz gāzes, viņi to dedzinot un tad nu šāda liesma esot redzama – tumsā iespaidīga. Šorīt braucām patālu garām vienai ne īpaši lielai trīskāju platformai, bet arī neko īpaši apskatīt nebija iespējams. Komanda teica, ka ap platformām ir diezgan liela “aizliegtā zona”, kurā “svešiem” kuģiem atrasties nav atļauts, kur nu vēl tik grūti vadāmiem kā burinieks. Tā nu nekā… Naftas industrijas klātbūtni gan varam redzēt un dzirdēt drusku citādā veidā: ik pa brīdim redzam lidojam helikopterus gluži kā bites – tie uz platformām nogādā cilvēkus un visu ko citu nepieciešamu, krastā un jūrā redzami diezgan daudzi “dīvaini” kuģi – kādu, piemēram, Rīgas ostā nav un kas arī saistīti ar naftu – gan ar urbšanas torņiem uz klāja, gan ar cauruļu mudžekļiem, gan visvisādas ārkārtīgi dīvainas formas veidojumi, par kuriem man nav skaidrs, kā tie vispār turas uz ūdens. Gandrīz visiem vienojošais elements ir helikopteru platformas uz klāja. Vēlāk rakstīšu tālāk – par dienas otro pusi.

Nu jau tuvojas pusnakts, kad rakstu tālāk. Bet vispār šeit vislabāk vietā būtu citēt manu dēlu Voldemāru. Kad pēc 8 ASV pavadītiem mēnešiem posāmies mājup, viņš teica, ka pēdējo dienu vajadzētu likvidēt kā šķiru – tik nesakarīga tā ir. Tu vairs īsti neesi tur, bet arī nekur citur nē. Būtībā tieši tādi jocīga bija piektdienas pēcpusdiena un droši vien tāda būs arī sestdienas pirmā puse. Bet nu atpakaļ piektdienas pēcpusdienā.

Kad kuģis bija kārtībā, bija jau agra pēcpusdiena. Paēdām pusdienas, attauvojām kuģi un, tā kā tas gāja ar motoru, nevis burām, sākām pēcpusdienas sesiju – kur studenti atskaitījās par saviem projektiem. TIesa gan, es no tā dzirdēju apmēram pusi, jo tad kuģis jau bija klāt Bergenā un 4 cilvēkiem bija jāiet palīgā pietauvošanas darbos. Un tā jau ap pieciem piektdienas pēcpusdienā bijām sasnieguši gala mērķi. Plānots bija – ne vēlāk kā sestdien līdz 15iem, tāpēc uzradās tāds kā tukšais laiks. Tagad jau ir skaidrs, ka pēdējā patiešām burāšana mums sanāca ceturtdienas vakarā, pēc tam norima vējš un tika izmantots motors. Līdz ar to piektdien kopumā bija mazāk kuģa darbu. Kad pietauvojāmies ostā, tad gan dabūjām krietni pastrādāt, jo bija buras skaisti jāsakārto – jūrā tām vienkārši jābūt kārtībā, ostā – skaisti. Un tā ir krietna un laikietilpīga ņemšanās. Pa vidu vēl vakariņas un tā sanāca, ka no kuģa nokāpt un doties uz pilsētu varējām tikai īsi pirms astoņiem.

Ko darījām? Tā kā bija jau it kā pavēls, bet ļoti jauks, diezgan silts un mierīgs vakars, mēs ar Kristīni devāmies pastaigā augšup pa pilsētu. Jā, arī Bergena, līdzīgi kā daudzas citas Norvēģijas piekrastes pilsētas ir izvietota kalna pakājē. Ir “plakanā” daļa centrā pie ostas un tad sākas terasveidīgas ieliņas, kas ved augšup. Pa tām arī krietni pakāpāmies un no dažādiem skatu punktiem vērojām saulrietu pār pilsētu – saule norietēja koši sarkana. Diez ko tas nozīmē priekš nākamās dienas laika? Rīt redzēsim. Bijām sarunājuši, ka pusdesmitos pilsētas centrā satiksimies ar pārējiem kolēģiem pasniedzējiem, jo gan Kristīne, gan “zinātniskais kapteinis” Markuss projām dodas jau agri sestdienas rītā. Pasēdējām kādu pusotru stundu un papļāpājām turpat uz soliņa. Daži kolēģi tā kā gribēja uz kafejnīcu, bet tā kā pat ielas malas ieskrietuvītēs mazā alus pudelīte maksā ap 10 eiro, tad citi atkal negribēja tik dikti tērēties. Es alu nedzeru, bet arī par kafiju apmēram tikpat maksāt negribējās. Jo sevišķi arī tādēļ, ka pēc kafijas dzeršanas vakaros es vai līdz rītam nevaru aizmigt un tas nu šoreiz nav vajadzīgs nemaz, jo sestdiena tāpat būs gara.

Kas ir paredzēts sestdien? Celšanās 7os (man tas ir OK, jo esmu rīta cilvēks), brokastis no 7.20, 8os visiem jābūt uz dienišķo kuģa karoga pacelšanu, kura tiks papildināta ar burāšanas sertifikātu izsniegšanu un pasu atpakaļatdošanu (ceļojuma laikā tās bija pie kapteiņa). Pēc tam visi brīvi. No kuģa projām jādodas ne vēlāk kā 12os, jo ierodas nākamie burātāji. Patiesībā daļa no viņiem jau ir klāt un pa nakti guļ klasē uz grīdas, jo ieradušies stipri savlaicīgi, bet viesnīcas te ir ļoti dārgas.

Man rīt no rīta iekritusi vēl pēdējā tīrīšanas maiņa – tas ir apmēram pusstundas intensīvs darbs, ja gadās sakarīgs pārinieks. Pirmajās divās maiņās man ar tādiem paveicās. Kas būs rīt, to vēl neesmu paskatījusies. Pēc tam man ir doma doties uz tūrisma informācijas centru, kur ir bezmaksas internets – publicēt emuāra stāstus, paskatīties e-pastus, “iečekoties” lidmašīnā un tad vēl drusciņ vienkārši pastaigāt pa pilsētu. Pirms 12iem jāatgriežas uz kuģa, jāpaņem mantas un ar autobusu jādodas uz lidostu. Lidošu vispirms uz Oslo, tad uz Rīgu un ap vienpadsmitiem vakarā būšu mājās. Zinu, ka ir arī tiešie reisi no Bergenas uz Rīgu, bet nekādi nesanāca tos izmantot, jo tie ir tikai agros darbdienu rītos. Mēs te ieradāmies pēdējās darbdienas pēcpusdienā. Daži latviešu studenti ir nopirkuši lētās mājupbiļetes uz agro pirmdienas rītu un tagad meklē, kur lai Bergenā 2 naktis nakšņo. Es izvēlējos steigties mājup, jo ir palikusi praktiski tikai nedēļa līdz studiju gada sākumam un mums, pasniedzējiem, tajā laikā ir daudz sagatavošanās darbu.

Ja lidostās vai kādā no lidmašīnām nebūs ko darīt, uzrakstīšu kādu noslēguma stāstu. Pēc kāda laika sakārtošu arī fotogaleriju un tad ielikšu saiti uz to, bet šovakar gan pietiks.

Kā bija solīts laika prognozē, diena uzausa skaidra un saulaina, kaut (un varbūt tieši tāpēc) rīts bija pavēss. Ap pusdesmitiem mūsu kuģis piebira pilns ar bērneļiem, kuri 2 skolotāju pavadībā bija atnākuši apskatīt kuģi. Mūsu zviedriski runājošie studenti bija viņu gidi, jo norvēģu un zviedru valodas ir tik līdzīgas, ka varot saprast.

Ap desmitiem viņi bija projām un mēs devāmies ceļā. Šī bija pirmā reize, kad jūrā gājām pa citu pusi nekā ienācām, jo Maloy atrodas uz salas. Interesantākā dienas daļa bija pašā sākumā, kur dodoties projām no ostas mums bija jāizbrauc pa apakšu augstajam tiltam. Kapteinis bija izrēķinājis, ka tiksim cauri – tilts esot par 2 metriem augstāks, nekā mūsu garākais masts. Divi metri nu nekādi nav daudz, tāpēc drošības dēļ bocmanis uzrāpās priekšējā masta pašā galā – skatīties, kas un kā. Mēs smējāmies, ka viņa uzdevums būs ar rokām atbalstoties pret tiltu apturēt kuģi, ja izrādīsies, ka tomēr nevaram tikt cauri. Bet, protams, viss bija sarēķināts pareizi. Droši vien no malas/ostas tas labi izskatījās, jo no tāda attāluma 2 metru rezervi noteikti nevar redzēt. Un tad sekoja ārkārtīgi skaists brauciens cauri salām un saliņām – vispirms, lai tiktu “lielajā jūrā”, bet arī pēc tam daļu dienas burājām samērā tuvu krāšņi kalnainajam Norvēģijas krastam. Studenti taisīja visvisādas fotosesijas, jo laiks bija jauks un jūra mierīga. Tiesa gan, ne tik mierīga, lai es justos īsti labi. Jūrasslimību gan man šodien daļēji izdevās apšmaukt – laicīgi aizlavījos gulēt (nebiju klāt pēcpusdienas sesijā), bet toties pamodos jūtoties krietni labāk. Tagad, kad šo rakstu, pulkstenis ir pusvienpadsmit – man ir vēlā maiņa (līdz pusnaktij) un ceru, ka izturēšu bez lielā nelabuma līdz maiņas beigām.

Jūra ir tik mierīga un vējš tik rāms, kā vēl nav bijis nevienu vakaru, kuģis ar visām burām uz priekšu velkas ar ātrumu 2 mezgli (normāli ir 5 līdz 12), redzēs, kā būs naktī. Man jau dikti patiktu, ja nakts trauksmju nebūtu, bet, ja uzradīsies vējš, noteikti kaut no nāksies darīt ar burām un to jau nevar zināt iepriekš. Tā kā pagājušo nakti bijām ostā, tad trauksmju, protams, nebija un labi izgulējāmies, taču tagad jūtos nogurusi gan tādēļ, ka esmu cīrulis pēc dienas režīma un man ir grūti tik ilgi vakarā būt nomodā, gan tādēļ, ka arī pa dienu tomēr reizes 4 cīnījāmies ar burām, mainot un koriģējot tās, gan, droši vien, arī tādēļ, ka tomēr jau otro nedēļu esam uz kuģa.

Es pamazām sāku domāt par darbu (cik nu varu), jo jau 2.septembrī man jāsāk lasīt lekcijas jaunā priekšmetā – Pārmaiņu vadība (RSU studentiem) – tas man nekad nav bijis kā atsevišķs priekšmets un šorīt, e-pastus pārbaudot, saņēmu ziņu, ka tas būs jālasa angliski. Tas gan kopumā ir OK, jo tagad man ir svaigs 2 nedēļu angļu valodas treniņš un arī uz kuģa no kolēģu sesijām iegūtas vairākas labas idejas ko izmantot.

Mierīgā diena un vakardienas atpūta deva arī iespēju beidzot mierīgi drusku papļāpāt ar kolēģiem Jakubu un Markusu (ar katru atsevišķi), par mūs interesējošajām profesionālajām lietām. Iznāca parunāties arī ar mūsu maiņas atbildīgo Aņu. Viņa pagājušajā gadā uz kuģa esot bijusi kā studente (maģistra grāds medicīniskajā ķīmijā), šogad jau kā “darbiniece”. No viņas uzzināju arī mūsu kuģa tālākos plānus: kad mēs Bergenā savu braucienu brauksim, kuģis uzņems “darbīgo tūristu grupu” (kuri ir ar mieru kaut ko uz kuģa arī darīt) un dosies uz Oslo. Oslo savukārt viņi uzņems mūsējai (ar darba pienākumiem, nevis brīvu izvēli, darīt vai nedarīt) skolēnu grupu un dosies atpakaļ uz Ščecinu, kurā plāno atgriezties septembra vidū.

Šovakar bija brīnišķīgs bezmākoņu saulriets mierīgā jūrā un tagad skatos uz gandrīz tikpat skaistu gandrīz pilnu mēnesi debesu otrā pusē. Lieliski ir tādi mierīgi vakari (pat tad, ja nāk miegs).

Šo rakstu lielā steigā un pulkstenī skatīdamās. Šoreiz izrādījās, ka “rātnajiem cilvēkiem” ne vienmēr klājas labāk. Vakar bijām iegājuši tūrisma info centrā un tur mums teica, ka bezmaksas wi-fi interneta nav. Šorīt aiz neko darīt iegāju pieostas veikaliņā un redzēju, ka viena no mūsu meitenēm uz 2.stāva kāpnēm “aizdomīgi” rīkojas ar mobilo telefonu. Uzjautāju – vai varbūt te ir internets? Jā, esot! Tikai parole jāzina un viņa man to pateica. Tad nu jozu fiksi uz kuģi pēc iPada, lai paspētu sakrāto publicēt, jo pēc dažām minūtēm atkal dosimies ceļā.

Šodien ir ceturtdiena, vēlu sestdienas vakarā es jau būšu mājās. Vai pa vidu sanāks ko publicēt – tad jau redzēs. Laiks šodien ir jauks – saulains, tikai daži mākonīši. Protams, mazliet pavēss, bet ne vēsts no vakardienas miglas un lietus.

Rīta gaismā (atkal gan ir apmācies, brīžam mazliet līņā un ir vēsāks kā iepriekš) redzam, ka esam pietauvojušies mazas, kalnu iespaidīgi ieskautas pilsētiņas gandrīz pašā centrā – no galvenā “iepirkšanās centra”, kurā ir REMA 1000 supermārkets un vēl daži veikaliņi mūs šķir tikai maza asfaltēta auto stāvlaukuma strēle. Interesanti, ka mašīnas šeit, tāpat kā Stavangerā ir pajaunas, bet – būtiski mazākas.

Rakstu pa daļām – patlaban par no rīta puses plānoto/zināmo, vēlāk papildināšu ar notikušo. Šodien plānota tikai rīta sesija (no 11iem līdz 13iem), pēc tam brīvs līdz 19iem. Bet pa vidu (no 13.30 līdz 19iem) kuģis būšot atvērts apmeklētājiem un tiem no mums, kuriem iekritīs maiņa, būs apmeklētāji pa kuģi jāpavada. Mūsu maiņa ir no 14iem līdz 16 iem, vai man arī būs “darbs” vai būšu brīva – vēl nezinu, šo rakstu, gaidot sesijas sākumu.

Tagad rakstu vakarā par to, kas un kā īsti bija. Pie mūsu kuģa jau rīta pusē ieradās pilsētiņas mērs, kurš sacīja, ka esot ļoti priecīgs, ka mūsu kuģis ir te un “apmaiņā” pret iespēju pilsētniekiem (ap 3 tūkstošiem iedzīvotāju) apskatīt kuģi, varot piedāvāt vai nu bezmaksas ekskursiju pa pilsētiņu (te esot arī kāda svarīga ar 2.pasaules karu saistīta vieta), vai iespēju par saprātīgu cenu dabūt autobusu, ar ko aizbraukt gar fjordu uz ledāju. Droši vien jūs jau sapratāt, kuru variantu izvēlējāmies – protams, ledāju! Tas izmaksāja ap 20 latiem katram no mums, bet tagad varu droši sacīt, ka bija vērts.

Liela daļa no mūsējiem Norvēģijā ir pirmo reizi (es nē), tālab skaistais brauciens (apmēram 2 stundas turp un tikpat atpakaļ gar fjorda un Norvēģijas visdziļākā ezera – 500 metru!!! malu) viņiem bija pārsteidzošs jaunums. Autobuss mūs aizvizināja līdz stāvvietai Briksdāles ledāja pakājē un augšup tālāk bija jādodas pašiem – apmēram 45 minūtes vidējā solī. Bija skaisti, vienīgi laiks gan te pārbaudīja mūsu pacietību – izkāpjot no autobusa līņāja diezgan stiprs lietus, ārā 11 grādu un gandrīz viss miglā tīts. Bet jākāpj vien augšā – mums tika dotas 2 stundas laika. Kāpiens bija pa ērtu tūristu taku, bet vietām diezgan stāvi uz augšu, skaisti gan visu laiku – nezin cik ūdenskritumi gāzās no milzīga augstuma. Kad nonācām pie ledāja, laiks uzlabojās un man ir tīri daudz bilžu. Pagrozījāmies, papriecājāmies par mežonīgo skaistumu (pie ledāja es biju pirmo reizi un jāsaka – tas ir tik varens, ka – stāvi, skaties un klusē – tādas bija manas sajūtas). Kad uz leju 2/3 bija nokāptas, laiks atkal sagriezās atpakaļ – tas pats sīkais nejaukais lietus. Labi vienīgi tas, ka ejot nav auksti. Un tad jau bijām atpakaļ autobusā un devāmies uz kuģi. Izbraucām pirms diviem, atgriezāmies pēc pusdeviņiem. Nupat pavakariņojām un posāmies jau gulēt, kad tika izziņota sanāksme. To gaidot patlaban arī rakstu. Ir doma, ka ceļā dosimies rīt/ceturtdien no rīta – ja kapteinis nebūs pārdomājis.

Rīta pusē, autobusu gaidot, nepilnu stundiņu parāpājāmies pa pilsētiņu. Tieši tā – parāpājāmies. Tā ir izvietota stāvā nogāzē fjorda krastā, ielas būtībā ir kā augšupejošs krastam puslīdz paralēls serpentīns un ielām nav nosaukumu – visas septiņas ir sanumurētas. Mēs viens bariņš bijām izdomājuši, ka vēlamies pilsētiņu apskatīt no augšas un bija skaidrs, ka pa auto serpentīnu iet nevaram – tas ir garš un mums nav tik daudz laika. Tad nu skatījāmies pēc augšupejošām (un vēlāk – lejupejošām) gājēju taciņām. Pieņēmums, ka visi norvēģi ir dikti fiziski aktīvi šoreiz īsti neapstiprinājās – taciņu bija maz, tās ne visai bieži staigātas, no vienas ielas uz otru aizgāja un beidzās, kur tikt uz nākamo – atkal jāmeklē. Brīžam bijām priecīgi satikt kādu vietējo un uzjautāt, uz kuru pusi ir kāda taciņa. Vismaz vienu reizi gājām tā kā cauri pagalmam (bet tur bija taciņa), vienu reizi – cauri bērnudārzam – attaisot un aiztaisot vārtiņus abos tā galos – citas takas neesot… Bija arī iespēja uzēst avenes – tās lekni auga vienas taciņas malā, bet norvēģi jau meža ogas neēd – to zināju arī no iepriekšējām reizēm. Mēs gan ēdam. 🙂 Bija jauki un skats arī labs – iesildījāmies “ledāju gājienam”.

Tagad būšot mazs vietējā gida stāstījums mar Maloy – mēģināšu svarīgāko un/vai interesantāko pierakstīt. Pirmais – Maloy ir svarīgs Norvēģijas zvejniecības centrs, jo dabas īpatnību dēļ šeit un tuvākajā apkārtnē ir daudz zivju. To tagad zinām arī mēs, jo gan vakar vakariņās bija apkalpes sazvejotās zivis, gan būs rīt atkal – redzēju šodienas lomu. Te patlaban sākas skumbriju laiks jūrā un lašu upēs. Zivis ir galvenā ass ap kuru te viss griežas – ir zivju pārstrādes un zivju eļļas ražotnes, kā arī vesela servisa industrija ap tām. Otrs interesantais fakts – ja Rīga TallShipRace buriniekus uzņēma šogad, tad 2008.gadā tie (arī mūsu kuģis, gan ar citu apkalpi) ir bijuši te un Maloy ir visā regates vēsturē mazākā pilsētiņa, kas to uzņēmusi. Bet vispār regates dalībnieki Norvēģijā piestāj vai katru gadu: nākamgad viena no regates ostām būšot mūsu galamērķis Bergena, aiznākamgad – tepat ļoti tuvu esošā Olesunda (par pareizrakstību neesmu droša). Trešā lieta – par to karu. Mums (Latvijai) otrais pasaules karš sākās 1941.gada jūnijā, bet Norvēģiju Hitlers okupēja jau gadu agrāk un, stratēģiskā izvietojuma dēļ (tajā laikā Norvēģijā vēl bija maz ceļu, pārsvarā viss notika pa ūdeni un te ir svarīgs ūdensceļu mezgls), te bija viena no nacistu armijas lielajām bāzēm. Kad sabiedrotie (1941.gadā?) izlēma atklāt Rietumu fronti Normandijā, tika izplānots liels māņu manevrs – uzbrukums nacistu bāzei Maloy un tas bija sekmīgs. Kā lepni teica mūsu gids – tas bija pirmais Hitlera zaudējums. Pēc tam Hitlers bāzi atjaunoja un te izvietoja lielus nacistu armijas spēkus – sabiedroto māņu manevrs izdevās un tāpēc zinātāji (un tagad tiem pievienojamies arī mēs ar jums) saprot, cik liela nozīme Normandijas notikumos bija šai Norvēģijas mazpilsētiņai.

Bet nu jau gan pietiks. Pielieku arī dažas bildes.

Pirmdienas vakarā kādos 18os devāmies prom no Stavangeras un tas prasīja daudz “parastā” darba – attauvot kuģi, satīt tauvas, sagatavot buras un to dara visi kopā. Kad tas bija padarīts, pulkstenis bija ap septiņiem un visi uz brīdi brīvi. 20os sākās mūsu sardzes maiņa, kas ilga līdz 24iem. Jūra bija (priekš Ziemeļjūras) mierīga, tāpēc nekas īpašs nebija jādara – daļu no laika runājos ar vienu no kapteiņa palīgiem (vai kā nu viņus pareizi sauc). Viņš pamatā strādājot IBM Polijas nodaļā, bet gadā apmēram 2 mēnešus (atvaļinājumu un vēl mazliet uz sava rēķina) pavadot uz buru kuģiem. Ar mūsējo viņš burājot pirmo reizi, bet burāšana un jauniešu apmācīšana burāšanā ir tas, kas viņam patīk. Burāt vispār viņš esot sācis, kad pats studējis (ar mazām laiviņām, protams), bet, kad pamēģinājis lielās, tas iepaticies. Tagad viņam ir kapteiņa tiesības un neesot nekādas intereses par citu veidu kuģu vadīšanu, tikai par buriniekiem. Viņš teica, ka buriekos viņam patīkot tas, ka te ir jādomā uz priekšu – kas var notikt un kā, kas jādara kurā brīdī, jo burinieks jau ir tāds “lēnīgs” – kursu strauji izmainīt nevar, jo darbības ar burām (un sevišķi, ja vēl mastos jākāpj, pirms un pēc tam krietni padarbojoties ar virvēm), prasa laiku. Tagad uz kuģa ir daudz elektronikas, protams, ir radars, datora ekrānā var redzēt, kur konkrētajā brīdī atrodamies, kādi kuģi un citi objekti ir apkārt, bet vēl nesen tā neesot bijis. Un pats ar smaidu piebilda, ka, kaut pats arī strādā IT industrijā, “nedatorizēta burāšana” viņam tomēr patīkot labāk. Bet uz lielajiem kuģiem (kā mūsējais) tas vairs nav iespējams.

Pēc maiņas pagulējām (tikai viena nakts trauksme), 7os cēlāmies, brokastis un no 8iem līdz 12iem atkal mūsu maiņa. Tā ir zvērīgi smaga kombinācija – šīs divas maiņas gandrīz pēc kārtas ar tikai 8 stundu pauzi starp tām. Otrdienas rīts bija skandināviski labs – apmācies, bet vismaz nelija. Jūra skaitījās mierīga – milzīgi lēni viļņi, kas pamatīgi šūpoja kuģi un es jau jutu, kas būs… Bet kuģis apmierināti un ar labu ātrumu traucās uz priekšu, jo vējš bija labvēlīgs un “pareizās” buras.

Sardzes maiņā, ja nekas īpašs nenotiek, tad daži uz maiņām stūrē (protams, kapteiņa vai viņa palīgu vadībā), 2 skatās apkārt (jo ir objekti, piemēram, mazās laivas, zvejnieku tīkli u.c., ko radars neredz) – šie tā arī saucas – “look-out’s”, pārējie dara, ko bocmanis liek: kaut ko tīra, krāso, sien…. Gadās arī brīvi brīži, bet dažreiz ir sajūta, ka komanda mūs tomēr apceļ. Piemēram, vakar mūsu maiņa ar birstēm un ziepjūdeni noberza klāju. Nu, ja vajag, tad vajag. Kaut drusku bēdīgi tas bija, jo mēs bijām pārguruši un uz sausa klāja var kaut vai brīdi pagulēt, uz slapja nē. Mūsu maiņa drīz beidzās – ar labi nomazgāta klāja sajūtu. Bet liels (un ne patīkams) bija Kristīnes pārsteigums, kad pēc maza brīža viņa redzēja, ka nākamā maiņa atkal sirsnīgi berž klāju…

Tā nu šūpojāmies pa jūru uz priekšu. Rīta sesijā laime bija mums – pasniedzējiem, jo tika izsludināts, ka tā ir grupu darba sesija studentiem un mēs aizšmaucām pagulēt. Pēcpusdienas sesijā studentiem bija projektu pirmā prezentēšana – kas ir padarīts, kā viss virzās. No pārguruma daļa studentu dažādās pozās gulēja turpat klasē un komiskākais brīdis bija tad, kad par vienu projektu atbildīgo nācās modināt, jo viņas laiks bija pienācis. Man miegs nenāca, bet tas otrs gan… – jūras šūpošanās bija sakrājusi kritisko normu un man pat nācās vienā brīdī skriet no klases laukā, paelpot svaigo jūras gaisu. Ar jūrasslimību nomocījos līdz pat vēlam vakaram, vakariņas neēdu, jo sapratu, ka tad jau prātīgāk būtu ēdienu pa taisno pārmest pār bortu – bez mocībām. 🙂 Tas, ka pēc astoņiem aizgāju gulēt bija labi – paspēju mazliet attapties (man tā šūpojošā gulēšana tiešām palīdz), jo naktī bija TRĪS!!! navigācijas trauksmes (viena dēļ vēja – vajadzēja koriģēt buras, otra – gatavojoties ieiet ostā – jānovāc visas buras, trešā – pietauvojoties ostā). Pa vidu trauksmēm, protams, atkritām pagulēt pa brītiņam, bet pēc četriem no rīta, kad bijām pietauvojušies Maloy ostā, saņēmām kapteiņa atvēli pagulēt līdz brokastīm, kas šorīt tika noteiktas 9os. Cik maz cilvēkam brīžam vajag pilnīgai laimei…

Ir pusseši pirmdienas pēcpusdienā, bet mēs joprojām esam Stavangerā. Kapteinis sacīja, ka ceļā dosimies sešos un tad, ja jūras un vēja dievi būs labvēlīgi, burāsim garām Bergenai vēl uz augšu – uz ziemeļiem uz kādu tur ostu, kas sākas ar M burtu – ir doma no turienes doties iekšā fjordā, apskatīt to un tad atpakaļ lejup uz Bergenu – lai piektdienas vakarā vai sestdien līdz pusdienlaikam būtu noenkurojušies gala ostā.

Ko darījām šodien? Rīts sākās kā parasti – ar celšanos 7os, brokastīm 7.20, kuģa karoga pacelšanu astoņos. Tad tika paziņots, ka tie, kuriem nav nekādu maiņu (es tajā skaitā) esam brīvi līdz vienpadsmitiem, kad būs kārtējā mācību sesija. Tajā starpā tad nu aizgāju “ciemos pie interneta” un publicēju stāstu par vakardienu. Sesijā Jakubs ļoti interesanti stāstīja par ekosistēmu dinamiku, bet tas te nav īsi pārstāstāms. Tad bija pusdienas un atkal brīvs līdz 18iem, kad jādodas ceļā. Studentiem tika ieteikts brīvos laikus izmantot grupu darbam, ko daļa arī darīja. Es devos pagarākā pēcpusdienas pastaigā, jo centrs jau ir apskatīts. Laiks šodien ir jauks – droši vien ap 20 grādiem, pārsvarā mazliet tā kā apmācies un neliels vējiņš, bet brīžam uzspīd arī saule. Galvenais jau, ka nelīst.

Bija šodien arī viena “atrakcija”. Tā kā ostā ienāca divi milzonīgi kruīza kuģi, mums nācās mainīt atrašanās vietu – vispār jau turpat ostas pilsētas gala otrā pusē, bet šī lieta nebija iepriekš izziņota. Kad mēs ar Kristīni mazliet pirms 11iem atgriezāmies no pilsētas, dzirdējām, ka tiek izziņota “atiešanas trauksme” un bijām ļoti izbrīnītas. Protams, tūdaļ arī uzzinājām, kas notiks. Kad traps jau bija noņemts no pilsētas atgriezās vēl vairāki mūsējie. Viņu sejas izskatījās labi – kuģis taisās atiet un arī lēcieni, lai tiktu uz klāja (jo vēl bijām pie krasta) bija dažādās graciozitātes pakāpēs. Bet ne visi atgriezās laikā – uz 11iem. Priekš tiem tad piestātnē uz malas uzrakstījām, ka kuģis ir pārvietots – turpat otrā pusē. Kad pēc laba brīža bariņos atgriezās kavētāji, protams, jautājām, kā bija, ieraugot, ka kuģa nav. Nu, “interesantas” sajūtas bijušas visiem. Jo – no tās vietas, kur var ieraudzīt, ka kuģa vairs nav, tā jauno atrašanās vietu redzēt nevar – viens no kruīzniekiem priekšā. Ja aiziet līdz vietai, kur kuģis bija pietauvots, tad var ieraudzīt gan uzrakstu, gan kuģi. Bet ne visi bija to izdarījuši uzreiz, bija gan apsvērti varianti par braukšanu ar vilcienu uz Bergenu gan viss kas cits. Vieni puslīdz mūsu kuģa atrašanās vietā bija atraduši makšķerējošu lietuvieti un uzrunājuši: “Gde korablj?”, un saņēmusi atbildi – “Cerez reku za uglom”… – vispār jau aptuveni taisnība. Katrā ziņā tā ir mācība nekavēt. 🙂

Ceru, ka atstājot ostu, izdosies “iebraucamo ceļu” un krastus apskatīt jaukākos apstākļos, nekā iebraucot, jo pēc tauvu saritināšanas mums darāmā uzreiz vēl daudz nebūs – kuģim pa Stavangeras “ieejas labirintu” ārā jāiet ar motoru, nevis burām (Stavangera nav tieši jūras krastā, ja nav slinkums, varat kartē paskatīties). Septiņos vakariņas, pēc tām – vakara mācību sesija. Un tad jau redzēs – kā kapteinis un vējš liks.

Vakar vakarā slapji līdz pēdējai vīlītei gandrīz vai ar lidošanu ielidojām Stavangerā. Bija tā: visu dienu smuki burājām kādu gabaliņu no krasta (nu tā: krastu var redzēt, bet neko īpaši vairāk)- laiks bija diezgan jauks – kā jau rakstīju par 8.dienu. Bet tur, kur beidzas tas stāsts, jāsākas šim. Un tātad, burājam, burājam, burājam, Stavangera jau diezgan tuvu, bet vējš palēns. Uzvelkam visas buras, lai iet uz priekšu ātrāk un kapteinis pasaka, ka tagad esam uz 4 stundām brīvi – tad iesim Stavangeras ostā. Vēl nebijām nokāpuši kajītēs, kad pēkšņi uzpūta TĀDS vējš, kāds vēl nebija bijis. Kādā leņķī gāja kuģis – nevaru pateikt, bet uz klāja par nostāvēšanu kājās bez turēšanās nebija ko domāt. Un ātrums liels, jo visas buras… Protams, kārtējā trauksme – jānovāc puse buru. Varonīgie studenti un apkalpes locekļi!!! Viņi, protams, rāpās augšā un sagatavoja novākšanai augšējās trīs buras, mēs, “apakšējie” arī diezgan veikli tikām galā ar saviem “striķu darbiem” un priekšējo mazāko buru savākšanu un kuģis smuki iztaisnoja gaitu. Jā, labi, ka tas bija nedēļu pēc burāšanas uzsākšanas, kad visi puslīdz zinām un protam savus darbus. Tad kādu brīdi bija miers – gandrīz līdz ostai. Kad mūs jau izsauca uz klāja gatavoties pietauvošanai, Skandināvija parādīja savu otru seju – uznāca tāda lietusgāze, ka sausa man nebija neviena vīlīte, kaut arī “stiprās jūras drēbes” mugurā. Tie, kuriem bija pavisam profesionāls jūras apģērbs bija druski labākā stāvoklī, bet mēs pārējie burtiski tecējām, bet stāvējām vien uz klāja un skatījāmies kā kuģis smuki dodas iekšā lepnajā un bagātajā Stavangerā. Jā, tas, ka Stavangera ir lepna un bagāta, ir labi redzams no jūras puses: skaistas un lielas izgaismotas sabiedriskās ēkas, viss tīrs, kārtīgs un sakopts, arī privātmājas vakara tumsā skaisti izgaismotas. Bet vējš un slapjums aizmirsās ātri, jo bija skaidrs, ka gaida mierīga gulēšana – kā jau ostā. Un tā arī bija.

Svētdiena patiesībā sākās jau sestdienas vakarā, kad pēc pietauvošanās ostā kapteinis paziņoja, ka brokastis būs pusotru stundu vēlāk kā parasti, vakariņas – 18os, pa vidu visi brīvi (pēc “šņoru eksāmena” nolikšanas). Vēl tika atļauts izņēmuma kārtā jau vakarā doties krastā visiem, kam gribas. Es biju pārāk nogurusi, lai to izmantotu un rīt man bija gaidāma “galley watch” jeb virtuves maiņa, tālab gāju gulēt.

Virtuves maiņa burāšanas laikā katram ir viena (dažiem divas) un tas nozīmē, ka stundu pirms brokastīm jābūt virtuvē pavāra rīcībā un jādara viss nepieciešamais ēdienreižu sagatavošanai, protams, ietverot galdu klāšanu, ēdienu likšanu un papildināšanu, visa novākšanu un mazgāšanu… Man ĻOTI paveicās ar to, ka dežūra iekrita ostā: brokastis vēlāk, pusdienu nav, vakariņas stundu agrāk kā parasti. Vēl arī fakts, ka ostā tiek izmantota trauku mazgājamā mašīna, jūrā visu mazgā ar rokām un – kuģis nešūpojas! Tātad – gan pašam nav nelabi, gan trauki un viss cits neslīd un negāžas. Maiņā ir 3 cilvēki un pavārs (faktiski – ļoti jauka poļu pavārīte, arī visa kuģa komanda ir poļi, kas ir tikai dabiski, jo kuģa īpašnieks (privātpersona) arī ir polis). Jūrā esot virtuves maiņai ir cits labums: tā skaitās no pusnakts līdz nākamajai pusnaktij (kaut reāli aizņemts ir laiks starp 6iem un kādiem 21iem ar pārtraukumiem) un šajā laikā nav jāskrien un jāpiedalās nevienā navigācijas trauksmē. Sīkums, bet patīkams. Krastā trauksmju, protams, nav. Tātad – kad pēc brokastīm viss bija novākts, arī es biju brīva. Jānoliek tik eksāmens un 17os jābūt atpakaļ uz kuģa vakariņu gatavošanai.

Kā jau rakstīju publicējot iepriekšējo ziņu kopu, agrā pēcpusdienā pēc emuāra ierakstu publicēšanas devos skatīties pilsētu. Stavangera ir ļoti jauka, bet tās tūristu daļa ir ļoti maza – nekādi nebija ko darīt man atvēlētajās stundās. Sākumā bija doma par kādu kuģīša braucienu pa fjordiem, bet tas ir bezdievīgi dārgi (atradu piedāvājumu par kādiem 65 latiem). Tā kā jau tūrisma birojā uzzināju, ka vaļā ir praktiski tikai muzeji un dažas kafejnīcas, nācās domāt. Interneta darbi bija izdarīti, tāpēc vajadzība maksāt vairākus latus par kafiju tāpēc vien, lai kādā interneta kafejnīcā pasēdētu atkrita. Palika muzeji un aizčāpošana līdz vecpilsētai. No muzejiem manu uzmanību piesaistīja nesen uzcelts un mūsu kuģim samērā tuvu esošs Naftas ieguves muzejs (nešausminieties – Norvēģija ir naftas lielvalsts un uzzināt kaut ko vairāk man tiešām gribējās). Ieejas biļete maksājot ap 10 latiem – jā, Norvēģijā ar cenām nav nekādi joki. Nospriedu vispirms no centra aizstaigāt uz vecpilsētu un tad uz doties uz muzeju. Vecpilsētas daļa bija vienkārši dievīga – mazas baltas (visas baltas!) un labi uzturētas mājiņas satupušās gar ostas malu vairākos līmeņos. Un pie mājiņām rozes un viss kas cits skaisti ziedošs… idilliski. Tā nu gāju un tīksminājos, kamēr ieraudzīju uzrakstu, ka vienā pagalmiņā ieejot var ielūkoties pagājušā gadsimta strādnieku mājoklī un pie tam – par brīvu. Protams, jāiet! Sākumā gan samulsu, jo pirmajā telpā bija tāda kā kafejnīciņa, bet smaidīgā meitene paskaidroja, ka viss ir pareizi – lai tik eju mājiņā dziļāk iekšā: 1.stāva iekārtojums ir tāds, kā ap 1900to gadu, 2.- kā piecdesmitajos. Visu var izstaigāt – nekādu tantīšu, kas lūr gar stūriem vai seko nopakaļus – gan dzīvojamās telpas, gan virtuve, gan pieliekamais… – jauki. Un atceļā lejā, ja gribas, var iedzert kafiju ar kādu cepumu no senlaicīgām stilīgām krūzītēm autentiskā atmosfērā (tas gan par maksu, protams). Kafiju nedzēru, bet citādi patika ļoti.

Kad bija skaidrs, ka praktiski visa vecpilsēta nu jau izstaigāta, bet pulkstenis kustas uz priekšu ļoti švaki, ieraudzīju, ka turpat mana ceļa malā ir zivju konservēšanas muzejs. Ko jūs par tādu domājat? Es nospriedu – jāpaietas tuvāk, tāpat jau nav ko darīt. Pieejot tuvāk ieraudzīju kolēģi Artūru, kurš sēdēja pie galdiņa muzeja priekšā un rakstīja pastkartes (vēl viens pastkaršu sūtītājs starp mūsējiem!). Uzjautāju – vai bija muzejā un kā. Atbilde bija – ir vērts. Gan tāpēc, ka muzejs interesants, gan tāpēc, ka ar to pašu biļeti var apmekēt arī jūrniecības muzeju. Iepriekš biju tam pagājusi garām, bez domas ieiet. Bet ko gan vairāk vajag garlaikota ekonomista sirdij kā – divi par viena cenu! 🙂 Gāju tik iekšā. Biļešu pārdevējs aiz neko darīt bija dzirdējis mūsu ar Artūru sarunu un teica, ka papildus tam, ar šo biļeti ieeja Naftas muzejā ir par puscenu (10 latu vietā 5 – tas ir labi!). Nu jau nešaubījos nemaz – jāiet. Bet vēl nelikos mierā: normāliem cilvēkiem šī biļete maksā 7 latus, kamēr studentiem 4. Studente gan es patlaban neesmu, bet man ir ITIC – starptautiskā skolotāju karte, kas bieži vien dod tās pašas atlaides, ko ISIC – starptautiskā studentu karte. Tad nu uzjautāju – vai skolotājiem nav atlaides? Puisis papētīja kaut ko un teica, ka nē, tikai studentiem. Bet es joprojām nepadevos, vilku laukā savu karti un teicu, ka ar šo parasti pienākas tās pašas atlaides, kas studentiem. Viņš padevās – tiku pie biļetes par studentu cenu. Sīkums, bet atkal patīkams.

Muzejs bija lielisks! Nekādu sastingušu zemstikla eksponātu. Tas iekārtots ēkā, kur līdz 1956.gadam tiešām bija zivju pārstrādes rūpnīciņa un tagad ir apskatāmas visas iekārtas (protams, ar paskaidrojumiem un es tiku pat pie maza bukletiņa latviski) – sākot ar kārbu formēšanu, tad zivju apstrāde, mērcēšana, vēršana un žāvēšana vai malšana un tefteļu veidošana, līdz aizvalcēšanai un aplīmēšanai. Bet tas vēl nav viss. Bija apskatāmas arī tādas interesantas vietas kā strādnieku ģērbtuve un sanitārās telpas, uzskaites pulksteņi un lapiņas, maiņas vadītāja, grāmatveža un fabriciņas direktora kabineti ar visu aprīkojumu. Un atkal praktiski viss ērti pieejams, sajūta tāda, ka darbs te tikai nupat uz brīdi pārtrūcis.

Tālāk tad jau skaidrs – devos uz jūrniecības muzeju. Un arī te mani gaidīja tikai patīkami pārsteigumi. Paralēli bagātīgai informācijai un autentiskiem priekšmetiem no tā laika, kas stāsta par Stavangeras tikai un vienīgi ar jūrniecību saistīto vēsturi, te bija arī kuģniecības kompānijas kabineti: atkal grāmatveža, tad arī īpašnieka darba un privātās telpas, senlaicīgs veikals (ar senlaicīgām plikām sarkanstripainām bezmaksas piparmētru konfektītēm “pie kases”), buru labošanas darbnīca, viss kas ar kuģu būvi un apgādi saistīts… Ļoti jauki bija arī tas, ka angliskie apraksti bija īsi un konkrēti (norvēģiskie vismaz 3 reizes garāki). Šis muzejs bija vairākās savstarpēji savienotās ēkās, bet tās agrāk tiešām izmantotas jūrniecībai un tālab samērā autentiskas, ar visām smaržām un neatkārtojamo autentiskuma sajūtu.

Nu atlicis tikai Naftas muzejs. Patiesībā jau tas ir īsts Norvēģijas muzejs, jo šīs valsts vislielākais uzplaukums ir tieši ar naftu saistīts – ar zivīm valsts tik bagāta būt nevar. Muzejs ir liels un moderns un, tāpat kā iepriekšējos, es varu no visas sirds ieteikt apmeklēt ikvienam – garlaicīgi nebūs. Bet, protams, šis ir pavisam citāds kaut vai tāpēc vien, ka jauns un stilīgs (šis vārds te ir īsti vietā). Es noskatījos 2 padsmitminūšu filmiņas – vienu 3D par naftas rašanos, otru – kurā kopā ar niršanas ierīces apkalpi “ienirām” kādu 70 metru dziļumā, apskatīt jūras naftas platformas pakāji un kā ir strādāt ārpusē tādā dziļumā. Tik iespaidīgi, ka grūti noticēt, ka tā ir realitāte. Protams, bija apskatāmi visi tie trakie urbji, ar kuriem mūsdienu naftinieki prot ne vien nezin cik kilometru dziļumā ieurbties, bet arī – urbt “ap stūri” vai jebkurā virzienā, kur nepieciešams. Pa vidu vēl daudz visa kā – muzejs ir gan informatīvs, gan interaktīvs. Te ir gan informācija par zemes ģeoloģisko attīstību 40 miljonu gadu garumā (protams, ar galveno akcentu uz to, kā radās nafta), gan par pasaules un Norvēģijas naftas krājumiem, gan par to, ka tās resursi ir ierobežoti un ieguve nav gluži nekaitīga, gan par to, ka norvēģi domā par to, “kas būs pēc naftas”… Un pa vidu visam – ļoti daudz uzskatāmas un taustāmas informācijas – naftas kuģu un platformu maketi dažādos mērogos, iespēja pasēdēt 28 cilvēkiem domātā glābšanas kapsulā vai ieskatīties niršanas kapsulā, izmēģināt zemūdens darbus vai sarunas ar hēliju bagātinātā elpojamajā gaisā… Te ne tuvu nav iespējams uzskaitīt visu. Muzejā pāris stundas aizskrien nemanot, bet ja grib pētīt sīkāk, tad vēl vairāk. Interesanti, ka muzejam ir pamata ēka un tad “ar helikopteru var aizlidot uz naftas platformu” – tās ir trīs cilindriskas piebūves, kas līdzīgi platformām, ar balstiem nostiprinātas jau uz jūras un tur ir maksimāli realitātei pietuvināta ekspozīcija (kā man nepatīk šis vārds, jo vismaz man tas saistās tikai ar jau minēto tantiņu niknajiem skatieniem un stiklotām vitrīnām). Nē, tas ir jāredz pašiem, ja ir interese. Bet man šī muzeja apmeklējuma laikā nācās drusku nervozi ik pa brīdim pulkstenī skatīties – laika bija drusku par maz.

Piespraužu divas bildītes – vienā ir skats uz Naftas muzeja “platformām”, otrā – baltās vecpilsētas mājiņas un skats uz mūsu kuģi.

Nu jau gan aizrakstījos. Pietiks. Ceru, ka pirmdienas rītā abas ar Kristīni paspēsim izšmaukt uz pilsētu un šo publicēt. Ir domāts, ka kuģis ceļā dosies pirmdienas pēcpusdienā, bet priekšpusdienā būs mācības (pirms tām gribam uz brītiņu tikt pie interneta). Kur tālāk – kā nu vējš un kapteinis lems.

Patlaban – svētdienā ap pusdienlaiku sēžu Stavangeras Tūristu informācijas centrā. E-pasti pārbaudīti, nupat publicēju arī 3 stāstus par iepriekšējām četrām dienām. Tos atkal ieteicams lasīt “patinot atpakaļ” un sākot no pirmā šodien publicētā (tas ir par 5.dienu).

Tas, ka esmu krastā, nozīmē, ka “šņoru eksāmens” ir nolikts, bet viegli man negāja. Tie, kas ir bijuši Norvēģijā, zina, ka svētdienās te praktiski viss ir slēgts – vienīgi tūristu informācijas centrs, Makdonalds un pa kādam Narvesenam ir vaļā. Ā, un vienā vietā bija arī rinda ārpusē uz ielas – pie Apple veikala. Diez ko tur šodien tirgoja? Tā kā mani Norvēģijas cenas nevilina, tuvāk nepiegāju.

Nu esmu publicēšanas pienākumu izpildījusi un došos apskatīt pilsētu – laiks ir pat labs priekš Skandināvijas – temperatūra virs 20 grādiem, pelēks gan, bet vismaz patlaban nelīst un man ir laiks līdz 17iem, kad jābūt atpakaļ uz kuģa. Cik ilgi būsim Stavangerā to vēl nezinu un par šodienu vēlāk rakstīšu atsevišķu stāstu un publicēšu to un nākamos atkal tad, kad varēšu. Bet teorētiski ir tā, ka pēc Stavangeras nākamā mums ir plānota gala osta piektdien – Bergena. Tā ka, ja man būs laiks uz šejieni atnākt (šoreiz internets nav gluži tik tuvu kā bija iepriekš) arī rīt (vai varbūt parīt – nezinu, kad dosimies ceļā), tad vēl kaut ko paspēšu publicēt.

Pielieku vienu Stavangeras bildīti ar “troļļu grafiti”.

Vakar vakarā uzrakstīt neko nebiju spējīga un baidos, ka šovakar būs tāpat, tāpēc rakstu tagad – brīdī, kad studentiem ir grupu darbs un mēs pasniedzēji esam brīvāki.

Vispār jau viss ir labi – jūra ir mierīga un arī jūrasslimība atkāpusies, bet šajās dienās tā sagadījās, ka mums bija gan nakts navigācijas trauksmes, gan mūsu maiņai dežūras ļoti cieši kopā, tā ka gulēts ir maz un nogurums krājas. Es tagad protu ne vien pilnā apģērbā un zābakos gulēt savā kajītē uz grīdas, bet arī ārā uz klāja (un ne es viena) – izmantojam katru iespēju atpusties, ja ne aizmigt (bet spējam aizmigt burtiski minūtes laikā), tad vismaz pabūt horizontālā stāvoklī.

Ar to gulēšanu savā kajītē uz grīdas pilnā apģērbā un zābakos bija vissmieklīgāk. Iepriekšējā naktī vēlā dežūra (līdz 24.00) bija Ēvai. Viņa atnāca, noģērbās, ielīda gultā un 0.14 bija navigācijas trauksme – visiem jāģērbjas un jāskrien pie burām. Šonakt pusnaktī beidzām mēs ar Kristīni un, lejā ejot, saņēmām ziņu, ka nakts trauksme atkal būs, kapteinis patlaban lemj, ko tieši un cik daudz darīsim. Nospriedām, ka aptuveni 14 minūšu dēļ (cik tad nu ilgi viņš domās) nav vērts vilkt nost visas tās kārtas, ko siltumam bijām mugurā sastīvējušas (jo naktīs un maiņā pārsvarā stāvot ir auksti) – atlaidīsimies tās minūtes tāpat ar drēbēm. Es nospriedu arī, ka nav vērts rāpties uz 3.stāvu un burtiski tūdaļ arī lejā, tāpēc saritinājos turpat uz grīdas. Protams, aizmigām uzreiz. Pēc nepilnas stundas pamodās Kristīne (un viņai sakustoties es arī, jo kajīte tiešām ir maziņa un klusām izdarīt neviens praktiski neko nevar) un mēs secinājām, ka laikam tomēr jāiet gulēt kārtīgi. Noģērbāmies un gulējām līdz 4iem, kad bija navigācijas trauksme. Vai nu kapteinis ilgi domāja, vai bija nospriedis ļaut vismaz nakts sākumu mums pagulēt – kas zina.

Jau vakar pavēlu vakarā kapteinis paziņoja, ka no Skageraka esam laukā kā plānots, tagad kuģojam pa Ziemeļjūru patālu no Norvēģijas krasta. Pa brīžam ir kāds kuģis tuvumā, bet to nav daudz.

Vakar (piektdien) notika viena plānotā mācību sesija, otru atcēla, jo tajā laikā bija gara un smaga navigācijas trauksme. Šodien notika abas un tad jau dienas diezgan aizpildītas – tā vien sanāk aizskriet paēst. Ā, viena ķēpīga lieta arī – pagājušās nakts trauksmē mēs visi laikam bijām labi samiegojušies un pietiekami labi nesapratām, kas tieši un ar kurām trosēm jādara. Tad nu saņēmām no kapteiņa “sveicienu” – līdz nākamajai ostai katram no mums pie sava maiņas vecākā jānoliek “šņoru eksāmens” – nenolikušie netiks krastā. Bet to visādo auklu, trosu un pārējo brīnumu te ir neaptverams daudzums un katrai savs nosaukums. Šodien katrā brīvā brīdī un katrā iespējamajā un neiespējamajā vietā ar to vien ņemamies: skatāmies izdalītajās bildēs (kas apmēram atbilst kuģa realitātei), staigājam gar burām un šņorēm – spriežam, kas varētu būt kas un cenšamies kaut ko arī atcerēties… Redzēs kā būs.

Pati fiziski it kā jūtos tīri labi, ir pat vēl interesantāk. Šovasar (bet patiesībā jau vēl ilgākā periodā) biju dabūjusi pleca traumu no nekā – no nenodarbināšanas. “Baltezera” rehabilitācijas centra superīgā masierīte Aleksandra man to plecu vienreiz jau saglāba, pirms pašas braukšanas arī vēl otru reizi un tad es viņai uzjautāju – no kā man tas un ko darīt, lai neatkārtojas, jo dikti jau nepatīkama. Uz ko arī saņēmu atbildi, ka no tā, ka plecu muskuļi netiek gandrīz nekā vai pareizi nodarbināti un, ka līdzēt var tikai to vingrināšana (un kuram gan nav slinkums vingrot?). Kā mans plecs jūtas uz kuģa? Ideāli! Jo “virves vilkšanas” un visos citos vingrinājumos katru dienu tiek izkustināts vairākas reizes. Būs vien jāvingro pēc atgriešanās arī. Tas, kas man drusku traucē ir – galva! Laikam jau manas nabaga smadzenes ir gandrīz uz pilnu slodzi nodarbinātas ar līdzsvara saglabāšanu (tas, ka patlaban nav jūrasslimības, gluži nenozīmē, ka nepatīkamu sajūtu nav nemaz un nekad) un sajūta ir tāda, ka galva būtu pilna ar dubļiem, nevis ar smadzenēm – domāt īsti negribas ne par ko, kad kāds saka kaut ko sarežģītāku – jāpiedomā, kad naktī angliski dod kādu pagaru komandu rīcībai ar burām, tad pavisam… Bet – tā nu tas ir. Jācer, ka ar laiku paliks vieglāk un ka jūra būs kaut cik mierīga. Mazs mierinājums ir tas, ka vēl divi no kolēģiem pasniedzējiem jūtas apmēram tāpat kā es vai drusku sliktāk.

Studenti arī jūtas kā nu kurš. Visfeinākā ir baltkrievu meitene Olga, kas arī mokās ar jūrasslimību – kad viņai ir slikti, tad ir tiešām slikti, bet tiklīdz mazliet labāk, tā viņa uzreiz dzied un dejo un visiem paliek labāk. Vispār jau starp studentiem sesijās aktīvo/izteikties kāro ir diezgan daudz, bet vairāki ir arī ļoti pozitīvi aktīvi maiņās un brīvajā laikā – visu ko sadomā un saorganizē, arī citus smīdina, izklaidē vai pažēlo – kas nu kurā brīdī vajadzīgs. Vispār jau palīdzēšana un vienam otra uzmanīšana te tiešām ir svarīga – visiem jābūt kā komandai, lai tiktu galā ar darāmo un brīžam arī ar nesaprotamo.

Jūra jau labu laiku ir skaisti zila – krāsu nosakot ūdens sāļuma līmenis un Baltijas jūrā, jo sevišķi – pie mums līcī – tas ir zems. Ik pa brīdim ūdenī garām pazib arī pa oranžīgai medūzai krietna šķīvja lielumā – interesanti. Daži apkalpes locekļi ir kaislīgi makšķernieki, bet pagaidām viņiem veiksmes nav nekādas, gaida, kad būšot vēl tuvāk labajām zivju vietām Norvēģijas piekrastē. Saulainos brīžos studenti sāka runāt par peldēšanos, bet saņēma atbildi, ka tā būs iespējama fjordos, Ziemeļjūra neesot tā piemērotākā vieta. Bet – ka tikai pa to laiku jaukais un siltais laiks nebeidzas, jo te tomēr ir Skandināvija un, piemēram, šodien arī – priekšpusdiena bija ļoti silta (aizvējā) un saulaina, bet, kamēr nogājām pusdienās, saule bija pazudusi un visi skrējām pēc biezajām jakām. Taču arī es nezaudēju optimismu – peldkostīmu esmu paņēmusi līdzi.

Priekšstatam par “šņorēm”, pielieku bildīti, kurā var redzēt daļu no tām, manu kolēģi un kajītes biedreni Kristīni un mazdrusciņ arī vienu no studentiem – Bendžaminu no Vācijas.