9.diena – 18.augusts – svētdiena – intensīvā Stavangera un “galley watch”

Vakar vakarā slapji līdz pēdējai vīlītei gandrīz vai ar lidošanu ielidojām Stavangerā. Bija tā: visu dienu smuki burājām kādu gabaliņu no krasta (nu tā: krastu var redzēt, bet neko īpaši vairāk)- laiks bija diezgan jauks – kā jau rakstīju par 8.dienu. Bet tur, kur beidzas tas stāsts, jāsākas šim. Un tātad, burājam, burājam, burājam, Stavangera jau diezgan tuvu, bet vējš palēns. Uzvelkam visas buras, lai iet uz priekšu ātrāk un kapteinis pasaka, ka tagad esam uz 4 stundām brīvi – tad iesim Stavangeras ostā. Vēl nebijām nokāpuši kajītēs, kad pēkšņi uzpūta TĀDS vējš, kāds vēl nebija bijis. Kādā leņķī gāja kuģis – nevaru pateikt, bet uz klāja par nostāvēšanu kājās bez turēšanās nebija ko domāt. Un ātrums liels, jo visas buras… Protams, kārtējā trauksme – jānovāc puse buru. Varonīgie studenti un apkalpes locekļi!!! Viņi, protams, rāpās augšā un sagatavoja novākšanai augšējās trīs buras, mēs, “apakšējie” arī diezgan veikli tikām galā ar saviem “striķu darbiem” un priekšējo mazāko buru savākšanu un kuģis smuki iztaisnoja gaitu. Jā, labi, ka tas bija nedēļu pēc burāšanas uzsākšanas, kad visi puslīdz zinām un protam savus darbus. Tad kādu brīdi bija miers – gandrīz līdz ostai. Kad mūs jau izsauca uz klāja gatavoties pietauvošanai, Skandināvija parādīja savu otru seju – uznāca tāda lietusgāze, ka sausa man nebija neviena vīlīte, kaut arī “stiprās jūras drēbes” mugurā. Tie, kuriem bija pavisam profesionāls jūras apģērbs bija druski labākā stāvoklī, bet mēs pārējie burtiski tecējām, bet stāvējām vien uz klāja un skatījāmies kā kuģis smuki dodas iekšā lepnajā un bagātajā Stavangerā. Jā, tas, ka Stavangera ir lepna un bagāta, ir labi redzams no jūras puses: skaistas un lielas izgaismotas sabiedriskās ēkas, viss tīrs, kārtīgs un sakopts, arī privātmājas vakara tumsā skaisti izgaismotas. Bet vējš un slapjums aizmirsās ātri, jo bija skaidrs, ka gaida mierīga gulēšana – kā jau ostā. Un tā arī bija.

Svētdiena patiesībā sākās jau sestdienas vakarā, kad pēc pietauvošanās ostā kapteinis paziņoja, ka brokastis būs pusotru stundu vēlāk kā parasti, vakariņas – 18os, pa vidu visi brīvi (pēc “šņoru eksāmena” nolikšanas). Vēl tika atļauts izņēmuma kārtā jau vakarā doties krastā visiem, kam gribas. Es biju pārāk nogurusi, lai to izmantotu un rīt man bija gaidāma “galley watch” jeb virtuves maiņa, tālab gāju gulēt.

Virtuves maiņa burāšanas laikā katram ir viena (dažiem divas) un tas nozīmē, ka stundu pirms brokastīm jābūt virtuvē pavāra rīcībā un jādara viss nepieciešamais ēdienreižu sagatavošanai, protams, ietverot galdu klāšanu, ēdienu likšanu un papildināšanu, visa novākšanu un mazgāšanu… Man ĻOTI paveicās ar to, ka dežūra iekrita ostā: brokastis vēlāk, pusdienu nav, vakariņas stundu agrāk kā parasti. Vēl arī fakts, ka ostā tiek izmantota trauku mazgājamā mašīna, jūrā visu mazgā ar rokām un – kuģis nešūpojas! Tātad – gan pašam nav nelabi, gan trauki un viss cits neslīd un negāžas. Maiņā ir 3 cilvēki un pavārs (faktiski – ļoti jauka poļu pavārīte, arī visa kuģa komanda ir poļi, kas ir tikai dabiski, jo kuģa īpašnieks (privātpersona) arī ir polis). Jūrā esot virtuves maiņai ir cits labums: tā skaitās no pusnakts līdz nākamajai pusnaktij (kaut reāli aizņemts ir laiks starp 6iem un kādiem 21iem ar pārtraukumiem) un šajā laikā nav jāskrien un jāpiedalās nevienā navigācijas trauksmē. Sīkums, bet patīkams. Krastā trauksmju, protams, nav. Tātad – kad pēc brokastīm viss bija novākts, arī es biju brīva. Jānoliek tik eksāmens un 17os jābūt atpakaļ uz kuģa vakariņu gatavošanai.

Kā jau rakstīju publicējot iepriekšējo ziņu kopu, agrā pēcpusdienā pēc emuāra ierakstu publicēšanas devos skatīties pilsētu. Stavangera ir ļoti jauka, bet tās tūristu daļa ir ļoti maza – nekādi nebija ko darīt man atvēlētajās stundās. Sākumā bija doma par kādu kuģīša braucienu pa fjordiem, bet tas ir bezdievīgi dārgi (atradu piedāvājumu par kādiem 65 latiem). Tā kā jau tūrisma birojā uzzināju, ka vaļā ir praktiski tikai muzeji un dažas kafejnīcas, nācās domāt. Interneta darbi bija izdarīti, tāpēc vajadzība maksāt vairākus latus par kafiju tāpēc vien, lai kādā interneta kafejnīcā pasēdētu atkrita. Palika muzeji un aizčāpošana līdz vecpilsētai. No muzejiem manu uzmanību piesaistīja nesen uzcelts un mūsu kuģim samērā tuvu esošs Naftas ieguves muzejs (nešausminieties – Norvēģija ir naftas lielvalsts un uzzināt kaut ko vairāk man tiešām gribējās). Ieejas biļete maksājot ap 10 latiem – jā, Norvēģijā ar cenām nav nekādi joki. Nospriedu vispirms no centra aizstaigāt uz vecpilsētu un tad uz doties uz muzeju. Vecpilsētas daļa bija vienkārši dievīga – mazas baltas (visas baltas!) un labi uzturētas mājiņas satupušās gar ostas malu vairākos līmeņos. Un pie mājiņām rozes un viss kas cits skaisti ziedošs… idilliski. Tā nu gāju un tīksminājos, kamēr ieraudzīju uzrakstu, ka vienā pagalmiņā ieejot var ielūkoties pagājušā gadsimta strādnieku mājoklī un pie tam – par brīvu. Protams, jāiet! Sākumā gan samulsu, jo pirmajā telpā bija tāda kā kafejnīciņa, bet smaidīgā meitene paskaidroja, ka viss ir pareizi – lai tik eju mājiņā dziļāk iekšā: 1.stāva iekārtojums ir tāds, kā ap 1900to gadu, 2.- kā piecdesmitajos. Visu var izstaigāt – nekādu tantīšu, kas lūr gar stūriem vai seko nopakaļus – gan dzīvojamās telpas, gan virtuve, gan pieliekamais… – jauki. Un atceļā lejā, ja gribas, var iedzert kafiju ar kādu cepumu no senlaicīgām stilīgām krūzītēm autentiskā atmosfērā (tas gan par maksu, protams). Kafiju nedzēru, bet citādi patika ļoti.

Kad bija skaidrs, ka praktiski visa vecpilsēta nu jau izstaigāta, bet pulkstenis kustas uz priekšu ļoti švaki, ieraudzīju, ka turpat mana ceļa malā ir zivju konservēšanas muzejs. Ko jūs par tādu domājat? Es nospriedu – jāpaietas tuvāk, tāpat jau nav ko darīt. Pieejot tuvāk ieraudzīju kolēģi Artūru, kurš sēdēja pie galdiņa muzeja priekšā un rakstīja pastkartes (vēl viens pastkaršu sūtītājs starp mūsējiem!). Uzjautāju – vai bija muzejā un kā. Atbilde bija – ir vērts. Gan tāpēc, ka muzejs interesants, gan tāpēc, ka ar to pašu biļeti var apmekēt arī jūrniecības muzeju. Iepriekš biju tam pagājusi garām, bez domas ieiet. Bet ko gan vairāk vajag garlaikota ekonomista sirdij kā – divi par viena cenu! 🙂 Gāju tik iekšā. Biļešu pārdevējs aiz neko darīt bija dzirdējis mūsu ar Artūru sarunu un teica, ka papildus tam, ar šo biļeti ieeja Naftas muzejā ir par puscenu (10 latu vietā 5 – tas ir labi!). Nu jau nešaubījos nemaz – jāiet. Bet vēl nelikos mierā: normāliem cilvēkiem šī biļete maksā 7 latus, kamēr studentiem 4. Studente gan es patlaban neesmu, bet man ir ITIC – starptautiskā skolotāju karte, kas bieži vien dod tās pašas atlaides, ko ISIC – starptautiskā studentu karte. Tad nu uzjautāju – vai skolotājiem nav atlaides? Puisis papētīja kaut ko un teica, ka nē, tikai studentiem. Bet es joprojām nepadevos, vilku laukā savu karti un teicu, ka ar šo parasti pienākas tās pašas atlaides, kas studentiem. Viņš padevās – tiku pie biļetes par studentu cenu. Sīkums, bet atkal patīkams.

Muzejs bija lielisks! Nekādu sastingušu zemstikla eksponātu. Tas iekārtots ēkā, kur līdz 1956.gadam tiešām bija zivju pārstrādes rūpnīciņa un tagad ir apskatāmas visas iekārtas (protams, ar paskaidrojumiem un es tiku pat pie maza bukletiņa latviski) – sākot ar kārbu formēšanu, tad zivju apstrāde, mērcēšana, vēršana un žāvēšana vai malšana un tefteļu veidošana, līdz aizvalcēšanai un aplīmēšanai. Bet tas vēl nav viss. Bija apskatāmas arī tādas interesantas vietas kā strādnieku ģērbtuve un sanitārās telpas, uzskaites pulksteņi un lapiņas, maiņas vadītāja, grāmatveža un fabriciņas direktora kabineti ar visu aprīkojumu. Un atkal praktiski viss ērti pieejams, sajūta tāda, ka darbs te tikai nupat uz brīdi pārtrūcis.

Tālāk tad jau skaidrs – devos uz jūrniecības muzeju. Un arī te mani gaidīja tikai patīkami pārsteigumi. Paralēli bagātīgai informācijai un autentiskiem priekšmetiem no tā laika, kas stāsta par Stavangeras tikai un vienīgi ar jūrniecību saistīto vēsturi, te bija arī kuģniecības kompānijas kabineti: atkal grāmatveža, tad arī īpašnieka darba un privātās telpas, senlaicīgs veikals (ar senlaicīgām plikām sarkanstripainām bezmaksas piparmētru konfektītēm “pie kases”), buru labošanas darbnīca, viss kas ar kuģu būvi un apgādi saistīts… Ļoti jauki bija arī tas, ka angliskie apraksti bija īsi un konkrēti (norvēģiskie vismaz 3 reizes garāki). Šis muzejs bija vairākās savstarpēji savienotās ēkās, bet tās agrāk tiešām izmantotas jūrniecībai un tālab samērā autentiskas, ar visām smaržām un neatkārtojamo autentiskuma sajūtu.

Nu atlicis tikai Naftas muzejs. Patiesībā jau tas ir īsts Norvēģijas muzejs, jo šīs valsts vislielākais uzplaukums ir tieši ar naftu saistīts – ar zivīm valsts tik bagāta būt nevar. Muzejs ir liels un moderns un, tāpat kā iepriekšējos, es varu no visas sirds ieteikt apmeklēt ikvienam – garlaicīgi nebūs. Bet, protams, šis ir pavisam citāds kaut vai tāpēc vien, ka jauns un stilīgs (šis vārds te ir īsti vietā). Es noskatījos 2 padsmitminūšu filmiņas – vienu 3D par naftas rašanos, otru – kurā kopā ar niršanas ierīces apkalpi “ienirām” kādu 70 metru dziļumā, apskatīt jūras naftas platformas pakāji un kā ir strādāt ārpusē tādā dziļumā. Tik iespaidīgi, ka grūti noticēt, ka tā ir realitāte. Protams, bija apskatāmi visi tie trakie urbji, ar kuriem mūsdienu naftinieki prot ne vien nezin cik kilometru dziļumā ieurbties, bet arī – urbt “ap stūri” vai jebkurā virzienā, kur nepieciešams. Pa vidu vēl daudz visa kā – muzejs ir gan informatīvs, gan interaktīvs. Te ir gan informācija par zemes ģeoloģisko attīstību 40 miljonu gadu garumā (protams, ar galveno akcentu uz to, kā radās nafta), gan par pasaules un Norvēģijas naftas krājumiem, gan par to, ka tās resursi ir ierobežoti un ieguve nav gluži nekaitīga, gan par to, ka norvēģi domā par to, “kas būs pēc naftas”… Un pa vidu visam – ļoti daudz uzskatāmas un taustāmas informācijas – naftas kuģu un platformu maketi dažādos mērogos, iespēja pasēdēt 28 cilvēkiem domātā glābšanas kapsulā vai ieskatīties niršanas kapsulā, izmēģināt zemūdens darbus vai sarunas ar hēliju bagātinātā elpojamajā gaisā… Te ne tuvu nav iespējams uzskaitīt visu. Muzejā pāris stundas aizskrien nemanot, bet ja grib pētīt sīkāk, tad vēl vairāk. Interesanti, ka muzejam ir pamata ēka un tad “ar helikopteru var aizlidot uz naftas platformu” – tās ir trīs cilindriskas piebūves, kas līdzīgi platformām, ar balstiem nostiprinātas jau uz jūras un tur ir maksimāli realitātei pietuvināta ekspozīcija (kā man nepatīk šis vārds, jo vismaz man tas saistās tikai ar jau minēto tantiņu niknajiem skatieniem un stiklotām vitrīnām). Nē, tas ir jāredz pašiem, ja ir interese. Bet man šī muzeja apmeklējuma laikā nācās drusku nervozi ik pa brīdim pulkstenī skatīties – laika bija drusku par maz.

Piespraužu divas bildītes – vienā ir skats uz Naftas muzeja “platformām”, otrā – baltās vecpilsētas mājiņas un skats uz mūsu kuģi.

Nu jau gan aizrakstījos. Pietiks. Ceru, ka pirmdienas rītā abas ar Kristīni paspēsim izšmaukt uz pilsētu un šo publicēt. Ir domāts, ka kuģis ceļā dosies pirmdienas pēcpusdienā, bet priekšpusdienā būs mācības (pirms tām gribam uz brītiņu tikt pie interneta). Kur tālāk – kā nu vējš un kapteinis lems.

20130819-095954.jpg

20130819-100006.jpg

Advertisements

Komentāri

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s