Beidzot – stāsts par cilvēku Johanu Sebastianu Bahu

 IMG_0413    Mana iepazīšanās ar Arnštati sākās ar Bahu, jo viņa piemineklis ir pilsētas centrālajā/Tirgus laukumā – jauneklis visai brīvā pozā uz Rātsnamu skatās. Es šī laukuma malā visus 3 mēnešus dzīvoju un strādāju, tātad – ne dienu bez Baha. Vispār jau skaisti simboliski iznāk – pēdējais no maniem Vācijas vasaras stāstiem ir par viņu.
     Jā, protams, stāsts ir par slaveno komponistu, arī sava laika ērgeļu un klavieru (ja tā laika instrumentu var šādi nosaukt) virtuozu, kuram nācies darīt arī citus, ne tik mīļus darbus. Taču, tā kā mani vairāk interesē cilvēciskā puse, stāsts būs par to.
     Ja sākam ar faktiem, tad Bahs dzimis 1685.gadā no Arnštates netālajā senajā valdnieku rezidencē Eizenahā (uz to gan neaizbraucu), ģimenē, kur jau paaudzēm bijuši baznīcas un galma mūziķi. Viņš bijis jaunākais, astotais bērns un vecāki viens aiz otra nomiruši, ka viņam kādi 9 gadi bijuši. Tēva īsi pirms nāves apprecētajai otrajai sievai diezko liela interese par puiku nav bijusi, un viņš devies dzīvot pie viena no vecākajiem brāļiem, kuram ir ļoti pateicīgs gan par vispārējo, gan muzikālo atbalstu, gan palīdzību skolas gados. Vispār jau Johans Sebastians ir bijis ģimenē pirmais, kurš ar skološanos ticis tik tālu, ka ar viņa diplomu varētu arī augstskolā stāties.
IMG_0415     Centīgs puisis? Kas to vairs īsti zina, bet muzikāli apdāvināts noteikti un viens no iemesliem ilgus gadus skoloties ir bijis ļoti prozaisks – pret palīdzību dažādos (arī muzikālos) darbos, viņš varējis par velti mācīties un skolas telpās arī dzīvot. Skolu pabeidzot tieši dzīvesvietas problēma bija viena no galvenajām. Kurp tagad doties?
     Arnštate bijusi pirmā Baha darba vieta pēc skolas beigšanas un šeit pavadīti 4 gadi. Tiesa, viegli nav gājis ne darba devējam – rātei, ne pašam darbiniekam. Te rātes kungiem licies, ka viņš jocīgu (savējo) mūziku baznīcā spēlē, te atkal puisim pašam galīgi nav paticis kora puikas dresēt un viņš, nevienu nebrīdinājis, pagarākā atvaļinājumā pēc jauniem iespaidiem aizdevies…
     Arnštates laikā viņš dzīvojis pie saviem radiniekiem – protams, arī Bahiem un paaudžu paaudzēs mūziķiem (ēka ir saglabājusies, tajā ir dažas Sebastianam veltītas istabas). VIMG_0424ienā no Arnštates Bahu meitām – Marijā Barbarā – iemīlējies un savu Arnštates gaitu beigās arī apprecējis. Viņiem bijuši 7 bērni (3 gan miruši mazi).
     Pielieku bildes, kur vienā redzama Arnštates Baha baznīca no ārpuses, otrā – no iekšpuses.
     Ārpuse, kā redzat, visai necila – masīva ēka ar mazliem lodziņiem un tālab iekšā ieejot kontrasts vēl lielāks. Atzīšos – neesmu diezko čakla baznīcapskatītāja un, ja ne ekskursija, droši vien šajā iekšā iegājusi nebūtu – nu nepievilināja mani šāda āriene. IMG_2080Tiesa gan, Baha laikā gan tā tik gaiša neesot bijusi.
     Kad nu nesaprašanās Arnštatē pagalam samilzusi, viņš kādu brītiņu pastrādājis netālajā Mūlhauzenas baznīcā, bet tad saņēmis hercoga uzaicinājumu doties uz Veimāru, kur strādājis 9 gadus – no 1708. līdz 1717., būdams gan baznīcas, gan laicīgos darbos aizņemts. Gājis jau visādi, jo mūziķu darbi stabili nav bijuši, plus vēl paša talantīgā jaunekļa asais raksturs, kā arī valdnieku cieņa krasā kontrastā ar līdzmūziķu un dažādu puspriekšnieku skaudību… Arī ģimene augusi un par to bijis jārūpējas.
     No 1723.gada līdz savai nāvei 1750.gadā Bahs ar ģimeni dzīvojis Leipcigā. Tur uzstādīts un joprojām stāv vienkāršais, bet, kā vēsturnieki apgalvo, pats pirmais Baham veltītais piemineklis – par to parūpējies arī ļoti slavenais komponists Mendelsons (pareizi gan esot Mendelszons).
     IMG_3424Arī Leipcigā Baham bijuši dažādi darbi, no kuriem interesantākais – pilsētas baznīcu mūzikas direktors – rūpējies par repertuāru, protams, turpinot arī pats rakstīt. Tāpat viņa uzdevums bijis arī Tomasbaznīcas zēnu kora pārraudzīšana (to var salīdzināt ar mūsu Rīgas Doma skolas zēnu kori – puiši dzīvo internātā, mācās skolā un arī dzied).
     No ēkas, kurā Bahs dzīvojis saglabājies tikai tās otrs gals un tur pielikta piemiņas plāksne Baha otrajai sievai Annai Magdalēnai. Kāpēc tā? Nav saglabājušies ne Baha pirmās, ne otrās sievas attēli, zināms vien, ka abas bijušas muzikālas un Anna, neilgi pirms iepazīšanās ar Bahu, bijusi dziedātājas karjeru uzsākusi. To gan nācies pamest, jo Baham pūrā nāca 3 bērni un arī pašiem piedzimuši 13 (!), no kuriem gan 5 miruši vēl pirms 5 gadu vecuma sasniegšanas. Būdama krietni jaunāka par vīru, Anna visu savu laiku veltījusi tikai ģimenei, uzaudzinot 10 bērnus.
IMG_3417     Piemineklis Baham Leipcigā ir arī pie Tomasbaznīcas – tajā viņš ne tikai strādājis, bet arī apglabāts.
     Gide lūdza mūs pievērst uzmanību viņam labajā rokā esošajam nošu rullim un mēteļa vidējām 2 neaizpogātajām pogām (ja te par tumšu, cerams, galerijā varēs labāk redzēt).
     Jo – Bahs esot diriģējis, turot rokā nošu rulli (zizlis toreiz vēl neesot lietots) un tad, kad nu nošu rullis nav bijis vajadzīgs, tas iebāzts drošajā vietā – zem mēteļa – tāpēc tās neaizpogātās pogas. Nekādu somu vai kabatu.
     Protams, arī Leipcigā ir arī viņa vārda nosaukta iela, kafejnīcas un kas tik vēl ne.
    IMG_3422 Nākamā bilde tapa Leipcigā, tieši pretī Tomasbaznīcai un Baha piemineklim.
     Starp citu, tikai šodien, jau kuro reizi (bet pēdējo šovasar) kopā ar kolēģiem ejot pusdienās uz netālo restorāniņu Zelta saule, ievēroju, ka tā uz ielas izlikto ēdienkarti tur Bahs… Pēc tam pamanīju arī priekštelpā pie sienas piestiprināto plāksni, kurā rakstīts, ka šajā namā uz muzikāliem pasākumiem pulcējušies muzikālās Bahu ģimenes pārstāvji.
     Var jau būt, jo tās 2 ēkas Arnštatē, pie kurām redzēju plāksnītes, ka tur Bahi dzīvojuši, atrodas tuvu un ir nelielas, kamēr šajā ēkā naktsmājas un ēdināšana esot pieejamas jau ļoti sen….
     Pielieku saiti uz nelielu Baham veltītu fotogaleriju. To veido bildes no dažādām pilsētām, tādēļ ieliku kopskatā redzamus starpvirsrakstiņus.
     Ar šo tad, šķiet, mans šīsvasaras Vācijas seriāls ir galā (ja vien piepeši kaut ko ļoti pastāstāmu neatcerēšos). Ceru, ka ceļš uz mājām nebūs stāstīšanas vērts, jo viss it kā zināms. Pēc kāda laiciņa sakārtošu fotogalerijas un saiti uz tām ielikšu Vācijas sadaļas pirmajā lapā.

Pēdējā nedēļa sākusies

paperwork     Tas brīdis nu ir klāt – aizvadu savas lieliskās Vācijas prakses vasaras pēdējo nedēļu. Par pašu nedēļu nekā īpaša ko rakstīt nav, jo ne vairs īsti šeit jūtos, ne vēl mājās var doties… Notiek visāda veida astu sasiešana: atsevišķā mapītē lieku SportIdentam atstājamos failus, gatavoju pa kādai atskaitei, nobeidzu vēl pēdējos šeit iesāktos darbus un plānoju Latvijā darāmo.

angry boss     Nekādus ceļojumus vairs ieplānojusi neesmu, atlicis vēl tikai kādu no iekrātajiem stāstiem uzrakstīt. Tā kā šodien lasīju, ka Ušakovs tomēr atzinis, ka Rīgas remontus solītajā laikā nepabeigs un sācis arī Satiksmes departamenta vadības purināšanu, tad uzrakstīšu īsu, bet tematiski ļoti labi iederīgu gabaliņu – par Arnštates bruģi.

Praktiski visa vecpilsēta ir bruģēta un dāmām ar glītām papēžkurpēm te ir grūti – der tikai krosenes, bezpapēžu vai pamatīgas platformkurpes. Man paveicās, ka nevienu pāri dāmu kurpju līdzi nebiju paņēmusi. Bet toties bruģis ir ne vien kvalitatīvi uzlikts, bet arī skaisti – dažādos rakstos.

IMG_1860     No šāda viedokļa (kad kājās nav papēžkurpju), to var pat atzinīgi papētīt. Piemēram, vairākās pilsētās esmu redzējusi arī, ka ar bruģakmeņu krāsām tiek dažādi braucējiem un gājējiem domāti apzīmējumi veidoti – kā šajā Snēkā tapušajā bildē redzams.

Arī citur esmu līdzīgus veidojumus redzējusi, bet neesmu nofotografējusi, tad nu tagad pa milzīgo bilžu arhīvu rakos, jo zināju, ka kaut kur taču nobildēju. 🙂

IMG_0541     Ārpus Arnštates centra gājēju celiņi dažviet ir izlikti ar betona bruģi, bet vecpilsētā lepni dižojas īsta akmens gabaliņi. Vēl interesantāk – vienā skvēriņā ir speciāli izveidota taka, kas ar dažāda veida bruģi un dažādos rakstos izlikta. Katram fragmentam klāt plāksne ar uzrakstu – kas tas par akmeni un kuras vecpilsētas vietas šādi bruģētas. Arī raksts atbilst attiecīgajam bruģējumam.

Interesanti, ka arī tik prozaisku lietu var labi pasniegt. Stāsta beigās pielikšu mazu fotogaleriju ar šiem fragmentiņiem, bet, tā kā paraugtaka ir centrā un intensīvi staigājamā vietā, tad doma ir, ka gadiem ejot varēs redzēt kā dažādie bruģa veidi nolietojas, jo šeit pa tiem visiem tiek vienlīdz bieži staigāts.

IMG_0558     Tā kā vecpilsētas ieliņas ir kalnainas, līkumainas un dažāda platuma, tad bruģa meistariem ir bijis ko ņemties un, ja gribētu, vai katru stūri varētu bildēt paraugam. Bet tik apsēsta es tomēr neesmu, pielieku vienu bildi ieskatam. Ja ir interese, tad ieskatoties gan manās Arnštates, gan citās galerijās, skaisti izliktu bruģi ne vienā vien bildē var redzēt.

Šī tapusi slīpajā līkumkrustojumā pie manas dzīvesvietas un labi ilustrē vācu akurātību.

Interesanti bruģētajās ielās tiek marķētas autostāvvietas – ar tādām kā tapiņām – gaiša metāla nagliņām ar lielu un labi pamanāmu galvu. Tās var viegli ielikt, bruģi nesabojājot un var arī izņemt vai pārvietot, ja rodas tāda vajadzība.

IMG_0556     Diezgan daudzās vietās pie ēkām bruģī iestrādāti šādi elementi. Izrādās, tās ir piemiņas zīmes holokausta laikā iznīcinātajiem ebrejiem. Tās izvietotas pie mājām vai ēku vietās, kur konkrētie cilvēki dzīvojuši.

Tā kā Arnštate vēsturiski veidojusies kā tirdzniecības centrs, tad šīs zīmes ir klusa un uzskatāma sāpīgo notikumu liecība.

Pielieku saiti uz mazu fotogaleriju ar solītajiem Arnštates bruģa fragmentiem.

Tuvākajās dienās centīšos atrast laiku jau sen solītajam stāstam par Bahu.

 

 

 

Leipciga – 2.daļa – ārpuse un neredzētais

IMG_3373    Kā jau rāda nosaukums, šoreiz būs mazliet dīvains stāsts un sākšu ar mazu taisnošanos. Kad gatavojos pirkt vilciena biļeti Leipcigai (tālajos braucienos ar ātrvilcieniem ir jāpērk biļetes uz konkrētu vilcienu, nevis brīvās kā tuvajos – brauc cikos gribi, bet ar vietējās satiksmes vilcienu), viens no maniem kolēģiem tā kā pabrīnījās: uz Leipcigu? Tur taču nekā nav

Ņemot vērā arī šo viedokli, atceļa biļeti nopirku uz pieciem ar minūtēm un arī pati Leipcigā apskatāmo diži iepriekš neizpētīju – paļāvos, kā jau parasti, uz pilsētas ekskursijas informāciju. To nu man nācās stipri nožēlot, jo ekskursija beidzās pēc vieniem, tad elpas atvilkšana nesteidzīgi pusdienojot Panorāmas tornī un skaistie skati uz Leipcigu no augšas un tad jau dienas pārējā daļa pagāja pulkstenī skatoties, lai neaizrautos un atceļa vilcienu nenokavētu…
IMG_3374     Šoreiz ekskursijas laikā uzzināju par tik daudziem interesantiem objektiem, ka no sirds varu vai nu ieteikt Leipcigu plānot uz vairākām dienām vai – ar rūpīgi izvēlētiem dažiem objektiem, jo visus apskatīt jau nevar paspēt nekad. Un te nav runa par muzejiem – tie ir pārsvarā centrā un arī tajos var daudz laika pavadīt.

Piemēram, iepriekšējā bildē redzamais ļoti modernais modernās mākslas muzejs, vai šeit pieliktā bilde – ievērības vērts ir ne tikai pilsētas vēstures muzejs, bet arī tā speciāli bērniem veltītā daļa – lai viņiem interesanti. Nu vispār jau ļoti patīkami – arī Gotā pils muzejā bija bērniem domātā interesantā Dabas muzeja ekspozīcija un Pils muzejā peļukhercogs – lai viņu uzmanību noturētu.

IMG_3411    Acis piesaistoši ir abi ļoti greznie Leipcigas Rātsnami. Vecais ir slavens kā tipiska renesanses laikmeta būve, celts 1556.gadā un esot uzbūvēts 11 mēnešu laikā. Tas atrodas pašā centrā un tagad tajā ir arī muzejs, kura eksponātu skaitā ir gan slavenā vācu gleznotāja Krānaha gleznas, gan arī Mārtiņa Lutera rokraksti un viņa sievas laulības gredzens.

Luters un reformācija vispār ir ļoti cieši ar Leipcigu saistīti – šeit viņš bijis ne reizi vien un dzirdīgas ausis atradis – te notikuši gan slaveni disputi, gan sprediķi.

IMG_3449     Jau vecais Rātsnams man šķiet liels, bet 1905.gadā izrādījies, ka rātei tajā vietas vairs nu nekādi nepietiek un mazliet attālāk uzcelts otrs – nu tiešām gigantisks, pēc īpatnējā torņa to pamanīsiet arī galeras bildēs, kas no Panorāmas torņa fotografētas.

Šim stils ir tik īpatnējs (jūgendisks romantisms?), ka ja man jautātu, kad tas celts, es noteikti būtu nosaukusi agrāku gadu nekā 1905. Bet nu labi, bagātie dara kā grib… 🙂
IMG_3430    Jau agrāk esmu rakstījusi, ka mazliet uzmanos un izvairos no nejaušiem zoodārzu apmeklējumiem – man nepatīk, ja tās ir, atvainojiet, diezgan smirdīgas un šauras dzīvnieku mocību vietas (kā, Kišiņevā un Timišoarā), bet esmu redzējusi arī patiešām labus – ASV). Un man ir mazliet žēl, ka pietrūka laika Leipcigā – ar autobusu garām braucot gids vietējo slavēja kā tādu, kur dzīvnieku sugu gan paliekot mazāk,  bet to dzīves apstākļi aizvien tiekot uzlaboti un mazliet pavīdējušais samērā jaunais milzīgais futūristiskais kupols vispār esot īsta daudzlīmeņu tropu dzīvnieku paradīze.

IMG_3461     Ļoti interesants esot arī mazliet attālāk bijušajā gāzes tornī (mums Rīgā arī vairāki tādi ir) izveidotais Panorāmetrs – apaļa izstāžu zāle (diametrs 57 metri, augstums – 49), kurā uz pusotru-diviem gadiem tiek iekārtotas iespaidīgas 360 grādu ekspozīcijas, patreizējā ir veltīta zemūdens pasaulei – Lielajam barjeru rifam pie Austrālijas.

Bērniem droši vien patiktu pilsētas pievārtē izvietotais Belantis atrakciju parks.

IMG_3472Bet lielajiem? Lielu kvartālu aizņem ļoti modernā Mediju pilsēta, kur atrodas filmēšanas paviljoni, radio un TV kompānijas, kā arī viss cits mūsdienu medijiem vajdzīgais. Gide lepni stāstīja, ka tieši tur esot arī paviljons, kurā kaut kāds Vācijā mega populārs seriāls tiekot filmēts…

Bet bildē nav mediju kvartāls. Braucām garām arī daļējam spoku rajonam – VDR laikā gandrīz ārpus Leipcigas būvētajam mešu centram un šī, protams, ir bijusi PSRS paviljona ēka. Tagad, līdzīgi daudzām citām, tā stāv tukša un pilsēta īsti nezina ko darīt, jo tādi fiziski pastāvīgi preču paraugu izstādīšanas centri vairs nav aktuāli. Labi vien ir, ka Šlesers Rīgā pie lidostas nepaspēja tādus sabūvēt – doma jau bija, ka nu tik būs pie mums izstādes un kongresi biezā kārtā

IMG_3466     Vēstures stundās man kaut kā garām paslīdējis fakts par 1813.gada Leipcigas kauju – tajā piedalījušies ap 600 tūkstošiem karavīru un ap 100 tūkstošiem krituši. Kas pret ko? Vienkārši sakot – Napoleons pret sabiedroto grupu, ko veidoja Krievija, Prūsija, Austrija un Zviedrija. Zaudēja Napoleons. Un paši leipcigieši (Saksija) bija nepareizajā – zaudētāju pusē…

Starp citu, vai jūs arī bērnībā un skolas gados mulsāt, lasot par, piemēram Sakšu ķēniņu un sakšiem kuri to un šito… – kā jau iepriekš rakstīju, tādas Vācijas senāk nebija, vācieši bija izkaisīti pa dažādajām valstiņām un, tā kā Saksija bija salīdzinoši mums viena no tuvākajām, tad mums ar sakšiem darīšana ne reizi vien bijusi.

IMG_3511     Bet nu labi, vēl uz mirklīti atgriežamies pie Leipcigas kaujas. Tagad tajā vietā ir parks un gigantisks memoriāls. Tā lielumu mazlietiņ var novērtēt, augšējā bildē salīdzinot cilvēku augumus ar akmens veidojuma proporcijām. Vai – redzot, cik milzīgs tas izskatās arī no Panorāmas torņa – gluži kā milzu kalns, kas tālumā slejas pāri visam pārējam.

Tornī varot gan uzkāpt, gan ar liftu uzbraukt un plašajā laukumā tā priekšā tiekot dažādi pasākumi un koncerti (arī rokkoncerti) rīkoti.

Leipciga ir arī ļoti zaļa un zila: daudz parku un ūdeņu. Ir pieejamas vairākas laivu ekskursijas, kurās varot Leipcigu kā Vācijas Venēciju izbaudīt. Nu dikti jau man žēl, ka tam laika nepietika. Tik vien redzēju, kā ar autobusu pāri vairākiem tiltiem ar skaistiem skatiem braucot. Labā laikā noteikti skaisti. Mazam mierinājumam man paliek vienīgi fakts, ka manā otrdienā, kaut nelija, tomēr bija pavēss un apmācies – ne gluži ideāls laiks laivu braucienam. Ir daudz parku un pat krietns mežs, kas stiepjas cauri pilsētai.

leipzig_porsche_customer__centre     Viens no iemesliem, kāpēc Leipciga ir plaukstoša pilsēta, ir arī tajā vai pie tā izvietotās ražotnes. Leipcigā joprojām ir šis un tas no sīkās mašīnbūves (piemēram,poligrāfijas iekārtas), bet pēc 2000.gada šeit ļoti modernas rūpnīcas atvēruši tādi automilži kā BMW un Porsche.

Un abos gadījumos būvēts ar īsteni Leipcigisku vērienu, pieaicinot pasaulslavenus arhitektus. Porsche gadījumā – latviešu izcelsmes vācieti Meinhardu fon Gerkānu. Leipcigā top Panamera, Cayenne un Macan. Protams, ir arī moderna testu trase. Bildē redzamais ir ekstravagantais apmeklētāju centrs, tiek organizētas arī ekskursijas pa rūpnīcu.

BMW Leipzig     BMW rūpnīca atklāta 2004.gadā un tās ne mazāk futūristisko apmeklētāju centru projektējusi Zaha Hadida. Arī šeit ir iespējamas ekskursijas pa rūpnīcu, pie tam 2 veidu: ar stāstu par parastajiem vai elektromobiļiem, jo te top gan visi elektriskie BMW, gan mazo ciparu parastās degvielas izmantojošie modeļi. Te nodarbināti ap 5200 cilvēku un dienā top vairāk kā 700 jauni BMW.

Pašai ļoti žēl, ka nebiju paveikusi mājas darbu un par autorūpnīcām uzzināju tikai autobusa ekskursijas laikā – noteikti būtu gribējusi vismaz vienā no tām ieskatīties, bet tad tas bija jau laikus jāsaplāno.

Neko darīt, tā vien šķiet, ka nāksies Leipcigā kaut kad vēl atgriezties! Bet nu jau pietiks teksta, pielieku saiti uz fotogaleriju. Tajā atkal saliku tematiskos virsrakstiņus.

Leipciga. 1.daļa – no iekšpuses

     No Arnštates līdz Leipcigai ar vilcienu var nokļūt aptuveni pusotrā stundā (kā nu paveicas ar vilcienu maiņu Erfurtē). Ja iepriekš pārsvarā tiku apskatījusi šīspuses mazās pilsētas (ap 25 tūkstošiem iedzīvotāju) un Jēnu ar tās 100 tūkstošiem, tad Leipciga ar vairāk kā pusmiljonu iedzīvotāju ir būtiski lielāka.
IMG_3535     Kad uzjautāju šefam, ko viņš par Leipcigu domā, saņēmu atbildi, ka tā neapšaubāmi esot šīspuses dzīvelīgākā un plaukstošākā pilsēta, un vispār viņš uzskatot, ka Vācijā savā attīstībā par to pārāka patlaban esot tikai Berlīne. Protams, fakts, ka Leipcigā ir vairāk kā 40 tūkstoši studentu, daudz zaļuma un jaunu sporta un atpūtas bāzu arī nāk par labu.
     Pēc Vācijas apvienošanās Leipcigai kādu laiku klājies grūti, bet patlaban bezdarba līmenis esot ap 7% un tas esot labi, ja salīdzinot ar vairāk kā 20% sliktākajos periodos. Kopš 2010.gada iedzīvotāju skaits augot par 10 tūkstošiem gadā.
     Protams, atkal pieteicos uz tūristiem domāto ekskursiju un šoreiz tā bija drusku citādi organizēta nekā iepriekšējās: vispirms vecpilsētas iepazīšana 1 stundas garumā, pēc tam 1,5 stundu brauciens ar autobusu, lai no ārpuses apskatītu objektus uz kuriem ar kājām aiziet nevar (vai – nevar uz tik daudziem).
Via_Imperii_und_Via_Regia     Gide jau eksursijas sākumā teica, ka Leipcigā nekad neviens valdnieks nav rezidējis – brīnumaini rets gadījums priekš visādiem valdniekiem bagātās Vācijas.
     Bet kā tad šī pilsēta tik liela izaugusi un nesen 1000 gadus kopš minēšanas rakstos nosvinējusi? Izrādās, Leipciga atrodas vietā, kur krustojas manis jau minētais vēsturiskais tirdzniecības ceļš ViaRegia ar otru tikpat būtisko – ViaImperii, tāpēc tikai loģiska bijusi Leipcigas kā tirdzniecības centra attīstība.
IMG_3369     Un tirgotājiem ir gudriem jābūt vai gudrus palīgus vajag, tālab jau 1409.gadā šeit izveidota universitāte – otra vecākā Vācijā. Abu šo faktoru rezultātā Leipciga veidojusies skaista, bagāta un brīvdomīga. Vēsturiski Leipcigā attīstījusies tekstilrūpniecība, kā arī izdevniecības un poligrāfija (brīžam Leipcigā pastāvējušas pat vairāki simti izdevniecību un apmēram tikpat tipogrāfiju). Un tad jau tikai saprotami, ka arī šo nozaru iekārtu būve gājusi līdzi – tā teikt, lai viss ātri un uz vietas pieejams.
     Feinajā bildē, protams, ir Leipcigai tik svarīgais veiklais viltnieks – tirgotāju, zagļu un ceļotāju aizbildnis, amatu savienošanas kārtībā arī dievu ziņnesis, kuru senie grieķi sauca par Hermeju, bet romieši par Merkuru.
IMG_3506      Interesanta vieta ir Augusta laukums (Augustplatz) vienā no vecpilsētas stūriem. Šeit satiekas gan Panorāmas tornis, gan ekstravagantā universitātes jaunā ēka, gan slavenā simfoniskā orķestra mājvieta (gide, nezinot, ka esmu no Latvijas lepni teica, ka viņiem esot pasaules klases diriģents – Andris Nelsons; sīkums, bet patīkami). Attēlā – orķestra mājvieta.
     Bet traģikomisks skats paveras uz Operas pusi: operas ēka pati milzonīga un stingri klasiska, tās priekšā uztaisīts ekstravagants baseins (apaļš, bez malām) un IMG_3498tam vēl klāt prasts tirgus ar savu skaļumu, nekārtību un arī netīrību. Tā kā tirgus novietojies visapkārt smalkajam baseinam, tas vairāk atgādina nevīžīgu peļķi… Šoreiz gan brīnos, kā kārtīgie vācieši tā ļāvuši skaistu vietu saķērnāt. Bet var jau būt, ka tas tirgus ir tik ļoti svarīgs…
     Vispār jau interesanti – šī ir jau otrā šīspuses pilsēta, kurā VDR laikos universitātei tornis uzbūvēts – arī Leipcigas Panorāmas tornis sākumā mitinājis universitāti.
 IMG_3488    Priekš manis Panorāmas tornis bija ļoti veiksmīgs un īstajā laikā: pie tā ap vieniem beidzās ekskursija un gide pateica, ka par 3 eiro var no torņa augšas uz pilsētu paskatīties. Un piebilda, ka augšā esot arī restorāns ar komplekso/biznesa pusdienu piedāvājumu par saprātīgu cenu. Ko gan var gribēt 7os cēlies un jau labi izstaigājies cilvēks ap pusdienlaiku? Protams, ēst. Ar to arī sāku – skats no 29.stāvā (augstākie logi) izvietotā restorāna uz leju ir skaists. 3 ēdienu pusdienas maksā 8,9 eiro, porcijas bija saprātīgas, viss ļoti eleganti pagatavots un pasniegts (protams, arī izcili garšīgs), interjers jauks – lieliska vieta nesteidzīgai elpas atvikšanai. Pēc tam, protams, devos vēl dažus stāvus uz augšu – uz skatu daļu un tapa gan tā bilde, kas bija šī stāsta sākumā, gan skats uz dzelzceļa staciju no augšas un vēl citas, kas būs galerijā.
IMG_3507     Universitāte tagad mitinās supermodernajā centrālajā ēkā turpat blakus tornim un vēl citviet pilsētā. Protams, Leipcigā ir vairākas augstskolas: arī tehniskā, mākslas un mūzikas, grafikas un izdevējdarbības, kaut kas mūsu Sporta akadēmijai līdzīgs…
     Apmēram 5 gadsimtus – vismaz kopš 1497.gada un līdz pat interneta plašai izplatībai, Leipciga bija viena no Eiropas varenākajām tirdzniecības mešu (vāciski: messe, mustermesse, MM; latviski: tirdzniecības paraugu izstāžu, tirdzniecības gadatirgu?) vietām – speciālos namos bija apskatāmi preču paraugi, tos skatīties un savu sortimentu veidot šurp brauca tirgotāji no visas pasaules.
     Milzīgās ēkas, kurās meses notika, vēsturiski nosaukumā nes vārduIMG_3381hof” (sēta, iebraucamā vieta) un kādu īpašvārdu, kas to no citām atšķir. Te nu īpašniekiem un arhitektiem ir bijis kur izpausties.
IMG_3404     Ēku greznība un dažādība ir pārsteidzoša – gan interjeros, gan eksterjeros, arī daļa veikalu saglabājuši šo vēsturiskuma elpu (galerijā būs vairāk bilžu, jo man patiešām ļoti patika) – pastaiga pa un cauri tiem ir bauda visiem stilīga vēsturiska skaistuma mīļotājiem. Kur gan vēl var katru dienu pa sarkano paklāju paieties…
     Platības ziņā šie tirdzniecības nami (tagad tajos ir gan veikali, gan biroji, gan dzīvokļi – viss iespējamais) aizņem vecpilsētas lielāko daļu un viens ir pat pazemē – kad virs zemes vieta bija beigusies.
IMG_3415     Šī laikam ir tā reize, ka var droši sacīt – tirgotāju izmanība un tai sekojošā bagātība ļāvusi Leipcigai veidoties tik ļoti skaistai un greznai, kāda tā ir. Hitlera nākšana pie varas un holokausts bija milzīgs trieciens, jo vismaz 40 tūkstoši iedzīvotāju bija ebreji un vai nu tika nogalināti, vai lielā steigā pilsētu pameta. Deviņdesmitajos gados šurp esot pārcēlušies vairāk kā tūkstotis ebreju no sabrukušās Padomju Savienības, ar savu uzņēmību palīdzot atdzīvināt Leipcigas saimniecisko dzīvi, kad, Vācijai apvienojoties, daudzi vācieši savukārt pārcēlās uz tās bagātāko daļu – bijušo Rietumvāciju.
     Bet vispār jau interesanti iznācis – jo tālāk ārā no vecpilsētas šīs vietas pamazām pārvietotas, jo mazinājusies to loma un vajadzība pēc tām… Jāatzīst gan, ka attālums no centra patiesībā nav vainīgs – tā ir tikai sakritība –
jo to ir paveikusi tehnoloģiju attīstība. Tagad neviens īsti nezina, kā lai apsaimnieko VDR laiku beigu gados ārpilsētā sabūvēto, jo interneta iespējas šo gadsimtiem kopto tradīciju ir praktiski iznīcinājušas, bet neglītie pelēkā betona milzoņi nav viegli nojaucami. Mēs, vecākie, taču atceramies, ka pirms interneta ēras arī Rīgā notika dažādi palieli gadatirgi (jauno preču un tehnoloģiju demonstrācijas) bet nu jau tie pārsvarā pārvērtušies par panīkušiem krāmu tirdziņiem gala lietotājiem un tā sauktajiem izstāžu kompleksiem viegli neklājas, ja tie nespēj atrast citus ienākumu avotus.
IMG_3368     2.pasaules kara laikā vairākkārtēja bombardēšana ir krietni papostījusi pilsētu (tikuši sagrauti ap 60% vēsturiskās apbūves), tādēļ jauno ēku ir salīdzinoši daudz. Patīkami, ka daļa no drīz pēc kara uzbūvētajām ļoti utilitārajām ir vai patlaban tiek nomainītas ar augstvērtīgu arhitektūru. Pat ja tie ir vai būs tirdzniecības centri un viesnīcas, tad ar stāstu vai simbolisku nozīmi.
     Piemēram, šo bildi ielieku ne tāpēc, lai jūs redzētu, ka Leipcigā ir McDonalds, bet tādēļ, ka melnā fasāde gan atspoguļo pretējās ēkas (saulainā laikā), gan uz tās ir speciāli ieēnotā veidā uzdrukāta šajā vietā bijušo ēku kontūra. Līdzīgi interesantas ir arī vairākas citas centra jaunās ēkas (galerijā dažas būs redzamas).
IMG_3400     Un tas jau laikam nebūtu stāsts par Vāciju, ja Šillers, Gēte vai Bahs netiktu pieminēti. 🙂 Jā, protams, visiem trim ir bijusi saistība ar Leipcigu. Par Bahu kaut kad taisos uzrakstīt apvienoto un pāri pilsētām stāvošo stāstu, Šillera namiņš tiks pieminēts nākamajā stāstā, te tad drusciņ par Gēti.
     Vai kāds vēl atceras manis jau rakstīto – ko Gēte Leipcigā darīja? Studēja, savus vētru un dziņu gadus tālu no vecākiem pavadīja (un studijas šeit tā arī nepabeidza). Bet mana teikuma beigu daļu gide, protams, neakcentēja. Šeit ir piemineklis Gētem kā tolaik stilīgam jauneklim un tam sānos glītas meiteņu sejiņas – abas viņa šī perioda mīļotās tā iemūžinātas.
     Piemineklis novietots tā, ka Gēte skatoties gan uz universitāti, bet ar roku norādot uz savu iemīļoto krodziņu Auerbaha pagrabu. IMG_3409Tas ir saglabājies tieši tādēļ, ka atrodas pagrabā – ēka virs tā tagad ir cita, bet pazemes velvēs izvietotais krodziņš pastāv.
     Ieeja tajā tagad atrodas viena no tirdzniecības namiem galerijā un to rotā simboliska skulptūru grupa no Fausta: kur vienā pusē Mefistofelis stāv blakus universitātes profesoram kārdina nabaga studentu, kas stāv ejas otrā pusē.
IMG_3406Turpat blakus, protams, ir arī Mefistofeļa vārdā nosaukta kafejnīca… – Leipcigā viss ir bizness.
     Ai, gandrīz aizmirsās par dzelzceļa staciju uzrakstīt! Ēka ir milzīga un grezna, bet interesanti ir tas, ka vilcieni neiet cauri Leipcigai – tie ienāk no vienas puses, stacijā visas sliedes beidzas, un tad dodas atpakaļ – iespējams, citā virzienā, ja Leipciga nebija galamērķis. Es par to paspēju pabrīnīties, kad braucu uz Berlīni: apmēram 10 minūtes pirms un pēc apstāšanās vilciens gāja pa tām pašām sliedēm – iekšā pilsētā un ārā no tās, un tikai tad sliedes sadalījās dažādos virzienos.
IMG_3546

Vēl viena “bagātā mantiniece” – Gota (Gotha)

     Interesanti jau ir: šodien zināmākās Vācijas pilsētas (kā, piemēram, Berlīne, Frankfurte) vēsturiski tādas nebūt nav bijušas. Un otrādi – daļa no agrāk būtiskajām šodien savu īpašo lomu ir zaudējušas, paliek vien mantojums. Šajā rindā īsti neiederas Jēna, kas ir plaukstoša arī tagad, bet gan manis jau aprakstītā Veimāra, gan šodienas stāsta varone Gota (arī Eizenaha un virkne citu; Arnštati arī varētu ieskaitīt – kaut vareni valdnieki te nav dzīvojuši, te ir bijis būtisks tirdzniecības centrs) ir šajā grupā. Latvijā šāda nozīmīguma maiņas tendence nav bijusi.
     Otrs aspekts – pēc 2.pasaules kara, Vāciju sadalot, vairums slaveno gara gaismas objektu palika VDR pusē un kad VFR dižojās ar ekonomikas sasniegumiem, VDR pretī lika Gēti, Veimāru un citus skaistās pagātnes faktus. Labi ir bijis tas, ka, lai varētu palielīties, šie objekti tika arī tīri labi uzturēti.
     Bundeslander-Stadte-Wappen-LosJā, Vācija ir trešā lielākā pasaules ekonomika, ja IKP rādītājus salīdzina, taču kā vienota valsts tā pastāv tikai kopš 1871.gada un tās pilnais nosaukums ir Vācijas Federatīvā Republika, jo tā sastāv no 16 federālajām zemēm. Pirms vienotas Vācijas nodibināšanas ģermāņi (vēlāk vācieši kā nācija) bija sadalīti dažādās mainīga lieluma un sastāva daļās (vietēja un Eiropas mēroga kari bija diezgan ierasta lieta), tālab šeit ir liels hercogu un viņu rezidenču daudzums.
     Vēl viena īpatnēja nianse: ja no Latvijas vēstures atceramies, ka, ja saimniekam bija vairāki dēli, īpašumu mantoja vecākais, tad vācu feodāļi parasti vienkārši savas zemes sadalīja. Tā vairojās valstiņu un valdnieku skaits, radinieki brīžam sadzīvoja, brīžam ķīvējās un pat karoja. To zinot jāsaka, ka patreizējās 16 federālās zemes nebūt nav daudz. 🙂
     landesteilungenJau stāstīju, kā Jēnai paveicās par universitātes pilsētu kļūt un arī Gotas stāsts būtībā ir līdzīgs: Veimārā rezidējošajam Saksijas hercogam bija 2 dēli un viņš savus īpašumus brālīgi sadalīja: viens (Alberts un līdz ar to albertīniešu zara dibinātājs) devās uz Drēzdeni, otrs (Ernests – iepriekš jau minētā ernestīniešu zara aizsācējs) meklēja jaunu vietu savai rezidencei un izvēlējās Gotu.
     Kartīti pielieku ieskatam – kā 1483.gadā Saksijas-Tīringas zemes starp brāļiem bijušas sadalītas (zaļais – ernestīneru valdījums).
     Nebija jau gluži tā, ka Ernests mežā apmetās – Gota jau izsenis bijusi apdzīvota un gadsimtiem bijusi viens no mezgla punktiem tirdzniecības ceļā Via Regia (tas gāja cauri Eiropai (arī – Krakovai un Viļņai), LeinakanalGTHsavienojot Santjāgo de Kompostelu (Spānija) ar Maskavu un Kijevu), jo šeit klāt pienāca tirdzniecības ceļi no Tīringas mežiem un zemēm aiz tiem. Gotā joporojām darbojas viena no izcilākajām senajām inženierbūvēm: 1369.gadā izveidotais Leinas kanāls (tikai neiedomājieties salīdzināt ar Suecas kanālu vai ko līdzīgu, šis ir omulīgs apmēram metru plats labi uzturēts grāvītis), kas pilsētu apgādā ar ūdeni no Tīringas mežiem, jo savas upes vai citas ūdenskrātuves te nav un no akām vien ūdeni pietiekamā daudzumā iegūt nevar.
     IMG_3172Pa gaisa līniju attālums ir 12 km, bet kanāla garums – gandrīz 30 km, jo tas izveidots ar dabisku noteci (14.gadsimtā! – satelītu taču toreiz nebija, ģeodēzisko rīku un karšu arī ne…). Grezno pilsētas strūklaku kaskādi (galerijā būs redzams vairāk) joprojām nodrošina šis kanāls, tāpat tā ūdens tiek izmantots parku laistīšanā un citur. Agrāk tas lietots arī dzeršanai, tagad, protams, vairs nē.
     IMG_3218Tā kā Ernests nāca no mums nu jau zināmās apgaismību nesošo valdnieku dinastijas, arī grandiozās pils nosaukuma izvēle ir izstāstīšanas vērta. Kopš neatminamiem laikiem augstākajā pakalnā virs pilsētas ir bijušas nocietinātas pilis. Ernestam ierodoties, te bija tikai vēsturiskās Grimmenšteinas drupas. Grimm vāciski ir dusmas, naids. Nu tad viņš izlēmis savu jaunbūvējamo pili nosaukt par Frīdenšteinu (no friedenmiers, draudzība) un virs ieejas licis izveidot simbolisku attēlu, kur miera skūpsts starp garīgumu un likumību/justīciju attēlots. Skan jau skaisti, bet diez ko mierīgs viņa valdīšanas laiks vienalga nav bijis, pat ar brāli nav diez ko labi sadzīvojuši…
     IMG_3219Karš un miers, kultūra un vēsturiskais mantojums vai bezierunu paklausība… – tās nereti ir sarežģītas un pretrunīgas lietas. Skarbu stāstu pauž pils iekšpagalma piemiņas plāksne. 1945.gada 4.aprīlī, kad jau bija skaidrs, ka Vācija karu zaudēs, pilsētas vecākais sazinājās ar tuvojošos ASV karaspēku un pilsētu atdeva bez cīņas/bombardēšanas, kamēr daudzas Vācijas pilsētas tika pamatīgi nopostītas.
     Par to viņam, kā valsts nodevējam, tika piespriests un nākamajā dienā Veimārā izpildīts nāvessods. Bet Gotas (un patiesībā droši vien – visas Vācijas) iedzīvotāji viņam ir pateicīgi, jo kara postījumi senajā un dižām ēkām bagātajā pilsētā ir niecīgi.
     Kā es to zinu? Kā jau ierasts – drusku arī internetā parakājos, bet pārsvarā – no feinās gides, jo atkal uz publisko ekskursiju pieteicos.
     IMG_3251Šoreiz uzzināju vēl vienu interesantu niansi: vēl pārsimt gadus atpakaļ vairums ļaužu lasīt neprata un ciparus nepazina, pilsētās ielām nosaukumu arī bieži vien nemaz nebija. Tad nu namu un jo sevišķi – iebraucamo vietu un tamlīdzīgu saimnieki, savas mājas iezīmēja ar speciāliem simboliem virs durvīm/vārtiem: Lāča namsPalmas māja, Zelta kroņa nams… Gotas vecpilsētā šādu namu ir diezgan daudz saglabājies, fotogalerijā būs neliela kolekcija.
     IMG_3212Īpašs gadījums ir abās pusēs mājas simbolam izvietotie padziļinājumi – tādi nav visām mājām, bet tikai tām, kurās senlaikos bijis atļauts brūvēt alu pārdošanai. Tas nav ilgi glabājams produkts – kad ir, tad jāizlieto. Tad nu alus darītāji taisījuši šādus padziļinājumus un tajos krāsainus koka puļķīšus iesprauduši, kad alus bijis – lai klienti nāk. Vienkārši un asprātīgi, bet mūsu 9 cilvēku grupiņā neviens to nebija zinājis.
     IMG_3126Dažādu milzīgu un lepnu ēku pilsētā ir daudz – nu ja, arī hercogu favorītiem un bagātajiem tirgoņiem gribējies lepni dzīvot – un šodien pilsētai ir problēmas ar to sakarīgu aizpildīšanu, jo nekāda galvaspilsētas vai pusgalvaspilsētas statusa vairs nav, ir ap 45 tūkstošiem iedzīvotāju, lielu izglītības iestāžu un tamlīdzīgu vietas aizņēmēju  nav daudz – dažas skolas un arodskola…
     IMG_3173Jau pieminētā Frīdenšteinas pils ir brutāli milzonīga (bildē redzama tikai galvenā fasāde, bet ir divi apmēram tikpat lieli, tikai par 1 stāvu zemāki spārni un 2 torņi). Liela tās daļa ir pieejama apmeklētājiem, jo tajā atrodas vairāki muzeji, pētnieciskā bibliotēka ar seniem manuskriptiem (tajā ekskursijas ir tikai 1 reizi nedēļā – trešdienu vakaros – nu neveicas man ar tām bibliotēkām), kā arī Vācijas senākais stacionārais teātris (līdz tam bijušas tikai klejojošas trupas), kura skatuves mehānismi joprojām tiek darbināti izrāžu laikā.
     IMG_3151Visapkārt milzīgajam iekšpagalmam ir galerija un to rotā dažādi ar valdošo dinastiju saistīti ģerboņi (bildē 2 redzami virs arkām). Daļa jau ir atjaunoti bijušajā krāšņumā, daļa vēl gaida savu kārtu (1 restaurācija maksājot ap 5000 eiro).
     Pilī daļa telpu atjaunotas tādas, kādas tās dažādos laikos bijušas, arī diezgan daudz priekšmetu ir saglabājušies. Bet skaistās parketa grīdas un koka kāpnes čīkst gan mežonīgi – droši vien arī senajos laikos nebija nekādu variantu kaut kur klusiņām aizlavīties. 🙂 Iekštelpās fotografēt, protams, ir aizliegts. Es nobildēju tikai teātri un pa kādai feinai kāpņutelpai, kur nav nekādu īpašu objektu uz kuriem šis aizliegums attiecas.
     IMG_3333Interesanti, ka druknie torņi (galerijā ir vairākas bildes) abos pils spārnu galos nav vienādi. Sākotnēji tie, protams, tādi bijuši, bet pēc tam, kad viens ugunsgrēkā pamatīgi nopostīts, tas atjaunots ar apaļīgo jumta izbūvi – atbilstīgi tā brīža arhitektūras modei. 🙂
     Tagad apaļīgajā ir bibliotēka, stūrainajam apakšstāvā ir teātris, augšā – interesants dabas muzejs – ne tik daudz zinātnisks, cik bērnu uzmanības piesaistīšanai domāts: dzīvnieki sagrupēti ar vienkāršiem un asprātīgiem komentāriem (piemēram – četrkājainās bruņumašīnas), kustības sensori regulē dažādu gaismu un skaņu ieslēgšanos…
     IMG_3152Mazliet lejāk ir Baroka pils muzejs – tajā esot skaistie baroka laika interjeri un priekšmeti, taču man priekš tās nepietika ne laika, ne spēka: lielajā pilī pavadīju vairāk kā 2 stundas (nu patīk man pilis!), ekskursija arī ilga vairāk kā 2, plus vēl pa vidu starp abām un pēc mazliet tāpat pa pilsētu pastaigāju. Vakarā mans čaklais iPhone ziņoja par 11 nostaigātiem kilometriem.
     Aiz Baroka pils ir angļu stila dārzs ar mākslīgiem dīķiem un mākslīgi mežonīgu mežu. Savukārt citā pusē – oranžērijas un tipisks akurātais franču stila dārzs, tā teikt – visām gaumēm. Man labāk patīk franču.
 IMG_3226
     Gota ir savdabīga ar to, ka dzelzceļa stacija ir krietnu 20 minūšu gājiena attālumā no vecpilsētas un, ja vien speciāli neizvairās, ceļš uz to ved cauri abām pilīm un to dārziem, kā arī gar daudzām lielajām greznajām ēkām. Laikam jau tādēļ šeit publiskās ekskursijas sākas 14os: es atbraucu ap 10iem, izklaiņojos pa parkiem un pils muzeju, un tikai tad lēnām čāpoju lejā uz pilsētu un ekskursiju. Ekskursijas laikā izmetām loku arī gar abām pilīm, bet iekšā negājām. Es pamazām kļūstu par publisko ekskursiju fani – gidi bija ļoti atšķirīgi, taču visiem kopējs, ka nemocīja ar pārmērīgām garlaicīgām detaļām, vienmēr bija interesanti akcenti, no kuriem kaut daļu esmu centusies arī jums pārstāstīt.
     IMG_3239Dzeršanas bildi pielieku ne tik daudz smukās kafijas dēļ, cik tādēļ, ka man patika šīs kafejnīcas puķu stiliņš – tās dzeltenajās krūzēs mīlīgi sastādītas – iepriekš šādu variantu nebiju redzējusi.
     Bet nu jau pietiks stāstu – saite uz fotogaleriju godam nopelnīta, ja ar lasīšanu tikāt līdz galam. 🙂

Kontrastpiektdiena Oberhofā

Ja kādu esmu nomocījusi ar hercogstāstiem, tad šajā stāstā (bet tikai šajā!) varēs atvilkt elpu – par vēsturi un valdniekiem nekā nebūs. Galerijā gan viena hercogbilde ir iesprukusi, bet arī es neiedziļinājos – kāpēc. 🙂

partly-cloudy-with-sunJa skatos tieši no prakses/darba viedokļa, tad mana Vācijas vasara ir izdevusies. Taču mana plāna slepenā daļa ir gandrīz pilnībā izgāzusies: īpaši sportiskas aktivitātes man mediķi neatļauj (es esmu orientieristu firmā!!!) un arī no siltajām zemēm šogad te nav nekā… Jā, pagājušajā gadā esot bijis anormāli karsti, bet šogad jums Latvijā laiks ir gan labāks, gan karstāks…

Vienudien skumji nopūtos – neviens no abiem līdzi paņemtajiem peldkostīmiem nav pat saslapināts un arī iedeguma tik vien ir kā mazliet uz rokām un sandaļu krusti uz kājām… Mazs mierinājums ir, ka tad, ja nelīst, apmācies laiks ir pat patīkamāks visu dienu uz augšu un leju staigājot. Bet – mazs!

Arnštatē ir viena ūdensvieta: segtais kaut kas ar baseinu (ne par SPA, ne atrakciju parku īsti nevar nosaukt), bet tā vieta ne no ārpuses, ne interneta bildēs manas simpātijas neraisīja. Bukletus šķirstot redzēju, ka mazāk kā 100 km rādiusā ir virkne labu ūdensvietu (gan termālie ūdeņi, gan visādas citādas), bet cerības turp aizkļūt izbālēja, kad kļuva skaidrs, ka manējie ar auto ciemos neatbrauks un vilcieni ne uz vienu no tām vietām īsti neiet…

oberhof-logo2Un tad nāca sakritība. Jau pašā savas prakses sākumā kartē pamanīju, ka tikai kādu 30 km attālumā ir slavenais Oberhofas ziemas sporta centrs (slēpošanas un biatlona trase, tramplīni, kā arī bobsleja-kamaniņu trase), bet, nodomāju – lai jau ir, vai nu man vērts turp vasaras laikā ar vilcienu doties…

Par sausajiem peldkostīmiem skumstot, nejauši pamanīju informāciju, ka Oberhofā ir arī ūdensparks ar kaifīgu nosaukumu: H2Oberhof. Papētīju – glīts. Kombiticket-heiss-und-kaltCenu lapā pamanīju, ka ir pieejama arī kombinētā biļete karsts-auksts piedzīvojumam: 4 stundas ūdenscentrā un 2 stundas slēpošanas hallē par 22 eiro.

Kas tā par slēpošanu vasarā??? Izrādās, turpat blakus normālajai slēpošanas trasei, 2009.gadā ir atklāta telpu distanču slēpošanas trase, kuras kopgarums ir 1,2 km, protams, arī ar nelīdzenumiem (vairāki dažāda garuma, slīpums ap 11%, kopējā augstumu starpība 44 m). To nu es gribēju redzēt un izmēģināt! Atlika tikai saplānot.

IMG_3105Izlēmu braukt piektdien, kad nav dikti biezs un tas bija labs lēmums. Tā kā tas ir salīdzinoši tuvu, vilciena biļete man iznāca lētā (7,90 eiro turp un atpakaļ). Bet lai nu cik ņipri dīzeļvilcieni kalnā rāpjas, ar to Oberhofai nepietiek. Interesanti, ka no pagara tuneļa vilciens ārā izbrauc burtiski tieši pie stacijas.

Tad nu mazliet apguvu arī braukšanu ar autobusu (nu, pie vadītāja biļeti nopirkt nav īpaši grūti) un autobuss pa krietnu serpentīnu rāpās no ļoti skaistās Oberhofas dzelzceļa stacijas (kārtīgi sabildēju un ieliku galerijas beigās) augšup uz pilsētu. Un no pilsētas uz attiecīgo sporta veidu centriem ir vēl jāpakāpjas – tos pāris km gāju kājām un izbaudīju skaistos skatus.

IMG_3087Vēsturiski Oberhofai sniega problēmu nav bijis – pilsētā ir sniega stabs, kur atzīmēti sniega rekordlīmeņi ar gadu norādēm. Bet, ja pareizi atceros, pēdējos gados šad un tad ir gadījies, ka tomēr arī šeit dažkārt lielas distanču slēpošanas vai biatlona sacensības notiek pa vairāk mākslīgi uzturētu sniega taciņu…

Savu piektdienu ieplānoju no augšas uz leju un no aukstuma uz karstumu. Un proti: vispirms uzkāpu augšā uz ziemas sporta veidu centriem. Galerijas sākumā redzēsiet bildi ar milzīgu brīvo stāvvietu skaitu. Jā, ziemā sacensību laikā, tās visas, noteikti ir aizņemtas. Tagad, vasarā, bija patīkami te redzēt diezgan daudz sportiski aktīvo cilvēku: gan ar velosipēdiem, gan skrituļslēpēm, gan skrienošus…

IMG_3029Sāku ar no ārpuses apskatāmajiem: uzmetu aci boblsleja-kamaniņu trasei (nekā īpaša no augšas redzama tur vasarā nav), drusku vairāk pagrozījos ap slēpošanas un biatlona trasi, jo tur bija gan vairāk ko redzēt, gan mana interese bija lielāka, gan arī dzīvības tur bija vairāk.

Redzēju Austrijas un Šveices slēpotāju komandu mikroautobusus, nobildēju biatlonistus, kas no treniņa atgriežas. Jā, turpmāk sporta pārraides no Oberhofas skatīšos ar citādu sajūtu. 🙂

Un tad jau bija mana kārta. Slēpot. Vācieši paši ir ļoti lepni ar savu unikālo slēpošanas halli. Bukletiņā lasu, ka tajā esot ap 20 km aukstumcauruļu un tik kvalitatīvi siltumizolācijas materiāli izmantoti, ka visu gadu varot noturēt ap 30 cm mākslīgā sniega kārtu un telpu temperatūru mīnus četri grādi. Aukstuma noturēšanas spēja (nu jā, mēs Latvijā parasti par siltuma zudumiem uztraucamies, te ir pretēji) esot 70-80%, atkarībā no āra temperatūras.

skisporthalleGalerijā redzamas manas bildes – centos halli no dažādiem rakursiem safotografēt, bet nevienā neizdevās tās konfigurāciju tik labi redzēt, kā man gribētos, tāpēc te pielieku interneta attēlu. Ir iespaidīgi!

IMG_3045Kā ir iekšpusē? Īsta ziema, plaša un ērta slēpošana. Vienvirziena satiksme ir augšējā attēlā redzamajā kreisās puses lokā (tur arī visnopietnākās kāpumu, kritumu un līkumu kombinācijas; abās labās puses astītēs ir dažāda slīpuma un izliekuma trase, kur pa labo pusi brauc uz priekšu, pa kreiso atpakaļ. Brīžos, kad ir daudz slēpotāju, tas varētu nebūt dikti omulīgi. Bet piektdienas pusdienlaikā, kad es tur biju, bija labi.

Kā man gāja? Pēc pirmās sajūsmas – braukšu slēpot! – nāca dzīves proza: ja esmu uz Vāciju vasarot atbraukusi, tad kā ar slēpojamajām drēbēm? Bikses un jaku piemeklēju. Ar cimdiem un cepuri viena sportiska kolēģe solīja izlīdzēt. Un, protams, aizmirsa mājās uz galda… lakatsPar laimi, hallē cilvēku nebija daudz un tie bija ar slēpošanu aizņemti, lai uz citiem daudz neskatītos. Man vidus, tātad, bija puslīdz pieklājīgi ieģērbts, bet nu divi gali… Rokās bija velocimdiņi (daži slēpoja plikām rokām, bet es esmu diezgan salīga) un ap galvu apsēju savu skaisto zīda lakatu – līdzīgi kā bildē redzams. 🙂 Ar slēpēm, nūjām un zābakiem problēmu nebija – tos varēja iznomāt uz vietas (10 eiro).

Par sevi kā slēpotāju gan biju šokēta: nebiju gaidījusi, ka pēc 2 gadu neslēpošanas (tai skaitā arī gandrīz gads nesportošanas) un traumas būs tik grūti. Domāju – ja varu padsmit km nostaigāt, tad gan jau trasē būs labi. Bet nekā. Labs brīdis pagāja, kamēr vispār kaut cik slēpju sajūtu atdabūju, tad vēl ar nokrišanas bailēm bija galā jātiek (galvu tak slidojot krītot nesasitu, bet ar to joprojām ir problēmas…) un, kad nu slīpumā augšā vajadzēja tikt, tad izrādījās, ka ne rokas, ne kājas pēkšņi vairs nezina kas tām jādara… Protams, nepadevos, šļūkāju tik uz priekšu un pēc kādas pusstundas jau sāku justies puslīdz kā cilvēks. Samaksāto 2 stundu vietā, man spēka un pacietības pietika 1. Bet galu galā saku – bija vērts un bija labi!

IMG_3064Gan augšup, gan lejup uz pilsētu kāpjot, ar priecājos par skaistajām dzīvojamajām un tūristu mājiņām – tas ir vietējo ienākumu avots, tālab ēkas ir glītas un dažādas – galerijā var redzēt. Bet te ielieku bildi ar arī Arnštatē pamanītu būvniecības īpatnību: ja šejieniešiem sagribas balkonu vai terasi, viņi to viekārīši piebūvē mājai no ārpuses klāt ar koka vai metāla balstiem. Ne vienmēr tas izskatās skaisti, bet…

Arī lejā pilsētiņā, protams, dominē viesu mājas, kafejnīcas un tūristu veikaliņi. Kādu brīdi vienkārši pastaigāju pa pilsētu un pafotografēju. Tad devos uz piektienas silto daļu: ūdenscentru. h2oberhof-poolbereich-wellnessbad_front_largeTā kā nospriedu, ka nav glīti bez atļaujas kopā ar interjeru fotografēt arī cilvēkus dažādās plikuma pakāpēs, te ielikšu pāris bildes no interneta. Tas ir tiešām jauks: jauns, tīrs un kārtīgs. Neliels, arī ļaužu drūzma nebija liela. Biļetes var nopirkt tikai uz izpriecu daļu, tikai pirtīm un SPA vai kombinētās (man bija kombinētā). Vispār tā doma ir laba, jo izpriecu daļa ir diezgan skaļa, bet SPA un piršu daļa ir nosacīti nodalīta elegantā un klusā zona (nu jā, bērniem jau tās parasti neinteresē). Āra daļa nav liela un piektdien vienīgi āra baseinā (tā, ka no ūdens tikai galva laukā) varēja uzturēties, plašie zālieni un daudzie guļamkrēsli stāvēja tukši – kā lielāko daļu no šīs vasaras.

h2oberhof-wellnessbad-aussensaunen_front_largeEs gan neesmu diez kāda pirts mīlētāja, bet šoreiz mazliet jāuzraksta. Šo daļu izpētīju gan aiz ziņkārības, gan dēļ sasildīšanās vajadzības: man brīžam bija auksti, gan slēpošanas slodzes dēļ, gan pēc peldēšanās āra baseinā.

Pirts daļa ir sadalīta vēl 2 daļās: iekšējā un āra. Iekšējā daļa bija manējā: tajā ir 4 pirtis – mērenās, kur temperatūra ir no 40 līdz kādiem 60 vai 70 grādiem. Bet, izejot pa stiklotajām durvīm, ārā apmēram 2.stāva līmenī uz terases ir izvietotas guļbaļķu karstās pirtis (kādi 3 veidi) – bildē mazliet var redzēt. Šajās pirtīs iekšā negāju, bet skaisti izveidoto ārpusi izstaigāju (pēc tam gan atkal bija jāmūk sildīties kādā no mērenajām pirtīm). Šajā daļā bija ļoti patīkami – klusa un relaksēta atmosfēra.

IMG_3083Padzīvojos pa H2Oberhof kādas stundas 3 un tad jau bija laiks pamazām uz autobusu un tālāk uz vilcienu posties. Pa ceļam vēl izmetu līkumiņu pa pilsētas centrā topošo kūrparku (īsti nesapratu, kas tas par zvēru, galerijā būs dažas bildes, arī tā viena ar jocīgajiem baseiniņiem lielā flīzētā laukumā). Šajā bildē redzams objekts, kuru sapratu – ar kreisās puses nūjiņu uzbungojot pa glīti sašķēlēto granīta bluķi, ļoti dzidri (un dažādi) skan. Turpat netālu bija arī objekts, kurā galva jābāž iekšā (galerijā būs) un kaut kas jāklausās… To gan neizmēģināju.

Mājās pārrados nogurusi, bet ļoti apmierināta ar savu piektdienu. Un, jāatzīst, tajās pirtīs kaut kas labs tomēr ir – nākamajā rītā pamodos ar ļoti patīkamu dziļu tīrības un viegluma sajūtu. Nu nevar tādu pēc vienkāršas dušas dabūt…

Bet nu jau pietiks. Vēl tikai saite uz fotogaleriju, kurā ir tieši 100 bildes. Arī šai ieliku dažus paskaidrojošos starpvirsrakstiņus.

 

Ceiss, Abe un Skots – kopā vareni

     Zeiss-logo-270x270Stāsts par Jēnu nebūtu pilnīgs, ja nebūtu arī sadaļas par pasaulslaveno Ceisa (Zeiss) rūpnīcu un zīmolu. Mēģināšu koncentrētā formā ar to tikt galā. 🙂
Carl_Zeiss_from_Auerbach_1907     1846.gadā mehāniķis ar Jēnas universitātes diplomu Karls Ceiss (Carl Zeiss) atvēra smalkmehānikas un optikas darbīncu. 1847.gada beigās tika izgatavots pirmais (ļoti vienkāršais – tā mēs tagad teiktu) mikroskops. 1852.gadā viņš jau nodarbināja 10 strādniekus, bet, par spīti augošajam biznesam, īpašnieks nebija apmierināts. Ne ar to, ka katrs mikroskops tika individuāli veidots, pielāgots un salāgots, ne ar kopējo kvalitāti (īpašnieks to gribēja augstāku!), galu galā – tā bija vairāk māksla, nekā ražošana.
     IMG_2846Un Ceiss vērsās pie universitātes profesoriem: no 1850. līdz 1854.gadam matemātiķis Bārfūss veica ar mikroskopiem nepieciešamo optiku saistītus aprēķinus, tā liekot zinātnisku pamatu mikroskopu izgatavošanai. Bet ar teoriju vien ir par maz. 1866.gadā firmas darbā tika iesaistīts fizikas profesors Ernsts Abe (Ernst Abbe) un tā nu bija īstā persona, jo prata gan aprēķinus praktiskā rezultātā pārvērst, gan zinātnisko pusi uz priekšu virzīt. Kopš 1867.gada firma Zeiss mikroskopus ražo masveidā – bez zinātnes tas nebūtu iespējams.
     Bet, lai cik laba būtu teorija un mehāniķu roku veiklība, atklājās nākamais vājais punkts: optikā izmantojamā stikla kvalitāte nebija stabila. Un šajā jomā Abem pietiekami dziļu zināšanu nebija. Laimīgs brīdis bija ķīmiķa Oto Skota (Otto Schott) pārcelšanās uz Jēnu un vēlme iesaistīties Zeiss darbā. Kad arī šajā jomā viss nepieciešamais bija izpētīts un sarēķināts, tika  pieņemts lēmums, ka stikls jāražo pašiem. Visi 3 vīri kopā nodibināja uzņēmumu, kurš pastāv vēl šodien un nes Skota vārdu (Schott AG).
IMG_2957     Abe jau iepriekš bija kļuvis par Ceisa partneri un pēc Karla nāves 1888.gadā, uzņēmumu ar 327 darbiniekiem pārvaldīja kopā ar Ceisa vecāko dēlu Roderiku. Paralēli veiksmīgajai uzņēmuma vadīšanai, īpaši tiek atzīmēts, ka Abe bija iniciators Ceisa fonda nodibināšanai un tas gan ļoti veiksmīgi apsaimniekoja finanses, gan rūpējās par īpaši labiem darba apstākļiem strādniekiem. Vēlāk tika nodibināts arī Abes fonds – šodien tas apsaimnieko planetāriju un citus ne-peļņai radītus projektus.
     Bet vispār jau interesants ir firmas Zeiss ceļš – no mikroskopiem līdz planetārijam. Viss sākās 1919.gadā, kad Minhenes muzejs sāka interesēties par iespēju debesu bildi parādīt. Zeiss speciālisti ķērās pie darba un uzbūvēja.
     First public showsPēc tam viņi izdomāja, ka tādu vajag arī pašiem un pirmais planetārijs Jēnā atradās uz Zeiss ēkas jumta!
     Kad pieredze bija uzkrāta, varēja uzbūvēt vēl lielāku, kas gan vairs neatrodas uz jumta, bet toties darbojas kopš 1926.gada – ir pasaulē vecākais strādājošais planetārijs un tehnika tajā ir vismodernākā – kā jau savā pilsētā.
     ZPJ_SpaceRockPosterUn es, protams, planetārijā biju. Pat uz 2 šoviem (katra garums 50 minūtes): viens, kā jau pieklājas – par Visumu, otrs – kosmiskā roksimfonija (plakāta apakšā var redzēt, kāda mūzika skanēja). Salīdzināt nebūtu korekti, abi bija superiespaidīgi!
     Vēl tagad domāju par to, kā var cilvēka acis un pārējās maņas tā apmānīt: nu zinu taču, ka sēžu (drusku tā kā pusguļus – lai ērti uz griestiem skatīties) nekustīgā krēslā un ka virs galvas ir tikai izliekti griesti, bet sajūtas ir kā reālā lidojumā vai amerikāņu kalniņos, nevajag ne kratīšanu, ne speciālas brilles…
     IMG_2971Efektu panāk ar speciālo planetārija tehniku (tas verķis bildes vidū), 36 skaļruņiem, kas izvietoti visapkārt zālei, 6 projektoriem, kuri māk arī lāzerefektus rādīt. Nu, vēl arī drusku dūmu – priekš lāzerefektiem.
Pielieku saiti uz 2 minūšu video ar konspektīvu skaidrojumu par to, kā tie efekti tiek panākti un, lai varat drusciņ mēģināt pabūt manā vietā un gūt priekšstatu kā šova laikā pārvēršas vienkāršais baltais kupols. Bet, protams, ja esat kāda planetārija tuvumā (Vācijā esot kādi 450 – dažāda lieluma; Latvijā kaut vai periodiski darbojoties 4 – to iepriekš nezināju) – ejiet noteikti iekšā!
      IMG_2887No ārpuses Jēnas planetārijs izskatās ļoti pieticīgi parciņā ietupies, bet ne jau izskatā ir tā vērtība. Turpat uz soliņa arī bronzas Abe apsēdies, nu tad es starp šoviem uz mirkli viņam kompāniju sastādīju. Planetārija apmeklējums nav lēts – parastā biļete maksā ap 9 eiro (kā nu kuram šovu veidam), bet man kā skopulei šoreiz bija pat izvēles iespēja – 1 eiro samazinājumu katrai biļetei varēju dabūt gan kā studente, gan uzrādot vilciena biļeti. Arī labi, tāpat 15 eiro kopā samaksāju.
     IMG_2968Jā, ne velti sacīju, ka superīgā diena Jēnā nebija lēta: šīs biļetes, plus 23 eiro par vilcienu. Ēšana iznāca salīdzinoši lēta: gan feinais kartupeļēdiens, gan pirms tam ēstā kūka ar karalisko kafiju, katrs maksāja ap 6 eiro, tad vēl 4 eiro par ekskursiju. Kopā 48 eiro.
     Kā tagad klājas Ceisa uzņēmumiem? Lieliski, lielā mērā tie un saistītie arī ir Jēnas attīstības dzinējspēks. Pašā pilsētas centrā ir vēsturiskais Ceisa rūpnīcu kvartāls – zemāk ieliktajā zīmējumā skaidri redzams, ka ēkas ir būtiski augstākas un masīvākas par apkārtējām.
     To varbūt var salīdzināt ar VEFa rajonu (tas gan neatrodas Vecrīgā). Tagad gan kontrasts ar apkārtējām ēkām vairs nav tik liels, jo 2.pasaules karā sabombardēto vēsturisko mazēku vietā ir lielas sabūvētas.
     Zeisswerk_Jena_um_1910Bilde rāda, kā Zeiss kvartāls izskatījās ap 1925.gadu – ar visu sarkano planetārija kupolu uz jumta.
     Ēku pudura viducī ir plašs laukums. Oficiāli tas nes Abes vārdu, bet vietējie to saucot par šrota laukumu un vienu no 4 iemesliem jūs redzat bildē – 4 šādi mākslas darbi dažādos tā stūros ir izvietoti. Nu, varbūt pie ražošanas kaut kas tāds arī piederas.
     IMG_2959Daļu no Ceisa kvartāla tagad aizņem arī universitāte (un Zeiss ēkas ir ne tikai šajā kvartālā), bet kopā iespaidīgi. Un labi izskatās arī tramvaja sliedes, kas demonstratīvi beidzas laukumā starp ēkām – viena maršruta galapunkts.
     Nu jā, Jēna ir plaši iepletusies apkārtējās ielejās un pakalnos, universitātes un ražotņu korpusi arī – ar kājām neizstaigāsi, sabiedriskā transporta ir diezgan daudz.
     IMG_2956Kvartālu malu norobežo Šillera, kā arī Abes un Ceisa ielas un tikai ceturtajā pusē ir 1 ar patiešām senu nosaukumu – zāļu celiņš (Krautgasse). Paralēli malai tam cauri iet Gētes iela. Skaisti jau skan, bet realitātē tā ir ar stiklu apjumta un savieno milzīga Gētes vārdā nosaukta tirdzniecības centra daļas. Es biju svētdienā, kad veikali slēgti, bet cauri iziet varēja un sajūta bija mazliet sirreāla (galerijā ir bildes ar stikloto zirnekļa tīkla jumtu – Gētes veikals). Gods kam gods, vienā tā galā arī paliels stends ar info par Ceisu, Abi un mazliet par planetārijiem.
     Ja to, ka veikali svētdienās ir slēgti, es varētu arī saprast, tad mazliet bēdīga biju par to, ka arī daļa tūrisma objektu svētdienās nestrādā. Piemēram optikas muzejā noteikti būtu ieskatījusies – tas atrodas vienā no vēsturiskajām Zeiss ēkām un esot ļoti moderns…  Neko darīt, centīšos vismaz daļu no vēl plānojamajiem ceļojumiņiem ieplānot darba dienās.
     Zeiss SonyKo tagad ražo Zeiss? Joprojām dažādas augstas klases optiskās ierīces, bet darbojas arī ar smalkām elektroniskām uzpariktēm. Prātīgi pārvaldītie Ceisa un Abes fondi līdzekļus atvēl arī universitātei, līdz ar to šeit joprojām dzīva un cieša ir zinātnes un biznesa sadarbība. Vikipēdijā atradu, ka jau VDR laikos pirmie datori tapuši tieši Ceisa rūpnīcās. Protams, pēc 2.pasaules kara un Vācijas apvienošanās arī viņiem nav viegli gājis, bet izdzīvojuši ir un tagad ir vareni – ar ražotnēm arī ārvalstīs.
     Nu jau pietiks par Jēnu, ziņkārīgākie internetā var sameklēt visādu papildu informāciju, ja gribas. Es tikai vēl pielieku saiti uz fotogaleriju. Tai atkal uztaisīju tematiskos virsrakstiņus, ko var pārskatīt kopējā skatā, komentārus pie bildēm rakstīt GooglePhoto man šoreiz neļāva (nevaru saprast, ko īsti nemāku – kāpēc reizēm izdodas, bet parasti nē).

Kā Jēnai 16.gs.paveicās

     Diez kāda būtu pasaule vai vismaz Eiropa, ja nebūtu bijis Mārtiņa Lutera aizsāktās baznīcas reformācijas. Jēna pavisam noteikti būtu citāda, iespējams – mazs un nevienam nezināms miestiņš, kā tas bija līdz 16.gs.vidum. IMG_2790Tolaik 2 šķietami nesaistīti notikumi sakrita Jēnai veiksmīgā kombinācijā. Pirmās bija reformācijas sekas – pārejot uz luterticību, darbību tagadējās Vācijas teritorijā pārtrauca vairums mūku ordeņu un klosteru, jo tie vairāk raksturīgi katoļticībai. Un to plašās un pamatīgās ēkas palika tukšas.
      Arī otrs notikums bija īpatnējs: Veimāra jau sāka attīstīties kā gara gaismas centrs, balstoties arī uz hercogistes teritorijā esošo Vitenbergas universitāti. Bet 1547.gadā, viena no starphercogistu kariņiem laikā, tā teritorija tika Veimāras hercogistei atņemta.
     Valdnieks mazliet paskuma, bet Vitenbergu atkarot nemetās. Arī tādēļ, ka līdz viņam atnāca ziņa, ka netālajā Jēnas ciemā tukšs stāv plašais un pamatīgi būvētais bijušais dominikāņu klosteris… Bildē redzamajā maketā varam gūt priekšstatu par to.
IMG_2783     Un tā 1558.gadā Jēna tika pie universitātes. Sākumā gan visi, kam nav bijis slinkums, smējušies, ka tādā nekurienē nekas no universitātes nevar sanākt, bet hercogs palicis pie sava un universitāti atbalstījis.
     Zīmīgi arī, ka šī bijusi pirmā universitāte Vācijā, kuras pirmais rektors ir bijis nevis teologs (jo vispār jau agrāk universitātes parasti ar teoloģiju sākušās), bet mediķis un līdz ar to gan pamatīgi attīstīts medicīnas virziens, gan klāt nākušas arī brīvu domu līdzi nesošās jurispudence un filozofija, ne tikai ierastā teoloģija. Sākotnēji filozofijas fakultātē mācījušies arī matemātiķi un fiziķi, jo tie jau tādi filozofijas paveidi vien esot… 🙂 Un, iespējams, ka hercoga lēmums par jaunas universitātes izveidi ir bijis pareizs, jo iedibināt jaunu, no vecās atšķirīgu kārtību un veicināt brīvāku domu ir vieglāk jaunbūvē, nekā jau iestrādājušos teoloģijas augstskolu pārveidot.
     Nepagāja ilgs laiks, kad fiziķi un citi dabaszinātnēs ieinteresētie tika pie savas fakultātes, jo vairāki no Veimāras hercogiem, kā arī viņu ilggadējais padomnieks Gēte bija aizrautīgi dabas pētnieki. Tas mums noderēs nākamajam stāstam, pagaidām lai paliek.
      Jēnas universitātes spožākais periods tiek saistīts ar 18.—19.gadsimtu, kad tajā darbojās filozofi Fihte, Hēgelis un Šellings, kā arī rakstnieki Šlēgels, Šillers. Šobrīd F.Šillera Jēnas universitātē ir 10 fakultātes, ap 20 tūkstošiem studentu, virs 6 tūkstošiem darbinieku, plus vēl ap 5 tūkstošiem studentu Tehniskajā augstskolā, tāpat universitātei pieder vairāki simti ēku Jēnā un tās apkaimē… – šī ir īstena studentu pilsēta jau gadsimtiem.
IMG_2936     Interesanta ir Jēnā jau kādus 200 gadus koptā tradīcija, pie ēkām, kurās dzīvojuši universitātei būtiski ļaudis, likt piemiņas plāksnes – daļa ēku fasāžu ir krietni raibas (galerijā varēs redzēt vēl).
     Ieskatījos vikipēdijas latviskajā  variantā, tur nosaukti šādi ar Jēnas universitāti saistīti Latvijai svarīgie vīri:
– Jans Kornārijs (ap 1500—1558), ārsts un valodnieks, antīko grieķu medicīnisko tekstu tulkotājs,
– Gothards Frīdrihs Stenders jeb Vecais Stenders (1714—1796), luterāņu mācītājs un izgudrotājs,
– Johans Georgs Švarcs (1751—1784), izglītības darbinieks un brīvmūrnieks,
– Dāvids Hieronīms Grindelis (1776—1836), latviešu izcelsmes aptiekārs, botāniķis, ķīmiķis, ārsts un izdevējs,
– Alberts Holanders (1796—1868), pedagogs, Bērzaines ģimnāzijas dibinātājs,
– Heinrihs Georgs fon Janaus (1789—1869), luterāņu mācītājs, literāts,
– Vladimirs Kovaļevskis (1842—1883), evolucionārās paleontoloģijas pamatlicējs,
– Pēteris Zālīte (1864—1939), latviešu filozofs un publicists.
IMG_2879
     Taču ir vēl arī virkne baltvāciešu, kas vai nu nav tik slaveni kļuvuši, vai otrādi – universitātē nav studējuši, bet ir Jēnu apmeklējuši, lai turienes intensīvajā gara gaismā iedvesmotos un spēku smeltos (piemēram, manis iepriekš pieminētais Garlībs Merķelis).
     Un ar to brīvdomību un gara gaismu tiešām ir bijis nopietni: 16.-18.gs. Jēna un Leipciga bija slavenas arī ar lielo izdevniecību skaitu (Jēnā kādu brīdi bijušas pat vairāk kā 10!) un to īpašnieku brīvo garu – te varēja izdot grāmatas, kuras nekur citur Eiropā nodrukātas nebūtu. Arī Merķelis Latviešus drukāja Leipcigā.
     Bet man ļoti patika uz kādas ēkas ugunsmūra reālistiski uzzīmētie logi ar grāmatnīcas reklāmu un grāmatu muguriņām lejasdaļā, tāpēc pielieku bildi.
IMG_2855     Tikai viena no ēkām savulaik ir speciāli projektēta kā universitāte. To darīt uzticēts slavenam baznīcu un teātru arhitektam, tad nu monumentālā ēka šo abu krustojumu arī atgādina. Tā projektēta 2 tūkstošiem studentu, bet, kamēr to būvēja, studentu skaits palielinājās līdz 4… Un tā visu laiku – universitātes popularitāte skrien pa priekšu ēku iespējām. Arī tagad gandrīz pabeigts esot jauns klīniku komplekss mediķiem…
     Ar gidu izstaigājot pilsētas vēsturisko centru, teju katra otrā ēka bija vai nu ar slavenu tās darbinieku vai studentu vārdiem, vai ar plāksnīti, kāda fakultāte vai kas būtisks tajā atradies. Ik pa brīdim arī ir pieminekļi dažādām slavenībām, kas ar universitāti saistītas. Es apmulsu, pie vienas bistes izlasot, ka šis vīrs bijis students – kādu pusotru gadu. Un kas no tā? Izrādās, tas ir ļoti slavens vācu tautiskā laikmeta dzejnieks, kurš universitāti pabeidzis nav, bet toties dzejā ir dikti slavējis Veimārā lieliski pavadīto laiku…
     Nu jā, studentu dzīve jau laikam vienmēr bijusi puslīdz vienāda (iepriekš jau rakstīju arī par Gētes vētru un dziņu gadiem Leipcigā)… Tādēļ universitātē jau no pirmsākumiem klostera teritorijā viena neliela ēka bijusi atvēlēta… – studentu karcerim.
IMG_2792     Līdz mūsdienām saglabāta 1 telpa ar autentisku iekārtojumu un oriģinālajiem garlaicības mākto studentu sienu zīmējumiem. Mūsdienās tajā tiek nodrošināts īpašs klimats un apmeklētāji var pa logu vai bildēs ieskatīties, bet dikti jau nu noturīgi tie brūnīgās krāsas zīmējumi. Gids teica, ka tie esot veidoti ar karcerī pieejamajiem izejmateriāliem: tinti, kas atjaukta ar vīnu, urīnu un ekskrementiem tādās proporcijās, kādas nu katram māksliniekam bijušas pieejamas.
IMG_2802     Pilsētā ir skulptūra, kas ataino laimīgu studentu un viņa ļaunāko ienaidnieku. Gids arī mums paskaidroja, ka alus jau esot labs, tikai tas mucassātans, kas mēdzot līdzi alum laukā izlīst galīgi neesot labs…
     Vispār, man par prieku, šajā ekskursijā bija diezgan daudz vienkāršu jociņu, bez tikai vāciešiem saprotamiem zemtekstiem. Jo šādus, kā nupat uzrakstītais, ko var diezgan tieši iztulkot, es saprotu.
     No vienas puses, studenti un mācībspēki ir labi klienti dažādiem biznesiem, jo viņi te ierodas uz vairākiem gadiem, grib gan ēst, gan gulēt, gan izpriecas… No otras, studenti un arī pasniedzēji kādā 17.gadsimta brīdī tik labi iepraktizējušies ar akadēmisko brīvību aizsegties, ka nedēļas nogales brīvdienās pa pilsētu vazājušies naktsveļā. To nu ne tik brīvdomīgie pilsētnieki paciest nav spējuši un sūdzējušies hercogam. Diez vai vēl kaut kur valdnieks ir izdevis speciālu rīkojumu ar kuru aizliegts uz ielas parādīties naktsveļā. Bet par Jēnu tāds ir ticis izdots. 🙂
IMG_2848     Gids mūs apstādināja arī pie filozofijas profesora Frīsa bistes. Nē, arī mūsu grupas vācieši viņu nezināja. Gids izstāstīja ar ko šis kungs iegājis vēsturē. Ja kāds vēl atceras, ka Kārlim Marksam bija doktora grāds, tad varu piebilst, ka tas ir iegūts Jēnas Universitātē. Markss gan Jēnā ne reizi neesot bijis – studējis kā eksterns, tikai savu disertāciju atsūtījis. Un profesors Frīss to esot atzinis par labu esam…
     Vai tas bija pareizs lēmums – kas to zina, bet, ja Marksam nebūtu doktora grāda, varbūt vēsture (arī Latvijas) būtu citāda…
IMG_2964     Ko varu teikt par pilsētu? Izstaigāju tikai pašu centru. Nekad iepriekš nebiju redzējusi smilškasti uz galvenās tūristu ielas. Bet tai bija piekrišana. 🙂
     Jēnas centrs ir skaists, bet robains – ar pēckara ēkām un brīviem laukumiem. Jaunās ēkas tīri labi iederas – vai nu tās ir ļoti stingrās klasiskās līnijās ieturētās 50.-60.gadu būves, vai omulīgākas jaunās.
     Neskaitot senos baznīcu torņu, Jēnā ir 2 nesenākas augstceltnes: 30.gados būvētās Ceisa (Zeiss) rūpnīcas torņveidīgā ēka un 70.gados tai pretī liktais zilos stiklos mirdzošais apaļais tornis.
IMG_2868     Kādu laiku tajā atradusies universitāte, bet pēc Vācijas apvienošanās tornis privatizēts un tagad tur ir veikali, biroji, sporta klubs un kas tik vēl ne.
     Augšā esot skatu platforma un restorāns, bet man nebija laika turp doties.
     Kad pēc nākamā stāsta ielikšu fotogaleriju, tās beigu daļā būs 2 bildes no ļoti dīvaina ēku kvartāla, kas nodala vecpilsētu no  dzelzceļa stacijas. Tā arī nesaprotu, ko lai par to saku.

Svētdiena Jēnā – abi gali

Iepriekšējā darba nedēļa pagāja bez īpašiem jaunumiem, sestdien kārtīgi slinkoju un uztaisīju nelielu iepirkšanās tūri vietējā tirdzniecības centrā, jo patlaban ir lielās vasaras sezonas izpārdošanas. Bet tas nu tā. Varētu teikt, ka krāju spēkus svētdienai un tā izdevās lieliska.

IMG_2868Jau par Veimāru rakstot pieminēju, ka arī došanās uz Jēnu ir gandrīz neizbēgama – tā ir gan Vācijas, gan Latvijas kultūrai un apgaismībai svarīga vieta, kuru man gribas redzēt. Kartē pa gaisa līniju nepavisam nav tālu – kādi trīsdesmit vai četrdesmit kilometri. Tiesa gan, tik taisnu ceļu nav, GoogleMaps rāda, ka ar auto būtu 64 km. Ar vilcienu jābrauc vairāk kā stunda, pārsēžoties Erfurtē un cauri Veimārai, un starp vilcieniem šoreiz uz katru pusi bija apmēram pusstunda, kas kopējo laiku vēl pagarināja. Arī vilciena biļete iznāca dārga – 23 eiro par turp un atpakaļ ceļu.

Bet neko darīt, gribēju aizbraukt un tagad, kad esmu atpakaļ, saku – viss ir relatīvs, sasummējot ieguvumus un veiksmes, biļete nešķiet dikti dārga – pavisam kopā iztērēju zem 60 eiro (pamazām izstāstīšu par ko), bet bija to vērts!

Atkal jau izskatās, ka 1 dienas iespaidu būs diezgan kādiem 3 stāstiem, tālab šonedēļ centīšos rakstīt katru otro dienu, lai līdz nedēļas beigām tieku galā. 🙂 Šoreiz tiešām būs stāsts par manas svētdienas abiem galiem, kam sekos 2 vidus gabali.

IMG_2817Bet sākšu ar drusku miglainās bildes komentāru. Kad kopā ar gidu bijām uzkāpuši Jāņa tornī un skatījāmies uz leju, viņš, neko īpašu nedomādams, norādīja uz to puļķīti, kas redzams tālās augstākās virsotnes galā – tur esot Leihtenbergas pils.

Mjā… Mazliet vienkāršojot es teiktu ka, uz Kālu un Leihtenbergu es braucu no Arnštates pa labi, uz Jēnu – pa kreisi, bet izrādās – tepat vien esam… Un tā jau arī ir – abas šīs vietas nav ne tālu viena no otras, ne no Arnštates, bet ar vilcienu vienkāršā veidā uz tām nokļūt nevar, krietns līkums jāizmet. Trijstūru valodā runājot, pa tiešo būtu viena mala, bet ar vilcienu – divas nepieciešamas.

IMG_2773.jpgJēna atrodas unikālā vietā – 7 ieleju krustpunktā un tālab nav brīnums, ka pirmās ziņas par to kā par apdzīvotu vietu ir jau no 11.gadsimta. Vecais Rātsnams (ēka ar diviem sarkanajiem jumtiem un torni pa vidu), protams, atrodas tirgus laukuma malā un būtībā ir 14.gs. ēka, kas joprojām tiek izmantota.

Un, kā redzat, tirgus laukumā kūsā dzīvība. Jā, trīs dienas nedēļā šeit esot parastais tirgus, bet reizēm nedēļas nogalēs to izspiežot kādi tematiskie. Man trāpījās Podu tirgus, kurā mazie ražotāji piedāvāja savus izstrādājumus: pārsvarā visvisādu keramiku, bija arī pa kādam porcelāna meistaram  (sabildēju kārtīgi, būs galerija, bet noturējos varonīgi un neko nepirku). Diena bija jauka un cilvēku daudz.

IMG_2916Šodien pielieku vienu bildīti – ar gredzenu turētājiem un pudeļu korķiem. Tik nenopietnu tirgotāju gan nebija daudz, izteikti dominēja trauki. 🙂 Par laimi, dārza rūķu nebija – ja nu es ko nevaru ciest, tad tie ir šie, manuprāt, šaušalīgi bezgaumīgie izstrādājumi, kas šejienes dārzos ir redzami biežāk nekā man gribētos.

Ilgus gadsimtus Jēna bija maza – ar pāris simtiem, tad dažiem tūkstošiem iedzīvotāju, bet tagad te dzīvo kādi 105 tūkstoši un iedzīvotāju skaits turpina augt. Vidējais vecums toties samazinās un esot kādi 46 gadi – viens no zemākajiem Vācijā. Jā, Jēna ir bagāta un plaukstoša pilsēta, nākamajos stāstos uzrakstīšu kādēļ.

2.pasaules kara beigās Jēnas centrs tika stipri bombardēts un tikai nedaudzas ēkas palika neskartas, bet Rātsnams lepni un laimīgi to skaitā. Tādēļ pilsētas centrā joprojām ir gan tukšas vietas, gan dažnedažādas pēckara laiku celtnes.

IMG_2777Piemēram, šajā bildē redzams ekstravagantais Tūristu info centra iespraudums turpat Rātslaukumā – pretī Rātsnamam. Info centra iekšpuse ir interesanta – modernais stiklainums labi apvienots ar senas ēkas fasādi un vecajām sijām (būs galerijā).

Internetā jau biju izlasījusi, ka svētdienās 11os ir publiskās gida vadītās ekskursijas un uz to laiku arī biju klāt. Par ekskursiju samaksātie 4 eiro laikam ir vieni no visekskluzīvāk un veiksmīgāk iztērētajiem, jo sevišķi tādēļ, ka cena tik zema. Gids bija lielisks, pa pilsētu staigājām mazliet vairāk kā 2 stundas un viņa atslēgu bunte mums atslēdza vairākas brīvajiem tūristiem nepieejamas vietas.

IMG_2804Piemēram – uzkāpām jau pieminētajā Jāņa tornī un aizgājām pa mūrim piebūvētu galeriju (to gan šajā bildē neredz, jo ir otrā pusē, bet galerijā būs) uz Pulvertorni, lejā stāvošo kāru skatienu pavadīti.

Tornis nav augsts, bet ir uzbūvēts slīpumā, tālab skats uz visām septiņām ielejām un pilsētu paveras lielisks. Vispār vēl esot iespējams uz Jēnu paskatīties arī no abiem pirmajā attēlā redzamajiem torņiem – apaļā stiklotā un baznīcas (tas gan tik neproporcionāli garš uzbūvēts, lai tiktu izmantots uguns novērošanai), bet man tam nepietika laika.

Atsevišķas bildes vērts ir Rātsnama torņa pulkstenis. Gids lepni atzīmēja, ka tas esot ļoti precīzs – kādam tur elektroniskajam laika devējam piesaistīts. Vispār jau tas ir svarīgi, jo tepat Arnštatē stundu bimbināšanu dažādos torņos dzirdu ar vismaz piecu minūšu izkliedi.

IMG_2778Bildē mēģināju dabūt maksimāli iespējamo palielinājumu dzīvajām bildēm/figūrām virs pulksteņa. Katru reizi apaļās stundās, vispirms labajā pusē esošais enģelis pazvana nelielu zvaniņu (ar visu kustību!) uzmanības pievēršanai. Un tad tik reizes, cik nu ir pulkstenis (mums, protams, ekskursijas sākumā trāpījās 11), kreisās puses kārdinātājs pieliek zelta ābolīti pie mutes vidū esošajam ēdelīgajam Ansītim (Schnapphans), tas stiepj galvu un taisa muti vaļā, bet nedabū…

Te pielieku saiti uz 30 sekunžu YouTube video – noskatieties! Un tas ir izveidots jau 1756.gadā!

Protams, arī Veimārā, bez Gētes un Šillera iztikt nevar. Ir abu vārdā nosauktas ielas, Gētem ticis arī milzu iepirkšanās centrs (būs galerijā), Šilleram toties vieta augstskolas nosaukumā (par universitāti būs nākamais stāsts). IMG_2928Jēnieši interesanti iemūžinājuši abu vīru draudzību: tā kā abus ir vienojusi arī interese par dabaszinātnēm (izrādās, ka nav vis nekādi sausiņi un pa gaisu vien lidotāji toreiz dzejnieki bijuši); tad ar dažādu koku lapiņām, kas glītos metāla aplīšos iegravētas, izveidota taciņa no vietas, kur atradusies slavena botāniķa māja uz Šillera dzīvesvietu – abi kungi pa to ne reizi vien esot gājuši. Pārsimt metros tikai viena koka lapa ir 2 reizes – ginka, to tad arī redzat bildē.

Gēte esot bijis arī šejienes botāniskā dārza iedibinātājs un tajā, protams, aug arī varens ginks. To, vai Gēte viņu stādījis ar savām rokām, vai tikai svētību devis, neviens īsti nezina. Bet arī šeit ir nopērkami Gētes suvenīri ar ginka lapām.

Tīringas tradicionālie ēdieni un lepnums ir jau iepriekš pieminētās baltās cepamdesas (galerijā arī būs, tikai te tās uz grila tiek ceptas no pavisam svaigām, ne pasildītas jau gandrīz gatavas, kā Latvijas veikalos pieejamās – tikai krāsa ir kopīga) un apaļi kartupeļu izstrādājumi, ko varbūt var latviskot kā klošus (ne kā klopšus, tas ir kas cits!).

IMG_2771Esmu ēdusi un redzējusi Kēnigsbergas klošus un Tīringas  klošus, veikalos pusfabrikātu veidā arī tie ir nopērkami. Būtībā tas ir smalki sarīvēts kartupelis, tam nospiesta sula, piejaukts mazliet kaut kas un tad bumba (krietnas dūres lielumā) tiek vārīta sālsūdenī un pasniegta. Šiki ir, ja vidū kaut kas mazliet tiek iepildīts, pasniedz, es teiktu, kartupeļu vietā – parasti 2 šādas bumbas. Ēst var un pagaršot vajag, bet es tomēr dodu priekšroku nesamaitātiem kartupeļiem, kartupeļu pankūkām vai kartupeļu biezputrai. Šis ir tāds dīvains kaut kas pa vidu. Bet – lai jau katram savs, no tā dzīve un ceļošana ir tikai interesantāka. Vienā bildē pielieku Tūristu info centrā nobildētos tur nopērkamos dažāda izmēra mīļumklošus, otrā – ēdienskatu.

thueringer-klose-im-umfeldMani novērojumi rāda, ka vācieši ir vēl trakāki kartupeļu ēdāji par mums latviešiem. Pie veidiem, kā mēs tos ēdam, klāt nāk kloši un visur pieejamie kartupeļu salāti. Parasti tas nozīmē sagrieztus vārītus kartupeļus, kas bagātīgi peld majonēzes vai saimnieces gatavotā autormērcē, klāt var būt mazliet marinēta gurķa vai vārītas olas un mazliet zaļumu. Tie ir pieejami gan lētās, gan dārgās ēstuvēs, kā piedeva klāt pie siltajiem ēdieniem, aizstājot ceptus vai vārītus kartupeļus. Karstajā laikā tas nav slikti, bet vācieši ir gatavi tos ēst vienmēr. Mūsu rosolam līdzīgus salātus viņi netaisa, par gaļas salātiem sauc majonēzes mērcē peldošus sīki sagrieztus vārītās desas gabaliņus.

IMG_2979Bet man Jēnā pavisam nejauši iznāca feins kartupeļpiedzīvojums. 12 stundas projām esot, protams, kaut kas ir jāēd. Jau pošoties mājupceļam, man bija laiks piesēst vienā no Rātslaukuma āra kafejnīcām un tikai ēdienkartē pamanīju, ka tā esot Kartupeļmāja Nr.1.

Nu ko, iet citur bija slinkums, izvēlējos kartupeļus ar aknu desu un marinētiem gurķiem. Liels, bet patīkams bija mans pārsteigums, kad apkalpotāja uz galda sakrāva visu, kas man pienācās: uz lielā šķīvja skaisti sagriezti gurķīši un mazliet zaļumu, 3 ar visu mizu vārīti kartupeļi, speciālais nazis un dakšina – metāliskajā traukā un vēl aknu pastēte burciņā. Stilīgi! Un bija garšīgi arī. Kad, mierīgi ēzdama, galvu pagrozīju, redzēju, ka citi bija pasūtījuši parastus ēdienus – nevienam nekas tik kaifīgi noformēts kā manējais nests netika. 🙂

IMG_2985-PANOKā jau daudzviet, turpat pie dzelzceļa stacijas ir arī autobusu galapunkts (autoosta?) un šis nu bija īpaši stilīgs, tāpēc pat 2 bildes pielieku. IMG_2988Panorāmskatā redzams elegantais čūskveida jumts, kas glīti līkumu līkumos izlokās, karstā dienā dod ēnu un gan jau no neliela lietus arī pasargā.

Bet asprātīgi stilīgas ir arī, no stacijas puses skatoties, pirmo jumta līkumu balstošās kolonnas, kas izveidotas uzraksta BUS formā – viss skaidri un vienkārši. 🙂

Un noslēgumā uz stacijas perona tapusi bilde – smēķētājiem speciāli atvēlētā ar dzeltenu līniju iezīmētā vieta. Man tā lika pasmaidīt un nodomāt, ka es gan tādā negribētu stāvēt. IMG_2993Šāda veida norādi iepriekš nebiju redzējusi, bet jāsaka, ka gribētu gan visur, jo, ja īpašas vietas nav, tad vācieši mierīgi pīpē jebkurā vietā uz perona, pat norobežotajās nojumēs.

Jā, protams, telpās smēķēt nav atļauts, bet speciāli norādītu vietu ārtelpā ir mazāk nekā man, nesmēķētājai, gribētos un, piemēram, āra kafejnīcās no dūmiem izvairīties ir grūti. Smēķētāju, iespējams, nav īpaši daudz, bet manam degunam viņi ļoti nepatīk.

Par Gēti un vēl daži Veimāras krikumi

faustsKā jau iepriekš rakstīju, jau ap kādu 1700.gadu salīdzinoši nelielā Veimāras hercogiste, pateicoties valdnieku aktivitātei un interesei, kļuva aizvien kulturālāka un atvērtāka dažādām tā laika radošajām un nemierīgajām personībām, tajā skaitā arī Gētem. Nu labi, tiem, kuriem aizmirsies, ātri atgādināšu: latviešiem viņa vārdu vajadzētu zināt tādēļ, ka viņa slavenākais darbs ir Fausts, kuru tulkojis Rainis (un arī pats daudz no šī darba un autora ietekmējies).

Tiem, kuri skolas laikā literatūru mīlēja vairāk un/vai vācu valodu mācījās, iepazīšanās ar Gēti sākās ar Jaunā Vertera ciešanām. Gandrīz ap to vietu arī es varētu šo stāstu iesākt. johann-wolfgang-goetheLai man un jums vieglāk, pielieku arī itāļu marku, kurā redzams vēl ij ne 30 gadu vecumu nesasniegušais Gēte, koķetīgi pozējot māksliniekam 2 gadus ilgušā Itālijas ceļojuma laikā. Markā arī viņa dzīves gadi redzami – Gēte nodzīvoja 83 gadus un 55 no tiem – Veimārā.

Bet viss sākās Frankfurtē pie Mainas, kur Johans Volfgangs piedzima jurista ģimenē un īpaša izvēle viņam netika piedāvātā – jāstudē tā pati joma. Bet tobrīd Frankfurte ir skaitījusies lauki, universitātes tur nav bijis, tādēļ 16-gadīgais Gēte (toreiz tas bija normāls vecums studiju uzsākšanai jaunekļiem no izglītotām ģimenēm un Gēte no tādas nāca) devies un Leipcigas universitāti. Leipciga atrodas 150 km no Arnštates, bet vairāk kā 400 km no Frankfurtes. Ne telefona, ne interneta, ne labas satiksmes toreiz vēl nebija… vertersredTā nu puisis studēja un baudīja brīvo dzīvi tālu no mājām, līdz 19 gadu vecumā bija spiests studijas nepabeidzis atgriezties pie vecākiem dēļ smaga tuberkulozes uzliesmojuma. Tiek uzskatīts, ka tieši Leipcigas periods lielā mērā ir Jaunā Vertera ciešanu bāze. Droši vien tā arī bija. 🙂

Pēc izveseļošanās viņš studēja Strasbūrā – krietni tuvāk mājām. Universitāti pabeidza, bet ar skandālu – par dikti jau nu ķecerīgu viņa diplomdarbs par valsts un baznīcas attiecībām ticis atzīts. Taču šo studiju laikā viņš pamatīgi iedziļinājies arī mākslā un dibinājis attiecīgas pazīšanās. Pēc agriešanās mājās, sācis nelielu jurista praksi, bet vairāk gan nodevies dzejošanai (par ko tēvs, protams, nebija sajūsmā). Kad iznāca Verters, ar savu svaigo un dumpīgo izteiksmi un saturu, tas ātri kļuva populārs un atnesa slavu autoram. Bet Gēte pats nu nemaz nebija apmierināts ar savu jurista dzīvi un gaidāmo karjeru…

IMG_2668Un tad, būdams 25 gadus vecs, viņš saņēmis vēstuli no 18-gadīgā Veimāras kroņprinča – vai negribot atbraukt ciemos… Vienkāršojot jāsaka, ka ar to arī pietika – abu radniecīgās dvēseles labi sapratās un sākās Gētes laiks Veimārā. Kurš no viņiem bija tas lietišķais, nav īsti zināms, bet Gēte tika pieņemts kā (komerc)padomnieks, nevis galma dzejnieks un ilgajos Veimāras gados daudz vērtīgu un ļoti atšķirīgu lietu darījis: gan pils un citu objektu būvniecību, kā arī teātri vadījis, bijis aktīvs dabaspētnieks un mazliet arī alķīmiķis, dzeju rakstījis un kara laukā armijas virspavēlniekam padomus devis… Viņš arī aktīvi pret korupciju cīnījies un kādu laiku pat finanšu ministrs bijis – talantīgs un vispusīgs, par to jāpateicas ģimenei un bērnībā/jaunībā baudītajai labajai izglītībai.

IMG_2708Interesanta nianse: lai tolaik darbotos (augstos) amatos, obligāts nosacījums bija namīpašuma esamība Veimārā. Gētem, protams, tāda nebija un naudas arī ne. Tad nu valdnieki viņam vispirms uzdāvināja dārza namiņu Ilmas upes krastā, bet vēlāk – attēlā redzamo plašo namu pašā pilsētas centrā. Tagad tajā, protams, ir Gētes muzejs (kurā es nebiju 🙂 ).

Gan Gēte, gan hercogi bijuši aktīvi un sabiedriski – gan citus pie sevis aicinājuši, gan dažādi slavenie un arī nesaprastie, bet progresīvie uz Veimāru ceļu atraduši. Nemocīšu jūs ar daudziem dažādu jomu autoritāšu uzvārdiem (Verteru arī Napoleons esot lasījis un pēc tam ar Gēti tikties gribējis), bet mēģināšu tikt līdz Šilleram.

IMG_2626Jo, re, kur viņi abi ir – Vācijas kultūras dižgari Veimāras Vācu teātra laukumā. Un tas, ka bildē iekļuva arī skeitbordists no pieminekļa pakājē notiekoša pasākuma ir tikai normāli – arī vēl šodien Veimāra esot vistnotaļ brīvdomīga. 🙂

Gētes satikšanās ar 10 gadus jaunāko un vispirms netālajā Leipcigā, pēc tam pavisam tuvajā Jēnas universitātē strādājošo Frīdrihu Šilleru nevarēja nenotikt – abi piederēja sava laika dumpiniekiem, bija lasījuši un augstu vērtēja viens otra darbus.

Pēc abu 5 gadus ilgas draudzēšanās (nē, ij neceriet uz ko nepieklājīgu, ar orientāciju abiem viss kārtībā, bija ģimenes un bērni, bet tiek uzskatīts, ka viens otra gara darbus gan viņi būtiski ietekmējuši un vispozitīvākajā nozīmē), Šillers ar ģimeni pārceļas uz Veimāru un pilsētas sabiedriskā un politiskā dzīve aktivizējas vēl vairāk, jo arī Šilleram ir savs viedoklis un pēc vārda kabatā nav jāmeklē. Žēl vienīgi, ka Šilleram ko dzīvot atlikuši bija tikai 6 gadi (viņš mira 45 gadu vecumā)… Vēstures avoti saka, ka viņa pāragro nāvi arī Gēte smagi pārdzīvojis, pašam saasinājušās veselības problēmas. Un arī pēc nāves abi dižgari nav tālu viens no otra – viņu mirstīgās atliekas glabājas blakus Veimāras baznīcas velvēs.

IMG_2641Vēl viens vārds, bez kura stāsts par Veimāru nevar iztikt ir Ferencs (vācieši saka – Francs) Lists – ārkārtīgi talantīgs un harizmātisks ungāru izcelsmes mūziķis, kuru nevar nenosaukt arī par dēkaini – tik nemierīgs un ar visu ko pārpilns bijis viņa garais mūžs (Lists nodzīvoja 75 gadus, bet kādus!).

Par viņa dēkām nestāstīšu, interesenti zina vai internetā atradīs, bet 20 gadus viņš dzīvoja Veimārā pēc iepriekšējā rakstā minētās Marijas Pavlovnas ielūguma, un arī pēc tam sakarus ar Veimāru nezaudēja. Šodien Lista vārdu nes Veimāras mūzikas augstskola.

IMG_2623Otra Veimāras augstskola studentu skaita ziņā ir reizes 4 lielāka un, interesanti, ir nosaukta šeit dzimuša arhitektūras stila vārdā – Bauhaus University. 1860.gadā Veimāras lielhercogs to dibinājis kā mākslas augstskolu, bet šodien tajā var apgūt mākslas un mediju zinības, arhitektūru un pilsētplānošanu, kā arī būvniecības jomas inženierzinības. Man gan jāatzīstas, ka tagad skaidri zinu, kāds arhitektūras virziens man nepatīk – bauhaus…  Bet tā kā ar arhitektūru saistīta neesmu, nevienam no tā nekāds ļaunums nerodas. 🙂

Ja nu šitik tālu ar lasīšanu esat tikuši, tad saite uz no 172 bildēm sastāvošo Veimāras fotogaleriju ir godam nopelnīta – skatieties un izbaudiet. Arī šoreiz galerijā vietumis ieliku paskaidrojošos virsrakstiņus, kas redzami, ja tā atvērta kopskata, nevis slaidrādes režīmā. Uz to iesaku pāriet pēc tam, kad uzrakstiņi izlasīti. Tā kā, brīnumainā kārtā, šodien bija tāda iespēja, daļai bilžu sarakstīju arī individuālos komentārus – tie redzami slaidrādes skatā.