ASV nav tā, ka visiem un visos štatos mācības sākas vienā laikā – ir dažādi. Bufalo Universitātē studiju gads šogad sākās pirmdienā 30.augustā. Pirms tam bija intensīva iepazīšanās nedēļa ar dažādiem pasākumiem un informācijām, no kuras gan mēs tikai dažas “astītes” redzējām.

Universitāte ir liela gan studentu skaita ziņā (32 tūkstoši šoruden, no tiem ap 20 tūkstoši studē bakalaura līmenī, pārējie – maģistra un doktora), gan arī teritorijas ziņā – universitātei ir 3 bāzes (kampusi): Ziemeļu, Dienvidu un Centra. Man visas nodarbības plānotas Ziemeļu bāzē un 20 minūšu gājienā no tās arī dzīvoju. Ieskatam ielieku Ziemeļu bāzes bildi, bet ceru, ka arī pārējās kādā brīdī apskatīšu.

Mūsu bāzes teritorija ir iespaidīga un tā ir lielākā no trijām, ēkas – dažādos laikos būvētas, bet ļoti vecu nav, vietām arī tagad notiek remonta/būvniecības darbi – viss attīstās. Teritorija ir skaisti sakopta un pie visiem piebraucamajiem ceļiem ir informatīvie uzraksti – pie daļas no tiem esmu safotografējusies un kādā brīdī ielikšu foto galeriju ar universitātes teritorijas bildēm.

Studiju gads patiesībā mums sākās jau vakar vakarā (29.augustā). Pa dienu bija dažādi pasākumi no jau minētās “iepazīšanās sērijas”, bet mēs – 4 savas mājiņas iemītnieces – uz tiem īsti neaizgājām. Jā, izstaigājām universitātes teritoriju – lai vieglāk atrast savas lekciju vietas pirmdien, bet pēc tam izmantojām Uber un aizbraucām uz Walmart lielveikalu iepirkties – gan kaut cik pārtiku, gan saimniecībā nepieciešamas lietas.

Bet vakarā gan aizgājām uz studiju gada atklāšanas uguņošanu – tā bija deviņos. Šeit vakaros satumst mazliet ātrāk nekā pie mums un jau pirms deviņiem ir tumšs. Bildē redzat, kā bija tematiski izgaismota viena no lielo ēku sienām, to pārvēršot par lielisku fonu. Jā, protams, gan Bufalo pilsētas, gan universitātes nosaukums ir saistībā ar to dzīvnieku, par kuru lasīts indiāņu romānos – bizonu un arī gan universitātes sporta komandas, gan Bufalo pilsētā bāzētā NHL hokeja komanda (kurā spēlē Zemgus Girgensons) nes Bulls (bullis/vērsis) vārdu. Tā nu te vērši/bizoni ir visur.

No paša pasākuma laikam biju gaidījusi nezinko, kas gan ir mazliet saprotams, atceroties grandiozās uguņošanas, kas tika redzētas Disneja Pasauli apmeklējot iepriekšējā lielajā ASV apmeklējumā 2008.gadā. Nebija jau arī gluži tik haotiski un vienkārši kā Jaungada uguņošanās pie mums lielmāju pagalmos, bet īpaša šova arī nebija – vienkārši kādu brīdi tika šautas skaistas raķetes pa vienai un mazu atblāzmu var redzēt arī nākamajā attēlā. Drošība tika nodrošināta interesanti – teritorijā ir vairāki ezeriņi un viena no tiem vidū bija laiva, no kuras salūts šāvās debesīs un citi cilvēki tur tuvumā nebija, bet toties viss bija labi redzams, jo skatītāji atradās augstāk.

Skanēja skaļa mūzika, bija dīdžejs, visiem dalīja bildē redzamās “plaukšķenes” un arī saldējumu – ko ātri apēst. Kādas 15 minūtes bija vienkārši pulcēšanās skaļās mūzikas pavadībā (varbūt gaidīja, kad pierims vējš, jo tas bija diezgan traks – un tas arī notika), tad salūts un visi pamazām izklīst. Jāpiebilst, ka vakars bija tik silts kā pie mums uz Jāņiem un izklīšana notika tiešām lēnām…

Bet nu labi, tagad par studijām. Mana slodze nedēļas griezumā būs ļoti dažāda – no 1 īsas lekcijas pirmdienās un trešdienās (50 minūtes), līdz 3 dažādiem priekšmetiem dažādos laikos ceturtdienās – tās man būs trakākās dienas. Jo jāpatur prātā, ka uz katru pusi ir 20 minūšu gājiens. Tad var sanākt tā, ka tik vien ir kā mājās atnākt un pēc maza brīža soļot atpakaļ. Bet tad jau redzēs, tā kā izskatās, ka patstāvīgi jāmācās un viss kas jādara būs daudz, iespējams, ka reizēm starp lekcijām palikšu universitātē – vai nu bibliotēkā, vai kaut kur ārā, ja laiks būs jauks un arī iekšā ir daudz visādu telpu, kur var uzturēties.

Ar Covid “lietām” ir tā, ka visiem ir jābūt vakcinētiem, katru rītu, pirms doties uz universitāti ir elektroniski jāaizpilda “veselības pašpārbaudes apliecinājums” (nu kaut kā tā), iekštelpās visiem jāvalkā maskas: gan auditorijās un gaiteņos, gan arī daudzajos universitātes teritorijā esošajos veikaliņos un ēstuvēs.

Priekšmets, kas sākās šodien saucas STEM communication jeb kā viņi paši saka – priekšmets, kur topošajiem inženieriem stāsta, cik svarīgi priekš viņiem pašiem ir prast komunicēt – gan sevi parādīt, gan sniegt informāciju ne-inženieriem saprotamā veidā. Saturiski man šķiet, ka kurss nebūs ļoti grūts, bet būs daudz jālasa (klasiskā Amerikas stilā – jānopērk vai par maksu jāiznomā uz laiku dārga grāmata un tad uz kārtējo nodarbību kārtējā porcija jāizlasa). Un izskatās, ka būs arī daudz praktisku/nododamu darbu, kā arī testi/kontroldarbi. Priekšmets mums būs 3 reizes nedēļā pa 50 minūtēm līdz 10.decembrim, pēc tam eksāmenu nedēļa. Un pa vidu, kā jau ASV ierasts – arī “midterm” jeb “semestra vidus pārbaudījums”. Būs ko darīt.

Grupā mēs esam kādi 25, šodien bija īsa iepazīšanās un kursa prasību izstāstīšana. Izskatās,ka ārzemnieki mēs esam 3 – viena meitene no Turcijas un mēs 2 no Latvijas grupas. Šis ir bakalaura līmeņa studiju kurss. Es to izvēlējos, jo ir zināma saistība ar to, ko mācu studentiem “lietišķo rakstu” priekšmetā un dažas interesantas idejas bija jau šodien. Tagad jābeidz, jo ir jau pavēls un rīt atkal 2 jauni priekšmeti sāksies, plus būs jāpagatavojas trešdienas nodarbībām šajā priekšmetā.

Brīdī, kad šo rakstu, ASV esmu tehiski jau trešo dienu, bet faktiski – nu tā, ka saprotu, kas notiek un daru nepieciešamo un interesanto – otro. Tādēļ te sākumā uzrakstīšu par nokļūšanu.

Otrdienas 24.augusta pēcpusdiena mūsu grupai (pavisam šeit projekta ietvaros esam 22) bija tā laimīgā diena, kad uzzinājām savus izlidošanas datumus. Daļa grupas izlidoja jau ceturtdienas 26.augusta agrā rītā, mēs – otra grupa – piektdienas 27.augusta agrā rītā. Lidojumu plāns abām grupām vienāds: 6.10 izlidojam no Rīgas uz Frankfurti, tur kādas 2 stundas uzkavējamies, izejam speciālo kontroli pirms izlidošanas uz ASV, 9.15 izlidojam uz Čikāgu, tur dzīvojamies 6,5 stundas (!), gaidot pēdējo lidojumu – pusotru stundu īso līdz Bufalo. Jāsaka uzreiz un īsi – tieši tā viss arī notika – raiti un bez problēmām gan gaisā, gan lidostās.

Tiesa gan – sēdēt 6,5 stundas lidostā, gaidot pēdējo īso lidojumu nav tā interesantākā lieta, tālab biju ieinteresēta, kad no pirmās aizlidojošās grupas saņēmām ziņu, ka daži no viņiem garlaicīgajā starplaikā starp lidojumiem paspējuši aizdoties uz Čikāgu un to mazliet apskatīt. Arī mūsu grupiņā jau pirms un starp lidojumiem iesākām par šo iespēju runāt un rezultāts bija tāds, ka visi paspējām “aizskriet” uz Čikāgas centru un to mazliet apskatīt. Tas bija lieliski (vienīgi – ļoti karsti. Piedodiet, es zinu, kāds patlaban Latvijā ir nelaiks, bet Čikāgā un arī patlaban mums Bufalo ir saulains un mazliet virs 30 grādiem).

Iesākumam iekopēšu mazliet info par Čikāgu no vikipēdijas, lai nav tā, ka tā ar gangsteriem no filmām vien saistās. 🙂

Čikāga ir trešā lielākā ASV pilsēta pēc iedzīvotāju skaita.^[1] Tajā dzīvo gandrīz 10 miljoni iedzīvotāju, ieskaitot piepilsētas. Tā atrodas Ilinoisas štatā, Mičiganas ezera rietumu krastā. Čikāga tika oficiāli dibināta 1833.gadā, un tās nosaukums nāk no indiāņu vārda Čekagou, kas nozīmē “smakojošie sīpoli”, jo agrāk tā bija purvaina vieta, kuros auga savvaļas puravi. Čikāgu dēvē arī par Vēju pilsētu.

Pašlaik Čikāga ir nozīmīgs finanšu centrs, kurā atrodas Čikāgas akciju birža, kas ir trešā lielākā birža ASV. Tās centrā slejas daudzi debesskrāpji. Pilsētā ir daudz parku. Čikāga ir raksturīga ar lielo imigrantu skaitu. Tajā ir atsevišķi poļu, ukraiņu un lietuviešu kvartāli, izplatīta ir arī spāņu valoda. Pilsētā ir attīstīts sabiedriskā transporta tīkls, ko veido CTA, PACE, RTA un Metra autobusu un vilcienu maršruti, kas darbojas ne tikai pašā pilsētā, bet savieno Čikāgu ar vairāk nekā 40 piepilsētām. Pilsētā ir arī divas lidostas — Midveja un O’Hēra, kas ir visnoslogotākā lidosta pasaulē.

Un no šīs vietas tad mans koncentrētais Čikāgas pārskats, kam galā būs bilžu galerija. Ielidojām un izlidojām no visnoslogotākās lidostas pasaulē bez problēmām – viss bija precīzi un skaisti. Daļā lidostas patlaban notiek remonts, jo cilvēku ir maz, daļa jau ir gatava un skaista – kā bildē redzams.

Termināli ir vairāki, bet no 2. iet vilciens/metro/pilsētas tramvajs. Samaksājām 5 dolārus par 1 dienas biļeti un pēc 45 minūtēm bijām pilsētas centrā. Bija arī interesanti pa logu paskatīties, jo vietām šis transportlīdzeklis veikli skrien pa ielām (ātrāk par auto), vietām – pazemē, vietām – ēku 2. vai pat 3.stāva līmenī virs zemes.

Galerijā ir dažas pa logu bildētas ēkas, kur var redzēt, ka viņiem arī ir modē vecās rūpnieciskās ēkas pārtaisīt par hipsteru tipa dzīvokļiem ar atsevišķām ieejām un miniatūriem balkoniņiem (uz tramvaja pusi – tas iet reizi 7 minūtēs vai biežāk un 2 virzienos… – diezgan skaļi, bet lielpilsētā jau tas laikam ir ok un varbūt pat stilīgi).

Viena no mūsu grupas dāmām jau bija paspējusi mājās paskatīties, kur apmēram jākāpj ārā un plāns bija – ātrā solī paieties pa gājēju promenādi gan Čikāgas upi līdz tās ietekai Mičiganas ezerā.

Diena bija ļoti karsta un beigās izrādījās, ka es biju vienīgā, kuras solis bijis pietiekami ātrs, lai tiktu līdz ezeram, pārējie pakāpeniski padevās par labu pasēdēšanai omulīgajās promenādes kafejnīcās. Bet jums toties galerijā tiks tās manas dažas bildes ar jahtām un panorāmas ratu. Ezera plašumu gan neieraudzīju, jo upes grīva ir aizņemta ar moliem un visādi citādi aizbūvēta.

Noteikti nevaru sacīt, ka esmu redzējusi Čikāgu, nē, mani iespaidi ir tikai par no vilciena redzēto un promenādi. Bet abi ir patīkami. Promenāde vispār ir lieliska – pārdomāta, plaša, es nogāju ap 1,5 km uz katru pusi – viss ir ērti un skaisti, tūristi juku jukām ar skrējējiem, velosipēdistiem un bērniem… Beigās paspēju arī vēl saldējumu un auksto kafiju mazā upes malas kafejnīciņā izbaudīt.

Priekš manis joprojām interesants ir Amerikai ierastais “downtown” princips – ka debesskrāpji pulcējas pilsētas centrā un tādi bija arī gar upes krastu – sabildēju. Patīkami bija redzēt gan daudzos dažādos tūristiem domātos kuģīšus ņirbam upē, gan arī jahtu piestātni tieši zem vienas no viesnīcām – redzēsiet galerijā.

Tilti pāri upei ir burtiski viens aiz otra – dažās bildēs to var redzēt un interesanti, ka tilti paši ir kā metāla režģis, nevis monolītas betona konstrukcijas kā pie mums. Tajās vietās, kur zem tiltiem iet promenāde, ir uzlikts tāds kā jumts – lai gājējiem uz galvas nekas no mašīnām nebirst un netek – ļoti racionāli.

Un – ja jau debesskrāpji (nu labi – diezgan augstas ēkas), tad bez Trampa torņa neiztikt – arī to redzēju un nobildēju.

Te būs saite uz nelielu Čikāgas foto galeriju.