Tā kā patreiz savā maģistra darbā esmu sapinusies, tad atļaujos pēcpusdienās izmukt no bibliotēkas. Bet, protams, cenšos sevi piespiest tajās “darīt kaut ko vērtīgu”. 🙂

Reālistiski skatoties, ap pulksten diviem viena no akūtajām lietām ir pusdienas. Gudroju, kādas tās varētu būt šoreiz, jo vēl viena no manām iecienītajām pusdienu vietām ir aizvērusies līdz rudenim. Tā kā biju saņēmusi priecīgu ziņu, ka manas pasenās pusdienas Florā tomēr izdevies ieskaitīt Lyoness sistēmas labumos, tad izlēmu šoreiz izmēģināt citu šajā pircējiem izdevīgajā tīklā ietilpstošu vietu. Un tas bija… – angļu pabs (krogs?) Note.

Vajadzētu būt tā, ka tie, kuri mani labi pazīst, tagad ir vismaz mēreni izbrīnīti. Nesatraucieties, alus man negaršo joprojām, taču biju internetā izpētījusi, ka te ir labs pusdienu piedāvājums, tālab devos to izmēģināt. Bija rakstīts arī, ka šis esot vienīgais “īstais angļu pabs Timišoarā”. Tā kā pabos nebiju bijusi vispār, tad bija taču jāizmēģina.

Tas atrodas interesantā vietā – vispār jau centrā, taču pašaurā šķērsieliņā pilsētas domes iekšpagalmā un sarkanā ieeja man no attāluma atgādināja ķīniešu ēstuvi. Blakus bija arī dekoratīva “tipiskā” sarkanā telefonbūdiņa (tā gan bildē nav iekļuvusi).

Iekšā – patumšs (laikam skaitās omulīgs), diezgan ērti iekārtots tāds kā senlaicīgs un apbružāts “anglisks” stiliņš.

Jau ārpusē bija uzstutēts uzrakstdēlis, kas atgādināja, ka te ir spēkā “pusdienu komplekts par labu cenu”. Kā saskaitīju, tad 3 ēdieni (3 rindiņas, kas atdalītas ar 2 pluszīmēm): kaut kāda zupa (ciorba – izrunā čorba – tas nākot no turkiem), otrais, kur sapratu kartupeļus un kaut ko no vistas, plus vēl pilnīgi nesaprotams kaut kas trešajā rindā, kam vajadzētu būt dzērienam vai saldajam. Cena mazliet zem 4 eiro. Šo komplektu arī pasūtīju, plus vēl kafiju. Zupa un otrais bija labi, tur nav ko sīkāk rakstīt, bet es gaidīju, kas tad būs tas trešais.

Vairs pat neatceros kad un kur pēdējo reizi ēdu mannas biezputru ar ķīseli. Ārpus mājām tas varētu būt bijis kaut kad ļoti sen kādā ļoti vienkāršā ēdnīcā un tieši tas bija saldais pabā! Spečuki – vai tas ir tipisks angļu ēdiens? Rumāņu nez vai – ja tā būtu mamaliga (kukurūzas biezputra), es nebūtu brīnījusies. Taču nesūdzos, pēc izbrīna pārvarēšanas garšoja labi.

Pēc labas paēšanas ir iespējami 2 varianti: vai nu pagulēt, vai izkustēties. Izvēlējos otro. Nolēmu aizstaigāt uz netālo vecpilsētu un, vēsumu meklējot, ieiet apskatīt Mākslas muzeju, kas izvietots plašā un nesen atjaunotā (2006.g.) baroka pilī.

Ir jau sarežģīti ar pilīm un to aizpildīšanu/izmantošanu. Arī šī, protams,  pirms pārsimt gadiem būvēta valdniekiem. Juku laikos pēc Austroungārijas impērijas sabrukuma tur viss kas bijis, no 1946.gada līdz restaurācijai, kas sākās 80to gadu beigās – “manas” Politehniskās universitātes Lauksaimniecības fakultāte (vecpilsētā!).

Staigāju pa ēku un aizdomājos. Jā, mums ir brīnišķīgā Rundāle un tieši tāda, kā, manuprāt, pilij vajadzētu būt. Jelgavas pilī (kāda sakritība!) mums joprojām ir lauksaimniecības augstskola. Nez vai pils ir ļoti ērta augstskolai, bet kaut kā jau sadzīvo. Šeit – mākslas muzejs. Vieta jau ideāla – pats centrs. Remonts arī veikts kvalitatīvi, ēka tiek saglabāta (man ārkārtīgi patika restaurētās vecās greznās durvis un logu slēģi, bet bildēt muzejā, kā jau ierasts, ir aizliegts. Tikai kāpņu laukumiņu atļāvos veikli nobildēt).

Bet – mākslas muzejā jau tā māksla ir maksimāli jārāda, nevis ēka. Laikam tālab viss maksimāli balts un lakonisks. Un kur tad barokam raksturīgā greznība? Pašā augšējā stāvā viena zāle ir atjaunota kā barokam pieklājas: zeltījumi, zaļi-sarkano auduma tapešu sienas…, bet viss pārējais balts. Vietām izlikts pa kādam restaurētam krēslam. Plānojums laikam atstāts maksimāli nemainīts, bet salīdzinoši nelielo telpu virkne, kas savstarpēji caurstaigājamas man nešķita ļoti optimāla. Ko padarīsi – visu gribēt nevar.

Par pašu mākslu neko daudz pateikt nemēģināšu, neesmu diža speciāliste. Tradicionālajā/vēsturiskajā vietējo mākslinieku daļā dominēja eļļas darbi, kas man nav sevišķi tuvi (vismaz “parupjajā” versijā), bija arī kādi smalki izstrādāti (tādi man tīk labāk) vecie darbi, diezgan daudz ikonu un arī modernā māksla.

Pēc pirmās kulturālās daļas devos uz istabiņu. Vakarā bija ieplānota otrā. Atkal jau jāraksta – tie, kuri mani pazīst, zina, ka es neesmu diezko veikla uz “vienkārši tāpat iepazīšanos” (protams, ja kaut kas vajadzīgs, tad jau galā tieku). Taču man ir izdevies iepazīties ar vienu tādu pašu šejienes būtni – apmēram manu gadu dāmu Danu, kas labi runā angliski. Mēs satikāmies svētdienas rītā, kad kopā uz norunātā stūra gaidījām piebraucam busiņu uz “lauku SPA”. Tā kā tas kavējās minūtes 15, tad “piespiedu kārtā” sākām runāties un arī dienas gaitā papļāpājām.

Es atzinos, ka diezgan bieži īsti nezinu ko sadarīt vakaros vai kādos brīvos brīžos, samainījāmies e-pastu adresēm un Dana solījās ziņot, ja būtu kāds man “derīgs” pasākums (tas nozīmē – kur nav lielas runāšanas rumāniski vien). Un tā nu Dana man bija atrakstījusi, ka viņai ir ielūgums 2 personām uz koncertu, kas notiek centrā un sākas astoņos. Protams, piekritu, jo arī norises vieta bija interesanta – Klapka cafe.

IM000413.JPG

Tā nemaz nav “tikai” kafejnīca, kā izskatās no nosaukuma. Izrādās, ka bildē redzamajā ēkā 1815.gadā te dzīvojošais ungārs Jozefs Klapka atvēris pirmo bibliotēku un kopš tā laika šāda vai tāda saistība ar kultūru un “gara gaismu” ēkai ir visu laiku.

Šobrīd te ir vieta dažādiem mākslinieciskiem, kultūras, radošiem… pasākumiem, komplektā ar mazu kafejnīcu. Viss notiek, ieejot pa baltajiem vārtiem (milzu durvīm?). Aiz tiem slēpjas ārkārtīgi jauka iekšpagalma iekļauti 3 stāvi.

Kad ir jauks laiks (un tāds tas te ir mēnešiem, vien pats ziemas vidus mēdz būt “ziemīgs”), pasākumi notiek iekšpagalmā. Tā vidu aug karalisks kastaņkoks, rudeņos zem tā nostiepjot tīklu, lai apmeklētāji necieš no lejupkrītošiem adataiņiem.

Trešdienas pasākums bija pusotrstundīgs Joe Nat King atceres koncerts, kurā dominēja viegli blūzīgs stils, ko ik pa brīdim atdzīvināja jaukas un populāras spāņu un meksikāņu melodijas. Mūziķi bija vietējie, bet labi un iztikām bez “lapseņmūzikas”. Skatītāju bija daudz vairāk kā šajā interneta bildē – sēdējām rātni blīvās rindās, kopā vairāk par simtu (paskaitīju un pareizināju rindas).

Liela daļa klausītāju bija regulārie apmeklētāji – gan savā starpā, gan ar mūziķiem pazīstami un tas radīja īpaši jauku atmosfēru.

Koncertu raidīja arī vietējais radio. Pielieku nekvalitatīvu bildi (krēslā bildēts) – nebiju redzējusi, ka tehnoloģiski mūsdienās tas ir tik vienkārši: sēž puisis ar planšetdatoru un “spēlējas” ar podziņām, kas regulē skaņas kvalitāti ēteram.

Koncertam beidzoties,  lēni satumsa, bet vakars joprojām bija jauki silts. Ielu kafejnīcas pilnas ar cilvēkiem, ieskaitot ļoti apmierinātus aktīvi skraidošus visādu vecumu bērnus – beidzot nav dikti karsti…

Ar baudu un nesteidzīgi dodoties atceļā nobildēju skaisti izgaismoto Operas namu. Arī dienā tas ir iespaidīgs, bet papelēks. Šāds tas man patīk labāk. Starp citu – milzu ēkā, kas aizņem vai veselu kvartālu, draudzīgi sadzīvo pat 4 teātri: operas, nacionālais, vācu un ungāru. Patlaban visiem ir pārtraukums, bet varbūt paspēšu ieskatīties arī iekšpusē, jo tie pamazām atsāk sezonu augusta beigās.

Ziemsvētkus atgādinošu katedrāles bildīti, kurā gan, ja labi ieskatās, redzami cilvēki šortos, izveidoja čaklais GooglePhoto asistents. Ielieku, jo arī tā bija skaisti izgaismota.

Esmu cilvēks, kam autiņi patīk, tālab pati brīnos, ka jau mēnesis pagājis, bet neko daudz par tiem uzrakstījusi vēl neesmu. Tās pāris lietas, kas bija (ka degviela dārgāka kā pie mums un šoferīši perfekti stājas pie gājēju pārejām) joprojām paliek spēkā – tā tiešām ir. Tagad vēl drusku “mašīniskāks” pārskats.

Vienīgais, kas man nepatīk auto jomā ir tas, ka šejienes braukšanas stils ir trakāks, agresīvāks un noteikti skaļāks kā pie mums. Gandrīz nepārtraukti dzirdams, ka kāds kaut kur (pārliecīgi) gāzē vai bremzē – autiņi rēc vai kauc. Bet nav gan tā, ka lūžņu čupas būtu uz katra stūra – kaut kā galā viņi tiek, es nevienu avāriju redzējusi neesmu.

Interesantāks ir jautājums – ar ko viņi brauc? Pagaidām, protams, atbildēt varu tikai par Timišoaru, bet man kā ekonomistei ļoti patīk redzamais. Un proti – pie mums tik populāro dārgo brendu mašīnu (Volvo, arī Audi, Mersedes un BMW) ir maz, proporcionāli vēl mazāk ir visu veidu džipu (labi, labi, “apvidus auto”) un “viltusdžipu” jeb krosoveru, ar kuriem pie mums pilni ceļi.

Dominē jaunas un pajaunas (noteikti vidējais vecums nav lielāks kā Latvijā) mazās un vidējās klases mašīnas no “neprestižajiem” zīmoliem. Protams, pirmajā vietā ir Rumānijā ražotās Dacia (bet arī te – džipīgo Duster un Sandero nav daudz), ļoti daudz ir Volkswagen un tā “mazo brāļu” – Seat un Skoda, tad francūžu un korejiešu. Japāņu nav daudz, amerikāņi, protams, ir izcils retums.

Salīdzinu un domāju: diez, vai mums pašiem kaut kas ar galvu nav kārtībā, jeb mārketinga speciālisti (dārgo zīmolu un lielā izmēra autiņu pārdevēji) Latvijā ir daudz spēcīgāki kā Rumānijā? Man personīgi patīk šejieniešu racionālā attieksme (pati Latvijā braucu ar Seat Ibiza – esmu liela diezgan, lai varētu atļauties ērtu mazu auto 🙂 ).

Karstajās dienās redzams, ka vairumam auto logi ir ciet, tātad – kondicionieri ir un tie darbojas, kas savukārt tālāk norāda, ka autiņiem nav “spaiņa aprīkojums”. Man šķiet, ka tas rāda ļoti racionālu un nepretenciozu attieksmi pret auto – tam ir jābūt ērtam pārvietošanās līdzeklim, nevis “statusa rādītājam”. Katru dienu eju garām lielai bankai, arī pie tās stāvošās darba mašīnas ir škodas u.tml., līdzīgi arī citur. Patīkami, ka mašīnas ir tīras un daudzas pat ļoti spožas – regulāri mazgātas un koptas.

Un kā tad ar tām Daciām? Jā, protams, tās dominē un, vēlreiz – protams – jaunie modeļi. Pa kādam vecajam var ieraudzīt, bet vajag veiksmi un pacietību. Es 2 bildītes pielieku.

Īsumā Dacia vēsturi var salīdzināt ar krievu žiguļu vēsturi: ap 1960.gadu tolaik sociālistiskās Rumānijas vadība saprata, ka paši galā netiks, un vajadzētu nopirkt kādas Rietumu firmas licenci auto ražošanai.

Tika nopirkta Renault 12 licence, 1966.gadā sāka būvēt rūpnīcu Mioveni pilsētā (kādus 400 km no Timišoaras, jeb 2/3 ceļa līdz Bukarestei) un 1968.gadā tā sāka darboties.

Zaļais ir tipisks visslavenākā 1300.modeļa piemērs – tas ir ar priekšpiedziņu un ar nelielām modifikācijām ticis ražots no 1969. līdz 2004. (!!!) gadam. Pavisam esot saražoti 2,5 miljoni Dacia 1300.

Otrajā bildē – “saimnieciskā” un jau mazliet noapaļotāka versija.

Varbūt 1300.modeli  ražotu vēl šodien, bet 1999.gadā Renault nopirka šo rūpnīcu un kopš 2004.gada tiek ražotas Dacia automašīnas “mūsdienu” versijā. Bildītēs redzama zīmola evolūcija un tagad arī ikviens no jums var būt eksperts – ja uz ceļa redzama Dacia ar zilo logo – tā ir vecāka, ar sudrabaini metālisko – jauna.

Bet no kurienes nosaukums Dacia? No sen-sen-senvēstures. Tiek uzskatīts, ka jau tūkstošiem gadu pirms mūsu ēras milzīgu apgabalu no Donavas līdz Karpatiem un pāri tiem apdzīvojuši senie dācieši. No kurienes viņi? Skaidri nav zināms, bet tā ir viena no proto-indo-eiropiešu tautām ar ļoti senu valodu un tiek uzskatīta par ļoti radniecisku trāķiešiem (ja kāds kaut ko atceras par Seno Grieķiju).

Tas “romanian”, ko tagad zinām  parādījies pamazām. Skaidri zināms, ka Dāciju pa daļām ir pakļāvis Jūlijs Cēzars (ja vajag, jāatkārto Senās Romas vēsture) un tad, Dācijai esot Romas impērijas provincei, arī sākusies gadsimtiem ilgā saistība ar visu “romisko”. Tiesa gan, zem Romas impērijas spārna pavadītajos gadsimtos, Dācijas provinces robežas bijušas visai mainīgas dažādos laikos: kaut cik stabili tās sastāvā turējusies līdzenā Timišoaras apkārtne, bet ar attālākiem un kalnu rajoniem gājis visādi – tie kalnieši jau visur nepakļāvīgi.

Starp citu, viens no iemesliem tam, kāpēc šejienieši zina tik daudz valodu, ir faktā, ka rumāņu valoda ir ļoti līdzīga (tikai senāka) galvenajām Eiropas valodām: itāļu, spāņu – to apguve esot pavisam viegla. Arī ar jocīgo franču valodu (no rakstības būtiski atšķirīga izruna), saistot kopīga uzbūve, un arī angļu un vācu valodas jau ir tajā pašā grupā.

Tā ir būtiska priekšrocība mūsdienu daudzvalodu pasaulē.

Ja kāds atceras stāstu par Romulu un Remu – diviem vilcēniem, kas ir Romas simbols, tad ir interesanti zināt, ka arī Timišoaras centrā ir “vilkskulptūra”.

Un nevis tāpēc, ka pašiem tā gribējās, bet tādēļ, ka Romas pilsēta to 1926.gadā uzdāvinājusi Timišoarai.

Kaut visa Rumānija  (Romania) mīl uzsvērt savu saistību ar Romas impēriju (jo tie bija pirmie ziedu laiki un pie tam sen), Timišoaras un vispār šī apgabala loma ir būtiska, jo tas dēļ sava līdzenuma (tas nekas, ka purvains, vienalga labāk nekā kalni) bija “vārti” uz pārējām Rumānijas daļām.

Interesanti, ka vairumam no mums Rumānija saistās ar Drakulu (kaut tajā stāstā patiesības ir maz, bet šausmenītes jau visiem patīk). Vēsturiski patiesāka ir saistība ar vilkiem un pat vēl senākiem par Romulu un Remu.

Jau vissenākajos grieķu pierakstos tiek runāts par Dācijas leģendām par tās tautas saistību ar vilkiem vai pat izcelšanos no tiem un/vai spēju pārvērsties par vilkiem, tātad – par vilkačiem. Dāciešu mitoloģijā galvenais ir bijis vilks un saistība ar vilkiem.

Jā, un tie otri virsrakstā minētie tiešām ir “karpi”, nevis “karpas”. Te runa ir par to, ka tagadējās Rumānijas (toreizējās Dācijas) kalnos dzīvojošās cilts nosaukums ir bijis “karpi” un no tā savukārt ģeogrāfijā iegājies kalnu nosaukums – Karpati.

Ja gribam būt pavisam precīzi, tad Karpatiem ir 3 daļas – kartītē tās smuki atzīmētas.

Ko viens par otru domāja un kā sadzīvoja dācieši ar karpiem nav skaidri zināms, bet ir liecības, ka abas grupas bijuši vietsēži zemkopji, kas grūtos brīžos kopā cīnījušies pret iebrucējiem-sirotājiem no tagadējās Ukrainas un Krievzemes stepēm.

Saka, ka cilvēku varot nosist ar avīzi, ar to domājot rakstītā vārda spēku. Labi, ka tādā veidā nevar ar upēm “izrēķināties”. Jā, tā nu sanācis, ka iepriekšējā rakstā es pamanījos Timišas upi “likvidēt”, bet, par laimi, tā nav taisnība. Tad nu atvainojos gan upei, gan kādam vērīgākam lasītājam, ja samulsināju. Pielieku arī kartes gabaliņu, kur redzams, cauri Timišoarai plūstošais Begas kanāls, bet zilā “čūska” kartes apakšmalā ir Timiša (Google Maps nez kādēļ Begas nosaukumu rāda, Timišas nē).

Kāpēc es tagad zinu, ka Timišas upe ir? Ceturtdienas pēcpusdienā jau grasījos beigt darbu bibliotēkā un palēnām prātoju, ko gan varētu darīt pēcpusdienā, kad saņēmu ziņu no Liviu, ka atkal tiek plānots vakara izbrauciens (ar peldēšanos). Protams, es ar prieku piekritu. Vēlāk izrādījās, ka peldēšanās tieši Timišā arī plānota.

Šoreiz bijām 6 un es vienīgā ārzemniece. No iepriekšējās reizes pazīstams bija Dāvids (yas ir viņa pakausis upes bildē un viņš vienīgais varonīgi atturējās no peldēšanās), pārējie – Luciu zināmi trīsdesmitgadnieki.

Izbraucām mazliet pēc 18.30 un sākums atkal bija vājprātīgi karsts (mazliet virs 40 grādiem), bet drusku jau līdzēja  pašu radītais “vējš”. Es smējos, ka man jāuzņemas “galvenās vaidētājas loma”, jo puiši taču nevarētu atzīties, ka ir piekusuši un vajag pauzīti, ja es neko nesaku. 🙂 Nu tad kaut cik šo lomu spēlēju arī. Jo dabiskāk tas sanāca tādēļ, ka pašā sākumā es pamanījos nožauties uz asfalta un dabūt virspusējus, bet pabriesmīga izskata nobrāzumus. Peldēšanās bija apmēram pusceļā, bet šoreiz mūsu braucamajā gabalā nebija neviena ēnaina meža, tāpēc kādas 2 reizes apstājāmies vienkārši elpu ievilkt un ūdeni padzerties.

Kā bildē redzams, upe izskatās glīti plata, bet dziļums – ne vairāk kā līdz viduklim. Tad nu burtiski sēdējām ūdenī un dzesējāmies, bet tas vienalga bija superpatīkami un atsvaidzinoši. Laikam jau vismaz pusstundu ar baudu nodzīvojāmies pa ūdeni.

Par to gan dabūjām “maksāt” brauciena beigās, kad jau sāka satumst – dažviet, kur nebija laternu, nebija diez ko patīkami pa mazajām ieliņām un pagalmiem līkumot. Bet toties vairs nebija tik karsts (zemākā temperatūra naktī – plus 22).

Gabals pēc peldēšanās bija ļoti skaists – daļu braucām pa Timišas krastu, tur redzējām arī tās krācītes, kas bildē. Bija daudz stārķu – gan ligzdās, gan dažādās darbībās, ieskaitot bradāšanu pa upi.

Atgriezāmies mazliet pēc desmitiem, esot nobraukti 28 km. Sajūta laba. Līdz pilnīgai laimei vajadzēja vien dušu un dažus auglīšus, ko arī apēdu.

Turpinu smaidīt arī šodien.

Lai mums visiem izdodas jaukas brīvdienas!

Sākšu ar jubileju. Centīgie WordPress statistiķi saskaitījuši, ka šis esot mans 100-tais ieraksts (post). Labi, labi, ne jau par Rumāniju, bet kopā celojumu emuārā. Pieskaitot “pages” būtu mazliet vairāk – es īsti nesaprotu atšķirību starp šiem, bet ir ok. 🙂

Pirms kāda laika tūrisma informācijas centrā paņēmu bukletiņu, kurā vietējais gids Liviu piedāvā kājām ejamas un velo tūres pa Timišoaru un apkārtni. Kādudien viņam aizrakstīju, sakot, ka ar pilsētu jau kā nebūt tieku galā pati, bet ar velosipēdu izbraukt ārpus tās gan gribētos un es labprāt pievienotos kādai grupai, ja tas iespējams – tak jau jautrāk. Pagāja pāris dienas un saņēmu ziņu, ka šodien (otrdien) 18.30 tiek plānots vakara izbraukums. Protams, man tas der!

Liviu bija pielicis arī maršruta karti, kurā redzēju, ka reljefs ir “miermīlīgs” (kur Tu purvā lielus kalnus atradīsi. Starp citu, viņš apstiprināja, ka Timišoaras “augstākie kalni” ir manis jau redzētie jaukie Botāniskā parka pauguriņi) un redzēju arī vairākas ūdenskrātuves. Tad nu uzjautāju – kā ar peldēšanās iespēju, jo man dikti jau nu gribētos. Saņēmu atbildi, ka tas varētu būt iespējams. Nu ko tad vairāk, peldkostīmu apakšā, kaut ko drusku pieklājīgāku virs tā un prom! Jā, arī velosipēdu nodrošina viņš – ērti. Kopā man tas izmaksāja kādus 13 eiro, dārgi nav noteikti, jo sevišķi tāpēc, ka tagad, vienpadsmitos vakarā, kad šo rakstu (bildes pievienošu un publicēšu trešdienas rītā) joprojām smaidu līdz ausīm – bija tiešām jauki!

Brauciena sākuma (un arī beigu) vieta bija nepilnu 10 minūšu gājienā, tad no pilsētas laukā, pa meža takām (labi – ēna!), pa mazākiem un lielākiem ceļiem ainavu baudot pamazām atpakaļ uz pilsētu. Skaitās, ka tas ir 2 stundu brauciens, bet mēs atgriezāmies pēc deviņiem noteikti – jau sāka satumst.

Kāda bija kompānija? Superjaukta: vietējais skolnieks Dāvids (malacis, teica: ar mammu runāju vāciski, ar tēvu – spāniski, jo tās ir viņu valodas, ar vietējiem draugiem rumāniski, ar mums, protams – labā angļu valodā; arhitektūras pēdējā gada students Aleksandrs (studē “manā” universitātē – Politehniskajā) un trīs kolorīti ārvalstnieki (vārdus gan neatceros): libāņu izcelsmes nekustamo īpašumu pārdevējs no Maiami, pamatskolas skolotāja no Taivānas un nupat grāmatvedības studijas savā valstī un praksi Londonā pabeigusi meitene no Honkongas. Liviu ir ar cepuri un mugursomu.

Kad tas bija iespējams, ceļš un atpūtas brītiņi pagāja omulīgi pļāpājot un tīri vai žēl bija vakarā šķirties. Tā kā mums bija pa ceļam, ārzemniekus vēl izvedu pa “savu” studentu ielu – viņiem arī patika, ir jau iespaidīga un omulīga. Amerikānis te ir jau kādu laiciņu, bet šajā rajonā nebija bijis, Āzijas meitenes vispār varonīgas – ielidojušas šodien 13os. Viņām droši vien labi miegs nāks šovakar. Rīt jau nu gan visi (protams, izņemot mūsu sportisko gidu Liviu un varbūt Dāvidu) būsim stīvi, jo nobraucām 23 kilometrus.

Un kā tad peldēšanās? Arī ierodoties uz braucienu Liviu atgadināju, ka gribēšu peldēties. Nu labi, paskatīsimies – viņš nebija ļoti entuziastisks uz to lietu. Kad piebraucām pie pirmā smukā slapjuma, viņš teica, ka tajā peldēties nevar – esot privāts un arī krasts tiešām bija nepieejams – vai nu slīpais betons (kā Rīgas HES) vai neizbradātas  niedres – tātad te tiešām nepeldas…

Pēc nobrauktām apmēram 2/3 ceļa, pienāca TAS brīdis – apstājāmies uz Begas upes tilta (te tā vēl ir dabiska upe, nevis iztaisnotais betonētais kanāls, kas vijas cauri Timišoarai) – un Liviu sacīja, ka tur lejā varot peldēties. Un 2 vietējie to jau darīja. Es teicu, ka ļoti gribu! (ellīgi  karsts arī taču) Jautāju, vai vēl kāds piebiedrosies.

Citi speciāli uzprasījušies un gatavojušies nebija, bet varonīgā honkongiete pieteicās kompānijā. Malace! Peldoties viņa atzinās, ka vispār pirmo reizi mūžā peldas (nu labi, dzīvojas, peldējos es) dabīgā saldūdenī – viņiem ir tikai baseini.

Ūdens bija tik silts, ka plunčāties varētu stundām, bet to, protams, nedarījām, jo nevar jau dikti pārējo pacietību pārbaudīt. 🙂

Te redzamā Begas bilde tapusi citā reize, mūsu peldvietiņai, protams, bija smilsaina ieeja – maza pludmalīte.

Brauciena laikā  slinkoju un nebildēju (toties abas Āzijas meitenes to darīja bez pārtraukuma, viena pat brauca ar ieslēgtu GoPro kameru), tālab  man ir tikai dažas grupas bildes un viena, kurā redzamas slūžas – te “brīvā” Begas upe tiek pārtaisīta par rātnu kanālu.

Tā garums ir 116 km, senāk tas izmantots kā ūdens transporta ceļš, jo pa to, ja labi gribējuši un pacietības pieticis, varēts nokļūt līdz Donavai un tālāk virknē Eiropas pilsētu. Pirms dzelzceļa un kādu laiku arī paralēli tam tas ir bijis būtisks pasažieru un ūdensceļš.

Tagad gan tikai atpūtnieki ar laiviņām, pedāļminamajiem  gulbīšiem un līdzīgiem aparātiem pa to braukājas. Klikšķinot uz bildes un skatot to pilnā izmērā, var palasīt informatīvo tekstu par kanālu – skaitļi jau saprotami visās valodās.

Bet bez kanāla iztikt nevarēja arī tāpēc, ka šajā rajonā dabiski Bega ir bijusi sadalījusies kādās 6 slīkšņainās daļās, kas radīja problēmas te dzīvojot un pārvietojoties. Starp citu, Timišoara esot tapusi vietā, kur Begas un Timišas upes ieskaujošie purvi esot bijuši kā nebūt pārejami, tātad – drusku sausāks. Timišas upe mūsdienās ir pazudusi, Bega kanāla veidā pastāv.

Caur Timišoaru bijusi sava veida “ieeja” Rumānijā no Eiropas puses, ja negrib rāpties pāri Karpatu kalniem. Esot gan bijusi vēl viena ” ne-kalnu ieeja” – pa kādas Donavā ietekošas upes ieleju, bet tas ir zemāk pa Donavu un tur vēl neesmu bijusi, tāpēc nosaukumu neatceros.

Patlaban manas grūtākās dienas ir sestdiena un svētdiena, jo jāizdomā ar ko tās aizpildīt. 🙂 Piemēram, vakar/sestdien. Tā kā atkal ir karstā nedēļa (plus 38), tad stipri jāpiedomā, kurp un kad doties. Izlēmu – izmetīšu no rīta puses atkal vienu loku vēl neiepazītā rajonā. Kārtīgi paskatījos kartē (jo Timišoara vispār ir dīvaini plānota – iemeslus nezinu, taču cerību uz regulāru ielu tīklu gandrīz nav – visādi slīpumi, izņēmumi un viss kas cits un ne tikai vecpilsētā). Bet nu labi – izpētīju, noskatīju galvenos orientierus un īsi pirms deviņiem devos ārā – jāizmanto rīta puse, kad saule vēl nav virs galvas un šur tur ēnu spēj mest arī ēkas.

Vispār jau vienkārši: aiziešu līdz stadionam (tas ir milzīgs, apkārt tikpat milzīgs uzbērums – nu gandrīz kā viduslaiku pilīm), tad “pusapli” tam apkārt un taisni iekšā vēl neiepazītajā daļā (līdz stadionam biju tikusi citā reizē).

Ha! Sākums tāds arī bija, raiti soļoju pa ielu apkārt stadionam un pat baudīju rītu, jo vēl bija tikai ap 30 grādiem, līdz pēkšņi pamanu – pag, saulei bija jābūt pa kreisi, bet tā ir pa labi…

Paeju vēl gabaliņu un ieraugu specifisku šauru ielu ar ļoti zīmīgām tramvaja sliedēm (interesantas “pumpas” pa vidu) un vēl uz priekšu man pazīstama ēka (tā baltā – sporta centrs)… Hm, bet tās tak ir netālu no manas kopmītnes…

Kāds secinājums? Biju braši apsoļojusi pilnu apli ap stadionu, un, domādama, ka eju uz priekšu pa izvēlēto ielu, patiesībā jau devos atpakaļ… Ko tagad? Nospriedu, ka igauniete jau nu neesmu un otru apli neiešu. Tad nu devos nelielā neplānotā ekspedīcijā pa “tramvaja ielu”, jo zināju, ka tā ved Jozefīnes virzienā (tātad atpakaļ tikt mācēšu). Tā arī darīju un vairāk šāda veida pārsteigumu nebiju. Brīdi pēc desmitiem (jau bija briesmīgi karsts) atgriezos un metos stipri vēsā dušā.

Diena bija tik karsta, ka nevarēju pat iecerēto gabaliņu emuāram uzrakstīt – klējpdators vienā brīdī no karstuma vienkārši izslēdzās, kaut jau tāpat dzesēšanas nolūkā slīpi novietots. Ir jau viņš večuks un ar niķi karst, bet tā vēl nebija bijis. Tātad – rakstīt no istabiņas varu rītos un vakaros – kad arī laptopam nav pārāk karsti. Vai – kad aizstiepju to uz kondicionēto bibliotēku.

Vispār jau esot vienam jaunā vietā dažāda veida pieredzes sakrājas. Dažreiz jaukas, dažreiz ne tik ļoti, dažreiz smieklīgas – kā ar to stadionu.

Ko vēl esmu “piespiedu kārtā-labprātīgi” atklājusi? Nu, piemēram, par ēšanu. Izlielījos, cik feini lēta ir studentu ēdnīca. Jā, bet ar 10.jūliju tā “aizgāja” brīvdienās līdz rudenim. Nācās meklēt citas iespējas. Vispār  jau te paēst it kā nav problēmu, bet – tās iespējas ir izteikti “studentiskas” – pārsvarā pica un dažāda veida burgeri milzīgā klāstā, klāt “kolasveidīgie”, kas tiek piedāvāti komplektā un ir ļoti lēti (tiesa gan, dažviet atļauts izvēlēties klāt arī ūdeni, sanāk ka vienā cenā). Un tas nav gluži tas, kas mani ļoti priecētu.

“Smukās” kafejnīcas ir, bet toties nav lētas – no stipendijas tur katru dienu neēdīsi un vairākas reizes dienā pavisam noteikti nē. Atrast vietas, kas piedāvā kādus tradicionālus šejienes ēdienus ir vēl grūtāk. Vienu atradu Lyoness pircēju tīklā  un nopriecājos – paēdīšu un arī mazliet naudas ietaupīšu. Aizgāju. Uzlīme uz durvīm ir, jautāju – vai priekšrocību karte darbojas un saņemu atbildi, ka nē. Kāpēc? Tāpēc. Kāpēc uzlīme uz durvīm? Viesmīlis nezinot. Nu ko, lepni gāju projām.

Tiesa gan – pēc kādas nedēļas samierinājusies atgriezos. Iemesls vienkāršs – viņu ēdienkartē internetā redzams, ka te ir arī tradicionālie ēdieni, ko citur pagaidām tā arī neesmu atradusi. Nu tad pamēģināju (lai arī bez Lyoness).  Šoreiz tā bija mamaliga (kukurūzas biezputra) ar šķiņķi, ceptu olu, brinzu un krējumu. Bija noformēta un arī garšoja izcili – kā jau labā vietā pienākas. Maksāja arī ciešami – kopā ar lielu glāzi uz vietas taisītas limonādes ar svaigiem persikiem – labas pusdienas mazliet  virs 6 eiro. Bet daļa it kā normālu ēdienu smukajās vietās ir man nesaprotami dārgi – lielos padsmitos un desmitos eiro.

Gribēju internetā atrast kafejnīcas bildi, bet bija 2 iespējas: vai nu vecais izskats (kur tā daļēji “uzsēdusies” uz  kanāla promenādes) vai jaunais veloceliņš ar fonā redzamu kafejnīcas stūrīti. Izvēlējos otro. Jau rakstīju, ka pilsētā veloceliņu ir daudz un tie ir arī dažādi izveidoti. Šis ir laikam visīpatnējākais posms – velo pa vidu, gājēji pa abām malām.

Vispār jau lieliski, ka veloceliņi ir (un diezgan noslogoti), bet ar to projektēšanu arī te ir gājis visādi: vietām tiešām nedrīkst zaudēt modrību ne gājēji, ne velosipēdisti, jo celiņi ik pa brīdim “mainās vietām” te gar ielas pusi iet velo, te gājēju celiņš un tā ne reizi vien ne īpaši garā gabalā un pat ne aiz krustojumiem, bet pēkšņi vienkārši “taisnā gabalā”. Vietām atkal smuki salikti soliņi, bet – velojoslas malā. Tātad – sēdētāju kājas traucē velobraucējiem…

Arī par jaukajiem siltajiem vakariem jau rakstīju. Vienudien atradu internetā, ka šonedēļ katru vakaru Rožu parkā ir bezmaksas āra kinoseansi. Protams, to man vajag. Aizgāju. Milzu piepūšamais ekrāns izskatās iespaidīgs. Kad satumst – arī bilde kļūst kontrastaināka nekā fotografēšanas brīdī redzams.

Cilvēku daudz un viss jau it kā labi, vienīgi par valodu biju nobažījusies, bet skatoties reklāmas nomierinājos – viņiem, tāpat kā pie mums, fona skaņa ir oriģinālā un subtitri rumāniski. Būtu jau labi, bet filmas oriģinālvaloda bija itāļu… Pasēdēju kādu brīdi un padevos – nav nekāda prieka ar inteliģentu sejas izteiksmi sēdēt brīžos, kad sapratēji smejas kā traki, bet man nav pat idejas par ko – par kaut kādiem vārdiem. Paskatījos internetā – jā, visu nedēļu slavenas godalgotas dažādu Eiropas valstu režisoru filmas – nevienas cerības uz angļu valodu… Tajā brīdī sāku saprast, kāpēc amerikāņu “spērien’ un pirdienkomēdijas”, kā arī asiņainie bojeviki ir tik populāri – tulkojumu nevajag, viss skaidri redzams.

Tā ka arī te viss kā dzīvē – iet dažādi. Sev par prieku varu piebilst, ka tirgū superīgi arbūzi un melones (tās ir arī maziņas, vienu kilogramīgu jau notiesāju) jau maksā 20 centus par kg (redzēs vai būs vēl lētāk, jo tā ir 1 leja), tomāti – 20-40, bet mans favorīts patlaban ir aprikozes – Latvijā man tās šķita nežēlīgi dārgas un/vai negaršīgas.

Vēl atcerējos – vakar vienas mājas dārzā redzēju gladiolas ziedam! Man tās saistās tikai un vienīgi ar 1.septembri, tālab jutos dīvaini, jo ir taču tikai jūlijs. Interesanti, ka šeit ziediem netiek pievērsta tāda uzmanība kā pie mums. Jā, dažviet tirgo milzu “mākslinieciskus” spožpapīros ietīstītus pušķus, bet arī reti. No šī aspekta jāsaka, ka viņu brāļu tauta moldāvi tad vairāk līdzinās latviešiem – tur ziedus galvaspilsētā tirgoja visai līdzīgi kā pie mums – daudz, dažādus un daudzviet.

Centra tuvumā ir speciāls “Ziedu tirgus”, bet tur arī tie paši pušķi, protams, daudz stādu un man pat vairāk tā kā vilka uz kapiņiem. Vēlāk redzēju, ka ne bez pamata – tieši blakus ir kaut kāda “izvadītava” – neprotu citādi nosaukt. Kapi pilsētā ir vairāki un patālu, bet no šejienes vismaz daļa bēru procesiju sākas. Tad jau bēriniekiem tiešām ērti.

Ir vērts paskatīties uz bildītē redzamo Ziedu tirgus jumtu – tas ir audums vai kaut kas tāds – interesanti, vai pa ziemu arī turas? Līdzīgs jumts ir gan manis iecienītajam dārzeņu tirgum (bija bilde kaut kad iepriekš), gan Rožu parka estrādei.

Pulkstenis drīz būs deviņi svētdienas rītā. Ārā patlaban līst – tad jau būs vēsāks svaigums un varēs atkal kādu līkumu pa pilsētu izmest. Un pirmdien jau atkal “bibliotēkas nedēļa” būs klāt.

Vienvakar devos pastaigā vēl nebijušā virzienā. Rajons gan trāpījās ne visai glīts – esošs un bijis rūpnieciskais, bet specifisks – lielā iela ir, mazo šķērsielu, kur nogriezties ko smukāku meklējot nav. Jāiet tik uz priekšu. Tā nu gāju, gāju, līdz ieraudzīju priekšā milzu torņus – nu, tādus, kā parasti labības kombinātiem. Pieeju tuvāk, skatos – P&G jeb Procter & Gamble. Tie tak labību neražo! Bet ko tad? Lielu daļu no mums mājās esošajām saimniecības precēm.

Un kas torņos? Izrādās – tā ir veļas pulveru rūpnīca. Bet nu milzīga! Pašu rūpnīcas 4-stāvīgais korpuss tiem torņiem knapi “pie kājas” – nu ļoti augsti. Rūpnīca pajauna, viss glīts un sakopts un viegla “tīra smarža” apkārt jūtama. Nu jā, es jau sen veļu mazgāju ar citu bezsmaržas pulveri, tālab šo ļoti jūtu.

Tāpēc arī sūtu sveicienu veļasmašīnām – ja jūs izmantojat Latvijā pirktus veļas pulverus Ariel, Tide, Bonux, Ace…, tad tie ir ražoti Timišoarā.

Ja jau tik tālu esam, tad nolēmu painteresēties, kas tad vēl Timišoarā notiek no biznesa puses un noskaidroju dažas interesantas lietas. Bizness šeit būtībā sastāv no 3 daļām:

• apkārtnē – attīstīta lauksaimniecība, jo klimats un augsne ļoti piemēroti (Panonijas līdzenums);
• ir virkne vietēju un ārvalstu ražotņu, piemēram: P&G, iepriekš minētais  Continental, kurš te 3 ražotnēs nodarbina 7 tūkstošus cilvēku (pavisam Rumānijā – 13 tūkst.), virkne dažādu nopietnu elektroinstalāciju komponenšu ražotāju autorūpniecībai, kā arī diezgan daudz dažādu vietēja līmeņa apstrādes ražotņu. Tiesa gan, krīze un fakts, ka ir vēl “lētākas” valstis, ražošanu ir diezgan papostījusi – ir redzami gan pasen, gan ne tik sen būvēti tukši ražošanas korpusi;
• tas ar ko Timišoara īpaši  lepojas ir kļūšana par vienu no galvenajiem Austrumeiropas IT un servisa centriem. Daudzas megakompānijas šeit ir izvietojušas gan savus IT dienestus vai veic dažādu IT produktu izstrādi, daudz ir arī dažādu servisu nodrošinātāju – sākot ar zvanu centriem Eiropai līdz dažāda veida grāmatvedības un citiem servisiem.

Kāpēc tā? Iemesli ir interesanti un pārsvarā ģeogrāfiski/kulturāli pamatoti. Piemēram, salīdzinot 2014.gada korupcijas indeksus, Rumānija ir 43., kamēr Latvija tikai 55.vietā un to lielā mērā nodrošina tieši Rumānijas rietumu daļa, ieskaitot Timišoaru. Kā tā? Timišoarieši atzīst, ka tas, ka viņi ir tik tālu no savas galvaspilsētas un daudz tuvāk rietumiem vienmēr ir mudinājis veidot “rietumnieciskāku” biznesa kultūru un dzīves uztveri.

Šis vispār ir tas interesantais gadījums, kad “nomale patiesībā ir centrs” un otrādi. Kartītē var redzēt, ka Timišoara ir pašā valsts rietumu malā, kamēr galvaspilsēta – pa labi lejpusē. Lai tiktu galvaspilsētā, jāpārvar kalni, kamēr uz rietumu pusi ir līdzenums. Timišoarā ir starptautiskā lidosta (man gan neizdevās sakombinēt lidojumu līdz tai, tālab es lidoju uz kaimiņvalsts Ungārijas galvaspilsētu Budapeštu – no tās Timišoara ir apmēram uz pusi tuvāk kā no pašu galvaspilsētas Bukarestes).

Tāpēc tā nu ir sanācis, ka Bukarestē notiek “parastās galvaspilsētas lietas”, kamēr bizness attīstās arī citos reģionos – katrā kādu noteikti iemeslu dēļ. Vispār jau no valsts vienmērīgas attīstības viedokļa tas ir daudz labāk nekā mūsu “ūdensgalva” Rīga.

Arī transporta infrastruktūra uz rietumu pusi ir daudz labāk attīstīta nekā uz galvaspilsētu. Palīdz arī vēsturiskais multikulturālisms – šejienieši runā daudzās valodās, populārākās svešvalodas ir: angļu, protams, bet vēl ļoti labā līmenī un masveidā vācu, itāļu, spāņu, ungāru, serbu…

2013.gada statistika saka, ka pilsētā ir ap 43 tūkstošiem studentu, no tiem liela daļa studē tehniskas un IT jomas – tas ir vērtīgs papildinājums darbaspēkam. Arī nodarbinātības rādītāji ir labi. Ja Latvija 2015.gada martā starptautiski norāda 9,7% līmeni, tad Rumānijā tas ir 7,1%, bet Timišoarā – zem 2%. Būtībā tas nozīmē, ka darbinieki izvēlas darbavietas. Skaisti.

Tas, kur Latvija ir priekšā, ir kaut cik nopietns vietējais bizness. Mēs paši gan mīlam sūroties, ka nav diezgan, bet tas jau laikam tikai normāli. Doing business indeksā mēs esam 23.vietā pasaulē, kamēr Rumānija 48. un to  var redzēt – jā, ir vietējiem piederoši tirdzniecības kioskiņi un ēstuvītes, ir arī kādas “ražotnītes”, bet laikam jau “Rietumu biezā naudasmaka tuvums” traucē vietējiem pašiem uzdrošināties, augt un attīstīties.

Manas attiecības ar tautas mākslu un mūziku vispār ir sarežģītas. Viss sākās labi: runā, ka pēc tam, kad pirmsskolas vecumā es kādu brīdi esot padzīvojusi pie vecvecākiem Vecpiebalgā, mājās  atgriežoties es labu laiku esot tautasdziesmās vien runājusi (nu jā, dziedātāja neesmu). Tātad – sākums izskatās labi.

Pēc tam nāca grūti gadi – bija jāpārcieš māsu mūzikas skola (ieskaitot vijoles zāģēšanu) un vēl pārcentīgs klavierētājkaimiņš aiz sienas… Trīskārt bezgalīgas gammas, etīdes un viss pārējais periodiskā atkārtojumā (jo viņi visi  trīs bija ar dažu gadu atšķirību). Kaut arī man muzikālās dzirdes neesot, citādi, kā par bērnības traumu to nosaukt nevar. Nav laikam brīnums, ka man patīk roks, pie tam – pasmags.

Tad nāca Atmoda – laiks, kad folklora nevarēja nepatikt. Pati vienu vasaru strādāju nupat atklātajā Dainu kalnā, plus vēl māsas un vecākais dēls darbojās folkloras kopā, kura bija “pierakstīta” manā darba vietā – Gaujas Nacionālajā parkā. Tas pat bija tīri sakarīgs laiks… – kā pa viļņiem tā mana pieredze.

Nu un pēc tam (tagad) nāk Rumānija, kur man vakaros vēl nekā īsti nav ko darīt, HIM koncerts arī vēl 2 nedēļas jāgaida… Bet esmu iemācījusies Timišoaras mājas lapā pasākumu sarakstu atrast un ieraudzīju, ka nu jau aizgājušās nedēļas nogalē te 45to reizi notiks starptautisks folkloras festivāls Inimilor (sirds mūzika – tā aptuveni varētu tulkot). Norises vieta – jaukais un netālais Rožu parks, ieeja bez maksas, laiks ārā  dievīgs – vai var neiet? Protams, nevar.

Tā nu 3 vakarus (sākot ar piektdienu) no 19.30 līdz pusnaktij (ir labi, ja pusnakti var sagaidīt bezroku  blūzītē un nav ne auksti, ne arī visādi lidoņi traucē – te vakaru brīvdabas festivāli būtu jārīko daudz biežāk) baudīju festivāla programmu. Piedalījās viesi no 14 valstīm un daudz vietējo kolektīvu. Uzreiz atvainošos – sliktās kvalitātes bildes ir manējās – sēdēju ap vidu un tas ir maksimālais palielinājums. Bet būtību jau var nojaust. 🙂

Kā patika? Jāsaka  godīgi, vistrakāk man gāja ar vietējiem kolektīviem un tieši par viņiem ir šodienas virsraksts – abi jaunie virsrakstā minētie termini ir manis izdomāti, to visu skatoties un klausoties, tālāk seko skaidrojums.

Klausījos, dīdījos un domāju vispirms par mūziku – nu ko tā man atgādina. Un nonācu pie lapsenēm. Kas ir bijis nikna pūžņa tuvumā, tas sapratīs – traka spiedzoša kakofonija. Mūziķi man varētu iebilst par apzīmējuma trešo vārdu (gan jau kaut kādas harmonijas un arpēdžijas tur ir), bet pirmie divi ir precīzi: uznāk labs bars muzikantu (parasti pāri 10, vienam bungas, pusei vijoles, otrai pusei pūšamie un laiž vaļā spiedzīgu meldiņu briesmīgā skaļumā un trakā tempā…).

Uz skatuves notiekošo vislabāk raksturot krieviski – “tancujet vsjo selo“: kā bildē var nojaust, aizmugurē ir vairāk kā 10 muzikanti, tad vēl kāds bariņš dziedātāju un parasti vairāk kā 20 pāri, kuriem vietas nepietiek, bet tur tomēr mīcās. Pārsvarā – sastājušies līnijā, drošības pēc vēl arī rokās/plecos sadevušies (tas ir tas dzīvžogs) tāpat puslīdz uz vietas (daiļi? sarežģīti?) kustina kājas. Un tie gabali ir gari un, kā jau mājnieku, viņu bija daudz. Bet vietējiem dikti patīk. Es laikam nevienā no iepriekšējām dzīvēm rumāniete neesmu bijusi. Lai nebūtu tikai mani vārdi, paskatieties paši mazu 2007.gada video – domāju, ka ar nepilnu minūti ieskatam pietiks:

Labi, ka bija  arī viesi, citādi būtu jāsāk domāt, ka ar mani kaut kas nav kārtībā. Lapseņmūzikas izcelsme laikam saistāma ar ilgo vēsturisko pakļautību turkiem un līdzīgajiem, jo arī no viesiem, Turcijas pārstāvju “odiņmūzika” (viens pūšamais nevar tik draudīgu blarkšķi uztaisīt) un mazie dzīvžodziņi bija vislīdzīgākie. Kaimiņiem serbiem un bulgāriem bija kaut kas attāli līdzīgs, bet stipri maigākā formā un arī kustības uz skatuves bija vairāk.

Pielieku dikti nekvalitatīvu bildi (bildēts lielais ekrāns, ne skatuve), bet tur redzams interesantais fakts, ka vienā no Timišoaras kolektīviem visas 3 solistes bija blondas! Vai jūs arī domājāt, ka visi rumāņi ir tumsnēji?

Vienā brīdī iedomājos – nu, ņemot vērā karstumu, šādas dejas varētu būt tikai normālas. Bet tad attapos – kā tad spāņi, meksikāņi un citi ne mazāk karstās vietās dzīvojošie? Jeb varbūt “manējie” dejo pa dienu, bet tie pa vakara vēsumu un tad jau var kustēties? Nezinu. Katrā ziņā šejienes mūzikas un dejas tradīcijas ir ārkārtīgi atšķirīgas no mūsējām un citur redzētajām.

Superkoši, kaislīgi un plīvojoši bija Meksikas un Kolumbijas dejotāji – tas, ko no viņiem gaidām, arī neizpalika. Skaisti.

Pirmo reizi redzēju smieklīgas (nu labi, atraktīvas) līnijdejas vīriešu izpildījumā – čikāgieši bija sagatavojuši ļoti kovbojisku deju – ar kūleņiem, seškāju “zirgiem” un visu ko citu. Bet to bilžu kvalitāte man tik krimināla, ka neko te ielikt nevaru. 😦

Pārsteidza, bet pēc maza apmulsuma brīža jāatzīst – pozitīvi, spāņi un ungāri – viņu kolektīvi rādīja nevis klasisko tautas deju, bet kaut ko no 20-30to gadu repertuāra – puslīdz mūsdienīgas “to labo miera laiku” dejas. Man tā vien dungojās līdzi kādreizējā “Bumeranga” melodija par Annu, Līzi un Marī… Patika!

Bija labi dresēts un ļoti skatāms Maskavas kolektīvs ar smieklīgu nosaukumu “Ritmi detstva” – labi, ka ārzemēs to parasti nesaprot, jo ar bērnību tur nekāda sakara nebija, droši vien kāds vēsturisks iemesls. Viņiem un arī Tbilisi studentu puišiem pacelt kājas augstāk par degunu un visādi akrobātiski izgājieni bija nieks. Gruzīni bija tie, kuriem pirmajā vakarā publika aplaudējot cēlās kājās un arī pārējos vakaros vislielākās ovācijas tika viņiem. Un es arī gan cēlos kājās, gan no sirds aplaudēju.

Par ko? Jau piesakot tika uzsvērts (es kaut ko saprotu rumāniski!), ka viņi tradicionālo apvieno ar baletu un akrobātiku (nu labi, šie ir internacionāli vārdi, tāpēc sapratu).

Un man jāsaka, ka es pirmo reizi redzēju tiešām skaistu vīrišķīgu baletu, kur uzmanību nevarēja novērst ne mirkli! Gruzīniskā ekspresija superkolosālā izpildījumā – ātrums, lēcieni, piruetes un kas tik ne vēl, plus vēl vairākas virtuozas “zobenu cīņas” beigās. To nevar izstāstīt. YouTube atradu video, kur kaut kas līdzīgs redzams (bet palieku pie pārliecības, ka te bija vēl labāk).

Tā kā šeit ir nostabillizējies jauks vasaras laiks (dienā mazliet zem 30), tad apzinīgo sēdēšanu bibliotēkā cenšos kompensēt ar pilsētas tālāku iepazīšanu staigājot.

Piektdien man bibliotēka bija bezgalīgi apnikusi jau ap vieniem un devos pie, nē tomēr uz Jozefīni – tas ir viena no pilsētas rajoniem nosaukums. Tiesa gan – varbūt tomēr Jozefs vai Džozefs, jo nosaukts par godu attiecīgam imperatoram? Štrunts par vēsturi, es palikšu pie Jozefīnes, jo oriģinālrakstībā ir “Josefin” un man tā šķiet mīlīgāk.

Kaut vēstures avotos Timišoara minēta jau sen sen (iepriekš to minēju), tad īsti strauji attīstība tomēr sākusies pēc pilsētas “pievienošanas” Eiropas dzelzceļa tīklam un tas noticis 1855.gadā. Kāpēc es to minu? Tāpēc, ka dzelzceļa stacija atrodas Jozefīnes rajonā un tas no laucnieciskas nomales strauji “pilsētnieciskojies” tieši pēc šī notikuma. Sākotnējā stacijas ēka gan nav saglabājusies, patlabanējā redzama bildē.

Mana gājiena mērķis gan bija Jozefīnes tirgus ēka. Tā ar plašu vērienu uzbūvēta par Eiropas naudu 2012.gadā un man jau šķiet, ka sanācis kā nereti arī pie mums:  ideja nav slikta, bet vai īstā ēka īstajā  vietā?

Bildītē redzamā vizualizācija rāda skaistu 4 stāvu ēku. Ar aizpildīšanu gan pašvaki: 4.stāvs slēgts, 3šajā daži nīkulīgi tirgotāji, 2ais kaut cik aizpildīts (gaļa un piena produkti, bet ne daudz), pilns vienīgi pirmais stāvs, jo te augļi un dārzeņi. Nu jā, šis nav diez ko bagāts rajons šobrīd. Jozefīne man daļēji atgādina (jau rakstīju) Marijas/Čaka ielu, kur mazbodītēs var nopirkt visus iedomājamos un neiedomājamos apģērbus un mājās vajadzīgos sīkumus, bet daļēji – Rumbulu, jo te ir “specializētās ielas”, kurās tirgo milzīgu auto daļu un celtniecības materiālu klāstu – no uz zemes sakrautām kaudzēm ar kaut ko, līdz smalkiem stiklotiem saloniem.

Apkārtējā apbūve ir zema (pārsvarā viens, divi stāvi) un tomēr greznāk veidota – atbilstīgi tā laika stilam, līdz ar to šis modernais lakoniskais milzis, vismaz manuprāt, neiederas apkārtnē, kaut ēka pati par sevi man patīk. Es jau pat iedomājos, ka šo labprāt būtu redzējusi pilsētas centram piegulošajā 7000 tirgū (nezinu kāpēc tāds nosaukums), jo tur ir pavisam cits cilvēku daudzums un maksātspēja, augstākas apkārtējās ēkas un liels vietas trūkums. Bet nu labi, gan jau kāds zina, kādēļ šādi.

Sestdien devos “tālajā pārgājienā” uz  veikalu Decathlon – GoogleMaps rāda, ka  jāiet mazliet vairāk kā stunda. Orientēšanās problēmu šoreiz nebija, jo puse ceļa jau bija zināma (Julius Mall virziens) un arī tālāk, gan turp, gan atpakaļceļš bija pa vienu ielu. Nekādus līkumus šoreiz netaisīju, jo gan attālums liels tāpat, gan tas, ka viņu ārpuscentra lielmāju rajoni ir tādi paši kā mūsējie – viena vai pāris lielās ielas, bet iekšpagalmu mudžeklī degunu labāk nebāzt, ja nav vajadzības.

Kādēļ bija tik tālu jāiet? No vienas puses – tā pati izstaigāšanās un pilsētas iepazīšanas vajadzība, no otras – visnotaļ praktiski apsvērumi. Es šurp atbraucu ar iespējami mazu bagāžu un domu, ka nepieciešamo piepirkšu klāt uz vietas. Un šķiet, ka tas bija pareizs lēmums: tikai esot te var saprast, ko īsti vajag un arī cenas ir labas.

Sapratu, ka man ikdienas staigāšanai vajag sandales. Dikti “dāmīgas” nē, bet izteikti sportiskas  arī ne. Izstaigāju centra veikalus, bet neko īsti sev pa prātam neatradu. Kādā brīdī internetā rakājoties atradu Quecha Switch un nospriedu, ka tās man vajag vismaz apskatīt un izmēģināt (pielieku video, ja nu vēl kādai iepatīkas ideja). Noskaidroju arī, ka Decathlon tās varētu būt. Bija jāiet.

Tagad zinu, ka Quecha vismaz Rumānijas Decathlon ir pamatpiegādātājs – šī zīmola preces bija vai visās grupās: no teltīm, līdz apģērbiem, apaviem un visvisādam aprīkojumam. Mājās atnākot izrādījās, ka no maniem 4 pirkumiem 3 ir šī zīmola: ne vien sandales (jā, nopirku gan “pamatvariantu”, gan 1 lentīšu komplektu – kādā brīdī  mēģināšu “uztīt”), bet arī plānšorti un plānbūzīte. Nu jā, tas priekšvārdiņš “plān-” te ir ļoti svarīgs, jo karsti, bet kaut kas mugurā jāvelk ir.

Ja audumus salīdzinātu kā papīru, tad es teiktu, ka tas, ko mēs Latvijā velkam mugurā vasarā ir kā parastais 80-gramīgais baltais ofisa papīrs, te vajag zīdpapīru. Un vairums apģērbu tādi  (plāni) arī ir – vai tā būtu kokvilna vai cits materiāls. Drīzāk varētu būt grūti nopirkt mums ierastā biezuma kokvilnas polo vai t-kreklus vai ko līdzīgu.

Paskatījos ražotājus: sandalēm Ķīna, zeķēm – Turcija, šortiem Brazīlija, blūzītei pat Mozambika… Istabiņā, cīnoties ar cenu un pārējā liekā noņemšanu, atklāju, ka visiem bija iestrādāti RFID drošības/pretzagšanas risinājumi: zeķēm un sandalēm uzlīmes veidā, bet abiem apģērba gabaliem – jau rūpnīcā iešūti kopā ar pārējām uzrakstu birkām, nevis smagie melnie “pīkstuļi”. Smalki.

Ja par tehnoloģijām iesāku, tad pirms kādām dienām Auchan lielveikalā pamanīju, ka pie kases ir iespējama arī bezkontakta maksāšana. Žēl, ka man vēl nav AppleWatch vai kāds no supergudrajiem telefoniem, kas šo atbalsta.

Par to, ar ko vērtīgi (un bez maksas) aizpildīti daži pēdējie vakari uzrakstīšu citudien. 😉

Jau gadu desmitiem (uzrakstīts šitais izskatās briesmīgi, bet tas ir taisnība) mani rīti sākas ar kafiju. Rumānijā esmu nu jau divas nedēļas un kafiju nebiju dzērusi NE REIZI! Un ne tādēļ, ka nav pieejama, protams, ir: gan kafejnīcās cenas saprātīgas, gan hostelī ir automāts, gan man pašai ir līdzi…

Kas tad par vainu? Nu pavisam vienkārši – ir tik karsti, ka pat doma par kafiju liek nosvīst. Drīzāk ir pat otrādi – ejot garām kafijas piedāvājumiem, ik reizi nodomāju – kurš gan te spēj dzert kafiju! Tā bija līdz šodienas rītam.

Pēc ārkārtīgi karstajām iepriekšējām dienām, naktī bija patīkami dzirdēt, ka līst lietus. No rīta pamodos – viss pelēks, istabiņā joprojām karsti, bet, izejot ārā, jutu, ka ir tikai kādi divdesmit grādi. Daļa no vietējiem, protams, jau attiecīgi saģērbušies – garās bikses un jakas. Man pusbiksēs un polo kreklā bija ļoti labi un pa ceļam uz bibliotēku, ejot garām vienai no kafejnīcām, es piepeši sapratu, ka šorīt es esmu spējīga uz TO – ar baudu izdzert tasi kafijas āra terasē (šajā laikā parasti tādas domas vairs nav, par karstu). 🙂

Izdevību garām laist nevarēju, jo biju paskatījusies laika prognozi, ka uz pēcpusdienu jau atgriezīsies saule un tuvākās nedēļas laikā mazāk par +27 grādiem nebūšot. Kas zina,  kā tad atkal būs ar kafiju. Jāsaka banālais: cik maz mums reizēm vajag līdz pilnīgai laimei… – man tā bija nesteidzīga kafijas tase patīkamos laika apstākļos.

Pēc tam gan atkal apzinīgi devos uz bibliotēku pastrādāt. Atļāvos “darba dienu” beigt ap četriem, jo saule joprojām nebija parādījusies un es izlēmu, ka tādu pēcpusdienu vajag izmantot, lai ar baudu pastaigātos, nevis tikai lēni valkātos no vienas ēnas līdz nākamajai, kā karstajās dienās. Tā nu bez steigas izmetu loku pa pilsētu, pa ceļam citā tirgū (arī nejauši atklāju vienā no saviem “pārgājieniem”) nopirku mazliet augļu.

Aizgāju uz jau iepriekš kartē noskatīto “Botānisko dārzu”. Tiesa gan, pēc Moldovas analoģijas biju sevi noskaņojusi nesagaidīt par daudz, nesalīdzināt ar mūsu izpratni par šāda nosaukuma objektiem. Un pareizi vien bija.

Šajā bildītē redzama viena no dažām jaukajām puķu dobītēm. Apskatījos dažādas sen neredzētas vasaras apstādījumu puķītes (nekādu uzrakstu klāt nav, tikai skaistums).

Būtībā tas ir jauks ēnains un ne visai kopts parks ar daudziem celiņiem un soliņiem. Parkam ir bijuši arī labāki laiki, jo vismaz 2 pamestus baseinus arī redzēju. Bet cilvēki staigā, sēž uz soliņiem. Stratēģiski parks ir labā vietā (es varbūt salīdzinātu ar Grīziņkalnu) – ejot no saulainā (jo platas ielas) pilsētas centra uz klaju dzīvojamo rajonu saules ir stipri par daudz un tad nu parks ir pa vidu – daļu ceļa var veikt pa tā ēnainajiem celiņiem.

Apmēram šādi izskatās parka “normālā daļa”. Internetā lasīju, ka tur dažādos laikos esot daudz dažādu šķirņu koku sastādīts (bet konkrēta skaita nav). Tie tur arī aug, kā nu sastādīti un bez jebkādām nosaukumu norādēm. Man tās būtu noderējušas, jo no šejienes kokiem daudzus nepazīstu, par dažiem man ir idejas par radniecību ar kādiem mūsējiem, bet ne tuvu ne par visiem.

Te aug liepas un kastaņi, ir pa kādai kļavai. No vietējiem atpazīstu valriekstus (to bumbiņas  jau labi paaugušās), dažādus akācijveidīgos (pēc lapu formas) un tas laikam arī viss. Bet dažādība ir krietna.

Lai nu kā ar to botāniku, bet šis parks ir vienīgā man zināmā vieta Timišoarā, kurā ir jebkāds reljefs (dzelzceļa uzbērumu un kanāla pretplūdu valni es neskaitīšu)! Nezinu, kā tas reljefs tur ir radies vai saglabājies, bet parciņa līkloču takas jauki līkumo gan pa horizontāli, gan vertikāli (rūpīgi ieskatoties bildītē var redzēt, ka nav līdzens). Nu, protams, nav ne Himalaji un pat ne Gaiziņš, bet kādu 10 metru augstuma starpība ir un to veido ne tikai viens “kalns”, bet tiešām jauks dažāda līmeņa paaugstinājumu un pazeminājumu “mudžeklis”. Man pat ienāca prātā – te varētu sarīkot mazu pilsētas orientēšanos (sveiciens manam kursabiedram Aigaram, kurš ir SportIdent praksē Vācijā). 🙂

Tā es jauki pastaigāju, un tad jau kādā brīdī bija jāsāk miegt  acis – saule bija atgriezusies, bet man no rīta līdzi paņēmies bija lietussargs, nevis saulesbrilles. Nācās vien atgriezties istabiņā, jo jau šovakar tiek solīti 28 grādi…