Monthly Archives: 2015. gada jūlijs

Dubultkulturālā trešdiena ar mannas putru pabā

Tā kā patreiz savā maģistra darbā esmu sapinusies, tad atļaujos pēcpusdienās izmukt no bibliotēkas. Bet, protams, cenšos sevi piespiest tajās “darīt kaut ko vērtīgu”. 🙂

Reālistiski skatoties, ap pulksten diviem viena no akūtajām lietām ir pusdienas. Gudroju, kādas tās varētu būt šoreiz, jo vēl viena no manām iecienītajām pusdienu vietām ir aizvērusies līdz rudenim. Tā kā biju saņēmusi priecīgu ziņu, ka manas pasenās pusdienas Florā tomēr izdevies ieskaitīt Lyoness sistēmas labumos, tad izlēmu šoreiz izmēģināt citu šajā pircējiem izdevīgajā tīklā ietilpstošu vietu. Un tas bija… – angļu pabs (krogs?) Note.

note pubVajadzētu būt tā, ka tie, kuri mani labi pazīst, tagad ir vismaz mēreni izbrīnīti. Nesatraucieties, alus man negaršo joprojām, taču biju internetā izpētījusi, ka te ir labs pusdienu piedāvājums, tālab devos to izmēģināt. Bija rakstīts arī, ka šis esot vienīgais “īstais angļu pabs Timišoarā”. Tā kā pabos nebiju bijusi vispār, tad bija taču jāizmēģina.

Tas atrodas interesantā vietā – vispār jau centrā, taču pašaurā šķērsieliņā pilsētas domes iekšpagalmā un sarkanā ieeja man no attāluma atgādināja ķīniešu ēstuvi. Blakus bija arī dekoratīva “tipiskā” sarkanā telefonbūdiņa (tā gan bildē nav iekļuvusi).

the-note-pubIekšā – patumšs (laikam skaitās omulīgs), diezgan ērti iekārtots tāds kā senlaicīgs un apbružāts “anglisks” stiliņš.

Jau ārpusē bija uzstutēts uzrakstdēlis, kas atgādināja, ka te ir spēkā “pusdienu komplekts par labu cenu”. Kā saskaitīju, tad 3 ēdieni (3 rindiņas, kas atdalītas ar 2 pluszīmēm): kaut kāda zupa (ciorba – izrunā čorba – tas nākot no turkiem), otrais, kur sapratu kartupeļus un kaut ko no vistas, plus vēl pilnīgi nesaprotams kaut kas trešajā rindā, kam vajadzētu būt dzērienam vai saldajam. Cena mazliet zem 4 eiro. Šo komplektu arī pasūtīju, plus vēl kafiju. Zupa un otrais bija labi, tur nav ko sīkāk rakstīt, bet es gaidīju, kas tad būs tas trešais.

Vairs pat neatceros kad un kur pēdējo reizi ēdu mannas biezputru ar ķīseli. Ārpus mājām tas varētu būt bijis kaut kad ļoti sen kādā ļoti vienkāršā ēdnīcā un tieši tas bija saldais pabā! Spečuki – vai tas ir tipisks angļu ēdiens? Rumāņu nez vai – ja tā būtu mamaliga (kukurūzas biezputra), es nebūtu brīnījusies. Taču nesūdzos, pēc izbrīna pārvarēšanas garšoja labi.

art museum fasPēc labas paēšanas ir iespējami 2 varianti: vai nu pagulēt, vai izkustēties. Izvēlējos otro. Nolēmu aizstaigāt uz netālo vecpilsētu un, vēsumu meklējot, ieiet apskatīt Mākslas muzeju, kas izvietots plašā un nesen atjaunotā (2006.g.) baroka pilī.

Ir jau sarežģīti ar pilīm un to aizpildīšanu/izmantošanu. Arī šī, protams,  pirms pārsimt gadiem būvēta valdniekiem. Juku laikos pēc Austroungārijas impērijas sabrukuma tur viss kas bijis, no 1946.gada līdz restaurācijai, kas sākās 80to gadu beigās – “manas” Politehniskās universitātes Lauksaimniecības fakultāte (vecpilsētā!).

Staigāju pa ēku un aizdomājos. Jā, mums ir brīnišķīgā Rundāle un tieši tāda, kā, manuprāt, pilij vajadzētu būt. Jelgavas pilī (kāda sakritība!) mums joprojām ir lauksaimniecības augstskola. Nez vai pils ir ļoti ērta augstskolai, bet kaut kā jau sadzīvo. Šeit – mākslas muzejs. Vieta jau ideāla – pats centrs. Remonts arī veikts kvalitatīvi, ēka tiek saglabāta (man ārkārtīgi patika restaurētās vecās greznās durvis un logu slēģi, bet bildēt muzejā, kā jau ierasts, ir aizliegts. Tikai kāpņu laukumiņu atļāvos veikli nobildēt).

art museumBet – mākslas muzejā jau tā māksla ir maksimāli jārāda, nevis ēka. Laikam tālab viss maksimāli balts un lakonisks. Un kur tad barokam raksturīgā greznība? Pašā augšējā stāvā viena zāle ir atjaunota kā barokam pieklājas: zeltījumi, zaļi-sarkano auduma tapešu sienas…, bet viss pārējais balts. Vietām izlikts pa kādam restaurētam krēslam. Plānojums laikam atstāts maksimāli nemainīts, bet salīdzinoši nelielo telpu virkne, kas savstarpēji caurstaigājamas man nešķita ļoti optimāla. Ko padarīsi – visu gribēt nevar.

Par pašu mākslu neko daudz pateikt nemēģināšu, neesmu diža speciāliste. Tradicionālajā/vēsturiskajā vietējo mākslinieku daļā dominēja eļļas darbi, kas man nav sevišķi tuvi (vismaz “parupjajā” versijā), bija arī kādi smalki izstrādāti (tādi man tīk labāk) vecie darbi, diezgan daudz ikonu un arī modernā māksla.

Pēc pirmās kulturālās daļas devos uz istabiņu. Vakarā bija ieplānota otrā. Atkal jau jāraksta – tie, kuri mani pazīst, zina, ka es neesmu diezko veikla uz “vienkārši tāpat iepazīšanos” (protams, ja kaut kas vajadzīgs, tad jau galā tieku). Taču man ir izdevies iepazīties ar vienu tādu pašu šejienes būtni – apmēram manu gadu dāmu Danu, kas labi runā angliski. Mēs satikāmies svētdienas rītā, kad kopā uz norunātā stūra gaidījām piebraucam busiņu uz “lauku SPA”. Tā kā tas kavējās minūtes 15, tad “piespiedu kārtā” sākām runāties un arī dienas gaitā papļāpājām.

Es atzinos, ka diezgan bieži īsti nezinu ko sadarīt vakaros vai kādos brīvos brīžos, samainījāmies e-pastu adresēm un Dana solījās ziņot, ja būtu kāds man “derīgs” pasākums (tas nozīmē – kur nav lielas runāšanas rumāniski vien). Un tā nu Dana man bija atrakstījusi, ka viņai ir ielūgums 2 personām uz koncertu, kas notiek centrā un sākas astoņos. Protams, piekritu, jo arī norises vieta bija interesanta – Klapka cafe.

IM000413.JPG

IM000413.JPG

Tā nemaz nav “tikai” kafejnīca, kā izskatās no nosaukuma. Izrādās, ka bildē redzamajā ēkā 1815.gadā te dzīvojošais ungārs Jozefs Klapka atvēris pirmo bibliotēku un kopš tā laika šāda vai tāda saistība ar kultūru un “gara gaismu” ēkai ir visu laiku.

Šobrīd te ir vieta dažādiem mākslinieciskiem, kultūras, radošiem… pasākumiem, komplektā ar mazu kafejnīcu. Viss notiek, ieejot pa baltajiem vārtiem (milzu durvīm?). Aiz tiem slēpjas ārkārtīgi jauka iekšpagalma iekļauti 3 stāvi.

klapka iekspagKad ir jauks laiks (un tāds tas te ir mēnešiem, vien pats ziemas vidus mēdz būt “ziemīgs”), pasākumi notiek iekšpagalmā. Tā vidu aug karalisks kastaņkoks, rudeņos zem tā nostiepjot tīklu, lai apmeklētāji necieš no lejupkrītošiem adataiņiem.

Trešdienas pasākums bija pusotrstundīgs Joe Nat King atceres koncerts, kurā dominēja viegli blūzīgs stils, ko ik pa brīdim atdzīvināja jaukas un populāras spāņu un meksikāņu melodijas. Mūziķi bija vietējie, bet labi un iztikām bez “lapseņmūzikas”. Skatītāju bija daudz vairāk kā šajā interneta bildē – sēdējām rātni blīvās rindās, kopā vairāk par simtu (paskaitīju un pareizināju rindas).

klapka radioLiela daļa klausītāju bija regulārie apmeklētāji – gan savā starpā, gan ar mūziķiem pazīstami un tas radīja īpaši jauku atmosfēru.

Koncertu raidīja arī vietējais radio. Pielieku nekvalitatīvu bildi (krēslā bildēts) – nebiju redzējusi, ka tehnoloģiski mūsdienās tas ir tik vienkārši: sēž puisis ar planšetdatoru un “spēlējas” ar podziņām, kas regulē skaņas kvalitāti ēteram.

timis operaKoncertam beidzoties,  lēni satumsa, bet vakars joprojām bija jauki silts. Ielu kafejnīcas pilnas ar cilvēkiem, ieskaitot ļoti apmierinātus aktīvi skraidošus visādu vecumu bērnus – beidzot nav dikti karsti…

Ar baudu un nesteidzīgi dodoties atceļā nobildēju skaisti izgaismoto Operas namu. Arī dienā tas ir iespaidīgs, bet papelēks. Šāds tas man patīk labāk. Starp citu – milzu ēkā, kas aizņem vai veselu kvartālu, draudzīgi sadzīvo pat 4 teātri: operas, nacionālais, vācu un ungāru. Patlaban visiem ir pārtraukums, bet varbūt paspēšu ieskatīties arī iekšpusē, jo tie pamazām atsāk sezonu augusta beigās.

timis ortodoxZiemsvētkus atgādinošu katedrāles bildīti, kurā gan, ja labi ieskatās, redzami cilvēki šortos, izveidoja čaklais GooglePhoto asistents. Ielieku, jo arī tā bija skaisti izgaismota.

Advertisements

Vilki un karpi jeb stāsts, kas sākas ar daciām un citām mašīnām

Esmu cilvēks, kam autiņi patīk, tālab pati brīnos, ka jau mēnesis pagājis, bet neko daudz par tiem uzrakstījusi vēl neesmu. Tās pāris lietas, kas bija (ka degviela dārgāka kā pie mums un šoferīši perfekti stājas pie gājēju pārejām) joprojām paliek spēkā – tā tiešām ir. Tagad vēl drusku “mašīniskāks” pārskats.

GDLFlameVienīgais, kas man nepatīk auto jomā ir tas, ka šejienes braukšanas stils ir trakāks, agresīvāks un noteikti skaļāks kā pie mums. Gandrīz nepārtraukti dzirdams, ka kāds kaut kur (pārliecīgi) gāzē vai bremzē – autiņi rēc vai kauc. Bet nav gan tā, ka lūžņu čupas būtu uz katra stūra – kaut kā galā viņi tiek, es nevienu avāriju redzējusi neesmu.

small vs big carInteresantāks ir jautājums – ar ko viņi brauc? Pagaidām, protams, atbildēt varu tikai par Timišoaru, bet man kā ekonomistei ļoti patīk redzamais. Un proti – pie mums tik populāro dārgo brendu mašīnu (Volvo, arī Audi, Mersedes un BMW) ir maz, proporcionāli vēl mazāk ir visu veidu džipu (labi, labi, “apvidus auto”) un “viltusdžipu” jeb krosoveru, ar kuriem pie mums pilni ceļi.

Dominē jaunas un pajaunas (noteikti vidējais vecums nav lielāks kā Latvijā) mazās un vidējās klases mašīnas no “neprestižajiem” zīmoliem. Protams, pirmajā vietā ir Rumānijā ražotās Dacia (bet arī te – džipīgo Duster un Sandero nav daudz), ļoti daudz ir Volkswagen un tā “mazo brāļu” – Seat un Skoda, tad francūžu un korejiešu. Japāņu nav daudz, amerikāņi, protams, ir izcils retums.

question-mark-faceSalīdzinu un domāju: diez, vai mums pašiem kaut kas ar galvu nav kārtībā, jeb mārketinga speciālisti (dārgo zīmolu un lielā izmēra autiņu pārdevēji) Latvijā ir daudz spēcīgāki kā Rumānijā? Man personīgi patīk šejieniešu racionālā attieksme (pati Latvijā braucu ar Seat Ibiza – esmu liela diezgan, lai varētu atļauties ērtu mazu auto 🙂 ).

Karstajās dienās redzams, ka vairumam auto logi ir ciet, tātad – kondicionieri ir un tie darbojas, kas savukārt tālāk norāda, ka autiņiem nav “spaiņa aprīkojums”. Man šķiet, ka tas rāda ļoti racionālu un nepretenciozu attieksmi pret auto – tam ir jābūt ērtam pārvietošanās līdzeklim, nevis “statusa rādītājam”. Katru dienu eju garām lielai bankai, arī pie tās stāvošās darba mašīnas ir škodas u.tml., līdzīgi arī citur. Patīkami, ka mašīnas ir tīras un daudzas pat ļoti spožas – regulāri mazgātas un koptas.

Un kā tad ar tām Daciām? Jā, protams, tās dominē un, vēlreiz – protams – jaunie modeļi. Pa kādam vecajam var ieraudzīt, bet vajag veiksmi un pacietību. Es 2 bildītes pielieku.

dac2Īsumā Dacia vēsturi var salīdzināt ar krievu žiguļu vēsturi: ap 1960.gadu tolaik sociālistiskās Rumānijas vadība saprata, ka paši galā netiks, un vajadzētu nopirkt kādas Rietumu firmas licenci auto ražošanai.

Tika nopirkta Renault 12 licence, 1966.gadā sāka būvēt rūpnīcu Mioveni pilsētā (kādus 400 km no Timišoaras, jeb 2/3 ceļa līdz Bukarestei) un 1968.gadā tā sāka darboties.

dac1Zaļais ir tipisks visslavenākā 1300.modeļa piemērs – tas ir ar priekšpiedziņu un ar nelielām modifikācijām ticis ražots no 1969. līdz 2004. (!!!) gadam. Pavisam esot saražoti 2,5 miljoni Dacia 1300.

Otrajā bildē – “saimnieciskā” un jau mazliet noapaļotāka versija.

dacia-historyVarbūt 1300.modeli  ražotu vēl šodien, bet 1999.gadā Renault nopirka šo rūpnīcu un kopš 2004.gada tiek ražotas Dacia automašīnas “mūsdienu” versijā. Bildītēs redzama zīmola evolūcija un tagad arī ikviens no jums var būt eksperts – ja uz ceļa redzama Dacia ar zilo logo – tā ir vecāka, ar sudrabaini metālisko – jauna.

Bet no kurienes nosaukums Dacia? No sen-sen-senvēstures. Tiek uzskatīts, ka jau tūkstošiem gadu pirms mūsu ēras milzīgu apgabalu no Donavas līdz Karpatiem un pāri tiem apdzīvojuši senie dācieši. No kurienes viņi? Skaidri nav zināms, bet tā ir viena no proto-indo-eiropiešu tautām ar ļoti senu valodu un tiek uzskatīta par ļoti radniecisku trāķiešiem (ja kāds kaut ko atceras par Seno Grieķiju).

Tas “romanian”, ko tagad zinām  parādījies pamazām. Skaidri zināms, ka Dāciju pa daļām ir pakļāvis Jūlijs Cēzars (ja vajag, jāatkārto Senās Romas vēsture) un tad, Dācijai esot Romas impērijas provincei, arī sākusies gadsimtiem ilgā saistība ar visu “romisko”. Tiesa gan, zem Romas impērijas spārna pavadītajos gadsimtos, Dācijas provinces robežas bijušas visai mainīgas dažādos laikos: kaut cik stabili tās sastāvā turējusies līdzenā Timišoaras apkārtne, bet ar attālākiem un kalnu rajoniem gājis visādi – tie kalnieši jau visur nepakļāvīgi.

val koksStarp citu, viens no iemesliem tam, kāpēc šejienieši zina tik daudz valodu, ir faktā, ka rumāņu valoda ir ļoti līdzīga (tikai senāka) galvenajām Eiropas valodām: itāļu, spāņu – to apguve esot pavisam viegla. Arī ar jocīgo franču valodu (no rakstības būtiski atšķirīga izruna), saistot kopīga uzbūve, un arī angļu un vācu valodas jau ir tajā pašā grupā.

Tā ir būtiska priekšrocība mūsdienu daudzvalodu pasaulē.

vilkiJa kāds atceras stāstu par Romulu un Remu – diviem vilcēniem, kas ir Romas simbols, tad ir interesanti zināt, ka arī Timišoaras centrā ir “vilkskulptūra”.

Un nevis tāpēc, ka pašiem tā gribējās, bet tādēļ, ka Romas pilsēta to 1926.gadā uzdāvinājusi Timišoarai.

Kaut visa Rumānija  (Romania) mīl uzsvērt savu saistību ar Romas impēriju (jo tie bija pirmie ziedu laiki un pie tam sen), Timišoaras un vispār šī apgabala loma ir būtiska, jo tas dēļ sava līdzenuma (tas nekas, ka purvains, vienalga labāk nekā kalni) bija “vārti” uz pārējām Rumānijas daļām.

Dacian_Draco_on_Trajan's_Column_2Interesanti, ka vairumam no mums Rumānija saistās ar Drakulu (kaut tajā stāstā patiesības ir maz, bet šausmenītes jau visiem patīk). Vēsturiski patiesāka ir saistība ar vilkiem un pat vēl senākiem par Romulu un Remu.

Jau vissenākajos grieķu pierakstos tiek runāts par Dācijas leģendām par tās tautas saistību ar vilkiem vai pat izcelšanos no tiem un/vai spēju pārvērsties par vilkiem, tātad – par vilkačiem. Dāciešu mitoloģijā galvenais ir bijis vilks un saistība ar vilkiem.

carpatiJā, un tie otri virsrakstā minētie tiešām ir “karpi”, nevis “karpas”. Te runa ir par to, ka tagadējās Rumānijas (toreizējās Dācijas) kalnos dzīvojošās cilts nosaukums ir bijis “karpi” un no tā savukārt ģeogrāfijā iegājies kalnu nosaukums – Karpati.

Ja gribam būt pavisam precīzi, tad Karpatiem ir 3 daļas – kartītē tās smuki atzīmētas.

Ko viens par otru domāja un kā sadzīvoja dācieši ar karpiem nav skaidri zināms, bet ir liecības, ka abas grupas bijuši vietsēži zemkopji, kas grūtos brīžos kopā cīnījušies pret iebrucējiem-sirotājiem no tagadējās Ukrainas un Krievzemes stepēm.

Lovrinas lauku SPA

Kad runājāmies ar Liviu par manu gribēšanu visu ko ārpus Timišoaras apskatīt, viņš solījās uzjautāt arī citiem saviem kolēģiem, vai tiem nav kas potenciāli man noderīgs ieplānots. Pēc dažām dienām saņēmu ziņu, ka svētdienā, samaksājot 6 eiro par transportu, varu doties kopā ar Danielu un viņa savāktu bariņu uz Lovrinu – ciemu 45 km attālumā.

Kas tur ko redzēt? Varot centriņu apskatīt, esot  diezgan liels tirgus un termālais āra baseins. Kurš nosauktajiem mani piesaistīja? Protams, baseins. Un tad nu tā arī sanāca, ka praktiski ar to visa diena gan sākās, gan beidzās, bet bija labi!

Lovrin coat of armsProtams, braucienam gatavojos. Paskatījos, kas par Lovrinu ir internetā. Kaut ģerbonī zīmēts cietoksnis, tādu varenā un slavenā izskatā, ne wikipēdijā, ne uz vietas neredzēju (rakstu uzmanīgi, lai nesanāk kā ar Timišu – ja nu tomēr kaut kur kaut kas ir). Ar ticības lietām gan problēmu nav: ir gan roman ortodox (nezinu, kā pareizi tulkot – tas ir pareizticības veids, bet krustam nav tas slīpais pāri), gan serbu, gan vāciešu baznīcas – visas ēkas skaistas un labi uzturētas.

eekasSavas mājas lapas Lovrinai nav, wikipēdija saka, ka ciemā patlaban esot palicis mazāk par 3 tūkstošiem iedzīvotāju, jo deviņdesmito gadu sākumā vēsturiskie pamatiedzīvotāji – Vācijas švābi – masveidā devušies atpakaļ uz dzimteni.

Jā, virkne ēku ir tukšas. Bet tas, ka tur vācieši dzīvojuši, redzams vēl tagad – nelielās dzīvojamās un tirdzniecības ēkas tiešām glīti uzbūvētas un izrotātas. pansijaDaļa patlaban tiek atjaunotas.

Ilustrācijai pielieku bildītes no jaukas “Schwabenhof” pansijas – pa lielajiem atjaunotās fasādes vārtiem nonākam kvadrātveidā izbūvētās ēkas ēnainajā iekšpagalmā – tur ir gan neliels dārziņš ar augļukokiem un puķēm, gan ieejas istabās – nekādu gaiteņu, katrai istabai sava ieeja no dārza un skaists veco laiku āra grīdas/celiņu flīzējums saglabāts. Jauki.

pagalmsgriidaIstabas cena (viss pilnīgi jauns un izskatās grezni) – ap 9 eiro par nakti. Nu ja, lauki…

Daniels gāja parunāties ar saimniekiem, jo viņa māsa no Bukarestes taisoties te palikt nedēļu.
istabaKo redzēju pa ceļam?

Salīdzinoši es teiktu, ka tā ir viena milzonīga Zemgale – viss plakans un apstrādāts. Labība jau novākta, palikuši milzīgi zeltaini saulespuķu lauki, kas mijas ar kukurūzu.

Jā, šur tur augļu kociņi, šur tur arbūzi un melones pa zemi ripinās un ceļmalās tiek tirgoti, bet tiem īstās milzu apmēru audzēšanas vietas esot vairāk uz dienvidiem.

Naktī Timišoarā bija traks negaiss (man nav bail, bet vienalga dikti skaļš un zibsnījošs), rīts atnāca apmācies un tikai mazliet virs divdesmit. Vispār jau – ideāla diena priekš tāda bālģīmja, kā manis, jo saule parādījās vēlāk, pamazām un diena neuzkarsa tik traki kā visa iepriekšējā nedēļa. Uzreiz varu piebilst, ka apmēram 20% no apmeklētājiem bija “manējie” – koši baltie. 🙂

Ieeja pašvaldībai piederošajā termālā baseina teritorijā maksā ap 2 eiro. Par to naudu var paši zālienā meklēt kur “izklāties”; ja ir brīvi, tad okupēt kādus no koka zviļņiem (dabūjām, jo bijām klāt mazliet pēc 10iem); vēl pieejamas ģērbtuves, duša, dzeramais ūdens un tīra tualete (ar papīru). Ir arī piknika vietas, galdi, soliņi un vairāki grili, tīri  labi aprīkots bērnu laukums (ja nu viņi tomēr izlien no ūdens)… Par papildu naudu un brīvprātīgi var tikt arī pie visādiem ēdamajiem un dzeramajiem – kā jau mūsdienās visur. Viss patīkami tīrs un sakopts. Jā, jau atkal to uzsveru, bet ne tuvu ne vienmēr savos ceļojumos to esmu redzējusi. Nu ja, Rumānijas šīs puses ilgā saistība ar kārtību mīlošajiem vāciešiem un austriešiem atstājusi ļoti pozītivas sekas.

baseins2Labi, labi, tagad beidzot par to solīto SPA. Arī Rumānijā šur un tur karsts minerālūdens pazemē noturēties negrib un šaujas ārā. Arī tik līdzenās vietās kā Lovrina, par kalniem nemaz nerunājot. Šeit karstie avoti tiek izmantoti divējādi – ziemā ir slēgtais paviljons (neesot diez ko estētisks, gaida Eiropas naudu), bet vasarā ir pieejams LIELS (vislielākais Rumānijā noteikti) āra baseins.

Tā vienā galā pa “tramplīnu” karstais ūdens (70 grādu!) plūst iekšā baseinā un tad palēnām atdziest, kamēr nokļūst līdz otram galam, kur ir 2 metrus dziļš.

baseins1Blakus, ar jauku nejauši nepārvaramu barjeru atdalīts, ir bērnu baseins (arī krietni liels). Tajā tiek uzturēta konstanta ūdens temperatūra (ap 30 grādiem) un ir bērniem piemērots slīpums. Kā jau jābūt termālajos ūdeņos, neliela sēra smaciņa ir un ūdens ir ļoti mīksts (esot piesātināts ar daudzām nezinkādām vērtīgām vielām).

Apmeklētāji – visu vecumu un izmēru ļaudis no tuvākas un tālākas apkārtnes, kas ir gatavi maksāt par ieeju. Līdz ar to viss kulturāli, tīri un ne skaļi. Dārdošas mūzikas, paldies Dievam, nebija.

Kā bija? Vienkārši superīgi! Pirmajā piegājienā mēs, 5 pieauguši cilvēki, noņēmāmies pa ūdeni vairāk kā stundu. Tad pavēsinājāmies ārpusē, tad nākamais iegājiens, tiesa – vairs ne tik garš un tā te var ilgi… 🙂

6 - Sol Duc Hot Springs ResortPa ceļam mani rumāņu līdzbraucēji interesējās, ko vēl esmu Rumānijā redzējusi. Godīgi atzinos, ka šis ir mans pirmais izbraukums. Tad sekoja jautājums – bet vai termālajos baseinos esmu bijusi? Tur nu viņus šokēju sakot taisnību – jā, labā kūrvietā ASV – Sol Duc Olimpijas pussalā. Pielieku bildīti no ļoti skaistās vietas kalnos, kas man, Andrim un Voldemāram saistās ar jaukajām ASV perioda atminām.

Tad viņiem ausis nolaidās un viņi sāka cits caur citu atvainoties, ka te diez ko smalki nebūšot, lai es dikti nesabēdājoties… Uz ko ar smaidu atbildēju, ka es jau nebraucu salīdzinoši  vērtēt, es braucu peldēties un baudīt to, kas ir! Un tā arī bija – kā jau jūtat, man tiešām patika. Protams, pamanījos arī mazliet apsvilināties, bet tas jau pieder pie lietas. Biju cerējusi, ka, katru dienu šortos staigājot, manas kājas būs ar sauli jau apradušas, bet tieši tām šoreiz trāpījās tā pavairāk saules. Nu nekas, atgriežoties kārtīgi sazieķējos ar labo Davines pēcsaules krēmu un būs labi.

Protams, gan dzīvojoties baseinā, gan ārpusē pļāpājām par šo un par to, līdz nonācām pie Dāvida kalendāra – viņš, līdzīgi kā Liviu, ir oficiāli reģistrēts pašnodarbināts tūrisma gids, tikai ar Ford Transit, kuru labprāt piekrauj ar klientiem un vizina visur kur. Tā kā mikroautobusā ir 8 tūristu vietas, tad cenas ir sakarīgas. Tiesa gan, degviela te ir pat mazliet dārgāka nekā pie mums, daudz Lukoil un Gazprom benzīntanku, ir arī vietējie, lielus rietumnieku tīklus neesmu redzējusi (bet vēl jau nav tālu braukts, varbūt citur ir citādi).

mugursomaAbi būdami biznesa cilvēki, mēs laiku lieki netērējām un jau vienojāmies par diviem “turpinājumiem” – augusta otrajā nedēļā pievienošos grupai, kas dosies uz “Eiropas naudas” termālo SPA netālā Ungārijas pilsētā (man noteikti patikšot), trešajā beidzot notiks tuvāka iepazīšanās ar Drakulu, dodoties 4 dienu apmēram 1000 km tūrē pa Rumāniju.

Nu re, viss ir kā jau rakstīju – sākumā nav ko darīt un nezini kurp doties, pēc tam vairs nevar paspēt, visu ko gribētos un varētu, jo nu jau ir uzradušās arī citas vietas, ko vēl gribu apskatīt…

Tad nu centīšos maksimāli čakli strādāt bibliotēkā “brīvajās” darbdienās un vakaros reizēm kaut ko rakstīt arī emuārā. No 240 eiro 1 nedēļas tūres uz Melnkalnes kūrortu pie Adrijas jūras ar dzīvošanu pilnīgi jaunā 3 zvaigznīšu viesnīcā ar brokastīm atteicos – apzinīgums traucēja, kaut cena ir laba.

Atvainošanās Timišai

Saka, ka cilvēku varot nosist ar avīzi, ar to domājot rakstītā vārda spēku. Labi, ka tādā veidā nevar ar upēm “izrēķināties”. Jā, tā nu sanācis, ka iepriekšējā rakstā es pamanījos Timišas upi “likvidēt”, bet, par laimi, tā nav taisnība. Tad nu atvainojos gan upei, gan kādam vērīgākam lasītājam, ja samulsināju. Pielieku arī kartes gabaliņu, kur redzams, cauri Timišoarai plūstošais Begas kanāls, bet zilā “čūska” kartes apakšmalā ir Timiša (Google Maps nez kādēļ Begas nosaukumu rāda, Timišas nē).

timis mapKāpēc es tagad zinu, ka Timišas upe ir? Ceturtdienas pēcpusdienā jau grasījos beigt darbu bibliotēkā un palēnām prātoju, ko gan varētu darīt pēcpusdienā, kad saņēmu ziņu no Liviu, ka atkal tiek plānots vakara izbrauciens (ar peldēšanos). Protams, es ar prieku piekritu. Vēlāk izrādījās, ka peldēšanās tieši Timišā arī plānota.

Šoreiz bijām 6 un es vienīgā ārzemniece. No iepriekšējās reizes pazīstams bija Dāvids (yas ir viņa pakausis upes bildē un viņš vienīgais varonīgi atturējās no peldēšanās), pārējie – Luciu zināmi trīsdesmitgadnieki.

Izbraucām mazliet pēc 18.30 un sākums atkal bija vājprātīgi karsts (mazliet virs 40 grādiem), bet drusku jau līdzēja  pašu radītais “vējš”. Es smējos, ka man jāuzņemas “galvenās vaidētājas loma”, jo puiši taču nevarētu atzīties, ka ir piekusuši un vajag pauzīti, ja es neko nesaku. 🙂 Nu tad kaut cik šo lomu spēlēju arī. Jo dabiskāk tas sanāca tādēļ, ka pašā sākumā es pamanījos nožauties uz asfalta un dabūt virspusējus, bet pabriesmīga izskata nobrāzumus. Peldēšanās bija apmēram pusceļā, bet šoreiz mūsu braucamajā gabalā nebija neviena ēnaina meža, tāpēc kādas 2 reizes apstājāmies vienkārši elpu ievilkt un ūdeni padzerties.

timis1Kā bildē redzams, upe izskatās glīti plata, bet dziļums – ne vairāk kā līdz viduklim. Tad nu burtiski sēdējām ūdenī un dzesējāmies, bet tas vienalga bija superpatīkami un atsvaidzinoši. Laikam jau vismaz pusstundu ar baudu nodzīvojāmies pa ūdeni.

Par to gan dabūjām “maksāt” brauciena beigās, kad jau sāka satumst – dažviet, kur nebija laternu, nebija diez ko patīkami pa mazajām ieliņām un pagalmiem līkumot. Bet toties vairs nebija tik karsts (zemākā temperatūra naktī – plus 22).

timis2Gabals pēc peldēšanās bija ļoti skaists – daļu braucām pa Timišas krastu, tur redzējām arī tās krācītes, kas bildē. Bija daudz stārķu – gan ligzdās, gan dažādās darbībās, ieskaitot bradāšanu pa upi.

Atgriezāmies mazliet pēc desmitiem, esot nobraukti 28 km. Sajūta laba. Līdz pilnīgai laimei vajadzēja vien dušu un dažus auglīšus, ko arī apēdu.

Turpinu smaidīt arī šodien.

Lai mums visiem izdodas jaukas brīvdienas!

Peldkostīms saslapināts un maza jubileja!

writing2Sākšu ar jubileju. Centīgie WordPress statistiķi saskaitījuši, ka šis esot mans 100-tais ieraksts (post). Labi, labi, ne jau par Rumāniju, bet kopā celojumu emuārā. Pieskaitot “pages” būtu mazliet vairāk – es īsti nesaprotu atšķirību starp šiem, bet ir ok. 🙂

Pirms kāda laika tūrisma informācijas centrā paņēmu bukletiņu, kurā vietējais gids Liviu piedāvā kājām ejamas un velo tūres pa Timišoaru un apkārtni. Kādudien viņam aizrakstīju, sakot, ka ar pilsētu jau kā nebūt tieku galā pati, bet ar velosipēdu izbraukt ārpus tās gan gribētos un es labprāt pievienotos kādai grupai, ja tas iespējams – tak jau jautrāk. Pagāja pāris dienas un saņēmu ziņu, ka šodien (otrdien) 18.30 tiek plānots vakara izbraukums. Protams, man tas der!

Liviu bija pielicis arī maršruta karti, kurā redzēju, ka reljefs ir “miermīlīgs” (kur Tu purvā lielus kalnus atradīsi. Starp citu, viņš apstiprināja, ka Timišoaras “augstākie kalni” ir manis jau redzētie jaukie Botāniskā parka pauguriņi) un redzēju arī vairākas ūdenskrātuves. Tad nu uzjautāju – kā ar peldēšanās iespēju, jo man dikti jau nu gribētos. Saņēmu atbildi, ka tas varētu būt iespējams. Nu ko tad vairāk, peldkostīmu apakšā, kaut ko drusku pieklājīgāku virs tā un prom! Jā, arī velosipēdu nodrošina viņš – ērti. Kopā man tas izmaksāja kādus 13 eiro, dārgi nav noteikti, jo sevišķi tāpēc, ka tagad, vienpadsmitos vakarā, kad šo rakstu (bildes pievienošu un publicēšu trešdienas rītā) joprojām smaidu līdz ausīm – bija tiešām jauki!

Brauciena sākuma (un arī beigu) vieta bija nepilnu 10 minūšu gājienā, tad no pilsētas laukā, pa meža takām (labi – ēna!), pa mazākiem un lielākiem ceļiem ainavu baudot pamazām atpakaļ uz pilsētu. Skaitās, ka tas ir 2 stundu brauciens, bet mēs atgriezāmies pēc deviņiem noteikti – jau sāka satumst.

groupKāda bija kompānija? Superjaukta: vietējais skolnieks Dāvids (malacis, teica: ar mammu runāju vāciski, ar tēvu – spāniski, jo tās ir viņu valodas, ar vietējiem draugiem rumāniski, ar mums, protams – labā angļu valodā; arhitektūras pēdējā gada students Aleksandrs (studē “manā” universitātē – Politehniskajā) un trīs kolorīti ārvalstnieki (vārdus gan neatceros): libāņu izcelsmes nekustamo īpašumu pārdevējs no Maiami, pamatskolas skolotāja no Taivānas un nupat grāmatvedības studijas savā valstī un praksi Londonā pabeigusi meitene no Honkongas. Liviu ir ar cepuri un mugursomu.

Kad tas bija iespējams, ceļš un atpūtas brītiņi pagāja omulīgi pļāpājot un tīri vai žēl bija vakarā šķirties. Tā kā mums bija pa ceļam, ārzemniekus vēl izvedu pa “savu” studentu ielu – viņiem arī patika, ir jau iespaidīga un omulīga. Amerikānis te ir jau kādu laiciņu, bet šajā rajonā nebija bijis, Āzijas meitenes vispār varonīgas – ielidojušas šodien 13os. Viņām droši vien labi miegs nāks šovakar. Rīt jau nu gan visi (protams, izņemot mūsu sportisko gidu Liviu un varbūt Dāvidu) būsim stīvi, jo nobraucām 23 kilometrus.

girlsUn kā tad peldēšanās? Arī ierodoties uz braucienu Liviu atgadināju, ka gribēšu peldēties. Nu labi, paskatīsimies – viņš nebija ļoti entuziastisks uz to lietu. Kad piebraucām pie pirmā smukā slapjuma, viņš teica, ka tajā peldēties nevar – esot privāts un arī krasts tiešām bija nepieejams – vai nu slīpais betons (kā Rīgas HES) vai neizbradātas  niedres – tātad te tiešām nepeldas…

Pēc nobrauktām apmēram 2/3 ceļa, pienāca TAS brīdis – apstājāmies uz Begas upes tilta (te tā vēl ir dabiska upe, nevis iztaisnotais betonētais kanāls, kas vijas cauri Timišoarai) – un Liviu sacīja, ka tur lejā varot peldēties. Un 2 vietējie to jau darīja. Es teicu, ka ļoti gribu! (ellīgi  karsts arī taču) Jautāju, vai vēl kāds piebiedrosies.

begaCiti speciāli uzprasījušies un gatavojušies nebija, bet varonīgā honkongiete pieteicās kompānijā. Malace! Peldoties viņa atzinās, ka vispār pirmo reizi mūžā peldas (nu labi, dzīvojas, peldējos es) dabīgā saldūdenī – viņiem ir tikai baseini.

Ūdens bija tik silts, ka plunčāties varētu stundām, bet to, protams, nedarījām, jo nevar jau dikti pārējo pacietību pārbaudīt. 🙂

Te redzamā Begas bilde tapusi citā reize, mūsu peldvietiņai, protams, bija smilsaina ieeja – maza pludmalīte.

Brauciena laikā  slinkoju un nebildēju (toties abas Āzijas meitenes to darīja bez pārtraukuma, viena pat brauca ar ieslēgtu GoPro kameru), tālab  man ir tikai dažas grupas bildes un viena, kurā redzamas slūžas – te “brīvā” Begas upe tiek pārtaisīta par rātnu kanālu.

bega dammTā garums ir 116 km, senāk tas izmantots kā ūdens transporta ceļš, jo pa to, ja labi gribējuši un pacietības pieticis, varēts nokļūt līdz Donavai un tālāk virknē Eiropas pilsētu. Pirms dzelzceļa un kādu laiku arī paralēli tam tas ir bijis būtisks pasažieru un ūdensceļš.

Bega canal infoTagad gan tikai atpūtnieki ar laiviņām, pedāļminamajiem  gulbīšiem un līdzīgiem aparātiem pa to braukājas. Klikšķinot uz bildes un skatot to pilnā izmērā, var palasīt informatīvo tekstu par kanālu – skaitļi jau saprotami visās valodās.

Bet bez kanāla iztikt nevarēja arī tāpēc, ka šajā rajonā dabiski Bega ir bijusi sadalījusies kādās 6 slīkšņainās daļās, kas radīja problēmas te dzīvojot un pārvietojoties. Starp citu, Timišoara esot tapusi vietā, kur Begas un Timišas upes ieskaujošie purvi esot bijuši kā nebūt pārejami, tātad – drusku sausāks. Timišas upe mūsdienās ir pazudusi, Bega kanāla veidā pastāv.

Caur Timišoaru bijusi sava veida “ieeja” Rumānijā no Eiropas puses, ja negrib rāpties pāri Karpatu kalniem. Esot gan bijusi vēl viena ” ne-kalnu ieeja” – pa kādas Donavā ietekošas upes ieleju, bet tas ir zemāk pa Donavu un tur vēl neesmu bijusi, tāpēc nosaukumu neatceros.

Uzmanīgi ar apaļumiem un citas pieredzes

Patlaban manas grūtākās dienas ir sestdiena un svētdiena, jo jāizdomā ar ko tās aizpildīt. 🙂 Piemēram, vakar/sestdien. Tā kā atkal ir karstā nedēļa (plus 38), tad stipri jāpiedomā, kurp un kad doties. Izlēmu – izmetīšu no rīta puses atkal vienu loku vēl neiepazītā rajonā. Kārtīgi paskatījos kartē (jo Timišoara vispār ir dīvaini plānota – iemeslus nezinu, taču cerību uz regulāru ielu tīklu gandrīz nav – visādi slīpumi, izņēmumi un viss kas cits un ne tikai vecpilsētā). Bet nu labi – izpētīju, noskatīju galvenos orientierus un īsi pirms deviņiem devos ārā – jāizmanto rīta puse, kad saule vēl nav virs galvas un šur tur ēnu spēj mest arī ēkas.

timisoara_stadiumVispār jau vienkārši: aiziešu līdz stadionam (tas ir milzīgs, apkārt tikpat milzīgs uzbērums – nu gandrīz kā viduslaiku pilīm), tad “pusapli” tam apkārt un taisni iekšā vēl neiepazītajā daļā (līdz stadionam biju tikusi citā reizē).

Ha! Sākums tāds arī bija, raiti soļoju pa ielu apkārt stadionam un pat baudīju rītu, jo vēl bija tikai ap 30 grādiem, līdz pēkšņi pamanu – pag, saulei bija jābūt pa kreisi, bet tā ir pa labi…

pumpu ielaPaeju vēl gabaliņu un ieraugu specifisku šauru ielu ar ļoti zīmīgām tramvaja sliedēm (interesantas “pumpas” pa vidu) un vēl uz priekšu man pazīstama ēka (tā baltā – sporta centrs)… Hm, bet tās tak ir netālu no manas kopmītnes…

Kāds secinājums? Biju braši apsoļojusi pilnu apli ap stadionu, un, domādama, ka eju uz priekšu pa izvēlēto ielu, patiesībā jau devos atpakaļ… Ko tagad? Nospriedu, ka igauniete jau nu neesmu un otru apli neiešu. Tad nu devos nelielā neplānotā ekspedīcijā pa “tramvaja ielu”, jo zināju, ka tā ved Jozefīnes virzienā (tātad atpakaļ tikt mācēšu). Tā arī darīju un vairāk šāda veida pārsteigumu nebiju. Brīdi pēc desmitiem (jau bija briesmīgi karsts) atgriezos un metos stipri vēsā dušā.

Diena bija tik karsta, ka nevarēju pat iecerēto gabaliņu emuāram uzrakstīt – klējpdators vienā brīdī no karstuma vienkārši izslēdzās, kaut jau tāpat dzesēšanas nolūkā slīpi novietots. Ir jau viņš večuks un ar niķi karst, bet tā vēl nebija bijis. Tātad – rakstīt no istabiņas varu rītos un vakaros – kad arī laptopam nav pārāk karsti. Vai – kad aizstiepju to uz kondicionēto bibliotēku.

Vispār jau esot vienam jaunā vietā dažāda veida pieredzes sakrājas. Dažreiz jaukas, dažreiz ne tik ļoti, dažreiz smieklīgas – kā ar to stadionu.

foodSuhKo vēl esmu “piespiedu kārtā-labprātīgi” atklājusi? Nu, piemēram, par ēšanu. Izlielījos, cik feini lēta ir studentu ēdnīca. Jā, bet ar 10.jūliju tā “aizgāja” brīvdienās līdz rudenim. Nācās meklēt citas iespējas. Vispār  jau te paēst it kā nav problēmu, bet – tās iespējas ir izteikti “studentiskas” – pārsvarā pica un dažāda veida burgeri milzīgā klāstā, klāt “kolasveidīgie”, kas tiek piedāvāti komplektā un ir ļoti lēti (tiesa gan, dažviet atļauts izvēlēties klāt arī ūdeni, sanāk ka vienā cenā). Un tas nav gluži tas, kas mani ļoti priecētu.

“Smukās” kafejnīcas ir, bet toties nav lētas – no stipendijas tur katru dienu neēdīsi un vairākas reizes dienā pavisam noteikti nē. Atrast vietas, kas piedāvā kādus tradicionālus šejienes ēdienus ir vēl grūtāk. Vienu atradu Lyoness pircēju tīklā  un nopriecājos – paēdīšu un arī mazliet naudas ietaupīšu. Aizgāju. Uzlīme uz durvīm ir, jautāju – vai priekšrocību karte darbojas un saņemu atbildi, ka nē. Kāpēc? Tāpēc. Kāpēc uzlīme uz durvīm? Viesmīlis nezinot. Nu ko, lepni gāju projām.

Tiesa gan – pēc kādas nedēļas samierinājusies atgriezos. Iemesls vienkāršs – viņu ēdienkartē internetā redzams, ka te ir arī tradicionālie ēdieni, ko citur pagaidām tā arī neesmu atradusi. Nu tad pamēģināju (lai arī bez Lyoness).  Šoreiz tā bija mamaliga (kukurūzas biezputra) ar šķiņķi, ceptu olu, brinzu un krējumu. Bija noformēta un arī garšoja izcili – kā jau labā vietā pienākas. Maksāja arī ciešami – kopā ar lielu glāzi uz vietas taisītas limonādes ar svaigiem persikiem – labas pusdienas mazliet  virs 6 eiro. Bet daļa it kā normālu ēdienu smukajās vietās ir man nesaprotami dārgi – lielos padsmitos un desmitos eiro.

floraGribēju internetā atrast kafejnīcas bildi, bet bija 2 iespējas: vai nu vecais izskats (kur tā daļēji “uzsēdusies” uz  kanāla promenādes) vai jaunais veloceliņš ar fonā redzamu kafejnīcas stūrīti. Izvēlējos otro. Jau rakstīju, ka pilsētā veloceliņu ir daudz un tie ir arī dažādi izveidoti. Šis ir laikam visīpatnējākais posms – velo pa vidu, gājēji pa abām malām.

Vispār jau lieliski, ka veloceliņi ir (un diezgan noslogoti), bet ar to projektēšanu arī te ir gājis visādi: vietām tiešām nedrīkst zaudēt modrību ne gājēji, ne velosipēdisti, jo celiņi ik pa brīdim “mainās vietām” te gar ielas pusi iet velo, te gājēju celiņš un tā ne reizi vien ne īpaši garā gabalā un pat ne aiz krustojumiem, bet pēkšņi vienkārši “taisnā gabalā”. Vietām atkal smuki salikti soliņi, bet – velojoslas malā. Tātad – sēdētāju kājas traucē velobraucējiem…

050Arī par jaukajiem siltajiem vakariem jau rakstīju. Vienudien atradu internetā, ka šonedēļ katru vakaru Rožu parkā ir bezmaksas āra kinoseansi. Protams, to man vajag. Aizgāju. Milzu piepūšamais ekrāns izskatās iespaidīgs. Kad satumst – arī bilde kļūst kontrastaināka nekā fotografēšanas brīdī redzams.

Cilvēku daudz un viss jau it kā labi, vienīgi par valodu biju nobažījusies, bet skatoties reklāmas nomierinājos – viņiem, tāpat kā pie mums, fona skaņa ir oriģinālā un subtitri rumāniski. Būtu jau labi, bet filmas oriģinālvaloda bija itāļu… Pasēdēju kādu brīdi un padevos – nav nekāda prieka ar inteliģentu sejas izteiksmi sēdēt brīžos, kad sapratēji smejas kā traki, bet man nav pat idejas par ko – par kaut kādiem vārdiem. Paskatījos internetā – jā, visu nedēļu slavenas godalgotas dažādu Eiropas valstu režisoru filmas – nevienas cerības uz angļu valodu… Tajā brīdī sāku saprast, kāpēc amerikāņu “spērien’ un pirdienkomēdijas”, kā arī asiņainie bojeviki ir tik populāri – tulkojumu nevajag, viss skaidri redzams.

Tā ka arī te viss kā dzīvē – iet dažādi. Sev par prieku varu piebilst, ka tirgū superīgi arbūzi un melones (tās ir arī maziņas, vienu kilogramīgu jau notiesāju) jau maksā 20 centus par kg (redzēs vai būs vēl lētāk, jo tā ir 1 leja), tomāti – 20-40, bet mans favorīts patlaban ir aprikozes – Latvijā man tās šķita nežēlīgi dārgas un/vai negaršīgas.

Vēl atcerējos – vakar vienas mājas dārzā redzēju gladiolas ziedam! Man tās saistās tikai un vienīgi ar 1.septembri, tālab jutos dīvaini, jo ir taču tikai jūlijs. Interesanti, ka šeit ziediem netiek pievērsta tāda uzmanība kā pie mums. Jā, dažviet tirgo milzu “mākslinieciskus” spožpapīros ietīstītus pušķus, bet arī reti. No šī aspekta jāsaka, ka viņu brāļu tauta moldāvi tad vairāk līdzinās latviešiem – tur ziedus galvaspilsētā tirgoja visai līdzīgi kā pie mums – daudz, dažādus un daudzviet.

flower marketCentra tuvumā ir speciāls “Ziedu tirgus”, bet tur arī tie paši pušķi, protams, daudz stādu un man pat vairāk tā kā vilka uz kapiņiem. Vēlāk redzēju, ka ne bez pamata – tieši blakus ir kaut kāda “izvadītava” – neprotu citādi nosaukt. Kapi pilsētā ir vairāki un patālu, bet no šejienes vismaz daļa bēru procesiju sākas. Tad jau bēriniekiem tiešām ērti.

Ir vērts paskatīties uz bildītē redzamo Ziedu tirgus jumtu – tas ir audums vai kaut kas tāds – interesanti, vai pa ziemu arī turas? Līdzīgs jumts ir gan manis iecienītajam dārzeņu tirgum (bija bilde kaut kad iepriekš), gan Rožu parka estrādei.

Pulkstenis drīz būs deviņi svētdienas rītā. Ārā patlaban līst – tad jau būs vēsāks svaigums un varēs atkal kādu līkumu pa pilsētu izmest. Un pirmdien jau atkal “bibliotēkas nedēļa” būs klāt.

Sveiciens jūsu veļasmašīnām!

Vienvakar devos pastaigā vēl nebijušā virzienā. Rajons gan trāpījās ne visai glīts – esošs un bijis rūpnieciskais, bet specifisks – lielā iela ir, mazo šķērsielu, kur nogriezties ko smukāku meklējot nav. Jāiet tik uz priekšu. Tā nu gāju, gāju, līdz ieraudzīju priekšā milzu torņus – nu, tādus, kā parasti labības kombinātiem. Pieeju tuvāk, skatos – P&G jeb Procter & Gamble. Tie tak labību neražo! Bet ko tad? Lielu daļu no mums mājās esošajām saimniecības precēm.

pgUn kas torņos? Izrādās – tā ir veļas pulveru rūpnīca. Bet nu milzīga! Pašu rūpnīcas 4-stāvīgais korpuss tiem torņiem knapi “pie kājas” – nu ļoti augsti. Rūpnīca pajauna, viss glīts un sakopts un viegla “tīra smarža” apkārt jūtama. Nu jā, es jau sen veļu mazgāju ar citu bezsmaržas pulveri, tālab šo ļoti jūtu.

Tāpēc arī sūtu sveicienu veļasmašīnām – ja jūs izmantojat Latvijā pirktus veļas pulverus Ariel, Tide, Bonux, Ace…, tad tie ir ražoti Timišoarā.

Ja jau tik tālu esam, tad nolēmu painteresēties, kas tad vēl Timišoarā notiek no biznesa puses un noskaidroju dažas interesantas lietas. Bizness šeit būtībā sastāv no 3 daļām:

  • apkārtnē – attīstīta lauksaimniecība, jo klimats un augsne ļoti piemēroti (Panonijas līdzenums);
  • ir virkne vietēju un ārvalstu ražotņu, piemēram: P&G, iepriekš minētais  Continental, kurš te 3 ražotnēs nodarbina 7 tūkstošus cilvēku (pavisam Rumānijā – 13 tūkst.), virkne dažādu nopietnu elektroinstalāciju komponenšu ražotāju autorūpniecībai, kā arī diezgan daudz dažādu vietēja līmeņa apstrādes ražotņu. Tiesa gan, krīze un fakts, ka ir vēl “lētākas” valstis, ražošanu ir diezgan papostījusi – ir redzami gan pasen, gan ne tik sen būvēti tukši ražošanas korpusi;
  • tas ar ko Timišoara īpaši  lepojas ir kļūšana par vienu no galvenajiem Austrumeiropas IT un servisa centriem. Daudzas megakompānijas šeit ir izvietojušas gan savus IT dienestus vai veic dažādu IT produktu izstrādi, daudz ir arī dažādu servisu nodrošinātāju – sākot ar zvanu centriem Eiropai līdz dažāda veida grāmatvedības un citiem servisiem.

corruptionKāpēc tā? Iemesli ir interesanti un pārsvarā ģeogrāfiski/kulturāli pamatoti. Piemēram, salīdzinot 2014.gada korupcijas indeksus, Rumānija ir 43., kamēr Latvija tikai 55.vietā un to lielā mērā nodrošina tieši Rumānijas rietumu daļa, ieskaitot Timišoaru. Kā tā? Timišoarieši atzīst, ka tas, ka viņi ir tik tālu no savas galvaspilsētas un daudz tuvāk rietumiem vienmēr ir mudinājis veidot “rietumnieciskāku” biznesa kultūru un dzīves uztveri.

map_romania_major_citiesŠis vispār ir tas interesantais gadījums, kad “nomale patiesībā ir centrs” un otrādi. Kartītē var redzēt, ka Timišoara ir pašā valsts rietumu malā, kamēr galvaspilsēta – pa labi lejpusē. Lai tiktu galvaspilsētā, jāpārvar kalni, kamēr uz rietumu pusi ir līdzenums. Timišoarā ir starptautiskā lidosta (man gan neizdevās sakombinēt lidojumu līdz tai, tālab es lidoju uz kaimiņvalsts Ungārijas galvaspilsētu Budapeštu – no tās Timišoara ir apmēram uz pusi tuvāk kā no pašu galvaspilsētas Bukarestes).

Tāpēc tā nu ir sanācis, ka Bukarestē notiek “parastās galvaspilsētas lietas”, kamēr bizness attīstās arī citos reģionos – katrā kādu noteikti iemeslu dēļ. Vispār jau no valsts vienmērīgas attīstības viedokļa tas ir daudz labāk nekā mūsu “ūdensgalva” Rīga.

Arī transporta infrastruktūra uz rietumu pusi ir daudz labāk attīstīta nekā uz galvaspilsētu. Palīdz arī vēsturiskais multikulturālisms – šejienieši runā daudzās valodās, populārākās svešvalodas ir: angļu, protams, bet vēl ļoti labā līmenī un masveidā vācu, itāļu, spāņu, ungāru, serbu…

2013.gada statistika saka, ka pilsētā ir ap 43 tūkstošiem studentu, no tiem liela daļa studē tehniskas un IT jomas – tas ir vērtīgs papildinājums darbaspēkam. Arī nodarbinātības rādītāji ir labi. Ja Latvija 2015.gada martā starptautiski norāda 9,7% līmeni, tad Rumānijā tas ir 7,1%, bet Timišoarā – zem 2%. Būtībā tas nozīmē, ka darbinieki izvēlas darbavietas. Skaisti.

I_love_my_local_business_logoTas, kur Latvija ir priekšā, ir kaut cik nopietns vietējais bizness. Mēs paši gan mīlam sūroties, ka nav diezgan, bet tas jau laikam tikai normāli. Doing business indeksā mēs esam 23.vietā pasaulē, kamēr Rumānija 48. un to  var redzēt – jā, ir vietējiem piederoši tirdzniecības kioskiņi un ēstuvītes, ir arī kādas “ražotnītes”, bet laikam jau “Rietumu biezā naudasmaka tuvums” traucē vietējiem pašiem uzdrošināties, augt un attīstīties.