Tā jau laikam ir, tiklīdz “atprasījos” no regulāras rakstīšanas, rakstāmais uzrodas. 🙂

Jā, šī man atkal bija staigājamā diena. Izvēlējos citu virzienu, paņēmu līdzi karti, kas noderēja, jo vairākas reizes mainīju vai koriģēju plānu, un devos ceļā.

Izejot cauri skaistajam veco lepno privātmāju rajonam, nonācu laikam jau bijušā strādnieku priekšpilsētā un sajutos apmēram kā Krāslavā – viena galvenā iela, gar kuru rindojas nelielas mājas. Tiesa gan – kā bijušo “labo laiku liecības” – vairāk vai mazāk atjaunotas un sakoptas mūra mājas, kas reiz bijušas skaistas (pielieku bildīti).

Atklāju, ka līdzīgas ielas ir vairākas, galvenākā no tām krietni gara un tirdzniecības aktivitātē un sortimentā atgādina mūsu Marijas/Čaka ielu – milzums mazu bodīšu, kas piedāvā visu iespējamo un neiespējamo (kvalitāte gan katra paša atbildība). Daļa preču izliktas turpat uz ielas.

Tā nu gāju, gāju, kamēr pēkšņi priekšā nu gluži bizantisks krāšņums – milzīga un greznumā mirdzoša pareizticīgo katedrāle. Interesants ir atsevišķi stāvošais “zvanu tornis” (tajā salikti pastiprinātāji, lai dievkalpojumu labi dzirdētu visi apkārtējie – nu gluži kā mūsdienu mošejās). Vai man vienīgajai tas kopskats ar apaļo kupolu vidū un tornīšiem stūros šķiet ļoti austrumniecisks? Tā kā bija svētdienas rīts, protams, pie dievnama pulcējās arī cilvēki, bet neteikšu, ka ļoti daudz.

Vispār ar ticēšanu kaut kam augstākam Timišoarā nav problēmu – pilsēta jau kopš neatminamiem laikiem bijusi tiešām multikulturāla un līdz ar to arī multireliģiska – ir daudz visādām ticībām piemērotu dievnamu, lielākā daļa no tiem – ārēji skaisti, iekšā neesmu bijusi. Esot arī mošeja, to vēl neesmu redzējusi, bet pamazām top atsevišķa dievnamu galerija – tik atšķirīgi un skaisti tie te ir. Tajā pat laikā vairums iedzīvotāju, līdzīgi kā pie mums, nav aktīvi dievnamu apmeklētāji.

Vizuāli man vismīļākais ir moldāvu tradicionālajā stilā celtais dievnams, kur rezidē ortodoksālo pareizticīgo metropolīts pašā pilsētas centrā. Arī šis ir liels, bet man izskatās “mīlīgs”.  Līdzīga celtne, tikai mazāka, mani aizpērn savaldzināja Rumānijas otrā pusē – Jašā.

Bukletā lasu, ka pirms dažiem gadiem pabeigts pilsētas veloceliņu projekts un to kopgarums esot 23 km. Dažādās vietās tie ir dažādi – vietām dalot vietu ar gājējiem, bet vislabāk man patika šis, kas izveidots skaidri nodalot (gan ar paaugstinājumu, gan stabiņiem) veloceliņu no ne-intensīvi izmantotas platas ielas – katram viņa vieta ir skaidra: gan gājējiem, gan abu veidu braucējiem. Un, kā ik dienu redzu, velobraucēju te ir daudz. Tiesa gan, prātīgāki par daudziem mūsējiem (bet, protams, arī te esmu redzējusi pa kādam, kas mierīgi nesas pāri ielai pie sarkanā, apkārt neskatoties).

Protams, arī šeit bija Otrais pasaules karš un atbrīvotāji. Bet smaidīju gan, ieraugot, ka Centrālajā parkā piemineklis tiem novietots turpat netālu no (ok, mazāka izmēra) neapģērbtas sievietes. Tā teikt – līdzsvaram. Man pa sauli negribējās pie atbrīvotājiem iet, tāpēc bildēts no tās puses, kur es pienācu.

Atceros gan Rīgas tračus, gan Vīnē dzirdēto par to, cik dikti atbrīvotāji uzstājuši uz milzonīgu pieminekli pilsētas centrā. Šeit, starp citu, Centrālais parks nebūt nav pašā centrā, tā vien šķiet, ka tas tā nosaukts, lai atbrīvotājiem būtu iemīļotā vieta – “centrs”.

Tā nu ar krietnu apli biju nonākusi pilsētas centra tuvumā. Kā jau svētdienas priekšpusdienā, pilsēta bija klusa un mierīga. Pēkšņi dzirdu – viens “Šūmahers” kaut kur ārdās ar traki skaļu autiņu vai moci. Nu ja, nospriežu, pa kādam jau gadās visur, bet kāpēc centrā un svētdienā? Manā studentu rajonā vai ik dienu pa kādam aizrēc, bet parasti vakarā/naktī – lai iespaidīgāk.

Ai, vēl neesmu uzrakstījusi savus novērojumus par satiksmi. Brauc šeit mazliet bezkaunīgāk nekā pie mums (ne tik traki kā Moldovā), signalizēšanas nav dikti daudz, bet – VISI autobraucēji PERFEKTI stājas pie gājēju pārejām. Pat pie tām, kur studenti iet pāri gandrīz nepārtrauktā straumē nav jāsatraucas – apstāsies un palaidīs. Un nekādu grimašu, signālu u.tml. Jā, ja kāds braucējs negaidot apstājas (mašīnas saplīšana vai pārkaršana, vai vēl kaut kas gadās), tad gan pārējie labprāt taurē, it kā tas palīdzētu.

Centrā un tā tuvumā ir smalkie luksofori, kas gājējiem rāda, cik sekunžu līdz signāla maiņai. Vispār jau feini, tik vienreiz, māmiņu ar meitiņu redzot (mazā skaļi skaitīja  līdzi luksoforam) iedomājos – šie bērni taču skaitīt iemācās atpakaļ, nevis uz priekšu! Kā viņus pēc tam “pārmāca”?

Visi, kas bijuši Polijā vai Lietuvā, zināmos periodos uz ceļiem ir redzējuši dažāda veida policistu mulāžas. Es vakar iepazinu jaunu veidu: stāv platas (3 joslas uz katru pusi) ielas vidus drošības saliņā redzami novietots trafarēts policijas skūteris, bet policista nav, vien uz speciāli nostiprināta “mieta” uzsprausta ķivere. Droši vien ar auto braucot, to lāga nevar pamanīt un pa gabalu šķiet, ka īsts, bet kājām ejot izskatās smieklīgi. Es tādus redzēju 2 vietās, vai tas bija tas pats skūteris nezinu, jo man bija apļveida maršruts. Diez ko dara skūtera stūrētājs pa to laiku? No krūmiem vaktē, lai nenozog? 🙂

Bet nu labi, ja kāds vēl atceras, virsraksts bija par rēcošajām rozēm un ir laiks pie tām arī nonākt. Un tātad – dzirdēju, ka centrā kaut kas norēc, bet gāju vien tālāk kur biju iecerējusi. Pēc brītiņa dzirdu – vēlreiz un tad vēlreiz. Nodomāju – nu gan puiši! Cik tad var… Bet nu labi, kamēr man netraucē… Un tad pēkšņi izrādījās, ka traucē gan! Netiku pāri ielai ieplānotajā vietā. 🙂

Re kur bildīte – platā centra iela: 2 joslas uz katru pusi, pa vidu palmas un rožu dobes un tur notiek sacensības!

Apsēdos ēnā uz soliņa, drusku paskatījos un tad piegāju pie viena no trases galā pie sava sporta autiņa stāvošajiem organizatorpuišiem parunāties. Bail jau man nav – pašai divi tādi. Biju trāpījusi pareizi, kā jau jaunietis, viņš labi runāja angliski.

Jā, viņi jau gadiem organizējot vasaras “seriālus” Timišoarā un apkārtnē – visu smuki un legāli. Dalībnieku gan šodien pamaz – tikai kādi 14, pats arī braukšot, gaida savu kārtu un nomainītāju trases uzraudzības postenī . Pats braucot arī driftā (BMW diezgan sportiski labs izskatījās), bet šodien esot kas līdzīgs mūsu “Minišosejai” – pa vienam brauc tādu kā astotnieku, maina virzienus, pa vidu ir slāpētāji un ielas līkums, galos apgriešanās (es biju vienā galā). Braucēji ļoti dažādi – gan lēnie ar smukajām privātajām mašīnām, gan sportiskākie ar sabūvētu kaut ko. Piedalīties, tāpat kā pie mums, var ikviens,  ir vairākas klases. Jā, kā Timrots teiktu, “benzīngalvas” ir visur un man jau patīk, ka viņiem ir iespēja izmēģināt spēkus legāli un drošos apstākļos, citus neapdraudot.

Te dzīvojot man, vismaz patreiz, nav lielas vajadzības zināt datumus, un patiesībā arī precīzas nedēļas dienas ne, vienīgais – sestdienā un svētdienā “lielā” bibliotēka ir ciet, tālab jāzina kad tās dienas ir. 🙂 Bet tā nu iznāca, ka attapos – es taču šeit ierados trešdienas vakarā. Tagad atkal ir ceturtdienas vakars, var paskatīties, kā tad ir gājis.

Ar maģistra darbu ir taisni tā, kā vajag būt – kādas dienas viss likās ļoti labi un skaisti, bet patlaban esmu sapinusies izvēlētajā pedagoģijas/psiholoģijas daļā. Jādomā ko darīt. Par programmas “Stella” lietošanu modelim vispār negribas vēl domāt… Bet var sanākt arī otrādi – varbūt to paskatīšos, lai saprastu, kā no sava teorijas tupika tikt laukā – ko/kā modelējot var  izdarīt, ko īsti vajag.

Par manu nosūtīto “mājas darbu” rumāņu kolēģi atbildēja, ka nākamnedēļ paskatīsies un tad sazināsimies. Tā ka laiks domāt man ir.

Ar savu kopmītnes “istabiņas dzīvi” esmu apradusi un apmierināta. Kabeļinternets ir, vēl vienīgi jāsaprot, kāpēc skaipā rakstīt varu, bet sarunāties nesanāk. Visticamāk kāds ķeksītis kaut kur uzstādījumos… Zinu, kur ir veļas mašīnu telpa un virtuve, bet tās lietojusi vēl neesmu, ar dušām un tualeti viss ok. Tas, kas ir patīkami, ka visur pilsētā un arī te atkritumu šķirošana tiek uztverta nopietni – visur ir šķirošanas konteineri. Kopmītnē gan mazliet komiskā izpildījumā. Piemēram, lai izietu ārā es eju garām 2 vietās novietotiem šķiroto atkritumu konteineriem (papīrs, plastmasa, stikls), bet, lai izmestu pārējos/nešķirotos ir jādodas gandrīz ceļojumā – pa garumgaru gaiteni, tad uz pusotro stāvu, tad vēl speciālā ejā un tad tur ir atkritumu vada vāks, kuru paceļot visa tā smirdīgi nepievilcīgā aina paveras. Pie tam caurums ir tieši sienā (bez ievada) un, ja kāds tajā brīdī kaut ko met no augšējiem stāviem, sajūtas nav patīkamas. Bet nu labi, bieži man šo nevajag un šķirošana ir tā lieta, ko es ļoti atbalstu.

Ko tad es ēdu, ja virtuvē neesmu bijusi? Pirmkārt, te ir karsti. Vēl ne reizi nav gribējies, piemēram, kafijai ūdeni uzvārīt vai ko karstu pagatavot. Otrkārt, šo to nopirktu glabāju ledusskapī un apēdu uz vietas istabiņā.  Augļiem un svaigajiem dārzeņiem jau neko daudz virtuvi nevajag. 🙂 Treškārt – jau esmu rakstījusi, ka ēšanas iespēju ārpusē ir ārkārtīgi daudz. Vēl meklēju ērtāko “formulu”, rīt atkal vienu versiju izmēģināšu. Piemēram, ļoti lēta ir ēšana studentu “restorānā” (liela bļoda labas zupas (ja gaļa solīta, gaļa ir) maksā ap 70 centiem, otrais mazliet vairāk, ap 2 eiro var palielas 2 ēdienu pusdienas apēst). Bet – no bibliotēkas uz turieni jāiet minūtes 10 pa traku sauli, istabiņai šis iestādījums ir krietni tuvāk.

Kā jau ekonomiste, piesēdos un sašķiroju čekus, lai tiktu skaidrībā par naudas lietām. Ja neskaitu lidmašīnas biļeti, transfēru no lidostas un maksu par istabiņu, tad esmu iztērējusi nepilnus 50 eiro, no tiem ēdienam ap 40 jeb vidēji dienā ap 5,5 eiro. Nav slikti. Pati rēķināju, ka no stipendijas varētu atļauties līdz 10 eiro dienā. Tā kā istabiņā dzeru pirkto ūdeni (jo krānā dikti hlorēts), tad no lielo pudeļu saskaitīšanas redzu, ka esmu izdzērusi 10 litrus. Arī nav slikti, jo vairāk tāpēc, ka bibliotēkā dzeru turienes ūdeni. No pašas pirktajiem produktiem apēsts mazliet vairāk  kā kilograms tomātu, gandrīz 2 kg ķiršu, 2 persiki, dažas aprikozes, 4 dzeltenās garenās paprikas, kādi 400 g brinzas (nav nekā labāka ar svaigiem dārzeņiem)… Biju paņēmusi maziņu rupjmaizes kukulīti, tas ir iesākts.

Ar maksāšanu par istabiņu man šorīt gāja smieklīgi. Jau iepriekš e-pastā Loredana man rakstīja, ka būs 50 eiro mēnesī – labi. Komendante ļoti slikti runā angliski, reizēm kādas no vietējām meitenēm nāk viņai palīgā. Tikāmies otrajā dienā un viņa teica, lai pagaidām nemaksāju, labāk nākamajā vai aiznākamajā nedēļā, jo kas tur ar vasaras studentiem sistēmā neesot sakārtots. Kas tad man, piekritu. Šorīt satikāmies gaitenī (bez meitenēm) un viņa saka, ka varot maksāt. Labi. Vienojāmies, ka samaksāšu jau nodzīvoto jūniju un arī abus pilnos mēnešus (jūliju, augustu) un tad par septembra dienām sasiesim astes beigās. Viņa sarēķina un saka cik jāmaksā (rumāniski). Es ciparus apmēram zinu, bet nu nepatīk man – briesmīgi liels skaitlis izklausās. Prasu, lai uzraksta uz papīra – 558. Cik??? Es apstulbusi saku: bet man Loredana e-pastā rakstīja, ka 50 (uzrakstu uz papīra) par mēnesi, un tad summa nekādi  nevar būt tāda! Tagad viņa apmulst. Zvana kaut kam un skaidrojas, abas viena otrai atvainojamies – ka nav jau nekā personīga, bet vienalga paliekam katra pie savas taisnības… Un tad man PIELEC! Par kādām naudas vienībām ir runa? Viņas skaitlis ir rumāņu lejās! Pārrēķinot uz eiro viss ir pareizi. Smejamies abas no sirds. Nu labi. Samaksāju ar karti, paņemu čeku, gribu jau iet projām, bet viņa saka, lai pagaidu, izdrukāšot kvīti arī. Pagaidu. Viņa saka – pagaidi vēl. Vēl vajag 1 leju (20 centus) maksāt (ar karti). Par ko? Soda nauda, ka nav laikā samaksāts (noteikumi esot, ka jāsamaksā ne vēlāk kā mēneša pēdējā dienā). Tad atkal es saku – bet viņa jau man neļāva maksāt, nevis otrādi. Nu jā, viņa atzīst, šito sistēma uzrēķinājusi automātiski. Bet viņa tomēr varot anulēt. Anulēja.

Nupat (ap pusnakti) saņēmu ar nepacietību gaidīto e-pastu ar info par pieeju bibliotēkas bezvadu tīklam un briesmīgi garu informāciju (jā, to sistēmu var uztaisīt arī sarežģītu), kas un kā darāms, lai pieslēgtos (protams, rumāniski). Labi ka ir Google tulkotājs. Rīt izmēģināšu. Ja viss būs kārtībā, tas nozīmēs, ka arī bibliotēkā varu tikt pie wi-fi ar savām mazajām ierīcītēm un varu uz speciālo telpu ar savu klēpjdatoru iet strādāt arī brīvdienās. Tas varētu būt vilinoši, kad paliks vēl karstāks (un ar katru dienu ir), jo istabiņā ir smacīgi, te kaut cik labi jūtos vakaros un pa nakti, kaut logs stāv pilnībā vaļā visu dienu. To varu atļauties, jo tam priekšā ir mušu tīkls pret sīkajiem ienaidniekiem un, kā jau visiem 1.stāva logiem – tīri glīts restojums pret lielākiem. Ir arī vertikālās žalūzijas, kas ļauj regulēt gaismas daudzumu.

Ko šodien darīju? Neko interesantu – atkal bija “bibliotēkas diena” – ar to pašu MD piņķerējos, šādus tādus citus darbus apdarīju (jā, ir labi, ka tik daudzko mūsdienās var darīt no jebkuras vietas pasaulē!) un internetā padzīvojos.

Ar “viņš” šoreiz tiek domāts mans iPhone un viņš tiešām šoreiz sāka pirmais. Bija tā: pēc ieraksta par otrdienu publiskošanas nesteidzīgi sataisījos un devos projām no istabiņas. Dienas kārtību biju izlēmusi viltīgi pamainīt, lai izvairītos no trakās pusdienlaika saules. Izlēmu, ka šoreiz man būs vēlās brokastis ārpus mājas (nesteidzīgā paēnā kafejnīcā ar wi-fi), tad pa dienu strādāšu bibliotēkā un  vakarā došos mājup (ērtības labad arī turpmāk šajā seriālā par “mājām” saukšu savu kopmītnes istabiņu).

Tā nu mazliet pēc desmitiem pastaigas solī devos uz izraudzīto brokastu vietu – iepriekš jau minēto kafejnīcu Riviere. Pa ceļam pabildēju šo un to, kamēr kārtējā “fotoaparāta klikšķa” vietā saņēmu niknu iPhone paziņojumu, lai liekos mierā – atmiņā vairs neesot vietas jaunām bildēm. Pierunāt jau viņu nevar, jāklausa. Tā nu krietnu pusstundu (bet feinā ēnā) ar to vien nodarbojos, ka dzēsu – pa kādai nevajadzīgai lietotnei un daudzas vairākus gadus vecas bildes, kas jau sen nodublētas citās glabātuvēs. iPhone ar atmiņu tagad viss ir kārtībā.

Šeit pamatoti populārs atspirdzinājums ir lemonade – nē, ne jau tas burbuļdzēriens, ko mēs Latvijā  ikdienā ar limonādi saprotam, bet īstais – saldināts citronu sulas dzēriens (nezinu gan, cik bieži tā ir īsta citronu sula un kad atjaukta no kaut kā). Vasaras versijā – ar krietnu daudzumu ledus (tipisks glāzes tilpums – 380 ml) un tiek piedāvāta papildu versija, kad vēl klāt ir arī sezonas ogas. Vienudien izvēlējos ar zemenēm, šodien – ar meloni. Melones versija man šķita izcila. Klāt vēl uzkoda no grauzdiņiem ar pastēti, zaļumiem un smalcinātiem riekstiem. Bija labi.

Tā nu jauki padzīvojos līdz gandrīz vieniem un tad devos uz bibliotēku. Tas, ko patlaban mācos (un man neiet viegli) ir – iet LĒNI. Tā te dara vairums cilvēku un prātīgi vien ir, ja negribi jau pēc pāris soļiem meklēt dušu.

Līdz kādiem pieciem paķeskājos ar savām maģistra darba lietām un vēl šo to, bet tad jutu, ka sāk sāpēt galva. Jāiet vien mājās. Laikam arī manas smadzenes teica to pašu, ko telefons no rīta. Ko tālāk? Kārtīgi padzerties (kaut arī bibliotēkā labi dzēru ūdeni, tāpēc tā trūkums vai karstums nebija pie vainas; nu tad vainošu maģistra darbu 🙂 ), 2 pretsāpju tabletes un tikpat stundu pagulēt. Nu jau atkal viss ir labi – internetā skatos, kas jauns Latvijā un rakstu šo.

Lasīju ziņas par Latviju un atradu salīdzinājumu ar Rumāniju, kurā Latvija zaudē. Jūs arī pamanījāt? Optiskā interneta lietotāju skaits Rumānijā esot lielāks (48%, kamēr Latvijā 40; abas valstis attiecīgi ir pirmajā un otrajā vietā ES). Hm… Bet nu labi – leiši un igauņi mums krietni zaudē – viņiem attiecīgi 11 un 5%.

Es, protams,  nezinu, kas te ir otrā galā manā datorā iespraustajam kabelim – optika vai neoptika, bet viss tiešām notiek ļoti ātri. Rakstā gan nekas nebija teikts par wi-fi pieejamību, taču mans viedoklis ir, ka publiskajā bezmaksas versijā tas mūsu lielajās pilsētās ir labāk pieejams kā te.

Nu jau pietiks – rīt būs atkal jauna diena. Šejienes laika prognoze sola nemainīgi saulainu un aizvien karstāku laiku tuvākajās dienās. Bet, skatījos, arī Latvijā kas līdzīgs gaidāms. Turamies!