Ēnas medības

sunAtzīšos uzreiz – esmu saules, gaismas un siltuma cilvēks. Latvijā šo man bieži pietrūkst, tālab arī praksei izvēlējos dienvidu zemi. Tiesa gan, ja Latvijā šie ir īslaicīga laime (jūsu karstums, kā lasu internetā, jau esot projām, būšot auksts un lietains), tad šeit tie ir pastāvīgi partneri, ar kuriem jāmācās sadzīvot. Un es mācos arī, jo līdz šim dienvidos dzīvojusi neesmu (īsie izskrējieni pēc Ēģiptes saules tad, kad Latvijā ziema, neskaitās). Pagaidām veiksmīgi, no bērnišķīgās ziemeļnieku kļūdas – apsvilināšanās saulē pirmajās dienās izvairīties man ir izdevies. Tiesa gan, līdz peldkostīmam vēl tikusi neesmu.

Normāla vasaras gaisa temperatūra te ir ap 30 grādiem, šonedēļ ir ap 38 (naktī nenokrīt zem divdesmit ciktur) un tam ir savas konsekvences. Piemēram, esmu jau rakstījusi, ka manā istabiņā saule iespīd kādos 8.20. Un iespīd tik stipri, ka pat ar aizvērtām žalūzijām, pēc deviņiem īsti elpot vairs nav iespējams – jābēg uz kādu vēsāku vietu. Taču, par laimi, tā ir tikai rīta saule, kas iespīd tieši. Pēcpusdienā pārrodoties var vismaz atvērt žalūzijas – lai karstais āra gaiss sajaucas ar karsto iekšējo. Ne par kādu svaigu vēsumu te nav runas, to dabūšu rudenī Latvijā. Logs pilnībā atvērts stāv visu diennakti. Pat tik nesvīstošam cilvēkam kā man, duša kādas 2 reizes dienā ir nepieciešamība.

Labākā patlaban atrastā patvēruma vieta ir bibliotēka – tur ir jauki kondicionēts gaiss. Tiesa gan, ne visur vienādi. Lasītavai un darbam ar datoriem atvēlēts plašais 4.stāvs ar milzu stiklojumiem (ieskaitot jumta logus) un lieliskiem skatiem uz pilsētu. Es esmu izmēģinājusi vairākas vietas, līdz nobāzējos ēnainā stūrītī, kur nav skata, bet ir jauks kondicioniervēsums. Vienudien sēdēju pie lielā stiklojuma ar superkolosālu skatu uz jau iepriekš minēto moldāvisko katedrāli, bet, kad saule caur jumta logu man pastiprināti pievērsās, dabūju mukt. Labi, ka te neierobežoti dabūjams atdzesētais “muciņūdens”.

Mana sistēma patlaban darbdienās ir tāda, ka ap deviņiem dodos uz bibliotēku (tik lēni, cik vien iespējams, lai galā nenonāktu slapja. Progress ir – daži cilvēki jau iet ātrāk par mani!). Patlaban esmu iemanījusies brokastot īsi pirms iešanas un kaut ko uzkožamu paņemt līdzi pusdienām, jo gājiens pa karsto sauli tieši virs galvas uz kādu no ēšanas vietām 38 grādos būtu neprāts. Tā nu jaukajā klimatā dzīvojos līdz četriem, pieciem, kad saule ir zemāk un parādās ēnas. Tad var kaut kur doties. Visbiežāk – atpakaļ uz istabiņu, atvilkt elpu. Tad vakarpusē varu pasēdēt pie klēpjdatora rakstot emuāru vai ko citu, kam vajag latviešu burtus (bibliotēkas datoru uz tiem neesmu pierunājusi, bet klēpjdatoru līdzi stiept mugursomā negribas).

shadowPar ēnu ir īpašs stāsts un man vēl joprojām patīk skatīties, kā pa plašu ietvi cilvēki pārvietojas īpatnējās trajektorijās – no vienas ēnas līdz otrai, kur tā ir. Vai reizēm iet gluži vai “pielīmējušies” sētai vai kādam citam ēnas “avotam”… Pirmajā dienā skatījos: ieliņai pa vienu malu ir skaista ietve, bet gar otru nez kādēļ taciņa iemīta. Kurš gan pa to iet? Tagad zinu – es arī, no rītiem. Jo – no rīta tajā pusē sēta met patīkamu ēnu. Atpakaļ nākšana notiek pa otru pusi – tur ēna ir pēcpusdienā. Saviem pastāvīgajiem maršrutiem jau zinu kā jāiet rīta un kā vakara pusē, kad un kur nelīdz nekas.

shady-placeDienā dedzinošā saule stundām ilgi karājas tieši virs galvas. Tad  ēna ir tikai zem lielajiem kokiem (tālab Timišoarā  ir daudz skaistu vecu parku un lielu koku gar ielu malām) un zem kafejnīcu terašu jumtiņiem. Šeit pirmo reiz redzēju, gan ventilatorus, kuri “izspļauda” ūdeni, gan kafejnīcās savilktas caurulītes ar caurumiņiem, kas arī periodiski visu “nomiglo” ar sīkiem ūdens puteklīšiem. Ļoti patīkami. Kafejnīcu logos ir uzraksti, kas mēģina apmeklētājus ar kondicionēta gaisa apsolījumu ievilināt.

aizsargzaluzijasAp daudzām vecajām privātmājām ir tik lieli “ēnas koki”, ka nekas cits laikam īsti neaug un/vai nešķiet svarīgs to īpašniekiem, ka tikai ēna. Daudzviet veco skaisto ēku logiem ir pamatīgas (koka?) ārējās žalūzijas – aizsardzībai no saules.

Nu jā, vēl palika vējš. Latvijas versijā “vējš” nozīmē “vai tik tūliņ nebūs auksti”. Šeit iepazinos ar “karstu vēju” un tā arī vēl neesmu tikusi skaidrībā, vai tas ir labāk nekā vienkāršs karstums.

Kā cilvēki ģērbjas? Visvisādi. Daļa (studenti paliek studenti) – maksimāli īsos, vieglos un caurspīdīgos apģērbos, daļa “nezaudē cieņu” nekādos apstākļos un pat šorīt (virs 30 jau no paša rīta) staigā garās džinsu biksēs. Līdz divdesmit-lieliem grādiem, no rītiem cilvēki vilka jakas ar garām piedurknēm. Man ir tā, ka Latvijas normālie T-krekli te un tagad šķiet nenormāli biezi. Esmu laimīga par šopinga dienā nopirkto vieglo, bet ne caurspīdīgo blūzīti – tajā jūtos vislabāk.

Un, ja jau ģērbjas nost, tad var ādas toni apskatīties. 🙂 Priekš manis pārsteidzoši daudz šķiet man līdzīgu “neiedegošu baltādaino” – kādi 15% noteikti. Tad ir daudz “iedegošu baltādaino”, kas ir smuki brūngani iesauļojušies un mazlietiņ tumsnējāku ļaužu – kopā viņi  ir absolūti absolūts vairākums. Mati brūnīgi, mirdzoši melnu nav daudz, apmēram tikpat, cik pagaišo. Romu un/vai  citu tiešām tumšākas ādas krāsas cilvēku te ir ļoti maz (varbūt ap 10%). Jūtos tiešām vairāk kā “bijušajā Austroungārijā” nevis kā iedomāti tumsnējā Rumānijā. Augumā gan viņi pārsvarā ir vismaz galvastiesu par mani mazāki.

Advertisements

Komentāri

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s