Monthly Archives: 2015. gada augusts

Kulturālie piedzīvojumi

hipstSamērā daudz laika Timišoarā esmu pavadījusi kopā ar Danu, kura man parādījusi arī vietas, ko parasts tūrists neieraudzītu.

Viņa bija tā, kas mani aizveda uz pasākumu Klapka kafejnīcā, par ko jau rakstīju, kā arī uz vairākām, kā Rīgā teiktu – hipsteru vietām: ēkām, kurās ir gan alternatīvi krodziņi, gan dažādi ne īpaši komerciāli pasākumi tiek rīkoti: no koncertiem, darbnīcām un prezentācijām līdz  vintage darinājumu izpārdošanām, tomātu un medus degustācijām, dažādām vingrošanām…

Atzīšos gan godīgi, mani šis virziens īpaši nesaista, kaut patīk ideja, ka arī tas ir veids kā uzturēt/sakopt ēkas, kam citādi īsti nav pielietojuma un arī organizēt pasākumus mazākām cilvēku grupām/šaurākam interesentu lokam nekā masu kultūra. Jā, arī Timišoara saskaras ar tik daudzām vietām raksturīgo lieko/tukšo ēku problēmu un ir dažādi veidi, kā to risināt.

cafe revolutionKādā no pastaigu reizēm Jozefīnes rajonā gājām garām arī skaistai ēkai, kura, kā vēlāk izrādījās (un es jau rakstīju), bija Rumānijas revolūcijas tiešais iemesls.

Joprojām tā ir pārsvarā ungāru luterāņu draudzes ēka, kas tiek izmantota reliģiskiem un ungāru diasporas pasākumiem. Taču tā ir milzīga un vieta atrodas arī kafejnīcai. Nosaukums – Revolūcijas kafejnīca. 🙂 Arī tā var iemūžināt notikumus.

Dažreiz gan manām kultūras alkām diez ko labi neveicas. Piemēram, vienvakar aizgājām uz jauniešu teātra festivālu – visas afišas bija angliski un tas deva cerību uz šo valodu. Bet nekā. Teātri skatīties rumāniski es vēl nevaru. Pārvarēju pieklājīgo Ievu sevī, cēlos vien kājās un gāju ārā. Citā dienā aizgājām uz ceļojumu grāmatas par Rumāniju atvēršanu. Zināju, ka runās rumāniski, bet bija cerība uz skaistu slaidšovu fonā, jo grāmata ir ilustrēta. Ierodoties atklājās, ka neesot neviena, kas varot tikt galā ar sarežģīto tehniku (nu jā, dators un projektors), tālab bilžu nebūšot, tikai runāšana… Labi, ka telpa bija vēsa un pēc prezentācijas garšīgas uzkodas…

rozelor-PANOAr opereti man sokas mazliet labāk – ja mājas darbs ir izdarīts (librets izlasīts), tad slavenās operetes, kas te iekļautas brīvdabas svētku repertuārā ir skatāmas (Grāfiene Marica un Čigānu barons). Jā, protams, brīžos, kad aktieri runā un publika smejas kā kutināta, ir jāpaciešas, bet mūzika ir skaista, dejas krāšņas un aktieri iznesas labi.

opera maza zaleJa iepriekš pasūrojos, ka Operā droši vien vairāk neko neredzēšu, tad, par laimi, izrādās, ka tā nav taisnība. Sestdienas rītā ēkā esošais Ungāru teātris rīkoja ikgadējo sezonas iesildīšanas pasākumu mazajā zālē. Tās bija kaut kādas plastikas mācības aktieriem, ko varēja apmeklēt arī publika.

Man tā bija iespēja iekļūt iepriekš neredzētās telpās un Operas galerija tika papildināta ar vēl dažām iekšskatu bildēm no mazākas zāles, tās priekštelpas (ar dīvāniem) un gaiteņa.

Svētdienas vakarā kopā ar Danu devāmies uz ļoti īpatnēju izrādi un vienlaikus tā bija iespēja ielūkoties Mazajā zālē, kura ir maza melni tapsēta telpa, kas piemērojama dažādām izrādēm ar tiešām mazu skatītāju skaitu (varbūt 20).

Izrādes nosaukums – The smooth life (labāk netulkošu, nav viennozīmīgi). Tās autors, režisors un vienīgais aktieris ir palestīnietis Husams Abends, kurš leļļu izrādē pieaugušajiem stāsta par savu un savas ģimenes dzīvi. Savā ziņā kaut kas līdzīgs Rīgas Jaunā teātra stāstiem. Uz katru izrādi tiek pārdotas 8 biļetes, visi 8 skatītāji tiek nosēdināti ap apaļu galdu, kas arī ir galvenā skatuve un Husams sāk savu bilžu-leļļu-video stāstu. Ik pa brīdim viņš atiet no galda un ir dzirdams (jo gaismā tikai galds), ka viņš tur maliņā kaut ko virtuvisku dara.

The-Smooth-LifeStāsts ir smeldzīgs – Husams ir dzimis un visu savu ne-augstskolas dzīvi pavadījis bēgļu nometnēs – kā daudzi tūkstoši palestīniešu. Tad Damaskā studējis ķīmiju un tagad gatavojas beigt režijas studijas Prāgā.

Pārstāstīt nevar un nevajag, bet es nekad nebiju bijusi tik mazā un personīgā skatītāju pulciņā. Interesanti bija gan tas, kā viņš gan lelles un pārējo aprīkojumu bija izveidojis, gan kā ar rīsu graudiņiem kā saviem ģimenes locekļiem kartē notikumus rādīja… Kādā brīdī visi tikām cienāti ar tēju, ko pamazām malkojām un pat par to bija padomāts, lai tā nebūtu verdoša, bet dzeramā temperatūrā. Vēlāk tikām cienāti arī ar sautējumu, kas bija pagatavojies izrādes laikā. Tad varēja arī mazliet parunāties – gan mēs jautājām Husamam, gan viņš šo to mums.

Uz jautājumu, vai nav grūti un kāpēc viņš izvēlējies tik personisku stāstu, viņa atbilde bija:

  • tāpēc, ka vārds palestīnietis šobrīd stereotipiski tiek uztverts vai nu kā terorists vai nabaga bēglis;
  • tāpēc, ka ir ierasts par viņiem runāt skaitļos – tik un tik tūkstoši ir tur, ar tik un tik simtiem tas noticis,

bet viņam ir gribējies akcentēt tieši individuālo un cilvēcisko pusi – arī viņi ir cilvēki, viņiem ir ģimenes: vecāki, brāļi, māsas, tāpat kā mums, tā ir viņu vienīgā dzīve, bērniem un jauniešiem – arī dzīves skola… Iedomājos – diez kā ir uzaugušam bēgļu nometnē nokļūt normālā valstī un pilsētā…

Izrādes laikā Husams pats runāja angliski vai savā dzimtajā valodā, kamēr videogabaliņos paskaidrojošie teksti bija sagatavoti rumāniski un ungāriski (iepriekš nepateicu, ka šī izrāde notika Operas namā, bet Ungāru teātra sadaļā). Par laimi, tādu tekstu nebija daudz, daļu es varēju nojaust, šo to man Dana akcentējot patulkoja. Man tā bija jauna un interesanta pieredze. Un, kā jau pēc labas izrādes jābūt, palika arī par ko padomāt.

Advertisements

Beigu sākums

Plane-flying-into-the-sunsetDrīz sāksies septembris un jau 9.datumā es lidošu mājup. Pie tam – kopā ar vīru Andri. 🙂 Tā nu iznāca, ka vienā skaipsarunas brīdī mums piemetās fiksā ideja, ka derētu arī viņam šurp atlidot un dažu stundu laikā lidmašīnas biļetes tika nopirktas. Pirmdienas vakarā Andris būs klāt un tad man laika datoram un stāstu rakstīšanai, protams, būs mazāk. Gan jau centīšos pa brīžam uzrakstīt, jo esam iecerējuši arī mazliet paceļot, bet cik gari un regulāri tas būs, to nezinu. Tad nu pamazām jāsāk “sasiet astes”.

Ir sakrājušās dažas vēl izstāstāmas Timišoaras lietas. Piemēram, par peldēšanos. Nākas pašai sevi jau otro reizi pieķert nepareizībā – kaut kad uzrakstīju, ka pilsētā termālo baseinu nav. Izrādās, ka tomēr ir vismaz viens, kas darbojas (brīžam ir bijis vairāk). Tas no manis ir 45 minūšu gājienā – vienudien kopā ar Danu aizčāpojām. Pilsētnieki Begā un Timišā īsti nepeldas, bet priekš tam viņiem ir vairāki strandi – atpūtas vietas, kur var sauļoties, ēnoties un peldēties 1 vai vairākos baseinos. Protams, par ieeju tajos jāmaksā (2-3 eiro par dienu, vēl eiro klāt, ja grib guļamkrēslu nomāt), bet tad arī vieta ir glīti sakopta un ērta, ar kafejnīcām, ģērbtuvēm un tualetēm. Karstās dienās un vakaros viss ir pārpildīts.IMG_6389-PANO

Bildē redzama man vistuvākā vieta (nepilnas 5 minūtes ko iet) – tur ir labs lielais baseins un arī bērnu baseiniņš ar šādām tādām atrakcijām. Līdzīgas vietas esmu atklājusi vēl kādas 3. Manis jau minētajā ar termālo ūdeni ir 1 liels pieaugušo parastais baseins, 2 termālie (no kuriem 1 mēdz būt ciet uz ūdens maiņu) un liels bērnu laukums ar bērnu baseinu. Tā ka peldēšanās un sauļošanās ir pieejama, bet šajās ērtajās versijās tikai par maksu. Protams, ir arī virkne iekštelpu baseinu, bet par tiem, kā jau vasarā, neinteresējos. Daudz arī tukšu – nestrādājošu āra baseinu, jo nav jau to uzturēšana ne lēta, ne vienkārša.

001 (5)

Pievienoju saiti uz galeriju, kurā fotografēšanas secībā ir dažādas Timišoarā tapušas bildes, kas nav iekļuvušas tematiskajās galerijās. Tepat tālāk arī par dažām no tām uzrakstīšu komentārus.

Ļoti pārsteigta biju ieraugot visnotaļ simpātisko olu tirdzniecības automātu, tam blakus stāvošais pienam domātais pēc tam nemaz nešķita kas īpašs (galerijā ir abi). Tādus esmu ievērojusi vairākās vietās.

Diez kāpēc pie mums tādu nav? Ja jau šejienes karstumā var olām vajadzīgo temperatūru noturēt un arī drošību nodrošināt, tad pie mums arī vajadzētu varēt.

udenstornisInteresanti, ka gan Timišoarā, gan ekskursijas laikā absolūtais redzēto ūdenstorņu vairākums bija lodes formas – dažādu tilpumu un uz dažādas kājas, bet lodes. Jā, es no matemātikas atceros par ideālo tilpumu, bet pie mums gan lodes nedominē.

Tā kā krāna ūdens te diez ko dzerams nav, tad daudzviet parkos un vecpilsētā ir dzeramā ūdens strūklaciņas, bet iedzīvotājiem zināmās vietās ir arī krāni, kur katrs savos traukos bez maksas var liet dzeramo ūdeni. Ir arī vairāki automāti, kuros var gan dabūt pudeli, gan par nelielu naudu tajā ūdeni iepildīt (gāzētu vai negāzētu). Veikalā 6 litri dzeramā ūdens maksā sākot no kādiem 60 centiem (es nezinu, cik Latvijā maksā). Kad man apnika pirkt, arī es sāku doties regulāros gājienos pēc dienišķajiem 12 litriem (divas 6 litru pudeles) uz tuvāko man zināmo vietu – studentu baznīciņu.

Alus3Bet tiem, kuriem garšo alus ir jāzina, ka Timišoara lepojas ar Eiropā vecāko rūpniecisko alus darītavu – tā darbojas kopš 1718.gada. Jā, mājās un klosteros alus darīts jau daudz agrāk, bet fiksēts kā bizness šis esot pirmais.

Tam par godu tad nu arī krustojumā dižojas milzonīgs alus kauss, rūpnīcas ēkas ir glīti atjaunotas. Rūpnīca atrodas tematiskajā Fabric rajonā un droši vien, ka kalpojusi par vienu no tā pirmsākumiem.

tramKo vēl šejienieši pamanījušies izdarīt vai ieviest pirmie vai gandrīz pirmie? Elektriskais ielu apgaismojums te esot bijis pirmajiem Eiropā un otrajiem pasaulē – uzreiz aiz Ņujorkas. Smalki. Zirgu tramvajs – otrajiem Eiropā, bet pirmajiem Rumānijā – jau 1869.gadā.

Tiesa gan, patreizējie tramvaji ir pagalam nošņurkuši un graboši, mani priecē vien viens košais grafiti tramvajs, ko pa brīdim redzu pazibam (kvalitatīvas bildes gan vēl nav izdevušās, dažas ir Grafiti galerijā). Autobusi un trolejbusi ir normāli – tādi pat kā Rīgā, arī krāsojuma stils līdzīgs, tikai lillīgs.

Varu piebilst, ka kopš tās reizes, kad ieliku saiti, esmu papildinājusi Grafiti galeriju ar pārdesmit bildēm (tās ir galerijas beigu daļā), bet ceru, ka būs kaut kas vēl.

Pietiks šoreiz, došos uz opereti un gan jau kādu dienu par šīs nedēļas kultūras pasākumu seriālu uzrakstīšu.

Operas ieņemšana. Triecienā

Virsraksts pareizi rāda – kaut kas no seno rumāņu kareivīguma arī man bija vajadzīgs iepriekšējās sestdienas vakarā. 🙂 Bet nu labi, sākšu no sākuma, jo vispār jau tā nebija domāts. Taču tā sanāca.

Opera1Operas ēku nevar nepamanīt, jo tā atrodas pilsētas centrālajā – Viktorijas – laukumā un, manā specifiskajā gadījumā, arī tieši pretī “manas” universitātes Rektorātam, uz kuru devos jau nākamajā rītā pēc ierašanās Timišoarā.

Kaut arī to ērtības labad sauc par Operu, patiesībā milzīgo ēku savā starpā tīri labi dala 4 teātri: Operas, Nacionālais (tātad, rumāņu), kā arī Vācu un Ungāru teātri. Iespējams, ka tas ir labs risinājums daudznacionālā pilsētā ar 200 tūkstošiem iedzīvotāju.

Es neesmu ārkārtīga opermīle, taču ieskatīties ēkas iekšienē tā kā gribējās. Tiesa gan, diezkādu cerību uz to nebija, jo kārtējā sezona bija nupat beigusies un nākamās sākums plānots 20.septembrī (es atgriežos Rīgā 9.datumā)…

Timišoarā jau padsmit gadus ir tradīcija, ka vasarā opera “iet pie tautas” – 2 nedēļas nogales (piektdien-svētdien) Rožu parkā notiek operu un operešu brīvdabas izrādes, pie tam – bezmaksas. Tā kā vakaros man nekā daudz nav ko darīt, biju nolēmusi tās apmeklēt. Un tad nāca kataklizma šejienes izpratnē – lietaina nedēļa. Lēmēji nosprieda, ka pirmos divus vakarus izrādes notiks Operas telpās, pie tam – sāksies agrāk, nekā bija plānots parkā. Par to mazliet iepriekš esot ticis ziņots Facebook.

Rezultāts? Loģisks. Pirmajā vakarā vispār totāls juceklis pilsētā. Jo, protams, nemaz jau īsti vairs nelija kā iepriekšējās dienās un daudzi (gan tie, kas vispār nezina, kas ir Facebook un starp operas cienītājiem tādu ir daudz, gan tie, kam neienāca prātā, ka tā var izziņot izmaiņas) ap 20.30 izbrīnīti grozījās ap tukšo parku. Tie, kuri bija uzzinājuši, metās “ieņemt” Operu, jo biļešu nav, kur nu kurš tiek, tur sēžas un mēģina aizņemt vietas citiem.

Man, izrādās, Dana ar kuru kopā bijām sarunājušas iet, izmisīgi sūtīja ziņas par šīm izmaiņām, bet es biju oflainā, jo viss taču bija sarunāts. Internetā nez kāpēc tomēr iegāju bez 20 minūtēm astoņos, lai uzzinātu, ka izrāde sākas astoņos un centrā… Superātri sataisījos, noķēru taksi (par 1,5 eiro jau var arī braukt 25 minūšu gājiena vietā) un bez 8 minūtēm astoņos kopā ar vēl labu bariņu aizelsušos un apjukušu ļaužu biju pie slēgtajām Operas durvīm. Labs risinājums, vai ne? Kad rīkotāji nosprieda, ka ir ielaiduši diezgan ļaužu, viņi vienkārši aizslēdza durvis. Tas nekas, ka labai daļai, tāpat kā man, iekšā esošie bija aizņēmuši vietu. Draudzīgi pamīcījāmies kādu pusstundu un izklīdām. Pirmais uzbrukums Operai neveiksmīgs.

Otrajā vakarā bijām gudrākas un uz pilsētas centru kopā devāmies laicīgi. Jau kādu pusotru stundu pirms izrādes pie durvīm pāri plašajam laukumam sāka veidoties gribētāju rinda. Bet visnotaļ racionālā Dana teica: pastaigāsim mierīgi pa vecpilsētu, iekšā vienalga laidīs tikai pusstundu pirms izrādes un gan jau tad es kādu pazīstamu priekšpusē ieraudzīšu. Tā arī darījām – īsi pirms durvju atvēršanas pievienojāmies kādiem viņai pazīstamiem ļaudīm un ar akmenscietiem ģīmjiem gāzāmies tik iekšā.

IMG_7042Tikām pie tīri labām vietām 2.balkonā un pirms izrādes es arī drusku pastaigāju un pafotografēju ēku. Ne visas bildes ir lieliskā kvalitātē, bet mazu fotogaleriju tomēr pievienoju. Iekšskati tapuši tajā vakarā, ārskati – jau iepriekš, dažādās pa centru staigāšanas reizēs.

Ēkas interjers greznībā ir līdzīgs mūsējai, vienīgi griestu un vietām esošie sienu gleznojumi ir īpatnēji, man būtu prasījies ko smalkāku, graciozāku. Bet par gaumi strīdēties nav vērts. Galvenā zāle ir krietni mazāka par mūsējo (bet arī pilsēta iedzīvotāju skaita ziņā ir reizes 5 mazāka), citās zālēs tikt nebija iespējas.

Ja gribas kvalitatīvāku skatu, noderēs nepilnu 6 minūšu 2014.gadā tapušais video. Muzikālais fons ir jauks un ap vidu kungs rumāniski stāsta par to, ka tieši no Operas balkona 1989.gada decembrī tika uzrunāta sapulcējusies tauta un pasludināta Timišoaras atteikšanās no komunisma. Operas telpās ir arī plāksne, kurā rakstīts, ka šajās telpās decembra revolūcijas laikā atradies Demokrātiskās frontes štābs (mans nosaukuma tulkojums ir aptuvens).  Ko mēs skatījāmies? Mocarta Figaro kāzas. Par izpildījuma muzikālajām kvalitātēm spriest nevaru, bet scenogrāfiski un aktieriski viss bija kārtībā – puslīdz klasiska režijas versija komplektā ar atraktīvu un ļoti dzīvu aktierspēli (tādu savā operas apmeklētāja pieredzē iepriekš nebiju redzējusi, jo nereti jau, piedodiet, kupla matrona vai brašs tēvainis stabili nostājas uz skatuves un izdzied dziedamo, reizēm pievēršot uzmanību partnerim, reizēm ne īpaši). Skatīties tiešām bija interesanti. Es teiktu: tiešām tautas opera ar jauku un dzīvespriecīgu mūziku.

opera festKāda ir šī tautas festivāla programma? Piektdienas vakarā bija Holandes kora koncerts – viņi izpildīja slavenus operu fragmentus kopā ar Timošoaras Operas solistiem. Sestdien es biju – Figaro kāzas. Svētdien bija dīvaina (Dana brīdināja) rumāņu-ebreju opera rumāņu valodā. Tā tika rādīta parkā, bet es neaizgāju.

Gaidāmās nedēļas nogales programma redzama bildē. Uz ko iešu, vēl nezinu. Turandota ir lēna un skumīga, vairāk tā kā velk uz abām vakaru operetēm. Par bērnu izrādi Ansītis un Grietiņa īpaši nedomāju – ja vien absolūti nekā cita nebūs ko darīt…

Vēl daži ekskursijas iespaidi

Kas palicis ārpus lielajiem stāstiem, bet man tomēr likās pietiekami interesants vai svarīgs, lai vēl būtu uzrakstāms? Vairākas lietas, kuras varēsiet redzēt arī pievienotajā “ainiņu” galerijā:

    • par krāšņajiem dabas skatiem jau rakstīju. Galerijā būs arī vēl dažas bildes – kvalitāte kā nu kurai, bet nevarēju  nenobildēt. Vienā ir arī kārtīgs serpentīnlielceļš redzams;
    • IMG_6532ļoti tradicionālās arhitektūras ir maz. Blakus senām un vidēji senām ēkām ir arī jaunas. Ekstramodernu nav daudz, bet nesaprotami lielas dažos lauku ciemos ir. Kad jautāju saviem grupas biedriem, kāpēc tā, tipiskākā versija bija: daudzi strādā ārzemēs, sapelna naudu un tad ar šīm milzu mājām to parāda. Pāris ciematos ēkas bija vēl pat arī dīvainā stilā (bet savā ziņā līdzīgas – lai var sacensties), ne vien gigantiskas;
    • IMG_6559jau iepriekš rakstīju, ka man patīk glītās un izrotātās ēkas. Ja Banatā tās ir pārsvarā ar jugendstila rotājumiem, tad mūsu izbraukātajā valsts ziemeļu un centrālajā daļā tie ir tautiski ģeometriskie motīvi. Sevišķi krāšņas ēkas bija Moldāvijas apgabalā (līdzbraucēji sacīja – turienieši esot īpaši strādīgi). Te pielieku attēlu, kur redzams, ka pat domes ēka (primarie) ir ar rotājumiem, kaut skaidri redzams, ka ne ļoti sen būvēta;
    • IMG_6716Rumānijas ziemeļdaļas iedzīvotāju skaistuma mīlestība un rūpība redzama pat tik prozaiskos veidojumos, kā lietus ūdeņu notekas – nereti arī tās bija skaisti veidotas. Interesanti, ka mani līdzbraucēji tās praktiski nepamanīja (uzskatīja, ka tas nav nekas īpašs), bet man gan ļoti patika – tās bija visai dažādas un redzamas gan pie jaunām, gan vecām ēkām, gan privātām, gan dievnamiem – kur nu kuru reizi. Pašai mazliet žēl, ka tikai viena nobildējusies, jo redzēju krietni vairāk;
    • klostertūres stāstā rakstīju par senajiem dievnamiem ar freskām uz ārsienām, bet rumāņiem tādus veidot patīk joprojām – redzējām vairākus ar dažādaIMG_6722 veida āra rotājumiem. Ir jau krāšņi, bet par to vai šie turēsies 4 gadsimtus, gan nebūt neesmu droša – nav lielo pārkaru un vietumis tie jau krietni pabalējuši. Ja tradicionālie rumāņu pareizticīgo dievnami iekšpusē ir ārkārtīgi grezni, bet patumši, tad man patika arī vairāki redzētie jaunie (parasti citu virzienu), kas gan no ārpuses ir ļoti dažādi, gan viegli un gaiši iekšpusē (galerijā mazliet ir);
    • IMG_6537Maramurešas mazpilsētiņā Moisejā (tā atrodas netālu no vilcieniņmiesta)  ir arī pašiem savas Lieldienu salu skulptūras – kāds ungāru izcelsmes rumāņu tēlnieks izveidojis piemiņas vietu 2.pasaules karā nogalinātajiem šejieniešiem un tā nu šie īpatnējie skumjie un raudošie veidojumi no augšas noskatās uz pilsētiņu. Memoriāls ir redzams no ceļa;
    • zirgsjā, laukos brauc ar vienkāršākām un mazliet vecākām mašīnām kā Timišoarā, bet nebūt nav tā,
      ka zirgi ir galvenais transports, bija vajadzīga veiksme, lai tos kadrā iedabūtu (speciālie tūristiem domātie neskaitās). Kalnos redzējām lielus aitu ganāmpulkus, ciemos arī pārējos lopus – no govīm un kazām līdz vistu un zosu pulkiem;
    • IMG_6921Tā vien šķiet, ka Latvijā neviens pasākums, kurā kaut ko tirgo vairs nav iedomājams bez piparkūkām. Šeit tik masveidīgu piparkūku invāziju neredzēju, bet toties redzētās bija sarkanas! Kāpēc tā? Nezinu, bet izskatījās interesanti, jo citādi sarkanā krāsa te nekur īpaši nedominē.

Pielieku saiti uz nelielu fotogaleriju ar ainiņām, kas bez šī stāstiņa bija palikušas ārpus apraksta.

Viltība, nežēlība un … ideālisms

Ja jau vakar iesāku uz vēstures nots (par Drakulas lietām), tad šodien vēl mazliet jāpaturpina un jāpaplašina stāsts par Rumānijas vēsturi un varoņiem. Virsrakstā minētie ir atslēgas vārdi visos tālāk aprakstītajos gadījumos – bez tiem toreiz nu nekādi nevarēja.

Decebal's_portraitĀtri un ne īpaši dziļi ieskatoties Rumānijas vēsturē, pirmais tiek minēts Decebals – pēdējais neatkarīgās Dāčijas valdnieks, kurš dzīvojis mūsu ēras 87-106.g.

Protams, tas bija ļoti sen un daudz ziņu nav, taču ir skaidrs, ka viņš varonīgi un ar dažādām sekmēm ir cīnījies pret Romas impēriju, brīžam spējis noslēgt kādus puslīdz ciešamus sadzīvošanas  līgumus ar to. 106.gadā izdarījis pašnāvību, jo romieši iekaroja viņa pārvaldītās teritorijas un to vien gribēja, kā pašu saņemt gūstā. Decebals dzīvs nepadevās.

Ironiski, ka rumāņi labprāt piemin arī Trajanu – to Romas imperatoru, kurš sakāva Decebalu. Par ko? Par to, ka, samērā ilgi esot Romas impērijas  sastāvā, Rumānija ir “romanizējusies”, saņemot lielu tā laika Romas kultūras un citu sasniegumu daļu (būvniecība un visa cita veida attīstība), kā arī “nesaraujami saistot rumāņus ar Romu/Eiropas kultūru”. Un ir saprotams kāpēc tas ir svarīgi – vēlāk gadsimtiem turpinājās cīkstēšanās ar turkiem (Otomanu impēriju), kuras laikā dažādas Rumānijas daļas bija visnotaļ dažādās pakļautībās, attiecībās un statusos.

Moldavia's_coat_of_Arms_of_1481Nākamais ir Stefans Lielais (Stefan cel Mare) – Moldāvijas valdnieks un leģendārs karotājs: uzvarējis 46 no 48 kaujām, kurās piedalījies. Piebildīšu, ka vēsturiskā Moldāvija aptver aptuveni tagadējo Moldovas valsti un to Rumānijas daļu, kas saucas Moldāvija. No viņa laika nāk ar vērša motīvs Moldovas simbolikā (bildītē ir Stefana laika ģerbonis, tālab tur ir arī turciskais pusmēness).

Stefans nodzīvojis tiem laikiem neparasti garu mūžu – 71 gadu un miris “dižciltīgo slimības” podagras komplikāciju rezultātā (dzīvojis 1433.-1504.). Klostertūres ietvaros es pabiju par godu leģendārai uzvarai pār turkiem uzbūvētajā Voronecas klosterī un Putnas klosterī, kur Stefans un viņa ģimenes locekļi apglabāti.

stefanstatuiStefanu atceras un mīl gan Rumānijā, gan Moldovā, ir milzums viņa vārdā nosauktu ielu, daudz monumentu, ir arī filma. Kā labi atceros no saviem Moldovas apmeklējumiem, tur viņš ir galvenais varonis, monuments pašā pilsētas centrā, galvenā iela nosaukta viņa vārdā…

IMG_6950Es uzdrošināšos teikt, ka līdzīgā veidā kā Stefans Moldovai, Rumānijas galvenais varonis ir Mihajs Drosmīgais (Mihai Viteazu) kurš gan paspēja nodzīvot tikai 43 gadus (1558.-1601.)

Par ko tad viņš galvenais? Ne īpaši skaidros apstākļos viņš kļuva par Valahijas valdnieku (Rumānijas dienvidu daļa, kurā ietilpst tagadējā valsts galvaspilsēta Bukareste), viltīgi, nežēlīgi un veiksmīgi karoja gan pret turkiem, gan austroungāriem, gan paša kaimiņiem, bet sirdī nēsāja sapni par Valahijas, Transilvānijas un Moldovas apvienošanu vienā valstī – Rumānijā.

IMG_6817Un ne tikai nēsāja – viņš, lavierējot starp turkiem, kaimiņiem un austroungāriem, paveica šķietami neiespējamo (praktiski neviens cits tajā laikā neticēja, ka kaut kas tāds ir iespējams) – 1600.gadā Rumānijas valsts arī tapa un tās galvaspilsēta bija manis apmeklētā un nu arī jums jau pazīstamā Alba Iulia.

Tiesa gan, tas viss bija uz ļoti īsu brīdi, jo Mihajs tika nogalināts nodevīgā “sabiedroto” atentātā manis pieminētajā un apmeklētajā Turdā, kur tagad tiek būvēts klosteris. Bildē redzams Turdas monuments un kaps ar viņa ķermeni bez galvas. To kā pierādījumu vajadzēja nosūtīt slepkavības pasūtītājam un tā apglabāta citur.

Atzīšos godīgi, pirms ekskursijas par viņu neko daudz nezināju. Bet pēc tās izrādījās, ka Mihajs man kaut kā atmiņā ieķēries, tālab internetā pameklēju vairāk informācijas. Un atradu 2-daļīgu (1970.gada, bet atjaunota HD kvalitātē)  Rumānijas kulta filmu par viņu. Tautas mīlestības dēļ to varētu salīdzināt ar mūsu “Vella kalpiem”, taču tie tomēr ir vairāk jautrs izdomājums uz puslīdz vēsturiska fona. Rumāņu versijā vēstures ir vairāk, jautrības mazāk, filmēts ar lielu vērienu, dabas un kauju skati ir pasakaini, tāpat kā personu tērpi un interjeri. Paralēli visam citam, filmā uzskatāmi redzamas samezglotās attiecības ar turkiem un “Eiropu” – mēs nebūt neesam vienīgā “sērdienīšu tauta, kurai gājis tik grūti...”.

Tā kā filmai ir subtitiri angliski (teksta ir maz un tas ir vienkāršs, pietiks ar ļoti vidējām angļu valodas zināšanām), iesaku to noskatīties ikvienam, kas var atrast 1 stundu un 40 minūtes laika pirmajai daļai. Pēc tās otro vienkārši nevar nenoskatīties. 🙂

Te ielieku tiešo pieeju, jo sen neviena filma mani nebija tā pārņēmusi un iespaidojusi kā šī.  

Brams Stokers – vīrs, kurš sačakarēja vēsturi


IMG_6925Un kur tad Drakula?
– droši vien vairums no jums jau ne reizi vien ir jautājuši, manus Rumānijas stāstus lasot. Man jāatbild ar pretjautājumu: kurš no viņiem jūs interesē?

Jo vispār ir tā: reāla vēsturiska personība ir bijis 14.gs. kareivīgais un nežēlīgais valdnieks Vlads Cepešs (Vlad Tepes), saukts arī par Drakulu (pūķi), kurš savas valdīšanas laikā dabūjis krietni izkaroties, pārsvarā ar turkiem un ar to arī palicis vēsturē. Ne īpaši labāks, ne sliktāks un ne savādāks par citiem tā laika valdniekiem. Tas laiks bijis skarbs un nav ziņu par to, ka Vlads būtu bijis vampīrs vai kas tamlīdzīgs.

IMG_6765Un ir otrs Drakulaīru rakstnieka Brama Stokera izdomātais asiņu dzērājs. Lai liktos ticamāk, viņš brīvi izvēlējies vienu no vēsturiskiem Rumānijas valdniekiem, darbību arī puslīdz piesaistījis konkrētam reģionam Transilvānijai un aiziet!

Par kuru no Drakulām pasaule zina vairāk? Protams, par otro! Nav jau ne vainas, tikai jāprot atšķirt. Jo šausmiņas daudziem patīk un ja vēl tās ir pievilcīgi iesaiņotas! Diez vai arī Helovīnsvētki nebūtu citādāki, ja ne īra izdomājums. Un kā būtu ar Krēslas sēriju un citām vampīrgrāmatām? Protams, Stokers nebija pirmais, kas uzrakstīja par vampīriem, bet viņa stāsts kļuva ārkārtīgi populārs. Taču grēks ir nezināt, ka vampīrdrakula ir izdomājums.

IMG_6924Ar kuru man iznāca iepazīties? Ar neīsto.

Rumāņi vispār ir malači un par Brama Stokera vēstures kropļojumu stipri ļaunu prātu netur: ja var naudu nopelnīt, tad viņi ir gatavi to darīt arī ar vampīru tēmu. Pirkt vai nepirkt, tā jau ir katra paša izvēle 🙂 Gandrīz jebkur Rumānijā var nopirkt dažādus vampīrsuvenīrus (ieskaitot suvenīrtirgotavas pie klosteriem). Arī Turdas sāls raktuvju bodītēs vienā plauktā ir gan raktuvju suvenīrkrūzītes, gan, lielākā klāstā un daudzveidībā, drakulkrūzītes…

IMG_7029Arī es drusku šim kultam paļāvos un uz Latviju dažiem savējiem aizvedīšu aso sarkano Drakulas dip-mērcīti. 🙂

Tiem, kuri grib autentisko Drakulu, jāapskata viņa dzimtā māja Sigišoarā (tur tagad ir restorāns un mazs viduslaiku ieroču muzejs), Palatul Curtea Veche Bukarestē, jāsameklē Snagovas klosteris, kurā Vlads esot apglabāts. Par “visīstāko” Drakulas pili (no vairākām kandidātēm) tiek uzskatīts Poenari cietoksnis, bet uz savu vietu pretendē arī Hunyade un ārkārtīgi skaistā Bran pils. Es nevarēju noturēties un ielieku mazu kārdinošu video par to: 

IMG_6789Mūsu ekskursijas maršrutā nebija iekļauta neviena no šīm vietām, toties mazliet pabijām visslavenākajā un svaigākajā viltotajā vietā – nesen būvētajā Drakulas viesnīcā Borgo pārejā. Tās īpašnieki nemaz neslēpj, ka šis ir neīstais stāsts (jeb tieši otrādi – stāsts (izdomājums) ir īstais, tikai patiesības tur nav) un viesnīcas priekšā pirms ieejas lepni slejas šī raksta sākumā redzamais Brama Stokera krūšutēls. Tā teikt – vispirms iepazīstieties ar autoru un tad varat doties tālāk.

Viesnīca ir ieturēta vampīrdrakulas tematikā. Mums mazliet atļāva pafotografēt, tālab ir arī neliela fotogalerija. Tiesa gan, iekštelpu bilžu kvalitāte diez ko laba man nav sanākusi. Bet bija kā pienākas – šausmu bildītes, izbāzti nikni zvēri… Mūsu grupas pusaudzei Annai acis vien zibēja un viņa atzinās, ka viss helovīnveidīgais viņai dikti patīkot…

Man savukārt patīk šejieniešu biznesa ķēriens. Jā, viesnīca ir feina un, ja šajā apkārtnē ir jānakšņo, tad kāpēc neizvēlēties šo viesnīcu, ja citas ir puslīdz nekādas? Tā kā viesnīca ir kalnu pārejā, tad ir ļoti skaisti apkārtnes skati un turpat pie viesnīcas ziemā ir arī slēpošanas trase ar pacēlāju uz 2 pusēm (galerijas bildēs mazliet var redzēt).

Atvadoties no Drakulas un jauniešiem par prieku ielieku YouTube video ar 2014.gada Beas Milleres dziesmu, kurā viņa diezgan labi paskaidro, kāpēc meklē Drakulu. 🙂 

hoia baciuJa tomēr kaut ko mistisku dikti vajag, arī  tas Rumānijā ir atrodams. Protams, kā visur, jau no senseniem laikiem netrūkst dažādu leģendu par asinssūcējiem un citādiem mošķiem un pārdabiskām parādībām dažādās vietās un laikos.

Te ir arī savi Pokaiņi – netālu no Cluj Napoca pilsētas atrodas Hoia Baciu mežs, kurā notiekot paranormālas lietas – mēs tajā apkārtnē bijām, bet speciālā vizītē mežā nedevāmies. Gribat nelielu ieskatu? Lūdzu, 6,5 minūšu video par to: 

Alba Jūlija un Kiprians Porumbesku

Šodienas stāsts būs par divām vietām (un ne tikai vietām), kuras man ĻOTI patika ekskursijas laikā. Mana “iepazīšanās” ar Alba Iulia  (tā raksta rumāniski) sākās jau pirmajā Timišoaras dienā – tā saucas iela, kur atrodas Tūrisma info centrs. Neiedziļinoties es nospriedu, ka droši vien nosaukts kādai slavenai dāmai par godu. Tagad es zinu, ka tā nav – tā ir Rumānijai ārkārtīgi nozīmīga, sena un skaista pilsēta Transilvānijā.

alba-iulia-on-mapVēstures annālēs Ptolemajs kā Apulum to esot minējis jau vairāk kā 100 gadus pirms mūsu ēras un arī arheoloģiskie izrakumi ir atklājuši Romas impērijas laiku pēdas. Mūsdienu nosaukums tapis tās nosaukumu tulkojot: sākotnējā “Baltā pilsēta” vispirms slāviskota uz Belgradu un tad latīniskota uz Alba Iulia un tā tas arī palicis. Nekāda sakara ar sievietēm…

Pilsētai izteikti ziedu periodi bijuši vairāki: Romas impērijas laiks (Dāčijas provinces sastāvā), tad 14.-17.gadsimts, kad kā Transilvānijas valdnieku rezidence tā bija ietekmīga un slavena, vēlāk laiks pēc 1.pasaules kara, kad šeit 1918.gadā tika pieņemts par lēmums par Transilvānijas pievienošanos Rumānijai un 1922.gadā te tika kronēts Rumānijas karalis Ferdinands.

Alba IuliaŠodien Alba Iulia ir pilsēta ar kādiem 60 tūkstošiem iedzīvotāju, bet tās cietoksnis/citadele (cetate)  noteikti ir nesteidzīgas apmeklēšanas vērts.

Cietokšņa ārējo veidolu (sk.bildīti) varētu salīdzināt ar Daugavpils cietoksni (ja esat tur nesen bijuši), taču šis ir iespaidīgāks, gan izmēru, gan novietojuma ziņā. Būvēts no 1714. līdz 1738.gadam. Es vienmēr esmu apbrīnojusi gigantiskās un vienlaikus skaistās būves, šī nav izņēmums. Interesanti, ka pamatpilsēta ir līdzenumā, bet cietoksnis ir paaugstinājumā virs tās. Zirgiem tolaik tas ir bijis nopietns pārbaudījums, bet šodienas ļaudīm skats no abām pusēm ir varens.

IMG_6980Pēdējo gadu laikā veikti lieli atjaunošanas darbi gan cietokšņa aizsargmūriem un to piemērošanai mūsdienu pilsētas un tūrisma vajadzībām, gan milzīgajām un ļoti skaistajām vēsturiskajām iekšpusē izvietotajām ēkām. Tūristi (arī es) staigā pārsteigumā pavērtām mutēm un smaidīdami – tik skaisti un iespaidīgi te ir. Tūristu informācija ir rumāniski, ungāriski un angliski, vietām arī vāciski. Ir ļoti ērtas un saprotamas norādes.

europeKāpēc ungāriski, ja Alba Iulia nav pierobežas pilsēta? Gan Rumānijas vēsture vispār, gan jo vairāk tieši Transilvānijas ir cieši savijusies ar Ungārijas un Austroungārijas impērijas vēsturi, jo ģeogrāfiski Rumānija un Transilvānija ir bijušas sava veida drošības spilvens starp Eiropu un Turciju, ar visnotaļ samezglotām un mainīgām attiecībām ar abām pusēm, kamēr Ungārija vēsturiski vairāk bijusi “Eiropas pusē”.

Sēžu un mokos – tik iespaidīgu skaistumu praktiski nav iespējams aprakstīt… Skatieties manu galeriju un brauciet paši!

Tiem, kuri vēl nevar saņemties Rumānijas apmeklējumam, YouTube atradu 6 minūšu filmiņu par pilsētu un 9 minūšu par slaveno sardzes maiņu (mums to neiznāca redzēt). 

Bet vēl jau jāpastāsta par Ciprian Porumbescu un arī šis stāstiņš ir īpašs nosaukuma dēļ. Tie, kuri ļoti apzinīgi mācījušies mūziku, iespējams, zina, ka tā sauc vienu no slavenākajiem rumāņu komponistiem. Jā, tas ir taisnība un mūsu grupas plānos bija viņa muzeja apmeklējums. Kā jau ierasts, netālajā pilsētiņā vairākkārt jautājām, kā turp nokļūt un saņēmām atbildes, ka droši jābrauc taisni un tad būs norāde, kur jānogriežas. Tā arī bija, tikai es samulsu, ka tā norāde bija kaut kāda citāda (ne kā parasti uz kultūras objektiem). Ilgi aizdomāties par savādību laika nebija, jo viss jau notika busiņam kustībā esot.

cipr porBraucam, braucam un pēkšņi baltā zīme – sākas apdzīvota vieta Ciprian Porumbescu! Jā, tiešām – visa apdzīvotā vieta nes komponista vārdu un uzvārdu. Iedomājieties, piemēram, Jaunpiebalgu pārsauktu par Emīlu Dārziņu vai Vecpiebalgu par Brāļiem Kaudzīšiem. 🙂 Man šķiet jocīgi, bet rumāņi tieši tā izdarījuši. Balto zīmi nobildēt nepaspēju un internetā neatradu, tad nu pielieku šo – ar pašvaldības “Laipni lūdzam!” iebraucot.

Arī pašvaldības mājas lapa ir attiecīgi dizainēta.crist por2

Un kā ar muzeju? Es sākotnēji nebiju lielā sajūsmā par šī apmeklējuma ideju, bet savu viedokli mainīju, tiklīdz izkāpām no auto. Ar zvanu bijām brīdinājuši muzeja vadītāju par ierašanos un mūs sagaidīja no pie muzeja ēkas piestiprināta skaļruņa plūstoša DIEVĪGA mūzika.

Jā, bija ekskursija pa mazo ēciņu (rumāniski, studenta biļete maksāja 0,5 eiro), bija ko apskatīt, bija labi, bet tikai mājās atgriezusies es konstatēju, ka esmu bijusi mūzikas tā savaldzināta, ka neesmu uztaisījusi NEVIENU bildi… Vietās, kuras man patīk, tā parasti negadās. Biju ļoti priecīga, YouTube atrodot brīnišķīgu nenpilnu 6 minūšu video – fonā skan tā pati Porumbesku mūzika, kas skanēja mums un vizualizācijā var gan muzeja ēku izstaigāt, gan pa brīnišķīgo Rumāniju paklaiņot. Es laikam sāku iemīlēt šo zemi un piekrītu, ka reizēm vārdi nav vajadzīgi, pietiek ar mūziku…