Šodien, kad šo rakstu ir tā nejēdzīgā diena – pēdējā pirms lidošanas mājup – kad nav īsti skaidrs ko darīt, jo svarīgais jau izdarīts, laiks ārā vidēji ziemīgs (mazi mīnusi, sniega praktiski nav) un nevar saprast kur likties… Tad nu piesēdos aprakstīt 3 Bufalo apmeklējumus (vienas nedēļas laikā!), kuru dēļ nu jau varu teikt, ka tajā kaut cik orientējos. 🙂 Brīdinu – stāsts ir garš, bilžains un ar saitēm uz veselām 3 fotogalerijām! – vajadzēs kādu brītiņu, lai tiktu līdz galam un visu apskatītu.

Tā kā mani UB darbi bija apmēram pabeigti jau iepriekšējās nedēļas beigās, bija jādomā, ko darīt brīvajā laikā. Otrdiena bija saulaina un sapratu, ka jādodas ekskursijā uz Bufalo – jā, reiz jau tur bijām jaukā arhitektu vadītā pastaigā, bet ne visu paspējām. Protams, par Uber maksāt negribējās, tad nu sakombinēju braucienu ar UB bezmaksas busiem. Tie kursē tikai darbdienās un eksāmenu nedēļā vēl retāk, bet saraksts ir. Tad nu maršruts bija šāds: 20 min kājām līdz autobusam UB mūsējā – Ziemeļu bāzē (man joprojām nepatīk vārds kampuss), tad kādu 15 min brauciens līdz Dienvidu bāzei. Tur jāpadzīvojas līdz busam, kas aizved uz Pilsētas bāzi (Downtown campus).

Tā kā līdz busam bija krietni vairāk par pusstundu, tās laikā izstaigāju SC teritoriju. Arī tā ir skaisti sakopta, vēsturiskās ēkas mijas ar jaunākām. Kopskats ir patīkams – ēkas nav tik brutālistiskā stilā un tik milzīgas kā mūsējā. Fotogalerijā būs diezgan daudz bilžu. Nevienā ēkā iekšā gan nebiju.

Kārtējo reizi priecājos par to, ka agrāk arī prozaiskas celtnes (piemēram, attēlā redzamo skursteni, fotogalerijā ir vēl dažas) būvēja skaistas. DC ir virkne vēsturisko saimniecības ēku uz kurām prieks skatītes. Līdzīgi jau ar vakardienas stāsta Niagāras fortu – to taču būvēja armijas vajadzībām, bet ēkas ir skaistas! Papildus skaistajai dienai un skaistajai teritorijai priecājos arī par vāverēm. Jā, tās te nav retums, bet vienalga smaidu katru reizi kuplastes redzot. Tā kā šodien būs vairākas fotogalerijas, ir īstais brīdis jums uzdot skaitāmo uzdevumu: cik reizes (nevis cik bildēs) šodienas raksta fotogalerijā parādīsies vāveres? Pareizā atbilde ir 3 reizes, pie tam – visas 1 fotogalerijā, tikai dažādās vietās. Pārbaudiet vai jums arī tā sanāks.

Lai arī sākumā brīdis starp busiem šķita garš, gluži visu SC teritoriju izstaigāt nepaspēju. Apmēram 20 minūšu brauciens un biju Bufalo centrā. Kad skatīsieties fotogaleriju, augstāk redzamā bilde nodalīs SC no Bufalo tapušajām fotogrāfijām. Šīs manas ekskursijas galvenais mērķis (tālab vajadzēja saulainu dienu), bija Bufalo pašvaldības ēkas apmeklēšana un ne tādēļ, ka man kādu pabalstiņu vajadzētu, bet tādēļ, ka 28.stāvā ir skatu platforma, piekļūšana kurai ir bez maksas, taču iespējama tikai darba dienās un darba laikā. Taču – jums un man pašai par prieku – diena bija tik skaista, ka ir arī daudz citu bilžu.

Vikipēdija saka, ka šī esot 1931.gadā pabeigtā speciāli šim nolūkam būvēta jūgendstila (Art Deco) stila ēka. Ja no ārpuses tā man šķiet brutāli milzīga (Rīgas romantiskās jūgendstila ēkas man patīk daudz labāk), tad iekšā gaidīja patīkams pārsteigums. Jā, viss joprojām milzīgs, bet skaists, labi kopts un rūpīgi uzturēts! – vairāk redzēsiet fotogalerijā (neaizmirstiet meklēt vāveres!), te ielieku tikai vienu bildi.

Milzīgajā foajē man galvenais bija atrast liftu, lai tiktu uz skatu platformu. Līdz 26.stāvam uzved lifts un tad 3 stāvi pa kāpnēm ar tematisku papildu informāciju (fotogalerijā redzēsiet) un tad jau Bufalo logi ir klāt. Biju pareizajā dienā un skats no augšas bija lielisks – gan labi redzama Niagāras izteka no Erie ezera (jo tas ir turpat pilsētā), gan pāris fotogalerijas tāluma bildēs redzami ūdens šļakatu mākoņi no Niagāras ūdenskritumiem. Vienīgais, kas drusku traucē fotoattēlos ir plastikāta aizsegi (jā, daļā bilžu neizbēgami ir atspīdumi vai fragmenti no konstrukcijām). Bet šejienes vējā tie ir saprotami – lai fotografētājus vai viņu aparātus nenopūš lejā.

Bildē redzamā patiesībā ir dvīņu ēka (2 torņi), kuriem katram galā slavenās Ņujorkas Brīvības statujas atveids, nevis 1 ēka ar 2 statujām, kā izskatās. Katram savs – Ņujorkai 1 pasaulslavenā, Bufalo – kaut mazākas, bet toties divas un redzamas no gandrīz katras vietas pilsētā! 🙂 Fotogalerijā redzēsiet arī ļoti skaisto un vismaz ārēji supermoderno tiesas ēku, milzonīgo trīsgalvaino sarkano Statlera viesnīcu un daudz citu ēku. Man gan visvairāk patika vecā/iepriekšējā Bufalo pašvaldības ēka, kas uzbūvēta 1875.gadā un kurā tagad ir Erie apgabala tiesa.

Bufalo ļoti lepojas ar Grūveru Klīvlendu – vīru, kurš ir bijis gan Bufalo mērs, gan Ņujorkas štata gubernators, gan (pat 2 termiņus!) ASV prezidents. Atzīšos, starp tiem ASV prezidentiem, kuru vārdus es zināju, viņš nebija. Bet tā jau ir mana problēma un tagad zinu. 🙂

Jau iepriekš, rakstot par pirmo Bufalo ekskursiju, minēju Teātra kvartālu. Arī šoreiz to diezgan sabildēju, bet man bija arī īpašs iemesls – trešdienas vakaram nopirktās biļetes uz izrādi Hamiltons SHEAS teātrī – tad nu tapa arī kāda bilde ar to (vēl mazliet pacietības, līdz tiksiet pie fotogalerijas).

Atceļā izmetu līkumiņu pa zinātnes un veselības kvartālu. Jā, BU pilsētas centrā ir virkne ēku, saistībā ar veselību (biomedicīna, ārstniecība (ieskaitot kodolmedicīnu)…) un tām apkārt arī citas firmas un slavenas slimnīcas, piemēram – pasaulslavenais Rosvela Vēža pētniecības centrs (mēs jau laikam teiktu – onkoloģijas – lai parastie cilvēki varbūt nesaprot…). Fotogalerijā redzēsiet gan modernās būves, gan to ieskautās nu jau gandrīz pasaku mājiņas – labi uzturētās vēsturiskās ēciņas, kas tagad pilda tādu kā viesu māju funkciju (nav publiskas).

Tā kā UB busa galapunkts ir turpat, kur pilsētas autobusu pietura un arī metro pietura, tad nobildēju arī feino metro pingvīniņu, kurš brīdina, ka ziemā mēdz būt ne vien auksts, bet arī slidens. Un beidzot – te ir saite uz fotogaleriju par SC un Bufalo.

Izstaigājusies par pilsētu, atpakaļ devos tāpat – ar UB busiem. Trešdienas vakarā uz izrādi Hamiltons atkal izmantoju UB busu iespēju. Atpakaļ gan kopā ar kolēģiem braucām ar Uber, jo tik vēlu busi vairs nekursē. Lai jūs arī iemācītos, kā izskatās SC ikoniskā ēka ar torni, pielieku tās bildi tumsiņā.

Arī Bufalo pilsēta tumsā un pirms Ziemassvētkiem izskatās labi (fotogalerijā būs vēl dažas bildes) un arī te atkārtojumam ielieku tumsas bildi ēkām, kuras jau bijušas arī gaišajās fotogalerijās – šis Elektrības tornis komplektā ar bankas jumta zelta kupolu mani ļoti valdzina.

Bet kas tas par Hamiltonu, par kuru samaksāju drusku vairāk kā 60$? Tas ir Amerikā superslavens mūzikls, kurā (kā norādīts aprakstā) tiek dziedāts un repots par vienu no ASV dibinātājiem (Founding Father) Aleksandru Hamiltonu. Izrādē spēlē aktieri, kuri nav baltie (to viņi paši uzsver, ne es) un to, kā bija toreiz rāda ar šodienas acīm (arī no programmiņas). Nu ko, ja ir iespēja superslavenā ēkā noskatīties superslavenu izrādi, tad garām laist nevarēja. Izrādi spēlē pa visu Ameriku ceļojoša profesionāla trupa. Kas par balsīm, dejām un visu pārējo! Izrāde bija lieliska, taču, protams, to fotografēt vai filmēt bija aizliegts. Mazu ieskatu varat gūt no šī YouTube video. Ja kādam piemetas lielāka interese – gūglējiet un atradīsiet vairāk info.

Bet ne mazāku sajūsmu man izraisīja pats teātris – īstena vecās Amerikas greznība, plus vēl Ziemassvētku gaisotne – safotografēju arī interjeru. Sajūta bija tāda, it kā es būtu gadus simts laikā atpakaļ un ciemos pie Lielā Getsbija no Frensisa Skota Ficdžeralda romāna – tik reālistiski iespaidīgi.

Skatītāju zāle ir milzīga, ar nezin cik balkoniem un ložām, interesanti, ka arhitekti ir pacentušies un balkonu daļa turas gaisā – ne zālē, ne balkonos nav nevienas kolonnas un līdz ar to redzamība ir izcila. Vikipēdija saka, ka teātris uzbūvēts 1926.gadā mēmā kino rādīšanai un sākotnēji tajā bijušas 4000 (!) skatītāju vietas. Dažādos laikos ēkai ir gājis dažādi, bijuši arī panīkuma periodi, kad tā bijusi slēgta. Patreizējā skatā teātris atsācis darbu 1976.gadā un tagad tajā esot 3019 ērtas sēdvietas.

Te ir saite uz Hamiltona (jeb patiesībā jau SHEAS teātra) fotogaleriju – izbaudiet, skaistu interjeru cienītāji! Intrigai varu pasacīt, ka pēdējā bilde slēpj ieeju tualetē (atvainojos, bet tā atkal bija tik stilīga, ka nenoturējos).

Bet šodienas supergarais stāsts vēl nav galā! (drīz būs) 🙂 Jau kopš augusta beigām, posāmies uz Bufalo ZOO, bet visu laiku kaut kā nesanāca. Tad nu gandrīz vissliktākajā iespējamajā laikā, kad ārā slapjš sniegs pamazām pārgāja lietū, tomēr nolēmām – tagad vai nekad (ne šajā braucienā), uzvilkām piemērotu apģērbu un tomēr to apmeklējām. Vikipēdija saka, ka Bufalo ZOO esot 4.vecākais ASV – dibināts 1875.gadā un esot otrais populārākais tūrisma objekts Ņujorkas šatata rietumos – uzreiz aiz Niagāras ūdenskritumiem.

Protams, tik nejaukā laikā daudz dzīvnieku ārā nebija, bet lauvu saime, tīģeris un vēl daži atrādījās. Mēs arī daudz pa āru neklīdām – glīti un pārdomāti zoodārzi ir jau redzēti, arī Rīgas ZOO kļūst aizvien labāks. Platību un dzīvnieku skaitu nesalīdzināšu ar citiem, bet ir labs. Par spīti laika apstākļiem, brīžiem tomēr novilku cimdus un fotogalerijā būs mazliet vairāk bilžu (bet ne pārspīlēti nogurdinoši daudz). Satikām balto lāci, bet viņš galīgi nebija balts (kā jau dubļainā laikā), tāpēc pat nenofotografēju – lai nebaidītu bērnus, ja nu viņi arī skatās fotogaleriju (nē, nepadomājiet nepareizi, ar veselību un garastāvokli lācim viss izskatījās ok, tikai tas nebaltums…).

Nejauko laikapstākļu dēļ mūsu favorīti bija visas iekštelpu ekspozīcijas. Protams, arī ZOO cilvēki pazīst vietējo klimatu, tāpēc pie iekštelpām bija uzraksts Sasildīšanās punkts/pietura (Warming Station). 🙂 Tie mūsējie, kuri žņaudza pitonu (mācījās Phyton programmu), protams, fotografējās pie pitoniem (tie bija vairāki), es ar tiem dikti neaizrāvos, vairāk man patika krāsainās vardītes. Atzīšos, ka īpašas mīlestības pret rāpuļiem un abiniekiem man nav, taču bildēt siltās telpās ir patīkamāk nekā slapjdraņķī, tālab fotogalerijā tāda mazliet vienpusīga bilžu izvēle.

Protams, tiek akcentēti arī vides aizsardzības un piesārņojuma aspekti, un arī es pielieku korķīšu mākslu ilustrācijai. Bet nu gan traki garais un ļoti bilžainais stāsts par Bufalo skaistumiem ir galā. Lūk, saite uz Bufalo ZOO fotogaleriju.

Rīt/pirmdien lidoju mājup. Cerēsim, ka tur viss būs raiti un tad par mājupceļu speciāls raksts jāraksta nebūs. 🙂 Tad var iznākt, ka šis ir aptuveni pēdējais ieraksts, ja vien pēc kāda laiciņa man nesagribēsies kādas gala pārdomas par Bufalo Universitātē pavadīto semestri uzrakstīt.

Pēdējā nedēļa. Tāds jocīgs laiciņš – pamazām visi noslēdzam savu trako vāveres skrējienu un īsti nesaprotam, ko darīt ar pēkšņi parādījušos brīvo laiku līdz lidošanai mājup… 🙂 Daži vēl steidz iepirkties, bet man ir veikalu aizliegums – jau tā nācās izmantot diezgan daudz izdomas, lai visu kaut kur sastūķētu un iekļautos atļautajos parametros. Arī lidostā noteikti izskatīšos lieliski – kārtu kārtām viss kas daudzos līmeņos (piemēram, ir jau skaidrs un ir izmēģināts, ka būs jāvelk 2 āra jakas viena virs otras…). Nu tieši tā kā saka par ziemu: wear layers. Jā, bīstami tie Amerikas veikali. 🙂

Kāds no kolēģiem bija iznomājis auto uz 1 dienu (šis būs stāsts par lielisko piektdienu) un meklēja gan līdzbraucējus, gan idejas ko apskatīt. Par līdzbraucēju pieteikties nebija grūti, ar idejām arī man tā pašvaki šoreiz. Tad nu nolēmām līdz galam apskatīt dažas no vietām, ar kurām iepriekš nepaveicās vai nepaspējām. Un, kā jau bilde saka priekšā – sākām ar Veco fortu pie Niagāras ietekas Ontario ezerā. Kad rakstīju par to braucienu, jau bija bildes, ko varējām gar žoga malu sataisīt un bija aŗī muzeja ārpuse – tās otrreiz nebildēju, bet fortam veltītā galerija (saite raksta beigās) būs krietna, jo man ļoti patika.

Pirmkārt: diena, kaut pavēsa un vējaina, bija ļoti saulaina. Tā kā man bija pareizais apģērbs, varēju to izbaudīt un arī bildes ir skaistas. Plašā forta ārtelpa ir sakopta un tur ir gan diezgan daudz lielgabalu, gan dažādu ēku, gan visa kā ko apskatīt un izkāpelēt – atkal saku – fotogalerija dos labu ieskatu, ir arī dažas kartes. Šoreiz īpaši nestāstīšu par to, kas ar ko un kad tur karojis vai no kā aizsargājies – internetā var atrast. Mani šoreiz savaldzināja tīri sievišķīgas lietas. Kas??? Fortā??? Jā! 🙂

Fortu nosacīti varētu pielīdzināt arī mūsu Brīvdabas muzejam, jo tur ne tikai ir sastutēti lielgabali, bet parādīts arī diezgan daudz no apmēram 18.gs. sadzīves. Piemēram, fotogalerijā būs gan karavīru, gan virsnieku guļamtelpas, ēdamtelpas, maizes krāsnis, arī vietējais veikals… Noteiktos laikos tiek demonstrēta arī informatīva filma, notiekot muskešu šaušanas demonstrējumi un tamlīdzīgas atrakcijas. Mēs gan netrāpījām ne uz vienu no pasākumiem, jo saulainajā dienā un plašajā teritorijā jutāmies tik brīvi, ka ne reizi īstajā brīdī nebijām īstajā vietā. Vienīgais – drusku redzējām, kā puiši 18.gs. krāsainajos karavīru tērpos kaut kam gatavojās. Un arī tad mums nebija pa ceļam.

Bet visam pāri – visur bagātīgi un vienlaikus ļoti gaumīgi (un varbūt pat – maksimāli ekonomiski un aprites ekonomikai piemēroti) izrotāts Ziemassvētkus gaidot – skaistummīļi varēs no sirds izbaudīt fotogaleriju. Es, atceroties redzēto, smaidu vēl šodien un tīksminājos fotogaleriju kārtojot. Interesanti, ka daļa vijumu, vainagu un citu rotājumu bija no tūjām – tās ir mūžzaļas, skujas nebirst un pa gabalu no parastiem egļu zariem nav atšķiramas. Tā varētu būt pirmā ideja, kas kādam var noderēt (protams, pārlieku nesapostiet savu vai kaimiņa dzīvžogu). Otrā ideja un pie viena atbilde arī uz vērības jautājumu ir nākamajā attēlā: kā var lietderīgi var izmantot vecus aizkarus? Tos ik pa gabaliņam sasienot mezglā un ar šiem vijumiem izrotājot egīti. Nuja, mežģīne paliek mežģīne…

Kad nu bijām krietni vairāk par stundu pavadījuši fortā, devāmies tālāk. Tā kā viens no mūsu kompānijas bija ūdeņu cilvēks, tad krietnu gabaliņu braucām gar Ontario ezera krastu, ik pa brīdim apstājoties ezeru, laivas un piekrastes lepnās mājas apskatot. Jau rakstīju, ka ezera forma ir kā horizontāla desiņa. Iepriekšējā reizē laiks bija miglains un nebija liels brīnums ka otru krastu neredzējām (mēs skatījāmies pāri desiņas šaurajai daļai, ne gareniski). Tagad bija saulains un arī tad tikai vienā brīdī un vienā vietā – fortā krietni pakāpjoties dažu pretējā krasta Toronto (Kanāda) augstceltņu siluetus un tikai telefona maksimālā palielinājumā varēja redzēt (uzmanīgie fotogalerijā pamanīs).

Jā, uz Toronto un Kanādu vispār tā arī netikām – kovidierobežojumi joprojām traucē: kādu laiku bija aizliegts vispār, tagad it kā ir atļauts, bet jāapmaksā tik dārgs tests (ap 170$) un vēl nez kas var pēdējā brīdī mainīties, ka nesaņēmāmies…

No šīm ezera krasta pieturām man dažas bildes ir, bet ne daudz. Tālāk devāmies arī uz vietu kur principā ir būts (un jau pat 2x): uz Lečvorta parku. Vienreiz bijām mazliet tur piestājuši no viena gala (parks arī ir desiņveidīgs (kaut kādas interesantas analoģijas man šovakar) gar Dženeses upi) un lielo plūdu dambi (Mount Morris Damm) apskatījām. Otrreiz bijām piebraukuši no otra gala un apskatījām triju ūdenskritumu kaskādi (ar tiem lieliskajiem nosaukumiem: Augšējais, Vidējais un Apakšējais). Tagad izbraucām cauri visam parkam, jo skati tur ir lieliski, apstājoties citās vietās.

Grūti iedomāties, ka attēlā redzamā mazā upīte ir tādus briesmu darbus strādājusi, ka šāda izmēra dambis vajadzīgs… Bet ir gan – attēlā redzamie dubļi un sanestie koki ir diezgan svaigi – mums te šomēnes vairākkārt krietni lija un tad jau dambim arī mazliet darbs bija. Jā, nebija nekas bīstams. Bet būtu interesanti, ja mēs būtu šeit gadījušies brīdī, kad dambis pilda savu tiešo darbu. Tiesa gan – tad mēs šo mazo rātno upīti neredzētu, bet gan lielo dusmīgo.

Mums – līdzenumu cilvēkiem – jau šāds upju trakums īsti saprotams nav. Domāju tikai ar vēsu prātu: nuja, ja jau upe te tek pa ļoti dziļu un šauru kanjonu, tad pēc trakiem lietiem vai lieliem sniegiem kūstot, ūdenim nav kur likties un tas ar lielu spēku šaujas lejup. Un arī šīspuses ģeoloģiskie lūzumi (ūdenskritumi tur, kur ir upes) nodrošina augstuma starpību – ūdenim ir kur krist un iegūt papildu spēku. Tad nu tur tikai pamatīgs dambis var līdzēt.

Iepriekš, kad rakstīju par braucienu uz 3 Dženeses ūdenskritumiem, jau atzinos, ka trešo tā īsti neredzējām, jo bijām noguruši no garā gājiena, nāca jau vakars un bija jādodas atpakaļ (jo visu ceļu no 1. līdz 3. gājām kājām). Arī tagad, no otras puses tuvojoties un braucot ar auto, Apakšējais ūdenskritums mūs daļēji iznerroja. Jo – takas beigu gals, kurš aizvestu uz bildē redzamo skatu laukumu tagad jau bija slēgts – ziema nāk ar sniegu un ledu, neviens to stāvajās tūristu takās nenotīrīs. Tad nu sveiki līdz pavasarim. 😦

Ilgi bēdāties laika nebija, jo arī tagad tumsa nāca virsū, gribējām paspēt vēl uzmest aci Vidējam un Augšējam, kas mums tik ļoti patika jau iepriekš. To arī paspējām – ir galerijā un bonusā arī viena pilnmēness bilde. Atceļā piestājām jau zināmajā labajā No abām pusēm apceptā sivēna krodziņā un šoreiz mūs sasmaidināja sāls un piparu trauciņi. Ēdiens arī, protams, bija lielisks.

Un tagad no lasīšanas nogurušie atviegloti nopūšas un dodas uz fotogaleriju. Lai no tās jums tik pat labs garastāvoklis kā man joprojām! 🙂

Tā nu tas ir – tagad, kad šo rakstu ir pirmdienas 13.decembra plkst.14.21. Nākampirmdien šajā laikā es jau būšu pirmajā no trim lidmašīnām, kuras mani lidinās mājup uz Latviju. Sajūtas, protams, ir jocīgas – ir ierasts un aprasts ar šejieni, pēdējās nedēļas laikā man beidzot arī studiju slodze bija mazliet mazāka, jo gan pati, gan mani pasniedzēji bija veiksmīgi saplānojuši darbus – ka tie pamazām beidzas.

Nupat iesniedzu pēdējo lielo individuālo darbu. Rītvakar vēl jāprezentē viens grupas projekts (kurā es savu daļu jau esmu izdarījusi) un tad varēšu uzskatīt, ka mani studenta darbi ir beigušies. Oficiālos gala vērtējumus gan vēl nevienā kursā neesmu saņēmusi. Vienā zinu (sarēķināju vērtējumu no daudzajiem summējamajiem) – bet oficiāli tas vēl nav izlikts sistēmā (būs A 🙂 ), citos vēl jāgaida, jo tajos nezinu visu savu darbu vērtējumus. Bet domāju, ka visi būs sekmīgi nokārtoti.

Ko tagad darīšu? Ir nopirktas biļetes uz vienu šovu, ja būs kaut cik pieklājīgs laiks aizdošos vēl arī kādā ekskursijā tepat tuvumā un kādā brīdī par to arī uzrakstīšu. Vai sanāks pirms vai jau pēc atgriešanās Latvijā – tad jau redzēs. Uz veikaliem iet vairs nedrīkstu – jau tā esmu veikusi dažādus asprātības vingrinājumus, lai izdomātu kā šeit nopirkto uz Latviju aizgādāt un vietas vēl kaut kam bagāžā vairs nav. 😦 Lai man piedod Latvijas nepārtikas preču tirgotāji, bet izskatās, ka vairākus gadus viņu piedāvājums mani neinteresēs.

Tā kā tuvojas Ziemassvētki, tad gan attiecīgo preču tirdzniecība notiek pilnā sparā, gan arī māju un veikalu apkārtne tiek tematiski izrotāta. Pielieku saiti uz nelielu tematisko fotogaleriju, ko centīšos vēl papildināt. Patlaban nav gandrīz nekā no privātmāju rajoniem, jo pie mums pēdējā nedēļā ir traks vējš un piepūšamās figūras ir novāktas vai guļ nepiepūstas.

Pielieku saiti uz lielu UB fotogaleriju – kaut kas no tās ir redzēts citos stāstos, kaut kad laikam ir bijusi arī saite, bet nu tā ir vēl papildināta ar kādām sniega bildēm.

To, cik reižu mums šeit sniegs ir gan uzsnidzis, gan nokusis vairs saskaitīt nevaru. Bet viss tiešām ir pa nopietno – ja sniegs, tad kārtīgi, ja silts – tad plus 16 grādi jau aiznākamajā dienā pēc lielās snigšanas (tā tiešām bija!).

Arī manas dzīvesvietas – Villas on Rensch – fotogalerija jau ir bijusi, taču pielieku saiti, jo arī tajā šis un tas ar un bez sniega ir nācis klāt.

Ar šādu velcmūs-grūdjūs sniega pūtēju Rensch Villas tīrīja gājēju celiņus lielajās sniega dienās. Kā jau visas rūcošās ierīces Amerikā, arī šis bija diezgan skaļš – mājās esot nevarēja nepamanīt, ka kaut kas pagalmā notiek. 🙂

Esmu jau rakstījusi, ka man patīk auto. Kad pamanīju, cik daudz un dažādu auto ir UB rīcībā, sapratu, ka jātaisa atsevišķa fotogalerija. Tad nu pielieku saiti arī uz to. Gan Bufalo, gan Amhērstā (mana piepilsēta), protams, ir policija. Taču arī UB ir sava policija! – tas man likās tik interesanti, ka fotogalerija sākas ar UB policijas auto (esot arī džipiņš, bet to nesatiku). Tālāk seko UB policijas grūtās dzīves apliecinājums – vienā brīdī atradām UB norakstīto un sadauzīto auto laukumu… Pēc tam seko visvisādu UB auto galerija (nepretendēju, ka esmu visu sabildējusi), tad nāk dažādi skūlbusi un tad jau seko viss kas – sākot ar sportiskām Rensch Villas un UB tuvumā redzētām mašīnām, līdz pat citur sabildētām. Studentu iecienītākā mašīna noteikti ir Ford Mustang – tie te ir visu izlaidumu, modeļu un krāsu. Otro vietu, manuprāt, dala sportiskie ševroleti un subāri (tādi kā Latvijā braukā tie zilie skaļie ar 555 uz sāniem). Protams, ir milzīgs daudzums dažādu praktisku auto arī, pavīd arī pa kādam antīkam vai pusantīkam (droši vien vectēvs uzticējis, jo tie ir labi kopti un nez vai kāds students pats sev tādu speciāli pirka). Tā kā šī ir valsts augstskola, tad superauto pavīd tikai retos brīžos, paliekot pie tā, ka studentu puikmašīna ir Ford Mustang un citi nosacīti lētie sportiskie auto. 🙂

Nu ko – bilžu skatāmos darbus jums esmu uzdevusi, došos kādos vēl palikušos savējos, mazliet atvikšu elpu un tad jau ķeršos pie lekciju gatavošanas Latvijai, jo jau janvāra pirmajā nedēļā man jāsāk 2 studiju kursi.

Vispār jau tas bija diezgan sen – 24.novembrī, kas mums bija pirmā ar Pateicības dienu saistītā brīvdiena, vienkārši nesanāca agrāk uzrakstīt. Un tātad – jau iepriekš minēju, ka uz vairākām dienām bija iznomāts auto un tad nu to vajadzēja aizpildīt ar kaut ko redzēt gribošiem ļaudīm. Un, tā kā diezgan daudzi no mūsējiem bija šur un tur aizlidojuši, tad 5 cilvēku ietilpības vieglajā auto vieta atradās arī man. 🙂

Nekādu dižo pašai savu ideju man nebija (kā parasti – tālu pāri galvai studiju darbos), tad nu teicu, ka braukšu turp, kur vedīs. Un izvēle bija – Lečvorta parks. Jā, es uzrakstīju pareizi, jo nav tādas vietas, ko sauktu par Lečvortu, bet bagāta Bufalo uzņēmēja Viljama Priora Lečvorta vārdā nosaukts parks ir, jo viņš par Bufalo industriālajos uzņēmumos nopelnītu naudu ap 1860.gadu sāka pirkt zemi pie Dženeses ūdenskritumiem un iekārtot atpūtas vietas. 1906.gadā viņš paša iekārtoto parku 4 kvadrātkilometru platībā novēlēja Ņujorkas štatam un tā radās viņa vārdu nesošais parks. Tā teritorija tagad gan ir krietni lielāka – gandrīz 6 tūkstoši ha un parks pa Dženeses upes abiem krastiem un ar neaptveramu daudzumu dažādu interesantu objektu un atpūtas iespēju stiepjas 27 km garumā.

Kāds superuzmanīgs lasītājs varbūt atceras citu stāstu – par braucienu uz Pirkstezeriem un tajā bija arī iespaidīga bilde ar sauso Morisa dambi – tas ir bildē redzamā Lečvorta parka augšējais gals. Mūsu izbrauciena diena bija ļoti skaista, kaut auksta (burtiski pāris grādu virs nulles, naktī bija mīnusi), tālab tapa liela fotogalerija – saite būs beigās. Lečvorta parks ir apmēram 100 km no mūsu dzīvesvietas.

Tā kā mēs bijām parkā dīvainā laikā – Pateicības dienas brīvdienā, kad kokiem vairums lapu jau nobirušas, ir diezgan auksts, bet sniega vēl nav, tad parkā nebija pārlieku daudz apmeklētāju – labi mums, bildes nav pārpildītas ar svešiem cilvēkiem. Un tomēr – kādēļ bildē ir autostāvvieta? Nezinu kā ies dāmām, bet kungi varētu ieskatīties uzmanīgi: cik amerikāņu auto varat šeit saskaitīt? Pareizā atbilde – nevienu! Tikai eiropieši un japāņi. Tieši tādēļ jau nobildēju. Parasti tik traki nav un šī nav parka vienīgā stāvvieta, bet vispār mūsu pusē amerikāņu auto dominance nav izteikta – ir ļoti daudz japāņu (sevišķi – visu modeļu un vecumu Subaru) un korejiešu auto, bet arī eiropiešu nav maz.

Un kas tas par šausmu dzelzi bildē? Gan jau daži zina pareizo atbildi – tas atkal ir (viens cits jau bija kādā no iepriekšējiem stāstiem) dzelzceļa tilts pāri upei. Viens ko redzat – atkal jau būs Gaujas senleja, otrs – ja iepriekš redzētais tilts patiešām izskatījās sagrabējis (kaut esot drošs un pa to iet vilcieni), tad šis pilnīgi mirdz aiz jaunuma un lepnuma – pabeigts tikai 2017.gadā. Pa to pāriet pāri upei neiznāca laika, kaut būtu bijis interesanti – pa vidu ir sliedes, abās malās esot gājēju/velo celiņi un automātiskās barjeras tos slēdzot, kad tuvojas vilciens – lai būtu droši, ka neviens neiebirst upē no liela augstuma.

Kādēļ es Dženesi (tas ir upes nosaukums) virsrakstā nosaucu par trako? Ne bez iemesla – šajā apvidū tā plūst un gāžas pa kanjonu, kura augstums vietām sasniedz 170 m un šaurākajās vietās tā platums ir tikai 120 m. Ne velti to sauc arī par Austrumkrasta Lielo Kanjonu. Par to, cik šajā parkā ir dažāda augstuma ūdenskritumu zinātnieki vēl strīdas – ja puslīdz var saskaitīt cik to ir uz pašas Dženeses upes, tad vēl jau klāt nāk tās pietekas: upes un upītes, strauti un strautiņi, pastāvīgi un tikai lietus laikā pastāvoši…, jo tiem arī lejā uz upi kaut kā ir jānokrīt.

Mūsu mērķis šoreiz bija parka posms, kurā ir 3 lielākie ūdenskritumi ar visai amerikāniski prozaiskiem nosaukumiem: Augšējais, Vidējais un Apakšējais. 🙂 Šeit augšējā attēlā ir redzams Vidējais, bet zemāk – Augšējais ūdenskritums. Tā kā vēl bija priekšpusdiena pēc aukstas nakts, pie visiem vēja pusē (labi, ka tas bija pretējais krasts) bija novērojama sniega pūtēju darbība: sīksīkās ūdens šļakatas kokos un uz aukstās zemes veidoja mazu sniega kārtiņu.

Sniedziņš bija kolorīts, bet ne skaistākais, ko todien redzējām. Absolūtais favorīts, protams, bija varavīksnes, ko saulainajā dienā redzējām visos trijos ūdenskritumos un kaut kas ir arī sabildēts.

Un tātad – Dženese gan plūst pa šauru un dziļu kanjonu, gan pamanās ik pa brīdim ne vien plūst, bet arī iespaidīgi nokrist zemāk – bez tā laikam šejienes upes un pat strauti (creek) iztikt nevar, tālab ne viens vien no maniem stāstiem ir par ūdenskritumiem. 🙂

Ja pirmie divi ūdenskritumi bija salīdzinoši tuvu viens otram, tad līdz trešajam nācās krietni paieties, bet nepadevāmies un līdz ar to tikām pie skaistajiem kanjona skatiem. Nu jau pietiks par ūdeni un akmeņiem; sauli, parka un lapu skaistumu skatieties fotogalerijā. Vēlreiz brīdinu, ka bilžu ir daudz. 🙂

Un kā tad ar ēšanu? Protams, kā jau ierasts, atceļā atkal meklējām kādu krodziņu, kur paēst. Nu jau mūs vairs nepārsteidz, ka šeit daudzviet (jo sevišķi, protams, dabas parkos un līdzīgās ne-pilsētās) nav mobilā tīkla pārklājuma. Tālab, ja ēšanas vieta nav noskatīta jau mājās, tad atceļa virziens kaut kā ir jānosaka pašiem un arī ēšanas vietas jāmeklē ar acīm ceļmalās. Šī arī bija viena no tām reizēm. Bet beigas bija garšīgas: it kā necilajā namiņā ar smaidošo sivēnu jauki atvilkām elpu un pavakariņojām. Ēdienus nebildēju, jo tie bija nu jau mums ierastie dažāda veida steiki un/vai ribiņas, bet dažas interjera bildes fotogalerijā ir.

P.S. Jeb bonuss. Pavisam bez ēdiena bildēm nepaliksiet – šodien (sestdien) mācīšanās pārtraukumā aizgāju uz mūsu netālo Red Lobster – tā ir jūras velšu ēstuve apmēram 20 minūšu gājienā.

Nekādu dižo kolekciju ar interjera bildēm šoreiz nesataisīju, jo interjers ir visai nekāds. Kaifīgi bija augšējā bildē redzamie sēdekļu audumi. Bet toties visādu jūras mošķu ēdienkartē izvēle daudz lielāka un interesantāka nekā iepriekš pieminētajā Storming Crab – katram laikam sava specializācija.

Atzīšos – kaut arī pasūtīt, protams, katrs var ko grib, līdz īsta admirāļa līmenim man vēl jātiek – ļoti garšīgā ēdiena porcija bija tik milzīga, ka apmēram ar trešdaļu nevarēju tikt galā un palūdzu kastīti līdzņemšanai. Kā novēroju, kastītes lūdza praktiski visi apkārt esošie. Ko tad ēd admirālis? Šķīvī redzams: garneles, jūras ķemmīšgliemenes, gliemenes un savvaļā nozvejotas sīgas, viss cepts līdz zeltainam brūnumam (panēts, mēs teiktu). Pasniedz ar kokteiļu un tartara mērcēm, kā arī klienta izvēlētām divām piedevām (manējās ir jau tradicionālas: brokoļi un ceptais veselais kartupelis ar mizu un nedaudz pildījuma). Cik tas maksāja? Šķīvī redzamais, plus glāze ar papildināmo limonādi, plus Sales Tax un dzeramnauda – 30$. Daudz – tā es pirmajā mirklī nodomāju. Bet ja atceramies, ka man kastītē ir gardumi praktiski veselai ēdienreizei – feinām vakariņām, piemēram, tad ir ok. Jo lēti šeit nav. Toties interesanti, kvalitatīvi un garšīgi!

Un kas tas par ekrāniņu uz galda? Ar šādu sastapos pirmo reizi. Tajā var pētīt ēdienkarti (pasūtīšanas iespēju gan neredzēju), spēlēt spēlītes (par vienreizēju samaksu 1,99$ – droši vien bērni no vecākiem šo izspiež, jo pasūtījums taču jāgaida…) un samaksāt ar karti. Maksāšanas iespēju es izmantoju: nospiežot uz ekrāna parādās summa, piedāvājums to sadalīt vai maksāt visu kopā. Tad var izvēlēties dzeramnaudas apjomu (parasti piedāvā 15, 20 vai 25%, bet var arī pats brīvi ievadīt summu). Kad samaksāts, aparāta ārmala sāk mirgot priecīgi zaļa – lai visi redz, ka klients ir samaksājis. Bija tika labi, ka smaidu vēl tagad – pēc vairākām stundām šo stāstu rakstīdama. Bet nu jau pietiks, jāiet vakariņās – kastīti parevidēt. 🙂

Šis būs īsais stāsts ar nelielu fotogaleriju par nupat aizvadīto svētdienu. Tā nu iznāca, ka ar Pateicības dienu saistītās brīvdienas mums bija teju nedēļu garas: oficiāli tās sākās pagājušajā trešdienā, bet jau pirmdien un otrdien gan lekciju, gan studentu tajās bija mazāk nekā parasti – daļa jau bija devušies kaut kur projām… Nodarbības atsākās pirmdien 29.novembrī. Ko es darīju pa svētkiem? Kārtīgi slinkoju (cik var mācīties!), biju 2 viendienīgajās ekskursijās trešdienā un ceturtdienā: 1 stāsts jau bija, otru uzrakstīšu, cerams ka tuvākajās dienās.

Melnajā piektdienā aizgāju uz 1 veikalu un par 22$ nopirku 4 apģērba gabalus (1 bērnu, 3 pieaugušo – sportam). Bet kopumā jāsaka, ka, ja gribēji īpaši lēti iepirkties – bija jāpameklē (es jau arī zināju, kurp gāju). Latvijā laikam šīs aktivitātes bija pat aktīvākas nekā ASV – internetveikalos šis un tas bija un jau iepriekš nopērkams, parastie veikali nebija dikti iespringuši uz īpašām atlaidēm, līdz ar to vismaz mūsu apkārtnē vājprātīgi pircēju pūļi nebija vērojami.

Sestdien mācījos un izbraucu līkumiņu ar velo, jo laiks bija tīri jauks, kaut pavēss. Svētdien – abos galos akal mācījos (un uzrakstīju tepat 2 stāstiņus – kad galīgi apnika mācīties). Pa vidu ar kolēģi izlēmām beidzot aiziet un izmēģināt vienu no divām mūsu tuvumā esošajām jūras velšu ēstuvēm.

Laiks diezko patīkams nebija – sniga slapjš sniegs, bet šī bija tā diena, kad manā telefonā bildes sanāca skaistākas nekā ar aci redzams – dažreiz tā ir. 🙂 Jau rakstīju, ka absolūtais vairums koku jau ir bez lapām, bet daži vēl varonīgi turas – kā bildē redzamais četrkrāsainais – jā, tas atkal ir viens koks, kurā vienlaicīgi ir gan zaļas, gan dzeltenas, gan oranžas un sarkanas lapas. Kā kurš zars izvēlas krāsu, to nesaprotu, bet izskatās neticami skaisti. Tāpēc atkal nenoturējos un tālāk pievienotajā fotogalerijā redzēsiet gan vairākus kokus no šīs vietas, gan apsnigušas ziedošas rozes, gan eglīti, ko skaisti rotā sniedziņš – viss vienā dienā un apmēram 1 kilometrā. 🙂

Arī šoreiz biju izpildījusi mājasdarbu – biju apskatījusies, ka šai ēstuvei ir interesants interjers un tas bija iemesls, kādēļ sākām tieši ar šo vietu – arī jūs to mazliet redzēsiet fotogalerijā. Protams, viss jūras un krabju stilā.

Tiesa gan, tā īsti nesapratos ar ēdienkarti: tika pārsvarā piedāvāti visādi kombo – cenā sākot ar kādiem 36$ un kārtīgi uz augšu, tie esot 2+ cilvēkiem domāti komplekti ar dažādiem jūras mošķiem plus kādas piedevas. Tā kā mana kolēģe bija nolēmusi, ka viņai būs zupas diena (atslodze pēc kopā ar amerikāņiem pavadītas Pateicības dienas un ar to saistītas pārēšanās), bija skaidrs, ka kombo šoreiz nebūs mana izvēle. Tad nu īsajā mazo ēdienu ēdienkartē meklēju kaut ko sev un paliku pie…

Nu, protams – tiem, kuri atceras šī stāsta nosaukumu jau ir skaidrs – pie aligatora. Tie ir tie panētie gabaliņi ar kuriem glīti izrotāti frī kartupeļi. Tas ne tuvu nebija viss aligators, bet arī cena bija ok – mazliet zem 10 dolāriem. Kā garšoja? Vislabāk laikam to noraksturoja viens no mūsu kolēģiem, kurš arī ir aligatoru mēģinājis: kā vistas gaļa ar zivs garšu. 🙂 Es saku – man garšoja, labprāt vēl kādreiz un kaut kur šo zvēru savā šķīvī redzēšu. Pielieku saiti uz nelielo fotogaleriju (tur būs virsrakstā solītās rozes sniegā, kā arī vairāk ēstuves bilžu, lai varat papriecāties par interjeru un sameklēt vēl vienu aligatoru).

Bet noslēguma noskaņai – kaut kas no 1956. (!) gada – See you later aligator! Bila Haleja un grupas Comets izpildījumā.

Tikai nesapriecājieties, es nesākšu rakstīt katru dienu vai pat divreiz dienā 🙂 , tas patlaban tikai izņēmuma kārtā sanāca. Un šis arī nebūs mans parastais raksts par piedzīvojumiem un pārdzīvojumiem. Par ko tad?

Laikam var teikt, ka mana uzturēšanās šeit sastāv no kādām 2,3 daļām: studijas ir viens, dzīvošana un ekskursijas – divi, un tad tas 0,3 paliek visādām papildu gudrībām. Esmu jau iepriekš rakstījusi, ka esmu piedalījusies vairākos Zoom un īstos pasākumos ārpus tiešā studiju procesa, par kuriem informācija saņemta caur BU vai vēl kaut kā citādi (kādā no maniem specifiskajiem e-pastiem). Apmēram tādā veidā pie jums jau nonāca īsais video – intervija ar bijušo tenisisti Venusu Viljamsu un šis būs līdzīgs gadījums tikai ar pusstundu garu video.

Tas pats uzņēmums tagad man ik pa brīdim sūta dažādu bezmaksas Zoom pasākumu un video uzaicinājumus, ne visus noskatos, bet dažreiz gadās kaut kas īpaši izcils. Šis video ir 24 minūšu garumā – Nirs Eijals stāsta par savu grāmatu Uzāķētie (Hooked – citādi to nevaru iztulkot) jeb How to build habit forming products ar reāliem piemēriem no dzīves.

Noderēs arī visiem tiem, kuri netaisās neko piedāvāt citiem, bet paši mīl ieskatīties Instagram, Facebook, vai kaut vai ss.lv. Ir super interesanti – par to, kā mēs visi (jā, lai cik nepatīkami to atzīt) esam uzāķēti/piesaistīti dažādiem ikdienā it kā nepieciešamiem servisiem, kā tiek veidoti mūsu paradumi (bet mēs domājām, ka paši tos veidojam vai pārveidojam)…

Angļu valoda nav sarežģīta, pēc maza sākuma gabaliņa kur ir tikai autora runājošā galva, seko stāsts ar lieliskām slaidu ilustrācijām. Atrodiet tās 24 minūtes un nenožēlosiet. Man šis likās tik noderīgs, ka nopirku pat šo (un nākamo) viņa grāmatu. Elektroniskā formā, protams. 🙂

Jau iepriekš esmu rakstījusi, ka Niagāra nav gara upe – tikai 58 km, bet interesanta ar to, ka iztek no viena milzu ezera (Erie, Bufalo pilsētas teritorijā) un ietek otrā apmēram tikpat milzīgā (es tagad zinu – pretējo krastu redzēt nevar) – Ontario ezerā. Un šajos 58 km Niagāra pamanās nokrist 99 metrus, no kā lielākā daļa, protams, ir slavenie Niagāras ūdenskritumi.

Bet šī stāsta pamatā, protams, atkal ir ekskursijas brauciens. Tā bija ASV Pateicības diena, kad visur viss ir slēgts. Ui, cik daudzos stilīgos krodziņos mēs nepaēdām – jo tie bija ciet. 😦 Laiks arī nebija diezko jauks, bet galvu izvēdināt vajadzēja un nomas mašīna uz vairākām dienām paņemta bija – nevar tak ļaut tai tā vienkārši stāvēt pie mājas, vai ne? 🙂

Kaut kad lekcijās viena pasniedzēja bija ieminējusies, ka viņas mīļākā vieta Bufalo ir Broderika parka pastaigu mols – tas sākas salas galā, nodala upi no mākslīgi veidota kanāla, ir ļoti garš un iestiepjas Erie ezerā. Tad no nolēmām turp aizbraukt. Vējš pūta krietni, bet mēs bijām pareizi saģērbušies, lietus tajā brīdī nelija, tad nu skaisti un fotografēdami pagājāmies pa molu.

Tālāk mūsu plāns bija apskatīt pie Niagāras ūdenskritumiem vietas, kurās vēl nebijām bijuši vai visi nebija bijuši. Sākām ar Trīs māsu salām (tās ir 3) tieši virs ūdenskrituma – mazas jaukas saliņas ko savieno glīti tiltiņi, upe visā tās plašumā, skaļumā un varenībā… Jau atkal bija iespaidīgi (būs arī diezgan liela fotogalerija).

Jau iepriekš esmu sajūsminājusies par Niagāras ūdens krāsu – tas ir tik koši zili-zaļš (atkarīgs arī no gaismas), ka paskatījos vikipēdijā, kur, protams, ir atbilde uz šo jautājumu: unikālo krāsu veidojot ūdenī izšķīdušie sāļi un klinšu milti (rock flour), jo Niagāra ir strauja, tek pa salīdzinoši mīkstiem iežiem, nu tad tos krietni samaļot savā ceļā.

Tā nu braucām gar Niagāru uz leju, ik pa brīdim kādā skaistā vietā apstājoties un pafotografējot. Interesanta vieta ir satelītkartē redzamās HESu ūdenskrātuves Niagāras abos krastos. Jo, tā kā šejienes ieži ir salīdzinoši mīksti, Niagāras ūdenskritums pēdējo 14 tūkstošu (ir pareizi) gadu laikā esot pavirzījies 11 km uz augšu, jo upe pati iznīcina klintis, no kurām krīt lejā. Tad nu ap 1920.gadu, lai paglābtu ūdenskritumu un pelnītu naudu ar tūristiem, šis process ir būtībā apturēts, 2/3 ūdens pirms ūdenskritumiem novirzot uz HESu ūdenskrātuvēm. Kanādas pusē tas notiek pa speciālu kanālu (satelītkartē var redzēt, ja kārtīgi ieskatās), bet ASV pusē vēl interesantāk – pa pazemes kanālu. Un tad, jau zem ūdenskritumiem pa abiem praktiski viens otram pretī novietotajiem HESiem tās 2/3 ūdens atgriežas upē. Gan šajā, gan arī iepriekšējā (Niagāra 2) fotogalerijā kaut ko no HESiem var redzēt, tuvumā tiem gan netikām, jo, kā jau Pateicības dienā – viss bija slēgts. 😦

Turpat tālāk ceļa malā bija stilīgā Niagāras Universitāte – tā ir neliela privāta augstskola, bet ļoti labi uzturēta, ar gaišām un modernām klasisko universitāšu stila ēkām (BU ēkas ir monstrozākas un tumšas, protams, arī atšķirība studentu skaitā ir vismaz par vienu galā pieliktu nulli BU labā…). Tā kā arī studenti bija brīvdienās, kārtīgi pabraukājāmies pa tās teritoriju, bet bildēju maz, jo tajā brīdī lija lietus.

Un pēc pavisam maza brīža jau bijām klāt arī pie Niagāras ietekas Ontario ezerā. Atzīšos gan, ka tieši pašu ieteku neredzējām. Ietekas vietā, protams, ir vēsturiskie nocietinājumi – forts, kurā tagad iekārtots muzejs. Kartē bijām izpētījuši, ka tur ir liels skaists parks, taču iekšā netikām, jo tas bija nožogots – ieeja caur muzeju, kurš tajā dienā slēgts… 😦 Uz šo nebijām gatavi, bet neko darīt.

Stilīgi smaidīgs moments – augšējā attēlā redzat fragmentiņu no muzeja ēkas, bet apakšējā – muzeja tualeti. Uzmanības pārbaude: kādēļ to fotografēju?

Puspunkta vērta atbilde – jau iepriekš man ir bijušas tualešu galerijas. 🙂 Bet šoreiz īstais iemesls ir cits: rūpīgi ieskatoties ir redzams, ka tā nav normāla ēka, bet gan liela izmēra auto piekabe, kas te novietota un aplīmēta ar apmēram tādu āra tapeti, kāda ir muzeja siena. Kā redzam, var arī tā. Pastaigājām pa teritoriju līdz žogam, apskatījām stilīgo vēsturisko bāku (būs fotogalerijā) un devāmies tālāk.

Monstrozi skaisto salīdzinoši nesen uzbūvēto pili kartē bija atradis viens no kolēģiem – braucām to apskatīt. Šobrīd (izskatās, ka vismaz kopš Covid sākuma, tātad – jau pāris gadus) tur nenotiek nekas – tāda pamestas un drusku nolaistas greznības sajūta. Nav pilnīgi neviena uzraksta vai norādes – ne par to, kas tur ir, ne ka drīkst vai nedrīkst tur braukt vai staigāt. Mēs tad nu izlikāmies kārtīgi biezādaini un gan ēkai apkārt apgājām, gan līdz Ontario ezeram nogājām, apskatot privāto pludmali un piestātni – tur milzu darbs un resursi ieguldīti. Tagad, šo rakstot, internetā atradu bildes no milzīgiem skaistiem pasākumiem (pārsvarā izskatās pēc kāzām), kas pilī un tās teritorijā tikuši rīkoti.

Kad nu bijām šo vietu apskatījuši, pulkstenis tuvojās četriem pēcpusdienā, sāka krēslot un bija skaidrs, ka jādodas atceļā. Ar ēšanu saistītu bilžu nav, īsumā uzrakstīšu, kā mums gāja. Jau no kādiem vieniem sākām skatīties, kur varētu feini papusdienot. Paldies visiem ēdinātājiem, kuri internetā bija godīgi ierakstījuši, ka šodien nestrādā. Bet mūsu ceļā vai izmetot nelielus līkumiņus bija kādi 5 feini krodziņi, kuri to nebija izdarījuši – tad nu izsalkuši un cerību pilni piebraucām, konstatējām ka nestrādā un devāmies tālāk. Vienā brīdī bijām spiesti secināt, ka strādā tikai tādi kā McDonalds un Tim Hortons (un arī ne visi). Sākumā bijām lepni – Hortonā neiesim, tie mums ir visapkārt, pameklēsim ko citu. Kad nu pulkstenis bija pāri četriem un jau krietni gribējās ēst, sākām pēc kartes apmeklēt Hortonus… Ha! Tagad izrādījās, ka tie ir nupat nesen slēgti vai arī šodien nav strādājuši un arī to nav norādījuši internetā… Kad nu pavisam apnika, nospriedām, ka saņemsimies – līdz mājām pusstundas brauciens, iztiksim! Un, protams, tad ceļa malā pamanījām vienu strādājošu picēriju! Apstājāmies, pasūtījām picu un ar lielu sajūsmu vēl gluži karstu notiesājām. Esot tagad Amerikā picu esmu ēdusi kādas 4 reizes, katru reizi atšķirīgu no maizes/pamatnes viedokļa, bet visas ir bijušas ļoti garšīgas (protams, arī bagātīgais pildījums to ietekmē).

Ja bija izturība izlasīt šo visu, tad saite uz fotogaleriju ir godam nopelnīta – izbaudiet, bet vēlreiz brīdinu, ka bilžu ir diezgan daudz. Dīvainais izstrādājums pirmajā bildē ir paceļamais tilts uz Broderika salu. 🙂

Kad nav tad nav, un – kad ir, tad ir! Nu tieši tā, kā man ar kultūras pasākumiem. Atskaitīšos par intensīvo nedēļu – kultūras ziņā intensīvo, studijās viss pa vecam – lekcijas, darbi, grupu darbi lasīšana… – nekā dikti interesanti aprakstāma.

Mana intensīvā kultūras nedēļa bija no 17. līdz 22.novembrim, bet iesākās jau agrāk – novembra sākumā, kad e-pastā saņēmām ziņu no UB Inženieru fakultātes (zem tās mēs skaitāmies) absolventu kluba – ka viņi aicina uz pasākumu – kopīgu kino skatīšanos un dažiem vārdiem, ko absolventi grib pateikt studentiem.

Nu ko, protams, iespēja jāizmanto. Sākumā sabiedēja atruna, ka transports netiek nodrošināts – izklausās slikti. Bet tad paskatījos kartē – izrādījās, ka kino atrodas 7 minūšu gājienā no mūsu mājām! Protams, jāiet. Kino biļetes par speciālu cenu – 7 dolāri, plus ziedojums Absolventu klubam jauno programmētāju apmācībai. Rezultātā es tagad esmu UB labvēle – ziedoju nelielu summu (lielāku par biļetes cenu). 🙂

Kas par filmu – pavisam nesen iznākusī Eternals – redzu, ka to rāda arī Latvijā. Sižetu nepārstāstīšu, bet ielieku oficiālo kacekli tepat lejāk. Man patika – biju izpildījusi mājasdarbu: izlasījusi par ko ir filma, iepazinusies ar mazajiem video par galvenajiem varoņiem, ko filmas autori piedāvā. Tad nu varu teikt – skaista pasaku filma un pat ar dziļāku domu nekā biju gaidījusi, ko izbaudīju uz lielā ekrāna. Iesaku visiem, kuriem nav iebildumu pret fantastikas filmām, jo ir filmēts ar plašu vērienu, skaisti un ir labi aktieri…

Jā, man patīk labas filmas uz lielā ekrāna, noteikti neesmu no tiem, kuri tās var skatīties telefonā, planšetē vai klēpjdatorā. Un galu galā, uz kino nebiju bijusi kopš Covid sākuma – diezgan sen.

Kā kinoteātris? Nekā īpaša tagad, kad labie kinīši arī Latvijā jau ir kādu laiku. Konkrētais nav izvietots tirdzniecības centrā, bet ir arī tajos. Vairākas zāles, dažāda lieluma, mūsu seanss bija apmēram 60-vietīgā – viss ļoti ērti, nolaižamie krēsli, kas būtībā ir tādi kā regulējami 2-vietīgi dīvāniņi, ja paceļ vidējo roku balstu, bet ja blakus sēž svešinieki, tad balsts norobežo. Ērtā lieta – regulējamais/paceļamais kāju balsts. Garā filmā tiešām labi.

Protams, ir popkorns un visādas uzkodas, plus n-to veidu kolas. Paskatījos kolēģim pār plecu – zero kolai vien bija ap 10 garšu versijas. Man joprojām kino kaut kā neiet kopā ar ēšanu un dzeršanu, tāpēc atturējos. Ā, viena lieta gan – ASV ēdieniem un dzērieniem ir jānorāda kaloriju daudzums, tad nu ievēroju – lielajā parastajā kolā ir 1000 (!!!) kaloriju – ja to paņem, tad varētu kādu pusotru vai divas dienas neēst vispār. 🙂

Un kāds tad bija pats inženieru pasākums? Jāsaka – mīlīgi īss – bija atnākuši 3 dažādu gadu absolventi, drusciņ pajokojās, drusciņ pastāstīja kādus ieteikumus no savas pieredzes – kopā kādas 20 minūtes un tad filma. Pēc filmas, ārā ejot es pamanīju dažus no runātājiem un piegāju tāpat vien papļāpāt (ārā bija lietains un steigas nekādas) – tas bija feini. Viens izrādījās bija kādu laiku strādājis Maskavā (pasen), Rīgā nebija bijis, bet bija dzirdējis, ka uz Rīgu/Latviju visi brauc atpūsties. No mūsējiem mēs bijām kādi 5, tad nu pulciņā ar vecajiem inženeriem drusku papļāpājām un šķīrāmies.

Kā jau redzat, dažas kinoteātra bildes ir un nez kādēļ biju nobildējusi arī šo plakātu (ne Eternals, ne kādu citu).

Domāju, ka esmu redzējusi visas Bonda filmas ar Danielu Kreigu – ja neiet dziļu jēgu meklēt (jā, Eternals tās bija krietni vairāk), bet vienkārši Bonda filmu stilu, tad ir labi. No mūsējiem dzirdēju, ka dažos kinoteātros šeit to vairs nerāda, sapratu, ka nezinu kā būs, kad atgriezīšos Latvijā un tad nu meklēju seansu sarakstu mūsu mājas kinoteātrī. Par laimi, to vēl rāda, bet aizvien mazākā seansu skaitā. Atradu arī, ka uz dienas seansiem biļetes ir par 30% lētākas un sapratu, ka ir jāiet. Ja darbdienās tajā laikā man ir lekcijas, tad paliek tikai svētdiena. Domāts – darīts, un tā svētdien 21.novembrī viena pati gāju uz Bondu par 8,5 dolāriem. Bija bondīgi labi – filmas autoriem izdomas netrūkst. Protams, bija arī amerikāņu klasika – labais viens pats baltā kreklā (labi redzams) ar mazu pistolīti neievainots atšaudās no ar automātiem bruņota slikto bara…, bet tas jau ierasti. Vienalga iesaku, jo vairāk tādēļ, ka runā, ka Kreigam šis esot pēdējais Bonds. Un – lai nebūtu divi filmu kacekļi vienā rakstā, pielieku mazu video ar filmas motīva dziesmu – tiešām skaista un kaut ko no filmas jau arī parāda.

Protams, kāds jau drīkst arī saviebties, ka filmas jau nemaz nav īsta kultūra un no sevišķi šādas… Nestrīdēšos. Tikai uzrakstu, ka pa vidu filmām bija arī īstā kultūra – jau atkal ar mūsu labvēles vijolnieces Ingas palīdzību bija brīvbiļetes uz koncertu Bufalo Filharmonijā. Kas programmā? Dvorak Suite in A major, Barber Violin Concerto, Gershwin American in Paris, Frank 3 Latin American Dances.

Arī šeit biju izdarījusi mājasdarbu – paskatījusies informāciju un mazliet arī video gan par pašu mūziku un tās autoriem, gan par izpildītājiem, tālab apmēram zināju, kas gaidāms. Šoreiz bija gan slavens viesdiriģents, gan tikpat slavens viesvijolnieks, kurš esot spēlējis vienu no autentiskajām Stradivāri vijolēm (nepārbaudīju, tā bija rakstīts programmiņā). Geršvina slavenā darba fragmentus biju dzirdējusi, bet viss kopā protams ir super – tāds gaumīgs muzikālais huligāns, ne jau velti tik slavens. Līdzīgs – drīzāk vieglā mūzika nevis klasiskā – man šķita arī Dvoržāka darbs. Tā īsti man sirdī iekrita Bārbers (jeb lieliskais viesvijolnieka sniegums?). Pēc koncerta uz mirkli satikāmies ar Ingu un viņa atzinās, ka pašai arī no šiem Bārbers esot vistuvākais. Pārējiem kolēģiem (bijām četratā – pilns Uber auto) citi bija vairāk patikuši. Bet tieši ar to jau jauktie koncerti ir labi.

Un kas vēl? Tā nosacīti kultūrai pieskaitīšu arī pirmdienas vakaru: pēc jaukās Daniela un Sandras vadītās ekskursijas par Bufalo (par to jau iepriekš rakstīju), Daniels uzaicināja uz vakarēšanu viņa mājas dārzā. Protams, atteikties nevar un tad nu 5 cilvēku sastāvā pirmdienas 22.novembra vakarā devāmies pie Daniela. Laiks gan bija nejauki auksts, bet siltās uzkodas, karstvīns un kafija mūs kaut cik siltus uzturēja. Bija arī Sandra, tad nu pļāpājām gan angliski, gan latviski par visādām inteliģentām lietām – sākot ar arhitektūru (jo Daniels un Sandra ir arhitekti, plus Daniels ir uzrakstījis grāmatu par padomju laika arhitektūru Baltijas valstīs – to pašķirstījām) un beidzot ar to, kas mums patīk Bufalo un ASV vispār, kā arī – kādu iespaidu uz Danielu atstājusi Baltija, jo viņš diezgan daudz laika ir pavadījis projektos Tallinā, plus bijis arī virknē Latvijas un Lietuvas pilsētu. Vienojāmies, ka mēģināsim vēl vienu tikšanos saplānot – pie Daniela UB Arhitektūras fakultātē un pie viena mazu ekskursiju pa UB Dienvidu kampusu. Redzēs kā būs ar laiku – gan kalendāro, gan klimatisko, jo auksti-vējaini-lietainās dienas šeit ir ļoti nepatīkamas (bet par laimi tās nedominē). Tiesa gan, siltais laiks ir projām un gaisa temperatūra patlaban te ir līdzīga kā Latvijā – naktīs mazliet zem nulles, pa dienu – mazliet virs, bet līdz +10 netiekam. 😦

Atkal viena nedēļa aizskrējusi un nekādu dižu jaunumu nav – joprojām turpinās trakā mācīšanās ar maziem elpas atvilkšanas un paslinkošanas brīžiem pa vidu. Tiesa gan, mazus pārsteigumus te sagādā daba. Lūk, šādu sestdienas rītu, piemēram:

Jā, te viss ir pa nopietnam: ja saule, tad saule un silts ilgi. Ja līst – tad stipri, sirsnīgi un rupjām lāsēm. Un ja snieg, tad arī no sirds – ar lielām pikām. Patlaban dzīvojam diezgan trakos kontrastos – tajā pat nedēļā pāris dienas ir plus 16, un tad jau uzreiz pāris sniegainas dienas ar ietvēm, kas superbagātīgi ar tīru rupju sāli nokaisītas. Tad atkal plus 16 un atkal pāris sniega dienas. Tā sniegaini pamodāmies sestdienas rītā un, piekritīsiet – sniegs sarkanās lapās izskatās ļoti labi, vai ne? Tepat lejā pielikšu saiti uz mazu fotogaleriju, kur vēl dažas sniegainas bildes ir. Jā, arī šodien – pirmdien – pamodāmies sniegā (naktī uz dažām stundām bija pazudusi elektrība, sniga ļoti stipri un gandrīz burtiskā nozīmē – ar pikām), bet pēcpusdienā jau ir nokusis (kādi +5 grādi) un parīt atkal sola plus 16…

Ko darīt tādā sniegainā sestdienā? No rīta atkal čakli mācījos (iesniedzu 2 vidēji lielus mājasdarbus) un tad sapratu, ka galva jāizvēdina un kājas jāizkustina. Tā kā sniegs jau bija nokusis un mani tuvākie kolēģi kur nu kurš aizdevušies, tad ņēmu velo un viena pati aizbraucu uz jau sen noskatītu vietu – saldumu kafejnīcu. Jā, jā – tur tiešām nekā nesalda nav, ir tikai kūkas, pankūkas, vafeles, mājas saldējums… Ne jau velti nosaukums ir Saldā dzīve. 🙂

Biju tur ap pusdienlaiku – ap vieniem, bet kafejnīca bija pārsteidzoši tukša. Vai tiešām amerikāņi tik stipri sākuši par slaidumu rūpēties? Nezinu. Bet man izmēģināt vajadzēja. Ieskatos ēdienkartē – briesmīgi augstas cenas: pankūkas vai beļģu vafeles ar kaut ko – kādi 15$. Likās – traki. Tiesa gan, kad vēlāk redzēju cik milzīgs ir šķīvis (vismaz 30-40 cm diametrā) kas ar lielu kaudzi piekrauts ar milzīgu vafeli/pankūku un tad torņveidīgi vēl apkrauts ar ogām, mērcēm, putukrējumu un saldējumu…, tad sapratu, ka dārgi tas nav noteikti. Bet – kas to var apēst? Redzēju kā trīs milzīgās porcijas tika aiznestas trim tieviņām aziātu izcelsmes jaunkundzēm. Vai/kā viņas tika galā, to neredzēju, jo biju jau projām.

Ko es izvēlējos? Vēl jau par to porciju lielumu nezināju, skatījos uz cenām. Kafija arī: izskatās, ka varētu būt laba, jo tika piedāvāta gan espresso, gan late un kapučino (gan amerikano, protams, bet tā jau nav kafija mūsu izpratnē), bet arī – cena 5$. Skopule manī saskaitīja – sanāk ap 20$ – par tādu naudu jau lielu steiku ar piedevām var dabūt…

Nu tad meklēju vien tālāk un ēdienkartes apakšējā stūrītī atradu labas cenas piedāvājumu – kūka kopā ar jebkuru no labajām kafijām par 13,99. Nu, tas tomēr nav 20$, izlēmu palikt pie šī. Bet kuru no kūkām? Vitrīnā redzamas dažādas, arī 2 veidu siera kūkas, plus arī pie mums pazīstamais sarkanais velvets, plus šokolādes kūka… Tā kā jau biju kārtīgi izsalkusi, izvēlējos lielo šokolādes kūku (par visu naudu, protams) un kapučīno. Tika atnesta arī liela glāze ar ledusūdeni. Ķēros klāt.

Gan kafija, gan kūka bija ļoti labas. Bet nu tas kūkas izmērs! Ar kaunu jāatzīstas – lai kā cīnījos, tomēr nevarēju visu notiesāt. Kafija beidzās, ūdens beidzās un spēki arī… Pārpalikums gan nebija tik liels, lai prasītu kastīti un nestu mājās (tas šeit ir pilnīgi normāli) – atstāju uz šķīvja.

Pēc tādas pieēšanās izgāju mazu aplīti pa tuvējiem veikaliem (daudz naudas gan neiztērējot) un braucu atpakaļ mājās – mācīties, protams.

Tas šoreiz arī viss, pielieku saiti uz mazu fotogaleriju: mazliet sniega un neliels ieskats saldumu kafejnīcā.