Jau iepriekš esmu rakstījusi, ka Niagāra nav gara upe – tikai 58 km, bet interesanta ar to, ka iztek no viena milzu ezera (Erie, Bufalo pilsētas teritorijā) un ietek otrā apmēram tikpat milzīgā (es tagad zinu – pretējo krastu redzēt nevar) – Ontario ezerā. Un šajos 58 km Niagāra pamanās nokrist 99 metrus, no kā lielākā daļa, protams, ir slavenie Niagāras ūdenskritumi.

Bet šī stāsta pamatā, protams, atkal ir ekskursijas brauciens. Tā bija ASV Pateicības diena, kad visur viss ir slēgts. Ui, cik daudzos stilīgos krodziņos mēs nepaēdām – jo tie bija ciet. 😦 Laiks arī nebija diezko jauks, bet galvu izvēdināt vajadzēja un nomas mašīna uz vairākām dienām paņemta bija – nevar tak ļaut tai tā vienkārši stāvēt pie mājas, vai ne? 🙂

Kaut kad lekcijās viena pasniedzēja bija ieminējusies, ka viņas mīļākā vieta Bufalo ir Broderika parka pastaigu mols – tas sākas salas galā, nodala upi no mākslīgi veidota kanāla, ir ļoti garš un iestiepjas Erie ezerā. Tad no nolēmām turp aizbraukt. Vējš pūta krietni, bet mēs bijām pareizi saģērbušies, lietus tajā brīdī nelija, tad nu skaisti un fotografēdami pagājāmies pa molu.

Tālāk mūsu plāns bija apskatīt pie Niagāras ūdenskritumiem vietas, kurās vēl nebijām bijuši vai visi nebija bijuši. Sākām ar Trīs māsu salām (tās ir 3) tieši virs ūdenskrituma – mazas jaukas saliņas ko savieno glīti tiltiņi, upe visā tās plašumā, skaļumā un varenībā… Jau atkal bija iespaidīgi (būs arī diezgan liela fotogalerija).

Jau iepriekš esmu sajūsminājusies par Niagāras ūdens krāsu – tas ir tik koši zili-zaļš (atkarīgs arī no gaismas), ka paskatījos vikipēdijā, kur, protams, ir atbilde uz šo jautājumu: unikālo krāsu veidojot ūdenī izšķīdušie sāļi un klinšu milti (rock flour), jo Niagāra ir strauja, tek pa salīdzinoši mīkstiem iežiem, nu tad tos krietni samaļot savā ceļā.

Tā nu braucām gar Niagāru uz leju, ik pa brīdim kādā skaistā vietā apstājoties un pafotografējot. Interesanta vieta ir satelītkartē redzamās HESu ūdenskrātuves Niagāras abos krastos. Jo, tā kā šejienes ieži ir salīdzinoši mīksti, Niagāras ūdenskritums pēdējo 14 tūkstošu (ir pareizi) gadu laikā esot pavirzījies 11 km uz augšu, jo upe pati iznīcina klintis, no kurām krīt lejā. Tad nu ap 1920.gadu, lai paglābtu ūdenskritumu un pelnītu naudu ar tūristiem, šis process ir būtībā apturēts, 2/3 ūdens pirms ūdenskritumiem novirzot uz HESu ūdenskrātuvēm. Kanādas pusē tas notiek pa speciālu kanālu (satelītkartē var redzēt, ja kārtīgi ieskatās), bet ASV pusē vēl interesantāk – pa pazemes kanālu. Un tad, jau zem ūdenskritumiem pa abiem praktiski viens otram pretī novietotajiem HESiem tās 2/3 ūdens atgriežas upē. Gan šajā, gan arī iepriekšējā (Niagāra 2) fotogalerijā kaut ko no HESiem var redzēt, tuvumā tiem gan netikām, jo, kā jau Pateicības dienā – viss bija slēgts. 😦

Turpat tālāk ceļa malā bija stilīgā Niagāras Universitāte – tā ir neliela privāta augstskola, bet ļoti labi uzturēta, ar gaišām un modernām klasisko universitāšu stila ēkām (BU ēkas ir monstrozākas un tumšas, protams, arī atšķirība studentu skaitā ir vismaz par vienu galā pieliktu nulli BU labā…). Tā kā arī studenti bija brīvdienās, kārtīgi pabraukājāmies pa tās teritoriju, bet bildēju maz, jo tajā brīdī lija lietus.

Un pēc pavisam maza brīža jau bijām klāt arī pie Niagāras ietekas Ontario ezerā. Atzīšos gan, ka tieši pašu ieteku neredzējām. Ietekas vietā, protams, ir vēsturiskie nocietinājumi – forts, kurā tagad iekārtots muzejs. Kartē bijām izpētījuši, ka tur ir liels skaists parks, taču iekšā netikām, jo tas bija nožogots – ieeja caur muzeju, kurš tajā dienā slēgts… 😦 Uz šo nebijām gatavi, bet neko darīt.

Stilīgi smaidīgs moments – augšējā attēlā redzat fragmentiņu no muzeja ēkas, bet apakšējā – muzeja tualeti. Uzmanības pārbaude: kādēļ to fotografēju?

Puspunkta vērta atbilde – jau iepriekš man ir bijušas tualešu galerijas. 🙂 Bet šoreiz īstais iemesls ir cits: rūpīgi ieskatoties ir redzams, ka tā nav normāla ēka, bet gan liela izmēra auto piekabe, kas te novietota un aplīmēta ar apmēram tādu āra tapeti, kāda ir muzeja siena. Kā redzam, var arī tā. Pastaigājām pa teritoriju līdz žogam, apskatījām stilīgo vēsturisko bāku (būs fotogalerijā) un devāmies tālāk.

Monstrozi skaisto salīdzinoši nesen uzbūvēto pili kartē bija atradis viens no kolēģiem – braucām to apskatīt. Šobrīd (izskatās, ka vismaz kopš Covid sākuma, tātad – jau pāris gadus) tur nenotiek nekas – tāda pamestas un drusku nolaistas greznības sajūta. Nav pilnīgi neviena uzraksta vai norādes – ne par to, kas tur ir, ne ka drīkst vai nedrīkst tur braukt vai staigāt. Mēs tad nu izlikāmies kārtīgi biezādaini un gan ēkai apkārt apgājām, gan līdz Ontario ezeram nogājām, apskatot privāto pludmali un piestātni – tur milzu darbs un resursi ieguldīti. Tagad, šo rakstot, internetā atradu bildes no milzīgiem skaistiem pasākumiem (pārsvarā izskatās pēc kāzām), kas pilī un tās teritorijā tikuši rīkoti.

Kad nu bijām šo vietu apskatījuši, pulkstenis tuvojās četriem pēcpusdienā, sāka krēslot un bija skaidrs, ka jādodas atceļā. Ar ēšanu saistītu bilžu nav, īsumā uzrakstīšu, kā mums gāja. Jau no kādiem vieniem sākām skatīties, kur varētu feini papusdienot. Paldies visiem ēdinātājiem, kuri internetā bija godīgi ierakstījuši, ka šodien nestrādā. Bet mūsu ceļā vai izmetot nelielus līkumiņus bija kādi 5 feini krodziņi, kuri to nebija izdarījuši – tad nu izsalkuši un cerību pilni piebraucām, konstatējām ka nestrādā un devāmies tālāk. Vienā brīdī bijām spiesti secināt, ka strādā tikai tādi kā McDonalds un Tim Hortons (un arī ne visi). Sākumā bijām lepni – Hortonā neiesim, tie mums ir visapkārt, pameklēsim ko citu. Kad nu pulkstenis bija pāri četriem un jau krietni gribējās ēst, sākām pēc kartes apmeklēt Hortonus… Ha! Tagad izrādījās, ka tie ir nupat nesen slēgti vai arī šodien nav strādājuši un arī to nav norādījuši internetā… Kad nu pavisam apnika, nospriedām, ka saņemsimies – līdz mājām pusstundas brauciens, iztiksim! Un, protams, tad ceļa malā pamanījām vienu strādājošu picēriju! Apstājāmies, pasūtījām picu un ar lielu sajūsmu vēl gluži karstu notiesājām. Esot tagad Amerikā picu esmu ēdusi kādas 4 reizes, katru reizi atšķirīgu no maizes/pamatnes viedokļa, bet visas ir bijušas ļoti garšīgas (protams, arī bagātīgais pildījums to ietekmē).

Ja bija izturība izlasīt šo visu, tad saite uz fotogaleriju ir godam nopelnīta – izbaudiet, bet vēlreiz brīdinu, ka bilžu ir diezgan daudz. Dīvainais izstrādājums pirmajā bildē ir paceļamais tilts uz Broderika salu. 🙂