Latvijā pavadītā Jāņu nedēļa lidot aizlidoja – gan darbos, gan ne-darbos, gan karstumu baudot, gan no tā slēpjoties… Protams, arī SportIdent darīšanās Kuldīgas Stirnu Buku apmeklējot un ar organizatoriem un laika ņēmējiem pēc tam parunājoties. Stirnu Buka sakarā man vislabāk patika, ka mājas lapā bija rakstīts, ka dušas būs pieejamas sporta skolā un Ventas rumbā. Kad pirms braukšanas Ventas rumbas dušu bildēs parādīju vācu kolēģiem, viņi bija bez valodas. Bet superkarstajā sestdienā ne tikai tā vien kā duša tika izmantota – sacensību fotogalerijās ir redzams, ka arī mazās šķērsojamās upītes dalībnieki izmanto, lai atvēsinātos. 🙂
Pēcjāņu nedēļas otrdiena sākās ar celšanos ap pieciem no rīta, jo pēc septiņiem jau bija lidmašīna uz Berlīni. Atlidojām pat tik ātri, ka lidmašīnu nosēdināt atļāva, bet bija kāds brītiņš (neliels) jāpasēž, kamēr apkalpojošais personāls atbrauca. 🙂 Uz iepriekš pirktās biļetes vilcieniem paspēju (gan atkal ar pārskrējienu Erfurtē, jo smalkais ātrvilciens pamanījās nokavēties) un tā jau 13os (pēc Vācijas laika) biju atpakaļ Arnštatē.
Un kur tad Strasbūra? Šovakar izlēmu, ka vakariņošu kaut kur pilsētā un izmēģināju omulīgo restorāniņu-bistro Strasbourgh. 🙂 Jau vairākkārt biju tam garām gājusi, šovakar iegāju iekšā. Man patīk mazie biznesi un arī šis pieskaitāms tādiem – 2 nelielas klientu telpiņas, aiz tām noslēpta virtuve un viss.
Omulīgi, klasiskā stilā un garšīgi. Izvēlējos ceptu foreli ar piedevām un labu karsto šokolādi, kopā tas maksāja 15,40 eiro. Lēti nav, bet par jauku atmosfēru ir jāmaksā un bija vērts. Klāt tika pasniegta arī ļoti svaigas, kraukšķīgas un gardas maizes šķēles ar superīgu pašgatavotu mērcīti.
Viss, agrais rīts liek sevi manīt – esmu nogurusi un tādēļ šoreiz gari nerakstīšu. Varu tikai piebilst, ka patlaban šeit liepas ir pilnos ziedos un pilsētā to ir daudz.
Man kā smaržu cilvēkam tā ir bauda. Vispār jau šajā Arnštatē pavadītajā laikā acīm un degunam ir daudz prieka – viss kas zied un smaržo praktiski visu laiku.
Ir daudz smaržīgu rožu kalnu. Šejienes ziemas ir maigākas un rozēm tās laikam patīk – kuplos daudzgadīgos krūmos tās kā trakas zied pat pie daudzstāvu mājām un pilsētas apstādījumos, kā arī ielu malās, par iekoptiem privātmāju dārziņiem pat nerunājot.
Esmu sākusi veidot speciālu zaļās Arnštates galeriju, ko pamazām papildinu. Te būs saite priekš tiem, kuri arī grib acis pamielot. 🙂 Man īpaši patīk šeit bieži sastopamās apaļgalvu rozes (neprotu citādi nosaukt), tālab tieši tās ir ilustrējošajā bildē.
Tas jau laikam ir vienādi visur, kur laiks vasarā mēdz būt pievilcīgāks kā citos gadalaikos – visas nedēļas nogales ir aizņemtas ar dažādiem svētkiem, kas draudzīgi sadzīvo vai nesaudzīgi “krāmējas” citi citiem virsū. Arī šeit ir tāpat. Ja vakar rakstīju par Arnštates svētkiem, tad šodien/svētdien devos uz Erfurtes Krāmertilta (no Kramerbrucke tulkojumā sanāk – “apgādes tilta” jeb “tirgoņu tilta” svētkiem).
Gluži nejauši mana Krāmertilta baudīšana sākās no augšas. Pēc kartes gāju tā virzienā un, kad biju jau praktiski klāt, bija baznīca un uzrakstiņš, ka var uzkāpt tās tornī. Laiks jauks, steigas man nekādas, konkrētu plānu arī nav – devos tik iekšā. Kāpšana bija maksas, bet mana studenta apliecība (derīga vēl līdz šī gada beigām) ļāva doties augšā par 1,5 eiro. Mana šodienas fotogalerija arī sākas apmēram ar kāpšanu – torņa bildes un krāšņie skati no augšas. Ne pirmo reizi kāpju tornī, bet pirmo reizi gāju garām arī zvaniem, tālab arī tos nobildēju. 🙂
Tā nu saņēmos un… – aiz durvīm bija tieši tas ko es gribēju! Varēja gan noiet pagrabā un pa lodziņu uz upi paskatīeties, gan iziet uz sētas puses balkoniņa, gan uzkāpt augšstāvā, kur tirgotāji agrāk dzīvojuši (jo bodītes, protams, bija tilta līmenī). No šīs ēkas fotogalerijā gan bildes ar tumšo akmenī mūrēto pagrabu, gan puķoto balkonu, gan senlaicīgajiem apaļstiklu lodziņiem.
Pats Krāmertilts bija tikai izrotājies ar baloniem, bet tam visapkārtesošajos tiltiņos, salās un laukumos notika milzums viduslaicīgas ambrāžas – gan dažādi koncertiņi un uzvedumi, gan tirdziņi un ēdinātavas… – atkal jau šo to sabildēju.
Kad biju jau kādas 2 stundas staigājusi un saulīte mīlīgi spīdēja, vienā no daudzajām pašgatavota saldējuma tirgotavām par 2 eiro nopirku īsteni šokolādīgo gardumu uz vietas ceptā vafelē. Bija īsti vietā! 🙂 Vēl labu laiku fotografēdama līkumoju pa visu to burzmu un tad pamazām devos uz Doma laukumu.
Pat tad, ja grupas nosaukums neko neizsaka, nevar būt, ka neesat vismaz dziesmu 
Un bija gan skaisti, gan iespaidīgi – bilžu ir daudz. No dažādiem līmeņiem sabildēju gan vispārējos skatus uz pilsētu, gan abām uz augstu (pret vecpilsētu) izvietotajām Doma laukuma baznīcām. Petersburgas teritorija ir liela, ēku daudz un problēmas ar apsaimniekošanu ir redzamas – kādā ēkā iekārtots kara vēstures muzejs, ir restorāns, bet vairākas senās ēkas ir tukšas vai daļēji tukšas. Vienā – no ārpuses ļoti nolaistā, bijušajā klostera ēkā – iekārtots modernās mākslas muzejs.
Kad biju izstaigājusi šo, devos puskalna tiesu uz leju – uz abām baznīcām (ja pareizi sapratu – luterāņu un katoļu).
Iepriekšējos rakstos esmu minējusi, ka šajā apkārtnē cilvēki dzīvojuši jau sen. 2004.gadā Arnštate ar lielu pompu svinējusi 1300 gadus, kopš kādas ziņas par šo vietu minētas vēstures hronikās. Bet toties šogad svinami 750 gadi, kopš Arnštate atzīta par pilsētu. Abus faktus kopā saliekot, arnštatieši lepojas, ka tieši šī esot Tīringas vecākā apdzīvotā vieta.
Tas vēsturiskais pilsētas reģistrēšanas brīdis laikam bijis kaut kad martā, bet tad arī šeit laiks vēl nav diezko patīkams, tālab nav brīnums, ka svinēšanai izvēlēts patīkamāks brīdis – jūnijs. Šodien (sestdien) bija arī 167. Arnštates “Vilnas tirgus” atklāšana. No vilnas un no tirgus te īsti vairs nekā nav, bet pilsētniekiem un apkārtnes iedzīvotājiem tā ir tradicionāla “tusiņa iespēja” nedēļas garumā, ko labāk ilustrē pasākuma afiša.
Tāpat man ļoti patika “karogu deja” (nezinu, kā lai to nosauc, par “karogu mētāšanu” taču arī nē). Daļu vispirms redzēju jau pie Niedru torņa, bet patiesi iespaidīga tā bija rātslaukumā. Iztapīgā lietotne GooglePhoto no manām bildēm izveidojusi arī mazu animāciju – to ieliku fotogalerijā. Skaisti!
Protams, visam gājienam papildu šarmu piešķīra arī Arnštates “mazums” – kolorīti tērptie tā dalībnieki un skatītāji, viens otru, protams, diezgan labi pazīst un tad bija arī visādi labi izteicieni un izdarības abās pusēs, ko pavadīja kārtīga smiešanās. Laiks arī vēl bija ideāls.
Vakardienas (pirmdienas) pēcpusdienā tika apstiprināti 2 mani komandējumi: jau pavisam drīz – nākampirmdien uz nedēļu aizkomandēšos uz Latviju! Labi sanāk – pa Jāņiem būšu mājās. Bet iemesli ir “darbīgi” – jābrauc pārbaudīt kā darbojas vairākas manis zīmētās pasākumu procesu bildes un jāparunājas ar organizatoriem, pie viena turp-atpakaļ nogādājot arī kādu tūkstoti identiņu, jo sakarā ar Latvijas svētku dienām, ar normāla ātruma kurjerpastu nevar paspēt piegādāt. Plus vēl vienam citam klientam 1 ierīcīte jāsamaina. Tātad – 3 iemesli no SportIdent puses, plus vēl mans pašas prieks uz brītiņu mājās ieskriet. 🙂
Lidmašīnas biļetes pirksim rīt, bet, situāciju pētot un labāko piedāvājumu meklējot, bija interesanti. Piemēram, mani interesējošajā datumā AirBaltic lidojums no Berlīnes pieejams gandrīz četrreiz lētāk nekā no Frankfurtes. Vēl interesantāk ar Lufthansu: no Berlīnes uz pusi lētāk kā no Frankfurtes, tikai viens sīkums – jālido no Berlīnes uz Frankfurti, jāiesēžas tajā lidmašīnā, kas tālāk lido uz Rīgu. Un uz pusi lētāk… Bet nu labi. Tas ir bizness un katrs veido cenas kā grib. Man tas varētu nozīmēt, ka šoreiz vismaz vienā virzienā lidošu no Berlīnes un būs jāiemācās turp aizkļūt.
Otrs komandējums (jūlija sākumā un mazliet īsāks) būs uz Nīderlandes pilsētu Leeuwarden, kur apmeklēšu starptautiska studentu pasākuma Inn0-Labs noslēguma sesiju. Mani personīgi turp dzen ziņkārība, jo ir interesanta programma, bet SportIdent ir ar mieru mani sūtīt, jo šī pasākuma Latvijas pusi organizēja Vidzemes Augstskola un uzvarētāju komanda izstrādāja ar SI interesēm saistītu projektu – izveidoja lietotni, ar kuras palīdzību var tiešsaistē no jebkuras vietas, kur ir internets, sekot sev interesējošiem sacensību dalībniekiem, ja tajās izmanto SI tehnoloģijas.
Kreisās puses attēlā ir pati senā ēka (kurā jau kopš ļoti seniem laikiem augustīniešu klostera mūki alu darījuši), blakus – omulīgs iekšskats. Pie viena izrādījās, ka pasaule tiešām ir maza – ja stāstā par desiņu muzeju pieminēju Lutera kāri labi paēst un klāt alu piedzert, tad šis esot tas ļoti vēsturiskais krodziņš, kura parādnieku sarakstā Luters pamanījies būt…
Un kā tad bija šodien? Uz pasākumu aizskrēju nevis pa savām durvīm, bet caur ofisu un manējās tā arī palika no iekšpuses nobloķētas… Tātad – nekādu variantu (laušana neskaitās) tikt iekšā pa šejieni. Bet ofisā neviena, protams, vairs nav. Un arī šefs, kurš dzīvo virs ofisa un kuram ir atslēgas, vēl palika Erfurtē un telefonu neceļ… Labi, ka man bija saglabāts sekretāres Kristīnes telefona numurs un viņa piekrita atbraukt un mani izglābt (viņa dzīvojot kādus kilometrus ārpus Arnštates). Smieklīgi un bērnišķīgi, bet tā nu bija. Vairākkārt tiku pārbaudījusi, vai atslēgas ir līdzi, bet, ka vajadzētu durvis padarīt atslēdzamas, neiedomājos… Bet nu labi, viens neapšaubāms ieguvējs no tā ir – deviņgadīgais Kristīnes dēls tika pie Rīgas cukurgailīša. 🙂
Nu jau trešā pilnā nedēļa Arnštatē aizvadīta un varu sniegt nelielu “prakses atskaiti”. 🙂
Biju arī izteikusi domu, ka labprāt dotos līdzi uz kādu pasākumu, kurā manas rokas var noderēt, jo nekāda skrējēja patlaban vēl neesmu (piesakoties praksei biju sadomājusies, ka nu gan varēšu no sirds paorientēties…). Paskatījušies kalendārā, kolēģi teica, ka 12.jūnija “Ķiršu skrējiens” būtu tā reize, kad labi gan manai ziņkārībai, gan viņu vajadzībai. Tagad, kad šo rakstu, nupat esmu atgriezusies no šī pasākuma.
Skrējiens notika mazmiestiņā Kleinfānerā kādus 40 km no Arnštates. Agrajā svētdienas rītā (izbraucām 6:45 – precīzi kā bijām vienojušies) varēja izbaudīt braukšanu pa tukšo autostādi bez ātruma ierobežojuma – kad busiņa spidometrs rādīja 170 km/st, mūs mierīgi apdzina tāds mīlīgs ģimenes auto kā Volkswagen Sharan…
Par pasākuma “ķirsisko garu” rūpējās skaistas garās sarkanās kleitās tērptas “ķiršu karalienes”. Bildē redzams mirklis pirms starta šāviena. Komiski izskatījās, ka startā labs bariņš skrējēju bija ātrāki par smuko trabantu un dabūja sabremzēties. Labi, ka tas, traki dūmodams, pa priekšu pabrauca tikai pārsimt metrus – līdz pirmajam līkumam.
Gan rīkotāji, gan dalībnieki atzina, ka šis esot viens no jaukākajiem skrējieniem tieši apkārtnes skaistuma ziņā. Viegls gan nav, jo ceļš uz finišu ir gandrīz kilometru garš slīps kāpums. Man izskatījās, ka vairākums dalībnieku bija grupās virs 40 gadiem. Trenētības pakāpes un miesasbūves – visdažādākās. Daudz tiešām pieredzējušu skrējēju, slēpotāju, triatlonistu – to varēja redzēt no krekliem. Bet man ļoti patika sporta apavu košums – patlaban ir modē košas krāsas gan apaviem, gan auklām.
Daudzi ir vismaz dzirdējuši, ja ne paši lietojuši slavenā prūšu valstsvīra un Vācijas apvienotāja Oto fon Bismarka teicienu, ka labāk ir nezināt, kā top desas un politika. Par politiku bija iepriekšējais rakstiņš, tad nu tagad kārta desām. 🙂
Ja Bismarka teiciens bija dzirdēts, tad man varbūt pat labāk patika Žana Pola sacītais, ka desas esot Dievu ēdiens, jo tikai Dievam vien zināms, kas tajās iekšā. 🙂 Bet vispār jau vācieši daudzko ņem nopietni. Alus cienītāji droši vien zina 1516.gada Bavārijas “alus tīrības likumu” – ka labam alums jāsastāv tikai no ūdens, iesala un apiņiem. Taču man nebija zināms, ka jau 1432.gadā Tīringas Veisenzē izdots, tālāk Veimārā un citur tālāk pārņemts “desu tīrības likums“, kurā noteikts, ka desas drīkst ražot tikai no “īstas gaļas”, nepievienojot subproduktus (ja vien tā nav, piemēram, aknu desa). Šis gadaskaitlis, kopā ar senajām desu gatavošanas tradīcijām un recepšu publikācijām Tīringai ļauj sevi uzskatīt par desu dzimteni. Tiek arī paskaidrots, ar ko desiņas no dažādām Vācijas vietām atšķiras.
Ieejas biļete maksāja 3 eiro (neviena desiņa gan cenā nav iekļauta, tās jāpērk…) un ne tos, ne muzejā pavadīto apmēram stundu nenožēloju, varu droši ieteikt arī citiem. Muzejā smieklīgais labi apvienots ar nopietno (būs arī krietna galerija – 76 bildes). Piemēram, pie mājiņas, kurā aplūkojami dzīvi sivēni (bērniem dikti patīk), uzrakstā ar sarkano fonu teikts: “ēd vairāk dārzeņu!” 🙂
Var gan apskatīt dažādas gaļas apstādes uzpariktes, gan garšaugus (telpā kaltētus, ārpusē – dārziņā augošus), gan vēsturi tekstos un bildēs, gan senlaicīgas virtuves iekārtojumu un dažāda smieklīguma pakāpes suvenīrus. Starp citu – vai varat “izlasīt” kas ir aiz šīm durvīm? Un kā jums patīk izmantotais “burtu veids”?
Arī “desu kino” un “desu teātris”, plaša ēšanas teritorija, jo, protams, var nopirkt desiņas gan līdzi ņemšanai, gan ēšanai uz vietas. Bildē redzams pašapkalpošanās sinepju automāts, kuram, tāpat kā Vācijas benzīntankos, vienā pusē ir Normal, otrā Super. Es arī padevos desiņu kārdinājumam (kopā ar tradicionālajiem kartupeļu salātiem – galerijā ir) un labi vien bija – vēl 13 km bija nostaigājami, līdz tiku atpakaļ savā istabā. Pa kādam stūrītim var īrēt arī dažādiem privātiem vai firmu pasākumiem. Ar bērniem vai labā kompānijā jaukā laikā te droši vien var vismaz pusi dienas pavadīt…
Bet kur tad iepriekš solītā Merkele? Āra ekspozīcijā ir paliels gleznojums, kur pie viena galda sēž visi varenie: kreisajā pusē vēsturiskie, labajā – mūsdienu. Un tur netrūkst ne Obamas, ne Merkeles… Turpat blakus ir detalizēts apraksts – katrs no personāžiem īsi aprakstīts, ja nu no bildes nav atpazīstams.
Nopietnā un jautrā mikslis redzams pat pie vistu iežogojuma. Bildīte ar vistām un skaidrojumu: mēs dējam olas! Turpat apakšā gailis un komentārs: es gan nē! 🙂 Un vēl viss kas, arī skaistie skati uz netālo Vaksenburgu. Ir gan milzu izmēra krēsli un galds – lai lielie var izmēģināt, kā mazi bērni jūtas, gan visādi tematiski bleķa izstrādājumi, gan stilizētas ēciņas, vēsturiski darba rīki, divkrāsainas cūkas un tematiski noformēti publiskie pelnu trauki… – te būs 
Viss sākās mierīgi un skaisti: pirmdienas rītā nesteidzīgi brokastojot klausījos vietējo radio. Starp citu, esmu atradusi kādas 3 vietējās stacijas un to formāts visnotaļ līdzinās mūsu Skonto un StarFM – tā pati saldo astoņdesmito-deviņdesmito ārzemju mūzika un mazliet vāciskās (mums – latviskās)… Bet nav jau arī brīnums – tuvējā lielpilsētā Erfurtē nupat uzstājās Eltons Džons, jūlijā gaidāmi Simple Red un Kriss de Burgs.
Un vienā brīdī ausīs burtiski iedūrās vārdi: “par … nobalsojuši 98,8 % vēlētāju“. Kas tad tas par rezultātu! – es satrūkos. Tādi bija padomju laika “vēlēšanās”! Bet sāku klausīties uzmanīgāk. Pēcāk vēl pameklēju info internetā un nu varu arī jums šo to pastāstīt.
No kandidātiem netiek prasīta obligāti būt partiju biedriem. Partiju pārstāvji bija 157, no tiem 128 pārstāvēja CDU (interesenti paši noskaidros latvisko nosaukumu, ja gribēs), 14 no SPD, kreisās partijas – 10, FDP – 5, AfD un zaļajiem nav bijis neviena kandidāta.
Bet nu īsi par interesantākajiem rezultātiem:
Darba dienas pagāja sirsnīgi un daudz strādājot – gan ar kolēģiem pārrunājot to, kā manis jau iepriekš sastādātais izskatās, gan domājot uz priekšu, jaunas idejas darbiem no šefa saņemot un par tām domājot… Piektdienas vakarā jutos tiešām nogurusi un bija skaidrs, ka brīvdienās gan par darbu nedomāšu.
Rezultāts? Lūk, ko par manu sestdienu saka uzticamais Runtastic: 18,77 km (mans staigāšanas rekords) drusku vairāk kā 5 stundās (nu, tur jau bija pauzītes arī, protams), sadedzinātas 1545 kalorijas, augstumu starpība – 487 metri. Augstumu grafiskajā attēlojumā pie pēdējā kāpuma (no veikala augšā uz vecpilsētu) Runtastic nešpetni uzzīmējis bruņurupuci… Nu, tad jau saprotams, ka svēdiena man būs laiska fiziskā ziņā (kaut kā nemaz negribas nekur iet…), pastrādāšu personīgos datordarbus.
Kur biju? Izlēmu aiziet apskatīt Vaksenburgas (Wachsenburg) pili – tā lepni slejas pāri apkārtnei un mani kārdināja jau no velobrauciena, kad tai pietuvojāmies, bet… Arī no Alteburgas torņa tā labi redzama un galerijās iepriekš ir pavīdējusi.
Pa ceļam šo to sabildēju – tas redzams galerijas sākumbildēs. Interesanti, ka, izkļūšanai no Arnštates agrāk man būtu bijis jāiet cauri Vaksenburgas vārtiem (tagad par tiem atgādina tikai makets). Ja pēc velobrauciena rakstīju, ka šis celiņš vijas pa skurbinoši ziedošu rapša lauku, tad tagad rapsis braši aug, bet zied viss kas cits. Gāju raitā solī un šo to arī nobildēju: gan iepriekš gar malām sastādītos dažādu šķirņu kokus ar nosaukumu norādēm, gan ziedošos skaistumus… Bet maliņā pielieku bildi, kurā redzamā no Vaksenburgas augstumiem labi redzama'”zaļā strīpa” pa vidu rapša laukam arī ir tas uz Arnštati vedošais gājēju/veloceliņš, pa labi – autoceļš.
Ja līdz šim biju vērojusi tikai šīspuses mīlīgos zaļos apaļumus, tad, kāpjot uz Vaksenburgu, pirmo reizi redzēju arī īstus klinšu atsegumus. Tiesa gan – arī interesanti mīlīgi apaļīgus. Turpat bija arī shēma ar ģeoloģisku skaidrojumu, bet tajā neiedziļinājos. Katrā ziņā interesantāk ir paskatīties pils būvakmeņu dažādību – kāds nu materiāls tuvumā pieejams, no tāda tiek būvēts. Krāsas un sastāvi ir dažādi, bet visi šie ieži nav īpaši cieti – būve turas, bet ir iespējams tos taisni nogriezt un līdz ar to arī šejienes senās ēkas ir patīkami akurātas.
Pils ir iespaidīga. Vikipēdija saka, ka tā esot tipiska paugurpils (hilltop) un tā jau arī ir – netālu beidzas manis iepriekš aprakstītie “arumi” – paralēlās mežaino paaugstinājumu rindas un galā atsevišķi slejas apaļais paugurs, uz kura lepni novietojusies Vaksenburga, pārskatot tālāko ne-tik-mežaino apkārtni. Skaisti!
Bet vispār jau 1896.gadā šejienes varenie sākuši domāt, ka dzīvot ir ērtāk kaut kur citur, nevis diezgan nošķirtā un tā laika tehnikai ne viegli pieejamā pilī, ka te varētu iekārtot muzeju… Tā tas pamazām arī ticis darīts pie dažādajām varām (Vācijas vēsture nav vienkārša). Veidotas gleznu, dažādu ierīču un ieroču kolekcijas (pēdējie vākti no visas pasaules, arī eksotiski). Bet ieroču kolekcionēšanu aizrauties var būt bīstami – 1920.gada nemieros zemnieki ieņēmuši pili un ieročus izmantojuši cīņās…
Bet nu labi, patiesībā deguns bija telefonā/GoogleMap – pētīju vai kādā drusku līdzenākā veidā nevaru tikt uz kāroto otro maršrutu (tas ātri un būtiski aizgriezās projām no šurpceļa). Pietiekamā palielinājumā vienu celiņu (patiesībā – jau atkal taku, bet ne tik bīstami stāvu) atradu un pa to (bieži kartē ieskatīdamās) arī gāju, līdz pamazām nonācu uz aizvien lielākām takām un celiņiem. Bija skaisti! Gājiens lielā mērā vijās pa kalna malu ar skaistiem skatiem uz augšu un leju, ziedošām pļavām, apstrādātiem laukiem…
Ceļš veda arī cauri jaukam mazmiestiņam Hārhauzenei (Haarhausen), kurā nobildēju gan mīlīgo poniju ģimenīti, gan askētiski lepno seno baznīcu.
Ja vēl kāds atceras, tad par pagājušo svētdienu rakstīju, ka tika solīts lietus, kurš ilgi nenāca un man bija doma varbūt tomēr iziet ārā – nu cik var istabā sēdēt! Tā arī izdarīju – kaut laiks bija apmācies, bija sutīgi silts (kā jau pirms negaisa) un kaut cik apžuvis, kad pirms diviem nolēmu doties pa kreisi – augšā “kalnā” pa Gēras upes kreiso krastu. Iepriekš aprakstītā Alteberga ir labajā.
Pirmais pārsteigums mani gaidīja jau pēc kāda kilometra – jau drusku tā kā ārpus pilsētas, vietā, kur gājēju/veloceliņš šķērso dzelzceļu – mums pašiem savs luksofors un šlagbaums (atvainojos, bet nezinu kā tas būtu skaisti latviski saucams) un man pat vēl trāpījās nobildēt brīdī, kad tepat ir arī smukais vietējās satiksmes vilciens!
Bet vispār – mans nolūks nebija par šķembiņām sūdzēties, bet nākamo bildi pakomentēt. Šāds rūtiņplākšņu klājums te ir sastopams nelieliem un acīmredzot retāk lietotiem celiņiem – lai neizbraukā līdz dziļām risēm, lai neslīd kā tas būtu pa dubļiem. Arī šis celiņš ved kalnup, tikai, kā jau bildē, tas nav īsti redzams. Izskatās akurāti un zālīte smuki aug gan malās, gan pa vidu. Rūtiņās un tām gar malu atkal manas “ienaidnieces” sabērtas, bet šeit tās nebija tik brīvas un biezā kārtā, lai tiktu iekšā sandalēs. 🙂
Kā jau Google kartē bija norādīts, pēc 20 minūtēm biju sasniegusi zoodārziņu. Iekšā negāju, jo mani nesajūsmina šie kabatlakatiņa lieluma zoodārzi ar trīsarpus dzīvniekiem. Tā ir jauka vieta ģimenēm ar bērniem (un tādu te netrūka, kaut laiks bija sutīgs un apmācies), jo ir arī spēļu laukumi, taciņas kur izskrieties, atpūtas vietas un ne tik reti, cik neliela auguma zvēriņi savākti – lai bērniem nav bail. Internetā izlasīju, ka lielākais, šķiet ir muflons – tāda brangāka stirna.
Zoo izvietots mazlietiņ pakāpjoties virs pilsētas līmeņa, bet vispār jau vēl “kalna” piekājē. Un tātad – iekšā iet negribēju (labāk jaukā laikā par tiem 3 eiro pilsētā feinu saldējumu apēdīšu), atpakaļ griezties arī par agru: lietus vēl nelīst un kas gan 2 x 1,7 km par pastaigu…
Bet dikti jau nu smuki tie pamati bildē, vai ne? Jā, arī man tas likās aizdomīgi, tāpēc parakājos internetā un atradu, ka, atbilstīgi vēsturiskajai informācijai, pamati atjaunoti trijos piegājienos: 1976., 1988. un 1993.gadā, pēc iespējas izmantojot turpat apkārtnē atrodamos materiālus (no kuriem daļa vienkārši atgriezās atpakaļ sākotnējā vietā). Tad jau var arī šādi izskatīties.
Pa abām pusēm staigājot, esmu redzējusi daudz interesantu un skaistu māju – būvēšanās slīpumā (kamēr tas vēl nav stāvums) allaž bijusi elitāra lieta šo apkārtni varētu nosaukt par sava veida “nelīdzenu Mežaparku” – ej, skaties un smaidi, cik sakopti, interesanti un skaisti. Nobildēju tikai dažas ēkas. Šeit ielieku vienu – ar uzrakstu. Neteikšu, ka māju ar uzrakstiem te būtu daudz, bet ir. Jaukākais ko redzēju, bija pie vienas mājas esošais zālājs/apstādījumi – to veidoja tikai un vienīgi meža zemenītes, kuras pie tam pašlaik ir pilnos ziedos. Skaisti tagad, vēl jaukāk būs, kad būs gatavas – ak, laimīgie tās mājas iemītnieki!
IEVAS PASAULE 