Monthly Archives: 2016. gada jūnijs

No rīta Rīgā, vakarā Strasbūrā…

Latvijā pavadītā Jāņu nedēļa lidot aizlidoja – gan darbos, gan ne-darbos, gan karstumu baudot, gan no tā slēpjoties… Protams, arī SportIdent darīšanās Kuldīgas Stirnu Buku apmeklējot un ar organizatoriem un laika ņēmējiem pēc tam parunājoties. Stirnu Buka sakarā man vislabāk patika, ka mājas lapā bija rakstīts, ka dušas būs pieejamas sporta skolā un Ventas rumbā. Kad pirms braukšanas Ventas rumbas dušu bildēs parādīju vācu kolēģiem, viņi bija bez valodas. Bet superkarstajā sestdienā ne tikai tā vien kā duša tika izmantota – sacensību fotogalerijās ir redzams, ka arī mazās šķērsojamās upītes dalībnieki izmanto, lai atvēsinātos. 🙂

IMG_1654     Pēcjāņu nedēļas otrdiena sākās ar celšanos ap pieciem no rīta, jo pēc septiņiem jau bija lidmašīna uz Berlīni. Atlidojām pat tik ātri, ka lidmašīnu nosēdināt atļāva, bet bija kāds brītiņš (neliels) jāpasēž, kamēr apkalpojošais personāls atbrauca. 🙂 Uz iepriekš pirktās biļetes vilcieniem paspēju (gan atkal ar pārskrējienu Erfurtē, jo smalkais ātrvilciens pamanījās nokavēties) un tā jau 13os (pēc Vācijas laika) biju atpakaļ Arnštatē.

Bistro-STRASBOURG 1Un kur tad Strasbūra? Šovakar izlēmu, ka vakariņošu kaut kur pilsētā un izmēģināju omulīgo restorāniņu-bistro Strasbourgh. 🙂 Jau vairākkārt biju tam garām gājusi, šovakar iegāju iekšā. Man patīk mazie biznesi un arī šis pieskaitāms tādiem – 2 nelielas klientu telpiņas, aiz tām noslēpta virtuve un viss.

Bistro-STRASBOURG intOmulīgi, klasiskā stilā un garšīgi. Izvēlējos ceptu foreli ar piedevām un labu karsto šokolādi, kopā tas maksāja 15,40 eiro. Lēti nav, bet par jauku atmosfēru ir jāmaksā un bija vērts. Klāt tika pasniegta arī ļoti svaigas, kraukšķīgas un gardas maizes šķēles ar superīgu pašgatavotu mērcīti.

 

Viss, agrais rīts liek sevi manīt – esmu nogurusi un tādēļ šoreiz gari nerakstīšu. Varu tikai piebilst, ka patlaban šeit liepas ir pilnos ziedos un pilsētā to ir daudz.

rozes     Man kā smaržu cilvēkam tā ir bauda. Vispār jau šajā Arnštatē pavadītajā laikā acīm un degunam ir daudz prieka – viss kas zied un smaržo praktiski visu laiku.

Ir daudz smaržīgu rožu kalnu. Šejienes ziemas ir maigākas un rozēm tās laikam patīk – kuplos daudzgadīgos krūmos tās kā trakas zied pat pie daudzstāvu mājām un pilsētas apstādījumos, kā arī ielu malās, par iekoptiem privātmāju dārziņiem pat nerunājot.

Esmu sākusi veidot speciālu zaļās Arnštates galeriju, ko pamazām papildinu. Te būs saite priekš tiem, kuri arī grib acis pamielot. 🙂 Man īpaši patīk šeit bieži sastopamās apaļgalvu rozes (neprotu citādi nosaukt), tālab tieši tās ir ilustrējošajā bildē.

 

 

Advertisements

Un tagad – Erfurtes kārta!

IMG_1175     Tas jau laikam ir vienādi visur, kur laiks vasarā mēdz būt pievilcīgāks kā citos gadalaikos – visas nedēļas nogales ir aizņemtas ar dažādiem svētkiem, kas draudzīgi sadzīvo vai nesaudzīgi “krāmējas” citi citiem virsū. Arī šeit ir tāpat. Ja vakar rakstīju par Arnštates svētkiem, tad šodien/svētdien devos uz Erfurtes Krāmertilta (no Kramerbrucke tulkojumā sanāk – “apgādes tilta” jeb “tirgoņu tilta” svētkiem).
Uz 15 km netālo lielpilsētu (ap 200 tūkstošiem iedzīvotāju) devos ar vilcienu, bet par Vācijas vilcieniem uzrakstīšu atsevišķi – nu jau pamazām sāku šo to saprast, novērojumi un pārdomas krājas. Piemēram: vai labāk ir tā kā pie mums vai tā kā pie viņiem?… – gaidiet stāstu kādā mierīgākā brīdī.

     Saņemties un doties uz Erfurti mani, protams, iedrošināja mazais līkumiņš, kuru pa Erfurtes centru trešdienas pēcpusdienā izmetām kopā ar SI kolēģi dodoties uz neformālo pasākumu. Pēc tam pa vietējo radio dzirdēju, ka nedēļas nogalē Erfurtē būs dažādi pasākumi. Sestdienu jau bija aizņēmuši Arnštates svētki, bet svētdienai citu pānu nebija… Laiku solīja tādu, kāds te jau ir visu mēnesi – mazdrusciņ zem 20 grādiem, brīžam saule, brīžam lietus, pa vidu – apmācies… Tā arī bija, bet vispār man paveicās – viens lietus uznāca, bet man bija kur paslēpties, otrais sākās, kad jau sēdēju atceļā vilcienā, arī tagad vakarā Arnštatē taisās uz lietu…
     Jau mājās biju mazliet sagatavojusies – paskatījusies Erfurtes karti un to lejuplādējusi iPhone bezsaistes lietošanai, taču vienalga bija patīkami, ka viens no tūristu informācijas centriem ir tieši pretī stacijai esošajā ēkā (arī autoosta ir turpat – ērti). Fotogalerijā redzēsiet, ka stacijas ēkā ir arī Starbucks – viss kā pasaulē. 🙂 Tātad – mazliet pēc 10iem ierados Erfurtē.
 IMG_1296
     Krāmertilts ir viens no tiem, kurš veidots kā ieliņa, kam abās pusēs jau senos laikos sabūvētas tirgotāju mājas – tādi ir vairākās Eiropas vecajās pilsētās. No bodītes uz bodīti ejot, var nemaz nezināt, ka patiesībā tiek šķērsota upe – mājas ir cieši viena pie otras un upe nav redzama, ja vien neieej tik dziļi iekštelpās, ka ārpuses logi redzami. Mūsdienās te ir dažādi mazveikaliņi un darbnīciņas – ļoti pievilcīgi. Krāmertilts ir īpaši labs tūristiem, jo var iet gan pa pašu titulēto tiltu, gan pa mazākiem tā abās pusēs un tīksmināties…
IMG_1202     Gluži nejauši mana Krāmertilta baudīšana sākās no augšas. Pēc kartes gāju tā virzienā un, kad biju jau praktiski klāt, bija baznīca un uzrakstiņš, ka var uzkāpt tās tornī. Laiks jauks, steigas man nekādas, konkrētu plānu arī nav – devos tik iekšā. Kāpšana bija maksas, bet mana studenta apliecība (derīga vēl līdz šī gada beigām) ļāva doties augšā par 1,5 eiro. Mana šodienas fotogalerija arī sākas apmēram ar kāpšanu – torņa bildes un krāšņie skati no augšas. Ne pirmo reizi kāpju tornī, bet pirmo reizi gāju garām arī zvaniem, tālab arī tos nobildēju. 🙂
     Skaistā balonu aleja, protams, ir Krāmertilts – baznīca ir tieši vienā tā galā un no augšas jauki redzama ēku jumtu rinda tilta abās pusēs.
     Mazās bodītes bija jaukas – vienu daļu arī sabildēju, ieskaitot tieši kreiļiem domāto veikalu (Linkshanderladen). Un mans lēnais gājiens, interesantas detaļas meklējot, izrādījās vēlreiz vērtīgs – uz vienām skaistām ārdurvīm bija uzraksts, ka tur ir kāds tur fonds un tas esot atvērts, lai tik ejot iekšā. Pagrozījos, pagrozījos, neviens durvis nevirināja, visi traucās garām. Bet mani jau kādu brītiņu nelika mierā doma, ka būtu interesanti tajās tilta mājās arī iekšā ieskatīties…
IMG_1233     Tā nu saņēmos un… – aiz durvīm bija tieši tas ko es gribēju! Varēja gan noiet pagrabā un pa lodziņu uz upi paskatīeties, gan iziet uz sētas puses balkoniņa, gan uzkāpt augšstāvā, kur tirgotāji agrāk dzīvojuši (jo bodītes, protams, bija tilta līmenī). No šīs ēkas fotogalerijā gan bildes ar tumšo akmenī mūrēto pagrabu, gan puķoto balkonu, gan senlaicīgajiem apaļstiklu lodziņiem.
     Erfurtes vecpilsētā Geras upe (jā, jā, tā pati, kas pirms tam tek cauri Arnštatei), sadalās kādos 3 zaros un tas piešķir īpašu šarmu, jo ir gan daudz tiltiņu (upe nav plata), gan ēku, kas dažādos laikos un dažādu iemeslu dēļ uzbūvētas uz upes… Ir arī jaukas slūžas un ar tām saistītie ūdenskritumiņi.
IMG_1241     Pats Krāmertilts bija tikai izrotājies ar baloniem, bet tam visapkārtesošajos tiltiņos, salās un laukumos notika milzums viduslaicīgas ambrāžas – gan dažādi koncertiņi un uzvedumi, gan tirdziņi un ēdinātavas… – atkal jau šo to sabildēju.
     Vispār jau Vācijā svētdienās gandrīz visi parastie veikali ir slēgti, bet uz Krāmertilta tādu nav, tādēļ pabrīnījos, ka svētku laikā slēgti bija arī daļa no tilta tūristu veikaliņiem – vai tiešām to īpašniekus nepārtrauktā garāmplūstošo naudas maciņu straume neinteresēja?…
IMG_1251     Kad biju jau kādas 2 stundas staigājusi un saulīte mīlīgi spīdēja, vienā no daudzajām pašgatavota saldējuma tirgotavām par 2 eiro nopirku īsteni šokolādīgo gardumu uz vietas ceptā vafelē. Bija īsti vietā! 🙂 Vēl labu laiku fotografēdama līkumoju pa visu to burzmu un tad pamazām devos uz Doma laukumu.
     Ja pirms pāris nedēļām tajā koncertēja Eltons Džons (par maksu, protams), tad šodien arī tur bija pilns ar tirgotavām un atrakcijām, plus estrāde, kurā pa dienu uzstājās vietējie mākslinieki (populāras līdzi dziedamās dziesmas, arī angliski), bet trijos, kad no lielās staigāšanas piekususi biju apsēdusies apēst vienu ungārisko langošu, sākās bezmaksas Bell, Book&Candle koncerts – par to bija parūpējies reģionālais radio.
IMG_1592     Pat tad, ja grupas nosaukums neko neizsaka, nevar būt, ka neesat vismaz dziesmu Rescue Me radio dzirdējuši (saite ziņkārīgos aizvedīs uz YouTube, pa taisno te ielikt nevarēju; fotogalerijā būs arī maziņš šīs dziesmas fragmenta video no koncerta). Es viņus zināju, bet to, ka viņi ir no Vācijas, gan nē, jo visas dziesmas ir angliski. Tāds jau laikam ir popmūzikas liktenis, ja grib pasaulē iziet.
     Priekš vēl vecākiem mūzikas mīļotājiem varu piebilst Wikipedia uzzināto, ka 2 no šīs grupas mūziķiem savukārt ir pirmās un visslavenākās VDR rokgrupas Puhdys dalībnieku dēli (ja labi saņemos, es viņus vēl atceros, jo cik tad nu toreiz sociālisma atzītu rokgrupu vispār bija…). Bija sirsnīgi un jauki, man viņu mazliet roķīgais stiliņš patīk. Beigās radio Landeswelle dīžejs ar solisti Janu bildējās uz skatītāju fona un viņu Facebook ievietotajā bildē es arī sevi varu saskatīt (mazliet pa kreisi no dīdžeja, apmēram 3 rindā). 🙂
     Ja saldējumu ēdu ap 12iem un piekususi biju ap 15iem, ko darīju pa vidu? Staigāju, protams! Mans uzticamais soļu skaitītājs rāda, ka šodien nostaigāti kādi 11 km. 🙂 Kad jau gribēju Doma laukumā kāpt augšup pa iespaidīgajām kāpnēm uz baznīcām, pamanīju, ka pa labi ir kaut kas vēl augstāks – vakar internetā apskatītā Petersberga – vēsturiskie militārie nocietinājumi virs pilsētas. Saldējuma enerģijas spēcināta devos turp.
IMG_1523     Un bija gan skaisti, gan iespaidīgi – bilžu ir daudz. No dažādiem līmeņiem sabildēju gan vispārējos skatus uz pilsētu, gan abām uz augstu (pret vecpilsētu) izvietotajām Doma laukuma baznīcām. Petersburgas teritorija ir liela, ēku daudz un problēmas ar apsaimniekošanu ir redzamas – kādā ēkā iekārtots kara vēstures muzejs, ir restorāns, bet vairākas senās ēkas ir tukšas vai daļēji tukšas. Vienā – no ārpuses ļoti nolaistā, bijušajā klostera ēkā – iekārtots modernās mākslas muzejs.
IMG_1567     Kad biju izstaigājusi šo, devos puskalna tiesu uz leju – uz abām baznīcām (ja pareizi sapratu – luterāņu un katoļu).
     Tās abas ir gigantiskas gotiskas celtnes, kas brālīgi (māsīgi?) slejas pāri pilsētai. Abas ir greznas un ar labi koptu apkārtni.
     Nu jau pietiks – citādi teju vai bezgalīgs tas stāsts man šoreiz.
     Steidzīgākie caur šo saiti var tikt pie minūti gara GooglePhotos automātiski veidota videoieskata manā Erfurtes svētdienā.
     Lielā fotogalerija – caur šo saiti.

Vienos priekos

Iepriekšējos rakstos esmu minējusi, ka šajā apkārtnē cilvēki dzīvojuši jau sen. 2004.gadā Arnštate ar lielu pompu svinējusi 1300 gadus, kopš kādas ziņas par šo vietu minētas vēstures hronikās. Bet toties šogad svinami 750 gadi, kopš Arnštate atzīta par pilsētu. Abus faktus kopā saliekot, arnštatieši lepojas, ka tieši šī esot Tīringas vecākā apdzīvotā vieta.

Tas vēsturiskais pilsētas reģistrēšanas brīdis laikam bijis kaut kad martā, bet tad arī šeit laiks vēl nav diezko patīkams, tālab nav brīnums, ka svinēšanai izvēlēts patīkamāks brīdis – jūnijs. Šodien (sestdien) bija arī 167. Arnštates “Vilnas tirgus” atklāšana. No vilnas un no tirgus te īsti vairs nekā nav, bet pilsētniekiem un apkārtnes iedzīvotājiem tā ir tradicionāla “tusiņa iespēja” nedēļas garumā, ko labāk ilustrē pasākuma afiša.

Bet lai nu būtu pēc kārtas. Nesteidzīgā sestdiena sākās 11os ar svētku gājienu no Niedru torņa uz Rātsnamu un pēc tam uz koncertestrādi pils parkā. Svētku gājiena un visas dienas moto brīvā manā tulkojumā bija “Arnštates dārgumi” – ar to domājot gan vēsturiskas personības, kurām ar Arnštati bijis kāds sakars, gan šo to no šodienas, ar ko gribas palepoties. Man ļoti patika krāšņie senlaicīgie gājiena dalībnieku tērpi, tad nu neslinkoju un sabildēju daudz. 🙂

Nebiju redzējusi (un dzirdējusi) “garās taures” – tad nu ielieku vienu bildi jau šeit. Puiši  nelielu priekšnesumu rādīja gan gājienu sākot, gan rātslaukumā. Labas bija gan skaistās dāmas, gan lepnie kungi, bet komiski (kaut vēsturiski pareizi) likās zemie “bērnu ratiņu”, kuros arī pa kādam smaidīgam bērnelim sēdēja.

     Tāpat man ļoti patika “karogu deja” (nezinu, kā lai to nosauc, par “karogu mētāšanu” taču arī nē). Daļu vispirms redzēju jau pie Niedru torņa, bet patiesi iespaidīga tā bija rātslaukumā. Iztapīgā lietotne GooglePhoto no manām bildēm izveidojusi arī mazu animāciju – to ieliku fotogalerijā. Skaisti!

     Protams, visam gājienam papildu šarmu piešķīra arī Arnštates “mazums” – kolorīti tērptie tā dalībnieki un skatītāji, viens otru, protams, diezgan labi pazīst un tad bija arī visādi labi izteicieni un izdarības abās pusēs, ko pavadīja kārtīga smiešanās. Laiks arī vēl bija ideāls.

Sākot ar 12iem bija plānota dažādo tēlu un kolektīvu uzstāšanās brīvdabas estrādē, bet uznāca tik pamatīgs negaiss, ka turp neaizgāju (kā nekā es dzīvoju burtiski Rātslaukumā un neredzēju iemeslu, kāpēc man pa lietu būtu jāiet uz parku, nevis uz istabu). Vispār visa pēcpusdiena pagāja “lietus zīmē” ar maziem saulainiem pārtraukumiņiem, krietni pabojājot parka pasākuma ieceri.

Pirms četriem vienu brīdi atkal bija mazliet saulaināks un es nolēmu aiziet uz izsludināto “Vilnas tirgus” atklāšanu. Kā jau rakstīju, ne no vilnas, te īsta tirgus tur nav nekā. Vēsturiskajā laukumā uz nedēļu sabrauc dažādas atrakcijas un ēdinātāji.

Vispār jau šādi tingeltangeļi mani īpaši nesaista, bet tomēr mazliet sabildēju, jo, salīdzinot ar atbaidošo vasarās pa Latviju klejojošo pasākumu, šie bija šiki. Visiem bija spožs (jauns vai atjaunots) noformējums, arī ēdinātāji bija piestrādājuši pie savu ēciņu izskata – tas viss tikai šim pasākumam, ikdienā tur ir autostāvvietas. 

Atrakcijas bija darbojušās jau visu dienu, bet pulksten četros bija tradicionālais brīdis, kad pilsētas mērs izsit spundi alus muciņai (protams, protams, Arnštatē ir alus darītava!) un ikviens klātesošais var nākt, dabūt alu un saskandināt kausu ar mēru. Diez kā būtu bijis jaukā laikā, bet visas dienas nestabilais laiks un tieši ap četriem uznākušais traki stiprais gāziens saskandinātāju pulciņu bija darījis pašķidru – pie mēra un alus gribētāji varēja tikt bez drūzmēšanās.

Svētku programmā bija ierakstīts arī koncerts pils parkā 18os. Tā kā tad beidzot spīdēja saule, aizgāju es arī. Uz omulīgās skatuvītes spēlēja senās mūzikas ansamblis, bija arī vairākas (patukšas) bufetes un varbūt kādi 20 skatītāji… Jā, laikam jau nestabilais laiks lielā mērā sabojāja interesi par vakara pasākumu. Es arī – drusku pagrozījos, mazliet paklausījos un devos vienkārši pastaigāt pa ļoti pielijušo pilsētu, jo uz slapjajiem soliem sēdēt negribējās, bet cik tad ilgi kājās stāvēsi…

Te būs saite uz šodienas fotogaleriju. Daudzas gājiena bildes kreisajā pusē rotā sirmās kundzes galva un/vai labajā pusē – tēvam uz pleciem sēdošais puika, bet neko darīt – tajā saspiestībā bildes bez šiem fona dalībniekiem uztaisīt vai piekoriģēt bija grūti. 😉

 

 

Feindarbi un nedarbi

Vakardienas (pirmdienas) pēcpusdienā tika apstiprināti 2 mani komandējumi: jau pavisam drīz – nākampirmdien uz nedēļu aizkomandēšos uz Latviju! Labi sanāk – pa Jāņiem būšu mājās. Bet iemesli ir “darbīgi” – jābrauc pārbaudīt kā darbojas vairākas manis zīmētās pasākumu procesu bildes un jāparunājas ar organizatoriem, pie viena turp-atpakaļ nogādājot arī kādu tūkstoti identiņu, jo sakarā ar Latvijas svētku dienām, ar normāla ātruma kurjerpastu nevar paspēt piegādāt. Plus vēl vienam citam klientam 1 ierīcīte jāsamaina. Tātad – 3 iemesli no SportIdent puses, plus vēl mans pašas prieks uz brītiņu mājās ieskriet. 🙂

Lidmašīnas biļetes pirksim rīt, bet, situāciju pētot un labāko piedāvājumu meklējot, bija interesanti. Piemēram, mani interesējošajā datumā AirBaltic lidojums no Berlīnes pieejams gandrīz četrreiz lētāk nekā no Frankfurtes. Vēl interesantāk ar Lufthansu: no Berlīnes uz pusi lētāk kā no Frankfurtes, tikai viens sīkums – jālido no Berlīnes uz Frankfurti, jāiesēžas tajā lidmašīnā, kas tālāk lido uz Rīgu. Un uz pusi lētāk… Bet nu labi. Tas ir bizness un katrs veido cenas kā grib. Man tas varētu nozīmēt, ka šoreiz vismaz vienā virzienā lidošu no Berlīnes un būs jāiemācās turp aizkļūt.

Otrs komandējums (jūlija sākumā un mazliet īsāks) būs uz Nīderlandes pilsētu Leeuwarden, kur apmeklēšu starptautiska studentu pasākuma Inn0-Labs noslēguma sesiju. Mani personīgi turp dzen ziņkārība, jo ir interesanta programma, bet SportIdent ir ar mieru mani sūtīt, jo šī pasākuma Latvijas pusi organizēja Vidzemes Augstskola un uzvarētāju komanda izstrādāja ar SI interesēm saistītu projektu – izveidoja lietotni, ar kuras palīdzību var tiešsaistē no jebkuras vietas, kur ir internets, sekot sev interesējošiem sacensību dalībniekiem, ja tajās izmanto SI tehnoloģijas.

Tagad, kad šo rakstu, esmu nupat atgriezusies no pirmā SI ne-darbu pasākuma: jau pirms pāris nedēļām visi saņēmām uzaicinājumu kopā doties uz Augustīniešu krodziņu Erfurtē draudzīgai papļāpāšanai. Pirmo dzērienu maksā šefs, par visu tālāko (ja kas seko) – katrs pats. Nevaru teikt, ka mani sajūsmina iespēja iedzert alu uz šefa rēķina (tā arī paliku pie kafijas), bet bija skaidrs, ka jāpiedalās, jo tā ir iespēja papļāpāt ar kolēģiem un uz alus krodziņu es tāpat vien neaizdotos. 🙂
     Kreisās puses attēlā ir pati senā ēka (kurā jau kopš ļoti seniem laikiem augustīniešu klostera mūki alu darījuši), blakus – omulīgs iekšskats. Pie viena izrādījās, ka pasaule tiešām ir maza – ja stāstā par desiņu muzeju pieminēju Lutera kāri labi paēst un klāt alu piedzert, tad šis esot tas ļoti vēsturiskais krodziņš, kura parādnieku sarakstā Luters pamanījies būt…

Bet, protams, vispirms bija Erfurtē jānokļūst. Daudzi brauca ar saviem auto, tad nu vienam kolēģim piebiedrojos. Izrādījās, ka viņš SI strādā no pirmsākumiem (elektronikas inženieris) un jau 18 gadus katru dienu brauc no Erfurtes, jo tur ir dzimis un uzaudzis. Tā kā es atzinos, ka Erfurtē vēl neesmu bijusi (tas, ka ar šefu uz treniņu braucām vienam mazam pilsētas stūrītim cauri, neskaitās), tad viņš (vispār jau nerunīgs būdams) mani izveda mazā ekskursijiņā pa vecpilsētu. Skaista! Tagad zināšu dažus pieturas punktus un dažus faktus – kādā citā reizē, kad pati došos Erfurti kārtīgāk apskatīt, varēšu arī labāk izbaudīt un sabildēt. Garām ejot redzēju senajā pastkartē atainoto Domu ar iespaidīgajām kāpnēm un daudz ko citu.

Bijām kādi padsmit, pie garā galda sasēdāmies tā, ka man vairāk iznāca papļāpāt ar abiem IT maģistrantiem no Indonēzijas un 2 Arnštaes puišiem, kas nupat vidusskolu pabeiguši un pa vasaru strādā SI, kā arī ar nesen darbu uzsākušo mārketinga speciālisti. Interesanti bija mums visiem, jo tikai abi indonēzieši bija savā starpā labi pazīstami (kopā studē). Fonā, protams, bija futbols, bet par laimi ne Vācijas spēle, tāpēc skaļums bija “tikai” vidējs. Pēc kādām 2,5 stundām visi pamazām sāka izklīst. Tā kā 2 no kolēģiem ar saviem auto arī brauca atpakaļ uz Arnštati, tad mēs – 4 bezmašīnnieki, draudzīgi sadalījāmies pa tām un bez problēmām tikām arī atpakaļ.

Par omulīgi pavadīto brītiņu daudzstāvu stāvvietā bija jāmaksā 7 eiro… – labi, ka es uz Erfurti nedošos ar auto. Tagad zinu, ka no Arnštates uz Erfurti var aizbraukt vismaz pa 3 ceļiem – gan iepriekš šefs, gan abi šodienas vedēji pārsvarā brauca katrs pa citu. Ir taisnais lēnais ceļš – cauri apdzīvotām vietām un šaurāks. Tam apmēram pa abām pusēm (bet ar visādām līkumošanām, uz- un no-braukšanām) ir ātrie – autostrādes un vienkāršie ātrgaitas ceļi.

Bet mans nedarbs un uzticamais kompanjons Mērfijs vēl bija tikai priekšā. Priecīgi smaidot atvadījos no kolēģiem un, atslēgas grabinādama, kāpu augšā uz savu istabu. Un atdūros pie neatslēdzamām durvīm… Pamēģināju tā, paraustīju šitā… – vienalga nesanāk. Vispirms apmulsu, tad attapos: ejot ārā, parasti durvis aizslēdzu ar atslēgu, bet, kad atgriežos, tās no iekšpuses aizgriežu ar drošības slēdzeni, ko no ārpuses nevar atslēgt.

Un kā tad bija šodien? Uz pasākumu aizskrēju nevis pa savām durvīm, bet caur ofisu un manējās tā arī palika no iekšpuses nobloķētas… Tātad – nekādu variantu (laušana neskaitās) tikt iekšā pa šejieni. Bet ofisā neviena, protams, vairs nav. Un arī šefs, kurš dzīvo virs ofisa un kuram ir atslēgas, vēl palika Erfurtē un telefonu neceļ… Labi, ka man bija saglabāts sekretāres Kristīnes telefona numurs un viņa piekrita atbraukt un mani izglābt (viņa dzīvojot kādus kilometrus ārpus Arnštates). Smieklīgi un bērnišķīgi, bet tā nu bija. Vairākkārt tiku pārbaudījusi, vai atslēgas ir līdzi, bet, ka vajadzētu durvis padarīt atslēdzamas, neiedomājos… Bet nu labi, viens neapšaubāms ieguvējs no tā ir – deviņgadīgais Kristīnes dēls tika pie Rīgas cukurgailīša. 🙂

Praktiskie darbi

IMG_0884Nu jau trešā pilnā nedēļa Arnštatē aizvadīta un varu sniegt nelielu “prakses atskaiti”. 🙂

Vairākums manu kolēģu ir datoristi, inženieri un ierīču ražošanā, kā arī laiku ņemšanā pasākumos iesaistītie. Parastie cilvēki mēs esam 4: es, viens no praksē esošajiem Indonēzijas studentiem, pārdošanas vadītājs un mārketinga speciāliste. Atmosfēra ir draudzīgi patīkama. Pielieku bildi, kas smaidīgi rāda, ka datoristi un viņu jociņi visā pasaulē ir vienādi – šādas uzlīmes rotā mūsu kafijas automātus. Protams, neviens nezina, kā tās tur radušās…

     Darbdienu lielākā daļa man paiet cītīgi urbjoties datorā – taisot esošu un nākotnes procesu shēmas un tad tās ar kolēģiem apspriežot. Darbiņš piņķerīgs, bet man patīk. Gan tādēļ, ka tās ir lietas, par kurām, kā jau mazā uzņēmumā, īpašnieks ar darbiniekiem ir runājis dažādos kontekstos, bet nesaliekot visu vienkopus. Gan tādēļ, ka šādā “vienkopus salikšanā” šis un tas sāk citādi izskatīties, jo jāskatās, kas ar to ir tieši saistīts, kas ir “komplektā” un kas nav…
     Image result for computer specialist clipartNo šī viedokļa man ir visīstākā un pareizākā pēcdiploma prakse – lietas par kurām tika runāts sociotehnisko sistēmu modelēšanas lekcijās, programmas, ar kurām iepazināmies, tagad praktiski izmantoju. Protams, ļoti palīdz gan tas, ka pati esmu orientieriste (SportIdent aprīkojums izmantojams dažādos “adventure” sporta veidos, bet pagaidām (vēl) dominē orientēšanās), gan tas, ka šo to saprotu no pasākumu organizēšanas – nav par gluži katru sīkumu kolēģiem jāprasa: kā tas notiek un kā šitas…
     Tikai to vien caurām dienām darīt ir smagi, vajag arī ko citu. Pirmdienu vakaros turpinu iet uz jau minēto vingrošanu (20.jūnijā būs pēdējā nodarbība pirms vasaras pārtraukuma). Uz Erfurtes skrējēju treniņiem vairs neesmu bijusi. Cenšos katru dienu kādu gabalu nostaigāt (ja vien nav pavisam neciešams laiks), kā arī pieteicos kolēģiem palīgā uz rokdarbiem. Es pārsvarā sēžu vienā telpā ar puišiem, kas nodrošina laiku ņemšanu pasākumos un tad, gan pirms, gan pēc sacensībām ir dažādas darbības ar identiņiem jāveic (ielikt, izņemt, aktivizēt, izdzēst informāciju…) – tajās labprāt palīdzu, lai būtu kāda pārmaiņa.
     Biju arī izteikusi domu, ka labprāt dotos līdzi uz kādu pasākumu, kurā manas rokas var noderēt, jo nekāda skrējēja patlaban vēl neesmu (piesakoties praksei biju sadomājusies, ka nu gan varēšu no sirds paorientēties…). Paskatījušies kalendārā, kolēģi teica, ka 12.jūnija “Ķiršu skrējiens” būtu tā reize, kad labi gan manai ziņkārībai, gan viņu vajadzībai. Tagad, kad šo rakstu, nupat esmu atgriezusies no šī pasākuma.
     Bildi ar firmas busiņa pēcpusi ieliku dēļ numurzīmes burtiem. Pirmie burti Vācijā norāda, kur auto reģistrēts. IK – Ilm-Kreis – šīs apkārtnes nosaukums. Ir arī auto ar AR (Arnstadt), kāpēc mūsējam nav pilsēta, to nezinu, bet otrie 2 burti gan pilnīgi droši ir firmas nosaukuma saīsinājums. Visiem auto ir otrā burtu grupa (aiz pumpiņuzlīmēm), bet kā tie tiek iegūti es nezinu, vienīgi biju jau ievērojusi, ka arī šefa mašīnai burti ir tādi paši.
     Skrējiens notika mazmiestiņā Kleinfānerā kādus 40 km no Arnštates. Agrajā svētdienas rītā (izbraucām 6:45 – precīzi kā bijām vienojušies) varēja izbaudīt braukšanu pa tukšo autostādi bez ātruma ierobežojuma – kad busiņa spidometrs rādīja 170 km/st, mūs mierīgi apdzina tāds mīlīgs ģimenes auto kā Volkswagen Sharan
     Vācijā, līdzīgi kā nu jau arī Latvijā, dažāda veida skrējienu un āra fizisko aktivitāšu ir daudz – ieinteresētajiem jāspēj tik izvēlēties. “Ķiršu skrējiens” notiek jau sešpadsmito reizi, tajā ir divas nopietnākas skrienamās distances – 4 un 14 km, garākajā devās arī 9 nūjotāji. Vēl arī 1 km sākumskolas vecuma bērniem un “bambini” jeb pirmsskolnieku skrējiens augšup finiša kalnā. Pavisam kopā piedalījās 301 aktivitāšu mīlētājs, daudzi bija ar ģimenēm. Bija arī “saviesīgā daļa” ar bufetēm un ko tur vēl, bet par to neko īsti nezinu, jo mūsu darba laiki sakrita.
     Par pasākuma “ķirsisko garu” rūpējās skaistas garās sarkanās kleitās tērptas “ķiršu karalienes”. Bildē redzams mirklis pirms starta šāviena. Komiski izskatījās, ka startā labs bariņš skrējēju bija ātrāki par smuko trabantu un dabūja sabremzēties. Labi, ka tas, traki dūmodams, pa priekšu pabrauca tikai pārsimt metrus – līdz pirmajam līkumam.
     Par skrējiena nosaukumu esmu samulsusi joprojām – ķirši ir pasen noziedējuši, bet vēl nav ienākušies. Iespējams, ka kaut kad tas rīkots laikā, kad ķirši bijuši gatavi, jo vienlaikus notiek arī ķiršu kauliņu tālspļaušanas sacensības (tajās mums laiks nebija jāņem). Skaļruņos dzirdēju, ka uzvarētāji tikuši pāri 10 metriem. Jā, tur laikam tiešām ir jātrenējas. Kad Latvijā ķirši būs gatavi, varat pamēģināt, ja atcerēsities.
     Gan rīkotāji, gan dalībnieki atzina, ka šis esot viens no jaukākajiem skrējieniem tieši apkārtnes skaistuma ziņā. Viegls gan nav, jo ceļš uz finišu ir gandrīz kilometru garš slīps kāpums. Man izskatījās, ka vairākums dalībnieku bija grupās virs 40 gadiem. Trenētības pakāpes un miesasbūves – visdažādākās. Daudz tiešām pieredzējušu skrējēju, slēpotāju, triatlonistu – to varēja redzēt no krekliem. Bet man ļoti patika sporta apavu košums – patlaban ir modē košas krāsas gan apaviem, gan auklām.
     Visvecākais dalībnieks (dzimis 1935.gadā, vecuma grupa – tie, kuriem virs 80!!!) jau kuro gadu lepni pieveica 14 km distanci un ir godam pelnījis tikt arī šī emuāra solo bildē ar “ķiršu karalienēm”.
     Interesanti bija ar laika apstākļiem. Izbraucot viss bija nomācies un likās, ka tūdaļ sāks līt, to solīja arī laika prognozes. Galā nonākot, kamēr visu uzstādījām, laiks pamazām nostabilizējās un, kad 10os tika dots starts, jau bija saulains un finišējot dalībnieki pat teica, ka saules un karstuma bijis par daudz. Toties tad, kad dalībnieki jau bija projām un mēs darījām pēdējos darbus, sāka līt – nu ja, inventārs jau vismaz drusku jāsamērcē…
     No organizatoriskā viedokļa viss bija raiti. Mans kolēģis teica, ka ne vienmēr ir tik pieredzējuši un precīzi organizatori, kā šie. Un tieši no laika ņemšanas viedokļa pasākums bija vienkāršs – 2 masu starti ar laika kontroli, 1 starppunkts un finišs. Rezultātus pa grupām saliek dators, tehnika strādāja labi, neviens dalībnieks izsniegto SportIdent nepazaudēja… Es darīju to, ko man lika un iznāk, ka aizstāju “puscilvēku” – uz sākumu palīgā bija vēl viens datorpārzinātājs (to es nemāku), bet es palīdzēju savai “kvalifikācijai” atbilstīgos praktiskos darbos, tā palaižot “brīvībā” datorpuisi, kad visi bija startējuši.

Un tagad par to otru – dievišķo…

Daudzi ir vismaz dzirdējuši, ja ne paši lietojuši slavenā prūšu valstsvīra un Vācijas apvienotāja Oto fon Bismarka teicienu, ka labāk ir nezināt, kā top desas un politika. Par politiku bija iepriekšējais rakstiņš, tad nu tagad kārta desām. 🙂

Mana iepriekš jau aprakstītā garā sestdienas pastaiga uz Vaksenburgu veda garām arī Vācijas Pirmajam cepto desu muzejam (to jau pieminēju velobraucienu aprakstot). Sapratu – tagad vai nekad, jo nez vai vēl trešo reizi gribēšu mērot tos 5 km uz katru pusi un šoreiz tikai dēļ šī muzeja, jo viss cits šajā virzienā nu jau apskatīts… Tā nu pirms lielā kāpuma uz Vaksenburgu, kādu stundiņu pavadīju Vācijas Pirmajā cepto desu muzejā. Jā, ne velti nosaukumā viennieks tiek pīts iekšā – tagad Vācijā līdzīgi muzeji jau ir vairāki. Ne tikai mēs, latvieši, mīlam ēst gaļu, bet arī vācieši (piedodiet veģetārieši un līdzīgie, varbūt labāk šo stāstu tālāk nelasiet).

Ja Bismarka teiciens bija dzirdēts, tad man varbūt pat labāk patika Žana Pola sacītais, ka desas esot Dievu ēdiens, jo tikai Dievam vien zināms, kas tajās iekšā. 🙂 Bet vispār jau vācieši daudzko ņem nopietni. Alus cienītāji droši vien zina 1516.gada Bavārijas “alus tīrības likumu” – ka labam alums jāsastāv tikai no ūdens, iesala un apiņiem. Taču man nebija zināms, ka jau 1432.gadā Tīringas Veisenzē izdots, tālāk Veimārā un citur tālāk pārņemts “desu tīrības likums“, kurā noteikts, ka desas drīkst ražot tikai no “īstas gaļas”, nepievienojot subproduktus (ja vien tā nav, piemēram, aknu desa). Šis gadaskaitlis, kopā ar senajām desu gatavošanas tradīcijām un recepšu publikācijām Tīringai ļauj sevi uzskatīt par desu dzimteni. Tiek arī paskaidrots, ar ko desiņas no dažādām Vācijas vietām atšķiras.

Jāsaka, arī šodien vācieši nav tālu no tā – veikalā arī nedārgām desām sastāvā redzami kādi 90% gaļas… Latvijā tādu sastāvu parastā veikalā un par saprātīgu cenu laikam neatradīsim. Atceros, ka daži ražotāji lielījās, ka viņiem desu un desiņu sastāvā esot veseli 70% kaut kādu gaļas produktu (mehāniski atkauloto vistas gaļu, speķi un ko tik vēl ne ieskaitot)…

Ieejas biļete maksāja 3 eiro (neviena desiņa gan cenā nav iekļauta, tās jāpērk…) un ne tos, ne muzejā pavadīto apmēram stundu nenožēloju, varu droši ieteikt arī citiem. Muzejā smieklīgais labi apvienots ar nopietno (būs arī krietna galerija – 76 bildes). Piemēram, pie mājiņas, kurā aplūkojami dzīvi sivēni (bērniem dikti patīk), uzrakstā ar sarkano fonu teikts: “ēd vairāk dārzeņu!” 🙂

Teju visu Tīringas izcelsmes slaveno vīru tekstos meklēts kaut kas par desām un parasti arī atrasts un muzejā eksponēts. Par Gēti un Šilleru varētu arī nešaubīties, bet, izrādās, pat visnotaļ nopietnais Mārtins Luters bijis liels alus un desiņu cienītājs (ir saglabājies ieraksts par laikā nenomaksātu krodziņa parādu)…

Var gan apskatīt dažādas gaļas apstādes uzpariktes, gan garšaugus (telpā kaltētus, ārpusē – dārziņā augošus), gan vēsturi tekstos un bildēs, gan senlaicīgas virtuves iekārtojumu un dažāda smieklīguma pakāpes suvenīrus. Starp citu – vai varat “izlasīt” kas ir aiz šīm durvīm? Un kā jums patīk izmantotais “burtu veids”?

Ziņkārīgie drīz tiks pie fotogalerijas, tie, kuriem ir gan interese, gan vācu valodas zināšanas, varēs arī kaut ko vairāk uzzināt (angliski muzejā nav nekas). Bet vāciešu apsēstību ar (kvalitatīvu) gaļu labi raksturo gan daudzās mazās gaļas bodītes Arnštatē, nemaz jau nerunājot par milzīgo piedāvājumu lielveikalos, bet biju patiesi pārsteigta ieraugot “miesniekmākslas” muzeja bukletu – izrādās, ir arī tāds (pagaidām neplānoju uz to doties, tik dziļas intereses man nav).

Muzeja teritorijā bija arī daudz ģimeņu ar bērniem. Cik un ko viņi skatās pašā muzeja ēkā es nezinu, bet ir plaša āra teritorija, kurā ir gan dažādi dzīvnieki apskatāmi, gan spēļu laukumi, gan visādīga āra ekspozīcija un pat minifutbola laukums…

Arī “desu kino” un “desu teātris”, plaša ēšanas teritorija, jo, protams, var nopirkt desiņas gan līdzi ņemšanai, gan ēšanai uz vietas. Bildē redzams pašapkalpošanās sinepju automāts, kuram, tāpat kā Vācijas benzīntankos, vienā pusē ir Normal, otrā Super. Es arī padevos desiņu kārdinājumam (kopā ar tradicionālajiem kartupeļu salātiem – galerijā ir) un labi vien bija – vēl 13 km bija nostaigājami, līdz tiku atpakaļ savā istabā. Pa kādam stūrītim var īrēt arī dažādiem privātiem vai firmu pasākumiem. Ar bērniem vai labā kompānijā jaukā laikā te droši vien var vismaz pusi dienas pavadīt…

Bet kur tad iepriekš solītā Merkele? Āra ekspozīcijā ir paliels gleznojums, kur pie viena galda sēž visi varenie: kreisajā pusē vēsturiskie, labajā – mūsdienu. Un tur netrūkst ne Obamas, ne Merkeles… Turpat blakus ir detalizēts apraksts – katrs no personāžiem īsi aprakstīts, ja nu no bildes nav atpazīstams.

Nopietnā un jautrā mikslis redzams pat pie vistu iežogojuma. Bildīte ar vistām un skaidrojumu: mēs dējam olas! Turpat apakšā gailis un komentārs: es gan nē! 🙂 Un vēl viss kas, arī skaistie skati uz netālo Vaksenburgu. Ir gan milzu izmēra krēsli un galds – lai lielie var izmēģināt, kā mazi bērni jūtas, gan visādi tematiski bleķa izstrādājumi, gan stilizētas ēciņas, vēsturiski darba rīki, divkrāsainas cūkas un tematiski noformēti publiskie pelnu trauki… – te būs saite uz galeriju, pētiet un priecājieties paši.

Un, ja nu kaut ko dikti sagribas saprast, var taču ar GoogleTranslate iztulkot! 🙂

 

 

 

Mazliet politikas

     Nesatraucieties, nerakstīšu par Vienotības jauno vadītāju un pat ne par Angelu Merkeli… (viņa gan būs nākamā raksta galerijā). 🙂  Vispār jau es esmu labākajā gadījumā politikas vērotāja, nekas vairāk, bet šoreiz mazs stāstiņš jāuzraksta.
hits    Viss sākās mierīgi un skaisti: pirmdienas rītā nesteidzīgi brokastojot klausījos vietējo radio. Starp citu, esmu atradusi kādas 3 vietējās stacijas un to formāts visnotaļ līdzinās mūsu Skonto un StarFM – tā pati saldo astoņdesmito-deviņdesmito ārzemju mūzika un mazliet vāciskās (mums – latviskās)… Bet nav jau arī brīnums – tuvējā lielpilsētā Erfurtē nupat uzstājās Eltons Džons, jūlijā gaidāmi Simple Red un Kriss de Burgs.
     Sastrēgumu informācijas radio gan ir vairāk kā pie mums, jo Waze un citu navigācijas ierīču lietošana ikdienas braucienos nav tik izplatīta kā pie mums (internets dārgāks un nav bezlimita variantu), vācieši braucot vēl klausās radio.
3d Little man looks through a magnifying glass at percent sign     Un vienā brīdī ausīs burtiski iedūrās vārdi: “par … nobalsojuši 98,8 % vēlētāju“. Kas tad tas par rezultātu! – es satrūkos. Tādi bija padomju laika “vēlēšanās”! Bet sāku klausīties uzmanīgāk. Pēcāk vēl pameklēju info internetā un nu varu arī jums šo to pastāstīt.
     Tātad – pagājušajā svētdienā Tīringā notika vietējo pašvaldību vadītāju (domju priekšsēdētāju?) vēlēšanas. Jā, jā – viņus pa tiešo ievēl vēlētāji. Lūk, mazliet vispārējās statistikas:  vēlēšanas notika 543 “pagastos” un pilsētiņās. Uz šīm 543 vietām bija pieteikušies 652 kandidāti. Kā redzams, konkurence nav dikti liela. Vēl vairāk: 370 gadījumos bija tikai 1 kandidāts, 129 – divi vai vairāk, bet 44 – neviena kandidāta! Ko šīm pašvaldībām darīt? Tur sākas interesantais – vēlēšanu iecirkņi ir, vēlētāji nāk un tukšās vēlēšanu zīmēs paši ar roku ieraksta jebkuru vēlamu kandidātu (var arī sevi). Lai tiktu ievēlēts, jāsavāc vienkāršs balsu vairākums – 50,01%. Ja tāds netiek iegūts, būs otrā kārta.
pol direct     No kandidātiem netiek prasīta obligāti būt partiju biedriem. Partiju pārstāvji bija 157, no tiem 128 pārstāvēja CDU (interesenti paši noskaidros latvisko nosaukumu, ja gribēs), 14 no SPD, kreisās partijas – 10, FDP – 5, AfD un zaļajiem nav bijis neviena kandidāta.
     Šīs vēlēšanas bija pirmās, kurās balsot varēja jau no 16 gadu vecuma – šo aspektu joprojām diezgan daudz apspriež – ir tā labi, vai nav, cik gatavi un ieinteresēti ir jaunieši… Viens no viedokļiem – lai jau mācās domāt un atbldēt par vietējo situāciju no 16 gadiem, “lielajās” (valsts mēroga) vēlēšanās, šķiet var piedalīties no 18 gadiem. Viens no prozaiskajiem iemesliem – tādā veidā palielinās potenciālo vēlētāju skaits, piemēram – Tīringā par 6 tūkstošiem.
pol voting     Bet nu īsi par interesantākajiem rezultātiem:
  • pašvaldību lielums – no dažiem simtiem iedzīvotāju līdz kādiem 30 tūkstošiem;
  • piedalījušies starp 40 un 60 % balsstiesīgo;
  • 3 apdzīvotajās vietās kandidāts saņēmis 100% balsu! 
  • krietni daudz bija arī tādu, kur par kandidātu nobalsojuši vairāk kā 90% – pārliecinoši!
  • protams, lielākā vienbalsība sasniegta iecirkņos, kur bija 1 kandidāts (parasti tie bija tie virs 90%);
  • virknē iecirkņu ar vairākiem kandidātiem, neviens nav sasniedzis vairākumu un būs vēlēšanu otrā kārta 19.jūnijā (bet tas jau vairs nav interesanti tādiem virspusēji ziņkārīgiem vērotājiem kā mēs);
  • nemācēju atrast informāciju par to, kā veicies iecirkņos, kur kandidātu nebija – varēja savu, kaimiņa, drauga vai ienaidnieka vārdu ierakstīt…