Vēlreiz (apmēram) pa vecajām vietām un praktiski padomi eglītes rotāšanai

Pēdējā nedēļa. Tāds jocīgs laiciņš – pamazām visi noslēdzam savu trako vāveres skrējienu un īsti nesaprotam, ko darīt ar pēkšņi parādījušos brīvo laiku līdz lidošanai mājup… 🙂 Daži vēl steidz iepirkties, bet man ir veikalu aizliegums – jau tā nācās izmantot diezgan daudz izdomas, lai visu kaut kur sastūķētu un iekļautos atļautajos parametros. Arī lidostā noteikti izskatīšos lieliski – kārtu kārtām viss kas daudzos līmeņos (piemēram, ir jau skaidrs un ir izmēģināts, ka būs jāvelk 2 āra jakas viena virs otras…). Nu tieši tā kā saka par ziemu: wear layers. Jā, bīstami tie Amerikas veikali. 🙂

Niagāras ieteka Ontario ezerā

Kāds no kolēģiem bija iznomājis auto uz 1 dienu (šis būs stāsts par lielisko piektdienu) un meklēja gan līdzbraucējus, gan idejas ko apskatīt. Par līdzbraucēju pieteikties nebija grūti, ar idejām arī man tā pašvaki šoreiz. Tad nu nolēmām līdz galam apskatīt dažas no vietām, ar kurām iepriekš nepaveicās vai nepaspējām. Un, kā jau bilde saka priekšā – sākām ar Veco fortu pie Niagāras ietekas Ontario ezerā. Kad rakstīju par to braucienu, jau bija bildes, ko varējām gar žoga malu sataisīt un bija aŗī muzeja ārpuse – tās otrreiz nebildēju, bet fortam veltītā galerija (saite raksta beigās) būs krietna, jo man ļoti patika.

Vecais Niagāras forts

Pirmkārt: diena, kaut pavēsa un vējaina, bija ļoti saulaina. Tā kā man bija pareizais apģērbs, varēju to izbaudīt un arī bildes ir skaistas. Plašā forta ārtelpa ir sakopta un tur ir gan diezgan daudz lielgabalu, gan dažādu ēku, gan visa kā ko apskatīt un izkāpelēt – atkal saku – fotogalerija dos labu ieskatu, ir arī dažas kartes. Šoreiz īpaši nestāstīšu par to, kas ar ko un kad tur karojis vai no kā aizsargājies – internetā var atrast. Mani šoreiz savaldzināja tīri sievišķīgas lietas. Kas??? Fortā??? Jā! 🙂

Jautājums vērīgajiem – no kā ir tās garās baltās virtenes? Dzeltenās bumbas ir dekoratīvie ķirbīši

Fortu nosacīti varētu pielīdzināt arī mūsu Brīvdabas muzejam, jo tur ne tikai ir sastutēti lielgabali, bet parādīts arī diezgan daudz no apmēram 18.gs. sadzīves. Piemēram, fotogalerijā būs gan karavīru, gan virsnieku guļamtelpas, ēdamtelpas, maizes krāsnis, arī vietējais veikals… Noteiktos laikos tiek demonstrēta arī informatīva filma, notiekot muskešu šaušanas demonstrējumi un tamlīdzīgas atrakcijas. Mēs gan netrāpījām ne uz vienu no pasākumiem, jo saulainajā dienā un plašajā teritorijā jutāmies tik brīvi, ka ne reizi īstajā brīdī nebijām īstajā vietā. Vienīgais – drusku redzējām, kā puiši 18.gs. krāsainajos karavīru tērpos kaut kam gatavojās. Un arī tad mums nebija pa ceļam.

Ieskatāmies veikalā

Bet visam pāri – visur bagātīgi un vienlaikus ļoti gaumīgi (un varbūt pat – maksimāli ekonomiski un aprites ekonomikai piemēroti) izrotāts Ziemassvētkus gaidot – skaistummīļi varēs no sirds izbaudīt fotogaleriju. Es, atceroties redzēto, smaidu vēl šodien un tīksminājos fotogaleriju kārtojot. Interesanti, ka daļa vijumu, vainagu un citu rotājumu bija no tūjām – tās ir mūžzaļas, skujas nebirst un pa gabalu no parastiem egļu zariem nav atšķiramas. Tā varētu būt pirmā ideja, kas kādam var noderēt (protams, pārlieku nesapostiet savu vai kaimiņa dzīvžogu). Otrā ideja un pie viena atbilde arī uz vērības jautājumu ir nākamajā attēlā: kā var lietderīgi var izmantot vecus aizkarus? Tos ik pa gabaliņam sasienot mezglā un ar šiem vijumiem izrotājot egīti. Nuja, mežģīne paliek mežģīne…

Eglītes rotājums Niagāras forta stilā

Kad nu bijām krietni vairāk par stundu pavadījuši fortā, devāmies tālāk. Tā kā viens no mūsu kompānijas bija ūdeņu cilvēks, tad krietnu gabaliņu braucām gar Ontario ezera krastu, ik pa brīdim apstājoties ezeru, laivas un piekrastes lepnās mājas apskatot. Jau rakstīju, ka ezera forma ir kā horizontāla desiņa. Iepriekšējā reizē laiks bija miglains un nebija liels brīnums ka otru krastu neredzējām (mēs skatījāmies pāri desiņas šaurajai daļai, ne gareniski). Tagad bija saulains un arī tad tikai vienā brīdī un vienā vietā – fortā krietni pakāpjoties dažu pretējā krasta Toronto (Kanāda) augstceltņu siluetus un tikai telefona maksimālā palielinājumā varēja redzēt (uzmanīgie fotogalerijā pamanīs).

Pelēkā līnija ezerā – ASV un Kanādas robeža

Jā, uz Toronto un Kanādu vispār tā arī netikām – kovidierobežojumi joprojām traucē: kādu laiku bija aizliegts vispār, tagad it kā ir atļauts, bet jāapmaksā tik dārgs tests (ap 170$) un vēl nez kas var pēdējā brīdī mainīties, ka nesaņēmāmies…

No šīm ezera krasta pieturām man dažas bildes ir, bet ne daudz. Tālāk devāmies arī uz vietu kur principā ir būts (un jau pat 2x): uz Lečvorta parku. Vienreiz bijām mazliet tur piestājuši no viena gala (parks arī ir desiņveidīgs (kaut kādas interesantas analoģijas man šovakar) gar Dženeses upi) un lielo plūdu dambi (Mount Morris Damm) apskatījām. Otrreiz bijām piebraukuši no otra gala un apskatījām triju ūdenskritumu kaskādi (ar tiem lieliskajiem nosaukumiem: Augšējais, Vidējais un Apakšējais). Tagad izbraucām cauri visam parkam, jo skati tur ir lieliski, apstājoties citās vietās.

Dženeses plūdu dambja aizmugure.

Grūti iedomāties, ka attēlā redzamā mazā upīte ir tādus briesmu darbus strādājusi, ka šāda izmēra dambis vajadzīgs… Bet ir gan – attēlā redzamie dubļi un sanestie koki ir diezgan svaigi – mums te šomēnes vairākkārt krietni lija un tad jau dambim arī mazliet darbs bija. Jā, nebija nekas bīstams. Bet būtu interesanti, ja mēs būtu šeit gadījušies brīdī, kad dambis pilda savu tiešo darbu. Tiesa gan – tad mēs šo mazo rātno upīti neredzētu, bet gan lielo dusmīgo.

Dženeses kanjons – vēl iespaidīgāks, kad kokiem lapas nobirušas

Mums – līdzenumu cilvēkiem – jau šāds upju trakums īsti saprotams nav. Domāju tikai ar vēsu prātu: nuja, ja jau upe te tek pa ļoti dziļu un šauru kanjonu, tad pēc trakiem lietiem vai lieliem sniegiem kūstot, ūdenim nav kur likties un tas ar lielu spēku šaujas lejup. Un arī šīspuses ģeoloģiskie lūzumi (ūdenskritumi tur, kur ir upes) nodrošina augstuma starpību – ūdenim ir kur krist un iegūt papildu spēku. Tad nu tur tikai pamatīgs dambis var līdzēt.

Dženeses Apakšējais ūdenskritums – daļēji paslēpies aiz skatu laukuma labajā pusē

Iepriekš, kad rakstīju par braucienu uz 3 Dženeses ūdenskritumiem, jau atzinos, ka trešo tā īsti neredzējām, jo bijām noguruši no garā gājiena, nāca jau vakars un bija jādodas atpakaļ (jo visu ceļu no 1. līdz 3. gājām kājām). Arī tagad, no otras puses tuvojoties un braucot ar auto, Apakšējais ūdenskritums mūs daļēji iznerroja. Jo – takas beigu gals, kurš aizvestu uz bildē redzamo skatu laukumu tagad jau bija slēgts – ziema nāk ar sniegu un ledu, neviens to stāvajās tūristu takās nenotīrīs. Tad nu sveiki līdz pavasarim. 😦

Ilgi bēdāties laika nebija, jo arī tagad tumsa nāca virsū, gribējām paspēt vēl uzmest aci Vidējam un Augšējam, kas mums tik ļoti patika jau iepriekš. To arī paspējām – ir galerijā un bonusā arī viena pilnmēness bilde. Atceļā piestājām jau zināmajā labajā No abām pusēm apceptā sivēna krodziņā un šoreiz mūs sasmaidināja sāls un piparu trauciņi. Ēdiens arī, protams, bija lielisks.

Un tagad no lasīšanas nogurušie atviegloti nopūšas un dodas uz fotogaleriju. Lai no tās jums tik pat labs garastāvoklis kā man joprojām! 🙂

Komentāri

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s