Lai kā man nepatīk atvadas, trešdiena izdevās jauka. Somas biju sakrāmējusi jau vakar. To darīju, lai saprastu, vai varu vēl kaut ko no iecerētajiem Moldovas labumiem nopirkt. 🙂 Normāls cilvēks teiktu, ka nevar – viss pilns, bet kārtīgs “visu tukšumu un stūrīšu piestūķētājs” – ka, protams, var gan. Es piederu otrajiem un tāpēc man bija skaidrs, ka šo to vēl varēs ielikt.

Biju iecerējusi, ka uz tirgu aiziešu no rīta, taču nesanāca. 9.30 man bija jābūt “atvadu vizītē” rektorātā un tas nozīmē, ka jau ap 9 jādodas turp. Protams, arī pati mazliet par vēlu uzcēlos, tad vēl visas beigu dzīvokļa piekārtošanas un visa novākšanas… – tā visa rezultātā uz trolejbusu devos diezgan raitā solī un gandrīz pēdējā brīdī, nospriežot, ka iepirkšos atgriežoties dzīvoklī no universitātes un pirms došanās uz lidostu.

Augstskolā uz tikšanos bija viens no prorektoriem, dekāns un virkne pasniedzēju, kā arī “vismanējākie” – starptautiskās sadarbības daļas darbinieki. Saņēmu daudz labu vārdu par mūsu sadarbību, 5 milzumgaras baltas rozes (tās, protams, atstāju augstskolā), pateicību smukos cietos vākos un skaidrā rumāņu valodā, kā arī speciālo ULIMa medaļu. Tai ir arī Moldova karoga krāsu lentīte un medaļu man svinīgi uzkāra kaklā – nu gandrīz kā olimpiskajai čempionei. 🙂 Tad sekoja fotografēšanās (ceru ceturtdien pielikt kādu bildi) un viss. Vēl uz pāris vārdiem aizgāju uz starptautisko nodaļu un, lai nemocītu ne viņus, ne sevi ar pārāk garām atvadām, devos projām.

Tā kā diena bija saulaina (lai arī ne pārāk silta, tomēr bez vēja) un laika man bija diezgan, izlēmu vēl pēdējo reizi mājup doties kājām. Tā arī darīju. Tirgū iegriezusies izdarīju vēl pēdējos pirkumus, drusku papļāpāju ar dažām iepazītām pārdevējām un tad jau gan pulkstenis bija gandrīz 12 – laiks, kad man bija norunāta tikšanās ar dzīvokļa īpašnieci Marijas kundzi.

Viņa ir ļoti enerģiska, runīga un erudīta pensionāre. Bijusi galvenā grāmatvede, bet arī tagad šiverīga bez gala. Kaut pati saka, ka ir drusku tā kā nostaļģija pēc padomju laikiem (kad tomēr daudz kas esot bijis labāk), arī šajos laikos jūtas labi – pa vienam vien un izdevīgos brīžos ir nopirkusi 3 dzīvokļus Kišiņevā, ko pamazām arī izremontējusi un tagad divus izīrē, “dārziņu” piepilsētā un tajā savukārt nupat ir uzbūvējusi (palikuši iekšdarbi) mājiņu – lai vasaru var pavadīt tur. Kišiņeva vasarā esot dikti smacīga, jo asfalts un paneļmājas uzkarstot briesmīgi. Visi, kas vien varot, glābjoties laukos vai piepilsētas dārziņos.

Mēs ar viņu vairākas reizes tikāmies un papļāpājām par visu ko. Šodien viņa bija atnākusi “pieņemt dzīvokli” un atnesa līdzi arī vēl siltu pašas ceptu plačincu – garšīgo un interesanto moldāvu nacionālo “pīrāgveidīgo” izstrādājumu, kuram mēdz būt visdažādākie pildījumi – gan saldi, gan sāļi. Priekš mūsu ģimenītes mēģināšu kādu reizi to uzcept pati, jo rūpīgi pierakstīju recepti un citus vērtīgos norādījumus – it kā nav sarežģīti. 🙂 Interesantākais, ka to var cept gan uz plīts pannā, gan cepeškrāsnī (protams, nesanāk gluži vienādi) – Moldovā esot pagaršoju kādu 3 veidu pašceptās (arī – nebija vienādi, kaut radniecīgi) un apmēram tikpat veidu “rūpnieciskās” – veikalā vai kafejnīcā pirktas.

Tā kā mums bija gandrīz 2 stundas laika, parunāties paspējām par visu ko, bet man vislielākais prieks, ka sarunai kaut kā aizvirzoties uz tehnoloģiju pusi (viņa, šķiet teica, ka pa ziemu taisās iet datorkursos), es viņai parādīju savu iPadu un pastāstīju, kāpēc es domāju, ka šis rīks ir tieši tas, kas viņai var noderēt – ērts, mazs un vienkāršs. Izskatās, ka jau visai drīz arī Marijas kundzei tāds būs. Īpaši viņai iepatikās tas, ka no jebkuras “vietas” “ārā” var tikt tikai vienu “mājas” pogu nospiežot. Jo viņa atzinās, ka reiz jau ir gājusi datorkursos, bet tur trāpījies nervozs pasniedzējs, kurš visu laiku biedējis, ka NEDRĪKST nospiest nepareizo pogu!!! Un, protams, kursanti ik pa brīdim kaut ko saspaidījuši, ik pa brīdim uzkāruši kādu datoru un tā viņai nepatika un bailes vien palikušas. Šis viņai patika un baiļu nebija nemaz. Ātri parādīju dažas galvenās lietas, ko pati ikdienā lietoju. Nepiesaistītība vadiem un arī Moldovā daudzviet par brīvu, bet visur par saprātīgu cenu pieejamais internets visas šī veida ierīces dara īpaši pievilcīgas. Teicu, lai piesakās man skaipā, kad nopirks un sāks lietot, jo skaipu viņa principā zina un šad tad lieto no sava “vecā labā milzīgā un niķīgā” mājas datora. 🙂

“Mana” Diāna pieteicās pavadīt uz lidostu. Teicu jau, ka esmu “liela meitene” un tagad Kišiņevā jūtos labi diezgan, lai arī pati turp nokļūtu, bet, kad nu viņi (starptautisko sakaru daļā) tā bija izlēmuši, tad, protams, nav ne vainas – tikai patīkami.

Vispār uz lidostu par 3 lejām (apmēram 15 santīmiem) var nokļūt arī ar autobusu (kursē reizi 40 minūtēs) vai mikriņu (reizi 10 minūtēs), bet tas ir no centra. Kad pacilāju savas somas (jau ietilpīgā mugursoma, ko ņemu salonā, bija krietni smaga, abas pārējā lidostā tika nosvērtas – kopā 39 kg), sapratu, ka divatā ar diviem transportiem braukt un vēl maksāt arī par bagāžu – nav mocību vērts un teicu, ka labāk ņemsim taksi. Jo – takša cena ir saprātīga – par braucienu no mana dzīvokļa līdz lidostai samaksāju 70 lejas jeb mazliet vairāk par 3 latiem. Interesanti, ka par cenu vienojāmies pa telefonu ar dispečeri, pasūtot taksi. Braucot bija ieslēgts arī elektroniskais skaitītājs un tas rādīja gandrīz 100 lejas, taču galā šoferītis pajautāja – par cik vienojāmies ar dispečeru un tik arī samaksāju.

Šo rakstu sēžot jau uz Rīgu lidojošā lidmašīnā un viss rit labi, bet par šādām tādām ar lidojumu saistītām smieklībām un dzīves prozu uzrakstīšu nākamajā stāstā.

Tas nu ir izdarīts! Mantas būtībā sakrāmētas, somas nosvērtas, uz rītdienu paliek vēl daži pēdējie pirkumiņi (jo manu gribēšanu ar varēšanu, lidsabiedrību un citiem ierobežojumiem salāgot nav viegli).

Šodiena, kā jau bija gaidāms, bija tāda saraustīta. Arī laiks rūpējas par manu aklimatizāciju Latvijai – gan šodien, gan vakar tikai kādi 6 grādi, bet sajūtas vēl sliktākas, jo apmācies un/vai līst. Šodien ar Violetu kopā izgājām pusdienās un pēc tam nelielā man vajadzīgu iepirkumu tūrē un atceļā salijām pamatīgi (lietussargu, protams, biju atstājusi universitātē, jo tajā brīdī, kad gājām pusdienās, nelija). Rītdienu sola saulainu bet arī pavēsu – varbūt līdz 10 grādiem uzkāps. Nākamajās dienās gan te palicējiem atkal būs jauki – līdz kādiem 15 grādiem. Nosmējāmies – laiks mani aklimatizēs un tad atgriezīsies normālās sliedēs. 🙂

Jau mazliet pēc 9iem biju augstskolā, jo vajadzēja gan uztaisīt noslēguma failu ar Moldovas studentu vērtējumiem, gan palasīt Latvijas studentu darbus, gan drusku emuāru piekoriģēt (dažiem iepriekšējiem stāstiem bildes smuki tekstā ielikt – kuriem iepriekš steigas pēc to nebiju paspējusi), bet neko būtiski nelaboju vai nepapildināju – tas nebūtu godīgi pret tiem, kuri attiecīgos stāstus jau izlasījuši.

Tad kādu stundu noņēmāmies abas ar Jūliju, taisot studentiem smukas “apliecības” par mana kursa apgūšanu. Rīt no rīta būšot gatavas – izdrukātas un laminētas. Un tad jau pusdienas laiks bija gandrīz klāt. Pēcpusdienā žāvējos un sildījos “savu meiteņu” kabinetā. Bija mazliet jāsakārto faili, jāuztaisa kopsavilkuma info priekš Starptautisko sakaru daļas par nostrādāto (kam, cik un kādas lekcijas, kāds mērķis, kādi rezultāti…), pie sevis jāiekopē bildes un augstskolas vai meiteņu fotoarhīviem un visādi tādi darbiņi.

Mazliet pirms sešiem kopā ar Diānu devāmies nelielās ar papļāpāšanu apvienotās vakariņās. Labi gan, ka tieši pāri ielai ir Andy’s Pizza – viena no tīri labās ķēdes ēstuvēm, jo laiks joprojām bija nemīlīgs un nekur tālu doties negribējās. Pēc Diānas ieteikuma izvēlējos vistas un šampinjonu krēmzupu, kas tiek pasniegta maizes “bļodiņā”. Būtībā tas ir tāds cilindrisks svaigi ceptas baltmaizes kukulītis, kas nolikts uz gala, “vāciņš” nogriezts, iekša izdobta un tajā ielieta biezzupa, pēc tam vāciņš uzlikts atpakaļ. Izskatījās labi, garšoja ideāli. Un sasildīja arī.

Rītdiena rādās būt līdzīgi saraustīta, bet par to droši vien rakstīšu lidmašīnā esot un publiskošu, kad būšu mājās. Maz ticams, ka trešdienas vēlā vakarā (ja nu vienīgi Rīgas lidostā būs ilgi bagāža jāgaida – tur ir bezmaksas internets :)), drīzāk ceturtdienas rītā.

Bet Moldovu aizmirst vēl tik drīz nevarēšu, pat ja gribētu. 🙂 Jau šīs nedēļas piektdienā man jānosūta apmēram lapu gara “eseja” par to, ko domāju par Moldovu un ULIMu, nākamās piektdienā – zinātniskais raksts angliski, publicēšanai manis jau ne vienu vien reizi minētās konferences rakstu krājumā. Latviski man tas ir, tagad mazliet jāīsina un jāiztulko.

Un tad jau ātri vien būs klāt laiks, kad būs jāiesniedz anotācija zinātniskajam rakstam nākamā gada pavasara Turības konferencei un ir doma to rakstīt kopā ar šejienes Ekonomikas fakultātes dekānu. Jāveido attiecības uz priekšu, jo pats no sevis jau nekas nenotiek, bet Moldovā es labprāt vēl atgrieztos.

Pēdējās dienas Moldovā pieder tai dīvainajai “atvadu” kategorijai, kura man diez ko nepatīk jau no Amerikas laika. Ne tu vairs īsti esi te, ne vēl arī projām… Bet, neko darīt, jāpārdzīvo. 🙂

Rīts man sākās agri, jo es vēl mostos pēc vecā laika. Pagrozījos pa dzīvokli, pabrokastoju, tad uzliku to rokas pulksteni (no diviem), kuram nebiju pārregulējusi laiku un man pēkšņi šķita, ka ir jau ļoti vēls un ātri jāskrien uz augstskolu.

Ak jā, šonedēļ (vismaz visas trīs man atlikušās dienas) Moldovā sola rudeni – dienā nav pat īsti plus 10 grādu – auksti. Pēc tam atkal palikšot siltāks – līdz 17. Moldāvi paši saka, ka padomju laikā 9.novembra parāde viņiem parasti ir iezīmējusi īstā rudens sākumu – līdz tai laiks parasti esot bijis labs, pēc tam – ap pus novembri – kļūstot vēsāks.

Šorīt 11.10 bija ieplānots eksāmens bakalauriem, bet tā kā redzēju, ka e-pastā ir “iebiruši” divi lasāmie maģistru darbi un man to ir ērtāk darīt pie lielā datora, tad biju ieplānojusi uz augstskolu doties laikus un tad, kad sapratu, ka pulkstenis jāpagriež atpakaļ, izrādījos, ka augstskolā biju ieradusies 8.50. Un labi vien bija – visu bez steigas paspēju izdarīt.

Ar studentiem bijām sarunājuši, ka viņi uz eksāmenu var nākt ar pusstundas nobīdi uz katru pusi, jo man nav īpašas vajadzības, ka viņi stāv rindā uz biļetes izvilkšanu. Tā arī bija un tas bija ērti. Kad pēdējie nāca, pirmie jau nodeva darbus. Tikai viena no “labajām” meitenēm neieradās. Vēlāk noskaidrojās, viņa esot pamanījusies sajaukt dienas – ka rīt eksāmens. 🙂 Bet viss beidzās labi, uzrakstīja reizē ar maģistrantiem – vakarā.

Bakalauri šodien mani pārsteidza vēl 2 reizes. Vispirms – eksāmenam sākoties viņi man pasniedza smuki ierāmētu mūsu piektdienas kopbildi. Jauki. Pēc tam – kad lasīju viņu atbildes uz eksāmena jautājumiem biju atkal patīkami pārsteigta – nu ļoti labi bija uzrakstījuši! Saliku attiecīgi labas atzīmes (eksāmenā). Gala atzīmes gan visādas – no 6 līdz 10 un 11 nemaz netika līdz eksāmenam, bet tas jau visumā normāli. Kuri strādā, tie strādā, kuri nē, tie nē.

12os bijām sarunājuši “fakultātes sēdi” uz kuru ieradās tie mācībspēki, kuri gribēja un varēja. Pastāstīju par Turību, Latviju/Baltiju un tad palepojos ar Turības informācijas sistēmu – parādīju, kā pieejami un izskatās nodarbību saraksti internetā, kā mēs liekam atzīmes un visu citu internetā darām. Izskatās, ka kolēģiem patika. ULIMā ir ne mazums labu un interesantu lietu, ir arī tādas, no kurām mēs varam mācīties, bet nu informācijas sistēmas gan galīgi nav kārtībā. Šodien pat – sadomājām uztaisīt studentiem “diplomus” par mana studiju kursa apguvi, bet izrādījās, ka fakultātē nav pieejami studentu saraksti!!! Tad nu vārdus un uzvārdus burtojām no eksāmenu darbiem. Neticu, ka tiešām studenti tiek reģistrēti tikai kādā rūtiņu kladītē un elektroniskās formas nav vispār, bet, tā kā gan dekāns, gana prodekāne ir jauni, varbūt viņi vienkārši nezina kur tie pieejami? Nebija laika dziļāk prašņāt.

Sēde beidzās pēc vieniem. Tad papusdienoju kopā ar “savām” starptautisko sakaru daļas meitenēm un devos labot studentu darbus, jo atzīmes solījām pateikt vakarā – pēc pieciem, kad viņiem beidzas citas lekcijas.

Atzīmes saliku, apkopoju, taisījām apliecības un tad jau bija klāt gan rezultātus zināt gribošie studenti, gan – drīz arī maģistranti uz savu eksāmenu.

Pa vidu vēl paspēju satikt zinātņu prorektori un gandrīz stundu nopļāpājām par dažādām lietām – kā redzam izglītību, ko uzskatām par svarīgu… – mūsu viedokļi, pieredze un domu gājens bija pārsteidzoši līdzīgi, tālab saruna izvērsās patīkama un sadarbību turpināt griboša. Nu ļoti jau man gribas atrast iespēju kaut kad atkal atgriezties Moldovā. Vēl biju (tiesa gan – īsākā) pateicības un atvadu vizītē arī bibliotēkā. Jauks, kaut skumjš tas atvadīšanās laiks.

Maģistranti man dikti nopietni – ļoti ilgi domāja un rakstīja. Jautājumi bija katram divi, bet ilgākais rakstīšanas laiks bija – vairāk kā 2 stundas. Uzrakstīja labi, bet ne tik mani pārsteidzoši labi, kā bakalauri. Gadās arī tā. Jautājumi, protams, nebija vienādi. Maģistriem 2.jautājums katram bija par kādu ministra amatu (katrs pats izvilka jautājumu ar konkrētās ministrijas norādi) un jautājums bija – kas būtu pirmās divas lietas, ko darītu. Atbildes ļoti dažādas – no lietišķām, lakoniskām un reālistiskām, līdz utopiskai naudas dalīšanai ar plašu roku. Bet mēs visi jau esam dažādi.

Pulkstenis jau bija ap astoņiem (pēc vecā laika – ap deviņiem) un biju gan nogurusi, gan nosalusi, kad veiklā solī devos uz trolejbusa pieturu, lai brauktu mājās. Ieraudzīju, ka trolejbuss jau stāv pieturā, veikli paskrēju un paspēju. Kā drusku vēlāk izrādījās – biju iekāpusi nevis “savējā” 24., bet gan “pasvešā” 25. 🙂 Apmēram uz manu pusi jau tas gāja. Redzēju, kurā vietā (2 pieturas pirms manējās) tas nogriežas pa slīpo ielu un nākamajā kāpu laukā. Un te nokļūdījos otru reizi. Manā rajonā ir vairākas slīpās ielas (sākas vienā punktā un tad kā saulītes stari aiziet projām viena no otras) un es, mēģinādama no galvas atcerēties karti, netrāpīju pareizi. Tā vietā, lai paietos metrus 50 līdz savai ielai un tad kādus 200 līdz savai mājai, es nogriezos citā (būtībā – vidējā – starp izkāpšanas un manu ielu) un devos slīpi paralēli projām no mājas. To, protams, sapratu, kad atgriezusies paskatījos kartē. Es biju nodomājusi, ka šī ir šķērsā iela, kas uzvedīs uz manējās, bet jūs jau saprotat, ka nē. Tā nu gāju, gāju, gāju un jutu, ka autiņi nesas tādā ātrumā un gaitu nesamazinot, ka neviens krustojums nav gaidāms. Bet vismaz trotuārs un lielās mājas gar malu bija – tātad pilsētā esmu. 🙂

Kad nu pēc krietna gabala viens cilvēks nāca pretī, uzjautāju – vai un kā var tikt uz Maskavas bulvāra (tā ir tuvākā lielā iela, pa kuru iet “pareizais” trolejbuss un kuru labi pārzinu). Puisis teica, lai eju tik taisni un tad pirmajā krustojumā pa labi un tad jau būs. Gāju, bet tas bija tālu. Jo paneļmāju rajoni te ir raksturīgi ar daudzām iekšpagalmu iebrauktuvēm, kuras pārzina tikai vietējie, bet ielas mēdz būt krietni tālu viena no otras. Kad tiku līdz šķērsajai ielai, arī pa to bija jāiet krietni tālu, jo, kā jau rakstīju – ielas bija slīpās, kas attālinās viena no otras, bet, kad nu ieraudzīju pazīstamo bulvāri, sajutos labāk (un auksti arī jau labu laiku vairs nebija). Nu tad gāju atkal visu garo gabalu atpakaļ. Sanāk, ka apgāju gandrīz pilnu “taisnstūri” un pie tam krietni lielu. Protams, tas ir veselīgi. Atlika tikai pašai pasmaidīt par savu piespiedu pastaigu.

Tagad, mājās konstatēju, ka laikam beidzies interneta limits. Tālab stāstu uzrakstu, bet nopubliskot varēšu otrdienas rītā no universitātes vai kad tikšu kādā wi-fi zonā. Pa nakti padomāšu, vai gribu tērēt vēl 2 latus, lai nopirktu papildu internetu (jo zinu, ka iztērēt ne tuvu nepaspēšu – man taču apmēram pusotra diena vien palikusi).

Bet nu jau gan pietiks – sāk nākt miegs. 🙂

Mums paveicās – šoferītis, protams, zināja, ka vedīs mūs uz Odesu, taču nebija ne karti līdzi paņēmis, ne, šķiet, to arī mājās paskatījies. Tad nu veselu stundu (!) līkumojām pa Odesu, centru meklēdami. Tikai pāris reizes viņš tika pāri savam lepnumam un apstājās kādam ceļu paprasīt. 🙂 Bet mūsu veiksme bija faktā, ka redzējām ne tikai pilsētas “parādes” jeb centrālo daļu, bet arī daudz no ikdienišķās un tas bija interesanti.

Es nevaru Odesu salīdzināt ne ar vienu pilsētu, kurā esmu bijusi – tā ir citādāka! Kāda? Katrā ziņā – ne ukrainiska. Es teiktu arī – ne krieviska. Varbūt – kosmopolītiska? Nezinot, nevarētu pateikt, kurā valstī atrodies (ja nebūtu uzrakstu).

Visticamāk, galvenā ietekme ir faktam, ka Odesa ir ostas un tirdzniecības pilsēta un laikā, kad bija Krievijas impērijas sastāvā, tā baudīja arī speciālas nodokļu atlaides, kas veicināja visa veida rosību. Tajā laikā arī tika sabūvēts daudz skaisto ēku. Odesa noteikti ir saucama par greznu – daudz skaistas arhitektūras (dominē jūgendstils, daudz arī baroka un citu “rotājumiem bagāto”), bet pilsēta ir “zema” – dominē 2-4 stāvu ēkas, augstākas ir reti. Daudz koku ielu malās, kas veido skaistas alejas.

Odesā esot ap 1 miljonu iedzīvotāju un to gadā apmeklē ap 2 miljoniem tūristu. Starp iedzīvotājiem vienmēr bijis daudz krievu un ebreju, esot pat “krievu valodas speciālais dialekts” – Odesas. Kaut ko no tā var dzirdēt krievu humora raidījumos, arī daļā Krievijas seriālu pazib šis tas no ukraiņu valodas piejaukuma un tā galvenais iemesls ir Odesa. Mani ULIMa kolēģi, izdzirdot, ka došos turp, visi sacīja, ka tā ir humora pilsēta un visīstākais tās apmeklēšanas brīdis esot 1.aprīlis – smieklu diena, kad notiekot milzums visādu pasākumu. Tiesa gan – laiks mēdzot būt arī nejauks.

Pilsētas centrā viss ir sakopts un atjaunots – vienkārši bauda staigāt, arī parki skaisti (tiesa, nevar teikt, ka pārējā pilsētas daļa būtu nesmuka, vienkārši “uzpucēto” māju tur ir mazāk). Odesa prot pelnīt ar tūrismu – ir gan milzums kafejnīcu, kafejnīciņu un restorānu, gan arī jau Kišiņevā redzētie “kafijmobīļi”, bet bija arī tādas mašīnītes, no kurām tirgo “komplektus” – gan kafiju, gan saldējumu. Vasarā noteikti ideāli. Tirgotāji ir gan ļoti laipni un atsaucīgi, gan mazliet uzbāzīgi, bet tā jau laikam ir visur. Visapkārt tirgo strīpainos krekliņus un jūrnieku cepurītes, bija arī krūzītes, bet ne es, ne manas pavadones šoreiz neko no suvenīriem nepirkām. Baudījām pilsētu skatoties un bildējot. Ā, vēl tika tirgots šausmīgi daudz matrjošku (kam ar Ukrainu nav sakara) un visādu padomju un viltotu vai atdarinātu padomju štruntu – cepures, medaļas, simbolika… Rietumnieki pērk, bet man gan pret to visu nekādu simpātiju nav.

Diena bija skaista, kaut vējaina, ārā mazliet zem 20 grādiem, saulīte, ko ik pa brīdim kāds mākonis aizsedz. Manas pavadones drusku mocīja vējš, jo Moldovā tas ir mierīgāks, ja vispār ir, bet te ir ostas pilsēta. Es jutos labi.

Protams, apskatījām visas slavenās vietas un tas nav grūti, jo praktiski viss ir atrodams centrā, tipiskajā “tūristu pastaigu zonā”. Sākām ar jau iepriekšējā stāstā redzamo “divpadsmito krēslu”, turpat netālu varēja nofotografēties arī kopā ar Utjosova bronzas versiju, ir arī virkne citu pieminekļu. Interesanta ir greznā un no ārpuses gandrīz apaļā operas ēka, slavenās “Potjomkina kāpnes” (pazīstamas no rīdzinieka S.Eizenšteina filmas par bruņukuģi Potjomkinu) – leģendāros 192 pakāpienus pa tām nokāpj vai uzkāpj visi Odesas tūristi. Mēs, protams, kāpām, gan augšā, gan lejā.

Tā kā Odesa atrodas uz pietiekami augsta jūras krasta, skats uz zemāk esošo ostu ir skaists. Pasažieru osta ir izvietota vispār ideālā vietā – ne tikai pašā pilsētas centrā, bet – Potjomkina kāpņu lejasgalā. Protams, aizgājām un izstaigājām arī to. Odesā nebijušās meitenes atzinās, ka pirmo reizi redz ostu un bija sajūsmā gan par jahtām (to bija daudz), gan par milzīgajiem pasažieru prāmjiem, kuri bija aizņēmuši visas 4 pasažieru prāmju ostas. Tā kā pasažieru ostas ēkas un promenādes ir izvietotas uz tādas kā mākslīgi jūrā izveidotas pussalas, vējš te bija īpaši nežēlīgs un mēs pašas jau smaidījjām, ka meitenes var aizpūst. 🙂

Par jūru vispār ir tā, ka Moldovas iedzīvotāji vasarā mēdz “braukt uz jūru” (Melno, protams) – tas ir 2 stundu brauciens no Tiraspoles vai 3 no Kišiņevas, bet parasti viņi dodoties turp, kur ir pludmales, tāpēc arī no manām 3 pavadonēm tikai 1 bija bijusi Odesā, kamēr pie jūras bijušas bija visas. Vai un kur Odesā ir pludmale – nezinu, jo nemeklējām, bet centrā tas noteikti nav, jo abpus iespaidīgajai pasažieru ostai ir preču osta.

Sabildēju diezgan daudz un tas atkal dod cerības uz galeriju, bet šodien gan bilžu nebūs daudz, jo, kaut aparāti tagad abi ir uzlādēti, zilzobis turpina nesadarboties. 😦 Arī Odesā (tāpat kā Jašā!), ne tikai laiks kā tāds bija mums labvēlīgs, bet arī saule bija manam iPhone labvēlīga – vairums bilžu sanākušas tiešām labas. Jo vispār viņš man ir niķīgs – ja saules ir par daudz, tad bildes sanāk blāvas. Protams, es jau arī esmu iemanījusies no saules “uzmanīties”, un, kad vajag un iespējams, no tās paslēpties kādā ēnā un tad bildēt. 🙂

Staigājot pa pilsētu vienā brīdī Olga (kura Odesā iepriekš nebija bijusi), sacīja, ka šajā kafejnīcā gan esot jāieiet. Nosaukums “Kompots”. Nu, kad jāiet, jāiet. Iegājām arī un smaidījām visu tur uzturēšanās laiku. Kafejnīca ieturēta tādā 30.gadu stila vidusmēra iedzīvotāja mājas un virtuves stilā. Galvenais interjera elements – dažāda izmēra dažādu kompotu burkas. Pat tualetes bija stilīgas. Jautājām Olgai – kā viņa zināja, ka mums te jāieiet, jo ārpuse nebija diez ko iespaidīga. Atbilde – esot “odnoklasņikos” (mūsu “Draugiem.lv” analogs krieviski runājošajiem) savu draugu superīgās bildes redzējusi.

Tā kā bijām izbraukušas piecos un nu jau bija pāri desmitiem, nolēmām turpat arī brokastot. Izvēlējos vienu no piedāvātajiem “komplektiem” – kakao (tika pasniegts iekš “graņonij stakan”) un kruasānu ar šķiņķi un sieru. Cena – ap 2,40 latiem. Neizklausās lēti. Bet – tas bija lielākais un superīgākais kruasāns, kādu jebkad esmu ēdusi. Pats kruasāns vienkārši kusa mutē – tur nekas nebija ietaupīts un bija viegli silts. Pildījumā bija ne tikai minētās sastāvdaļas, bet arī vairāku veidu salātlapas (ieskaitot rukolu) – tieši pareizajā daudzumā, lai garša būtu neatkārtojama un vēl arī tomātu šķēles… Meitenēm, nojaušot viņu algu “mazumu”, tas noteikti neizskatījās lētāk kā man, bet arī viņas bija gan atmosfēras, gan ēdiena kvalitātes apburtas (viņas izvēlējās dažādus citādus kruasānu veidus, kakao gan mums visām bija kopējs un arī visu komplektu cenas bija vienādas – 37 grivnas). Te varētu sēdēt visu dienu (protams, bija arī bezmaksas internets), mēs nospriedām un – cēlāmies kājās, lai dotos tālāk skatīties pilsētu.

Tā nu staigājām un staigājām, brīžam mēģinājām savest kārtībā vēja izārdītos matus, smaidījām, smaidījām un fotografējām – ko gan citu bezrūpīgs tūrists skaistā dienā un skaistā pilsētā lai darītu. Vienīgais, kurš strādāja pret mums bija pulkstenis. Ar šoferīti bijām runājušas, ka divos būsim vai nu atpakaļ pie mašīnas (jo pusdesmitos likās, ka līdz diviem mums visa jau nu pietiks gan) vai sazvanīsimies. Bet Violetai bija vēl viena lieta, ko gribējās izmēģināt – īstu ukraiņu boršču. Tad nu bija jāmeklē kāds ukrainisks krodziņš pusdienām.

Protams, tādu arī atradām. Interjers ukrainiski kičīgs (līdzīgs mūsu “Lido”), apkalpotāji greznos nacionālajos tērpos (meitenēm bruncīši gan īsi – drusku zemāk par izrakstītajām jostām :)). Iekārtojāmies vienā no otrā stāva “namiņiem” un sākām “lasīt” ēdienkarti – tā patiesi bija bieza. Vienā brīdī, kad es vēl cītīgi ņēmos pa ēdienkarti, ar pusaci redzēju, ka pie mūsu galda piestājis “vīriešu tautastērps” un runājas ar meitenēm par pasūtījumiem. Es manīju platās sarkanās spīdīgās bikses un jostu, jo acis vairāk uz augšu nepacēlu – biju aizņemta. Kad nu meitenes bija pasūtījušas un pienāca mana kārta, protams, pacēlu acis un… Paliku bez valodas. Jo raiti krieviski (un man pat likās – ar ukraiņu akcentu) runājošais puisis izrādījās melnādains un ar drediem! Bet ukraiņu tautastērpā. Mans pārsteigums laikam izskatījās labi, jo meitenes sāka skaļi smieties. 🙂

Violeta, kā jau gribējusi, pasūtīja boršču, abas pārējās – dažādus vareņiku veidus (tie ir pelmeņu radinieki, bet tiek gatavoti uz vietas un ar ļoti dažādiem pildījumiem – gan kāpostiem, gan kartupeļiem, gan sēnēm, gan biezpienu, gan dažādām šo un citu produktu kombinācijām, ir arī saldās versijas).

Mani vairāk piesaistīja desertu sadaļa, jo sevšķi – krāsnī cepts ābols ar rozīņu un valriekstu pildījumu un kafija. Tad nu bija jāizdomā, ar ko varētu iesākt. Skaidrs, ka liels otrais nav vajadzīgs, tādēļ pēc oficianta ieteikuma izvēlējos mājās (tātad – uz vietas) gatavotas nūdeles ar bekonu. Vispār, gan Moldovā, gan arī Ukrainā mājās gatavotas nūdeles ir tradicionāls un iemīļots ēdiens. Arī tradicionālajām zupām pievieno pašgatavotās. Protams, veikalos ir nopērkami arī dažādi “parastie” un ne tik parastie gatavo makaronu veidi.

Kamēr gaidījām pasūtījumu, oficiants mums atnesa katrai pa mazai glāzītei ar caurspīdīgu šķidrumu, kuru rotāja arī piesprausts mazs rupjmaizes, speķa un gurķīša “komplekts”. Uzjautājām – kas tas ir? Un saņēmām atbildi “samogon”. 🙂 Palūkojoties apkārt redzējām, ka tādus nes visiem, kas pasūta kaut ko no pamatēdieniem. Meitenes saņēmās un ar savējiem tika galā, es apēdu “maizīti” un viss.

Tā kā bijām labā vietā, ēdiens, protams, bija ļoti garšīgs un arī skaisti noformēts. Tikmēr pulkstenis jau bija krietni pāri pustrijiem (iepriekš pazvanīju šoferītim un brīdināju, ka būsim vēlāk). Cēlāmies vien kājās un devāmies atpakaļ uz auto.

No vienas puses – būtu bijis labi vēl pakavēties Odesā, no otras – pateicoties savlaicīgajai izbraukšanai, kā jau iepriekš rakstīju, šoreiz redzēju arī pa kurieni braucam. Un arī tas bija skaisti.

Ja iepriekš no latviešiem biju dzirdējusi, ka uz Ukrainu/Krimu vajag doties tikai tiem, kas grib atgriezties padomju laikos un nebaidās, ka pārdevējs jebkurā brīdī pircēju “noliks pie vietas”, un tāpēc uz Ukrainu braukt pat netaisījos, tad tagad varu teikti – uz Odesu braukt vai lidot var! Tā ir patiesi skaista pilsēta, kas mīl un lutina tūristus. Pilsētā staigājot “satikām” arī vismaz 2 tūristu informācijas centrus un tajos praktiski visa nepieciešamā info ir ne vien saņemama, bet arī paņemama par brīvu, kartes vien ir kādu 3 veidu – patīkami.

Sestdienas vakars man beidzās drusku tā kā bēdīgi – ar nestrādājošu lādētāju, gandrīz tukšu iPhone un arī iPad jau pustukšs… Svētdienas rītā šajā jomā, protams, mainijies nekas nebija. Mājās visas rūpes par tehniku es labprāt uzticu saviem vīriešiem, bet šeit jādomā pašai.

Tā kā šonakt notika laika “grozīšana” (ceru, ka vismaz daļa no jums ir priecīgi par papildus iegūto stundu), tad es, kā jau cīrulis, pamodos nepieklājīgi agri. Kad pēc jaunā laika bija 8, bet pēc vecā 9, sapratu, ka vairāk pa gultu viļāties nav spēka, cēlos vien augšā un sāku rosīties.

Parasti es vislabprātāk uz tirgu eju sestdienās, jo tad atbrauc arī zemnieki ar savu produkciju un tā ir mazliet lētāka nekā pie profesionālajiem tirgotājiem, bet vakar nesanāca – biju Odesā. Tad nu uz tirgu posos šorīt.

Bet zinu, ka arī tirgotāji te ir paslinki (vai – zina klientu ieradumus) un tirgū agrāk par 9iem īsti nav ko darīt. Tad nu lēnām brokastoju un vēlreiz pārbaudīju savas niķīgās tehnikas iespējamos variantus, lai nebūtu tā, ka iemesls ir pavisam muļķīgs, bet es iedomājos nez ko. Tā kā man līdzi ir 2 vadi (vienādi), tad pārbaudīju – vai vai nav “ikdienas” vadā. Nē, izmantojot arī otru nekas nemainījās. Tad nospriedu pārbaudīt kontaktus – ja nu tas, kurā ir iesprausts, pēkšņi sabojājies. Nekā, – gan televizors darbojās no “vainīgā”, gan mani aparāti nelādējās no “nevainīgā”. Sanāk, ka pie vainas ir tas štrunts, ko sprauž sienā. Teorētiski tātad, savus aparātus varu lādēt, ja ir kur pievienot USB ligzdu. Latvijā tas nozīmētu – mašīnā vai pieslēdzoties datoram. Te man nav ne viena ne otra. Pie augstskolas datoriem tikšu pirmdien. Bet tas ir tālu…

Tikmēr jau bija deviņi un devos uz tirgu. Un ceļā pēkšņi iedomājos – tepat netālu taču ir viena no mobilajiem operatoriem veikaliņš – varbūt viņi man var palīdzēt. Bet – ir taču svētdiena. Tomēr apgriezos un pagājos uz otru pusi. Izrādījās – arī svētdienā viņi strādā un pat no 9iem. Neviena cita klienta nebija un pārdevējs bija ļoti laipns. Izstāstīju savu bēdu, viņš teica, ka man vajadzīgais, protams, esot. Un tā mēdzot gadīties, ka sienā spraužamais sadeg. Viņam pašam arī viens esot sadzis. Tātad es neesmu viena ar šo problēmu. Atrada, apskatījāmies – 8 lati (neoriģinālais, protams) un gandrīz jau nopirku, bet tad pajautāju – ja nu tomēr izrādīsies, ka ir kaut kāda cita vaina – vai ņems atpakaļ. Puisis teica – labāk būtu izmēģināt uz vietas. Bet man, protams, pusmirušā iPhone līdzi nebija. Nu ko, veikli aizjozu uz mājām un paņēmu gan to, gan vadu, gan potenciālo aizdomās turamo – sienā spraužamo.

Izmēģinājām. Apstiprinājās, ka vainīgs ir sienas kontakts un atkal – grasījos jau maksāt, kad attapos uzprasīt – bet vai manu iPadu arī lādēs? Visticamāk, ka nē – puisis atbildēja, jo tam vajagot citus/lielākus parametrus (vīrieši, atvainojiet – man nebija svarīgi, tāpēc neatceros ko tieši). Vai tad šis lādēja? Protams, gandrīz visu mēnesi ar šo taču lādēju abus. Bet nu ir beigts, varbūt arī tāpēc. Tā kā man mājās bija/ir 2 dažādi iPhone un iPads, tad, tos pērkot, protams, katram līdzi nāca viss nepieciešamais un es netiku pievērsusi uzmanību, kas ir no kura. Mājās lādēju ar vienu lādētāju (iespējams – tieši iPadam domāto), bet uz šejienu līdzi paņēmu citu – mazāku un plakanāku, taču iepriekš pārbaudīju, ka strādā. Laikam pārstrādājās…

Puisis pārbaudīja kādos tur papīros un teica vēlreiz – visticamāk, ka iPadu nelādēs. Skriet uz mājām vēlreiz – tam pakaļ, lai izmēģinātu man arī negribējās. Prasīju – bet kur varētu dabūt tādu lādētāju – svētdienā un vēlams netālu. Datoru veikalos vajagot būt, un tuvākais esot burtiski tepat pāri ielai un vēl daži soļi. Nu ko, devos turp. Un tiešām – arī tas strādāja svētdienā un arī jau no 9iem.

Izstāstīju savu bēdu, bet jau uzreiz iPada versijā, piebilstot, ka vajag lai lādē arī iPhone. Atradās 2 potenciāli derīgi komplekti un arī iPads, ar kuru izmēģināt, bija uz vietas. Viens maksāja ap 9 latiem, iPads to atpazina, bet nelādējās, otrs derēja. Bet toties maksā arī – 400 lejas jeb ap 18 latiem. Protams, komplektā ir viss: gan man vajadzīgais sienā spraužamais, gan absolūti nevajadzīgais vads, gan drusku tā kā vajadzīgais autolādētājs (vienā mašīnā mums ir tāds, kas lādē arī iPadu, otrā – tikai telefonus lādējošs). “Pliku” man nepieciešamo gabalu es nez vai atradīšot. Neko darīt un nav ko vilkt garumā, jāpērk šis.

Sadomāju, ka vismaz tā mazināšu “sāpes”, ka nopirkšu ar savu darba (firmas) karti – lai nav personīgie izdevumi. Bet karšu lasītājs negribēja sadarboties. Vispirms paziņojums, ka PIN ir ok, pēc tam kļūda. Un viss. Izmēģinājām vairākas reizes, pazvanījām uz servisa numuru un saņēmām universālo atbildi – sistēma esot kārtībā, lai es sazinoties ar savu banku – kāpēc karte neiet… (nu, šo dzejoli es te dzirdu jau ne pirmo reizi, tikai iepriekš – par savām pārējām kartēm ik pa brīdim). Ielikām otru karti (kas man nav tik izdevīga) un viss bija kārtībā. Ar tām kartēm laikam ir tāpat kā ar bitēm – nekad neko droši nevar zināt jeb – tās darbojas cieši kopā ar Mērfiju.

Ikdienas lietošanai man ir 2 kartes. Viena izdevīgāka (jo ir “īstā” kredītkarte un nav jāmaksā komisijas par ārzemju pirkumiem), otra – ne tik, jo ir “neīstā”. Protams, biežāk lietoju to izdevīgāko, bet arī tai pāris reizes ir bijuši šī paša veida atteikumi, un tad otra ir nostrādājusi. Ieejot nākamajā veikalā vai citur, arī tā pirmā karte aizgāja (tāpēc man gribas domāt, ka vaina nav kartē). Un šodien, kad negāja man izdevīgākā firmas karte, protams, “īstā” kredītkarte, aizgāja ar pirmo mēģinājumu. Ej nu saproti, tās karšu lietas. 🙂

Tā nu biju noņēmusies jau kādu stundu, kad beidzot laimīga varēju doties uz tirgu. Galvenais pirkums, kā jau ierasts, bija vīnogas, vēl pa druskai no citām lietām un kārtībā. Mājās pirmais ko izdarīju bija – uzlikt telefonu lādēties, jo vēl šodien viņš man fotoaparāta statusā būs nepieciešams. Bet tas būs jau atkal cits stāsts.

Vai ar to pietiek, lai jums būtu skaidrs, kur es šodien biju? Ja nē, tad atzīstos – Odesā! Nē, nē, Odesa nav Moldovā, kaut arī viena no vēsturiskajām versijām ir par to, ka starp Odesas (tolaik gan vēl ar citu nosaukumu) dibinātājiem ir bijuši tolaik varenās Moldovas valdnieki, tā ka saistība ir.

Vēl viens ātrais jautājums jums. Kurā valstī atrodas Odesa? Atzīšos pati par sevi. Es tīri labi zinu daudzu valstu galvaspilsētas, bijušās PSRS republiku galvaspilsētas pavisam labi un vēl par daudzām visu ko. Par Odesu manas zināšanas aprobežojās ar dienvidiem un humoru un vēl – ar pārliecību, ka tā ir Krievijā.

Bet nu par to es savukārt “dabūju pretī” no maģistrantiem, kad viņiem jautāju, ko viņi zina par Latviju. Jāatzīst, maģistranti zināja daudz mazāk nekā bakalaura līmeņa studenti. Tātad – tie, kuriem patlaban ir ap 23 gadiem ir sava veida “zaudētā paaudze” ne tikai pie mums – viņi vēl neko īsti nezina par “rietumu pasauli”, bet vairs nezina par postpadomiju, jo izauga laikā, kad mums, viņu vecākiem, par to runāt laikam bija sliktais tonis. Bakalauri zināja, ka “Jaunais vilnis” notiek Jūrmalā un tas ir Latvijā, maģistri – zināja, kas tas par pasākumu, bet bija pārliecināti, ka Jūrmala gan atrodas kaut kur Krievijā. Un manam apgalvojumam, ka Latvijā gan, tā īsti ticēt negribēja.

Man ar Odesu, tātad, izgāja gandrīz tāpat. Vienudien, skatoties Moldovas kartē un domājot, kurp varētu doties, pamanīju, ka pie kartes apakšējās robežas ir arī Odesa attēlota – Ukrainā.

Ja runājam par attālumiem un pie tam tēlaini, tad manu braucienu uz Jašu varētu salīdzināt ar došanos uz Tartu – devos ziemeļu virzienā, tālāk gan sanāk “spoguļvariants” – Tartu no Rīgas būtu pa labi, mans virziens bija pa kreisi, bet abas ir iekšzemē un arī attālumi ir līdzīgi. Odesas braucienu varētu salīdzināt ar došanos uz Klaipēdu – uz dienvidiem, attālums atkal līdzīgs (tīra braukšana 3 stundas, plus nezināma gaidīšana uz robežas), vienīgi atkal spoguļvirziens – man tas bija pa labi, kā jau solījos vakardienas ierakstā. 🙂

Uz Odesu devāmies četratā – es, Violeta un viņas draudzene Olga (kuru vēl neesmu pieminējusi, bet viņa dzīvo apmēram manā rajonā un pirmajās dienās tieši viņa man “ierādīja” derīgos sabiedriskā transporta veidus, to pieturas (jo maršruti turp un atpakaļ nav vienādi, arī – dažādi numurētie transporti iet pa dažādiem maršrutiem, bet man der…). Bet tā kā neviena no mums Odesā iepriekš nebija bijusi, tad par gidu līdzi ņēmām vēl vienu Violetas draudzeni – Danu. 🙂

Atkal vienojāmies braukt ar auto, atkal sarunājām to pašu šoferīti un rīts sākās vienkārši neticami priekš Moldovas. Norunātajā vietā es biju 2 minūtes pirms pieciem (no rīta, protams), šoferītis jau bija klāt un pēc minūtes atnāca arī Dana. Tātad izbraucām 1 minūti pirms plānotā laika. Violeta un Olga mums pievienojās pa ceļam.

Ja iepriekš neglaimojoši izteicos par džigitisko braukšanas stilu, tad šorīt Kišiņevā redzamais man liek drusku aizdomāties. Un proti – izrādās, Kišiņevā pa nakti izslēdz praktiski visus luksoforus (mēs izbraucām cauri visai pilsētai pa tādu kā līkumotu diagonāli un darbojās VIENS luksofors). Šoferītis teica – tas esot normāli, jo autiņu taču nav daudz. Nebija tā, ka galīgi nebūtu, bet – jau gadiem visi tā mierīgi brauc un nekas dramatisks nenotiek… Un ja jau temperamentīgie moldāvi tā var braukt, tad kāpēc mēs nevaram? Kā es šo atcerēšos, kad vēlākā vakara vai agrākā rīta stundā Rīgā stāvēšu pie garajiem sarkanajiem tukšās ielās… 😦

Tā kā nu jau Kišiņevu kaut cik pazīstu un biju arī kartē paskatījusies, tad zināju, ka brauksim garām lidostai. Tikai nebiju domājusi (jo no ielidošanas reizes, protams, neatceros), ka tas būs tik tiešā nozīmē garām. Jo Kišiņevas lidosta tiešām atrodas pašā lielā dienvidu izbraucamā ceļa malā – nobraucam nost metrus 100 un jau ir lidostas ēka. Interesanti.

Turpceļā jau drusku sabēdājos, ka Moldovu atkal neredzēšu – jo braucām pa tumsu, gaišs palika tikai ap septiņiem un tad jau bijām Ukrainā. Arī iepriekšējo reizi bija tas pats (tikai Ukrainas vietā Rumānija), toreiz arī atpakaļ braucām pa tumsu. Šoreiz sanāca drusku labāk – tā kā no Odesas izbraucām mazliet pirms trijiem (šoferītis drusku tā kā uzspieda, mēs tā kā būtu gribējušas vēl pakavēties, jo laiks bija superīgs (piedodiet, es zinu, kāds tas patlaban ir Latvijā)), tad praktiski visu ceļu bija gaišs un es tomēr redzēju Moldovu. 🙂

Mēģinot salīdzināt es teiktu, ka no 2 stundu brauciena līdz robežai, lielākā daļa pagāja pa tipisko “nelīdzenumu”. Tas ir apmēram tāds kā brauciens pa Siguldas vai Cēsu Gaujas “kalnu” augšā vai lejā, apvienots ar braucienu pa Abavas ieleju starp Sabili un Kandavu un klāt vēl skaistākās plašās Vidzemes ainavas no Vecpiebalgas un Madonas puses. Nu apmēram tā. Un visu laiku. Diženi, mīlīgi un skaisti. Un praktiski visi lauki apstrādāti vai noganīti. Vīnogas aug ne tikai nogāzēs, bet arī taisnā vietā, jo saules un mitruma pietiek. Daudz arī augļu dārzu, bet visi kociņi nelieli – lai cilvēks var novākt. Rītā un vakarā ceļu dalījām ar govīm, kuras kopā ar saimniekiem devās uz vai no ganībām, bija arī daudz kazu, vistu un zosu. Ceļa malā patlaban pilnā sparā iet vaļā kāpostu, kartupeļu, sīpolu, ābolu u.tmll. tirgošana. Tirgojas gan pa vienam ar ar ratiņiem atvestu preci, gan pa taisno no traktora vai kravinieka piekabes, gan veselos ceļmalas “laukumos”, kur krietns bariņš tirgotāju izlikuši savu preci.

Dienvidu daļā un tuvāk Ukrainas robežai, bet patiesībā gan tādēļ, ka tur Moldovas un Ukrainas robežupe Dņestra (nejaukt ar Dņepru) ietek Melnajā jūrā, protams, ir līdzens. Un ne tikai līdzens – arī plaši purvāji, kuros aug tikai niedres, kas ir krietni pāri cilvēka augumam – milzīgās platībās. Tuvojoties Odesai reljefs atkal mazliet “pakāpjas uz augšu” un Odesa nav plakanā vietā, pilsēta ir uz smukas “kraujas” malas un paveras skaists skats uz Melno jūru, bet par to vairāk nākamajā stāstā.

Vienā brīdī Dana pasacīja, ka Kišiņevā viņa “tikai dzīvo”, bet patiesībā ir no Tiraspoles. Es, un varbūt arī daļa no jums zinām, ka tā ir “dumpīgajā” Piedņestrā – teritorijā ar neskaidru jurisdikciju. Krievija to atzīst par neatkarīgu (no Moldovas), praktiski neviena cita valsts nē. Tad nu Danai jautāju, kāda ir “jauniešu versija” par to visu. Dana, kā izrādījās, uz šo jautājumu dabūjot atbildēt diezgan bieži – arī moldāviem pašiem. Un viņas atbilde ir – pilsēta kā pilsēta, dzīvot nav ne vainas. Violeta ātri piebilda, ka viņas mamma gan nevarot tur izturēt – tāda padomija, ne vien domāšanā, bet arī visos pieminekļos, goda rakstos un visā…. Uz ko Dana atbildēja – viņa esot pie šiem “atribūtiem” tā pieradusi, ka tos vairs pat neievērojot un tie viņai neko nenozīmējot. Un politika? Viņa esot moldāviete, studē Kišiņevā (ULIMā, protams) un ne īsti saprot, ne iedziļinās tajās peripetijās.

Šāds viedoklis, ja tāds būtu daudziem turienes jauniešiem, dotu cerību reiz šo muļķību (man grūti to citādi nosaukt, bet Krievija toties aktīvi atbalsta, jo viņiem jau laikam – jo kaut kur iet sliktāk, jo labāk) reiz izbeigt. Savukārt šoferītim bija citāds – daudz praktiskāks viedoklis. Mēs gan turp, gan atceļā braucām ap 50 km līkumu. “Lielais” ceļš iet caur Piedņestru, bet viņam tur nepatīkot braukt, jo tad uz robežas jāstāv “neatkarīgajā Piedņestrā” un turienes robežsargi esot “zlije” (nejauki? par suni šo tulkojam kā “nikns”). Un ne viņš vienīgais tā līkumo…

Protams, vienā brīdī uzjautāju šoferim, kā ar degvielas cenām. Jā, Ukrainā esot mazliet lētāk – par kādiem 4 santīmiem litrā. Uz litru nav daudz, uz bāku ir, bet nekādas dižas rindas Ukrainas puses benzīntankos neredzējām.

Nu jau pietiks priekš “iesildīšanās”. Nākamais stāsts būs par Odesā pavadīto dienu. Tikai drusku pabrīdinu, ka droši nezinu, kad tas būs, jo patlaban izskatās, ka ir sabojājies lādētājs (tā daļa, ko sprauž sienā) un es varu palikt gan bez iPada, gan iPhona. Vēl padomāšu, kas tur var būt par lietu, varbūt kaut kas vienkāršs, ja nē, domāšu kā risināt. 😦

Jau kādu laiciņu, ejot uz ULIMU, dodos garām “princešu vietai” – nu ļoti skaistai “makarūnu” kafejnīciņai. Šorīt beidzot nolēmu tajā ieiet.

Bet vispirms par nosaukumu. Par to, kā latviski ir pareizi, vēl zinātnieki strīdas, jo Latvijā norādītie šī produkta nosaukumi “oriģinālrakstībā” ir atšķirīgi – kā nu kurš cepumiņu piedāvātājs to norāda. Tad nu es izvēlējos smieklīgāko. 🙂

Ja skatāmies tehnoloģiski, tad tie ir no mandeļu miltiem, olas baltuma un cukura izgatavoti cepumiņi, kuru pusītes “salipinātas” kopā ar krēmu. Gan paši cepumiņi, gan krēms tiek gan iekrāsots dažādos toņos, gan arī dažādi “iegaršināts”.

Tiešām kūst uz mēles – izmēģināju. Tiesa gan, ekonomistam vai vienkārši taupīgam cilvēkam šos nopirkt nav viegli – viens gabals arī Latvijā maksā sākot ar kādiem 65 santīmiem (arī Moldovā līdzīgi), bet ar vienu nekas nebūs… 🙂

Mani šoreiz ieinteresēja un sanāk, ka arī iekārdināja, tieši neierastais iekārtojums un “makarūnkleita” – skatlogā izlikta ar krāsaniniem makarūniem aplīmēta mazā melnā kokteiļkleitiņa.

Garām staigājot redzēju arī, ka apmeklētāji tur mēdz būt. Protams, ne lielos baros, bet ir.

Tajā brīdī gan biju vienīgā apmeklētāja un smaidīgās meitenes atļāva arī pafotografēt, tālab arī jūs tiksiet pie dažām bildēm.

Piedāvātais makarūnu sortiments tiešām bagātīgs, pie cepumiņiem klāt var dabūt dažādu veidu kafijas un tējas. Ja gribas ko lielāku, tad tiek piedāvātas arī kādu 4 veidu kūkas.

Es, protams, pagaršoju makarūnus – izvēlējos 3 dažādus veidus. Mani visvairāk savaldzināja skābenais – ar citronu un vēl kaut ko (aizmirsās), pamēģināju arī dzērveņu, bet tās laikam bija galvenokārt aizgājušas krāsai – ja nezinātu, nepateiktu, kas tā par garšu. Trešais veids arī bija no saldajiem, kaut kas gaiši zaļš, bet garša laikam nebija tik izteiksmīga kā citronīgā – tagad, vakarā, vairs neatceros.

Makarūni tika ielikti stilīgā un skaistā caurspīdīgā stikla trauciņā ar vāciņu, kafija ielieta skaistā “princeškrūzītē”… Un bildīti ar interjeru arī pielikšu. Bija tiešām jauki.

Pēc tam devos uz ULIMu – man šodien bija pēdējās lekcijas pie bakalaura līmeņa studentiem. Maģistrus “piebeidzām” jau vakar vakarā, eksāmeni abām grupām būs pirmdien. Tagad ir skaidra arī “statistika” – uz lekcijām nāca 5 maģistri un kādi 20 bakalauri (cik nu kuro reizi). 11 bakalaurus tā arī neieraudzīju lekcijās, redzēs vai viņi nāks uz eksāmenu, jo sekmīgu vērtējumu pat teorētiski viņi vairs nevar dabūt. Bet tas būs pirmdien.

Kad nu bija dažas minūtes pāri lekciju sākuma laikam, studenti nevis mierīgi sasēdās vietās, bet gan smuki nostājās “korītī” un izrādījās, ka viņi man ir sagatavojuši puķes un arī krietna izmēra Moldovas “krūzīti” – par piemiņu. Jauki.

Tad vēl gājām visi kopā uz kāpnēm fotografēties – tāda ir ULIMa tradīcija un es uz šīm kāpnēm fotografējos jau ne pirmo reizi. 🙂

Pēc tam gan ķērāmies pie darba un pabeidzām 5 minūtes pāri laikam. Tagad man paliek grūtais brīvdienu darbs – uztaisīt eksāmena jautājumus krievu valodā. Maģistru eksāmens būs angliski un tie jautājumi man jau ir gatavi (paldies Voldemāram par operatīvu palīdzību tulkošanā, jo mana rakstu angļu valoda nav tik eleganta, kā pašai gribētos).

Pēcpusdienā vēl pasēdēju pie lielā datora visādus darbus darīdama, bet šovakar rātni sēžu mājās, laimīgi iedabūju dažas iPhone bildes iPadā un tālab arī jūs tās redzēsiet.

Bet vēl palicis neuzrakstīts par superīgo trešdienas pēcpusdienu. To nu tagad labošu. Jāsāk gan ar otrdienas vakaru vai pat vēl iepriekšējās nedēļas pirmdienu. 🙂 ULIMa jubilejas banketā tiku iepazīstināta ar Sociālās ekonomikas fakultātes (jā, jā, te ir arī tāda) vadību un piekritu vienā lekcijā studentiem mazliet pastāstīt par sociālo biznesu (jo par to ir mans jaunākais zinātniskais raksts un šī lieta mani patiesi interesē), kā arī par Latviju. Vienojāmies par otrdienas vakaru. Kad pirms lekcijas mazliet papļāpājām ar kolēģi Tatjanu, teicu, ka trešdien (kas pēc ASV vēstnieka lekcijas man tālāk brīva) gribu doties uz izstāžu kompleksu, kur atklāta rudens tehnikas un ražas izstāde. Tatjana sacīja, ka labprāt man pievienosies. Tā arī sarunājām un trešdien 12os satikāmies un devāmies ceļā. Turp braucām ar trolejbusu, bet diena bija tik jauka, ka atpakaļ gan atnācām kājām – Kišiņeva patiešām nav liela un vienīgais rajons uz kuru es nebūtu ar mieru doties kājām (jo tiešām tālu) ir “Botanica” – Botāniskā dārza rajons, par kuru jau iepriekš rakstīju.

Moldovā ir tikai viena kompānija, kas organizē izstādes un tās visas arī notiek vienā vietā – no padomju laika palikušajā izstāžu kompleksā, kas tagad saucas MoldExpo.

Pagaidām tā ir vienīgā organizācija, kura “pati mācēja” piesaistīt manu uzmanību. Vispirms info par izstādi gan krieviski, gan moldāviski 🙂 redzēju televizorā, tad atvēru mājas lapu un tā bija “visās” valodās, pie tam ar pārskatāmu gan kopējo, gan aktuālo informāciju. Malači!

Izstāde būtībā sastāvēja no 2 daļām. Viena bija profesionāļiem paredzētā lielās un vidējās lauksaimniecības tehnikas daļa – no amerikāņu John Deere līdz baltkrievu un krievu tehnikai…, atzīšos – mani tas ne īpaši interesēja.

Tad vēl – vienā galā (patiesībā – krietni lielā teritorijā) tika tirgoti visdažādākie stādi – no rozēm, līdz vīnogām, augļu kokiem un krūmiem. Dārzkopju laime. Savukārt iekšā vienā no paviljoniem bija pensionāru un mana laime.

Izrādās, ka Moldovā izstāžu laikā produktus varot tirgot bez PVN un tad tie, protams, ir lētāki. Tad nu izstāžu dienās šurp dodas vai visi pilsētas pensionāri, lai lētāk iepirktos un viņus var saprast, jo šejienes pensijas ir būtisk mazākas kā Latvijā, bet vairums cenu – tādas pašas.

Valsts ir noteikusi, ka lēta ir vienīgi valsts kombinātā ceptā maize, daži labības un pamata piena produkti – ražotāji tiek subsidēti (bet tāpēc šajās jomās nav konkurences, esot sastopamas arī kvalitātes problēmas). Tad nu pie visām letēm, kur tika tirgoti piena, gaļas, zivju un visādi citi ikdienas produkti bija krietnas rindas.

Starp citu, ieejas biļetes (5 lejas jeb aptuveni 23 santīmi) bija jāpērk tikai ejot profesionāļiem domātajā iekšpaviljonā, kur notika prezentācijas un lekcijas. Ne mani, ne pensionārus tas neinteresēja. 🙂

Kas man patika? Drusku citas lietas, ne mazliet lētāku ikdienas pārtikas produktu iegāde. 🙂 Būtībā šī ir sava veida rudens ražas izstāde. Jā, svaigie mīkstie augļi (vīnogas, persiki, plūmes…) praktiski ir cauri, tagad ir laiks āboliem, aivām un bumbieriem, kā arī praktiski visiem dārzeņiem un abiem Moldovā audzētajiem riekstu veidiem – valriekstiem un mandelēm. Vairums tirgotāju un zemnieku savas tirdzniecības vietas bija skaisti izrotājuši, pie tam – visu tikai ar dabīgiem produktiem, ne plastmasas.

Kad pagājušajā ziemā ar mammu un Natāliju Ēģiptē bijām ārzemniekiem domātajā Ziemassvētku ballē, mani sajūsmināja ēģiptiešu “pītās un izrotātās maizes”.

Izrādās, arī Moldovā šīs tradīcijas ir dzīvas un man par lielu prieku daudzi (gan cepumu, gan arī augļu un dārzeņu) tirgotāji savas vietas bija izrotājuši ar šīm maizēm. Safotografēju, dažas bildes pielieku.

Man īpaši patika “maizes groziņš”, kurā šoreiz iebērti valrieksti. Un arī balodīša formā sapītā maizīte.

Nopirkt šīs nevarēja, bet vietējie saka, ka, jo īpaši laukos, šādas tiek ceptas uz svētkiem (pilsētnieki var pasūtīt maizes fabrikā un droši vien arī pie privātiem meistariem) un kāzās tādas cepot gan viesu uzņēmēji, gan ar saviem “mākslas darbiem” nākot arī viesi.

Protams, esot arī ļoti garšīgas. Jātic uz vārda, jo nav gadījies nogaršot.

Man šī bija vairāk fotografēšanas, ne iepirkšanās reize, bet izbaudīju gan visu to skaistumu.

Pielieku arī bildi, kur pie ķirbjiem nofotografēju Tatjanu. Viņa sacīja, ka šogad ķirbji esot nesmuki/neregulāri, jo vasarā te esot bijis milzīgs sausums ar nelielām un neregulārām lietusgāzēm, tāpēc arī ķirbji tādi izauguši, parasti esot gan lielāki, gan smukāki. Es teicu – bet šie toties izskatās interesanti.

Redzēs, kā man ies ar rakstīšanu sestdien un svētdien, jo atkal esmu iecerējusi kaut kur doties. Šoreiz gan – pa labi. 🙂

Nu taisni tā mums te ir – tie vieni prom, tie otri klāt. Vakar ULIMā bija ASV vēstnieka publiskā lekcija, šodien – Ķīnas Tautas republikas 63.gadadienai veltītās fotoizstādes atklāšana bibliotēkā.

Šodien man bija plānotas vakara lekcijas, dažas stundas pirms tām biju domājusi doties uz ULIMu pastrādāt pie lielā datora, bet, kad uzzināju, ka 11os būs ķīniešu fotoizstādes atklāšana, nolēmu būt augstskolā jau 11os.

Nesanāca, drusku nočammājos un ierados bibliotēkā ar 2 (divu) minūšu kavēšanos. Un pasākums bija jau sācies!!!

Tas nu bija manā Moldovas pieredzē kaut kas neredzēts. Piemēram, vakar vēstnieka lekcija sākās ar krietnu 10 minūšu kavēšanos, par citiem pasākumiem jau iepriekš esmu rakstījusi.

Ātri iešmaucu gar malu iekšā (par laimi durvis nebija traucējošā vietā) un tad skatījos kā nākamo 15 minūšu laikā pamazām sarodas arī citi ULIMa kolēģi – kā jau ierasts. 🙂

ULIMā jau vairākus gadus ir Konfūcija centrs, studenti un citi interesenti mācās ķīniešu valodu, tāpēc izstādes atklāšana nebija nekas negaidīts. Pasākuma valodas bija rumāņu un ķīniešu – ar tulkojumu, protams. Konfūcija centra darbinieki runāja ķīniešu valodā un tas tika tulkots rumāniski, rektors – rumāniski un tika tulkots otrādi. Man no tā liela prieka nebija, taču uz atklāšanu bija ieradies Ķīnas vēstnieks. Viņš, protams, runāja savā valodā, taču tulkojums, man par lielu prieku, bija krieviski – tulkoja (precīzāk sakot – no lapas pa fragmentiem lasīja iepriekš jau izdrukātu tekstu) vēstniecības darbiniece.

Tāpēc arī zinu, cik gadu ĶTR jubilejai veltīta izstāde. Protams, vēstnieks teica, ka šo 63 gadu laikā komunistu partijas lieliskajā vadībā Ķīnas tauta ir sasniegusi daudz… (nu un vēl tādā pašā stilā). Neizpalika arī bez skaitļiem un ekonomikas – tika norādīts, ka šobrīd Ķīna ir pasaules otrā lielākā ekonomika, ja skatās iekšzemes kopproduktu uz 1 iedzīvotāju. Pirmajā vietā, protams, ir ASV.

Tā nu runās pagāja minūtes 20, protams – pusi laika aizņēma tulkojumi. Pēc tam sākās interesantākā daļa – neliels koncerts. Vispirms bija deja (man ir mazītiņš video, ja iemācīšos nopubliskot, ievietošu pie galerijām), ko izpildīja ķīniešu meitene. Patiesībā precīzāk to varbūt varētu nosaukt par modernā baleta etīdi, jo tas noteikti nebija nekas tradicionāls, taču izskatījās labi. Pēc tam moldāvu meitene dziedāja populāru popmūzikas hītu tikai ķīniešu valodā. Skanēja interesanti. Meitēnam gan vairākas reizes aizmirsās vārdi, sākumā viņa samulsa, pēc tam smaidīja un šūpojās mūzikas ritmā, kamēr atcerējās. 🙂 Tad divas moldāvu meitenes ķīniešu valodā dziedāja kaut ko tradicionālu un ķīniešiem labi zināmu – arī vēstnieks ne vien smaidīja, bet arī šūpojās līdzi melodijai. Maziņā koncertiņa noslēgumā 5 ķīniešu meitenes nodziedāja vēl vienu dziesmu.

Tā kā 2 ķīniešu meitenes bija tradicionālajās kleitiņās un arī 2 moldāvietes bija tautas tērpos, tad pierunāju viņas nofotografēties. Pēc tam devāmies apskatīt izstādi. Dažas bildes pielieku.

Tad, kad viss bija gandrīz beidzies, redzēju, ka arī ķīniešu jauniešiem patīk jokoties – paņēmuši sarkano lentas pušķi, kas atklāšanas ceremonijas laikā rotāja galdu, viņi to lika gan uz galvas, gan visādi, smējās un fotografējās.

Viens “izrotāts” ķīnietis lai tiek jums arī. Jo parasti jau viņi ir ļoti pieklājīgi, smaida ļoti pieklājīgi, bet ir arī ļoti atturīgi.

Tāpēc bija patīkami kopā pasmieties pat par tik mazu un muļķīgu iemeslu.

Bildēs var redzēt, ka fotogrāfijas (kādas 20) ir izvietotas bibliotēkas (tā ir viena no manis iepriekš minētajām 4 telpām – literatūrai veltītā) plauktu galos.

Bet uzmanību ir vērts pievērst griestiem – tie ir arkveida un apgleznoti. Līdzīgi griesti ir arī Senāta zālē, Lielajā aulā, bibliotēkas centrālajā zālē (ceru, ka kaut ko no pārējām vēl paspēšu sabildēt). Arkveida griesti ir augstskolas pašas būvēti un apgleznoti, nav mantoti.

Pielieku arī 2 pārfotografētas izstādes bildes: pirmajā krāsainie kalni tiešām esot reāli, otrajā – komunistiskā partija rūpējas par tautas kultūras līmeni – furgoniņš ar ceļojošo estrādi (ieliku raksta sākumā).

Priecīgā ziņa tiem, kurus esmu nomocījusi ar lekciju un līdzīgu pasākumu aprakstiem – tādu vairāk nebūs, jo nākamās publiskās lekcijas ir plānotas novembrī, bet es tad jau būšu Latvijā. 🙂

Šodien man bija diena bez lekcijām. Tas ir – bez manām lekcijām. Taču 11os bija publiskā lekcija, kurā gaidāmo ASV vēlēšanu sakarā uzstājās ASV vēstnieks Moldovā. Jums piedāvāju nelielu konspektu.

Public lecture presented by H.E.William H.Moser – US Ambassador to the Republic of Modova. Kultūras atašejs runā rumāniski un īsi iepazīstina ar vēstnieku. Viņš ir pieredzējis diplomāts, runā arī vācu, franču un krievu valodā.

Vēstnieks ULIMā ir 2.reizi un šoreiz stāstīs par gaidāmajām ASV vēlēšanām. Šodiena ir īpaša ASV un Moldovas vēsturē – pirms 20 gadiem Dž.Bušs parakstīja sadarbības dokumentus un šo gadu laikā ir paveikts daudz.

Vēlēšanas katrā valstī ir ļoti svarīga demokrātiskā procesa sastāvdaļa. Tas ir veids, kādā ļaudis rāda savu attieksmi, parāda, ko vēlas redzēt kā valsts vadītāju. Vēlēšanas būs pēc 2 nedēļām. Kaut ASV vēlēšanu sistēmai ir vairāk kā 200 gadu, sistēma vienalga nav perfekta. Tā ir sarežģīta, savā ziņā arī haotiska un pretrunīga. Un tas ir normāli. Demokrātiskie procesi nereti ir tādi.

Reizi 4 gados ASV iedzīvotāji vēl prezidentu, bet patiesībā viss sākas jau pat pāris gadus iepriekš, kad tiek izvirzīti kandidāti, tie sāk izstrādāt savas programmas, gan politiskās un ekonomiskās, gan arī sabiedrisko attiecību u.tml.

Daudz tiek runāts par naudas lomu un ietekmi šajos procesos, jo tie prasa milzu līdzekļus.

ASV ir 2 galvenās partijas: demokrāti un republikāņi. Primary vēlēšanu posms ir svarīgs, tā laikā ikviens iedzīvotājs var balsot, izsakot savu viedokli, ikvienai balsij ir nozīme.

B.Obama pirms iepriekšējām vēlēšanām bija nepazīstams politikā, bet ejot cauri primary posmam viņš ne vien iepazīstināja ar sevi, bet arī labi parādīja sevi un tika ievēlēts. Šajās vēlēšanās viņš jau ir zināms.

Šī gada debates ir ļoti sūras, jo abi kandidāti ir spēcīgi, katram ir daudz atbalstītāju un spēcīgas atbalsta komandas, kas strādā visā valstī.

Ir daži “galvenie” štati, kuros no tiek “galvenās kaujas” šajā procesā. Prezidenta vēlēšanu gala posmā viņu nevēl visa tauta tiešās vēlēšanās. Katram statam ir noteikts balsu skaits, atbilstīgi tam, cik kongresa locekļu tai ir (atbilstīgi iedzīvotāju skaitam un vēl dažiem kritērijiem). Lielajiem, apdzīvotākajiem štatiem ir vairāk “balsu”, mazākajiem mazāk.

Kandidātiem ir jāparāda sevi praktiski visos štatos, ar to vien, ka vairāk tiek piestrādāts “lielajos” var būt par maz. Bet ASV ir liela valsts un tas padara procesu ļoti sarežģītu. Protams, kandidāti savas kampaņas intensīvāk izvērš tieši “stratēģiskajos” štatos.

ASV ārējās politikas pamatā ir sadarbība ar līdzīgi domājošām valstīm, ja nepieciešams, palīdzot tām attīstoties. Par svarīgu tiek uzskatīts, lai arī sadarbības valstīs notiek demokrātiskas vēlēšanas un ir labi, ja vēlētāji ir informēti un aktīvi, var brīvi izdarīt savu izvēli. Arī Moldovā tas ir svarīgi un pie tam – visos līmeņos, lai visi ir iesaistīti un balsojot izdara savu izvēli, lai kāda tā būtu. Ikvienam ir jābūt aktīvam lokālajos procesos, ja jūs vēlaties redzēt, kā aug un attīstās jūsu valsts. Demokrātija nav iespējama, bez cilvēku iesaistes. Esiet aktīvi!

Vēstnieks domā, ka tuvākajā laikā vēlēšanu sistēmā būtiskas izmaiņas nav gaidāmas. Protams, mazie štati nejūtas īpaši apmierināti, taču nav cita, būtiski labāka varianta ko piedāvāt.

Kāda ir paša partijas piederība? Nepieder nevienai partijai. Ir strādājis Buša administrācijā un bijis ļoti pagodināts, kad Obama uzaicinājis viņu doties strādāt uz Moldovu. Ja viņš būtu izteikts pretējās partijas pārstāvis, tas nebūtu noticis. Daudzi valdības ierēdņi ir neitrāli un tas padara viņus savā ziņā mazāk atkarīgus no partiju maiņām. Par personīgo viedokli nevēlas izteikties.

Obama vairāk rūpējies par līdztiesību, mazāk par efektivitāti (Obama Care Programme), kā jūs domājat, kas būs un/vai kas nepieciešams uz priekšu? Ne visi ir apmierināti ar reformām medicīniskās aprūpes jomā, bet tas nenozīmē, ka tās nav nepieciešamas. Bet lielais atbalsts otram kandidātam rāda, ka ar šiem akcentiem vien ir par maz.

Kāda veida izmaiņas ārpolitikā var notikt, ja Romnijs būs prezidents? Priekš Moldovas varētu nebūt īpašu izmaiņu, kā atbalstījām demokrātiskos procesus, tā arī turpināsim. Skatoties uz mūsu kandidātiem un viņu vēsturi, ikviens ir mēģinājis formulēt savas ārpolitikas stūrakmeņus, taču būtībā tās nemainās, drīzāk runa var būt par kādiem akcentiem. Piemēram, attiecības ar Ķīnu un tās piekopto valūtas politiku, kas nav laba priekš ASV. Bet tas tiks risināts sarunu ceļā.

Vai jūs demokrātiju uzskatāt par globālu vai lokālu vērtību? Ko jūs ieteiktu Moldovas vēstniekam ASV? Piekrīt tam, ka demokrātija ir nepilnīga, bet nekā labāka jau nav. 🙂 Demokrātija ir īpaši sarežģīta tad, kad ir jāpeņem nepatīkami, kaut vajadzīgi lēmumi. Demokrātija sākas ar katru indivīdu, bet kopumā tā, protams, ir globāli svarīga, mēs to redzam kā universālu vērtību un tās popularizēšanai visā pasaulē veltām lielu uzmanību. Ne vienmēr mums tas sokas viegli, jo ir valstis, kurās nekad nav bijušas demokrātiskās tradīcijas. Vēstniekam ir svarīgi sadarboties gan ar kongresu, gan ar pārstāvju palātu, jo abas ir svarīgas. Arī iepriekšējie vēstnieki ir daudz un labi strādājuši, tas arī aktīvi jāturpina.

Vairāk jautājumu nav. Vēstnieks pats ar smaidu jautā: vai tad neviens nepajautās, kurš uzvarēs? Jo tuvāk nāk vēlēšanas, jo aktīvākas ir diskusijas, jo vairāk cilvēki iesaistās. Kurš uzvarēs, tiešām nevaru pateikt, bet domāju, ka balsis dalīsies līdzīgi un gala starpība nebūs liela.

Mēs, latvieši, esam pieraduši lielīties, ka dikti mīlam puķes, bet jāsaka, ka moldāvi tās mīl ne mazāk par mums – tās tiek tirgotas daudzviet un arī izvēle noteikti nav mazāka kā pie mums. Ja par daudzajām puķu tirgošanas vietām ielu malās centrā es nebrīnos, tad, piemēram, arī manā rajonā (kas nav centrs) ir viena ziedu tirdzniecības “ielmala” vairāku simtu metru garumā plus vēl visur kur tuvumā tantes, kas tirgo ziedus pa vienai. Un ir viss – gan tipiskā silto zemju un Holandes produkcija, gan vietējā. Tiesa gan, sabiedriskās ēstuves ir bagātīgi rotātas ar mākslīgajiem ziediem, tā bija arī ULIMa jubilejas pasākumos – greznā “Kupidona” zāle bija bagātīgi rotāta ar lieliem mākslīgo ziedu pušķiem. Mēs tomēr tādās reizēs izmantojam dzīvos. Tajā pēcpusdienā, kad ar Violetu apstaigājām vēstniecības, bijām iegājušas arī centrālajos kapos, arī tur izteikti dominē mākslīgie ziedi (arī uz svaigām kapu kopiņām). Tātad dzīvos ziedus viņi laikam nes uz mājām un varbūt uz darbu.

Par to, kā šeit ir milzīgi daudz, mazliet jau rakstīju – izteikti dominē valūtas maiņas punkti, banku filiāles un aptiekas. Piemēram, gar “manas” ielas malu stiepjas gara ēka un tāpēc, lai mēs no iekšpagalmiem tiktu laukā, tajā ir vairākas “caurejas” – ik pa pārsimt metriem. Es mēdzu izmantot divas un pie katras ir citas bankas filiāle. Pa vidu vai tuvumā vēl arī pāris nebanku valūtas maiņas punkti.

Protams, tas skaidrojams ar manis jau aprakstīto faktu, ka ap 2 miljoniem moldāvu strādā ārpus valsts un viņu nopelnītā nauda dažādā veidā nonāk Moldovā un tad no attiecīgās valūtas tā ir jāmaina uz vietējo.

Par to, kāpēc ir tik daudz aptieku gan mazliet brīnos. Zāļu cenās īpaši neorientējos, bet varētu būt, ka tās ir mazliet (bet ne ļoti) lētākas kā pie mums. Es vienreiz pirku galvassāpju tabletes, otru reizi – sūkājamās pretklepus “ledenes” – kad biju apslimusi, bet lekcijās runāt vajadzēja. Vienā gadījumā tās bija Vjetnamas, otrā -Indijas ražojums. Protams, izpētīju papīrus un redzēju, ka abas kompānijas lepojas ar GMP sertifikātu un arī manī tad tas viesa tādu kā uzticību, jo nav viegli iegūstams. Tas (eksotiskais ražotājs) varētu būt mazliet zemāko cenu iemesls. Vietējie paši saka – zāles esot dārgas. Uz manu jautājumu, kāpēc tomēr aptieku ir tik daudz neviens īsti nav varējis atbildēt. Bet – ja jau tas nebūtu izdevīgi, tad to nebūtu, jo tās ir privātas. Tajā pašā laikā, regulāri staigājot garām, redzu ka pārsvarā tās ir tukšas. Cilvēki nestāv rindās pēc zālēm.

Lai apmierinātu savu ziņkārību, es mēdzu mazliet “izmantot savu dienesta stāvokli” un studentiem patstāvīgos darbus uzdodu arī ar domu – lai pati vairāk uzzinātu par Moldovu dažādos tās aspektos. 🙂 Bet, protams, tā kā studenti savu veikumu prezentē publiski, tad arī pārējie grupas biedri šo to jaunu uzzina. Ir arī lietas par kurām diskutējam, salīdzinām dažādas pieredzes un visādi ņemamies. Taču šoreiz jums gribu pastāstīt par dažām interesantām šādi uzzinātajām lietām.

Studenti saka, ka viena no retajām jomām, kurā ir kaut kas konkurencei līdzīgs ir mobilie sakari. Tiesa gan, tikai konkurencei līdzīgs, jo esot aizdomas par karteļa vienošanos arī te. Vispār ir 3 mobilo sakaru operatori (cik līdzīgi ar Latviju), taču viens (Unite) ir tāds kā mākslīgs “izaugums” no valstij piederošā fiksēto sakaru uzņēmuma MoldTelecom. Tas ir jauns un patlaban agresīvi un diezgan veiksmīgi cīnās par savu vietu, piedāvājot ātru internetu un bezmaksas sarunas ar fiksēto tīklu abonentiem. Protams, viņi to var dēļ mātes kompānijas infrastruktūras. Abi pārējie ir privāti, bet tieši uz tiem atkal krītot tās aizdomas par slepenu vienošanos. Orange ir uzņēmums ar saknēm Francijā (ienācis pārpērkot citu privāto operatoru) un MoldCell par kura īpašniekiem neko nezinu.

Patlaban visas kompānijas cīnās ar izdevīgiem un vēl izdevīgākiem mobilā interneta piedāvājumiem (līdzīgi kā pie mums), taču vietējie klienti vēl mokās ar 2 lietām, par kurām mēs jau sākam aizmirst: mainot operatoru ir jāmaina arī numurs un – augstas starptīklu sarunu cenas. Mierināju viņus, sakot, ka šo lietu sakārtošanās, visticamāk, ir tikai neilga laika jautājums, jo pie mums šīs lietas ir sakārtotas. Moldāvijā ļoti populāri ir priekšmaksas pakalpojumi un līdz ar to arī priekšmaksas karšu papildināšana ir ļoti ērta. To var izdarīt jebkurā attiecīgā operatora klientu apkalpošanas punktā vai veikalā (un tie atkal ir izvietoti burtiski ik pa pārsimt metriem), protams, arī internetā, bet interesantākie ir universālie maksājumu kioski, kuri arī izvietoti vai ik uz soļa – tajos ikviens var veikt dažādus maksājumus ar karti vai skaidrā naudā.

Laikam jau rakstīju, ka ULIMa konferences banketā brīnījos par to, ka greznā mielasta galdā bija arī visādi CocaCola dzērieni, tas pats bija arī īsajā rektora pieņemšanā Kultūras pilī. Bija vietējais vīns, bija minerālūdens un “kolas”. Studentiem stāstīju, ka tāda līmeņa pasākumos Latvijā mēs tomēr šos parasti galdā neliekam, viņi teica, ka te gan tas esot ierasti. Iespējams, arī neliels nacionālais lepnums, jo, izrādās, CocaCola ražotne/pildītava pirms 2 gadiem no Rumānijas pārcelta uz Moldovu. Šī ražotne apkalpojot Moldovu un Rumāniju – ērti, jo valoda ir viena. Viens no studentiem bija arī strādājis šajā kompānijā un teica, ka tas bijis ļoti vērtīgs un patīkams laiks. Kompānijas Moldovas filiālē esot labs vadītājs, kas arī par darbiniekiem rūpējoties un viņi patiešām esot motivēti strādāt.

Viņš bija lepns, ka pēc kompānijas pārcelšanas uz Moldovu būtiski pieaudzis ražošanas apjoms, jo pieaug realizācija. Protams, neviens no mums nedomā, ka tā būtu īpaši veselīga produkcija (lai neteiktu vairāk), bet pieprasīta ir. Izrādās, ka pārceļot ražotni CocaCola atrisinājusi vairākas problēmas. Ne tikai samazinātas darbaspēka izmaksas (kas bijis pamata iemesls), bet arī gandrīz pilnībā atjaunojusi ražošanas iekārtas – Rumānijā esošās ir bijušas novecojušas un ir bijušas gan jaudas, gan citas problēmas. Vēl viena interesanta lieta esot iznākusi. Vecajās iekārtās ražoti dzērieni dažādos “Eiropas” tilpumos (2 litru pudeles un vēl kādi, ko neatceros), bet Moldovā un Rumānijā pārējiem dzērieniem dominējot 1,5 litru pudeles. Protams, ne visi pircēji esot ievērojuši atšķirību tilpumā, bet visi redzējuši atšķirību cenā (tāpēc šie izskatījušies vēl dārgāki). Pārejot uz jauno rūpnīcu, pāriets arī uz 1,5 litru pudelēm ar attiecīgi proporcionāli zemāku cenu. Un tas esot izsaucis burtiski “pieprasījuma sprādzienu”, jo cilvēki pamanījuši, ka “kola kļuvusi lētāka”, pat nedomājot vai nepaskatoties, ka arī tilpums ir mainījies. Kompānija ļoti apmierināta – apgrozījums pieaudzis un turpina augt bez jebkādām papildu aktivitātēm. Protams, periodiski ir arī kādas akcijas, bet tas jau ir cits stāsts.

Pajautāju arī par to, kā te klājas PepsiColai. Jā, esot, bet ar ļoti mazu tirgus daļu. Kamēr Rumānijā abu konkurējošo kompāniju pozīcijas esot 50:50. Kāpēc tā? Īsti droši studenti nezināja, bet viena no versijām bija, ka CocaColai Moldovā ir bijuši aktīvāki izplatītāji un, iespējams, arī veiksmīgāks reģionālais vadītājs. Protams, patlaban ir nozīme arī faktam, ka šeit ir ražotne, kamēr Pepsi ved no Rumānijas. Mēs, vecie, vēl atceramies, ka PSRS ienāca tieši Pepsi, bet savu pozīciju noturēt nav mācējuši, arī Latvijā viņiem diez ko labi neveicas. Ķīmiskajā sastāvā šiem dzērieniem īpašu atšķirību nav, bet tirgus daļā ir. Tas interesanti. Protams, CocaColai ir plašāks dažādu produktu klāsts, varbūt arī leģendārās un patiešām skaistās Ziemsvētku reklāmas ir pie vainas – kas zina.

Starp citu, interesanti. Moldovā joprojām svin Jauno gadu, nevis Ziemassvētkus. Jā, protams, ir pareizticīgo Ziemassvētki, bet kā reliģisks, ne ģimenes pasākums.