Dažādi (biznesa) krikumi

Mēs, latvieši, esam pieraduši lielīties, ka dikti mīlam puķes, bet jāsaka, ka moldāvi tās mīl ne mazāk par mums – tās tiek tirgotas daudzviet un arī izvēle noteikti nav mazāka kā pie mums. Ja par daudzajām puķu tirgošanas vietām ielu malās centrā es nebrīnos, tad, piemēram, arī manā rajonā (kas nav centrs) ir viena ziedu tirdzniecības “ielmala” vairāku simtu metru garumā plus vēl visur kur tuvumā tantes, kas tirgo ziedus pa vienai. Un ir viss – gan tipiskā silto zemju un Holandes produkcija, gan vietējā. Tiesa gan, sabiedriskās ēstuves ir bagātīgi rotātas ar mākslīgajiem ziediem, tā bija arī ULIMa jubilejas pasākumos – greznā “Kupidona” zāle bija bagātīgi rotāta ar lieliem mākslīgo ziedu pušķiem. Mēs tomēr tādās reizēs izmantojam dzīvos. Tajā pēcpusdienā, kad ar Violetu apstaigājām vēstniecības, bijām iegājušas arī centrālajos kapos, arī tur izteikti dominē mākslīgie ziedi (arī uz svaigām kapu kopiņām). Tātad dzīvos ziedus viņi laikam nes uz mājām un varbūt uz darbu.

Par to, kā šeit ir milzīgi daudz, mazliet jau rakstīju – izteikti dominē valūtas maiņas punkti, banku filiāles un aptiekas. Piemēram, gar “manas” ielas malu stiepjas gara ēka un tāpēc, lai mēs no iekšpagalmiem tiktu laukā, tajā ir vairākas “caurejas” – ik pa pārsimt metriem. Es mēdzu izmantot divas un pie katras ir citas bankas filiāle. Pa vidu vai tuvumā vēl arī pāris nebanku valūtas maiņas punkti.

Protams, tas skaidrojams ar manis jau aprakstīto faktu, ka ap 2 miljoniem moldāvu strādā ārpus valsts un viņu nopelnītā nauda dažādā veidā nonāk Moldovā un tad no attiecīgās valūtas tā ir jāmaina uz vietējo.

Par to, kāpēc ir tik daudz aptieku gan mazliet brīnos. Zāļu cenās īpaši neorientējos, bet varētu būt, ka tās ir mazliet (bet ne ļoti) lētākas kā pie mums. Es vienreiz pirku galvassāpju tabletes, otru reizi – sūkājamās pretklepus “ledenes” – kad biju apslimusi, bet lekcijās runāt vajadzēja. Vienā gadījumā tās bija Vjetnamas, otrā -Indijas ražojums. Protams, izpētīju papīrus un redzēju, ka abas kompānijas lepojas ar GMP sertifikātu un arī manī tad tas viesa tādu kā uzticību, jo nav viegli iegūstams. Tas (eksotiskais ražotājs) varētu būt mazliet zemāko cenu iemesls. Vietējie paši saka – zāles esot dārgas. Uz manu jautājumu, kāpēc tomēr aptieku ir tik daudz neviens īsti nav varējis atbildēt. Bet – ja jau tas nebūtu izdevīgi, tad to nebūtu, jo tās ir privātas. Tajā pašā laikā, regulāri staigājot garām, redzu ka pārsvarā tās ir tukšas. Cilvēki nestāv rindās pēc zālēm.

Lai apmierinātu savu ziņkārību, es mēdzu mazliet “izmantot savu dienesta stāvokli” un studentiem patstāvīgos darbus uzdodu arī ar domu – lai pati vairāk uzzinātu par Moldovu dažādos tās aspektos. 🙂 Bet, protams, tā kā studenti savu veikumu prezentē publiski, tad arī pārējie grupas biedri šo to jaunu uzzina. Ir arī lietas par kurām diskutējam, salīdzinām dažādas pieredzes un visādi ņemamies. Taču šoreiz jums gribu pastāstīt par dažām interesantām šādi uzzinātajām lietām.

Studenti saka, ka viena no retajām jomām, kurā ir kaut kas konkurencei līdzīgs ir mobilie sakari. Tiesa gan, tikai konkurencei līdzīgs, jo esot aizdomas par karteļa vienošanos arī te. Vispār ir 3 mobilo sakaru operatori (cik līdzīgi ar Latviju), taču viens (Unite) ir tāds kā mākslīgs “izaugums” no valstij piederošā fiksēto sakaru uzņēmuma MoldTelecom. Tas ir jauns un patlaban agresīvi un diezgan veiksmīgi cīnās par savu vietu, piedāvājot ātru internetu un bezmaksas sarunas ar fiksēto tīklu abonentiem. Protams, viņi to var dēļ mātes kompānijas infrastruktūras. Abi pārējie ir privāti, bet tieši uz tiem atkal krītot tās aizdomas par slepenu vienošanos. Orange ir uzņēmums ar saknēm Francijā (ienācis pārpērkot citu privāto operatoru) un MoldCell par kura īpašniekiem neko nezinu.

Patlaban visas kompānijas cīnās ar izdevīgiem un vēl izdevīgākiem mobilā interneta piedāvājumiem (līdzīgi kā pie mums), taču vietējie klienti vēl mokās ar 2 lietām, par kurām mēs jau sākam aizmirst: mainot operatoru ir jāmaina arī numurs un – augstas starptīklu sarunu cenas. Mierināju viņus, sakot, ka šo lietu sakārtošanās, visticamāk, ir tikai neilga laika jautājums, jo pie mums šīs lietas ir sakārtotas. Moldāvijā ļoti populāri ir priekšmaksas pakalpojumi un līdz ar to arī priekšmaksas karšu papildināšana ir ļoti ērta. To var izdarīt jebkurā attiecīgā operatora klientu apkalpošanas punktā vai veikalā (un tie atkal ir izvietoti burtiski ik pa pārsimt metriem), protams, arī internetā, bet interesantākie ir universālie maksājumu kioski, kuri arī izvietoti vai ik uz soļa – tajos ikviens var veikt dažādus maksājumus ar karti vai skaidrā naudā.

Laikam jau rakstīju, ka ULIMa konferences banketā brīnījos par to, ka greznā mielasta galdā bija arī visādi CocaCola dzērieni, tas pats bija arī īsajā rektora pieņemšanā Kultūras pilī. Bija vietējais vīns, bija minerālūdens un “kolas”. Studentiem stāstīju, ka tāda līmeņa pasākumos Latvijā mēs tomēr šos parasti galdā neliekam, viņi teica, ka te gan tas esot ierasti. Iespējams, arī neliels nacionālais lepnums, jo, izrādās, CocaCola ražotne/pildītava pirms 2 gadiem no Rumānijas pārcelta uz Moldovu. Šī ražotne apkalpojot Moldovu un Rumāniju – ērti, jo valoda ir viena. Viens no studentiem bija arī strādājis šajā kompānijā un teica, ka tas bijis ļoti vērtīgs un patīkams laiks. Kompānijas Moldovas filiālē esot labs vadītājs, kas arī par darbiniekiem rūpējoties un viņi patiešām esot motivēti strādāt.

Viņš bija lepns, ka pēc kompānijas pārcelšanas uz Moldovu būtiski pieaudzis ražošanas apjoms, jo pieaug realizācija. Protams, neviens no mums nedomā, ka tā būtu īpaši veselīga produkcija (lai neteiktu vairāk), bet pieprasīta ir. Izrādās, ka pārceļot ražotni CocaCola atrisinājusi vairākas problēmas. Ne tikai samazinātas darbaspēka izmaksas (kas bijis pamata iemesls), bet arī gandrīz pilnībā atjaunojusi ražošanas iekārtas – Rumānijā esošās ir bijušas novecojušas un ir bijušas gan jaudas, gan citas problēmas. Vēl viena interesanta lieta esot iznākusi. Vecajās iekārtās ražoti dzērieni dažādos “Eiropas” tilpumos (2 litru pudeles un vēl kādi, ko neatceros), bet Moldovā un Rumānijā pārējiem dzērieniem dominējot 1,5 litru pudeles. Protams, ne visi pircēji esot ievērojuši atšķirību tilpumā, bet visi redzējuši atšķirību cenā (tāpēc šie izskatījušies vēl dārgāki). Pārejot uz jauno rūpnīcu, pāriets arī uz 1,5 litru pudelēm ar attiecīgi proporcionāli zemāku cenu. Un tas esot izsaucis burtiski “pieprasījuma sprādzienu”, jo cilvēki pamanījuši, ka “kola kļuvusi lētāka”, pat nedomājot vai nepaskatoties, ka arī tilpums ir mainījies. Kompānija ļoti apmierināta – apgrozījums pieaudzis un turpina augt bez jebkādām papildu aktivitātēm. Protams, periodiski ir arī kādas akcijas, bet tas jau ir cits stāsts.

Pajautāju arī par to, kā te klājas PepsiColai. Jā, esot, bet ar ļoti mazu tirgus daļu. Kamēr Rumānijā abu konkurējošo kompāniju pozīcijas esot 50:50. Kāpēc tā? Īsti droši studenti nezināja, bet viena no versijām bija, ka CocaColai Moldovā ir bijuši aktīvāki izplatītāji un, iespējams, arī veiksmīgāks reģionālais vadītājs. Protams, patlaban ir nozīme arī faktam, ka šeit ir ražotne, kamēr Pepsi ved no Rumānijas. Mēs, vecie, vēl atceramies, ka PSRS ienāca tieši Pepsi, bet savu pozīciju noturēt nav mācējuši, arī Latvijā viņiem diez ko labi neveicas. Ķīmiskajā sastāvā šiem dzērieniem īpašu atšķirību nav, bet tirgus daļā ir. Tas interesanti. Protams, CocaColai ir plašāks dažādu produktu klāsts, varbūt arī leģendārās un patiešām skaistās Ziemsvētku reklāmas ir pie vainas – kas zina.

Starp citu, interesanti. Moldovā joprojām svin Jauno gadu, nevis Ziemassvētkus. Jā, protams, ir pareizticīgo Ziemassvētki, bet kā reliģisks, ne ģimenes pasākums.

Komentāri

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s