Jaša. 2.daļa

Joprojām strīdos ar saviem smalkajiem aparātiem, tālab bildes varu tikai solīt… 😦 Bet vēl vairāk stiept garumā rakstīšanu arī negribas, tāpēc ķeros vien klāt.

Jašā ieradāmies ap pusdeviņiem. Visu vēl mazliet klāja šeit tik ierastā rīta migla, cauri kurai pēkšņi pavērās majestātiska pils tepat ielas malā – nu gluži tāda kā skaistajās filmās. Nebiju gaidījusi. Turpat netālu arī nolikām mašīnu un sākām doties uz pili.

20121023-164511.jpgDiāna pastāstīja, ka pils esot milzīga un tajā esot tik daudz ko redzēt, ka tur varot vai visu dienu pavadīt. Pils arī bija galvenais brauciena mērķis, jo tieši to esot būvējis Stefans Diženais, kad pabeidzis savus lielos darbus Moldovas izveidē/nostiprināšanā. Drusku samulsām tikai par 2 lietām: diez no cikiem pils sāk strādāt un – vai biļetes var nopirkt ar karti jeb vajag rumāņu naudu. Neviens no mums nezināja atbildes uz šiem jautājumiem, tuvākais valūtas maiņas punkts vēl bija ciet. Nospriedām, ka vispirms aiziesim līdz pilij – paskatīties darba laiku un vai pieņem kartes. Tad, jo sapratām, ka nez vai 9os pili vērs vaļā, aizdosimies uz tuvējo lielveikalu, jo Diāna ātri vien atzinās, ka skaistuma vārdā un īpaši nepiedomājot uzvilkusi kurpes plikās kājās un tās berž jau tagad. Tātad – jānopērk zeķes. Tā kā mūsu tuvākais bija Auchan, nospriedu, ka apskatīšos arī, cik tur maksā mana mīļā kapsulkafija (ja nu dikti laba cena) un vai nav kādi Latvijā interesanti un neesoši kafijas veidi nopērkami.

Tuvojoties pilij migla sāka izklīst, smuki nobildējāmies pils priekšā (bildes kādreiz būs) un devāmies uz galvenajiem vārtiem/kasi. Un, uzrakstu izlasījušas, sastingām no šoka, tā īsti nespējot pat noticēt uzrakstītajam: PILS SLĒGTA RESTAURĀCIJAI. Tātad – pilī iekšā netiekam vispār. Uz zīmītes laipni uzrakstīts ietiekums apmeklēt citus pilsētas muzejus. 😦 KO TAGAD LAI DARA??? Tāds bija jautājums, jo pulkstenis vēl nebija ij deviņi, bet mūsu “dienas programma” pēkšņi izrādījās jau “izsmelta”. Pagājāmies gar vienu sānu – remonts, režģi, sēta priekšā, pagājāmies gar otru – tas pats. Tātad tiešām nekādu variantu. Gribējām jau saskumt, bet tas izrādījās priekšlaicīgi.

20121023-164341.jpgIzrādās, ka rumāņi te realizē ļoti interesantu partnerības projektu. Teritorijas ap pili (no trim pusēm, jo ceturtajā ir iela) ir nodotas (nezinu kāda tieši ir forma) privātai organizācijai, kura tur veido iepirkšanās un biznesa centru. Jau nodrebējāt šausmās? Veltīgi! Tik superīgu biznesa un vēstures simbiozi nekur citur neesmu redzējusi, tāpēc mēģināšu uzrakstīt.

Tātad – pils ir. Gar vienu fasādes pusi iet iela. Otrā – slīpumā, jo arī te ir Moldovai līdzīgās plašās nogāzes, ir pils parks jeb dārzs (nezinu, kā lai pareizāk nosauc), ko no trim pusēm apņem gandrīz jau pilnīgi pabeigtais biznesa un tirdzniecības centrs. Ar prieku jāraksta, ka izskatās ne vien iespaidīgi, bet patiešām labi, te piestrādājuši ne tikai “parastie”, bet arī ainavu arhitekti – pils parkā ir ne tikai strūklakas, bet arī baseini un tas viss pamazām un glīti pāriet to ietverošajās ēkās, kas sākas kā zemākas, bet attālinoties no pils paaugas līdz krietnam augstumam. Un plašums ir pietiekams – nekas nav saspiests.

20121023-164452.jpgMūsu pastaiga norisēja tā: vispirms, tātad, sabēdājušās, ka pils slēgta, nolēmām vismaz tad aiziet līdz Auchan – nolūkus jau aprakstīju. Bet, lai līdz tam nokļūtu, mums bija pa skaistām un plašām kāpnēm, kas ved lejā “ielejā”, jo pils ir augšpusē, garām vēl slēgtam “parastajam” tirdzniecības lielcentram, jādodas lejup. Vairākos līmeņos no kāpnēm atzarojās celiņi uz pils dārzu un greznajām marmora kāpnēm uz to. Protams, lieliska zālāja, rožu un citu stādījumu ieskautu. Un viss jauns vai nupat atjaunots. Staigājām, smaidījām, fotografējāmies – pa vienu taciņu uz priekšu, pa otru atpakaļ, pa trešo uz augšu, pa ceturto uz leju, jo skati tiešām lieliski. Noskatījāmies arī, kā tiek tīrīts viens no baseiniem. Tā kā teritorija tiešām plaša, staigājot, jūsmojot un bildējot attapāmies tikai no neierasta/jauna trokšņa. Kad pagriezām galvas “īstajā” virzienā, ieraudzījām, ka ir ieslēgtas strūklakas un “ūdenskritums”. Nosmējāmies, ka tagad liela daļa bilžu “jāpārstrādā”, jo ar strūklakām viss ir vēl skaistāk. Starp citu – strūklakas ieslēdza 10os. Tātad – gandrīz pusotru stundu bijām pavadījušas jūsmojot pils dārzā.

Vēl kādu pusstundu pafotografējām un tad beidzot bijām pietuvojušās veikala ieejai. Zeķes tika nopirktas, kafija apskatīta – maksāja apmēram tikpat cik Latvijā, interesantu veidu nebija, tātad – mana ekonomistes sirds var justies mierīga. 🙂 Jutāmies nopelnījušas otrās brokastis (pirmās bija mājās un vēl pa kādam auglim apēdām pa ceļam mašīnā), tāpēc sākām lūkoties pēc kādas jaukas vietiņas tās baudīšanai. Un atkal kompliments biznesam – pirmā stāva līmenī praktiski no visām trijām pusēm parku ieskauj jaukas āra un pusāra kafejnīcas. Arī glītas un dažādu labu firmu kafiju un uzkodas piedāvājošas, arī pa kādam alus dārzam. Bet viss ļoti gaumīgs un kvalitatīvs arī izskatā. Tad nāk 2-3 stāvu ēku līmenis un arī tām uz pils pusi pavērstas kafejnīcu un restorānu terases – skats uz pili vienkārši fantastisks. Protams, arī no šejienes (“kafejnīcu terases”) tapa virkne bilžu un jāatzīst, ka tieši visiespaidīgākās. Izklausās jau interesanti – no lielveikala terases izbaudīt un fotografēt pili, bet tieši tā te ir.

Pasēdēšanai mēs izvēlējāmies itālisku kafejnīciņu un kāds brītiņš pagāja, izbaudot kafijas un papļāpājot. Pēc tam devāmies šopingā – izbaudīt daudzos veikalus. Te nu atkal jāsaka mazliet par interjeru – tas ir majestātiski grezns, viss ļoti plašs. Nav prasts kičs, tiešam atkal varēja izbaudīt. Protams, viss marmorā. Arī dažu veikalu logos (ja tie ir “uz pareizo pusi”) brīžam kā pārsteigums pavīd lieliskais skats uz pili pāri parkam.

20121023-164413.jpgManas pavadones abas bija noskaņotas šo un to priekš sevis atrast, es biju “vagoniņš”, jo nekas īpaši vajadzīgs nebija. Lai būtu drusku interesantāk arī jums un parādītu, cik sarežģīts šis pasākums izvērtās, ja kāda prece mani ieinteresēja, tad atgādinu, ka Rumānijā ir atkal cita valūta un cena bija vispirms jāreizina ar “aptuveni četri”, lai tiktu pie Moldovas leju aptuvena analoga un tad ar 4,5 lai iegūtu aptuvenu nojausmu par preces cenu santīmos. Brīžam rēķināju galvā, brīžam ņēmu talkā iPhone kalkulatoru, bet vienalga tas bija nogurdinoši. Tāpēc ar prieku izbaudīju dažus superlielo firmu veikalus, kur cenu zīmē bija arī cena LATOS!!! Tas vismaz ātri deva priekšstatu, kaut iepērkoties, protams, cena mazliet atšķirtos dēļ valūtu konvertācijām.

Gan ērtās cenas, gan manas mīļās salātkrāsas dēļ tiku pie divām H&M rokassprādzītēm. Rīgā neilgi pirms manas lidošanas uz Moldovu tika atvērti divi H&M veikali, bet es tajos iegriezties neuzspēju, tāpēc nezinu vai tieši šīs ir nopērkamas arī Latvijā. Teorētiski ir – jo cenu zīmēs bija arī lati norādīti. Bet galvenais jau, ka man tās patīk.

Pārsvarā pa veikaliem staigājām kopā, bet, kad meitenes sadomāja iet grāmatnīcā, es, saprotamu iemeslu dēļ, teicu, ka neiešu. Bet – tā kā tuvumā citu mani interesējošu veikalu nebija, tad pagrozījos, pagrozījos un tad atcerējos, ka esmu savai draudzenei Ingunai apsolījusi Rumānijas krūzīti. Iegāju grāmatveikalā un turpat pie ieejas viņa mani gaidīja!!! Jauka krūzīte. Cena – kā jau parasti – ap 4 latiem. Nopirku. Un tagad, apsteidzot laiku, varu teikt – labi, ka nopirku, tālākajās mūsu gaitās krūzītes sastapām tikai vēl 1 reizi, bet tās bija gan dārgākas, gan daudz nesmukākas. Meitenes grāmatveikalā neko nenopirka. Es nopirku. 🙂

20121023-164401.jpgPēc trijiem sapratām, ka nu jau gan pietiek un devāmies paskatīties pilsētas veco centru – nav tālu.

Pēcpusdiena joprojām bija jauka un saulaina, apskatījām 5 jaukas baznīciņas, kas arī veido pilsētas vēsturiskās daļas asi – 4 ļoti vecas un katra pa savam skaistas, kā arī vienu jaunu – apaļu un elegantu katoļu baznīcu, kura bija gaiša un patīkama, lai pat neteiktu, ka eleganta arī no interjera viedokļa.

Bija arī podos sastādītu krizantēmu izstāde-pārdošanu un tāpēc kaut kad manā galerijā būs arī dažas koši puķainas bildes.

Ap četriem pazvanīja šoferis un jautāja, vai mums vēl nav apnicis.

20121023-164351.jpgNu, apnicis vēl īsti nebija, bet abas meitenes jau “maksāja nodevas par skaistumu” – abas bija izvēlējušās glītas, bet ne īpaši ērtas kurpes, abām kājas jau bija noberztas. Man, džinsās un krosenēs, nebija ne vainas.

Pasmējāmies par to arī un solījāmies, ka stundas laikā tiksim līdz autiņam.

Tad nu sākām palēnām doties atceļā no pilsētas un īsi pirms pieciem arī izbraucām atpakaļ uz Kišiņevu.

20121023-164429.jpgCeļā atkal pagāja 3 stundas, pēdējā no tām – atkal pa tumsu, bet tās pirmās divas bija skaistas, jo braucām pa Moldovai līdzīgu ainavu kur no lēzenām ielejām uzbraucām augstienēs un atkal laidāmies ielejās… Tas bija tipisks lauksaimniecības rajons un izskatās, ka rumāņi ir čakli – jau turpceļā novērojām palielu rosību (bija sestdienas rīts un pulkstenis ap pusastoņiem-astoņiem) – gan vīri un sievas dzina govis uz ganībām, gan sievas ganīja vistas vai zosis ceļmalā, gan viena vai 2 zirgu (patiesībā – zirdziņu, jo viņi ir maziņi) vilkti rati vizināja savus saimniekus dažādos virzienos, gan mazie veikaliņi bija vaļā… Lauki pārsvarā jau novākti un pilnīgi vai daļēji apstrādāti. Ciemos mājiņas mazas, bet vairums – košas, protams, krietna sēta arī ir svarīga, tālab mājiņas redzamas tikai fragmentāri un nosacīti. Man ir arī pa kādai bildei, bet ne visai veiksmīgas, jo no braucošas mašīnas bildēts.

Nu jau laikam atkal aizrāvos. Pietiks šovakar.

1 thought on “Jaša. 2.daļa

Komentāri

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s