Laiskā svētdiena un riebīgais zilzobis

Par Jašu rakstīšu rīt, cerams. Pati nesaprotu, vai patlaban esmu vairāk bēdīga vai dusmīga – man ir pilns telefons ar bildēm, bet nevaru tās jums parādīt, jo “zilzobis” (aplikācija, ar kuru var bildes in iPhona pārsūtīt iPadam) šodien nevēlas strādāt vispār. Jau iepriekš rakstīju, ka tas niķojas, bet šodien esmu mēģinājusi jau nez cik reizes – nekas nesanāk. Un tad arī rakstīt, bet bez bildēm nav nekāda prieka… 😦

Šodiena/svētdiena man bija neierasti mierīga. Vispirms jau nesteidzīgs rīts – paverot acis redzēju, ka solītās saules ārā nav, tad nu pagulēju ilgāk. Brokastoju ap desmitiem, ārā mazi padsmit grādi, bet joprojām migla. Negribējās tādā laikā iet pat uz tirgu. Tad nu lasīju un atbildēju uz e-pastiem (nebija gan īpaši daudz), izšiverējos pa internetu, drusku parunājos skaipā un tad beidzot (pēc 12iem) parādījās saule. Jāiet ārā!

Sāku ar pļāpīgu iepirkšanos. Mūsu tirgū ir vairāki “marinējumu galdi”, kur sieviņas tirgo pusrūpnieciski, bet tomēr mājās darinātus marinējumus, skābējumus, arī kompotus, adžikas un visu ko tādu. Tā kā man bija labs garastāvoklis un pircēju arī nebija daudz, tad papļāpājām mazliet. Taisnību sakot gan bija tā, ka es brīnījos un jautāju – kas tas un kas tas, viņas stāstīja un deva pagaršot.

Bija interesanti. Piemēram – skābēti arbūziņi (nelieli), skābēti āboli, skābēti dažādi pildīti dārzeņi. Piemēram – paprika pildīta ar kāpostiem un skābēta, vīnogu lapās satīti visādi dārzeņi un kopā tā kā sainītī sasieti un arī skābēti…, visam pieejama stiprā, skābā un mazāk skābā versija. Man, protams, vispieņemamākā bija mazāk skābā (stipro pat nepagaršoju, tas nav manā gaumē). Beidzās ar to, ka nopirku vienu “sainīti” ar skābētajiem dārzeņiem – būs man salātiņu/uzkodu dažādība nākamnedēļ. Jautāju arī par kizilu (“nonisti” sapratīs, kādēļ :)). Man piedāvāja tikai kompotu 3 litru burkā, kam dibenā kādu 5 cm kārtā bija kizils, pārējais – cukura sīrups. Ievārījumu viņas šogad neesot vārījušas. Žēl, to es, iespējams, būtu nopirkusi. Nodomāju, ka derētu nogaršot arī to izslavēto aivu ievārījumu, bet arī tā nebija – tikai kompots. Būs jāpaskatās kaut kur citur.

Protams, pēc tam sapirkos arī jau ierasto: tomātus, vīnogas, plūmes. Tiesa gan, viss pamazām kļūst mazliet dārgāks – rudens nāk, šie tagad nāk ne no lauka, bet jau no glabātuvēm. Bet vienalga – svaigi un maksimāli dabiski, vietējie. Vīnogas maksā pat līdz latam (visskaistākās lielās saldās un praktiski bez kauliņiem), tomāti līdz 60 santīmiem, skābēšanai piemērotie ir lētāki, kartupeļi – mazliet zem 30 santīmiem. Klāt vēl piepirku arī mazliet piena produktu: sieru, brinzu ar zaļumiem, skābo krējumu un tad jau varēja doties mājās. Ā, vēl arī iegāju gaļas produktu veikalā. Vakar Diāna man sacīja, ka vislabākie esot Pegasus firmas produkti un šodien pamanīju, ka man praktiski pie mājas ir 2 šīs firmas kioskiņi. Iegāju. Lēti tiešām nav (jau rakstīju – cenas apmēram kā pie mums, ja ne augstākas), bet šo to nopirku un līdz rakstīšanai paspēju arī pagaršot – labi.

Kad nu iepirkšanās darbiņš bija galā, saliku visu ledusskapī un devos “pārgājienā”. Šodienas plānā man bija vēl viens neizpētīts vietējais virziens – Riškaņas parka “tālais gals”. Sākuma doma gan bija vēl vienkāršāka – tuvējā parciņā atrast saulainu soliņu un bezmaksas wi-fi internetu palietot. Neizdevās, jo parkā visi soliņi bija bez atzveltnēm. Mana mugura pret tādiem soliņiem briesmīgi protestē.

20121021-213653.jpgTad nu devos vien tālāk. Riškaņas parks, pa kura “tuvo galu” pastaigāju pirms kādas nedēļas ir šejienei tipiskais “gravas parks” – pa vidu pa leju tek mazītiņa upīte, kuru uzpludinot izveidoti vairāki dīķi, uz pilsētas pusi parka maz, jo tā nogāze ir salīdzinoši lēzena un pilsēta “nonāk” gandrīz līdz lejai.

Otra nogāze ir stāvāka un tur tad nu “parks” (patiesībā gan pa nogāzi uz augšu tas ir taciņu izvagots mežs) ir līdz augšai, kuru rotā “betona briesmoņi” – pelēkās lielmājas.

20121021-213705.jpgLaiks bija ārkārtīgi jauks (ir bildes, kad pieveikšu savu niķīgo aparatūru, būs arī bildes), tāpēc ne vien glīti pastaigāju gar dīķiem, bet uzkāpu arī augšā gravas pretējā pusē. Kāpiens bija krietns (domāju, ka augstumā stipri līdzīgs Siguldas gravai), bet arī skats no augšas uz “manu” rajonu skaists.

Visinteresantākā bija vieta, kur pelēkie dzīvojamie monstri pēkšņi beidzas un sākas sarkanjumtotu mazo dzīvojamo ēku rajons. Kā ar cirvi nocirsta maiņa.

20121021-213715.jpgKad nu atgriezos “savā pusē” un sāku pa lēzeno “pilsētnogāzi” kāpt uz augšu, vienas ielas malā ieraudzīju “miniparciņu” – gar ielas malu ietve, tad zaļa josla, tad vēl viena ietve un tās malā soliņi ar atzveltnēm!!! Un saulīte arī tos apspīd, un uz viena soliņa vieta tieši kā priekš manis! Protams, apsēdos un kādu stundu atkal visu ko internetā padarīju. Jā, jā – arī te bija pieejams bezmaksas internets. Šai ziņā esmu patīkami pārsteigta, jo tas nekādi nebija pilsētas centrs, drīzāk pielīdzināms kādai Ķengaraga vai Purvciema nomales ielai. Mēģināju arī “pierunāt zilzobi” uz sadarbību, bet šis ne par ko. Pa to laiku saulīte bija noslēpusies aiz lielmājām un kļuva vēsāks. Jāceļas vien kājās.

Biju izlēmusi vēlās pusdienas ieturēt kādā ēstuvē. Aizbildinājums – tādā, kur ir ātrs wi-fi (parkos ir palēns), lai varu bildes vismaz Dropbox ielādēt un, ja paveiksies, atkal mēģināt pierunāt zilzobi. Šoreiz izvēlējos “Pizza Celentano” – arī turpat netālu no mājām. Biju ievērojusi, ka tur parasti ir daudz cilvēku, tātad vajadzētu būt normālai cenas/kvalitātes attiecībai. Tā arī bija. Ja jau itāliešu, tad itāliešu stils! Izvēlējos Lasagna Bolognese, Late kafiju un Panna Cota (mūsu piena ķīselis varētu būt tā attāls radinieks) un Lemonade (ar piezīmi – uz vietas gatavota). Garšīgi bija, un vispār jau pozitīvi tas, ka porcijas bija cilvēku, nevis milžu lielumā. Rēķins ap 5 latiem. Droši vien Latvijā būtu līdzīgs. Bet zilzobis vienalga nepadevās. Dropbox uzvedās tīri ciešami, kaut pēdējās bildes (šodien parkā bildētais) tā arī palika telefonā – kaut kas notika ar internetu. Nu, kad interneta nav, jāiet mājās. Tā arī darīju.

Tagad mierīgi dzeru tēju, kātējo reizi neveiksmīgi izcīnījos ar zilzobi un dusmojos, ka nevaru pat ielādēt citu aplikāciju, jo manam iPhone te nav pieejas internetam, ja neesmu wi-fi zonā. Kafejnīcā vēl nebiju pietiekami nikna, lai atrastu un ielādētu citu līdzīgu aplikāciju.

Rīt (pirmdien) man vakara lekcijas pie maģistrantiem. Pirms tam droši vien būšu pilsētā un augstskolā – visādus datordarbiņus padarīšu, ar kolēģiem šo to par tālāku sadarbību parunāšos un tā. Mājās būšu ap deviņiem, tad vakariņas un, cerams, nākamās sērijas rakstīšana.

Ceru, ka tie, kuri šo stāstu lasīs ne agrāk kā pirmdienas pēcpusdienā būs vinnētāji, jo domāju, ka līdz tam laikam būšu tikusi pie kādām bildēm, ko te var ielikt. Jo, protams, arī WordPress funkcionalitāte iPad versijā ir ierobežota – daudz mazāka kā no lielā datora.

Laikam biju tik nikna, ka pat zilzobis nobijās un brīnumainā kārtā nupat atļāva ielādēt 3 bildes. Bet tikai trīs. Un viss. Labi arī tā. 🙂

1 thought on “Laiskā svētdiena un riebīgais zilzobis

Komentāri

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s