Laižam pa kreisi – Jaša. 1.daļa

Vispār jau ar Moldovu ir vai nu interesanti, vai sarežģīti – kā skatās. Vienā brīdī, kaut ko tā kā pesimistisku runājot, viena no meitenēm sacīja – mēs jau tikai tāds mazs piedēklītis esam, un, galvenais, nevar saprast pie kā.

Ja skatāmies kartē, tad redzams, ka Moldovai jūras robežas nav, no 3 pusēm to apņem Ukraina, no ceturtās Rumānija, lielākā daļa robežu iet pa upēm – labajā pusē ir Dņestra un Ukraina, kreisajā – Pruta un Rumānija. Kā redzat pēc virziena norādes nosaukumā – devāmies tā kā uz Rumāniju. Jeb – formāli sakot, uz Rumāniju. To zinu skaidri, jo gan turp, gan atpakaļceļā nācās pastāvēt rindā pie abu pušu robežsargiem un mana pase ir ar 2 Moldovas spiedogiem bagātāka – vispirms es izbraucu no valsts, pēc tam – iebraucu atpakaļ. Bet pēc būtības – Jaša ir vēsturiskā Moldovas galvaspilsēta. Kišiņeva par tādu, ja nekļūdos, kļuva tikai tad, kad Moldova tika iekļauta Krievijas sastāvā kā guberņa. Vēstures annālēs Moldovas vārds (tiesa gan, ar dažādām robežām) ir sastopams jau ļoti sen, kamēr Rumānija ir vēsturiski daudz jaunāks veidojums… Viss ir apmēram tikpat samudžināts kā pie mums, tāpēc es nevaru garantēt absolūtu precizitāti, sauksim šo par “Ievas versiju”. 🙂

Jau drīz pēc savas ierašanās Moldovā sāku runāt ar meitenēm par to, ko vajadzētu apskatīt. Teicu, ka gribu arī uz Rumāniju. Meitenes ieteica visādas pēc viņu pieredzes skaistas vietas, bet tālu (vismaz 6 stundu brauciens uz vienu pusi), jo Rumānija patiešām ir liela. Man tā kā šķita, ka dikti daudz laika nosēdēt ceļā negribu un īpaši ērta tā sēdēšana nav, jo nav arī komfortabla transporta un labu (Eiropas izpratnē) ceļu (tie ir apmēram tādi paši kā mūsējie vai mazu liet sliktāki). Tad nu vienā brīdī pati ķēros pie Rumānijas kartes pētīšanas un pamanīju, ka netālu no Moldovas robežas un salīdzinoši tuvu Kišiņevai ir pilsēta ar nosaukumu, ko latviskoju kā Jaša (moldāvi paši izrunā bez burta “a” galā). Paskatījos wikipēdijā un ar priecīgu pārsteigumu ieraudzīju jums nu jau zināmo – ka tā ir senā Moldovas galvaspilsēta. Google Maps rādīja, ka līdz turienei ir nepilnu 3 stundu brauciens (nu jā, tur jau uz robežas stāvēšanas laiks nav iekšā) – tātad – tīri pārciešams attālums.

Teicu meitenēm, ka gribu uz Jašu. Jā, viņas attapās, neesot slikta doma. Viņas, protams, zināja, ka tā ir senā galvaspilsēta, bet nezinājušas vai tas mani var interesēt. Var, es teicu. Tikai jāizdomā kā turp nokļūt. Diāna laipni pieteicās braukt ar mani kopā un mani tas priecēja, jo Rumānijā nevar tik brīvi runāt krieviski kā te. Sākām jau pētīt autobusu biļešu cenas un uzzināju, ka tas, protams, velkas dikti ilgi, bet – neko darīt. Tad Diāna jautāja, vai vēl viena no augstskolas kolēģēm nevarot braukt ar mums kopā – viņa arī neesot bijusi Jašā. Kāpēc ne! Un tad man radās ideja!!!

Mēs jau esam trīs, vai tik šajā gadījumā auto noma jau nevar kļūt apsverama (par ērtībām un ātrumu pat nerunājot). Diāna sākumā apmulsa, jo nebija par to iedomājusies (nu jā, viņai pašai nav tiesību), bet tad sacīja, ka viņai arī doma patīkot. Jānoskaidro kā ar to auto un jāparēķina. Es, ikdienā redzēdama kā brauc moldāvi, teicu, ka, protams, varam ņemt īres auto un gan jau es galā tikšu, bet labprāt tomēr redzētu pie stūres kādu citu. Tā nu bīdījām šo domu uz priekšu, kamēr Diāna sacīja, ka esot sameklējusi šoferīti, kurš ar savu auto mūs ir ar mieru izvizināt. Tas maksāšot 1300 lejas jeb ap 57 latiem. Ar visu nepieciešamo (degviela, ceļu maksa, šoferīša darbs). Trijām autobuss nemaksā daudz mazāk, tāpēc ar prieku teicu, ka esmu ar mieru. Un tā nu šorīt 5.30 (protams, runāts bija 5.00) ceļā devāmies četratā. Un bija labi, jo varējām arī par visu ko papļāpāt un par šo pļāpāšanu tad nu arī būs šodienas stāsts. Par Jašu – rīt. 🙂

Vispirms sveiciens Latvijas ceļu policistiem. Šī suga laikam visā postpadomju pasaulē ir vienāda. Protams, ka autiņš, kurš sestdienas rītā ap pussešiem brauc pa ceļu ir jāaptur. Protams, galva (gandrīz līdz viduklim) ir jāiebāž pa logu salonā, lai izostītu, kā tad ar alkoholu un tad, ar nelielu vilšanos, jāpaspiež šoferītim roka un jānovēl laimīgs ceļš. Dokumentus pat nepārbaudīja. Viss kā pie mums, vai ne?

Bet tagad par “lielāka” mēroga attiecībām – starptautiskajām. Moldāvu attiecības ar rumāņiem ir interesantas. No vienas puses, cik saprotu, rumāņi ik pa brīdim pret moldāviem izturas diezgan nejauki – kā pret jaunākajiem (ja ne dumjākajiem) brāļiem, jo paši taču jau ir Eiropas savienībā, kamēr moldāvi nav. No otras – ko mēs (un ES) domājam par rumāņiem? Neko jau daudz citādāku. Manas “zināšanas” par Rumāniju aprobežojas gandrīz tikai ar Drakulu (diemžēl) un par rumāņiem kā par tiem blēžiem ar autiņiem uz Latvijas ceļiem, kas periodiski uzrodas un cenšas izmangot naudu vai kā citādi apšmaukt lētticīgos. Protams, ne jau visi rumāņi ir tādi un arī tas ir tiesa, ka daudz moldāvu ir devušies un joprojām dodas uz Rumāniju labākas dzīves meklējumos. Un tas nav sarežģīti, jo valoda praktiski ir viena.

Tiesa gan, mani šodien pārsteidza Diāna, sakot, ka viņa ir laimīga katru reizi, kad dzird rumāņus runājam rumāniski. Tas esot tik skaisti! Kā, lūdzu??? – es pārjautāju. Nu tā, viņa atbildēja, – rumāņu runātā rumāņu valoda esot daudz skaistāka un klasiski pareizāka par Moldovā runāto. Kāpēc? Divi iemesli. Pirmais un saprotamais – moldāviem esot tāds kā neliels savs (vai pat vairāki) dialekti, bet tā nav lielākā ķeza. Lielākā – moldovā runātā rumāņu valoda esot ļoti sabojāta – rusificēta. Un tam nevar nepiekrist. Jo, pirmkārt, Krievijas ietekme bija tik spēcīga, ka Moldova atteicās no latīņu rakstības un pārgāja uz kirilicu. Arī manā rīcībā esošā Kišiņevas (un otrā pusē – Moldovas) karte ir tajā briesmīgajā formā – moldāvu nosaukumi ar krievu burtiem uzrakstīti. Ne vien izskatās dīvaini, bet mainās arī izruna. Nu, iedomājaties, šādu rakstību un izrunu, piemēram: Siguļda, Ventspiļs, Jurmala (bez garumzīmes)… – nu tā, kā saka krieviski. Un gadu desmitu gaitā arī moldāvi paši daudzus savus nosaukumus un vārdus sākuši izrunāt pēc krievu modes. Klāt vēl krievu tradīcija, taisīt “anovkas” un līdzīgus brīnumus. Piemēram, vieta, kur es dzīvoju oriģināli saucas Riškaņ, bet krieviski – Riškanovka. Un tā viscauri.

Rezultāts? Moldāvu attieksme pret krieviem un Krieviju (vēlāk arī PSRS) ir neviennozīmīga. No vienas puses – manis nupat uzrakstītais. No otras – cariskā Krievija atbrīvoja Moldovu no osmaņu jūga, kurš moldāviem dikti nepatika. Par to atkal labas atmiņas. Un, lai kokteilis būtu pilnvērtīgs, vēl klāt Molotova-Rībentropa pakts, kas faktiski izveidoja 2 valstis to patreizējās (bet nekad iepriekš nebijušās) robežās – Rumāniju, ko savāca Hitlers un Moldovu, kas palika Staļinam. Un, lai nevienam nenāktu pat prātā “separātiskas domas”, te tika intensīvi potēts, ka moldāvu valoda ir īpaša un unikāla, ka ar rumāņiem viņiem nekāda liela sakara nav, jo pat alfabēts taču atšķiras (un mēs zinām, kāpēc…)… Varētu teikt – sviests, bet – tāda nu ir bijusi realitāte.

Vēl no trešās puses – tā kā Moldova ir salīdzinoši maza, protams, tā nevar saražot visu sev nepieciešamo. Attiecības ar Krieviju ir sarežģītas (pārsvarā – dēļ neatrisinātā Piedņestras jautājuma), rumāņi ceļ degunu gaisā un starp Rumāniju un Moldovu ir novilkta ES ārējā robeža, līdz ar to preču apmaiņa nav vienkārša. Tad nu kā sakarīgākais sadarbības partneris paliek Ukraina un tā arī ir – lielākais “ārzemju” produktu piegādātājs ir tieši viņi.

Visa tā rezultātā Moldovā ik pa brīdim ir tā “nesaprotamā piedēkļa sajūta”. It kā ir skaidrs, “kas mēs esam”, bet nav īsti skaidrs – ar ko un kādā formā “draudzēties”. Daļa iedzīvotāju gribot apvienoties ar Rumāniju, daļa – iestāties ES, daļa – draudzēties (ja ne vairāk) ar Krieviju, bet vēl atlikušie – pilnīgu neatkarību – ne ar vienu īpaši nedraudzēties. Tā nu valsts “šūpojas uz vietas” jau ne pirmo gadu. Vienudien mans blakussēdētājs trolejbusā lasīja avīzi Kommunist.md…

Bet vēsture ir skaistām uzvarām un slaveniem karavadoņiem bagāta, dižākais ir manis jau iepriekš minētais Stefans Dižais un par viņu būs arī rītdienas stāsts. Protams, moldāvi lepojas arī ar savu seno valodu (tās nosaukums ir cēlies no “romāņu” – tātad, vistiešākajā saistībā ar Romu) un kultūru, jo latīniskā izcelsme nav noliedzama un arī valoda skan jauki, ir vārdi, kas vienādi vai līdzīgi ar itāļu vārdiem. Piemēram – “buna seara” – labvakar. Drusku citādāk raksta, mazliet citādi izrunā, bet līdzība un radniecība nav noliedzama. Starp citu, Kišiņevā ir arī slavenās vilkumātes ar Romulu un Remu kopija. 🙂

Nu jau laikam pietiks. Turpināšu rīt. Pielieku pāris bildes. Gan ar “laba/veiksmīga” ceļa vēlējumu, gan divas (ne dikti kvalitatīvas) “ainavas”, lai dotu kaut vai kādu priekšstatu par skaistajām plašajām ielejām/”kalniem”. Jo brauciens atkal bija skaists (kad nebija tumšs).

20121020-212729.jpg

20121020-212744.jpg

20121020-212757.jpg

Komentāri

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s