Rozes sniegā un aligators uz galda

Šis būs īsais stāsts ar nelielu fotogaleriju par nupat aizvadīto svētdienu. Tā nu iznāca, ka ar Pateicības dienu saistītās brīvdienas mums bija teju nedēļu garas: oficiāli tās sākās pagājušajā trešdienā, bet jau pirmdien un otrdien gan lekciju, gan studentu tajās bija mazāk nekā parasti – daļa jau bija devušies kaut kur projām… Nodarbības atsākās pirmdien 29.novembrī. Ko es darīju pa svētkiem? Kārtīgi slinkoju (cik var mācīties!), biju 2 viendienīgajās ekskursijās trešdienā un ceturtdienā: 1 stāsts jau bija, otru uzrakstīšu, cerams ka tuvākajās dienās.

Melnajā piektdienā aizgāju uz 1 veikalu un par 22$ nopirku 4 apģērba gabalus (1 bērnu, 3 pieaugušo – sportam). Bet kopumā jāsaka, ka, ja gribēji īpaši lēti iepirkties – bija jāpameklē (es jau arī zināju, kurp gāju). Latvijā laikam šīs aktivitātes bija pat aktīvākas nekā ASV – internetveikalos šis un tas bija un jau iepriekš nopērkams, parastie veikali nebija dikti iespringuši uz īpašām atlaidēm, līdz ar to vismaz mūsu apkārtnē vājprātīgi pircēju pūļi nebija vērojami.

Sestdien mācījos un izbraucu līkumiņu ar velo, jo laiks bija tīri jauks, kaut pavēss. Svētdien – abos galos akal mācījos (un uzrakstīju tepat 2 stāstiņus – kad galīgi apnika mācīties). Pa vidu ar kolēģi izlēmām beidzot aiziet un izmēģināt vienu no divām mūsu tuvumā esošajām jūras velšu ēstuvēm.

Laiks diezko patīkams nebija – sniga slapjš sniegs, bet šī bija tā diena, kad manā telefonā bildes sanāca skaistākas nekā ar aci redzams – dažreiz tā ir. 🙂 Jau rakstīju, ka absolūtais vairums koku jau ir bez lapām, bet daži vēl varonīgi turas – kā bildē redzamais četrkrāsainais – jā, tas atkal ir viens koks, kurā vienlaicīgi ir gan zaļas, gan dzeltenas, gan oranžas un sarkanas lapas. Kā kurš zars izvēlas krāsu, to nesaprotu, bet izskatās neticami skaisti. Tāpēc atkal nenoturējos un tālāk pievienotajā fotogalerijā redzēsiet gan vairākus kokus no šīs vietas, gan apsnigušas ziedošas rozes, gan eglīti, ko skaisti rotā sniedziņš – viss vienā dienā un apmēram 1 kilometrā. 🙂

Arī šoreiz biju izpildījusi mājasdarbu – biju apskatījusies, ka šai ēstuvei ir interesants interjers un tas bija iemesls, kādēļ sākām tieši ar šo vietu – arī jūs to mazliet redzēsiet fotogalerijā. Protams, viss jūras un krabju stilā.

Miers, mīlestība un krabji – labs moto, vai ne?

Tiesa gan, tā īsti nesapratos ar ēdienkarti: tika pārsvarā piedāvāti visādi kombo – cenā sākot ar kādiem 36$ un kārtīgi uz augšu, tie esot 2+ cilvēkiem domāti komplekti ar dažādiem jūras mošķiem plus kādas piedevas. Tā kā mana kolēģe bija nolēmusi, ka viņai būs zupas diena (atslodze pēc kopā ar amerikāņiem pavadītas Pateicības dienas un ar to saistītas pārēšanās), bija skaidrs, ka kombo šoreiz nebūs mana izvēle. Tad nu īsajā mazo ēdienu ēdienkartē meklēju kaut ko sev un paliku pie…

Nu, protams – tiem, kuri atceras šī stāsta nosaukumu jau ir skaidrs – pie aligatora. Tie ir tie panētie gabaliņi ar kuriem glīti izrotāti frī kartupeļi. Tas ne tuvu nebija viss aligators, bet arī cena bija ok – mazliet zem 10 dolāriem. Kā garšoja? Vislabāk laikam to noraksturoja viens no mūsu kolēģiem, kurš arī ir aligatoru mēģinājis: kā vistas gaļa ar zivs garšu. 🙂 Es saku – man garšoja, labprāt vēl kādreiz un kaut kur šo zvēru savā šķīvī redzēšu. Pielieku saiti uz nelielo fotogaleriju (tur būs virsrakstā solītās rozes sniegā, kā arī vairāk ēstuves bilžu, lai varat papriecāties par interjeru un sameklēt vēl vienu aligatoru).

Bet noslēguma noskaņai – kaut kas no 1956. (!) gada – See you later aligator! Bila Haleja un grupas Comets izpildījumā.

Komentāri

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s