Mana iepazīšanās ar Arnštati sākās ar Bahu, jo viņa piemineklis ir pilsētas centrālajā/Tirgus laukumā – jauneklis visai brīvā pozā uz Rātsnamu skatās. Es šī laukuma malā visus 3 mēnešus dzīvoju un strādāju, tātad – ne dienu bez Baha. Vispār jau skaisti simboliski iznāk – pēdējais no maniem Vācijas vasaras stāstiem ir par viņu. Jā, protams, stāsts ir par slaveno komponistu, arī sava laika ērgeļu un klavieru (ja tā laika instrumentu var šādi nosaukt) virtuozu, kuram nācies darīt arī citus, ne tik mīļus darbus. Taču, tā kā mani vairāk interesē cilvēciskā puse, stāsts būs par to.
Ja sākam ar faktiem, tad Bahs dzimis 1685.gadā no Arnštates netālajā senajā valdnieku rezidencē Eizenahā (uz to gan neaizbraucu), ģimenē, kur jau paaudzēm bijuši baznīcas un galma mūziķi. Viņš bijis jaunākais, astotais bērns un vecāki viens aiz otra nomiruši, ka viņam kādi 9 gadi bijuši. Tēva īsi pirms nāves apprecētajai otrajai sievai diezko liela interese par puiku nav bijusi, un viņš devies dzīvot pie viena no vecākajiem brāļiem, kuram ir ļoti pateicīgs gan par vispārējo, gan muzikālo atbalstu, gan palīdzību skolas gados. Vispār jau Johans Sebastians ir bijis ģimenē pirmais, kurš ar skološanos ticis tik tālu, ka ar viņa diplomu varētu arī augstskolā stāties.
Centīgs puisis? Kas to vairs īsti zina, bet muzikāli apdāvināts noteikti un viens no iemesliem ilgus gadus skoloties ir bijis ļoti prozaisks – pret palīdzību dažādos (arī muzikālos) darbos, viņš varējis par velti mācīties un skolas telpās arī dzīvot. Skolu pabeidzot tieši dzīvesvietas problēma bija viena no galvenajām. Kurp tagad doties? Arnštate bijusi pirmā Baha darba vieta pēc skolas beigšanas un šeit pavadīti 4 gadi. Tiesa, viegli nav gājis ne darba devējam – rātei, ne pašam darbiniekam. Te rātes kungiem licies, ka viņš jocīgu (savējo) mūziku baznīcā spēlē, te atkal puisim pašam galīgi nav paticis kora puikas dresēt un viņš, nevienu nebrīdinājis, pagarākā atvaļinājumā pēc jauniem iespaidiem aizdevies…
Arnštates laikā viņš dzīvojis pie saviem radiniekiem – protams, arī Bahiem un paaudžu paaudzēs mūziķiem (ēka ir saglabājusies, tajā ir dažas Sebastianam veltītas istabas). V
ienā no Arnštates Bahu meitām – Marijā Barbarā – iemīlējies un savu Arnštates gaitu beigās arī apprecējis. Viņiem bijuši 7 bērni (3 gan miruši mazi).
ienā no Arnštates Bahu meitām – Marijā Barbarā – iemīlējies un savu Arnštates gaitu beigās arī apprecējis. Viņiem bijuši 7 bērni (3 gan miruši mazi). Pielieku bildes, kur vienā redzama Arnštates Baha baznīca no ārpuses, otrā – no iekšpuses.
Ārpuse, kā redzat, visai necila – masīva ēka ar mazliem lodziņiem un tālab iekšā ieejot kontrasts vēl lielāks. Atzīšos – neesmu diezko čakla baznīcapskatītāja un, ja ne ekskursija, droši vien šajā iekšā iegājusi nebūtu – nu nepievilināja mani šāda āriene. 
Tiesa gan, Baha laikā gan tā tik gaiša neesot bijusi.
Tiesa gan, Baha laikā gan tā tik gaiša neesot bijusi. Kad nu nesaprašanās Arnštatē pagalam samilzusi, viņš kādu brītiņu pastrādājis netālajā Mūlhauzenas baznīcā, bet tad saņēmis hercoga uzaicinājumu doties uz Veimāru, kur strādājis 9 gadus – no 1708. līdz 1717., būdams gan baznīcas, gan laicīgos darbos aizņemts. Gājis jau visādi, jo mūziķu darbi stabili nav bijuši, plus vēl paša talantīgā jaunekļa asais raksturs, kā arī valdnieku cieņa krasā kontrastā ar līdzmūziķu un dažādu puspriekšnieku skaudību… Arī ģimene augusi un par to bijis jārūpējas.
No 1723.gada līdz savai nāvei 1750.gadā Bahs ar ģimeni dzīvojis Leipcigā. Tur uzstādīts un joprojām stāv vienkāršais, bet, kā vēsturnieki apgalvo, pats pirmais Baham veltītais piemineklis – par to parūpējies arī ļoti slavenais komponists Mendelsons (pareizi gan esot Mendelszons).
Arī Leipcigā Baham bijuši dažādi darbi, no kuriem interesantākais – pilsētas baznīcu mūzikas direktors – rūpējies par repertuāru, protams, turpinot arī pats rakstīt. Tāpat viņa uzdevums bijis arī Tomasbaznīcas zēnu kora pārraudzīšana (to var salīdzināt ar mūsu Rīgas Doma skolas zēnu kori – puiši dzīvo internātā, mācās skolā un arī dzied). No ēkas, kurā Bahs dzīvojis saglabājies tikai tās otrs gals un tur pielikta piemiņas plāksne Baha otrajai sievai Annai Magdalēnai. Kāpēc tā? Nav saglabājušies ne Baha pirmās, ne otrās sievas attēli, zināms vien, ka abas bijušas muzikālas un Anna, neilgi pirms iepazīšanās ar Bahu, bijusi dziedātājas karjeru uzsākusi. To gan nācies pamest, jo Baham pūrā nāca 3 bērni un arī pašiem piedzimuši 13 (!), no kuriem gan 5 miruši vēl pirms 5 gadu vecuma sasniegšanas. Būdama krietni jaunāka par vīru, Anna visu savu laiku veltījusi tikai ģimenei, uzaudzinot 10 bērnus.
Piemineklis Baham Leipcigā ir arī pie Tomasbaznīcas – tajā viņš ne tikai strādājis, bet arī apglabāts. Gide lūdza mūs pievērst uzmanību viņam labajā rokā esošajam nošu rullim un mēteļa vidējām 2 neaizpogātajām pogām (ja te par tumšu, cerams, galerijā varēs labāk redzēt).
Jo – Bahs esot diriģējis, turot rokā nošu rulli (zizlis toreiz vēl neesot lietots) un tad, kad nu nošu rullis nav bijis vajadzīgs, tas iebāzts drošajā vietā – zem mēteļa – tāpēc tās neaizpogātās pogas. Nekādu somu vai kabatu.
Protams, arī Leipcigā ir arī viņa vārda nosaukta iela, kafejnīcas un kas tik vēl ne.
Nākamā bilde tapa Leipcigā, tieši pretī Tomasbaznīcai un Baha piemineklim. Starp citu, tikai šodien, jau kuro reizi (bet pēdējo šovasar) kopā ar kolēģiem ejot pusdienās uz netālo restorāniņu Zelta saule, ievēroju, ka tā uz ielas izlikto ēdienkarti tur Bahs… Pēc tam pamanīju arī priekštelpā pie sienas piestiprināto plāksni, kurā rakstīts, ka šajā namā uz muzikāliem pasākumiem pulcējušies muzikālās Bahu ģimenes pārstāvji.
Var jau būt, jo tās 2 ēkas Arnštatē, pie kurām redzēju plāksnītes, ka tur Bahi dzīvojuši, atrodas tuvu un ir nelielas, kamēr šajā ēkā naktsmājas un ēdināšana esot pieejamas jau ļoti sen….
Pielieku saiti uz nelielu Baham veltītu fotogaleriju. To veido bildes no dažādām pilsētām, tādēļ ieliku kopskatā redzamus starpvirsrakstiņus.
Ar šo tad, šķiet, mans šīsvasaras Vācijas seriāls ir galā (ja vien piepeši kaut ko ļoti pastāstāmu neatcerēšos). Ceru, ka ceļš uz mājām nebūs stāstīšanas vērts, jo viss it kā zināms. Pēc kāda laiciņa sakārtošu fotogalerijas un saiti uz tām ielikšu Vācijas sadaļas pirmajā lapā.
Tas brīdis nu ir klāt – aizvadu savas lieliskās Vācijas prakses vasaras pēdējo nedēļu. Par pašu nedēļu nekā īpaša ko rakstīt nav, jo ne vairs īsti šeit jūtos, ne vēl mājās var doties… Notiek visāda veida astu sasiešana: atsevišķā mapītē lieku SportIdentam atstājamos failus, gatavoju pa kādai atskaitei, nobeidzu vēl pēdējos šeit iesāktos darbus un plānoju Latvijā darāmo.
Nekādus ceļojumus vairs ieplānojusi neesmu, atlicis vēl tikai kādu no iekrātajiem stāstiem uzrakstīt. Tā kā šodien lasīju, ka Ušakovs tomēr atzinis, ka Rīgas remontus solītajā laikā nepabeigs un sācis arī Satiksmes departamenta vadības purināšanu, tad uzrakstīšu īsu, bet tematiski ļoti labi iederīgu gabaliņu – par Arnštates bruģi.
No šāda viedokļa (kad kājās nav papēžkurpju), to var pat atzinīgi papētīt. Piemēram, vairākās pilsētās esmu redzējusi arī, ka ar bruģakmeņu krāsām tiek dažādi braucējiem un gājējiem domāti apzīmējumi veidoti – kā šajā Snēkā tapušajā bildē redzams.
Ārpus Arnštates centra gājēju celiņi dažviet ir izlikti ar betona bruģi, bet vecpilsētā lepni dižojas īsta akmens gabaliņi. Vēl interesantāk – vienā skvēriņā ir speciāli izveidota taka, kas ar dažāda veida bruģi un dažādos rakstos izlikta. Katram fragmentam klāt plāksne ar uzrakstu – kas tas par akmeni un kuras vecpilsētas vietas šādi bruģētas. Arī raksts atbilst attiecīgajam bruģējumam.
Tā kā vecpilsētas ieliņas ir kalnainas, līkumainas un dažāda platuma, tad bruģa meistariem ir bijis ko ņemties un, ja gribētu, vai katru stūri varētu bildēt paraugam. Bet tik apsēsta es tomēr neesmu, pielieku vienu bildi ieskatam. Ja ir interese, tad ieskatoties gan manās Arnštates, gan citās galerijās, skaisti izliktu bruģi ne vienā vien bildē var redzēt.
Diezgan daudzās vietās pie ēkām bruģī iestrādāti šādi elementi. Izrādās, tās ir piemiņas zīmes holokausta laikā iznīcinātajiem ebrejiem. Tās izvietotas pie mājām vai ēku vietās, kur konkrētie cilvēki dzīvojuši.
Kā jau rāda nosaukums, šoreiz būs mazliet dīvains stāsts un sākšu ar mazu taisnošanos. Kad gatavojos pirkt vilciena biļeti Leipcigai (tālajos braucienos ar ātrvilcieniem ir jāpērk biļetes uz konkrētu vilcienu, nevis brīvās kā tuvajos – brauc cikos gribi, bet ar vietējās satiksmes vilcienu), viens no maniem kolēģiem tā kā pabrīnījās: uz Leipcigu? Tur taču nekā nav…
Šoreiz ekskursijas laikā uzzināju par tik daudziem interesantiem objektiem, ka no sirds varu vai nu ieteikt Leipcigu plānot uz vairākām dienām vai – ar rūpīgi izvēlētiem dažiem objektiem, jo visus apskatīt jau nevar paspēt nekad. Un te nav runa par muzejiem – tie ir pārsvarā centrā un arī tajos var daudz laika pavadīt.
Acis piesaistoši ir abi ļoti greznie Leipcigas Rātsnami. Vecais ir slavens kā tipiska renesanses laikmeta būve, celts 1556.gadā un esot uzbūvēts 11 mēnešu laikā. Tas atrodas pašā centrā un tagad tajā ir arī muzejs, kura eksponātu skaitā ir gan slavenā vācu gleznotāja Krānaha gleznas, gan arī Mārtiņa Lutera rokraksti un viņa sievas laulības gredzens.
Jau vecais Rātsnams man šķiet liels, bet 1905.gadā izrādījies, ka rātei tajā vietas vairs nu nekādi nepietiek un mazliet attālāk uzcelts otrs – nu tiešām gigantisks, pēc īpatnējā torņa to pamanīsiet arī galeras bildēs, kas no Panorāmas torņa fotografētas.
Jau agrāk esmu rakstījusi, ka mazliet uzmanos un izvairos no nejaušiem zoodārzu apmeklējumiem – man nepatīk, ja tās ir, atvainojiet, diezgan smirdīgas un šauras dzīvnieku mocību vietas (kā, Kišiņevā un Timišoarā), bet esmu redzējusi arī patiešām labus – ASV). Un man ir mazliet žēl, ka pietrūka laika Leipcigā – ar autobusu garām braucot gids vietējo slavēja kā tādu, kur dzīvnieku sugu gan paliekot mazāk, bet to dzīves apstākļi aizvien tiekot uzlaboti un mazliet pavīdējušais samērā jaunais milzīgais futūristiskais kupols vispār esot īsta daudzlīmeņu tropu dzīvnieku paradīze.
Ļoti interesants esot arī mazliet attālāk bijušajā gāzes tornī (mums Rīgā arī vairāki tādi ir) izveidotais Panorāmetrs – apaļa izstāžu zāle (diametrs 57 metri, augstums – 49), kurā uz pusotru-diviem gadiem tiek iekārtotas iespaidīgas 360 grādu ekspozīcijas, patreizējā ir veltīta zemūdens pasaulei – Lielajam barjeru rifam pie Austrālijas.
Bet lielajiem? Lielu kvartālu aizņem ļoti modernā Mediju pilsēta, kur atrodas filmēšanas paviljoni, radio un TV kompānijas, kā arī viss cits mūsdienu medijiem vajdzīgais. Gide lepni stāstīja, ka tieši tur esot arī paviljons, kurā kaut kāds Vācijā mega populārs seriāls tiekot filmēts…
Vēstures stundās man kaut kā garām paslīdējis fakts par 1813.gada Leipcigas kauju – tajā piedalījušies ap 600 tūkstošiem karavīru un ap 100 tūkstošiem krituši. Kas pret ko? Vienkārši sakot – Napoleons pret sabiedroto grupu, ko veidoja Krievija, Prūsija, Austrija un Zviedrija. Zaudēja Napoleons. Un paši leipcigieši (Saksija) bija nepareizajā – zaudētāju pusē…
Bet nu labi, vēl uz mirklīti atgriežamies pie Leipcigas kaujas. Tagad tajā vietā ir parks un gigantisks memoriāls. Tā lielumu mazlietiņ var novērtēt, augšējā bildē salīdzinot cilvēku augumus ar akmens veidojuma proporcijām. Vai – redzot, cik milzīgs tas izskatās arī no Panorāmas torņa – gluži kā milzu kalns, kas tālumā slejas pāri visam pārējam.
Viens no iemesliem, kāpēc Leipciga ir plaukstoša pilsēta, ir arī tajā vai pie tā izvietotās ražotnes. Leipcigā joprojām ir šis un tas no sīkās mašīnbūves (piemēram,poligrāfijas iekārtas), bet pēc 2000.gada šeit ļoti modernas rūpnīcas atvēruši tādi automilži kā BMW un Porsche.
BMW rūpnīca atklāta 2004.gadā un tās ne mazāk futūristisko apmeklētāju centru projektējusi Zaha Hadida. Arī šeit ir iespējamas ekskursijas pa rūpnīcu, pie tam 2 veidu: ar stāstu par parastajiem vai elektromobiļiem, jo te top gan visi elektriskie BMW, gan mazo ciparu parastās degvielas izmantojošie modeļi. Te nodarbināti ap 5200 cilvēku un dienā top vairāk kā 700 jauni BMW.
Kad uzjautāju šefam, ko viņš par Leipcigu domā, saņēmu atbildi, ka tā neapšaubāmi esot šīspuses dzīvelīgākā un plaukstošākā pilsēta, un vispār viņš uzskatot, ka Vācijā savā attīstībā par to pārāka patlaban esot tikai Berlīne. Protams, fakts, ka Leipcigā ir vairāk kā 40 tūkstoši studentu, daudz zaļuma un jaunu sporta un atpūtas bāzu arī nāk par labu.
Gide jau eksursijas sākumā teica, ka Leipcigā nekad neviens valdnieks nav rezidējis – brīnumaini rets gadījums priekš visādiem valdniekiem bagātās Vācijas.
Un tirgotājiem ir gudriem jābūt vai gudrus palīgus vajag, tālab jau 1409.gadā šeit izveidota universitāte – otra vecākā Vācijā. Abu šo faktoru rezultātā Leipciga veidojusies skaista, bagāta un brīvdomīga. Vēsturiski Leipcigā attīstījusies tekstilrūpniecība, kā arī izdevniecības un poligrāfija (brīžam Leipcigā pastāvējušas pat vairāki simti izdevniecību un apmēram tikpat tipogrāfiju). Un tad jau tikai saprotami, ka arī šo nozaru iekārtu būve gājusi līdzi – tā teikt, lai viss ātri un uz vietas pieejams.
Interesanta vieta ir Augusta laukums (Augustplatz) vienā no vecpilsētas stūriem. Šeit satiekas gan Panorāmas tornis, gan ekstravagantā universitātes jaunā ēka, gan slavenā simfoniskā orķestra mājvieta (gide, nezinot, ka esmu no Latvijas lepni teica, ka viņiem esot pasaules klases diriģents – Andris Nelsons; sīkums, bet patīkami). Attēlā – orķestra mājvieta.
tam vēl klāt prasts tirgus ar savu skaļumu, nekārtību un arī netīrību. Tā kā tirgus novietojies visapkārt smalkajam baseinam, tas vairāk atgādina nevīžīgu peļķi… Šoreiz gan brīnos, kā kārtīgie vācieši tā ļāvuši skaistu vietu saķērnāt. Bet var jau būt, ka tas tirgus ir tik ļoti svarīgs…
Priekš manis Panorāmas tornis bija ļoti veiksmīgs un īstajā laikā: pie tā ap vieniem beidzās ekskursija un gide pateica, ka par 3 eiro var no torņa augšas uz pilsētu paskatīties. Un piebilda, ka augšā esot arī restorāns ar komplekso/biznesa pusdienu piedāvājumu par saprātīgu cenu. Ko gan var gribēt 7os cēlies un jau labi izstaigājies cilvēks ap pusdienlaiku? Protams, ēst. Ar to arī sāku – skats no 29.stāvā (augstākie logi) izvietotā restorāna uz leju ir skaists. 3 ēdienu pusdienas maksā 8,9 eiro, porcijas bija saprātīgas, viss ļoti eleganti pagatavots un pasniegts (protams, arī izcili garšīgs), interjers jauks – lieliska vieta nesteidzīgai elpas atvikšanai. Pēc tam, protams, devos vēl dažus stāvus uz augšu – uz skatu daļu un tapa gan tā bilde, kas bija šī stāsta sākumā, gan skats uz dzelzceļa staciju no augšas un vēl citas, kas būs galerijā.
Universitāte tagad mitinās supermodernajā centrālajā ēkā turpat blakus tornim un vēl citviet pilsētā. Protams, Leipcigā ir vairākas augstskolas: arī tehniskā, mākslas un mūzikas, grafikas un izdevējdarbības, kaut kas mūsu Sporta akadēmijai līdzīgs…
“hof” (sēta, iebraucamā vieta) un kādu īpašvārdu, kas to no citām atšķir. Te nu īpašniekiem un arhitektiem ir bijis kur izpausties.
Ēku greznība un dažādība ir pārsteidzoša – gan interjeros, gan eksterjeros, arī daļa veikalu saglabājuši šo vēsturiskuma elpu (galerijā būs vairāk bilžu, jo man patiešām ļoti patika) – pastaiga pa un cauri tiem ir bauda visiem stilīga vēsturiska skaistuma mīļotājiem. Kur gan vēl var katru dienu pa sarkano paklāju paieties…
Šī laikam ir tā reize, ka var droši sacīt – tirgotāju izmanība un tai sekojošā bagātība ļāvusi Leipcigai veidoties tik ļoti skaistai un greznai, kāda tā ir. Hitlera nākšana pie varas un holokausts bija milzīgs trieciens, jo vismaz 40 tūkstoši iedzīvotāju bija ebreji un vai nu tika nogalināti, vai lielā steigā pilsētu pameta. Deviņdesmitajos gados šurp esot pārcēlušies vairāk kā tūkstotis ebreju no sabrukušās Padomju Savienības, ar savu uzņēmību palīdzot atdzīvināt Leipcigas saimniecisko dzīvi, kad, Vācijai apvienojoties, daudzi vācieši savukārt pārcēlās uz tās bagātāko daļu – bijušo Rietumvāciju.
2.pasaules kara laikā vairākkārtēja bombardēšana ir krietni papostījusi pilsētu (tikuši sagrauti ap 60% vēsturiskās apbūves), tādēļ jauno ēku ir salīdzinoši daudz. Patīkami, ka daļa no drīz pēc kara uzbūvētajām ļoti utilitārajām ir vai patlaban tiek nomainītas ar augstvērtīgu arhitektūru. Pat ja tie ir vai būs tirdzniecības centri un viesnīcas, tad ar stāstu vai simbolisku nozīmi.
Un tas jau laikam nebūtu stāsts par Vāciju, ja Šillers, Gēte vai Bahs netiktu pieminēti. 🙂 Jā, protams, visiem trim ir bijusi saistība ar Leipcigu. Par Bahu kaut kad taisos uzrakstīt apvienoto un pāri pilsētām stāvošo stāstu, Šillera namiņš tiks pieminēts nākamajā stāstā, te tad drusciņ par Gēti.
Tas ir saglabājies tieši tādēļ, ka atrodas pagrabā – ēka virs tā tagad ir cita, bet pazemes velvēs izvietotais krodziņš pastāv.
Turpat blakus, protams, ir arī Mefistofeļa vārdā nosaukta kafejnīca… – Leipcigā viss ir bizness.
Jā, Vācija ir trešā lielākā pasaules ekonomika, ja IKP rādītājus salīdzina, taču kā vienota valsts tā pastāv tikai kopš 1871.gada un tās pilnais nosaukums ir Vācijas Federatīvā Republika, jo tā sastāv no 16 federālajām zemēm. Pirms vienotas Vācijas nodibināšanas ģermāņi (vēlāk vācieši kā nācija) bija sadalīti dažādās mainīga lieluma un sastāva daļās (vietēja un Eiropas mēroga kari bija diezgan ierasta lieta), tālab šeit ir liels hercogu un viņu rezidenču daudzums.
Jau stāstīju, kā Jēnai paveicās par universitātes pilsētu kļūt un arī Gotas stāsts būtībā ir līdzīgs: Veimārā rezidējošajam Saksijas hercogam bija 2 dēli un viņš savus īpašumus brālīgi sadalīja: viens (Alberts un līdz ar to albertīniešu zara dibinātājs) devās uz Drēzdeni, otrs (Ernests – iepriekš jau minētā ernestīniešu zara aizsācējs) meklēja jaunu vietu savai rezidencei un izvēlējās Gotu.
savienojot Santjāgo de Kompostelu (Spānija) ar Maskavu un Kijevu), jo šeit klāt pienāca tirdzniecības ceļi no Tīringas mežiem un zemēm aiz tiem. Gotā joporojām darbojas viena no izcilākajām senajām inženierbūvēm: 1369.gadā izveidotais Leinas kanāls (tikai neiedomājieties salīdzināt ar Suecas kanālu vai ko līdzīgu, šis ir omulīgs apmēram metru plats labi uzturēts grāvītis), kas pilsētu apgādā ar ūdeni no Tīringas mežiem, jo savas upes vai citas ūdenskrātuves te nav un no akām vien ūdeni pietiekamā daudzumā iegūt nevar.
Pa gaisa līniju attālums ir 12 km, bet kanāla garums – gandrīz 30 km, jo tas izveidots ar dabisku noteci (14.gadsimtā! – satelītu taču toreiz nebija, ģeodēzisko rīku un karšu arī ne…). Grezno pilsētas strūklaku kaskādi (galerijā būs redzams vairāk) joprojām nodrošina šis kanāls, tāpat tā ūdens tiek izmantots parku laistīšanā un citur. Agrāk tas lietots arī dzeršanai, tagad, protams, vairs nē.
Tā kā Ernests nāca no mums nu jau zināmās apgaismību nesošo valdnieku dinastijas, arī grandiozās pils nosaukuma izvēle ir izstāstīšanas vērta. Kopš neatminamiem laikiem augstākajā pakalnā virs pilsētas ir bijušas nocietinātas pilis. Ernestam ierodoties, te bija tikai vēsturiskās Grimmenšteinas drupas. Grimm vāciski ir dusmas, naids. Nu tad viņš izlēmis savu jaunbūvējamo pili nosaukt par Frīdenšteinu (no frieden – miers, draudzība) un virs ieejas licis izveidot simbolisku attēlu, kur miera skūpsts starp garīgumu un likumību/justīciju attēlots. Skan jau skaisti, bet diez ko mierīgs viņa valdīšanas laiks vienalga nav bijis, pat ar brāli nav diez ko labi sadzīvojuši…
Karš un miers, kultūra un vēsturiskais mantojums vai bezierunu paklausība… – tās nereti ir sarežģītas un pretrunīgas lietas. Skarbu stāstu pauž pils iekšpagalma piemiņas plāksne. 1945.gada 4.aprīlī, kad jau bija skaidrs, ka Vācija karu zaudēs, pilsētas vecākais sazinājās ar tuvojošos ASV karaspēku un pilsētu atdeva bez cīņas/bombardēšanas, kamēr daudzas Vācijas pilsētas tika pamatīgi nopostītas.
Šoreiz uzzināju vēl vienu interesantu niansi: vēl pārsimt gadus atpakaļ vairums ļaužu lasīt neprata un ciparus nepazina, pilsētās ielām nosaukumu arī bieži vien nemaz nebija. Tad nu namu un jo sevišķi – iebraucamo vietu un tamlīdzīgu saimnieki, savas mājas iezīmēja ar speciāliem simboliem virs durvīm/vārtiem: Lāča nams, Palmas māja, Zelta kroņa nams… Gotas vecpilsētā šādu namu ir diezgan daudz saglabājies, fotogalerijā būs neliela kolekcija.
Īpašs gadījums ir abās pusēs mājas simbolam izvietotie padziļinājumi – tādi nav visām mājām, bet tikai tām, kurās senlaikos bijis atļauts brūvēt alu pārdošanai. Tas nav ilgi glabājams produkts – kad ir, tad jāizlieto. Tad nu alus darītāji taisījuši šādus padziļinājumus un tajos krāsainus koka puļķīšus iesprauduši, kad alus bijis – lai klienti nāk. Vienkārši un asprātīgi, bet mūsu 9 cilvēku grupiņā neviens to nebija zinājis.
Dažādu milzīgu un lepnu ēku pilsētā ir daudz – nu ja, arī hercogu favorītiem un bagātajiem tirgoņiem gribējies lepni dzīvot – un šodien pilsētai ir problēmas ar to sakarīgu aizpildīšanu, jo nekāda galvaspilsētas vai pusgalvaspilsētas statusa vairs nav, ir ap 45 tūkstošiem iedzīvotāju, lielu izglītības iestāžu un tamlīdzīgu vietas aizņēmēju nav daudz – dažas skolas un arodskola…
Jau pieminētā Frīdenšteinas pils ir brutāli milzonīga (bildē redzama tikai galvenā fasāde, bet ir divi apmēram tikpat lieli, tikai par 1 stāvu zemāki spārni un 2 torņi). Liela tās daļa ir pieejama apmeklētājiem, jo tajā atrodas vairāki muzeji, pētnieciskā bibliotēka ar seniem manuskriptiem (tajā ekskursijas ir tikai 1 reizi nedēļā – trešdienu vakaros – nu neveicas man ar tām bibliotēkām), kā arī Vācijas senākais stacionārais teātris (līdz tam bijušas tikai klejojošas trupas), kura skatuves mehānismi joprojām tiek darbināti izrāžu laikā.
Visapkārt milzīgajam iekšpagalmam ir galerija un to rotā dažādi ar valdošo dinastiju saistīti ģerboņi (bildē 2 redzami virs arkām). Daļa jau ir atjaunoti bijušajā krāšņumā, daļa vēl gaida savu kārtu (1 restaurācija maksājot ap 5000 eiro).
Interesanti, ka druknie torņi (galerijā ir vairākas bildes) abos pils spārnu galos nav vienādi. Sākotnēji tie, protams, tādi bijuši, bet pēc tam, kad viens ugunsgrēkā pamatīgi nopostīts, tas atjaunots ar apaļīgo jumta izbūvi – atbilstīgi tā brīža arhitektūras modei. 🙂
Mazliet lejāk ir Baroka pils muzejs – tajā esot skaistie baroka laika interjeri un priekšmeti, taču man priekš tās nepietika ne laika, ne spēka: lielajā pilī pavadīju vairāk kā 2 stundas (nu patīk man pilis!), ekskursija arī ilga vairāk kā 2, plus vēl pa vidu starp abām un pēc mazliet tāpat pa pilsētu pastaigāju. Vakarā mans čaklais iPhone ziņoja par 11 nostaigātiem kilometriem.
Dzeršanas bildi pielieku ne tik daudz smukās kafijas dēļ, cik tādēļ, ka man patika šīs kafejnīcas puķu stiliņš – tās dzeltenajās krūzēs mīlīgi sastādītas – iepriekš šādu variantu nebiju redzējusi.
Ja skatos tieši no prakses/darba viedokļa, tad mana Vācijas vasara ir izdevusies. Taču mana plāna slepenā daļa ir gandrīz pilnībā izgāzusies: īpaši sportiskas aktivitātes man mediķi neatļauj (es esmu orientieristu firmā!!!) un arī no siltajām zemēm šogad te nav nekā… Jā, pagājušajā gadā esot bijis anormāli karsti, bet šogad jums Latvijā laiks ir gan labāks, gan karstāks…
Un tad nāca sakritība. Jau pašā savas prakses sākumā kartē pamanīju, ka tikai kādu 30 km attālumā ir slavenais Oberhofas ziemas sporta centrs (slēpošanas un biatlona trase, tramplīni, kā arī bobsleja-kamaniņu trase), bet, nodomāju – lai jau ir, vai nu man vērts turp vasaras laikā ar vilcienu doties…
Cenu lapā pamanīju, ka ir pieejama arī kombinētā biļete karsts-auksts piedzīvojumam: 4 stundas ūdenscentrā un 2 stundas slēpošanas hallē par 22 eiro.
Izlēmu braukt piektdien, kad nav dikti biezs un tas bija labs lēmums. Tā kā tas ir salīdzinoši tuvu, vilciena biļete man iznāca lētā (7,90 eiro turp un atpakaļ). Bet lai nu cik ņipri dīzeļvilcieni kalnā rāpjas, ar to Oberhofai nepietiek. Interesanti, ka no pagara tuneļa vilciens ārā izbrauc burtiski tieši pie stacijas.
Vēsturiski Oberhofai sniega problēmu nav bijis – pilsētā ir sniega stabs, kur atzīmēti sniega rekordlīmeņi ar gadu norādēm. Bet, ja pareizi atceros, pēdējos gados šad un tad ir gadījies, ka tomēr arī šeit dažkārt lielas distanču slēpošanas vai biatlona sacensības notiek pa vairāk mākslīgi uzturētu sniega taciņu…
Sāku ar no ārpuses apskatāmajiem: uzmetu aci boblsleja-kamaniņu trasei (nekā īpaša no augšas redzama tur vasarā nav), drusku vairāk pagrozījos ap slēpošanas un biatlona trasi, jo tur bija gan vairāk ko redzēt, gan mana interese bija lielāka, gan arī dzīvības tur bija vairāk.
Galerijā redzamas manas bildes – centos halli no dažādiem rakursiem safotografēt, bet nevienā neizdevās tās konfigurāciju tik labi redzēt, kā man gribētos, tāpēc te pielieku interneta attēlu. Ir iespaidīgi!
Kā ir iekšpusē? Īsta ziema, plaša un ērta slēpošana. Vienvirziena satiksme ir augšējā attēlā redzamajā kreisās puses lokā (tur arī visnopietnākās kāpumu, kritumu un līkumu kombinācijas; abās labās puses astītēs ir dažāda slīpuma un izliekuma trase, kur pa labo pusi brauc uz priekšu, pa kreiso atpakaļ. Brīžos, kad ir daudz slēpotāju, tas varētu nebūt dikti omulīgi. Bet piektdienas pusdienlaikā, kad es tur biju, bija labi.
Par laimi, hallē cilvēku nebija daudz un tie bija ar slēpošanu aizņemti, lai uz citiem daudz neskatītos. Man vidus, tātad, bija puslīdz pieklājīgi ieģērbts, bet nu divi gali… Rokās bija velocimdiņi (daži slēpoja plikām rokām, bet es esmu diezgan salīga) un ap galvu apsēju savu skaisto zīda lakatu – līdzīgi kā bildē redzams. 🙂 Ar slēpēm, nūjām un zābakiem problēmu nebija – tos varēja iznomāt uz vietas (10 eiro).
Gan augšup, gan lejup uz pilsētu kāpjot, ar priecājos par skaistajām dzīvojamajām un tūristu mājiņām – tas ir vietējo ienākumu avots, tālab ēkas ir glītas un dažādas – galerijā var redzēt. Bet te ielieku bildi ar arī Arnštatē pamanītu būvniecības īpatnību: ja šejieniešiem sagribas balkonu vai terasi, viņi to viekārīši piebūvē mājai no ārpuses klāt ar koka vai metāla balstiem. Ne vienmēr tas izskatās skaisti, bet…
Tā kā nospriedu, ka nav glīti bez atļaujas kopā ar interjeru fotografēt arī cilvēkus dažādās plikuma pakāpēs, te ielikšu pāris bildes no interneta. Tas ir tiešām jauks: jauns, tīrs un kārtīgs. Neliels, arī ļaužu drūzma nebija liela. Biļetes var nopirkt tikai uz izpriecu daļu, tikai pirtīm un SPA vai kombinētās (man bija kombinētā). Vispār tā doma ir laba, jo izpriecu daļa ir diezgan skaļa, bet SPA un piršu daļa ir nosacīti nodalīta elegantā un klusā zona (nu jā, bērniem jau tās parasti neinteresē). Āra daļa nav liela un piektdien vienīgi āra baseinā (tā, ka no ūdens tikai galva laukā) varēja uzturēties, plašie zālieni un daudzie guļamkrēsli stāvēja tukši – kā lielāko daļu no šīs vasaras.
Es gan neesmu diez kāda pirts mīlētāja, bet šoreiz mazliet jāuzraksta. Šo daļu izpētīju gan aiz ziņkārības, gan dēļ sasildīšanās vajadzības: man brīžam bija auksti, gan slēpošanas slodzes dēļ, gan pēc peldēšanās āra baseinā.
Padzīvojos pa H2Oberhof kādas stundas 3 un tad jau bija laiks pamazām uz autobusu un tālāk uz vilcienu posties. Pa ceļam vēl izmetu līkumiņu pa pilsētas centrā topošo kūrparku (īsti nesapratu, kas tas par zvēru, galerijā būs dažas bildes, arī tā viena ar jocīgajiem baseiniņiem lielā flīzētā laukumā). Šajā bildē redzams objekts, kuru sapratu – ar kreisās puses nūjiņu uzbungojot pa glīti sašķēlēto granīta bluķi, ļoti dzidri (un dažādi) skan. Turpat netālu bija arī objekts, kurā galva jābāž iekšā (galerijā būs) un kaut kas jāklausās… To gan neizmēģināju.
Stāsts par Jēnu nebūtu pilnīgs, ja nebūtu arī sadaļas par pasaulslaveno Ceisa (Zeiss) rūpnīcu un zīmolu. Mēģināšu koncentrētā formā ar to tikt galā. 🙂
1846.gadā mehāniķis ar Jēnas universitātes diplomu Karls Ceiss (Carl Zeiss) atvēra smalkmehānikas un optikas darbīncu. 1847.gada beigās tika izgatavots pirmais (ļoti vienkāršais – tā mēs tagad teiktu) mikroskops. 1852.gadā viņš jau nodarbināja 10 strādniekus, bet, par spīti augošajam biznesam, īpašnieks nebija apmierināts. Ne ar to, ka katrs mikroskops tika individuāli veidots, pielāgots un salāgots, ne ar kopējo kvalitāti (īpašnieks to gribēja augstāku!), galu galā – tā bija vairāk māksla, nekā ražošana.
Un Ceiss vērsās pie universitātes profesoriem: no 1850. līdz 1854.gadam matemātiķis Bārfūss veica ar mikroskopiem nepieciešamo optiku saistītus aprēķinus, tā liekot zinātnisku pamatu mikroskopu izgatavošanai. Bet ar teoriju vien ir par maz. 1866.gadā firmas darbā tika iesaistīts fizikas profesors Ernsts Abe (Ernst Abbe) un tā nu bija īstā persona, jo prata gan aprēķinus praktiskā rezultātā pārvērst, gan zinātnisko pusi uz priekšu virzīt. Kopš 1867.gada firma Zeiss mikroskopus ražo masveidā – bez zinātnes tas nebūtu iespējams.
Abe jau iepriekš bija kļuvis par Ceisa partneri un pēc Karla nāves 1888.gadā, uzņēmumu ar 327 darbiniekiem pārvaldīja kopā ar Ceisa vecāko dēlu Roderiku. Paralēli veiksmīgajai uzņēmuma vadīšanai, īpaši tiek atzīmēts, ka Abe bija iniciators Ceisa fonda nodibināšanai un tas gan ļoti veiksmīgi apsaimniekoja finanses, gan rūpējās par īpaši labiem darba apstākļiem strādniekiem. Vēlāk tika nodibināts arī Abes fonds – šodien tas apsaimnieko planetāriju un citus ne-peļņai radītus projektus.
Pēc tam viņi izdomāja, ka tādu vajag arī pašiem un pirmais planetārijs Jēnā atradās uz Zeiss ēkas jumta!
Un es, protams, planetārijā biju. Pat uz 2 šoviem (katra garums 50 minūtes): viens, kā jau pieklājas – par Visumu, otrs – kosmiskā roksimfonija (plakāta apakšā var redzēt, kāda mūzika skanēja). Salīdzināt nebūtu korekti, abi bija superiespaidīgi!
Efektu panāk ar speciālo planetārija tehniku (tas verķis bildes vidū), 36 skaļruņiem, kas izvietoti visapkārt zālei, 6 projektoriem, kuri māk arī lāzerefektus rādīt. Nu, vēl arī drusku dūmu – priekš lāzerefektiem.
No ārpuses Jēnas planetārijs izskatās ļoti pieticīgi parciņā ietupies, bet ne jau izskatā ir tā vērtība. Turpat uz soliņa arī bronzas Abe apsēdies, nu tad es starp šoviem uz mirkli viņam kompāniju sastādīju. Planetārija apmeklējums nav lēts – parastā biļete maksā ap 9 eiro (kā nu kuram šovu veidam), bet man kā skopulei šoreiz bija pat izvēles iespēja – 1 eiro samazinājumu katrai biļetei varēju dabūt gan kā studente, gan uzrādot vilciena biļeti. Arī labi, tāpat 15 eiro kopā samaksāju.
Jā, ne velti sacīju, ka superīgā diena Jēnā nebija lēta: šīs biļetes, plus 23 eiro par vilcienu. Ēšana iznāca salīdzinoši lēta: gan feinais kartupeļēdiens, gan pirms tam ēstā kūka ar karalisko kafiju, katrs maksāja ap 6 eiro, tad vēl 4 eiro par ekskursiju. Kopā 48 eiro.
Bilde rāda, kā Zeiss kvartāls izskatījās ap 1925.gadu – ar visu sarkano planetārija kupolu uz jumta.
Daļu no Ceisa kvartāla tagad aizņem arī universitāte (un Zeiss ēkas ir ne tikai šajā kvartālā), bet kopā iespaidīgi. Un labi izskatās arī tramvaja sliedes, kas demonstratīvi beidzas laukumā starp ēkām – viena maršruta galapunkts.
Kvartālu malu norobežo Šillera, kā arī Abes un Ceisa ielas un tikai ceturtajā pusē ir 1 ar patiešām senu nosaukumu – zāļu celiņš (Krautgasse). Paralēli malai tam cauri iet Gētes iela. Skaisti jau skan, bet realitātē tā ir ar stiklu apjumta un savieno milzīga Gētes vārdā nosaukta tirdzniecības centra daļas. Es biju svētdienā, kad veikali slēgti, bet cauri iziet varēja un sajūta bija mazliet sirreāla (galerijā ir bildes ar stikloto zirnekļa tīkla jumtu – Gētes veikals). Gods kam gods, vienā tā galā arī paliels stends ar info par Ceisu, Abi un mazliet par planetārijiem.
Ko tagad ražo Zeiss? Joprojām dažādas augstas klases optiskās ierīces, bet darbojas arī ar smalkām elektroniskām uzpariktēm. Prātīgi pārvaldītie Ceisa un Abes fondi līdzekļus atvēl arī universitātei, līdz ar to šeit joprojām dzīva un cieša ir zinātnes un biznesa sadarbība. Vikipēdijā atradu, ka jau VDR laikos pirmie datori tapuši tieši Ceisa rūpnīcās. Protams, pēc 2.pasaules kara un Vācijas apvienošanās arī viņiem nav viegli gājis, bet izdzīvojuši ir un tagad ir vareni – ar ražotnēm arī ārvalstīs.
Tolaik 2 šķietami nesaistīti notikumi sakrita Jēnai veiksmīgā kombinācijā. Pirmās bija reformācijas sekas – pārejot uz luterticību, darbību tagadējās Vācijas teritorijā pārtrauca vairums mūku ordeņu un klosteru, jo tie vairāk raksturīgi katoļticībai. Un to plašās un pamatīgās ēkas palika tukšas.
Un tā 1558.gadā Jēna tika pie universitātes. Sākumā gan visi, kam nav bijis slinkums, smējušies, ka tādā nekurienē nekas no universitātes nevar sanākt, bet hercogs palicis pie sava un universitāti atbalstījis.
Interesanta ir Jēnā jau kādus 200 gadus koptā tradīcija, pie ēkām, kurās dzīvojuši universitātei būtiski ļaudis, likt piemiņas plāksnes – daļa ēku fasāžu ir krietni raibas (galerijā varēs redzēt vēl).
Tikai viena no ēkām savulaik ir speciāli projektēta kā universitāte. To darīt uzticēts slavenam baznīcu un teātru arhitektam, tad nu monumentālā ēka šo abu krustojumu arī atgādina. Tā projektēta 2 tūkstošiem studentu, bet, kamēr to būvēja, studentu skaits palielinājās līdz 4… Un tā visu laiku – universitātes popularitāte skrien pa priekšu ēku iespējām. Arī tagad gandrīz pabeigts esot jauns klīniku komplekss mediķiem…
Līdz mūsdienām saglabāta 1 telpa ar autentisku iekārtojumu un oriģinālajiem garlaicības mākto studentu sienu zīmējumiem. Mūsdienās tajā tiek nodrošināts īpašs klimats un apmeklētāji var pa logu vai bildēs ieskatīties, bet dikti jau nu noturīgi tie brūnīgās krāsas zīmējumi. Gids teica, ka tie esot veidoti ar karcerī pieejamajiem izejmateriāliem: tinti, kas atjaukta ar vīnu, urīnu un ekskrementiem tādās proporcijās, kādas nu katram māksliniekam bijušas pieejamas.
Pilsētā ir skulptūra, kas ataino laimīgu studentu un viņa ļaunāko ienaidnieku. Gids arī mums paskaidroja, ka alus jau esot labs, tikai tas mucassātans, kas mēdzot līdzi alum laukā izlīst galīgi neesot labs…
Gids mūs apstādināja arī pie filozofijas profesora Frīsa bistes. Nē, arī mūsu grupas vācieši viņu nezināja. Gids izstāstīja ar ko šis kungs iegājis vēsturē. Ja kāds vēl atceras, ka Kārlim Marksam bija doktora grāds, tad varu piebilst, ka tas ir iegūts Jēnas Universitātē. Markss gan Jēnā ne reizi neesot bijis – studējis kā eksterns, tikai savu disertāciju atsūtījis. Un profesors Frīss to esot atzinis par labu esam…
Ko varu teikt par pilsētu? Izstaigāju tikai pašu centru. Nekad iepriekš nebiju redzējusi smilškasti uz galvenās tūristu ielas. Bet tai bija piekrišana. 🙂
Kādu laiku tajā atradusies universitāte, bet pēc Vācijas apvienošanās tornis privatizēts un tagad tur ir veikali, biroji, sporta klubs un kas tik vēl ne.
Jau par Veimāru rakstot pieminēju, ka arī došanās uz Jēnu ir gandrīz neizbēgama – tā ir gan Vācijas, gan Latvijas kultūrai un apgaismībai svarīga vieta, kuru man gribas redzēt. Kartē pa gaisa līniju nepavisam nav tālu – kādi trīsdesmit vai četrdesmit kilometri. Tiesa gan, tik taisnu ceļu nav, GoogleMaps rāda, ka ar auto būtu 64 km. Ar vilcienu jābrauc vairāk kā stunda, pārsēžoties Erfurtē un cauri Veimārai, un starp vilcieniem šoreiz uz katru pusi bija apmēram pusstunda, kas kopējo laiku vēl pagarināja. Arī vilciena biļete iznāca dārga – 23 eiro par turp un atpakaļ ceļu.
Bet sākšu ar drusku miglainās bildes komentāru. Kad kopā ar gidu bijām uzkāpuši Jāņa tornī un skatījāmies uz leju, viņš, neko īpašu nedomādams, norādīja uz to puļķīti, kas redzams tālās augstākās virsotnes galā – tur esot Leihtenbergas pils.
Jēna atrodas unikālā vietā – 7 ieleju krustpunktā un tālab nav brīnums, ka pirmās ziņas par to kā par apdzīvotu vietu ir jau no 11.gadsimta. Vecais Rātsnams (ēka ar diviem sarkanajiem jumtiem un torni pa vidu), protams, atrodas tirgus laukuma malā un būtībā ir 14.gs. ēka, kas joprojām tiek izmantota.
Šodien pielieku vienu bildīti – ar gredzenu turētājiem un pudeļu korķiem. Tik nenopietnu tirgotāju gan nebija daudz, izteikti dominēja trauki. 🙂 Par laimi, dārza rūķu nebija – ja nu es ko nevaru ciest, tad tie ir šie, manuprāt, šaušalīgi bezgaumīgie izstrādājumi, kas šejienes dārzos ir redzami biežāk nekā man gribētos.
Piemēram, šajā bildē redzams ekstravagantais Tūristu info centra iespraudums turpat Rātslaukumā – pretī Rātsnamam. Info centra iekšpuse ir interesanta – modernais stiklainums labi apvienots ar senas ēkas fasādi un vecajām sijām (būs galerijā).
Piemēram – uzkāpām jau pieminētajā Jāņa tornī un aizgājām pa mūrim piebūvētu galeriju (to gan šajā bildē neredz, jo ir otrā pusē, bet galerijā būs) uz Pulvertorni, lejā stāvošo kāru skatienu pavadīti.
Bildē mēģināju dabūt maksimāli iespējamo palielinājumu dzīvajām bildēm/figūrām virs pulksteņa. Katru reizi apaļās stundās, vispirms labajā pusē esošais enģelis pazvana nelielu zvaniņu (ar visu kustību!) uzmanības pievēršanai. Un tad tik reizes, cik nu ir pulkstenis (mums, protams, ekskursijas sākumā trāpījās 11), kreisās puses kārdinātājs pieliek zelta ābolīti pie mutes vidū esošajam ēdelīgajam Ansītim (Schnapphans), tas stiepj galvu un taisa muti vaļā, bet nedabū…
Jēnieši interesanti iemūžinājuši abu vīru draudzību: tā kā abus ir vienojusi arī interese par dabaszinātnēm (izrādās, ka nav vis nekādi sausiņi un pa gaisu vien lidotāji toreiz dzejnieki bijuši); tad ar dažādu koku lapiņām, kas glītos metāla aplīšos iegravētas, izveidota taciņa no vietas, kur atradusies slavena botāniķa māja uz Šillera dzīvesvietu – abi kungi pa to ne reizi vien esot gājuši. Pārsimt metros tikai viena koka lapa ir 2 reizes – ginka, to tad arī redzat bildē.
Esmu ēdusi un redzējusi Kēnigsbergas klošus un Tīringas klošus, veikalos pusfabrikātu veidā arī tie ir nopērkami. Būtībā tas ir smalki sarīvēts kartupelis, tam nospiesta sula, piejaukts mazliet kaut kas un tad bumba (krietnas dūres lielumā) tiek vārīta sālsūdenī un pasniegta. Šiki ir, ja vidū kaut kas mazliet tiek iepildīts, pasniedz, es teiktu, kartupeļu vietā – parasti 2 šādas bumbas. Ēst var un pagaršot vajag, bet es tomēr dodu priekšroku nesamaitātiem kartupeļiem, kartupeļu pankūkām vai kartupeļu biezputrai. Šis ir tāds dīvains kaut kas pa vidu. Bet – lai jau katram savs, no tā dzīve un ceļošana ir tikai interesantāka. Vienā bildē pielieku Tūristu info centrā nobildētos tur nopērkamos dažāda izmēra mīļumklošus, otrā – ēdienskatu.
Mani novērojumi rāda, ka vācieši ir vēl trakāki kartupeļu ēdāji par mums latviešiem. Pie veidiem, kā mēs tos ēdam, klāt nāk kloši un visur pieejamie kartupeļu salāti. Parasti tas nozīmē sagrieztus vārītus kartupeļus, kas bagātīgi peld majonēzes vai saimnieces gatavotā autormērcē, klāt var būt mazliet marinēta gurķa vai vārītas olas un mazliet zaļumu. Tie ir pieejami gan lētās, gan dārgās ēstuvēs, kā piedeva klāt pie siltajiem ēdieniem, aizstājot ceptus vai vārītus kartupeļus. Karstajā laikā tas nav slikti, bet vācieši ir gatavi tos ēst vienmēr. Mūsu rosolam līdzīgus salātus viņi netaisa, par gaļas salātiem sauc majonēzes mērcē peldošus sīki sagrieztus vārītās desas gabaliņus.
Bet man Jēnā pavisam nejauši iznāca feins kartupeļpiedzīvojums. 12 stundas projām esot, protams, kaut kas ir jāēd. Jau pošoties mājupceļam, man bija laiks piesēst vienā no Rātslaukuma āra kafejnīcām un tikai ēdienkartē pamanīju, ka tā esot Kartupeļmāja Nr.1.
Kā jau daudzviet, turpat pie dzelzceļa stacijas ir arī autobusu galapunkts (autoosta?) un šis nu bija īpaši stilīgs, tāpēc pat 2 bildes pielieku. 
Panorāmskatā redzams elegantais čūskveida jumts, kas glīti līkumu līkumos izlokās, karstā dienā dod ēnu un gan jau no neliela lietus arī pasargā.
Šāda veida norādi iepriekš nebiju redzējusi, bet jāsaka, ka gribētu gan visur, jo, ja īpašas vietas nav, tad vācieši mierīgi pīpē jebkurā vietā uz perona, pat norobežotajās nojumēs.
IEVAS PASAULE 