No Arnštates līdz Leipcigai ar vilcienu var nokļūt aptuveni pusotrā stundā (kā nu paveicas ar vilcienu maiņu Erfurtē). Ja iepriekš pārsvarā tiku apskatījusi šīspuses mazās pilsētas (ap 25 tūkstošiem iedzīvotāju) un Jēnu ar tās 100 tūkstošiem, tad Leipciga ar vairāk kā pusmiljonu iedzīvotāju ir būtiski lielāka.

Pēc Vācijas apvienošanās Leipcigai kādu laiku klājies grūti, bet patlaban bezdarba līmenis esot ap 7% un tas esot labi, ja salīdzinot ar vairāk kā 20% sliktākajos periodos. Kopš 2010.gada iedzīvotāju skaits augot par 10 tūkstošiem gadā.
Protams, atkal pieteicos uz tūristiem domāto ekskursiju un šoreiz tā bija drusku citādi organizēta nekā iepriekšējās: vispirms vecpilsētas iepazīšana 1 stundas garumā, pēc tam 1,5 stundu brauciens ar autobusu, lai no ārpuses apskatītu objektus uz kuriem ar kājām aiziet nevar (vai – nevar uz tik daudziem).

Bet kā tad šī pilsēta tik liela izaugusi un nesen 1000 gadus kopš minēšanas rakstos nosvinējusi? Izrādās, Leipciga atrodas vietā, kur krustojas manis jau minētais vēsturiskais tirdzniecības ceļš ViaRegia ar otru tikpat būtisko – ViaImperii, tāpēc tikai loģiska bijusi Leipcigas kā tirdzniecības centra attīstība.

Feinajā bildē, protams, ir Leipcigai tik svarīgais veiklais viltnieks – tirgotāju, zagļu un ceļotāju aizbildnis, amatu savienošanas kārtībā arī dievu ziņnesis, kuru senie grieķi sauca par Hermeju, bet romieši par Merkuru.

Bet traģikomisks skats paveras uz Operas pusi: operas ēka pati milzonīga un stingri klasiska, tās priekšā uztaisīts ekstravagants baseins (apaļš, bez malām) un
tam vēl klāt prasts tirgus ar savu skaļumu, nekārtību un arī netīrību. Tā kā tirgus novietojies visapkārt smalkajam baseinam, tas vairāk atgādina nevīžīgu peļķi… Šoreiz gan brīnos, kā kārtīgie vācieši tā ļāvuši skaistu vietu saķērnāt. Bet var jau būt, ka tas tirgus ir tik ļoti svarīgs…

Vispār jau interesanti – šī ir jau otrā šīspuses pilsēta, kurā VDR laikos universitātei tornis uzbūvēts – arī Leipcigas Panorāmas tornis sākumā mitinājis universitāti.


Apmēram 5 gadsimtus – vismaz kopš 1497.gada un līdz pat interneta plašai izplatībai, Leipciga bija viena no Eiropas varenākajām tirdzniecības mešu (vāciski: messe, mustermesse, MM; latviski: tirdzniecības paraugu izstāžu, tirdzniecības gadatirgu?) vietām – speciālos namos bija apskatāmi preču paraugi, tos skatīties un savu sortimentu veidot šurp brauca tirgotāji no visas pasaules.
Milzīgās ēkas, kurās meses notika, vēsturiski nosaukumā nes vārdu
“hof” (sēta, iebraucamā vieta) un kādu īpašvārdu, kas to no citām atšķir. Te nu īpašniekiem un arhitektiem ir bijis kur izpausties.


Platības ziņā šie tirdzniecības nami (tagad tajos ir gan veikali, gan biroji, gan dzīvokļi – viss iespējamais) aizņem vecpilsētas lielāko daļu un viens ir pat pazemē – kad virs zemes vieta bija beigusies.

Bet vispār jau interesanti iznācis – jo tālāk ārā no vecpilsētas šīs vietas pamazām pārvietotas, jo mazinājusies to loma un vajadzība pēc tām… Jāatzīst gan, ka attālums no centra patiesībā nav vainīgs – tā ir tikai sakritība –
jo to ir paveikusi tehnoloģiju attīstība. Tagad neviens īsti nezina, kā lai apsaimnieko VDR laiku beigu gados ārpilsētā sabūvēto, jo interneta iespējas šo gadsimtiem kopto tradīciju ir praktiski iznīcinājušas, bet neglītie pelēkā betona milzoņi nav viegli nojaucami. Mēs, vecākie, taču atceramies, ka pirms interneta ēras arī Rīgā notika dažādi palieli gadatirgi (jauno preču un tehnoloģiju demonstrācijas) bet nu jau tie pārsvarā pārvērtušies par panīkušiem krāmu tirdziņiem gala lietotājiem un tā sauktajiem izstāžu kompleksiem viegli neklājas, ja tie nespēj atrast citus ienākumu avotus.

Piemēram, šo bildi ielieku ne tāpēc, lai jūs redzētu, ka Leipcigā ir McDonalds, bet tādēļ, ka melnā fasāde gan atspoguļo pretējās ēkas (saulainā laikā), gan uz tās ir speciāli ieēnotā veidā uzdrukāta šajā vietā bijušo ēku kontūra. Līdzīgi interesantas ir arī vairākas citas centra jaunās ēkas (galerijā dažas būs redzamas).

Vai kāds vēl atceras manis jau rakstīto – ko Gēte Leipcigā darīja? Studēja, savus vētru un dziņu gadus tālu no vecākiem pavadīja (un studijas šeit tā arī nepabeidza). Bet mana teikuma beigu daļu gide, protams, neakcentēja. Šeit ir piemineklis Gētem kā tolaik stilīgam jauneklim un tam sānos glītas meiteņu sejiņas – abas viņa šī perioda mīļotās tā iemūžinātas.
Piemineklis novietots tā, ka Gēte skatoties gan uz universitāti, bet ar roku norādot uz savu iemīļoto krodziņu Auerbaha pagrabu.
Tas ir saglabājies tieši tādēļ, ka atrodas pagrabā – ēka virs tā tagad ir cita, bet pazemes velvēs izvietotais krodziņš pastāv.

Ieeja tajā tagad atrodas viena no tirdzniecības namiem galerijā un to rotā simboliska skulptūru grupa no Fausta: kur vienā pusē Mefistofelis stāv blakus universitātes profesoram kārdina nabaga studentu, kas stāv ejas otrā pusē.

Ai, gandrīz aizmirsās par dzelzceļa staciju uzrakstīt! Ēka ir milzīga un grezna, bet interesanti ir tas, ka vilcieni neiet cauri Leipcigai – tie ienāk no vienas puses, stacijā visas sliedes beidzas, un tad dodas atpakaļ – iespējams, citā virzienā, ja Leipciga nebija galamērķis. Es par to paspēju pabrīnīties, kad braucu uz Berlīni: apmēram 10 minūtes pirms un pēc apstāšanās vilciens gāja pa tām pašām sliedēm – iekšā pilsētā un ārā no tās, un tikai tad sliedes sadalījās dažādos virzienos.
