No Arnštates līdz Leipcigai ar vilcienu var nokļūt aptuveni pusotrā stundā (kā nu paveicas ar vilcienu maiņu Erfurtē). Ja iepriekš pārsvarā tiku apskatījusi šīspuses mazās pilsētas (ap 25 tūkstošiem iedzīvotāju) un Jēnu ar tās 100 tūkstošiem, tad Leipciga ar vairāk kā pusmiljonu iedzīvotāju ir būtiski lielāka.

     Kad uzjautāju šefam, ko viņš par Leipcigu domā, saņēmu atbildi, ka tā neapšaubāmi esot šīspuses dzīvelīgākā un plaukstošākā pilsēta, un vispār viņš uzskatot, ka Vācijā savā attīstībā par to pārāka patlaban esot tikai Berlīne. Protams, fakts, ka Leipcigā ir vairāk kā 40 tūkstoši studentu, daudz zaļuma un jaunu sporta un atpūtas bāzu arī nāk par labu.

     Pēc Vācijas apvienošanās Leipcigai kādu laiku klājies grūti, bet patlaban bezdarba līmenis esot ap 7% un tas esot labi, ja salīdzinot ar vairāk kā 20% sliktākajos periodos. Kopš 2010.gada iedzīvotāju skaits augot par 10 tūkstošiem gadā.

     Protams, atkal pieteicos uz tūristiem domāto ekskursiju un šoreiz tā bija drusku citādi organizēta nekā iepriekšējās: vispirms vecpilsētas iepazīšana 1 stundas garumā, pēc tam 1,5 stundu brauciens ar autobusu, lai no ārpuses apskatītu objektus uz kuriem ar kājām aiziet nevar (vai – nevar uz tik daudziem).

     Gide jau eksursijas sākumā teica, ka Leipcigā nekad neviens valdnieks nav rezidējis – brīnumaini rets gadījums priekš visādiem valdniekiem bagātās Vācijas.

     Bet kā tad šī pilsēta tik liela izaugusi un nesen 1000 gadus kopš minēšanas rakstos nosvinējusi? Izrādās, Leipciga atrodas vietā, kur krustojas manis jau minētais vēsturiskais tirdzniecības ceļš ViaRegia ar otru tikpat būtisko – ViaImperii, tāpēc tikai loģiska bijusi Leipcigas kā tirdzniecības centra attīstība.

     Un tirgotājiem ir gudriem jābūt vai gudrus palīgus vajag, tālab jau 1409.gadā šeit izveidota universitāte – otra vecākā Vācijā. Abu šo faktoru rezultātā Leipciga veidojusies skaista, bagāta un brīvdomīga. Vēsturiski Leipcigā attīstījusies tekstilrūpniecība, kā arī izdevniecības un poligrāfija (brīžam Leipcigā pastāvējušas pat vairāki simti izdevniecību un apmēram tikpat tipogrāfiju). Un tad jau tikai saprotami, ka arī šo nozaru iekārtu būve gājusi līdzi – tā teikt, lai viss ātri un uz vietas pieejams.

     Feinajā bildē, protams, ir Leipcigai tik svarīgais veiklais viltnieks – tirgotāju, zagļu un ceļotāju aizbildnis, amatu savienošanas kārtībā arī dievu ziņnesis, kuru senie grieķi sauca par Hermeju, bet romieši par Merkuru.

      Interesanta vieta ir Augusta laukums (Augustplatz) vienā no vecpilsētas stūriem. Šeit satiekas gan Panorāmas tornis, gan ekstravagantā universitātes jaunā ēka, gan slavenā simfoniskā orķestra mājvieta (gide, nezinot, ka esmu no Latvijas lepni teica, ka viņiem esot pasaules klases diriģents – Andris Nelsons; sīkums, bet patīkami). Attēlā – orķestra mājvieta.

     Bet traģikomisks skats paveras uz Operas pusi: operas ēka pati milzonīga un stingri klasiska, tās priekšā uztaisīts ekstravagants baseins (apaļš, bez malām) un tam vēl klāt prasts tirgus ar savu skaļumu, nekārtību un arī netīrību. Tā kā tirgus novietojies visapkārt smalkajam baseinam, tas vairāk atgādina nevīžīgu peļķi… Šoreiz gan brīnos, kā kārtīgie vācieši tā ļāvuši skaistu vietu saķērnāt. Bet var jau būt, ka tas tirgus ir tik ļoti svarīgs…

     Vispār jau interesanti – šī ir jau otrā šīspuses pilsēta, kurā VDR laikos universitātei tornis uzbūvēts – arī Leipcigas Panorāmas tornis sākumā mitinājis universitāti.

     Priekš manis Panorāmas tornis bija ļoti veiksmīgs un īstajā laikā: pie tā ap vieniem beidzās ekskursija un gide pateica, ka par 3 eiro var no torņa augšas uz pilsētu paskatīties. Un piebilda, ka augšā esot arī restorāns ar komplekso/biznesa pusdienu piedāvājumu par saprātīgu cenu. Ko gan var gribēt 7os cēlies un jau labi izstaigājies cilvēks ap pusdienlaiku? Protams, ēst. Ar to arī sāku – skats no 29.stāvā (augstākie logi) izvietotā restorāna uz leju ir skaists. 3 ēdienu pusdienas maksā 8,9 eiro, porcijas bija saprātīgas, viss ļoti eleganti pagatavots un pasniegts (protams, arī izcili garšīgs), interjers jauks – lieliska vieta nesteidzīgai elpas atvikšanai. Pēc tam, protams, devos vēl dažus stāvus uz augšu – uz skatu daļu un tapa gan tā bilde, kas bija šī stāsta sākumā, gan skats uz dzelzceļa staciju no augšas un vēl citas, kas būs galerijā.

     Universitāte tagad mitinās supermodernajā centrālajā ēkā turpat blakus tornim un vēl citviet pilsētā. Protams, Leipcigā ir vairākas augstskolas: arī tehniskā, mākslas un mūzikas, grafikas un izdevējdarbības, kaut kas mūsu Sporta akadēmijai līdzīgs…

     Apmēram 5 gadsimtus – vismaz kopš 1497.gada un līdz pat interneta plašai izplatībai, Leipciga bija viena no Eiropas varenākajām tirdzniecības mešu (vāciski: messe, mustermesse, MM; latviski: tirdzniecības paraugu izstāžu, tirdzniecības gadatirgu?) vietām – speciālos namos bija apskatāmi preču paraugi, tos skatīties un savu sortimentu veidot šurp brauca tirgotāji no visas pasaules.

     Milzīgās ēkas, kurās meses notika, vēsturiski nosaukumā nes vārdu “hof” (sēta, iebraucamā vieta) un kādu īpašvārdu, kas to no citām atšķir. Te nu īpašniekiem un arhitektiem ir bijis kur izpausties.

     Ēku greznība un dažādība ir pārsteidzoša – gan interjeros, gan eksterjeros, arī daļa veikalu saglabājuši šo vēsturiskuma elpu (galerijā būs vairāk bilžu, jo man patiešām ļoti patika) – pastaiga pa un cauri tiem ir bauda visiem stilīga vēsturiska skaistuma mīļotājiem. Kur gan vēl var katru dienu pa sarkano paklāju paieties…

     Platības ziņā šie tirdzniecības nami (tagad tajos ir gan veikali, gan biroji, gan dzīvokļi – viss iespējamais) aizņem vecpilsētas lielāko daļu un viens ir pat pazemē – kad virs zemes vieta bija beigusies.

     Šī laikam ir tā reize, ka var droši sacīt – tirgotāju izmanība un tai sekojošā bagātība ļāvusi Leipcigai veidoties tik ļoti skaistai un greznai, kāda tā ir. Hitlera nākšana pie varas un holokausts bija milzīgs trieciens, jo vismaz 40 tūkstoši iedzīvotāju bija ebreji un vai nu tika nogalināti, vai lielā steigā pilsētu pameta. Deviņdesmitajos gados šurp esot pārcēlušies vairāk kā tūkstotis ebreju no sabrukušās Padomju Savienības, ar savu uzņēmību palīdzot atdzīvināt Leipcigas saimniecisko dzīvi, kad, Vācijai apvienojoties, daudzi vācieši savukārt pārcēlās uz tās bagātāko daļu – bijušo Rietumvāciju.

     Bet vispār jau interesanti iznācis – jo tālāk ārā no vecpilsētas šīs vietas pamazām pārvietotas, jo mazinājusies to loma un vajadzība pēc tām… Jāatzīst gan, ka attālums no centra patiesībā nav vainīgs – tā ir tikai sakritība –

jo to ir paveikusi tehnoloģiju attīstība. Tagad neviens īsti nezina, kā lai apsaimnieko VDR laiku beigu gados ārpilsētā sabūvēto, jo interneta iespējas šo gadsimtiem kopto tradīciju ir praktiski iznīcinājušas, bet neglītie pelēkā betona milzoņi nav viegli nojaucami. Mēs, vecākie, taču atceramies, ka pirms interneta ēras arī Rīgā notika dažādi palieli gadatirgi (jauno preču un tehnoloģiju demonstrācijas) bet nu jau tie pārsvarā pārvērtušies par panīkušiem krāmu tirdziņiem gala lietotājiem un tā sauktajiem izstāžu kompleksiem viegli neklājas, ja tie nespēj atrast citus ienākumu avotus.

     2.pasaules kara laikā vairākkārtēja bombardēšana ir krietni papostījusi pilsētu (tikuši sagrauti ap 60% vēsturiskās apbūves), tādēļ jauno ēku ir salīdzinoši daudz. Patīkami, ka daļa no drīz pēc kara uzbūvētajām ļoti utilitārajām ir vai patlaban tiek nomainītas ar augstvērtīgu arhitektūru. Pat ja tie ir vai būs tirdzniecības centri un viesnīcas, tad ar stāstu vai simbolisku nozīmi.

     Piemēram, šo bildi ielieku ne tāpēc, lai jūs redzētu, ka Leipcigā ir McDonalds, bet tādēļ, ka melnā fasāde gan atspoguļo pretējās ēkas (saulainā laikā), gan uz tās ir speciāli ieēnotā veidā uzdrukāta šajā vietā bijušo ēku kontūra. Līdzīgi interesantas ir arī vairākas citas centra jaunās ēkas (galerijā dažas būs redzamas).

     Un tas jau laikam nebūtu stāsts par Vāciju, ja Šillers, Gēte vai Bahs netiktu pieminēti. 🙂 Jā, protams, visiem trim ir bijusi saistība ar Leipcigu. Par Bahu kaut kad taisos uzrakstīt apvienoto un pāri pilsētām stāvošo stāstu, Šillera namiņš tiks pieminēts nākamajā stāstā, te tad drusciņ par Gēti.

     Vai kāds vēl atceras manis jau rakstīto – ko Gēte Leipcigā darīja? Studēja, savus vētru un dziņu gadus tālu no vecākiem pavadīja (un studijas šeit tā arī nepabeidza). Bet mana teikuma beigu daļu gide, protams, neakcentēja. Šeit ir piemineklis Gētem kā tolaik stilīgam jauneklim un tam sānos glītas meiteņu sejiņas – abas viņa šī perioda mīļotās tā iemūžinātas.

     Piemineklis novietots tā, ka Gēte skatoties gan uz universitāti, bet ar roku norādot uz savu iemīļoto krodziņu Auerbaha pagrabu. Tas ir saglabājies tieši tādēļ, ka atrodas pagrabā – ēka virs tā tagad ir cita, bet pazemes velvēs izvietotais krodziņš pastāv.

     Ieeja tajā tagad atrodas viena no tirdzniecības namiem galerijā un to rotā simboliska skulptūru grupa no Fausta: kur vienā pusē Mefistofelis stāv blakus universitātes profesoram kārdina nabaga studentu, kas stāv ejas otrā pusē.

Turpat blakus, protams, ir arī Mefistofeļa vārdā nosaukta kafejnīca… – Leipcigā viss ir bizness.

     Ai, gandrīz aizmirsās par dzelzceļa staciju uzrakstīt! Ēka ir milzīga un grezna, bet interesanti ir tas, ka vilcieni neiet cauri Leipcigai – tie ienāk no vienas puses, stacijā visas sliedes beidzas, un tad dodas atpakaļ – iespējams, citā virzienā, ja Leipciga nebija galamērķis. Es par to paspēju pabrīnīties, kad braucu uz Berlīni: apmēram 10 minūtes pirms un pēc apstāšanās vilciens gāja pa tām pašām sliedēm – iekšā pilsētā un ārā no tās, un tikai tad sliedes sadalījās dažādos virzienos.