Tag Archives: Leipzig

Leipciga – 2.daļa – ārpuse un neredzētais

IMG_3373    Kā jau rāda nosaukums, šoreiz būs mazliet dīvains stāsts un sākšu ar mazu taisnošanos. Kad gatavojos pirkt vilciena biļeti Leipcigai (tālajos braucienos ar ātrvilcieniem ir jāpērk biļetes uz konkrētu vilcienu, nevis brīvās kā tuvajos – brauc cikos gribi, bet ar vietējās satiksmes vilcienu), viens no maniem kolēģiem tā kā pabrīnījās: uz Leipcigu? Tur taču nekā nav

Ņemot vērā arī šo viedokli, atceļa biļeti nopirku uz pieciem ar minūtēm un arī pati Leipcigā apskatāmo diži iepriekš neizpētīju – paļāvos, kā jau parasti, uz pilsētas ekskursijas informāciju. To nu man nācās stipri nožēlot, jo ekskursija beidzās pēc vieniem, tad elpas atvilkšana nesteidzīgi pusdienojot Panorāmas tornī un skaistie skati uz Leipcigu no augšas un tad jau dienas pārējā daļa pagāja pulkstenī skatoties, lai neaizrautos un atceļa vilcienu nenokavētu…
IMG_3374     Šoreiz ekskursijas laikā uzzināju par tik daudziem interesantiem objektiem, ka no sirds varu vai nu ieteikt Leipcigu plānot uz vairākām dienām vai – ar rūpīgi izvēlētiem dažiem objektiem, jo visus apskatīt jau nevar paspēt nekad. Un te nav runa par muzejiem – tie ir pārsvarā centrā un arī tajos var daudz laika pavadīt.

Piemēram, iepriekšējā bildē redzamais ļoti modernais modernās mākslas muzejs, vai šeit pieliktā bilde – ievērības vērts ir ne tikai pilsētas vēstures muzejs, bet arī tā speciāli bērniem veltītā daļa – lai viņiem interesanti. Nu vispār jau ļoti patīkami – arī Gotā pils muzejā bija bērniem domātā interesantā Dabas muzeja ekspozīcija un Pils muzejā peļukhercogs – lai viņu uzmanību noturētu.

IMG_3411    Acis piesaistoši ir abi ļoti greznie Leipcigas Rātsnami. Vecais ir slavens kā tipiska renesanses laikmeta būve, celts 1556.gadā un esot uzbūvēts 11 mēnešu laikā. Tas atrodas pašā centrā un tagad tajā ir arī muzejs, kura eksponātu skaitā ir gan slavenā vācu gleznotāja Krānaha gleznas, gan arī Mārtiņa Lutera rokraksti un viņa sievas laulības gredzens.

Luters un reformācija vispār ir ļoti cieši ar Leipcigu saistīti – šeit viņš bijis ne reizi vien un dzirdīgas ausis atradis – te notikuši gan slaveni disputi, gan sprediķi.

IMG_3449     Jau vecais Rātsnams man šķiet liels, bet 1905.gadā izrādījies, ka rātei tajā vietas vairs nu nekādi nepietiek un mazliet attālāk uzcelts otrs – nu tiešām gigantisks, pēc īpatnējā torņa to pamanīsiet arī galeras bildēs, kas no Panorāmas torņa fotografētas.

Šim stils ir tik īpatnējs (jūgendisks romantisms?), ka ja man jautātu, kad tas celts, es noteikti būtu nosaukusi agrāku gadu nekā 1905. Bet nu labi, bagātie dara kā grib… 🙂
IMG_3430    Jau agrāk esmu rakstījusi, ka mazliet uzmanos un izvairos no nejaušiem zoodārzu apmeklējumiem – man nepatīk, ja tās ir, atvainojiet, diezgan smirdīgas un šauras dzīvnieku mocību vietas (kā, Kišiņevā un Timišoarā), bet esmu redzējusi arī patiešām labus – ASV). Un man ir mazliet žēl, ka pietrūka laika Leipcigā – ar autobusu garām braucot gids vietējo slavēja kā tādu, kur dzīvnieku sugu gan paliekot mazāk,  bet to dzīves apstākļi aizvien tiekot uzlaboti un mazliet pavīdējušais samērā jaunais milzīgais futūristiskais kupols vispār esot īsta daudzlīmeņu tropu dzīvnieku paradīze.

IMG_3461     Ļoti interesants esot arī mazliet attālāk bijušajā gāzes tornī (mums Rīgā arī vairāki tādi ir) izveidotais Panorāmetrs – apaļa izstāžu zāle (diametrs 57 metri, augstums – 49), kurā uz pusotru-diviem gadiem tiek iekārtotas iespaidīgas 360 grādu ekspozīcijas, patreizējā ir veltīta zemūdens pasaulei – Lielajam barjeru rifam pie Austrālijas.

Bērniem droši vien patiktu pilsētas pievārtē izvietotais Belantis atrakciju parks.

IMG_3472Bet lielajiem? Lielu kvartālu aizņem ļoti modernā Mediju pilsēta, kur atrodas filmēšanas paviljoni, radio un TV kompānijas, kā arī viss cits mūsdienu medijiem vajdzīgais. Gide lepni stāstīja, ka tieši tur esot arī paviljons, kurā kaut kāds Vācijā mega populārs seriāls tiekot filmēts…

Bet bildē nav mediju kvartāls. Braucām garām arī daļējam spoku rajonam – VDR laikā gandrīz ārpus Leipcigas būvētajam mešu centram un šī, protams, ir bijusi PSRS paviljona ēka. Tagad, līdzīgi daudzām citām, tā stāv tukša un pilsēta īsti nezina ko darīt, jo tādi fiziski pastāvīgi preču paraugu izstādīšanas centri vairs nav aktuāli. Labi vien ir, ka Šlesers Rīgā pie lidostas nepaspēja tādus sabūvēt – doma jau bija, ka nu tik būs pie mums izstādes un kongresi biezā kārtā

IMG_3466     Vēstures stundās man kaut kā garām paslīdējis fakts par 1813.gada Leipcigas kauju – tajā piedalījušies ap 600 tūkstošiem karavīru un ap 100 tūkstošiem krituši. Kas pret ko? Vienkārši sakot – Napoleons pret sabiedroto grupu, ko veidoja Krievija, Prūsija, Austrija un Zviedrija. Zaudēja Napoleons. Un paši leipcigieši (Saksija) bija nepareizajā – zaudētāju pusē…

Starp citu, vai jūs arī bērnībā un skolas gados mulsāt, lasot par, piemēram Sakšu ķēniņu un sakšiem kuri to un šito… – kā jau iepriekš rakstīju, tādas Vācijas senāk nebija, vācieši bija izkaisīti pa dažādajām valstiņām un, tā kā Saksija bija salīdzinoši mums viena no tuvākajām, tad mums ar sakšiem darīšana ne reizi vien bijusi.

IMG_3511     Bet nu labi, vēl uz mirklīti atgriežamies pie Leipcigas kaujas. Tagad tajā vietā ir parks un gigantisks memoriāls. Tā lielumu mazlietiņ var novērtēt, augšējā bildē salīdzinot cilvēku augumus ar akmens veidojuma proporcijām. Vai – redzot, cik milzīgs tas izskatās arī no Panorāmas torņa – gluži kā milzu kalns, kas tālumā slejas pāri visam pārējam.

Tornī varot gan uzkāpt, gan ar liftu uzbraukt un plašajā laukumā tā priekšā tiekot dažādi pasākumi un koncerti (arī rokkoncerti) rīkoti.

Leipciga ir arī ļoti zaļa un zila: daudz parku un ūdeņu. Ir pieejamas vairākas laivu ekskursijas, kurās varot Leipcigu kā Vācijas Venēciju izbaudīt. Nu dikti jau man žēl, ka tam laika nepietika. Tik vien redzēju, kā ar autobusu pāri vairākiem tiltiem ar skaistiem skatiem braucot. Labā laikā noteikti skaisti. Mazam mierinājumam man paliek vienīgi fakts, ka manā otrdienā, kaut nelija, tomēr bija pavēss un apmācies – ne gluži ideāls laiks laivu braucienam. Ir daudz parku un pat krietns mežs, kas stiepjas cauri pilsētai.

leipzig_porsche_customer__centre     Viens no iemesliem, kāpēc Leipciga ir plaukstoša pilsēta, ir arī tajā vai pie tā izvietotās ražotnes. Leipcigā joprojām ir šis un tas no sīkās mašīnbūves (piemēram,poligrāfijas iekārtas), bet pēc 2000.gada šeit ļoti modernas rūpnīcas atvēruši tādi automilži kā BMW un Porsche.

Un abos gadījumos būvēts ar īsteni Leipcigisku vērienu, pieaicinot pasaulslavenus arhitektus. Porsche gadījumā – latviešu izcelsmes vācieti Meinhardu fon Gerkānu. Leipcigā top Panamera, Cayenne un Macan. Protams, ir arī moderna testu trase. Bildē redzamais ir ekstravagantais apmeklētāju centrs, tiek organizētas arī ekskursijas pa rūpnīcu.

BMW Leipzig     BMW rūpnīca atklāta 2004.gadā un tās ne mazāk futūristisko apmeklētāju centru projektējusi Zaha Hadida. Arī šeit ir iespējamas ekskursijas pa rūpnīcu, pie tam 2 veidu: ar stāstu par parastajiem vai elektromobiļiem, jo te top gan visi elektriskie BMW, gan mazo ciparu parastās degvielas izmantojošie modeļi. Te nodarbināti ap 5200 cilvēku un dienā top vairāk kā 700 jauni BMW.

Pašai ļoti žēl, ka nebiju paveikusi mājas darbu un par autorūpnīcām uzzināju tikai autobusa ekskursijas laikā – noteikti būtu gribējusi vismaz vienā no tām ieskatīties, bet tad tas bija jau laikus jāsaplāno.

Neko darīt, tā vien šķiet, ka nāksies Leipcigā kaut kad vēl atgriezties! Bet nu jau pietiks teksta, pielieku saiti uz fotogaleriju. Tajā atkal saliku tematiskos virsrakstiņus.

Leipciga. 1.daļa – no iekšpuses

     No Arnštates līdz Leipcigai ar vilcienu var nokļūt aptuveni pusotrā stundā (kā nu paveicas ar vilcienu maiņu Erfurtē). Ja iepriekš pārsvarā tiku apskatījusi šīspuses mazās pilsētas (ap 25 tūkstošiem iedzīvotāju) un Jēnu ar tās 100 tūkstošiem, tad Leipciga ar vairāk kā pusmiljonu iedzīvotāju ir būtiski lielāka.
IMG_3535     Kad uzjautāju šefam, ko viņš par Leipcigu domā, saņēmu atbildi, ka tā neapšaubāmi esot šīspuses dzīvelīgākā un plaukstošākā pilsēta, un vispār viņš uzskatot, ka Vācijā savā attīstībā par to pārāka patlaban esot tikai Berlīne. Protams, fakts, ka Leipcigā ir vairāk kā 40 tūkstoši studentu, daudz zaļuma un jaunu sporta un atpūtas bāzu arī nāk par labu.
     Pēc Vācijas apvienošanās Leipcigai kādu laiku klājies grūti, bet patlaban bezdarba līmenis esot ap 7% un tas esot labi, ja salīdzinot ar vairāk kā 20% sliktākajos periodos. Kopš 2010.gada iedzīvotāju skaits augot par 10 tūkstošiem gadā.
     Protams, atkal pieteicos uz tūristiem domāto ekskursiju un šoreiz tā bija drusku citādi organizēta nekā iepriekšējās: vispirms vecpilsētas iepazīšana 1 stundas garumā, pēc tam 1,5 stundu brauciens ar autobusu, lai no ārpuses apskatītu objektus uz kuriem ar kājām aiziet nevar (vai – nevar uz tik daudziem).
Via_Imperii_und_Via_Regia     Gide jau eksursijas sākumā teica, ka Leipcigā nekad neviens valdnieks nav rezidējis – brīnumaini rets gadījums priekš visādiem valdniekiem bagātās Vācijas.
     Bet kā tad šī pilsēta tik liela izaugusi un nesen 1000 gadus kopš minēšanas rakstos nosvinējusi? Izrādās, Leipciga atrodas vietā, kur krustojas manis jau minētais vēsturiskais tirdzniecības ceļš ViaRegia ar otru tikpat būtisko – ViaImperii, tāpēc tikai loģiska bijusi Leipcigas kā tirdzniecības centra attīstība.
IMG_3369     Un tirgotājiem ir gudriem jābūt vai gudrus palīgus vajag, tālab jau 1409.gadā šeit izveidota universitāte – otra vecākā Vācijā. Abu šo faktoru rezultātā Leipciga veidojusies skaista, bagāta un brīvdomīga. Vēsturiski Leipcigā attīstījusies tekstilrūpniecība, kā arī izdevniecības un poligrāfija (brīžam Leipcigā pastāvējušas pat vairāki simti izdevniecību un apmēram tikpat tipogrāfiju). Un tad jau tikai saprotami, ka arī šo nozaru iekārtu būve gājusi līdzi – tā teikt, lai viss ātri un uz vietas pieejams.
     Feinajā bildē, protams, ir Leipcigai tik svarīgais veiklais viltnieks – tirgotāju, zagļu un ceļotāju aizbildnis, amatu savienošanas kārtībā arī dievu ziņnesis, kuru senie grieķi sauca par Hermeju, bet romieši par Merkuru.
IMG_3506      Interesanta vieta ir Augusta laukums (Augustplatz) vienā no vecpilsētas stūriem. Šeit satiekas gan Panorāmas tornis, gan ekstravagantā universitātes jaunā ēka, gan slavenā simfoniskā orķestra mājvieta (gide, nezinot, ka esmu no Latvijas lepni teica, ka viņiem esot pasaules klases diriģents – Andris Nelsons; sīkums, bet patīkami). Attēlā – orķestra mājvieta.
     Bet traģikomisks skats paveras uz Operas pusi: operas ēka pati milzonīga un stingri klasiska, tās priekšā uztaisīts ekstravagants baseins (apaļš, bez malām) un IMG_3498tam vēl klāt prasts tirgus ar savu skaļumu, nekārtību un arī netīrību. Tā kā tirgus novietojies visapkārt smalkajam baseinam, tas vairāk atgādina nevīžīgu peļķi… Šoreiz gan brīnos, kā kārtīgie vācieši tā ļāvuši skaistu vietu saķērnāt. Bet var jau būt, ka tas tirgus ir tik ļoti svarīgs…
     Vispār jau interesanti – šī ir jau otrā šīspuses pilsēta, kurā VDR laikos universitātei tornis uzbūvēts – arī Leipcigas Panorāmas tornis sākumā mitinājis universitāti.
 IMG_3488    Priekš manis Panorāmas tornis bija ļoti veiksmīgs un īstajā laikā: pie tā ap vieniem beidzās ekskursija un gide pateica, ka par 3 eiro var no torņa augšas uz pilsētu paskatīties. Un piebilda, ka augšā esot arī restorāns ar komplekso/biznesa pusdienu piedāvājumu par saprātīgu cenu. Ko gan var gribēt 7os cēlies un jau labi izstaigājies cilvēks ap pusdienlaiku? Protams, ēst. Ar to arī sāku – skats no 29.stāvā (augstākie logi) izvietotā restorāna uz leju ir skaists. 3 ēdienu pusdienas maksā 8,9 eiro, porcijas bija saprātīgas, viss ļoti eleganti pagatavots un pasniegts (protams, arī izcili garšīgs), interjers jauks – lieliska vieta nesteidzīgai elpas atvikšanai. Pēc tam, protams, devos vēl dažus stāvus uz augšu – uz skatu daļu un tapa gan tā bilde, kas bija šī stāsta sākumā, gan skats uz dzelzceļa staciju no augšas un vēl citas, kas būs galerijā.
IMG_3507     Universitāte tagad mitinās supermodernajā centrālajā ēkā turpat blakus tornim un vēl citviet pilsētā. Protams, Leipcigā ir vairākas augstskolas: arī tehniskā, mākslas un mūzikas, grafikas un izdevējdarbības, kaut kas mūsu Sporta akadēmijai līdzīgs…
     Apmēram 5 gadsimtus – vismaz kopš 1497.gada un līdz pat interneta plašai izplatībai, Leipciga bija viena no Eiropas varenākajām tirdzniecības mešu (vāciski: messe, mustermesse, MM; latviski: tirdzniecības paraugu izstāžu, tirdzniecības gadatirgu?) vietām – speciālos namos bija apskatāmi preču paraugi, tos skatīties un savu sortimentu veidot šurp brauca tirgotāji no visas pasaules.
     Milzīgās ēkas, kurās meses notika, vēsturiski nosaukumā nes vārduIMG_3381hof” (sēta, iebraucamā vieta) un kādu īpašvārdu, kas to no citām atšķir. Te nu īpašniekiem un arhitektiem ir bijis kur izpausties.
IMG_3404     Ēku greznība un dažādība ir pārsteidzoša – gan interjeros, gan eksterjeros, arī daļa veikalu saglabājuši šo vēsturiskuma elpu (galerijā būs vairāk bilžu, jo man patiešām ļoti patika) – pastaiga pa un cauri tiem ir bauda visiem stilīga vēsturiska skaistuma mīļotājiem. Kur gan vēl var katru dienu pa sarkano paklāju paieties…
     Platības ziņā šie tirdzniecības nami (tagad tajos ir gan veikali, gan biroji, gan dzīvokļi – viss iespējamais) aizņem vecpilsētas lielāko daļu un viens ir pat pazemē – kad virs zemes vieta bija beigusies.
IMG_3415     Šī laikam ir tā reize, ka var droši sacīt – tirgotāju izmanība un tai sekojošā bagātība ļāvusi Leipcigai veidoties tik ļoti skaistai un greznai, kāda tā ir. Hitlera nākšana pie varas un holokausts bija milzīgs trieciens, jo vismaz 40 tūkstoši iedzīvotāju bija ebreji un vai nu tika nogalināti, vai lielā steigā pilsētu pameta. Deviņdesmitajos gados šurp esot pārcēlušies vairāk kā tūkstotis ebreju no sabrukušās Padomju Savienības, ar savu uzņēmību palīdzot atdzīvināt Leipcigas saimniecisko dzīvi, kad, Vācijai apvienojoties, daudzi vācieši savukārt pārcēlās uz tās bagātāko daļu – bijušo Rietumvāciju.
     Bet vispār jau interesanti iznācis – jo tālāk ārā no vecpilsētas šīs vietas pamazām pārvietotas, jo mazinājusies to loma un vajadzība pēc tām… Jāatzīst gan, ka attālums no centra patiesībā nav vainīgs – tā ir tikai sakritība –
jo to ir paveikusi tehnoloģiju attīstība. Tagad neviens īsti nezina, kā lai apsaimnieko VDR laiku beigu gados ārpilsētā sabūvēto, jo interneta iespējas šo gadsimtiem kopto tradīciju ir praktiski iznīcinājušas, bet neglītie pelēkā betona milzoņi nav viegli nojaucami. Mēs, vecākie, taču atceramies, ka pirms interneta ēras arī Rīgā notika dažādi palieli gadatirgi (jauno preču un tehnoloģiju demonstrācijas) bet nu jau tie pārsvarā pārvērtušies par panīkušiem krāmu tirdziņiem gala lietotājiem un tā sauktajiem izstāžu kompleksiem viegli neklājas, ja tie nespēj atrast citus ienākumu avotus.
IMG_3368     2.pasaules kara laikā vairākkārtēja bombardēšana ir krietni papostījusi pilsētu (tikuši sagrauti ap 60% vēsturiskās apbūves), tādēļ jauno ēku ir salīdzinoši daudz. Patīkami, ka daļa no drīz pēc kara uzbūvētajām ļoti utilitārajām ir vai patlaban tiek nomainītas ar augstvērtīgu arhitektūru. Pat ja tie ir vai būs tirdzniecības centri un viesnīcas, tad ar stāstu vai simbolisku nozīmi.
     Piemēram, šo bildi ielieku ne tāpēc, lai jūs redzētu, ka Leipcigā ir McDonalds, bet tādēļ, ka melnā fasāde gan atspoguļo pretējās ēkas (saulainā laikā), gan uz tās ir speciāli ieēnotā veidā uzdrukāta šajā vietā bijušo ēku kontūra. Līdzīgi interesantas ir arī vairākas citas centra jaunās ēkas (galerijā dažas būs redzamas).
IMG_3400     Un tas jau laikam nebūtu stāsts par Vāciju, ja Šillers, Gēte vai Bahs netiktu pieminēti. 🙂 Jā, protams, visiem trim ir bijusi saistība ar Leipcigu. Par Bahu kaut kad taisos uzrakstīt apvienoto un pāri pilsētām stāvošo stāstu, Šillera namiņš tiks pieminēts nākamajā stāstā, te tad drusciņ par Gēti.
     Vai kāds vēl atceras manis jau rakstīto – ko Gēte Leipcigā darīja? Studēja, savus vētru un dziņu gadus tālu no vecākiem pavadīja (un studijas šeit tā arī nepabeidza). Bet mana teikuma beigu daļu gide, protams, neakcentēja. Šeit ir piemineklis Gētem kā tolaik stilīgam jauneklim un tam sānos glītas meiteņu sejiņas – abas viņa šī perioda mīļotās tā iemūžinātas.
     Piemineklis novietots tā, ka Gēte skatoties gan uz universitāti, bet ar roku norādot uz savu iemīļoto krodziņu Auerbaha pagrabu. IMG_3409Tas ir saglabājies tieši tādēļ, ka atrodas pagrabā – ēka virs tā tagad ir cita, bet pazemes velvēs izvietotais krodziņš pastāv.
     Ieeja tajā tagad atrodas viena no tirdzniecības namiem galerijā un to rotā simboliska skulptūru grupa no Fausta: kur vienā pusē Mefistofelis stāv blakus universitātes profesoram kārdina nabaga studentu, kas stāv ejas otrā pusē.
IMG_3406Turpat blakus, protams, ir arī Mefistofeļa vārdā nosaukta kafejnīca… – Leipcigā viss ir bizness.
     Ai, gandrīz aizmirsās par dzelzceļa staciju uzrakstīt! Ēka ir milzīga un grezna, bet interesanti ir tas, ka vilcieni neiet cauri Leipcigai – tie ienāk no vienas puses, stacijā visas sliedes beidzas, un tad dodas atpakaļ – iespējams, citā virzienā, ja Leipciga nebija galamērķis. Es par to paspēju pabrīnīties, kad braucu uz Berlīni: apmēram 10 minūtes pirms un pēc apstāšanās vilciens gāja pa tām pašām sliedēm – iekšā pilsētā un ārā no tās, un tikai tad sliedes sadalījās dažādos virzienos.
IMG_3546