Kā jau rāda nosaukums, šoreiz būs mazliet dīvains stāsts un sākšu ar mazu taisnošanos. Kad gatavojos pirkt vilciena biļeti Leipcigai (tālajos braucienos ar ātrvilcieniem ir jāpērk biļetes uz konkrētu vilcienu, nevis brīvās kā tuvajos – brauc cikos gribi, bet ar vietējās satiksmes vilcienu), viens no maniem kolēģiem tā kā pabrīnījās: uz Leipcigu? Tur taču nekā nav…

Ņemot vērā arī šo viedokli, atceļa biļeti nopirku uz pieciem ar minūtēm un arī pati Leipcigā apskatāmo diži iepriekš neizpētīju – paļāvos, kā jau parasti, uz pilsētas ekskursijas informāciju. To nu man nācās stipri nožēlot, jo ekskursija beidzās pēc vieniem, tad elpas atvilkšana nesteidzīgi pusdienojot Panorāmas tornī un skaistie skati uz Leipcigu no augšas un tad jau dienas pārējā daļa pagāja pulkstenī skatoties, lai neaizrautos un atceļa vilcienu nenokavētu…
     Šoreiz ekskursijas laikā uzzināju par tik daudziem interesantiem objektiem, ka no sirds varu vai nu ieteikt Leipcigu plānot uz vairākām dienām vai – ar rūpīgi izvēlētiem dažiem objektiem, jo visus apskatīt jau nevar paspēt nekad. Un te nav runa par muzejiem – tie ir pārsvarā centrā un arī tajos var daudz laika pavadīt.

Piemēram, iepriekšējā bildē redzamais ļoti modernais modernās mākslas muzejs, vai šeit pieliktā bilde – ievērības vērts ir ne tikai pilsētas vēstures muzejs, bet arī tā speciāli bērniem veltītā daļa – lai viņiem interesanti. Nu vispār jau ļoti patīkami – arī Gotā pils muzejā bija bērniem domātā interesantā Dabas muzeja ekspozīcija un Pils muzejā peļukhercogs – lai viņu uzmanību noturētu.

   Acis piesaistoši ir abi ļoti greznie Leipcigas Rātsnami. Vecais ir slavens kā tipiska renesanses laikmeta būve, celts 1556.gadā un esot uzbūvēts 11 mēnešu laikā. Tas atrodas pašā centrā un tagad tajā ir arī muzejs, kura eksponātu skaitā ir gan slavenā vācu gleznotāja Krānaha gleznas, gan arī Mārtiņa Lutera rokraksti un viņa sievas laulības gredzens.

Luters un reformācija vispār ir ļoti cieši ar Leipcigu saistīti – šeit viņš bijis ne reizi vien un dzirdīgas ausis atradis – te notikuši gan slaveni disputi, gan sprediķi.

     Jau vecais Rātsnams man šķiet liels, bet 1905.gadā izrādījies, ka rātei tajā vietas vairs nu nekādi nepietiek un mazliet attālāk uzcelts otrs – nu tiešām gigantisks, pēc īpatnējā torņa to pamanīsiet arī galeras bildēs, kas no Panorāmas torņa fotografētas.

Šim stils ir tik īpatnējs (jūgendisks romantisms?), ka ja man jautātu, kad tas celts, es noteikti būtu nosaukusi agrāku gadu nekā 1905. Bet nu labi, bagātie dara kā grib… 🙂
   Jau agrāk esmu rakstījusi, ka mazliet uzmanos un izvairos no nejaušiem zoodārzu apmeklējumiem – man nepatīk, ja tās ir, atvainojiet, diezgan smirdīgas un šauras dzīvnieku mocību vietas (kā, Kišiņevā un Timišoarā), bet esmu redzējusi arī patiešām labus – ASV). Un man ir mazliet žēl, ka pietrūka laika Leipcigā – ar autobusu garām braucot gids vietējo slavēja kā tādu, kur dzīvnieku sugu gan paliekot mazāk,  bet to dzīves apstākļi aizvien tiekot uzlaboti un mazliet pavīdējušais samērā jaunais milzīgais futūristiskais kupols vispār esot īsta daudzlīmeņu tropu dzīvnieku paradīze.

     Ļoti interesants esot arī mazliet attālāk bijušajā gāzes tornī (mums Rīgā arī vairāki tādi ir) izveidotais Panorāmetrs – apaļa izstāžu zāle (diametrs 57 metri, augstums – 49), kurā uz pusotru-diviem gadiem tiek iekārtotas iespaidīgas 360 grādu ekspozīcijas, patreizējā ir veltīta zemūdens pasaulei – Lielajam barjeru rifam pie Austrālijas.

Bērniem droši vien patiktu pilsētas pievārtē izvietotais Belantis atrakciju parks.

Bet lielajiem? Lielu kvartālu aizņem ļoti modernā Mediju pilsēta, kur atrodas filmēšanas paviljoni, radio un TV kompānijas, kā arī viss cits mūsdienu medijiem vajdzīgais. Gide lepni stāstīja, ka tieši tur esot arī paviljons, kurā kaut kāds Vācijā mega populārs seriāls tiekot filmēts…

Bet bildē nav mediju kvartāls. Braucām garām arī daļējam spoku rajonam – VDR laikā gandrīz ārpus Leipcigas būvētajam mešu centram un šī, protams, ir bijusi PSRS paviljona ēka. Tagad, līdzīgi daudzām citām, tā stāv tukša un pilsēta īsti nezina ko darīt, jo tādi fiziski pastāvīgi preču paraugu izstādīšanas centri vairs nav aktuāli. Labi vien ir, ka Šlesers Rīgā pie lidostas nepaspēja tādus sabūvēt – doma jau bija, ka nu tik būs pie mums izstādes un kongresi biezā kārtā…

     Vēstures stundās man kaut kā garām paslīdējis fakts par 1813.gada Leipcigas kauju – tajā piedalījušies ap 600 tūkstošiem karavīru un ap 100 tūkstošiem krituši. Kas pret ko? Vienkārši sakot – Napoleons pret sabiedroto grupu, ko veidoja Krievija, Prūsija, Austrija un Zviedrija. Zaudēja Napoleons. Un paši leipcigieši (Saksija) bija nepareizajā – zaudētāju pusē…

Starp citu, vai jūs arī bērnībā un skolas gados mulsāt, lasot par, piemēram Sakšu ķēniņu un sakšiem kuri to un šito… – kā jau iepriekš rakstīju, tādas Vācijas senāk nebija, vācieši bija izkaisīti pa dažādajām valstiņām un, tā kā Saksija bija salīdzinoši mums viena no tuvākajām, tad mums ar sakšiem darīšana ne reizi vien bijusi.

     Bet nu labi, vēl uz mirklīti atgriežamies pie Leipcigas kaujas. Tagad tajā vietā ir parks un gigantisks memoriāls. Tā lielumu mazlietiņ var novērtēt, augšējā bildē salīdzinot cilvēku augumus ar akmens veidojuma proporcijām. Vai – redzot, cik milzīgs tas izskatās arī no Panorāmas torņa – gluži kā milzu kalns, kas tālumā slejas pāri visam pārējam.

Tornī varot gan uzkāpt, gan ar liftu uzbraukt un plašajā laukumā tā priekšā tiekot dažādi pasākumi un koncerti (arī rokkoncerti) rīkoti.

Leipciga ir arī ļoti zaļa un zila: daudz parku un ūdeņu. Ir pieejamas vairākas laivu ekskursijas, kurās varot Leipcigu kā Vācijas Venēciju izbaudīt. Nu dikti jau man žēl, ka tam laika nepietika. Tik vien redzēju, kā ar autobusu pāri vairākiem tiltiem ar skaistiem skatiem braucot. Labā laikā noteikti skaisti. Mazam mierinājumam man paliek vienīgi fakts, ka manā otrdienā, kaut nelija, tomēr bija pavēss un apmācies – ne gluži ideāls laiks laivu braucienam. Ir daudz parku un pat krietns mežs, kas stiepjas cauri pilsētai.

     Viens no iemesliem, kāpēc Leipciga ir plaukstoša pilsēta, ir arī tajā vai pie tā izvietotās ražotnes. Leipcigā joprojām ir šis un tas no sīkās mašīnbūves (piemēram,poligrāfijas iekārtas), bet pēc 2000.gada šeit ļoti modernas rūpnīcas atvēruši tādi automilži kā BMW un Porsche.

Un abos gadījumos būvēts ar īsteni Leipcigisku vērienu, pieaicinot pasaulslavenus arhitektus. Porsche gadījumā – latviešu izcelsmes vācieti Meinhardu fon Gerkānu. Leipcigā top Panamera, Cayenne un Macan. Protams, ir arī moderna testu trase. Bildē redzamais ir ekstravagantais apmeklētāju centrs, tiek organizētas arī ekskursijas pa rūpnīcu.

     BMW rūpnīca atklāta 2004.gadā un tās ne mazāk futūristisko apmeklētāju centru projektējusi Zaha Hadida. Arī šeit ir iespējamas ekskursijas pa rūpnīcu, pie tam 2 veidu: ar stāstu par parastajiem vai elektromobiļiem, jo te top gan visi elektriskie BMW, gan mazo ciparu parastās degvielas izmantojošie modeļi. Te nodarbināti ap 5200 cilvēku un dienā top vairāk kā 700 jauni BMW.

Pašai ļoti žēl, ka nebiju paveikusi mājas darbu un par autorūpnīcām uzzināju tikai autobusa ekskursijas laikā – noteikti būtu gribējusi vismaz vienā no tām ieskatīties, bet tad tas bija jau laikus jāsaplāno.

Neko darīt, tā vien šķiet, ka nāksies Leipcigā kaut kad vēl atgriezties! Bet nu jau pietiks teksta, pielieku saiti uz fotogaleriju. Tajā atkal saliku tematiskos virsrakstiņus.