Tas brīdis nu ir klāt – aizvadu savas lieliskās Vācijas prakses vasaras pēdējo nedēļu. Par pašu nedēļu nekā īpaša ko rakstīt nav, jo ne vairs īsti šeit jūtos, ne vēl mājās var doties… Notiek visāda veida astu sasiešana: atsevišķā mapītē lieku SportIdentam atstājamos failus, gatavoju pa kādai atskaitei, nobeidzu vēl pēdējos šeit iesāktos darbus un plānoju Latvijā darāmo.

     Nekādus ceļojumus vairs ieplānojusi neesmu, atlicis vēl tikai kādu no iekrātajiem stāstiem uzrakstīt. Tā kā šodien lasīju, ka Ušakovs tomēr atzinis, ka Rīgas remontus solītajā laikā nepabeigs un sācis arī Satiksmes departamenta vadības purināšanu, tad uzrakstīšu īsu, bet tematiski ļoti labi iederīgu gabaliņu – par Arnštates bruģi.

Praktiski visa vecpilsēta ir bruģēta un dāmām ar glītām papēžkurpēm te ir grūti – der tikai krosenes, bezpapēžu vai pamatīgas platformkurpes. Man paveicās, ka nevienu pāri dāmu kurpju līdzi nebiju paņēmusi. Bet toties bruģis ir ne vien kvalitatīvi uzlikts, bet arī skaisti – dažādos rakstos.

     No šāda viedokļa (kad kājās nav papēžkurpju), to var pat atzinīgi papētīt. Piemēram, vairākās pilsētās esmu redzējusi arī, ka ar bruģakmeņu krāsām tiek dažādi braucējiem un gājējiem domāti apzīmējumi veidoti – kā šajā Snēkā tapušajā bildē redzams.

Arī citur esmu līdzīgus veidojumus redzējusi, bet neesmu nofotografējusi, tad nu tagad pa milzīgo bilžu arhīvu rakos, jo zināju, ka kaut kur taču nobildēju. 🙂

     Ārpus Arnštates centra gājēju celiņi dažviet ir izlikti ar betona bruģi, bet vecpilsētā lepni dižojas īsta akmens gabaliņi. Vēl interesantāk – vienā skvēriņā ir speciāli izveidota taka, kas ar dažāda veida bruģi un dažādos rakstos izlikta. Katram fragmentam klāt plāksne ar uzrakstu – kas tas par akmeni un kuras vecpilsētas vietas šādi bruģētas. Arī raksts atbilst attiecīgajam bruģējumam.

Interesanti, ka arī tik prozaisku lietu var labi pasniegt. Stāsta beigās pielikšu mazu fotogaleriju ar šiem fragmentiņiem, bet, tā kā paraugtaka ir centrā un intensīvi staigājamā vietā, tad doma ir, ka gadiem ejot varēs redzēt kā dažādie bruģa veidi nolietojas, jo šeit pa tiem visiem tiek vienlīdz bieži staigāts.

     Tā kā vecpilsētas ieliņas ir kalnainas, līkumainas un dažāda platuma, tad bruģa meistariem ir bijis ko ņemties un, ja gribētu, vai katru stūri varētu bildēt paraugam. Bet tik apsēsta es tomēr neesmu, pielieku vienu bildi ieskatam. Ja ir interese, tad ieskatoties gan manās Arnštates, gan citās galerijās, skaisti izliktu bruģi ne vienā vien bildē var redzēt.

Šī tapusi slīpajā līkumkrustojumā pie manas dzīvesvietas un labi ilustrē vācu akurātību.

Interesanti bruģētajās ielās tiek marķētas autostāvvietas – ar tādām kā tapiņām – gaiša metāla nagliņām ar lielu un labi pamanāmu galvu. Tās var viegli ielikt, bruģi nesabojājot un var arī izņemt vai pārvietot, ja rodas tāda vajadzība.

     Diezgan daudzās vietās pie ēkām bruģī iestrādāti šādi elementi. Izrādās, tās ir piemiņas zīmes holokausta laikā iznīcinātajiem ebrejiem. Tās izvietotas pie mājām vai ēku vietās, kur konkrētie cilvēki dzīvojuši.

Tā kā Arnštate vēsturiski veidojusies kā tirdzniecības centrs, tad šīs zīmes ir klusa un uzskatāma sāpīgo notikumu liecība.

Pielieku saiti uz mazu fotogaleriju ar solītajiem Arnštates bruģa fragmentiem.

Tuvākajās dienās centīšos atrast laiku jau sen solītajam stāstam par Bahu.