Tag Archives: Arnštate

Pēdējā nedēļa sākusies

paperwork     Tas brīdis nu ir klāt – aizvadu savas lieliskās Vācijas prakses vasaras pēdējo nedēļu. Par pašu nedēļu nekā īpaša ko rakstīt nav, jo ne vairs īsti šeit jūtos, ne vēl mājās var doties… Notiek visāda veida astu sasiešana: atsevišķā mapītē lieku SportIdentam atstājamos failus, gatavoju pa kādai atskaitei, nobeidzu vēl pēdējos šeit iesāktos darbus un plānoju Latvijā darāmo.

angry boss     Nekādus ceļojumus vairs ieplānojusi neesmu, atlicis vēl tikai kādu no iekrātajiem stāstiem uzrakstīt. Tā kā šodien lasīju, ka Ušakovs tomēr atzinis, ka Rīgas remontus solītajā laikā nepabeigs un sācis arī Satiksmes departamenta vadības purināšanu, tad uzrakstīšu īsu, bet tematiski ļoti labi iederīgu gabaliņu – par Arnštates bruģi.

Praktiski visa vecpilsēta ir bruģēta un dāmām ar glītām papēžkurpēm te ir grūti – der tikai krosenes, bezpapēžu vai pamatīgas platformkurpes. Man paveicās, ka nevienu pāri dāmu kurpju līdzi nebiju paņēmusi. Bet toties bruģis ir ne vien kvalitatīvi uzlikts, bet arī skaisti – dažādos rakstos.

IMG_1860     No šāda viedokļa (kad kājās nav papēžkurpju), to var pat atzinīgi papētīt. Piemēram, vairākās pilsētās esmu redzējusi arī, ka ar bruģakmeņu krāsām tiek dažādi braucējiem un gājējiem domāti apzīmējumi veidoti – kā šajā Snēkā tapušajā bildē redzams.

Arī citur esmu līdzīgus veidojumus redzējusi, bet neesmu nofotografējusi, tad nu tagad pa milzīgo bilžu arhīvu rakos, jo zināju, ka kaut kur taču nobildēju. 🙂

IMG_0541     Ārpus Arnštates centra gājēju celiņi dažviet ir izlikti ar betona bruģi, bet vecpilsētā lepni dižojas īsta akmens gabaliņi. Vēl interesantāk – vienā skvēriņā ir speciāli izveidota taka, kas ar dažāda veida bruģi un dažādos rakstos izlikta. Katram fragmentam klāt plāksne ar uzrakstu – kas tas par akmeni un kuras vecpilsētas vietas šādi bruģētas. Arī raksts atbilst attiecīgajam bruģējumam.

Interesanti, ka arī tik prozaisku lietu var labi pasniegt. Stāsta beigās pielikšu mazu fotogaleriju ar šiem fragmentiņiem, bet, tā kā paraugtaka ir centrā un intensīvi staigājamā vietā, tad doma ir, ka gadiem ejot varēs redzēt kā dažādie bruģa veidi nolietojas, jo šeit pa tiem visiem tiek vienlīdz bieži staigāts.

IMG_0558     Tā kā vecpilsētas ieliņas ir kalnainas, līkumainas un dažāda platuma, tad bruģa meistariem ir bijis ko ņemties un, ja gribētu, vai katru stūri varētu bildēt paraugam. Bet tik apsēsta es tomēr neesmu, pielieku vienu bildi ieskatam. Ja ir interese, tad ieskatoties gan manās Arnštates, gan citās galerijās, skaisti izliktu bruģi ne vienā vien bildē var redzēt.

Šī tapusi slīpajā līkumkrustojumā pie manas dzīvesvietas un labi ilustrē vācu akurātību.

Interesanti bruģētajās ielās tiek marķētas autostāvvietas – ar tādām kā tapiņām – gaiša metāla nagliņām ar lielu un labi pamanāmu galvu. Tās var viegli ielikt, bruģi nesabojājot un var arī izņemt vai pārvietot, ja rodas tāda vajadzība.

IMG_0556     Diezgan daudzās vietās pie ēkām bruģī iestrādāti šādi elementi. Izrādās, tās ir piemiņas zīmes holokausta laikā iznīcinātajiem ebrejiem. Tās izvietotas pie mājām vai ēku vietās, kur konkrētie cilvēki dzīvojuši.

Tā kā Arnštate vēsturiski veidojusies kā tirdzniecības centrs, tad šīs zīmes ir klusa un uzskatāma sāpīgo notikumu liecība.

Pielieku saiti uz mazu fotogaleriju ar solītajiem Arnštates bruģa fragmentiem.

Tuvākajās dienās centīšos atrast laiku jau sen solītajam stāstam par Bahu.

 

 

 

Vēl dziļāk Arnštatē. Un ar mūziku

tired-teacher-clipart-1     Atkal viena prakses nedēļa darbos aizskrējusi un, noguruma mākta, biju spiesta mazliet aizdomāties par to, cik, manuprāt, nepareizi vācieši savu nedēļu saplānojuši… Kas par lietu? Daudzi no jums jau zina, ka Vācijā svētdienās praktiski viss ir ciet (pa kādai ēstuvei un tūristu vietai ir vaļā), arī vakaros “parastās” vietas darbu beidz piecos vai sešos, ilgāk vaļā atkal ir tikai dažas ēstuves un lielveikali. Un tad sanāk, ka “darba cilvēks parastais” dienišķās 5 dienas sūri strādādams, iepirkties nekur īsti netiek. Pienāk nedēļas beigas un viņš ir noguris. Vienīgais ko gribas sestdienā (vismaz man) – atpūsties, nekur neskriet, neko nedarīt… Bet to nevar atļauties, jo, kā jau rakstīju – svētdienā viss ir ciet… Tātad – jāslienas vien augšā un fiksi jādodas pa nedēļu iekrātajās darīšanās, jo sestdiena arī daudzkur ir īsā diena…

Šis ievads visai precīzi raksturo manu šīs nedēļas nogali. Jā, esmu Vācijā gandrīz 2 mēnešus, daudz un intensīvi strādāju. Pašai patīk un, šķiet, darba devējam arī, bet jāatzīst, ka nedēļas nogaļu plānošana iznāk pretdabiska – nu nepatīk man tās intensīvās sestdienas vēl pie intensīvajām 5 darba dienām klāt. Šo rakstu svētdienā, ko sev esmu atļāvusi par “godam nopelnītu slinkošanas dienu”, bet slinkot man vairāk būtu gribējies vakar. Šodien/svētdien es būtu labprāt kaut kur devusies, bet parasti īsti nav kur…

tired-shopper2     Pasūdzējusies esmu, tagad varu sākt atskaiti par sestdienu. Tā kā pēcpusdienā pilsētā bija plānots pasākums, par kuru rakstīšu, bet man bija sakrājušās arī pirkumu vajadzības, tālab jau no rīta bija jādodas sūrajā šopinga darbā uz Erfurti, lai ar vilcienu 14.45 dotos atpakaļ, jo četros sākas pasākums. Patlaban ir labs iepirkšanās brīdis – vasaras sezonas izpārdošana, to tad arī vakar izmantoju un darba apģērbs Latvijai tika veiksmīgi sapirkts. Cik reizes ģērbos nost un virsū, šo un to pielaikojot, vairs pat saskaitīt nevaru, bet viss – tagad esmu sevi no lielas iepirkšanās atbrīvojusi, ja nu vienīgi kāds superlabs piedāvājums pats uzskries virsū.

IMG_0309     Kas tad sestdienas pēcpusdienā un vakarā bija Arnštatē? Ļoti interesants pasākums, kura nosaukumu varētu brīvi tulkot kā “Māksla ienāk Arnštates ēkās un pagalmos”. Viss sākās četros pie Jēkabtorņa. Jau esmu rakstījusi, ka tā tornī ir 26 zvani, kas reizi divās stundās dienas gaišajā laikā atskaņo dažādas melodijas (pavisam to esot ap 40).

Brašā torņa vēsture ir īpatnēja. Sen, sen tas, protams, bijis baznīcas tornis. Bet pēc reformācijas šī baznīca vairs nav lietota sākotnējai funkcijai, tālab torņa smaile sabrukusi, bet ēka un daļa torņa vairākus gadsimtus izmantota kā alus darītava… Kad augstāk vecpilsētā pēc kārtējā ugunsgrāka izlemts tagadējo Baha baznīcu būvēt no akmens, daļa materiālu ņemti no šīs baznīcas… Tāpēc nu tā iznācis, ka šodien saglabājies tikai tornis un tam apkārt jau sabūvētas laicīgas ēkas. Pēc Vācijas apvienošanās, torņa smaile un jumts atjaunoti, divos piegājienos saziedota nauda zvaniem un tagad tas ir viens no Arnštates lepnumiem.

Pēc 15 minūšu zvanu koncerta (parasti 1 reizē spēlē 1 melodiju), bija nepilnu stundu īsa ekskursija pa vakaram plānotajiem objektiem, ko vadīja jau cienījamā vecumā esoša, bet ļoti dzīvelīga un atraktīva gide.

IMG_2428    Jau iepriekš biju izlasījusi, ka būs iespēja uzkāpt attēlā redzamajā Niedru tornī un to nu garām laist negribēju! Kāpiens sākās pa kreisajā malā redzamajām apjumtajām slīpajām kāpnēm un tikai augstāk pa pašu torni, jo caur tornī esošajiem vārtiem joprojām brauc mašīnas.

Attēlā mazliet redzams, cik augsts ir mūris, kura daļa šis tornis ir bijis – jā, seno laiku arnštatieši tik ļoti baidījušies no iebrucējiem, ka apmēram šāda augstuma mūri bija pat divi – kādus 10 m viens no otra un tad vēl vietām vareni privātie mūri ap klosteriem u.tml. Mūsdienās pa kādam mūru fragmentam šur un tur vēl ir saglabājies, bet abi divi pilsētas plus 1 klostera mūris ir saglabājies tikai vienā posmā starp Jēkaba torni un Niedru torni. Iespaidīgi.

IMG_2424    Iepriekš nezināju, ka tornis mēdz būt atvērts apmeklētājiem. Galerijā būs mazliet vairāk bilžu, kaut laika bija maz un burzma liela. Skats uz pilsētu bija jauks. Agrāk šis tornis ilgstoši izmantots ugunsgrēku novērošanai, jo atrodas pilsētas robežās un ir augstākais, jo novietots jau slīpumā, kas tālāk ved uz Alteburgu.

Bet pūces bildē nav iesprukušas nejauši – tornī izvietota vietējo entuziastu veidota un uzturēta putnu izbāzeņu kolekcija. Tā sagrupēta pa putnu veidiem, asprātīgi un pārskatāmi izvietota dažādos torņa stāvos un nišās. Zinātkārajiem gida pavadībā varētu būt interesanti.

Mazās ekskursijas laikā gide mūs izveda arī pa vairākām ļoti gleznainām mazajām ieliņām, kuras es pati iepriekš nebiju pamanījusi vai uzskatījusi par privātiem celiņiem uz mājām. Tās ir burvīgas! Jau iepriekš esmu centusies līdzīgus jaukumus pamanīt un fotografēt, jo man tie ļoti patīk. Kaut ko no sestdien no jauna ieraudzītā jaukuma mēģināju ātri noķert arī bildēs un gan jau kādā brīdī izstaigāšu vēlreiz un Arnštates fotogaleriju papildināšu.

IMG_2439     It kā jau nekā pārdabiska, vienkārši viss tīrs un kārtīgs, vietumis puķes (pat vienkāršās un sen neredzētās kāršrozes te lieliski iederas) un pa kādam soliņam. Veci mūri, skaistas senas ēkas…

Bet tagad atpakaļ pie pasākuma! Tā būtība – parādīt apmeklētājiem ēkas un pagalmus, kas ikdienā parasti nav publiski pieejami, vienlaikus radot īpaši jauku atmosfēru mākslas baudīšanai. Ieejas maksa – vai nu 17 eiro uz visiem pasākumiem vai 7,5 uz jebkuru vienu. Nezinu vai kāds pirka biļeti vienam, es, protams, nopirku kopējo un tad nu arī centos par visu naudu tos apmeklēt. 🙂

Sestdienas vakarā, laikā no sešiem līdz pusnaktij, pasākumi bija ieplānoti 8 dažādās vietās. Divās bija dzejas pasākumi, pārējos – mūzika. Priekšnesumu garums bija 30 līdz 45 minūtes noteiktos laikos, bukletiņā viss smuki norādīts, katrs dalībnieks uzstājās 4 reizes (ar pauzēm). Tad nu mums, skatītājiem, bija pašiem savs maršruts jāsaplāno. Varētu sacīt – līdzīgi kā festivālos, tikai pasākumi īsāki, lielā mērā pārklājas un vienlaikus – katrs no tiem turpinās vairākās sērijās… Bukletā neatradu informāciju par to, vai šāds tiek rīkots pirmo reizi vai nē, bet man šī bija pirmā tāda veida pieredze. Interesanti jau pēc formas, ne vien pēc satura. Bet nu labi, mēģināšu īsi pēc kārtas pastāstīt, jo degunu iebāzu visos – tāpēc jau galu galā, man ir diploms modelēšanā, lai varētu visu saplānot. 🙂

IMG_2435     Es sāku ar trio Amabilees koncertu Krāsotāju mājā. No ārpuses ēka izskatās gandrīz nekāda – viena no senajām mājām ar nelieliem aizrestotiem logiem. Izrādās, ka šajā apkārtnē ir pratuši no kāda vietējā auga iegūt noturīgu zilo krāsu, ko sauc par Vācijas indigo (no tā arī tradicionālie trauki ar ziliem zīmējumiem), bet krāsas iegūšana un krāsošana ir bijusi ķēpīgs un nepatīkams process, kas ticis veikts šajā ēkā. Tagad no krāsošanas te nav nekā – plašas nesen atjaunotas telpas 1.stāvā un privāti augšējie stāvi. Pie ieejas, kur pārbaudīja aproces vai tirgoja vienreizējās ieejas biļetes, varēja iegādāties arī pa glāzei vīna (pasākuma bukletā bija norādīts, kāda veida atspirdzinājumi (dažviet – arī uzkodas), tiks piedāvāti katrā no vietām). Amabilees gan klasisku, gan mūsdienīgu mūziku atskaņoja, izmantojot arfu, čellu un flautu. Lielisks sākums! Cik sapratu, tad visi dalībnieki katrā sesijā atskaņoja pilnīgi vai daļēji atšķirīgus skaņdarbus. Klausītāji, ja vēlējās, varēja palikt un, vīnu vai ko citu malkojot, gaidīt nākamo uzstāšanās reizi.

IMG_2430     Mans nākamais objekts bija tradicionālās īru mūzikas koncerts (trio Heywood) vecajā klosterī (tagad tas ir pilsētas valdījumā). Tā arī nezinu, kas te notiek ikdienā, bet arī šeit viss vismaz sakopts, ir dārzs ar augiem un jaukiem atpūtas stūrīšiem. Varbūt kādi periodiski pasākumi, bet tajās reizēs, kad esmu gājusi garām, vārti allaž ir ciet. Koncerts bija dzīvelīgi omulīgs – kā jau īru mūzika.

Pa ceļam uz nākamo, uz brītiņu degunu iebāzu Baha mājā, bet tur ilgi nekavējos, jo dzejas baudīšana vāciski diemžēl nav savienojama ar manām vācu valodas zināšanām… No svešvalodām, dzeja man der tikai krieviski. Gribēju redzēt, kā iekšpusē izskatās, jo kaut kas no šīs ēkas apmeklētājiem ir pieejams pa pāris stundām divas dienas nedēļā un es vēl tajās nebiju ietrāpījusi. Par māju mazliet vairāk rakstīšu Baha stāstā.

IMG_2477Sekoja iespaidīgais bijušās mācītājmājas iekšpagalms ar dārzu un trio Klatschmohn (tulkojumā – magone) koncerts. Tas nu bija super! Trīs dāmas, kas spēlē kafijas mūziku – tā viņas pašas sacīja. Mūzika, protams, izvēlēta jauka, bet galvenais te bija priekšnesums!

Viss pārdomāts līdz detaļām. Sākot ar dalībnieču tērpiem, kas ir melni ar sarkanām detaļām (visām sarkanas kurpes). Arī visi aksesuāri, instrumentu somas un pārējais vai nu melns, vai sarkans, vai sarkanpumpains. Un tad jau, pat mākslinieciskā nekārtībā turpat tuvumā izmētāts, viss labi izskatās.

Bet vispār jau sākums bija amizants. Pārskrējienā starp pasākumu vietām es mazliet nokavēju sākumu. Kad ierados, divas dalībnieces sāka kaut ko spēlēt. Un tad pēkšņi ar milzu somu atjoņoja trešā, nosvieda somu, rāva to vaļā un izvilka vispirms vienu sarullētu zeltmirdzošu gabalu, tad otru un sastelējot kopā ieguva to milzu pūšaminstrumentu, kam pat nosaukumu nezinu. Abas pārējās turpināja spēlēt un piekomentēja, ka – labi gan – beidzot arī trešā ir klāt… (šī bija trio pirmā uzstāšanās reize sestdienas vakara maratonā). Bet tieši šī trešā dalībniece Heike, bija runīgākā un atraktīvākā. Viņa tālāk gan gabalus pieteica, gan visu ko komentēja, gan savu tehniķi trenkāja, gan ar skatītājiem nodarbojās (piemēram, ar visu pūšaminstrumentu kaklā, pie skatītājiem paejoties un ziepju burbuļus pūšot)… Ja man būtu Vācijā korporatīvi pasākumi jāorganizē, šīs dāmas es noteikti aicinātu. Vienos smieklos un labā mūzikā viņu koncerta gabaliņš paskrēja ātri un, šķiet, daļa skatītāju tā arī palika šajā vietā. Bet mani apzinīgā ziņkārība dzina tālāk.

Nākamais bija franciskās noskaņās spēlējošās grupas Cafe de la mer koncerts Mežonīgā brieža mājas (nezinu kādēļ tāds nosaukums) iekšpagalmā. Viņi spēlēja jaukus franču šansonus un dažas melodijas dienvidamerikas ritmos, galerijā ir dažas bildes. Tālāk devos uz BraRoG koncertiņu Princešu pils dārzā. Diemžēl jāatzīst (norakstīsim to uz skaņu tehniķi), ka ne pūtējroks, ne tā solists šoreiz galīgi nepatika manām ausīm. Bet nevar būt, ka viņi nekam neder, jo kopā spēlējot jau ļoti ilgi…

IMG_2485    Man drīzāk interesants likās skumjais stāsts par Princešu, bet drīzāk jau – Atraitņu pili. Jā, Arnštate tā īsti nekad nav bijusi valdošu valdnieku rezidence (izņemot mazu brīdi Neidekas pils laikos, bet tam valdnieku pārim nebija bērnu). Uz šejieni atlikušo mūžu nodzīvot vairākkārt sūtītas karalisko personu atraitnes, ieskaitot vienu no Nasavu dinastijas pārstāvēm – Katarīnu (Nasavi ir saistīti ar Leuvārdenu – cik pasaule tomēr ir maza. Interesanti tikai – ja es turp ar vilcienu nokļuvu 7 stundās, cik laika un kādus transporta līdzekļus toreiz vajadzēja? Zirgi un, labākajā gadījumā, karietes vien jau bija). Ilgākais periods, par kādu atraitne šeit esot pārdzīvojusi savu vīru ir bijis 40 gadi. Daudz. Jo vairāk, zinot, ka pret atraitnēm pēc viņu vareno vīru nāves diez ko maigi neizturējās. Šejienes trimda nebūt nav bijusi sliktākā vieta.

IMG_2484     Tam sekoja mazliet mūsdienīgas roķīgas mūzikas Under my Surface izpildījumā Falkenšteina nama pagalmā.

Plašajā vārtu ejā iekārtotais omulīgais bāriņš lika domāt, ka te, iespējams, vismaz šad un tad notiek arī citi pasākumi – nez vai viss tik pārdomāti un veiksmīgi var būt iekārtots tikai vienam pasākumam. Bija arī profesionāls kokteiļu jaucējs, kurš prata burzmā atrast pasūtītāju.

Bet tad uznāca lietus un koncerts tika pārtraukts, jo tas bija neapsegtajā pagalma daļā. Es apvienoju patīkamo ar lietderīgo un devos uz iekštelpu pasākumu Rātsnamā.

IMG_2488    Attēlā redzama skaistā Arnštates Rātsnama zāle. Jāatzīstas godīgi – arī šajā dzejas pasākumā (Poetry-Slam-Show) es pavadīju tikai dažas minūtes, jo mans mērķis bija mazliet senajā Rātsnamā ieskatīties un sagaidīt, kad lietus beigsies. Neko daudz no iekštelpām redzēt gan neizdevās – tapa šī bilde un vēl viena no kāpņu telpas, pārējais bija tumšs.

Mana koncerteopeja beidzās pēc desmitiem. Iekšēji jutos labi, jo koncerti bija lieliski, bet visas nedēļas nogurums darīja savu – padevos. Bet statistiski un ar plānošanu viss kārtībā – no visa pa drusciņai redzēju un izbaudīju. 🙂

Šeit – saite uz nelielu fotogaleriju. Tajā ik pa gabaliņam ieliku arī paskaidrojošus uzrakstus. Tā arī līdz galam nesaprotu, kā darbojas GooglePhotos – dažām galerijām man ir izdevies pielikt parakstus bildēm, citām – nu nekādi nesanāk. Šis tad ir tāds apmēram pa vidu variants. 🙂

 

Oficiālā iepazīšanās ar Arnštati

     IMG_1676Tā jau saka: labāk vēlu kā nekad un tieši tā man iznāca – tikai pēc pusotra šeit nodzīvota mēneša beidzot devos oficiālajā vietējā tūrisma info biroja organizētā pusotru stundu garā ekskursijā pa Arnštati. Tādas notiek katru sestdienu (ja vien nav kāds īpašs pasākums). Ekskursijas cena ir 1 eiro, biļetes cena – 4. Kā tā? Tajā iekļauts arī 1 eiro ziedojums katrai no ekskursijas laikā apmeklētajām baznīcām. Vispār jau labi izdomāts. Protams, ja grib, uz vietas baznīcā katrs var ziedot vēl.
     Arnštati diezgan daudz apmeklē tūristi organizētās grupās, bet citādi jau laikam ir tā, ka šeit nejauši nenokļūst, tālab man arī bija interesanti uzzināt, kāds tad būs mūsu publiskās grupas sastāvs. Bijām 10: dāma, kas nesen pārcēlusies dzīvot uz šejieni, viens pāris ar saviem viesiem, es un 2 pāri normālu tūristu – kas atbraukuši šo apvidu apskatīt.
     Kaut arī visas apstaigātās vietas no ārpuses biju jau redzējusi, ar ekskursiju esmu ļoti apmierināta, jo uzzināju arī jaunas interesantas lietas. Neesmu dikti ieinteresēta baznīcapstaigātāja (varbūt kāds vēl atceras, ka pagājušajā gadā drusku sūrojos par klostertūri Rumānijā), bet šoreiz viss bija koncentrēti un patīkami.
     Arnštates vecpilsētā ir 3 baznīcas, visas luterāņu, ārpus centra esot arī viena katoļu baznīca. Ja ārēji 2 ir līdzīgas (vienīgi Baha baznīca atšķiras ar ļoti vienkāršo veidolu), tad iekšpusē tās ir tik atšķirīgas cik vien var būt un tieši Baha baznīca ir visgreznākā: tajā dominē baltā krāsa un zelts! Par Bahu būs cits stāsts un tad būs arī tās bildes, šoreiz raksta beigās pievienošu lielu galeriju ar dažādos laikos Arnštatē fotografēto un to galeriju periodiski arī turpmāk papildināšu.
     IMG_2084No ārpuses ļoti interesanta ir Liebfraukirche (Jaunavas Marijas?) baznīca – tā ir milzīga, celta ilgi un būvniecības laikā arī arhitektūras mode mainījusies, tālab tās atsevišķi gali ir dažādos stilos (gotiskajā un romāņu), pat abi torņi nav vienādi…
     Iekšpuse – askētiski iespaidīga. Man patika, ka ir padomāts par dievlūdzēju ērtībām, uz krēsliem un soliem noliekot polsterējumu. Visas baznīcas ir ar apkuri, tajās mēdz notikt arī koncerti. Galerijā redzēsiet arī pie ieejas novietotu plauktu ar dziesmu grāmatu bibliotēku – ja nu savējās nav vai mājās aizmirsusies…
     IMG_2101Kā jau visām senajām pilsētām, arī Arnštates lielākais bieds bijuši ugunsgrēki un tie pilsētu postījuši ne reizi vien. Pēdējais lielais bijis ap 1700.gadu. Man bija interesanti uzzināt par jau iepriekš daudzviet redzētajām zvīņu mājām (arī ēka, kurā es dzīvoju, daļēji ir tāda) – tās ir azbesta plāksnes ar kurām noklātas koka pildrežģa ēkas, lai mazinātu degamību. Bet es biju domājusi, ka tās ir dekoratīvas skaidas vai kaut kas tāds… Dažām ēkām šīs zvīņas mēdz būt arī dekoratīvos rakstos izvietotas un jauki nokrāsotas – skaisti. Skatoties Arnštates galeriju varēsiet pamēģināt saskaitīt, cik zvīņaino tur ir. Bet esmu tās bildējusi arī citviet.
     Baha un trešajā apmeklētajā – Augšbaznīcā – bija interesanti redzēt, ka ir 2 vai pat 3 līmeņos izvietoti balkoni dievlūdzējiem un daļa no tiem ir kā ložas – aizsegti ar stiklojumu. Augšbaznīcā patlaban notiek restaurācija un līdzekļi tiek vākti arī ziedojumu veidā. Piemēram – blakus atrodas jau atjaunots gleznojums un vēl nerestaurēts, pie kura ir norāde, cik naudas tā restaurācijai nepieciešams. Interesenti var vienkārši ziedot līdzekļus vai novirzīt kādai konkrētai gleznai vai citam elementam.
     IMG_2134Steidzīgie šajā saitē var gūt pusminūtes animētu ieskatiņu Arnštates ekskursijā, kas automātiski izveidots GooglePhoto.
     Agrāk Arnštatē bijušas 11 strūklakas, ko pilsētnieki izmantojuši kā dzeramā ūdens avotus, tagad palikušas un darbojas 6 – visas greznas un senas. Gide pastāstīja arī par to, kādēļ Arnštates vecpilsēta ilgi saglabājusies tik neliela: Arnštate bijusi izteikta tirdzniecības vieta, uz kuru dalībnieki braukuši no plašas apkārtnes, bet starp tirgiem te īpaši ko darīt nav bijis, tālab iedzīvotāju skaits nav audzis, jo nekāda īpaša ražošana senajos laikos te nav notikusi. Ilgi pieticis ar apmēram ap tirgus laukumu sabūvētajām vareno tirgoņu ēkām un tikai pamazām gar malām sākušas rasties mazākas ēkas citiem pastāvīgajiem iedzīvotājiem.
     IMG_2156Baznīcas ietekme gan bijusi liela – uz šejieni svētdienās nākuši apkārtnes iedzīvotāji un bijuši arī vairāki klosteri. Varenā Augšbaznīca sākotnēji tapusi kā daļa no karmelītu klostera mītnes un nav bijusi publiski pieejama. Vien pēc kāda lielā ugunsgrēka mūki uz laiku atļāvuši te nākt arī pilsētniekiem, bet joprojām viņiem ir unikāla bibliotēka un citi dārgumi, kas nav publiski pieejami. Vecpilsētā ir arī virkne citu baznīcai piederošu ēku.
Pilsētā ir saglabāts daudz seno durvju un aiz skaistiem vareniem vārtiem paslēptu iekšpagalmu. Dažos ir ierīkoti krodziņi, daudzi ir privāti.
     Dažviet arī jaunie vārti veidoti jaukā stilā, ir pa kādai jaunai ēkai, kas cenšas iederēties, bet visu vieno ziedošie augi gan ielas līmenī, gan kastēs pie logiem un balkonos. Zaļums un ziedi man tā patīk, ka esmu pat izveidojusi speciālo galeriju un pievienoju saiti uz to. Protams, ieraugot kaut ko skaistu, šī galerija tiks papildināta.
     IMG_2079Un noslēgumā – attēls, kurā redzama groteska ainiņa: ir sestdienas rīts Rātslaukumā, domes ēkas priekšā. Šodien te notiek lietoto mantu tirgus, bet Rātsnamā – arī laulību reģistrācija (pie durvīm gaida laulājamais pāris un viesi) un turpat piedzīta arī kravas mašīna. Bildē neredzamais tajā brīdī iekšā reģistrējamais pāris pēc iznākšanas ar to tika projām aizvizināts. Droši vien tam bija kāda simboliska nozīme, bet kopskats un sajūtas, skaļā kravas auto grozīšanās un taurēšana laukumā brītiņā, kamēr mēs gaidījām ekskursijas sākumu (jo bildes kreisajā stūrītī redzamā brūnā ēka ir tūrisma info centrs) radīja visnotaļ īpatnēju un šai vietai neraksturīgu atmosfēru.
     Te pielieku saiti uz Arnštates bildēm, kas nav ietilpinātas speciālajās fotogalerijās. Arī šī tiks pamazām papildināta, ko bildēšanas vērtu ieraugot.

Guten Tag!

e+8.februārī Vidzemes augstskolā aizstāvēju savu maģistra darbu sociotehnisku sistēmu modelēšanā un līdz ar to biju sev godam nodrošinājusi iespēju doties pēcdiploma praksē (jā, jā, ir arī tāda lieliska iespēja!). Vakar 29.aprīlī parakstīju Erasmus+ pēcdiploma prakses līgumu un tas nu jau pavisam droši nozīmē, ka šovasar 3 mēnešus pavadīšu jaukā Vācijas mazpilsētā Arnštatē.

karte-arnstadt-167851Tepat kartē var redzēt, kur tā atrodas. Ko darīšu? Apvienošu ļoti patīkamo ar vismaz tikpat noderīgo – sadarbošos ar uzņēmumu SportIdent, kas ražo aprīkojumu priekš orientēšanās un citiem aktīvajiem sporta veidiem.

Pati, orientieriste būdama, viņu ražojumus izmantoju jau gadiem un iespēju iepazīt no iekšienes nelielu (darbinieku skaitā) uzņēmumu, kura radīto produktu izmanto aptuveni 60 valstīs garām laist nevarēju. 🙂

SportIdentVelo.pngLaiki? 20.maijā dodos turp, 19.augustā atgriežos Latvijā. SportIdent darba valoda esot angļu, bet es labprāt izmantošu iespēju kārtīgi atsvaidzināt arī savu kopš vidusskolas laikiem maz lietoto vācu valodu. Jādomā, ka mana vasara būs lieliski aktīva (ilustrācijai pielieku superīgo bildi no SportIdent Singapūras mājas lapas. Lai tāda ir arī jūsējā!

SI