Tā jau saka: labāk vēlu kā nekad un tieši tā man iznāca – tikai pēc pusotra šeit nodzīvota mēneša beidzot devos oficiālajā vietējā tūrisma info biroja organizētā pusotru stundu garā ekskursijā pa Arnštati. Tādas notiek katru sestdienu (ja vien nav kāds īpašs pasākums). Ekskursijas cena ir 1 eiro, biļetes cena – 4. Kā tā? Tajā iekļauts arī 1 eiro ziedojums katrai no ekskursijas laikā apmeklētajām baznīcām. Vispār jau labi izdomāts. Protams, ja grib, uz vietas baznīcā katrs var ziedot vēl.

     Arnštati diezgan daudz apmeklē tūristi organizētās grupās, bet citādi jau laikam ir tā, ka šeit nejauši nenokļūst, tālab man arī bija interesanti uzzināt, kāds tad būs mūsu publiskās grupas sastāvs. Bijām 10: dāma, kas nesen pārcēlusies dzīvot uz šejieni, viens pāris ar saviem viesiem, es un 2 pāri normālu tūristu – kas atbraukuši šo apvidu apskatīt.

     Kaut arī visas apstaigātās vietas no ārpuses biju jau redzējusi, ar ekskursiju esmu ļoti apmierināta, jo uzzināju arī jaunas interesantas lietas. Neesmu dikti ieinteresēta baznīcapstaigātāja (varbūt kāds vēl atceras, ka pagājušajā gadā drusku sūrojos par klostertūri Rumānijā), bet šoreiz viss bija koncentrēti un patīkami.

     Arnštates vecpilsētā ir 3 baznīcas, visas luterāņu, ārpus centra esot arī viena katoļu baznīca. Ja ārēji 2 ir līdzīgas (vienīgi Baha baznīca atšķiras ar ļoti vienkāršo veidolu), tad iekšpusē tās ir tik atšķirīgas cik vien var būt un tieši Baha baznīca ir visgreznākā: tajā dominē baltā krāsa un zelts! Par Bahu būs cits stāsts un tad būs arī tās bildes, šoreiz raksta beigās pievienošu lielu galeriju ar dažādos laikos Arnštatē fotografēto un to galeriju periodiski arī turpmāk papildināšu.

     No ārpuses ļoti interesanta ir Liebfraukirche (Jaunavas Marijas?) baznīca – tā ir milzīga, celta ilgi un būvniecības laikā arī arhitektūras mode mainījusies, tālab tās atsevišķi gali ir dažādos stilos (gotiskajā un romāņu), pat abi torņi nav vienādi…

     Iekšpuse – askētiski iespaidīga. Man patika, ka ir padomāts par dievlūdzēju ērtībām, uz krēsliem un soliem noliekot polsterējumu. Visas baznīcas ir ar apkuri, tajās mēdz notikt arī koncerti. Galerijā redzēsiet arī pie ieejas novietotu plauktu ar dziesmu grāmatu bibliotēku – ja nu savējās nav vai mājās aizmirsusies…

     Kā jau visām senajām pilsētām, arī Arnštates lielākais bieds bijuši ugunsgrēki un tie pilsētu postījuši ne reizi vien. Pēdējais lielais bijis ap 1700.gadu. Man bija interesanti uzzināt par jau iepriekš daudzviet redzētajām zvīņu mājām (arī ēka, kurā es dzīvoju, daļēji ir tāda) – tās ir azbesta plāksnes ar kurām noklātas koka pildrežģa ēkas, lai mazinātu degamību. Bet es biju domājusi, ka tās ir dekoratīvas skaidas vai kaut kas tāds… Dažām ēkām šīs zvīņas mēdz būt arī dekoratīvos rakstos izvietotas un jauki nokrāsotas – skaisti. Skatoties Arnštates galeriju varēsiet pamēģināt saskaitīt, cik zvīņaino tur ir. Bet esmu tās bildējusi arī citviet.

     Baha un trešajā apmeklētajā – Augšbaznīcā – bija interesanti redzēt, ka ir 2 vai pat 3 līmeņos izvietoti balkoni dievlūdzējiem un daļa no tiem ir kā ložas – aizsegti ar stiklojumu. Augšbaznīcā patlaban notiek restaurācija un līdzekļi tiek vākti arī ziedojumu veidā. Piemēram – blakus atrodas jau atjaunots gleznojums un vēl nerestaurēts, pie kura ir norāde, cik naudas tā restaurācijai nepieciešams. Interesenti var vienkārši ziedot līdzekļus vai novirzīt kādai konkrētai gleznai vai citam elementam.

     Steidzīgie šajā saitē var gūt pusminūtes animētu ieskatiņu Arnštates ekskursijā, kas automātiski izveidots GooglePhoto.

     Agrāk Arnštatē bijušas 11 strūklakas, ko pilsētnieki izmantojuši kā dzeramā ūdens avotus, tagad palikušas un darbojas 6 – visas greznas un senas. Gide pastāstīja arī par to, kādēļ Arnštates vecpilsēta ilgi saglabājusies tik neliela: Arnštate bijusi izteikta tirdzniecības vieta, uz kuru dalībnieki braukuši no plašas apkārtnes, bet starp tirgiem te īpaši ko darīt nav bijis, tālab iedzīvotāju skaits nav audzis, jo nekāda īpaša ražošana senajos laikos te nav notikusi. Ilgi pieticis ar apmēram ap tirgus laukumu sabūvētajām vareno tirgoņu ēkām un tikai pamazām gar malām sākušas rasties mazākas ēkas citiem pastāvīgajiem iedzīvotājiem.

     Baznīcas ietekme gan bijusi liela – uz šejieni svētdienās nākuši apkārtnes iedzīvotāji un bijuši arī vairāki klosteri. Varenā Augšbaznīca sākotnēji tapusi kā daļa no karmelītu klostera mītnes un nav bijusi publiski pieejama. Vien pēc kāda lielā ugunsgrēka mūki uz laiku atļāvuši te nākt arī pilsētniekiem, bet joprojām viņiem ir unikāla bibliotēka un citi dārgumi, kas nav publiski pieejami. Vecpilsētā ir arī virkne citu baznīcai piederošu ēku.
Pilsētā ir saglabāts daudz seno durvju un aiz skaistiem vareniem vārtiem paslēptu iekšpagalmu. Dažos ir ierīkoti krodziņi, daudzi ir privāti.

     Dažviet arī jaunie vārti veidoti jaukā stilā, ir pa kādai jaunai ēkai, kas cenšas iederēties, bet visu vieno ziedošie augi gan ielas līmenī, gan kastēs pie logiem un balkonos. Zaļums un ziedi man tā patīk, ka esmu pat izveidojusi speciālo galeriju un pievienoju saiti uz to. Protams, ieraugot kaut ko skaistu, šī galerija tiks papildināta.

     Un noslēgumā – attēls, kurā redzama groteska ainiņa: ir sestdienas rīts Rātslaukumā, domes ēkas priekšā. Šodien te notiek lietoto mantu tirgus, bet Rātsnamā – arī laulību reģistrācija (pie durvīm gaida laulājamais pāris un viesi) un turpat piedzīta arī kravas mašīna. Bildē neredzamais tajā brīdī iekšā reģistrējamais pāris pēc iznākšanas ar to tika projām aizvizināts. Droši vien tam bija kāda simboliska nozīme, bet kopskats un sajūtas, skaļā kravas auto grozīšanās un taurēšana laukumā brītiņā, kamēr mēs gaidījām ekskursijas sākumu (jo bildes kreisajā stūrītī redzamā brūnā ēka ir tūrisma info centrs) radīja visnotaļ īpatnēju un šai vietai neraksturīgu atmosfēru.

     Te pielieku saiti uz Arnštates bildēm, kas nav ietilpinātas speciālajās fotogalerijās. Arī šī tiks pamazām papildināta, ko bildēšanas vērtu ieraugot.