Monthly Archives: 2016. gada maijs

Vēl…

IMG_0507Tā interesanti šoreiz sanāk – vakar ieliku stāstu par Alteburgu, kurp biju aizgājusi sestdien, bet šodien paturpināju to maršrutu – kā jau tajā rakstā tiku solījusies – pagāju pa takām uz priekšu. Mans Runtastic “spiegs” saka, ka tika nostaigāts mazliet vairāk par 8 km ar vidējo ātrumu 3,3 km/st (nu labi, dažas reizes tur pa vidu arī uz soliņa pasēdēju un atceļā veikaliņā iegāju), pievarētā augstumu starpība šodien – 273 metri!

Jā, manai potītei arī mazlietiņ ir ko teikt par to. Rīt droši vien būšu saudzīgāka, jo vaina šodien bija ne vien kāpumos augšup un lejup, bet arī visnotaļ atšķirīgajā taku kvalitātē, platumā un klājumā. Bet vienalga – bija skaisti! Kā jau vēlā pavasarī, daudzkas vēl zied un smaržo, viss ir priecīgi koši zaļš… Par šodienu vairāk būs ne stāsts, bet bilžu galerija. 🙂

IMG_0504Tas, par ko šodien biju pārsteigta bija, ka takas vietām tomēr bija vāji marķētas. Iepriekš biju saskatījusies bukletus, kuros lielās, cik daudz te ir staigājamu un velo taku, ka vajag tik iet… Staigājot biju arī redzējusi pa kādai shēmai vai marķējuma norādei, taču šodien iznāca, ka pamatā vadījos pēc telefonā jau pa ceļam nofotografētajām shēmām (labi, ka tās bija, nebiju domājusi tās izmantot). Daļā krustojumu norādes bija, vietām nē. Arī uz ļoti skaistu (un vienu no galvenajiem šajā takā) skatu torni trāpīju tikai nejaušības vai savas intuīcijas dēļ.

Interesanti iznāk – mūsdienās praktiski visa dzīvošana notiek pa leju – gar upēm, bet senajos laikos bijis otrādi – viņi dzīvojuši pa kori. Protams, skati jau skaisti. Bet – lai jebko augšā dabūtu krietni jānopūlas… Varbūt tā bija drošāk, nezinu. Ik pa brītiņam bija “piemiņas plāksnes” tādām senām drupām vai vēl kādām vēl senākām… Kā būvmateriāli izmantoti vietējie “klinšveidīgie” (lai man piedod, ja kāds ģeoloģijā ko saprotošs šo lasa) – kaut kas šūnakmenim līdzīgs un dolomīts vai kāds no tā “radiniekiem” – vietumis redzams, ka tas slāņojas līdzīgi kā pie Pļaviņām, tādu “īstu” klinšakmeņu te nav. Abi skatu torņi (šis un otrs galerijā redzamais) būvēti apmēram pirms 100 gadiem, tūristu vajadzībām un, ļoti iespējams, izmantojot materiālus no kādām tuvējām drupām.

IMG_0513Ik pa gabaliņam pie skaistām skatu vietām bija arī vienkārši soliņi – neba visur var un vajag torņus būvēt. Būtībā mana taka gāja gar “aruma” vienu malu, tad, kad biju krietnu gabalu nogājusi (nē, pats paaugstinājums ir netaisījās beigties) pārgāju uz otru pusi un pa otru malu, uz otru ieleju skatīdamās devos atpakaļ. Iespaidīgi! Takas vijas līdzīgi kā Siguldā – vietām pa malu, vietām uz leju, tad atkal uz augšu… Jauka un skaista pastaiga.

Pāris vietās takas malā bija arī stendi ar “koku paraugiem” – redzēsiet galerijā. Noteikti interesanti ģimenēm ar bērniem. Kā jau otrdienā pa dienu, biju praktiski vienīgā staigātāja un tas bija tieši tas, ko man šodien vajadzēja. Bet kāpēc “darba laikā” un kāpēc “man to šodien vajadzēja”? Galva bija jāizvēdina un pie viena jaunām domām jāsagatavo.

smart woman Pirmdien šefam prezentēju iepriekšējā nedēļā izdarīto – smukās shēmas par to, kā es redzu SportIdent šodien un kā uz priekšu, saistībā ar man uzdotajiem uzdevumiem. Šodien līdzīgā veidā runājos ar starptautiskās pārdošanas vadītāju un viņš atzinās, ka esot “impressed”…, jutu, ka arī šefam bija interesanti. Patīkami, protams, bet biju noņēmusies ne pa jokam.

Jau uzreiz vakar šefs, protams, izstāstīja vēl jaunas idejas (to viņam netrūkstot nekad), par ko man atkal kārtīgi jāpadomā – kā sakārtot, drusku izvērtēt un tad atkal būs jāmēģina saprotamā bildē salikt. Un vēl ar diviem kolēģiem – praktiskajiem darītājiem – jau paveiktais būs jāizrunā, viņu viedoklis jānoskaidro. Vēl bija pagara saruna ar Latvijas partneriem par to, kā viņi no savas puses redz šīs lietas… Tā nu šodien pusdienlaikā sapratu, ka pietiek ņemties pa ofisu – jāiet galvu izvēdināt.

Kas vēl? Jau pagājušajā nedēļā, par aktivitātēm runājot, šefs teica, ka pirmdienas vakaros arī kaut kas notiekot. Pēc ceturtdienas pasmagā treniņa, pirmdien pati klusēju un ar jautājuiem neuzbāzos. Bet ap pusdienlaiku saņēmu šefa atgādinošu jautājumu: nu, tad šovakar dodamies? Kāda ir pareizā atbilde? Protams, teicu – dodamies! Tikai šoreiz gan pārjautāju – kas līdzi jāņem. Un atbilde bija – nekas, mēs jau tikai tepat ap stūri.

vingrosanaTā arī bija. Pirmdienās septiņos tepat tuvajā skolā (nu, varbūt 200 metri) notiek “mājsaimnieču vingrošana” – bijām kādas divdesmit dāmas un 2 kungi. Visādi vecumi, forma un fiziskā sagatavotība, visādi arī vingrojumi, kurus katrs centīgi izpilda kā nu var. Vingrinātāja bija Nadja – viņa esot no Moldovas, bet jau labu laiku dzīvojot te. Protams, vadīja vāciski. Varbūt kādā brītiņā mēs ar viņu parunāsimies krieviski, jo domāju aiziet vēl kādu reizi – vienai pašai vingrot slinkums, ir labi, ja kāds pavingrina. 🙂 Nodarbības būs līdz Jāņiem – tad šeit beidzas skola un viss tajā notiekošais, lai atsāktos augusta beigās, bet jau bez manis.

Nu jau pietiks rakstīt, pielieku saiti uz šodienas mežaini skaisto fotogaleriju. Diena bija saulaina un, kopā ar manu meistarību fotografēšanā, tas dažām bildēm ir pabojājis kvalitāti, bet vienalga atstāju tās, kuras pašai patika. 🙂

Advertisements

Pa labi un uz augšu jeb sestdienīgs skats no Alteburgas

Kamēr jūs Latvijā baudījāt karstu nedēļas nogali, mēs te tā pieticīgi dzīvojāmies – pa dienu knapi ap 20 grādiem, pa brīžam uzlīst, brīžam un vietām stipri. Tās lielās nepatikšanas ar vētru, plūdiem un trakiem negaisiem trāpījās mazliet “zemāk”, mēs tā rāmi. Bet šāds “nelaiks”, protams, neveicināja garas pastaigas. Arī mana potīte vēl sestdien rādījās mazliet tā kā apvainojusies par ceturtdienas treniņu, tālab skatījos kartē, kā varētu kaut kur tomēr aiziet, bet ne dikti tālu.

IMG_0347Jau iepriekš, apstaigājot pilsētas veco mūri un vārtus, biju pamanījusi, ka aiz Jaunā torņa vārtiem ceļš diezgan stāvi ceļas augšup un ievijas mežā. Kā jau piesardzīgs cilvēks, tā vienkārši toreiz mežā iekšā nemetos, bet mājās papētīju karti un izrādījās, ka ir vērts kāpt augšā – kāda pusotra kilometra attālumā ir Alteburga.

Nu jā – tas ir pa horizontāli. Tā kā biju ieslēgusi Runkeeper lietotni, tad tagad zinu, ka vienlaikus ir jāpakāpjas arī ap 130 metriem pa vertikāli… – nu tā kā Siguldas grava vai drusku vairāk. Tajā brīdī arī saulīte uzspīdēja – bija karsti un biju labi aizelsusies, bet ieraudzītais atsvēra kāpšanu!

Stilīgais tornis uzbūvēts 1902.gadā tā kā par piemiņu 1870.-1971.gada vācu-franču karam (bet kas gan to vairs atceras!) un to bija iecerēts saukt par Ķeizara vai Bismarka torni, taču šie nosaukumi nav iegājušies, palicis Alteburg jeb, tulkojumā, vecais cietoksnis. Jau iepriekš rakstīju, ka šejiene ir jauki nelīdzena. Ja Latvijā mēs lepojamies ar Gaujas senleju vienā malā un Abavas otrā, tad šeit katra maza upele tek pa kārtīgu senleju un es teiktu, ka skats ir kā mūsu reljefs spoguļattēlā – nevis viena grava “iegrauzusies līdzenumā”, bet tā kā otrādi – viss līdzenums vienos “arumos” – šauri gari paaugstinājumi vijas līču loču apmēram paralēli viens otram. Apdzīvotās vietas pārsvarā ir lejā vai mazliet pakāpjas uz augšu, kamēr augstienēs lepni slejas senie cietokšņi vai to drupas.

IMG_0374Arī Alteburga jau no neatminamiem laikiem izmantota stratēģiskos nolūkos un tur dažāda veida cietokšņi bijuši. Tiem zaudējot nozīmi, būvmateriāli veiksmīgi pārcelti uz citām būvēm un šobrīd arī Alteburgā no vecā cietokšņa vairs nav nekā – pēdējās paliekas izmantotas šī piemiņas torņa būvei. Bet vieta skaista.

Samaksājot 1 eiro (no cilvēka) var saņemt skaisto kalto torņa atslēgu un kāpt augšā. Es to darīju lepnā vientulībā. Bet skati, kas pavērās no torņa bija iespaidīgi! Kaut ko no tā arī jūs varēsiet redzēt galerijā – uz vienu pusi pilsēta, ar man jau pazīstamiem torņu siluetiem (cik zemu tie tagad bija!), uz otru – meži, meži, meži… Un vēl vienu korē uzslietu senlaiku pili arī izdevās ieraudzīt.

Īpašs bonuss bija milzīgie vēl ziedošie kastaņkoki. Lejā pilsētā tie jau noziedējuši, bet šeit – pašā plaukumā! Skaisti.

IMG_0360Protams, tūristu vajadzībām un vietējo svinībām te augšā ir arī restorāns, pa kura logiem paveras ļoti skaisti skati. Biju nodomājusi, ka tik skaistā vietā varētu arī pusdienot, bet vienā no telpām notika kāds saviesīgs pasākums un mūzika bija uzgriezta tik skaļi, ka pat otrā telpā sarunāties nebija iespējams un es izmuku ārā. Nu jā, arī ēdienu cenas dikti nepriecēja (otrie visi padsmitos eiro, bet tik kārdinoša tā vieta man nelikās), tā nu vēlāk pilsētā palutināju sevi ar saldējuma kafiju. 🙂

Turpat pie autostāvvietas (jā, protams, pa nelielu serpentīnceļu augšā var arī uzbraukt), bija arī informācijas dēlis ar pastaigu maršrutu shēmām – kādiem 6 papildkilometriem ar atzīmētām skatu vietām. Droši vien kādā brīvā un skaistā dienā turp aizstaigāšu, bet sestdien  bija tā, ka acis kāri tajā kartē skatījās, bet potīte knosījās, tad nu padevos…

IMG_0368Lejup nesteidzīgi devos pa serpentīnceļu un smaidīju, smaržojot un skatoties dažādos ziedošos kokus, krūmus, augus un skaistās lepnās gadu desmitiem iekoptās mājas.

Pielieku saiti uz fotogaleriju, lai arī jūs varat to visu drusku vairāk izbaudīt.

 

 

Pirmā īstā prakses nedēļa galā

lazy     Sākšu ar šodienu – svētdienu. Intensīvi slinkoju, iegansts – laika prognoze sola kārtīgu negaisu, negribas nekur ārā iet. Bet – tas negaiss tiek atlikts no stundas uz stundu – ja sākumā tika solīts ap 12iem (tāpēc neaizdevos vienā plānotā nelielā pārgāijenā), tad tagad tas “pārceļas” aizvien tālāk. Tad no nolēmu tūdaļ (pa dienu) uzrakstīt pamata daļu, varbūt pēcpusdienā iziešu ārā un vakarā tad uztaisīšu “smukumu” un publicēšu.

     Vispār jau es no negaisiem īpaši nebaidos, bet gan jau lasījāt arī Latvijas medijos, ka sestdien Polijā-Vācijā-Francijā šur tur bijis īpatnējs negaiss – ar zibeni no gandrīz nekurienes. Mums arī kaut kas jocīgs vakar vakarpusē mazliet trāpīja. Lietus brīžam lija ļoti stipri, zibeņoja, bet klusumā – bez tipiskā stiprā vēja un pērkona.
     Bet nu labi, atpakaļ pie darbdienām. Mani rīti sākas ne vēlāk kā septiņos, kad ceļos un veikli dodos uz ofisa viesu vannasistabu, tad fiksi uz virtuvi – uzvārīt kafiju un pabrokastot. Cenšos līdz pusastoņiem vai drusku vēlāk tikt galā, lai nemaisos citiem pa kājām ar savām privātajām rīta darīšanām.
     8-o-clock-start-work-dayDarba diena sākas astoņos, dažreiz kāds ir klāt arī agrāk un tradicionālās ir astoņas stundas gara. Konkrētais beigu laiks var tikt individuāli pasvārstīts atkarībā no pusdienlaika garuma, bet parasti gandrīz visi ir darbā līdz pieciem. Īpaša dreskoda nav – vairums nāk džinsos – lietišķi sportiski.
     Jau no rīta termosautomātos tiek savārīta kafija – to, tāpat kā tēju un gāzētu vai negāzētu Tīringas apvidus minerālūdeni ofisa virtuvē, kas tiek izmantota arī kā nelielu sanāksmju un sarunu telpa, var dabūt jebkurā laikā. Ja grib, ledusskapī var noglabāt vēl kaut ko līdzi atnestu. Ir trauku mazgājamā mašīna un maza elektriskā cepeškrāsniņa. Neesmu redzējusi, ka kāds to lietotu, bet pati, no vakariņu un brīvdienu ēšanas viedokļa ļoti nožēloju, ka te nav birojos tik ierastās mikroviļņu krāsns – veikalos ir daudz tajā uzsildāmu ēdienu, bet sildīšana cepeškrāsnī nav tik vienkārša, jo mikrenei domātie trauki tam neder un ofisā nekādu katliņu vai krāsnij domātu trauku nav. Tad nu lieku lietā izdomu. 🙂
twq     Interesanti ir ar pudeļminerālūdeni – piegādātājs periodiski noliktavas telpas stūrī sakrauj kaudzi ar kastēm un arī izdzertās pudeles mēs tur liekam atpakaļ. Uz pudelēm ir atgādinājums, ka tās nevajag mest laukā un nevajag tajās liet neko citu, bet atgādāt atpakaļ vairākreizējai izmantošanai. Papētīju pudeles – jā, redzams, ka daļa tiešām ir pildītas ne pirmo reizi. Man jau tās dabas saudzēšanas un atkārtotās izmantošanas lietas patīk, tālab esmu priecīga. Protams, atkritumi tiek šķiroti.
     Pusdienas ir iespējams pasūtīt ar piegādi (varbūt nākamnedēļ izmēģināšu) vai var iet uz dažādām ēstuvēm. Es kādās trijās jau pabiju, jo uzprasījos sekretārei Kristīnei kompānijā. Paēst var starp 4 un 5 eiro, ja zina vietas, kurās ir darbdienu piedāvājumi. Naudas summā atšķirība nav liela, bet vietas gan atšķiras.
VLunch-timeiendien bijām ārkārtīgi skaistā viesnīcas ēdamzālē (liela porcija sparģeļu biezeņzupas un saldais – 5 eiro), citu dienu pavisam īpatnējā vietā – gaļas bodītei stūrītī ir arī karstie ēdieni un daži galdiņi. Vēl citu dienu bijām tādā kā ļoti mazā ēdnīciņā, kur ap 12iem ir rindas (jo maz vietu), bet pēc vieniem vairākums ēdienu jau apēsti – izvēlies nu, kurā laikā turp doties. Man jau, protams, vizuāli vislabāk patika skaistā viesnīca, bet tur zupa bija pārsālīta… Pagaidām palieku domājot, ka tā bija sagadīšanās, gan jau aiziešu turp vēl kādu reizi.
     Ceturtdienas vakarā, kad mūsu grupa Erfurtes sporta klubā beidza treniņu, nāca nākamā un tajā bija vēl viens SportIdent kolēģis – kungs noteikti virs 50. Sasmaidījāmies. Mēs patlaban sēžam vienā kabinetā un piektdienas rītā es skatos – viņš, iekšā nākot, velk nost velocimdiņus. Uzjautāju – vai ar velo uz darbu brauca? Jā. Cik tad tālu viņš dzīvo? 20 km!!! Jautāju, cik tad ilgi jābrauc – nu, ap 50 minūtēm. Jā, es esmu nokļuvusi sportiskā kompānijā.
bike vs car     Viendien uzjautāju Kristīnei, kā viņa nokļūst darbā. Dzīvojot vienā no apkārtnes mazmiestiņiem kādus 5 km no šejienes, labā laikā mēdzot braukt ar velo (šonedēļ vairākas dienas), ziemā dažreiz ar sabiedrisko, pārējā laikā – ar auto. Nu jā, 5 km jau ir tāds attālums, ka ir kā nav tālu, taču uz/no darba ar kājām gluži neiesi.
     Ko es daru? Šefs man ir uzdevis dažus stratēģiskus jautājumus, par kuriem man būs jāsniedz savs skatījums. Tad nu man šī nedēļa pagāja smagā garīgā darbā: no vienas puses – iedziļinoties SportIdentā – ko un kā viņi dara, no otras – pavērojot kas un kā notiek ofisā, no trešās – paskatoties, ko un kā dara galvenais konkurents Emit, no ceturtās – domājot, kā vajadzīgo salikt “vienā bildē”, jo uzdotie jautājumi ir kā nav tieši saistīti.
pourquoi-xmind-7
     Tā kā man patīk visu vizualizēt, tad meklēju un atradu arī labu bezmaksas mindmapping programmatūru XMind, ko mācījos lietot un patlaban esmu lepna par 2 bildēm, ko uztaisīju. Kādā no nākamās nedēļas dienām droši vien šefam prezentēšu, kā es uzdoto redzu “lielās līnijās”, tad jau redzēs ko tālāk. Un, protams, arī šādi tādi Latvijas darbiņi ar e-pasta starpniecību padarāmi, emuāra ieraksti arī katru vakaru kādas stundas paņem… – garlaikoties nesanāk, tāpēc tiešām jūtos brīvdienu paslinkošanu nopelnījusi. 🙂
SI ts     Pieteicos, ka labprāt dotos līdzi arī uz kādu pasākumu, kur SportIdent nodrošina laika ņemšanu un par to atbildīgais Braiens sacīja, ka 12.jūnijā ir plānots pasākums, kurā mana palīdzība varot būt noderīga. Jā, SportIdent laiku ņemšanu nodrošinošajiem, aktīvās āra sezonas laikā brīvu dienu nedēļas nogalēs laikam nav.

Ceturtdienas pārsteigumvakars

sportKaut kad pirmajās dienās ar šefu mums iznāca saruna par to, ka es labprāt arī kādās fiziskās aktivitātēs piedalītos… Ceturtdien viņš man jautāja, vai man joprojām esot interese izkustēties, uz ko es, protams, atbildēju, ka ir. Nu tad tiekamies 18.15. Labi. Norunātajā laikā uzvilku sporta drēbes un biju gatava. Šefs ar kundzi ieradās ar lielām somām. Prasīju – vai man arī vajag kaut ko līdzi paņemt? Jā, lai paņemot ko priekš dušas un ko pārģērbties, jo pēc tam uz krodziņu aizdosimies. Nu labi, fiksi sametu somā apmēram pusi no vajadzīgā un gājām lejā.

Es savā naivumā biju iedomājusies, ka “tas” (jo nebiju noskaidrojusi, kas tieši) tepat mazpilsētā kaut kur notiks. Bet nē, sēdāmies mašīnā. Nu jau Arnštati kaut cik pazīstu, redzēju, ka braucam cauri visai pilsētai, jau ārā no tās un viņi paši savā starpā drusku nervozē, ka nepaspēsim laikā (septiņos), bet vēl tak tikai pusseptiņi… Uzjautāju – kurp braucam? Ā, uz Erfurti (mums tuvāko kaut cik lielo pilsētu kādu 15 km attālumā) – tur viņi esot sporta kluba biedri jau kādus 40 gadus. Nu labi, ko es citu varu darīt, kā piekrist un gaidīt kas būs…

Izrādās, ka tas ir draudzīgs skrējēju-slēpotāju klubiņš, kur jau gadu desmitiem domubiedri satiekas kopējam treniņam, jo pa vienam ir garlaicīgi… Bijām kādi 15, pārsvarā vecumā virs 40 (un pat krietni), daži arī jaunāki. Vairumam mugurā dažādu maratonu dalībnieku krekli… Pie sienas bija saraksts ar pagājušās nedēļas maratona dalībniekiem. Izrādās mans šefs noskrējis pilnu maratonu, viņa meita – ekstragaro (72 km)… – kā jūs domājat, kā es jutos tādā kompānijā nejauši iekļuvusi??? Nu labi, nācās vien uzaicinājumu doties līdzi uztvert kā milzīgu komplimentu manām spējām. 🙂

tired-joggerAtcerējos agro jaunību – darīts tika apmēram tas pats, kas toreiz vieglatlētikas treniņos: iesildīšanās skrējiens pa pilsētu, tad visi tie augstsolīši, krustsolīši un visi citi, tad lēcieni pa kāpnēm, tad basketbols, tad stiepšanās… Interesanti, ka kompānija ir tik pieredzējusi, ka paši rindas kārtībā ir dežūrtreneri, kas atbild par konkrētās dienas vingrinājumiem. Šoreiz tā bija šefa sieva.

Tas, ka pēc potītes operācijas man vēl nav atļauts kārtīgi skriet, šoreiz man bija labs “dūmu aizsegs” – protams, ir lietas, ko es nedrīkstu darīt (urrā, atkrita lēcienu sērijas pa kāpnēm un vēl šis tas), bet brīžam uz tā rēķina arī atļāvos vienkārši paslinkot, citādi līdz galam nebūtu izturējusi… Basketbolu arī laikam vismaz 30 gadus nebiju spēlējusi, bet bija ok. Tā kā daļa skrējēju ir sīciņi (abās dimensijās), tad vismaz drusku respektu iedvesu, jo viņi neapšaubāmi, bija veiklāki un iespēlējušies.

bierViņiem ir tradīcija pēc treniņa kopā doties turpat pāri ielai uz krodziņu. Kādi 10 to arī darījām. Vācieši tiešām mīl alu – praktiski visi izvēlējās to (vairums gan – bezalkoholisko), sulai priekšroku devām tikai 2 dāmas. Tas, ko nevaru nenovērtēt ir ļoti skaistās alus glāzes. Protams, katrai darītavai un alus tipam savas. Un putas – gandrīz kā putukrējums – smalkas un biezas. Izskatījās tiešām labi.

spargel-zerlassene-butterTā kā patlaban vēl ir sparģeļu laiks (tiem sezona esot tikai 6 nedēļas), tad, protams, izvēlējos tos. Man bija “sparģeļi ar neko” – tas nozīmē, sautēti un pārlieti ar kausētu sviestu, bet vispār tie dabūjami visās iespējāmās variācijās – gan ar tradicionālo šniceli, gan visu iespējamo. Vēl daži izvēlējās “ar neko”, jaunākie – milzu porcijas ar viskautko…Viendien tirdziņā pie mūsu ofisa paskatījos cenas – “resnie smukie” sparģeļi maksāja 9 eiro par kg, mazāki un tievāki – 5. Jā, tie tiešām ir jāmīl, lai par tādu naudu pirktu. Es saku: ēst var un izmēģināt vajag, bet lai teiktu, ka tas ir nezinkas nezin cik īpašs… Vēsturiski, protams – tas bija pirmais, ko šajā apkārtnē pavasarī varēja dabūt. Starp citu – vietējie atzinās, ka VDR laikos arī viņi sparģeļus nav ne ēduši, ne īsti zinājuši, tas bijis “kapitālistu produkts”, bet tagad jau kļuvis par pavasarim ierastu. Arnštatē praktiski visas kafejnīcas patlaban lepojas ar sparģeļiem dažādos ēdienos. Kādā dienā izvēlējos sparģeļu zupu un bija ok.

discussion-twoSaviesīgajā pļāpāšanā, protams, neiztika bez “liktenīgā jautājuma” – un kāpēc jūs tos krievus apbižojat?… To man allaž nākas dzirdēt visur, kur vien aizbraucu. Jā, Maskavas propaganda strādā labi: šejienes kompānijai nebija ne īpašas intereses par politiku, ne par Krieviju, bet “palīgā saucienus no apbižotajiem” ir dzirdējuši… Atsmaidīju ar pretjautājumu – vai tad viņi neko no padomju/sociālisma laika propagandas neatceras. Nekas daudz jau nav mainījies. Kā mazais var lielo apbižot? Detaļās neiedziļinājāmies,  vienīgi mans šefs piebilda, ka, vairākkārt Vidzemes augstskolā būdams, ir saticis arī krievu studentus un viņi nemaz nav nomocīti izskatījušies…

Atgriezāmies mazliet pirms vienpadsmitiem vakarā. Vēl šodien potīte mazliet atgādina par “šokējošo pārsteigumu”, bet vairāk jūt pleci, nevis kājas – man nekad nav bijuši mīļi visi tie varianti vingrojumiem balstā guļus. Par nākamo ceturtdienu – tad jau redzēs, vai saņemšu piedāvājumu piebiedroties un ko pati tad domāšu. Vispār jau vajadzētu, protams… 🙂

 

330 gadi biznesā un …

IMG_0193     Jā, skaitli virsrakstā es uzrakstīju pareizi – sestdienas velobrauciena pēdējā – ceturtā – pietura bija Šelhornu ģimenei jau 330 gadus piederošs krodziņš.

Mūs uzņēma bildē redzamā Beatrise, kura ir jau nezkurās paaudzes pārstāve, jo krodziņš šajā ģimenes īpašumā esot jau kopš 1676.gada! Iespaidīgi. Līdzīgi kā iepriekšējā ēstuvē, arī te strādā arī vēl citi ģimenes locekļi, ne tikai Beatrise. Ir arī daži algotie darbinieki.

Smukajā bukletā ir pa gadsimtiem īsi pieminēts kas un kā, bet to nepārstāstīšu, interesantas vēsturiskās nianses ir trīs:

  • jau kopš pirmsākumiem viņi piedāvājuši pašu gatavotu mājas vīnu no āboliem un citiem augļiem;
  • IMG_02011901.gadā Francs Šelhorns, par godu biznesa 225 gadu jubilejai, pasūtījis bildē redzamo ēkas pagrabā iebūvēto ar kokgriezumiem rotāto mucu ābolu vīna glabāšanai. Tās tilpums – 20 tūkstoši litru! Muca, protams, taisīta uz vietas – iekšā pagrabā – un darbs paveikts gada laikā. Tas tik ir atvēziens un pamatīgums!
  • krodziņš pastāvējis ar VDR laikos! Un tas nu tiešām ir kas īpašs. Bukletā ir rakstīts tā: būtisku problēmu nebija līdz 1967.gadam, bet tad valdītāji nolēmuši, ka pat VDR versijā sociālisms un privāts restorāns nav savienojums. Atļāvuši turpināt tikai mazveikaliņa darbu. Taču 1977.gadā nācies slēgt arī to, jo privātiem veikaliem atļautais preču klāsts bijis tik niecīgs, ka nav bijis vērts. Tiklīdz tas atkal bija iespējams – 1990.gadā Šelhorni atkal atvēra krodziņu un pašdarinātā augļu vīna tirgotavu.

Pirmajā bildē redzamā Beatrise vada biznesu, pati arī ir viena no apkalpotājām un vienlaikus viena no labākajām Vācijas bārmenēm: nezcikārtēja vietējo un Vidusvācijas sacensību uzvarētāja, bet 2007.gadā ieguvusi arī Vācijas labākā bārmeņa titulu! Uz jautājumu par to, kādēļ šajā arodā ir tik maz sieviešu, viņa atbildēja lietišķi: darba režīms grūti savienojams ar ģimeni: kurš vīrs gribēs, ka sieva pa naktīm nav mājās, ko bērni sacīs, ja vakaros mammas nav… Beatrisei gan to visu izdodas savienot. Viens no iemesliem varētu būt tas, ka no vairākām ēkām sastāvošais komplekss pieder ģimenei, viņi paši tur dzīvo. Arī mūsu tikšanās laikā dēliņš diezgan aktīvi “asistēja” gan no augšstāva galerijas komentējot, gan ik pa brīžam “neatliekamās darīšanās” pie mammas pieskriedams. 🙂

IMG_0196.jpgKrodziņa interjers, kā to varēs redzēt galerijā, ir visnotaļ eklektisks. Daļēji pie vainas ir vāciešu pamatīgums – ir lietas, kas tiek uztaisītas tik pamatīgi, ka no tām tikt vaļā vai pārtaisīt ir grūti un dārgi. Piemēram – lielākajā telpā ir visnotaļ savdabīgais “grotas stils”- kaut kad tāds esot bijis modē un uztaisīta tik bieza pamatīga apmetuma kārta, ka tā tā arī atstāta. Brīžam (kā patlaban), tas šķiet diezgan stilīgi, brīžam, sacīja Beatrise, nevienam nepatīk, bet ir jau vēl citas telpas… Jaukā laikā viss notiek omulīgajā iekšpagalmā. Darba laiks interesants – no 17iem, svētdienās un pirmdienās slēgts. Protams, ja rīkojamas kādas svinības, var arī citā laikā. Ko biznesa dēļ neizdarīsi, saka Beatrise, bet gadsimtu pieredze ļāvusi krodziņam noturēties tieši ar šādu darba laiku. Tiek piedāvāti ar 4 nesen izremontēti brīvdienu dzīvokļi.

Ar darba laikiem ēdināšanas iestādēm šeit vispār ir interesanti. Daļa krodziņu strādā līdzīgi – vakaros. Ir arī virkne kafejnīcu, kas strādā no kādiem 11iem līdz 18iem. Tad ir rīta-pusdienu ēstuves, kas strādā no kādiem 8iem līdz 14iem. Šodien gāju garām maiznīcai-konditorejai, kas ir atvērta no 5iem (!!!) līdz 18iem. Daudzas nestrādā svētdienās. Redzēju arī vienu turku ēstuvi, kas strādā visas dienas no 10iem līdz 22iem – vietu ar tik garu darba laiku nav daudz.

Bet nu atpakaļ pie tukšās mucas. Jā, jā – tukšās. Pirmo reizi lielā muca esot tukša un, pārskatāmā nākotnē vairs netikšot piepildīta, mazliet skumji teica Beatrise. Kāpēc tā? Mēs esam pieraduši sūdzēties, ka viss ir slikti un viss ir dārgi, un bagātā Eiropa mūs nesaprot, ka viņiem nezinkādas subsīdijas, ka tur jau gan viss ir labāk un vienkāršāk, taču tā nav vis. Ābolu un citu augļu vīna darīšana pārtraukta, jo cilvēku darbs audzējot, vācot, transportējot un vīnu darot ir kļuvis par dārgu. Jo vairums vāciešu nav ar mieru strādāt nodokļus apejot, Beatrises ģimene arī, un tāpēc muca tukša. Viena no mūsu ekskursijas dalībniecēm saskuma, jo viņa vairs nedzīvo Arnštatē un bija domājusi kādu pudeli vīna nopirkt, bet pārdošanā neesot vairs nevienas…

IMG_0226Protams, ģimene turpinās krodziņa biznesu. Jautājām, kāds (pašdarināts ābolu) vīns nāks vietā un Beatrise atbildēja – neviens! Jo viņai neviens nešķietot tik labs, ka būtu vērts. Lai nākot pie viņas uz kokteiļiem, jo tā ir viņas īpašā specialitāte – kā jau titulētai bārmenei. Mēs arī tikām cienāti ar galerijā kādā bildē redzamo skaisti sarkano dzērienu – daudz ogu, mazliet dzirkstoša vīna un daudz ledus. Bija garšīgs un ļoti atspirdzinošs.

Gan jau pamazām uzrakstīšu par to,  kādi vēl biznesi Arnštatē ir, pagaidām tikai teikšu, ka paralēli ar ārkārtīgi skaistām rūpīgi koptām ēkām mijas arī ne tik uzturētas vai pamestas (tās gan ir mazākumā, piemēram – bijušais kinoteātris). Ik pa gabaliņam redzamas arī izīrējamas ofisu un veikalu vai kafejnīcu telpas. Bizness nav viegls arī Vācijā!

Ar to nu “seriāls” par pagājušās sestdienas velobraucienu pie šīspuses uzņēmīgajām sievietēm ir galā. Pielieku arī saiti uz Beatrises krodziņa fotogaleriju un saiti uz krodziņa mājas lapu.

 

 

 

Dakter, ar kādu adatu šujat?

     Pagājušā gada 31.decembra vakarā, pēc kādu 45 gadu pārtraukuma, es “atjaunoju attiecības” ar ķirurgiem, jo slidojot pamanījos tikt pie nepatīkama potītes lūzuma. Traumatoloģijas slimnīcas personāls visu izdarīja godam, bet daži medicīniska metāla gabali kājā un rēta par to man aizvien atgādinās. Tā kā viss man, protams, vēl svaigā atmiņā, tad biju ieinteresēti pārsteigta, kad izrādījās, ka sestdienas velobrauciena otrā pietura būs… – ķirurģisko šujamadatu rūpnīca!
     Izrādās, ka šejieniešiem ar adatām “tuvas attiecības” ir jau krietni sen – 1862.gadā Ihtershauzenē darbu sākusi pirmā šujamo, lāpāmo un adāmo adatu ražotne. Un kopš tā laika adatas te ražotas allaž, tikai sortiments mainījies. Kādā brīdī to papildinājušas šujmašīnu adatas, kādā vēl nez kādi brīnumi, bet man jau atkal jāpiemin arī Vācijas “juku laiki” – 1996.gadā tika pieņemts lēmums par nīkuļojošās Tīringas Adatu fabrikas likvidāciju. Ko tad mēs skatījāmies un ar ko tikāmies?
IMG_0141     Protams ar uzņēmīgu sievieti – Aneti Ginteri un viņas meitu Noru. Anetes stāsts sākas ar brīdi, kad 1987.gadā (protams, atkal VDR) uzņēmumu vadības studiju laikā viņa atsūtīta praksē uz  šo rūpnīcu. Un tā arī te palikusi. Juceklīgajā likvidācijas laikā viņai, kopā ar vēl dažiem domubiedriem bijis pieredzes, spara un drosmes diezgan, lai noīrētu vienu no cehiem un tajā sāktu ražot līdz šim šeit nekad neražotu adatu veidu – ķirurģiskās adatas. Jā, sacīja Anete – adatu ražošanas process būtībā ir līdzīgs, tikai šis ir daudz precīzāks un ar lielāku ražotāja atbildību. Bet ir arī labā puse – šādu adatu ražotāju ir mazāk. Laikam ritot, kā jau tas mēdz būt, izrādījās, ka ne visiem dibinātājiem interese un vēlme līdzdarboties ir vienāda un Aneta palika viena, attīstībai piesaistot partneri no ārpuses/ne-adatu jomas un kopš 2006.gada viņa ir kontrolpaketes īpašniece un uzņēmuma vadītāja.
    IMG_0101     Tā kā mēs ciemojāmies sestdienā, ražošanas process nenotika, bet Anete bija labi sagatavojusies un uz lielā konferenču zāles galda mēs varējām ar acīm un rokām aplūkot visu procesu, kā metāla stieple pārtop par asu, liektu un mirdzošu medicīnisko instrumentu. Bildītē redzami mūsu “praktiskie darbi” un uzskates līdzekļi – gan ar rokām taustījām, gan divdaļīgo sagatavi pa adatas acu vietu pušu lauzām, gan diegu ievērām… Jā, par stingru un mirdzošu izstrādājumu adatas top diezgan gara pārvērtību ceļa galā un vairumā procesu ir vajadzīga cilvēka klātbūtne – brīžam rokas, brīžam kontrolējoša acs.
     IMG_0104Vācijā esot 2 ķirurģisko adatu ražotnes, šajā strādā 32 darbinieki. Ražojamo adatu sortiments ir plašs, ieskatu var gūt bildē, kur ir redzama viena no adatu kataloga lapām (un tādas ir vismaz 10). Speciālie pasūtījumi tiekot izpildīti apmēram 5-6 nedēļu laikā, ar individuāliem pircējiem/gala lietotājiem (slimnīcām un ārstiem) viņi nestrādājot, bet gan ar pārstāvjiem vai atraumatisko adatu “pabeidzējiem”, tā ka, visticamāk, ārsti pat īsti nezinot, kāds ir adatu tapšanas process.
     Jautājām – kā tad ar konkurenci? Protams, tā ir. Par cienījamiem konkurentiem Anete nosauca otru Vācijas rūpnīcu, vēl dažas labas esot Eiropā un ASV, bet gan šiem gribas veidot filiāles “lētajās valstīs”, gan turienieši paši ražojot un tad nu rezultāts nemaz neesot labs.
     Kas par lietu? Izrādās, ka tad, ja adatas nav rūpīgi un ar pieredzējušu aci “pieskatītas” ražošanas procesa laikā, tad tās mēdz sanākt nelīdzenas vai neprecīzas, vai neieguļas ķirurga rokā īsti pareizi… Rezultātā nevajadzīgi cieš šujamie audi. Protams, sašūt ar sliktu adatu ir labāk, nekā nesašūt nemaz, sacīja Anete, bet mūsu pulciņš sāka satraukti dīdīties… Kā labās adatas var atšķirt no ne tik labajām? Anetes atbilde mums nepatika nemaz: pacients un arī ārsts tā ātri un uz aci atšķirt nevarot, jo ne uz adatas, ne uz tā iepakojuma, kuru atver ikdienas lietošanai, neesot norādīts ražotājs. Tas redzams uz “lielajiem iepakojumiem”, bet reizēm vispār tikai “papīros”, jo nereti adatas tiek pārdotas kopā ar vēl kaut ko un tad ir pārpakotāja vai vairumtirgotāja marķējums. Tātad – slimnīcām jāprot veikt gudri iepirkumi.
IMG_0107     Bet man visinteresantākās šķita atraumatiskās adatas. Protams, par tādām iepriekš pat dzirdējusi nebiju, bet bildē izskatās labi – vai ne? Tradicionālās ķirurgu adatas ir liektas, bet līdzīgi kā parastām šujamadatām, tām ir actiņa, kurā tiek ievērts diegs (“paraugu” ar adatā ievērtu rozā diegu var redzēt “sagatavju bildē”). Bet – šādi ievērts diegs neizbēgami papildus traumē audus, jo aizņem mazlietiņ vairāk vietas kā pati adata. Tālab pirms kāda laika ir izgudrotas šīs speciālās atraumatiskās (netraumatiskās) adatas, kurās diegu nevis iever actiņā, kā ierasts, bet gan ar speciālu ierīci “iesprauž” un nostiprina adatas galā ar lāzeru izurbtā speciālā vertikālā caurumiņā. Līdz ar to nejaukā paplatinājuma, ko radīja dubultais diegs vairs nav un rezultāts ir labāks. Tiesa gan – šajā adatu rūpnīcā top tikai sagatave – adatas metāla daļa ar superprecīzo urbumu. Diega iestiprināšanu veic nākamais partneris un arī šajā gadījumā rūpnīcas TNI nosaukums parādās tikai dokumentos. Bet Anete vienalga ir lepna, ka viņi spēj ražot vislabākās adatas, kādas vien patlaban ir izdomātas.
     Protams, es nezinu ar kādu adatu tika šūta mana potīte, bet toties mājās vedīšu “suvenīrus” – mums katram uzdāvināja glītu komplektiņu, kurā ir 2 nesterilas vidēja lieluma parastās ķirurģiskās adatas ar vieglo/atskabargas diega ievēršanas principu – lai nav acis jāizmežģa cenšoties diegu actiņā ietrāpīt. Varēsim izmantot saimniecībā un par interesanto ekskursiju atcerēties. Diez kādas adatas izmanto Latvijas ķirurgi?
     Ziņkārīgajiem pielieku saiti uz  15 bilžu fotogaleriju un uzreiz brīdinu – tajā smukajā stendiņā nav nekāda bižutērija, tās ir ķirurgu adatas! (bet izskatās labi) 🙂

Žanīnas liesmkūkas

     Tikai nesatraucieties – nav nekāda ugunsgrēka, stāsts būs par pagājušās sestdienas velobrauciena trešo pieturu (par otro būs nākamais stāsts). Šī pietura pienāca īstajā brīdī – ap trijiem pēcpusdienā, pēc grūtā brauciena augšup viltīgi garajā augstienē un negodīgi ātras tikšanas lejā no tās. Brantu ģimenei piederošais īpašums Holtzhaus atrodas Holzhausenā (nosaukuma atšķirība – “T” burta esamībā vai neesamībā)… – mēli un prātu var izmežģīt, bet ne par to būs stāsts. IMG_0152
     Kā jau tematiskais velobrauciens paredz, mūsu saruna bija ar Žanīnu (bildē viņa ir otrā – var skaitīt no kuras puses ērtāk). Līdzīgi pārējām satiktajām uzņēmējām, arī viņa ir dzimusi VDR. Karlmarksštates universitātē studējusi loģistiku un tekstilinženieriju, bet specialitātē nav strādājusi nemaz. Uz Arnštates apkārtni pārcēlusies, jo tā bijusi vīra ģimenes mītnes vieta. Juku laikos abi ar vīru strādājuši dažādus darbus, jo ģimenē ir 2 bērni, bet pāri visam allaž bijusi vīratēva un Žanīnas vīra kopējā kaislība uz savas minerālu kolekcijas veidošanu un apčubināšanu. Ko un kā ar tiem darīt, vai varētu kaut kā pelnīt naudu, tas abiem nav šķitis īpaši svarīgi… Gadus desmit vērojot netālu pārdošanā izliktu zemes gabalu, pamazām veidojusies doma, ka varbūt tur varētu uzbūvēt ēku, kurā to kolekciju izvietot. Bet kur nauda? Kas gan maksās par “pliku” ieeju nelielā privātā minerālu kolekcijā? Neviens, protams. Un cik tad lauku ciemā var būt minerālu apskatītgribētāju… Varbūt varētu kafiju tirgot? Bet kas gan ir plika kafija… Bet pavāru ģimenē nav un ar smalku ēdienu gatavošanas uzraudzīšanu, ja ir algoti pavāri, arī noņemties negribas…
bratwurstmuseum     Un tad turpat ciemā tika atvērts Vācijā pirmais cepamdesu muzejs! Vācieši un desiņas – tas jau ir nešķirams komplekts. Muzejs uztaisīts “no nekā” (es teiktu, ka Latvijā pēc būtības līdzīgi ir tapis feinais Pūres šokolādes muzejs) – plikā vietā, uz tradīciju un uzņēmību balstoties. Un sākusies tūristu plūsma. Ik gadu palielinājies arī caur ciemu braucošo velotūristu skaits, jo apkārtne te skaista, veloceliņi ir, maršrutu kartes pieejamas gan izdrukātas, gan internetā, Vaksenbergas un vēl 2 skaistas pilis netālu – ar kājām liels gabals, bet ar velosipēdiem tieši laikā…
     Kāpēc šo visu rakstu? Tāpēc, ka sanāk interesanti: parasti biznesā visvairāk tiek biedēts ar konkurentiem, aizmirstot, ka arī viņi piedalās klientu informēšanā un piesaistē, ja vien protam gudri pozicionēties. Tieši to izdarījusi Žanīna: redzot, ka potenciālo klientu plūsma caur ciemu kļūst aizvien lielāka, viņa sāka rūpīgāk skatīties uz to, ko dara konkurents (protams, desiņu muzejā var krietni saēsties gaļas izstrādājumus!) un kur varētu būt viņas vieta.
flammkuchen     Tā kā viņa ir veselīga dzīvesveida piekritēja, tika nolemts, ka akcents nebūs uz pamatīgiem gaļas ēdieniem. Žanīnas kafejnīcā omulīgā atmosfērā var tikt pie dažādu veidu kafijas un atspirdzinošiem dzērieniem, ko papildina iespēja izvēlēties kādu no vieglām ātri pagatavojamām dabiskajām sezonas zupām vai dažāda veida “flammkuchen” – picai līdzīgiem izstrādājumiem ar ĻOTI plānu pamatni un dažādām, es teiktu – vāciskām – virsiņām, kam pamatu veido plāna biezpienam līdzīgas masas kārta un tad pāri vai nu kas sāļāks (sagriezts šķinķis ar lociņiem u.tml.) vai salds (āboli ar kanēli). Cep ļoti karstā krāsnī, gandrīz uz liesmām – tāpēc arī nosaukuma burtiskais tulkojums iznāk “liesmkūkas”. Pavāra nav – visu gatavo apkalpotāji paši. Vēl ir pieejams vietējo zemnieku gatavots dievīgs saldējums (dažādi veidi par saprātīgu cenu) un netālā konditorejā ceptas kūkas. Tā teikt sātīgas uzkodas. Pamatklienti – tie, kuri negrib dikti pieēsties (desiņas). Ir arī veģetāri piedāvājumi, ērta un plaša velostāvvieta ar iespēju uzlādēt to akumulatorus, ja vajadzīgs (un esot vajadzīgs aizvien biežāk). Tā nu arī mēs, Žanīnas kafejnīcā sēdēdami smaidījām, skatoties kā apalīšu grupas ar busiņiem tiek aizvestas uz desiņu muzeju, bet velosipēdisti, ģimenes ar maziem bērniem un smalkas kundzītes labprāt piestāj pie Žanīnas. Katram savs. Bet tas nu tā – neesmu ļoti kategoriska, ja iznāks, savu ziņkārīgo degunu iebāzīšu arī desiņu muzejā.
     Lai kafejnīcu noslogotu arī klusajā sezonā, tiek rīkoti periodiski grāmatu lasījumi, uz kuriem ierodas autori un tamlīdzīgi pasākumi vietējai sabiedrībai. Par pasākumu dalībniekiem nav jāmaksā, par kafiju un kūkām ir.
     Arī darbaspēka jautājums risināts ļoti racionāli: mājas 1.stāvā ir kafejnīca, maza virtuvīte un minerālu kolekcija. Tās uzraugs un vienlaikus pastāvīgais gids ir Žanīnas vīratēvs – lieliska nodarbošanās kungam pensijas gados. Par ieeju nav jāmaksā, ir iespējams nopirkt kādus minerālus, akmeņus vai rotiņas. Kafejnīcas pamatpersonāls ir Žanīna pati un vīrs (kurš ar prieku dodas arī pie minerāliem, kad vajadzīgs). Palīgā pēc skolas nāk arī pašu bērni un ik pa brīdim vēl kāds skolēns. Skolēni strādā kādas 3 stundas dienā – brīvdienās vai vakarpusē – kā nu var un vajag. Žanīna saka, ka ir interesanti, jo jau uzreiz redzams vai jaunietis mājās virtuvē kaut ko ir darījis (nekas sarežģīts jau te nav, bet mazliet saprašanas, izveicības un pirkstu veiklības vajag) un vai var strādāt ar cilvēkiem. Ja nevar, šķiras ātri un draudzīgi – mazā ciemā nevar bojāt attiecības. Mājas otrajā stāvā ir skaisti brīvdienu dzīvokļi (šaipusē tādi ir populāri, piedāvājums ir diezgan liels un ļoti atšķirīgs).
IMG_0169     Attēlā redzamā tradicionālā pildrežģu ēka ir pirms dažiem gadiem speciāli būvēta minerāliem un biznesam – paši dzīvo turpat netālu esošajā vīra vecāku mājā.
     Totāli ekoloģiska šī skaistā ēka nav (jo tad izmaksas būtu bijušas nesamērīgas, sacīja Žanīna), taču tradicionālajā veidā būvētajām ārsienām kā pildmateriāls ir izmantots skaidbetons. Paši savām rokām to nav gatavojuši, pasūtījuši specializētā firmā.
IMG_0163     Abos īrējamajos būtībā divstāvīgajos brīvdienu dzīvokļos (katrs paredzēts līdz 8 cilvēkiem) ir skaista iekšējā koka apdare, šķērssijas u.tml. – tiešām jauki, viss pārdomāts, kvalitatīvs un uz ilgiem gadiem veidots. Vēl jau neesmu liela “Vācijas speciāliste”, bet šeit, cik nu man iznācis ievērot, ar prieku redzu, ka remonti tiek veikti pamatīgi, nevis tā, ka it kā svaigs, bet grīļojas un sagāzties grasās vai ar lētu aprīkojumu…
IMG_0162     Būtībā šeit lieliski redzams, ko nozīmē neliels ģimenes bizness – visi ir iesaistīti un apmierināti, jo iesaistīšanās ir brīvprātīga, arī algotie darbinieku tiek pielīdzināti ģimenes locekļiem (un – ģimenes locekļi tiek algoti).
IMG_0154     Kaut kas līdzīgs bija arī Mendijas saloniņā, kur ar abām darbiniecēm viņai ir jaukas attiecības, arī īpašniece ikdienā strādā savā biznesā un, kad vajag, darbos iesaista ģimeni un draugus. Īstā mazajā biznesā citādi nemaz nevar.
     Man ļoti patīk apzīmējums, kādu lieto ASV – “Closely held and family business” – tā vienkopus saliekot gan ģimeni, gan biznesu, kuru īpašnieks mīl, savus klientus un darbiniekus gandrīz par ģimenes locekļiem uzskata. Tieši tā – lutināta – es jutos gan pie Mendijas, gan Žanīnas.
Pielieku saiti uz ļoti maziņu bilžu galeriju, jo vispār es labprātāk, baudu, nevis fotografēju notiekošo. 🙂
     Skaistā vecā no akmeņiem būvētā ēka un zirgi aiz tās žoga nav Žanīnas, bet pāri ielai dzīvojošo kaimiņu, taču piedod zināmu šarmu arī Žanīnas biznesam.