Sievišķīgi uzņēmīgā sestdiena

No iepriekšējās pieredzes zinu, ka pirmās dienas (nedēļas) jaunā vietā mēdz būt diezgan garlaicīgas, jo vēl nav ne informācijas par to, ko varētu darīt vai apskatīt, ne pazīstamu cilvēku, kuri šajā jomā varētu palīdzēt. Manā gadījumā vēl arī šefs Ritera kungs bija atrakstījis, ka īsti nebūs uz vietas, arī SportIdent (turpmāk allaž slinkuma un vietas taupīšanas nolūkā rakstīšu – SI) ofiss darbu sāk pirmdienā. Ko darīt sestdien un svētdien?

woman on bikeDažas dienas iepriekš, vēl no mājām Arnštates interneta lapu pētot, pamanīju, ka sestdien 21.maijā ir plānots interesants pasākums – nesteidzīgs velobrauciens pa Arnštates apkārtni ar 4 pieturām – pie vietējām sievietēm-uzņēmējām, kuras gatavas iepazīstināt ar savu pieredzi. To nu garām laist nevarēju! Protams, ekskursija ir vāciski, jo nav īpaši domāta ārzemniekiem, bet man tā ir laba iespēja jau uzreiz sākt intensīvi atsvaidzināt vācu valodu. 🙂

Sazinājos ar laipno SI sekretāri Kristīni un viņa gan piekrita, ka tas varētu būt interesanti priekš manis, gan praktiski palīdzēja, piereģistrējot mani pasākumam (jo dalībnieku skaits limitēts) un noskaidrojot, kur es sestdienas rītā varēšu iznomāt velosipēdu un ķiveri.

Ja iepriekš rakstīju, ka vakari te satumst ātri, tad tagad zinu arī to, ka rīti, savukārt, ir gaiši jau ļoti agri un manas istabas lielais logs ir saules pusē – kaut ko nogulēt laikam būs grūti. 🙂 Pamodos laicīgi, rīts bija jauks un diena tika solīta velo izklaidei piemērota – saulaina, brīžiem ar nelieliem mākonīšiem un ap 20 grādiem… Vispirms devos uz ar velosipēdu veikalu un darbnīcu apvienotu velonomu. Tā kā dzīvoju pašā pašā centrā, tad līdz nomai ko iet bija minūtes 4. Velosipēds un ķivere bija jau rezervēti, apsolījos to lietot 1 dienu (un tā arī maksāt – 10 eiro), bet atpakaļ atdot pirmdien, jo svētdienā noma nestrādā. Un tad, iemēģinot velosipēdu, devos atpakaļ uz centru, jo tikšanās bija pie Baha (viņš nav vienīgais ar šo apkārtni saistītais “lielais vīrs” – gan jau pamazām uzrakstīšu, ja SI mani dikti nenoslogos) pieminekļa, kas ir pie “manas” mājas.velo Bahs

Pavisam bijām kādi 15 dalībnieki un man šī bija pirmā pieredze braukšanai organizētā grupā. Interesanti. Ir labi būt precīzajā Vācijā – dalībnieki sāka sarasties jau savlaicīgi (es biju kādas 10 minūtes pirms norādītā laika), 9.28 organizatores jau sāka tā kā uztraukties par pāris iztrūkstošajiem – kādēļ viņi vēl nav klāt, ja izbraukšana plānota 9.30… Ieradās arī tie un pēc īsas instruktāžas (braucam rindā viens aiz otra,  pirmais un pēdējais – organizatoru pārstāvji, pa ķēdīti ar roku rādām attiecīgos pagriezienus vai speciālo “stop” norādi, tāpat pa ķēdīti pasakām arī brīdinājumus par šķēršļiem…) devāmies ceļā. Bija ieteikts lietot ķiveres un tikai 2 dalībniekiem to nebija (man, protams, bija). Visās 4 pieturās bija tik interesanti, ka par katru pamazām rakstīšu atsevišķu stāstu, bet kopumā nobraucām ap 25 km, atgriezāmies ap 18iem, noguruši, bet laimīgi.

velo aivnavaŠejienes apkārtne ir gleznaini skaista – ne velti to sauc par Tīringas mežu “vārtiem” – skaists plūdeni paugurains reljefs ar iekoptiem laukiem, maziem koku pudurīšiem un nelielām senlaicīgām apdzīvotajām vietām (arī par tām pamazām rakstīšu vairāk). Tīri no braukšanas viedokļa bija labi – pārsvarā nelieli lēzeni kāpumiņi vai kritumiņi mijās ar taisniem gabaliem, vien vienu reizi bija pagarš kāpums, lai no skaistas augstienes apvidu pārskatītu. Trīs mūsējie padevās un beigu daļā stūma velosipēdus, es, kaut aizelsusies, izturēju. Par to paldies arī nomātajām velosipēdam, kam labi slēdzās ātrumi – vajadzēja arī pašu mazāko 1-1 izmantot. Apmēram 1/3 no brauciena laika bija redzama Vaksenburgas (Wachsenburg) pils, kas lepni slejas pāri apkārtnei un tai pamazām pietuvojāmies. Līdz pašai pilij gan netikām, varbūt citreiz.

IMG_0147.jpg

Te ir daudz veloceliņu, tālab brauciens bija drošs un ērts, vien dažas reizes šķērsojot ielas vai ceļus. Arī pilsētā ir domāts par velobraucējiem un to ir daudz. Ir gan speciāli veloceliņi, gan nodalītas joslas uz ielas – vietām starp ietvi un automašīnām, vietām starp parastajām mašīnām un autobusiem domāto joslu. Interesants bija posms, kur starp apdzīvotām vietām velo/gājēju celiņš vijās nevis gar autoceļa malu, bet pārsimts metrus nostāk, tieši pa vidu ziedošiem un medaini smaržīgiem rapša laukiem. Skaisti! Vēl kādā vietā gar šī celiņa malām bija sastādīti dažādu sugu koki un pie tiem pieliktas vienkāršas palielas plāksnītes ar koku nosaukumiem – ne tikai ēna, bet arī izglītojoši priekš bērniem, jo šo aleju veido apzināti sastādīti dažādi puslīdz vietējie koki – lai gājējiem nav garlaicīgi.

Advertisements

Komentāri

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s