Jau kādas dienas ir pagājušas, bet nekas nav uzrakstīts… Tā sanāca, jo Belgradas un Herkulanes braucieni bija tik lieliski, iespaidiem bagāti un ar atgriešanos vēlu vakaros, ka vajag laiku, lai bildes sakārtotu un apdomātu ko un kā lai raksta. Ceru, ka mājās esot atradīšu laiku mazam seriāliņam par šīm 3 jaukajām dienām.

Kā zinot, ka man jādodas mājup un vajadzētu aklimatizēties, pēdējās 3 dienās Rumānijā gaisa temperatūra pēkšņi pazeminājās par vairāk kā 10 grādiem (no 35 uz 21). Atzīšos – salu šausmīgi, jo šajos 2,5 mēnešos ir ļoti pierasts pie siltuma. Redzēs, kā tuntuļošos pirmajā laikā Latvijā, jo laika prognoze nesola pat 20 grādus… 😦 Timišoarā nereti vēl novembra sākumā varot staigāt T-kreklos un jau šīs nedēļas beigās jaukais siltums būšot atpakaļ.

Pēdējās divas dienas pagāja dienišķajā mājupbraukšanas gatavošanās, atvadīšanās un parakstu vākšanas steigā. Nu beidzot tagad – lidmašīnā virs mākoņiem esot – ir laiks kaut ko uzrakstīt. Tiesa gan, rakstīšana šoreiz diez ko raiti nevedas, jo mākoņu ir maz un tā vien gribas skatīties lejup – lauksaimniecības zemju, apdzīvoto vietu un citi pa logu redzamie raksti ir patiešām skaisti. Parasti man ir gadījies lidot virs bieziem mākoņiem un tad nekas netraucē koncentrēties rakstīšanai. 🙂

Šodiena/trešdiena mums ir gara: cēlāmies pirms septiņiem, lai veikli sakārtotu somas, jo jau pēc astoņiem bija solīts lidostas transports. Mūsu lidmašīna bija (tikai) 15.45 pēc Latvijas (un Rumānijas) laika, taču tika vestas arī 2 dāmas uz pusotru stundu agrāku reisu un, protams, tika ierēķināta arī krietna laika rezerve, jo dēļ iespējamas rindas uz robežas vai cita ar braukšanu saistīta iemesla nokavēt lidmašīnu nedrīkst.

Tā nu iznāca, ka ceļā no Timišoaras līdz Budapeštas lidostai pavadījām 3,5 stundas, tad lidostā 4 stundas gaidījām savu reisu, lai varētu mazliet vairāk kā 2 stundas palidot… Tā kā abas pilsētas savienojošais ceļš ir tikai viens, tad šis brauciens bija tikpat plakans kā šurpceļš. Vienīgais (divīgais?), kas piesaistīja uzmanību, bija 2 “bēgļu” grupiņas uz automaģistrāles Ungārijas teritorijā. Pie vienas jau bija piebraukusi policija, otri vēl savā nodabā soļoja uz priekšu. Jā, ungāriem patlaban iet smagi ar viņiem. Mums par laimi ar lidmašīnām tie nelido, tālab lidostā viss bija kā parasti. Tiesa gan, pie iebraukšanas barjeras lidostā arī bija policija, kas caur logu stikliem ieskatījās piebraucošajos transporta līdzekļos.

Slavenā komponista Ferenca Lista vārdā nosauktā lidosta ir neliela, samērā jauna, gaiša, tīra un patīkama. Ilgais ceļā pavadītais laiks nozīmē, ka kaut kur vajadzēja arī paēst. Tā kā benzīntanks kurā bija vienīgā pietura pa ceļam, neko pievilcīgu nepiedāvāja (to zinājām jau no šurpceļa), bijām izlēmuši to darīt lidostā. Vispirms, vēl gaidot bagāžas nodošanu (jo to var izdarīt 2 stundas pirms lidojuma, bet mēs bijām 4 iepriekš) paēdām vienīgajā kafejnīcā, kas ir pirms drošības kontroles. Laba lieluma un kvalitātes Cēzara (Andris gan teica, ka govju, jo dominēja salātlapas) salāti un kafijas mums abiem kopā maksāja 4460 ungāru naudiņas. Reģistrācija uz mūsu AirBaltic reisu sākās tikai kādu pusotru stundu pirms lidojuma, bet tas bija ok, jo lidmašīnīte jau maza un ļaužu nebija daudz.

Pēc drošības kontroles pastaigājām pa veikaliem kā pa izstādi (nu trakas ir lidostu cenas vismaz tām precēm, kas spēj piesaistīt manu uzmanību. Piemēram, ja Timišoarā un arī Belgradā glītas suvenīrkrūzītes maksā 3-4 eiro, tad te lidostā – 12) un tad sapratām, ka Rīga ir tālu un vēl kaut ko tā kā vajadzētu. Izlidošanas zālē aiz drošības kontroles dažādu kafejnīcu ir daudz: viena ir pirmajā stāvā kur veikali un daudzas otrajā jeb ēdināšanas stāvā. Andrim ieteicu pamēģināt slaveno ungāru gulašzupu, bet pati izdomāju ka gribu kaut ko saldu ar kafiju. Gulašzupa bija tikai 2 vietās, visādas kūkas, sviestmaizes un burgeri – daudzās. Taču gan gulašzupa, gan kūkas kopā tikai vienā – pirmajā stāvā esošajā. Tajā tad arī palikām. Un te nu jāsaka – gulašzupa bija ļoti prasta, es teiktu: parasta plāna viegli brūngana trešo reizi sildīta kaut kā zupa… Žēl, ka Andrim pirmais iespaids par gulašzupu un ungāru virtuvi tika sabojāts, man ir veicies labāk – vairākas reizes esmu ēdusi supergardu tās versiju Polijā. Arī mana siera kūka nebija tik laba kā gribētos… Ja kādam ceļš ved caur Budapeštas lidostu, pirmā stāva kafejnīcu neiesaku. Otrajā atrodas Costa Coffee, KFC un Burger King no lielajiem zīmoliem un vēl virkne dažādu vietējo – ir no kā izvēlēties.

Drusku papiktojāmies uz AirBaltic patlaban piekopto check-in politiku: iečekoties var jau kādas 76 stundas iepriekš, bet tie, kas šādi rīkojas tiek sodīti ar sliktajām (pie ejas) vietām, jo tās kuras ir pie loga tiek glabātas cerībā, ka kāds par tām samaksās. Ja reģistrējas tuvāk lidojuma brīdim un sliktās vietas jau aizņemtas, tad var bez maksas tikt sēdēt pie loga. Man šķiet, ka tas ir tizli. Tā kā mums ar Andri biļetes netika pirktas vienlaicīgi, tad vienam tika piešķirta vieta 12, otram 16 rindā, kaut visu izdarīju raiti – minūtes laikā mums abiem. Mazliet veiksmes gan mums bija: tā kā lidmašīna bija aizpildīta tikai par kādām 3/4, tad mums abiem paveicās, jo loga vietas nevienam nebija atdotas un beidzoties iekāpšanai varējām pārsēsties tajās.

Nu jau pāris  dienas iejūtos gida lomā, rādot Andrim Timišoaru un tas izdodas tīri labi, tikai karsti. Tad nu arī Andris tagad mācās ēnu meklēt. Protams, ik pa brīdim tās meklējumos dodamies arī jaukos krodziņos. 🙂 Viena manis noskatīta (tikai noskatīta, iekšā nebiju bijusi) vieta bija Timišoaras alus darītavas ēkā esošā Beraria.

Protams, bez alus jau tādā vietā nekādi, tālab bildē ir redzams Andra izvēlētais Timišoreana glītā kausā. Arī es nospriedu, ka tādā vietā kafiju dzert ir grēks un pēc viesmīles ieteikuma izmēģināju bezalkoholisko alus dzērienu ar citrona garšu Ursus Cooler… Garšoja labi un krodziņš arī ļoti jaukā alus stilā ieturēts.

Ēdienkartē atradām arī ļoti labu dienas piedāvājumu, kur garšīga zupa kopā ar šejienes tradicionālo otro (mamaliga – kukurūzas biezputra – kopā ar sautētiem kāpostiem, bekona šķēli un 3 sarmale – maziem kāpostu tītenīšiem) maksāja tikai kādus 2,5 eiro katram, ko no sirds izbaudījām. Mani priecēja arī skaistās un katra veida dzērienam piemērotās firmas glāzes – viss pa skaisto! Un stils te ir ieturēts līdz galam – pat tualetē izlietņu dekoratīvie balsti izveidoti kā alus muciņas, par pārējo telpu un terašu noformējumu nemaz nerunājot. 🙂

Piektdien-sestdien dosimies uz Belgradu (Serbija), svētdien kopā ar Danu uz Herkulani (tepat Rumānijā, kādus 180 km no Timišoaras) un gan jau kādā brīdī uzrakstīšu kā mums tur būs gājis. Pirmdienas un otrdienas plāni vēl nav konkrēti, bet ir skaidrs, ka jātiekas ar vairākiem UPT cilvēkiem, jāsakārto Erasmus+ papīri un tad jau redzēs, ko vēl varēsim un gribēsim paspēt… Trešdienas rītā sāksim virzīties  māju virzienā. Tagad redzu, ka tieši tā arī ir, kā sākuma stāstos rakstīju: vispirms nav ko darīt, beigās nevar paspēt visu ko gribas… 🙂

Kā jau prātīgi cilvēki, domājam arī par to, ko un kam vajadzēs aizvest uz Latviju. Noteikti smagākā bagāžas daļa būs 8 litri mūsu mīļā NONI – te tas ir būtiski lētāks kā Latvijā, tāpēc vienojāmies, ka tradicionālo, bet smago suvenīru – vīnu nevienam nevedīsim, gan jau tuvinieki piedos. Andris izdomājis, ka viņam vajagot iespējami briesmīgu Drakulas krūzīti, ko aiznest uz darbu cerībā, ka neviens cits tad no tās nedzers, bet Timišoarā tādas nav, jo neesam Transilvānijā un šejienieši pret Drakulu, izrādās, ir diezgan rezervēti. Vēl paliek cerība uz Herkulanes suvenīrveikaliem.

Tagad man mazs jautājums visiem, bet jo sevišķi krievu valodas pratējiem: kā jums patīk šodienas stāsta nosaukums? Mums ar Andri patīk un pie tam visās šī vārda nozīmēs. 🙂

Ja sākam no sākuma, tad Zaraza ir sieviešu vārds Rumānijā. Jā, ne no izplatītākajiem, bet sastopams. Ir skaists stāsts (neviens gan nezina, cik tur ir patiesības) par to, ka starpkaru periodā Bukarestē (kas tolaik dēvēta arī par Mazo Parīzi) esot dzīvojusi ārkārtīgi skaista čigāniete ar šādu vārdu. Dažas stāsta versijas ir, ka viņa esot bijusi augstas klases prostitūta, citas saka, ka nebūt nē. Un tālāk atkal ir versija, ka viņu nogalinājis greizsirdīgs vīrietis… Bet citi saka, ka nekādas tādas reālas sievietes nav bijis…

Fakts gan ir tas, ka četrdesmitajos gados ir tapis un joprojām vismaz Rumānijā ārkārtīgi slavens ir tango Zaraza Kristiana Vasiles (bildē) izpildījumā.

Man personīgi tango meldiņš patīk un Zarazas gadījumā pievienotais vijoļu rumāniskums vēl vairāk. Ja ir interese un 3 minūtes laika, arī jūs varat to paklausīties mūsdienu versijā (YouTube, protams, var atrast arī čerkstošo oriģinālu). Bet jāatzīstas godīgi, pie tango mēs nonācām ne uzreiz. Tā kā tomēr vajag arī mazliet  kaut kā stiprāka uz Latviju aizvest, tad skatījāmies, kas tad Rumānijai ir specifisks.

Atradām ka ir no plūmēm (arī, kaut retāk, no bumbieriem) darināts 50 grādīgs degvīns, ko agrāk sauca par palinku (pirms gadiem 10 Ungārija šo nosaukumu reģistrējusi kā tikai tās izcelsmes dzērieniem lietojamu, tālab Rumānijas darinājumus drīkst saukt par tuikām vai rākijām).

Rakājoties internetā atradām arī 40 grādīgu vīnogu izcelsmes brendijveidīgu dzērienu ar visnotaļ piesaistošo Zarazas nosaukumu – mēs abi protam krieviski un zinām, ka ar to apzīmē, maigi izsakoties, ķibeli vai nepatīkamu/bīstamu/kaitīgu (vrednij) cilvēku. Atradām arī sajūsminātās krievu tūristu atsauksmes: štrunts par dzērienu, bet nosaukums gan superīgs! Izlēmām, ka tādu vajadzētu nopirkt.

Sākotnējais empīriskais pētījums tuvākos un tālākos veikalos bija neveiksmīgs – Zarazas tur nebija… Veicot padziļinātu interneta izpēti, atradām, ka to ražo Crama Murfatlar un Timišoarā ir pat 4 šīs firmas veikali. Nu ko, devāmies uz tuvāko – nieka pusstundas gājienā. Veikals ir, pārdevēja jauka un zinoša, bet saka, ka atkal nekā: lielā tilpuma pudeles varbūt atvedīšot pēc pāris nedēļām, bet mūsu kārotās mazās nemaz lai nemeklējot, vismaz Timišoaras firmas veikalos to noteikti neesot un nebūšot… 😦

Bet nopietns pētnieks jau grūtību priekšā nepadodas! Negājām ārā, tincinājām, kuros citos veikalos varētu būt. Pārdevēja domāja, domāja, es pat nosaucu kādus man zināmos tīklus, bet viņa tikai šūpoja galvu – nebūšot vis. Padomāja vēl drusciņ un sacīja, ka varbūt (bet tikai varbūt, viņa nesolot!) Zaraza ir pieejama Metro. Par konkrētiem tilpumiem gan viņa nezinot.

Nu, kas tagad jādara? Protams, jādodas uz Metro! Ja tas būtu tik vienkārši kā izklausās. Šī ir starptautiska Cash&Carry veikalu ķēde, kurai raksturīgs, ka veikali atrodas kādu gabaliņu ārpus pilsētām (droši vien zeme lētāka). Tā tas ir arī Timišoarā – kartē redzat, ka veikali ir pat divi (vienu es biju redzējusi uz Ungārijas pusi braucot). Abi ir ap 10 km no mūsu atrašanās vietas. Ar kājām tik tālu iet plus 34 grādos pat man šķita par traku…

Izlēmām, ka jābrauc ar taksi. Veicot specializētu interneta pētījumu, atradu vietni, kurā, ievadot konkrētas adreses, var izrēķināt taksometru cenas vairākās Rumānijas pilsētās. Sarēķināju, ka būtu jāmaksā ap 25 lejām (kādi 5 eiro) uz katru pusi. Žēl jau ir naudas, bet atradās vēl dažas lietas, ko varētu tur nopirkt un arī ziņkārība dīdīja (iepriekš neviens no mums abiem Metro nav bijis), tāpēc izlēmām izmēģināt.

Pirms sēsties taksī pie visnotaļ solīda izskata vadītāja, nolēmām drošības pēc uzjautāt, cik tad tāds brauciens varētu maksāt. Šoferis mirkli padomāja un skaidrā angļu valodā teica – 250 lejas. CIK???!!! Mēs vairākas reizes pārjautājām. Viņš skaitli būtiski nemainīja: nu, virs 200 noteikti.

Nu jā, pētījumu rezultāti mēdz būt šokējoši. Bija skaidrs, ka tā gadījies arī mums. Apstulbuši saskatījāmies un teicām taksistam paldies par piedāvājumu. Taču nepadevāmies un uzjautājām nākamajam rindā esošajam. Tas bija jauns puisis, kurš lāga nezināja, kur atrodas Metro (slikts sākums, vai ne?). Teicām, ka attālums ir kādi 10 km. Viņš skatījās savās tarifu tabulās (tās vispār, līdzīgi kā Rīgā, ir arī takšiem uz sāniem, bet ej nu sarēķini no rumāniski rakstītā), parēķināja un teica, ka vajadzētu būt starp 20 un 25 lejām, tad jau redzēs, ko skaitītājs saskaitīs. Mēs ar Andri laimīgi sasmaidījāmies un kāpām tik iekšā.

Aizbraucām feini, skaitītājs rādīja 23 lejas. Bet redzējām, ka pie veikala auto vispār nav daudz un takša pavisam neviena. Kā tiksim atpakaļ? Jautājām šoferim, kāds ir gaidīšanas tarifs un vai viņš var mūs gaidīt. Atbilde bija: lēti nav (neatceros skaitli par stundu), bet būtu prātīgāk, ja tad, kad beigsim iepirkties, mēs vienkārši izsauktu taksi. Lūk, tās ir rūpes par klientu! Kad ieminējos, ka man nav vietējā telefona (tātad šāds zvans ir padārgs), viņš ieteica, lai veikala informatorei palūdzu izsaukt taksi. Ka tas ir normāli ASV es zinu, esmu tā darījusi, bet ka arī rumāņi ir uz to gatavi, tas bija patīkams pārsteigums. Tad nu teicām sirsnīgu paldies, samaksājām feinajam šoferim mazmazlietiņ vairāk un laidām viņu vaļā.

Kā jau pētnieki ar stipriem nerviem, izlēmām veikalu sistēmiski iepazīt visu pēc kārtas, nemetoties histēriskos haotiskos Zarazas meklējumos. Bet prāts jau, protams, bija nemierīgs. Pēc apmēram 1/3 izstaigāšanas pienāca arī stiprā alkohola nodaļa. Un… Zaraza tur BIJA! Arī mūsu kārotajās mazajās pudelītēs!!! Kafijas cienītājus pakaitināšu sakot, ka nopirku arī 1 kg kafijas pupiņu par kādiem 4 eiro. Jā, arī vēl dažas citas lietas, bet tas nav tik svarīgi.

Starp citu, veikalā iekšā ejot, es informatorei uzjautāju vai šis ir parasts veikals – ejam, salasām preces, maksājam… – un saņēmu atbildi, ka protams.

Kasiere gan tā nedomāja – viņi taču apkalpojot tikai ar klientu kartēm! Un mums tādas nav. Kur dabūt tūliņ? Tādu mēs uzreiz nevarot dabūt.

Vēl nupat mums likās, ka laime ir tik tuvu: kārotā Zaraza un lētā kafija jau rokā, bet… 😦

Atkal izmantojām projām neiešanas taktiku, ļaujot kasierei padomāt… 🙂 Pēc maza brītiņa viņa kādam pircējam kas parādījās kasu rajonā palūdza uz mirkli iedot karti, noskenēja to, atdeva atpakaļ un mēs tikām pie kārotā. Lai nestieptu garumā, teikšu uzreiz, ka informatore tiešām sazvanīja taksi, pēc 6 minūtēm tas bija klāt, iekāpjot mēs (iebiedēšanas nolūkā) parādījām iepriekšējo čeku naivi sakot, ka summa jau droši vien būs apmēram šāda, vai ne?… Tā arī bija. Ērti un ātri atgriezāmies.

Bet pirmais taksists gan bija zaraza šī vārda viskrieviskākajā izpratnē!

Samērā daudz laika Timišoarā esmu pavadījusi kopā ar Danu, kura man parādījusi arī vietas, ko parasts tūrists neieraudzītu.

Viņa bija tā, kas mani aizveda uz pasākumu Klapka kafejnīcā, par ko jau rakstīju, kā arī uz vairākām, kā Rīgā teiktu – hipsteru vietām: ēkām, kurās ir gan alternatīvi krodziņi, gan dažādi ne īpaši komerciāli pasākumi tiek rīkoti: no koncertiem, darbnīcām un prezentācijām līdz  vintage darinājumu izpārdošanām, tomātu un medus degustācijām, dažādām vingrošanām…

Atzīšos gan godīgi, mani šis virziens īpaši nesaista, kaut patīk ideja, ka arī tas ir veids kā uzturēt/sakopt ēkas, kam citādi īsti nav pielietojuma un arī organizēt pasākumus mazākām cilvēku grupām/šaurākam interesentu lokam nekā masu kultūra. Jā, arī Timišoara saskaras ar tik daudzām vietām raksturīgo lieko/tukšo ēku problēmu un ir dažādi veidi, kā to risināt.

Kādā no pastaigu reizēm Jozefīnes rajonā gājām garām arī skaistai ēkai, kura, kā vēlāk izrādījās (un es jau rakstīju), bija Rumānijas revolūcijas tiešais iemesls.

Joprojām tā ir pārsvarā ungāru luterāņu draudzes ēka, kas tiek izmantota reliģiskiem un ungāru diasporas pasākumiem. Taču tā ir milzīga un vieta atrodas arī kafejnīcai. Nosaukums – Revolūcijas kafejnīca. 🙂 Arī tā var iemūžināt notikumus.

Dažreiz gan manām kultūras alkām diez ko labi neveicas. Piemēram, vienvakar aizgājām uz jauniešu teātra festivālu – visas afišas bija angliski un tas deva cerību uz šo valodu. Bet nekā. Teātri skatīties rumāniski es vēl nevaru. Pārvarēju pieklājīgo Ievu sevī, cēlos vien kājās un gāju ārā. Citā dienā aizgājām uz ceļojumu grāmatas par Rumāniju atvēršanu. Zināju, ka runās rumāniski, bet bija cerība uz skaistu slaidšovu fonā, jo grāmata ir ilustrēta. Ierodoties atklājās, ka neesot neviena, kas varot tikt galā ar sarežģīto tehniku (nu jā, dators un projektors), tālab bilžu nebūšot, tikai runāšana… Labi, ka telpa bija vēsa un pēc prezentācijas garšīgas uzkodas…

Ar opereti man sokas mazliet labāk – ja mājas darbs ir izdarīts (librets izlasīts), tad slavenās operetes, kas te iekļautas brīvdabas svētku repertuārā ir skatāmas (Grāfiene Marica un Čigānu barons). Jā, protams, brīžos, kad aktieri runā un publika smejas kā kutināta, ir jāpaciešas, bet mūzika ir skaista, dejas krāšņas un aktieri iznesas labi.

Ja iepriekš pasūrojos, ka Operā droši vien vairāk neko neredzēšu, tad, par laimi, izrādās, ka tā nav taisnība. Sestdienas rītā ēkā esošais Ungāru teātris rīkoja ikgadējo sezonas iesildīšanas pasākumu mazajā zālē. Tās bija kaut kādas plastikas mācības aktieriem, ko varēja apmeklēt arī publika.

Man tā bija iespēja iekļūt iepriekš neredzētās telpās un Operas galerija tika papildināta ar vēl dažām iekšskatu bildēm no mazākas zāles, tās priekštelpas (ar dīvāniem) un gaiteņa.

Svētdienas vakarā kopā ar Danu devāmies uz ļoti īpatnēju izrādi un vienlaikus tā bija iespēja ielūkoties Mazajā zālē, kura ir maza melni tapsēta telpa, kas piemērojama dažādām izrādēm ar tiešām mazu skatītāju skaitu (varbūt 20).

Izrādes nosaukums – The smooth life (labāk netulkošu, nav viennozīmīgi). Tās autors, režisors un vienīgais aktieris ir palestīnietis Husams Abends, kurš leļļu izrādē pieaugušajiem stāsta par savu un savas ģimenes dzīvi. Savā ziņā kaut kas līdzīgs Rīgas Jaunā teātra stāstiem. Uz katru izrādi tiek pārdotas 8 biļetes, visi 8 skatītāji tiek nosēdināti ap apaļu galdu, kas arī ir galvenā skatuve un Husams sāk savu bilžu-leļļu-video stāstu. Ik pa brīdim viņš atiet no galda un ir dzirdams (jo gaismā tikai galds), ka viņš tur maliņā kaut ko virtuvisku dara.

Stāsts ir smeldzīgs – Husams ir dzimis un visu savu ne-augstskolas dzīvi pavadījis bēgļu nometnēs – kā daudzi tūkstoši palestīniešu. Tad Damaskā studējis ķīmiju un tagad gatavojas beigt režijas studijas Prāgā.

Pārstāstīt nevar un nevajag, bet es nekad nebiju bijusi tik mazā un personīgā skatītāju pulciņā. Interesanti bija gan tas, kā viņš gan lelles un pārējo aprīkojumu bija izveidojis, gan kā ar rīsu graudiņiem kā saviem ģimenes locekļiem kartē notikumus rādīja… Kādā brīdī visi tikām cienāti ar tēju, ko pamazām malkojām un pat par to bija padomāts, lai tā nebūtu verdoša, bet dzeramā temperatūrā. Vēlāk tikām cienāti arī ar sautējumu, kas bija pagatavojies izrādes laikā. Tad varēja arī mazliet parunāties – gan mēs jautājām Husamam, gan viņš šo to mums.

Uz jautājumu, vai nav grūti un kāpēc viņš izvēlējies tik personisku stāstu, viņa atbilde bija:

• tāpēc, ka vārds palestīnietis šobrīd stereotipiski tiek uztverts vai nu kā terorists vai nabaga bēglis;
• tāpēc, ka ir ierasts par viņiem runāt skaitļos – tik un tik tūkstoši ir tur, ar tik un tik simtiem tas noticis,

bet viņam ir gribējies akcentēt tieši individuālo un cilvēcisko pusi – arī viņi ir cilvēki, viņiem ir ģimenes: vecāki, brāļi, māsas, tāpat kā mums, tā ir viņu vienīgā dzīve, bērniem un jauniešiem – arī dzīves skola… Iedomājos – diez kā ir uzaugušam bēgļu nometnē nokļūt normālā valstī un pilsētā…

Izrādes laikā Husams pats runāja angliski vai savā dzimtajā valodā, kamēr videogabaliņos paskaidrojošie teksti bija sagatavoti rumāniski un ungāriski (iepriekš nepateicu, ka šī izrāde notika Operas namā, bet Ungāru teātra sadaļā). Par laimi, tādu tekstu nebija daudz, daļu es varēju nojaust, šo to man Dana akcentējot patulkoja. Man tā bija jauna un interesanta pieredze. Un, kā jau pēc labas izrādes jābūt, palika arī par ko padomāt.

Drīz sāksies septembris un jau 9.datumā es lidošu mājup. Pie tam – kopā ar vīru Andri. 🙂 Tā nu iznāca, ka vienā skaipsarunas brīdī mums piemetās fiksā ideja, ka derētu arī viņam šurp atlidot un dažu stundu laikā lidmašīnas biļetes tika nopirktas. Pirmdienas vakarā Andris būs klāt un tad man laika datoram un stāstu rakstīšanai, protams, būs mazāk. Gan jau centīšos pa brīžam uzrakstīt, jo esam iecerējuši arī mazliet paceļot, bet cik gari un regulāri tas būs, to nezinu. Tad nu pamazām jāsāk “sasiet astes”.

Ir sakrājušās dažas vēl izstāstāmas Timišoaras lietas. Piemēram, par peldēšanos. Nākas pašai sevi jau otro reizi pieķert nepareizībā – kaut kad uzrakstīju, ka pilsētā termālo baseinu nav. Izrādās, ka tomēr ir vismaz viens, kas darbojas (brīžam ir bijis vairāk). Tas no manis ir 45 minūšu gājienā – vienudien kopā ar Danu aizčāpojām. Pilsētnieki Begā un Timišā īsti nepeldas, bet priekš tam viņiem ir vairāki strandi – atpūtas vietas, kur var sauļoties, ēnoties un peldēties 1 vai vairākos baseinos. Protams, par ieeju tajos jāmaksā (2-3 eiro par dienu, vēl eiro klāt, ja grib guļamkrēslu nomāt), bet tad arī vieta ir glīti sakopta un ērta, ar kafejnīcām, ģērbtuvēm un tualetēm. Karstās dienās un vakaros viss ir pārpildīts.

Bildē redzama man vistuvākā vieta (nepilnas 5 minūtes ko iet) – tur ir labs lielais baseins un arī bērnu baseiniņš ar šādām tādām atrakcijām. Līdzīgas vietas esmu atklājusi vēl kādas 3. Manis jau minētajā ar termālo ūdeni ir 1 liels pieaugušo parastais baseins, 2 termālie (no kuriem 1 mēdz būt ciet uz ūdens maiņu) un liels bērnu laukums ar bērnu baseinu. Tā ka peldēšanās un sauļošanās ir pieejama, bet šajās ērtajās versijās tikai par maksu. Protams, ir arī virkne iekštelpu baseinu, bet par tiem, kā jau vasarā, neinteresējos. Daudz arī tukšu – nestrādājošu āra baseinu, jo nav jau to uzturēšana ne lēta, ne vienkārša.

Pievienoju saiti uz galeriju, kurā fotografēšanas secībā ir dažādas Timišoarā tapušas bildes, kas nav iekļuvušas tematiskajās galerijās. Tepat tālāk arī par dažām no tām uzrakstīšu komentārus.

Ļoti pārsteigta biju ieraugot visnotaļ simpātisko olu tirdzniecības automātu, tam blakus stāvošais pienam domātais pēc tam nemaz nešķita kas īpašs (galerijā ir abi). Tādus esmu ievērojusi vairākās vietās.

Diez kāpēc pie mums tādu nav? Ja jau šejienes karstumā var olām vajadzīgo temperatūru noturēt un arī drošību nodrošināt, tad pie mums arī vajadzētu varēt.

Interesanti, ka gan Timišoarā, gan ekskursijas laikā absolūtais redzēto ūdenstorņu vairākums bija lodes formas – dažādu tilpumu un uz dažādas kājas, bet lodes. Jā, es no matemātikas atceros par ideālo tilpumu, bet pie mums gan lodes nedominē.

Tā kā krāna ūdens te diez ko dzerams nav, tad daudzviet parkos un vecpilsētā ir dzeramā ūdens strūklaciņas, bet iedzīvotājiem zināmās vietās ir arī krāni, kur katrs savos traukos bez maksas var liet dzeramo ūdeni. Ir arī vairāki automāti, kuros var gan dabūt pudeli, gan par nelielu naudu tajā ūdeni iepildīt (gāzētu vai negāzētu). Veikalā 6 litri dzeramā ūdens maksā sākot no kādiem 60 centiem (es nezinu, cik Latvijā maksā). Kad man apnika pirkt, arī es sāku doties regulāros gājienos pēc dienišķajiem 12 litriem (divas 6 litru pudeles) uz tuvāko man zināmo vietu – studentu baznīciņu.

Bet tiem, kuriem garšo alus ir jāzina, ka Timišoara lepojas ar Eiropā vecāko rūpniecisko alus darītavu – tā darbojas kopš 1718.gada. Jā, mājās un klosteros alus darīts jau daudz agrāk, bet fiksēts kā bizness šis esot pirmais.

Tam par godu tad nu arī krustojumā dižojas milzonīgs alus kauss, rūpnīcas ēkas ir glīti atjaunotas. Rūpnīca atrodas tematiskajā Fabric rajonā un droši vien, ka kalpojusi par vienu no tā pirmsākumiem.

Ko vēl šejienieši pamanījušies izdarīt vai ieviest pirmie vai gandrīz pirmie? Elektriskais ielu apgaismojums te esot bijis pirmajiem Eiropā un otrajiem pasaulē – uzreiz aiz Ņujorkas. Smalki. Zirgu tramvajs – otrajiem Eiropā, bet pirmajiem Rumānijā – jau 1869.gadā.

Tiesa gan, patreizējie tramvaji ir pagalam nošņurkuši un graboši, mani priecē vien viens košais grafiti tramvajs, ko pa brīdim redzu pazibam (kvalitatīvas bildes gan vēl nav izdevušās, dažas ir Grafiti galerijā). Autobusi un trolejbusi ir normāli – tādi pat kā Rīgā, arī krāsojuma stils līdzīgs, tikai lillīgs.

Varu piebilst, ka kopš tās reizes, kad ieliku saiti, esmu papildinājusi Grafiti galeriju ar pārdesmit bildēm (tās ir galerijas beigu daļā), bet ceru, ka būs kaut kas vēl.

Pietiks šoreiz, došos uz opereti un gan jau kādu dienu par šīs nedēļas kultūras pasākumu seriālu uzrakstīšu.

Virsraksts pareizi rāda – kaut kas no seno rumāņu kareivīguma arī man bija vajadzīgs iepriekšējās sestdienas vakarā. 🙂 Bet nu labi, sākšu no sākuma, jo vispār jau tā nebija domāts. Taču tā sanāca.

Operas ēku nevar nepamanīt, jo tā atrodas pilsētas centrālajā – Viktorijas – laukumā un, manā specifiskajā gadījumā, arī tieši pretī “manas” universitātes Rektorātam, uz kuru devos jau nākamajā rītā pēc ierašanās Timišoarā.

Kaut arī to ērtības labad sauc par Operu, patiesībā milzīgo ēku savā starpā tīri labi dala 4 teātri: Operas, Nacionālais (tātad, rumāņu), kā arī Vācu un Ungāru teātri. Iespējams, ka tas ir labs risinājums daudznacionālā pilsētā ar 200 tūkstošiem iedzīvotāju.

Es neesmu ārkārtīga opermīle, taču ieskatīties ēkas iekšienē tā kā gribējās. Tiesa gan, diezkādu cerību uz to nebija, jo kārtējā sezona bija nupat beigusies un nākamās sākums plānots 20.septembrī (es atgriežos Rīgā 9.datumā)…

Timišoarā jau padsmit gadus ir tradīcija, ka vasarā opera “iet pie tautas” – 2 nedēļas nogales (piektdien-svētdien) Rožu parkā notiek operu un operešu brīvdabas izrādes, pie tam – bezmaksas. Tā kā vakaros man nekā daudz nav ko darīt, biju nolēmusi tās apmeklēt. Un tad nāca kataklizma šejienes izpratnē – lietaina nedēļa. Lēmēji nosprieda, ka pirmos divus vakarus izrādes notiks Operas telpās, pie tam – sāksies agrāk, nekā bija plānots parkā. Par to mazliet iepriekš esot ticis ziņots Facebook.

Rezultāts? Loģisks. Pirmajā vakarā vispār totāls juceklis pilsētā. Jo, protams, nemaz jau īsti vairs nelija kā iepriekšējās dienās un daudzi (gan tie, kas vispār nezina, kas ir Facebook un starp operas cienītājiem tādu ir daudz, gan tie, kam neienāca prātā, ka tā var izziņot izmaiņas) ap 20.30 izbrīnīti grozījās ap tukšo parku. Tie, kuri bija uzzinājuši, metās “ieņemt” Operu, jo biļešu nav, kur nu kurš tiek, tur sēžas un mēģina aizņemt vietas citiem.

Man, izrādās, Dana ar kuru kopā bijām sarunājušas iet, izmisīgi sūtīja ziņas par šīm izmaiņām, bet es biju oflainā, jo viss taču bija sarunāts. Internetā nez kāpēc tomēr iegāju bez 20 minūtēm astoņos, lai uzzinātu, ka izrāde sākas astoņos un centrā… Superātri sataisījos, noķēru taksi (par 1,5 eiro jau var arī braukt 25 minūšu gājiena vietā) un bez 8 minūtēm astoņos kopā ar vēl labu bariņu aizelsušos un apjukušu ļaužu biju pie slēgtajām Operas durvīm. Labs risinājums, vai ne? Kad rīkotāji nosprieda, ka ir ielaiduši diezgan ļaužu, viņi vienkārši aizslēdza durvis. Tas nekas, ka labai daļai, tāpat kā man, iekšā esošie bija aizņēmuši vietu. Draudzīgi pamīcījāmies kādu pusstundu un izklīdām. Pirmais uzbrukums Operai neveiksmīgs.

Otrajā vakarā bijām gudrākas un uz pilsētas centru kopā devāmies laicīgi. Jau kādu pusotru stundu pirms izrādes pie durvīm pāri plašajam laukumam sāka veidoties gribētāju rinda. Bet visnotaļ racionālā Dana teica: pastaigāsim mierīgi pa vecpilsētu, iekšā vienalga laidīs tikai pusstundu pirms izrādes un gan jau tad es kādu pazīstamu priekšpusē ieraudzīšu. Tā arī darījām – īsi pirms durvju atvēršanas pievienojāmies kādiem viņai pazīstamiem ļaudīm un ar akmenscietiem ģīmjiem gāzāmies tik iekšā.

Tikām pie tīri labām vietām 2.balkonā un pirms izrādes es arī drusku pastaigāju un pafotografēju ēku. Ne visas bildes ir lieliskā kvalitātē, bet mazu fotogaleriju tomēr pievienoju. Iekšskati tapuši tajā vakarā, ārskati – jau iepriekš, dažādās pa centru staigāšanas reizēs.

Ēkas interjers greznībā ir līdzīgs mūsējai, vienīgi griestu un vietām esošie sienu gleznojumi ir īpatnēji, man būtu prasījies ko smalkāku, graciozāku. Bet par gaumi strīdēties nav vērts. Galvenā zāle ir krietni mazāka par mūsējo (bet arī pilsēta iedzīvotāju skaita ziņā ir reizes 5 mazāka), citās zālēs tikt nebija iespējas.

Ja gribas kvalitatīvāku skatu, noderēs nepilnu 6 minūšu 2014.gadā tapušais video. Muzikālais fons ir jauks un ap vidu kungs rumāniski stāsta par to, ka tieši no Operas balkona 1989.gada decembrī tika uzrunāta sapulcējusies tauta un pasludināta Timišoaras atteikšanās no komunisma. Operas telpās ir arī plāksne, kurā rakstīts, ka šajās telpās decembra revolūcijas laikā atradies Demokrātiskās frontes štābs (mans nosaukuma tulkojums ir aptuvens).  Ko mēs skatījāmies? Mocarta Figaro kāzas. Par izpildījuma muzikālajām kvalitātēm spriest nevaru, bet scenogrāfiski un aktieriski viss bija kārtībā – puslīdz klasiska režijas versija komplektā ar atraktīvu un ļoti dzīvu aktierspēli (tādu savā operas apmeklētāja pieredzē iepriekš nebiju redzējusi, jo nereti jau, piedodiet, kupla matrona vai brašs tēvainis stabili nostājas uz skatuves un izdzied dziedamo, reizēm pievēršot uzmanību partnerim, reizēm ne īpaši). Skatīties tiešām bija interesanti. Es teiktu: tiešām tautas opera ar jauku un dzīvespriecīgu mūziku.

Kāda ir šī tautas festivāla programma? Piektdienas vakarā bija Holandes kora koncerts – viņi izpildīja slavenus operu fragmentus kopā ar Timošoaras Operas solistiem. Sestdien es biju – Figaro kāzas. Svētdien bija dīvaina (Dana brīdināja) rumāņu-ebreju opera rumāņu valodā. Tā tika rādīta parkā, bet es neaizgāju.

Gaidāmās nedēļas nogales programma redzama bildē. Uz ko iešu, vēl nezinu. Turandota ir lēna un skumīga, vairāk tā kā velk uz abām vakaru operetēm. Par bērnu izrādi Ansītis un Grietiņa īpaši nedomāju – ja vien absolūti nekā cita nebūs ko darīt…