Category Archives: Rumānija

Daudzseju Kalemegdans

Šis ir pēdējais stāsts no Belgradas apmeklējuma sērijas. Pietaupīju to beigām, jo priekš manis šī bija visiespaidīgākā vieta. Un kā nu ne – jau tīri ģeogrāfiski tas ir pilsētas augstākais punkts – 125,5 m virs jūras līmeņa un atrodas divu lielu upju – Donavas un Savas (attēlā kreisajā pusē) satekā. Lai skats būtu vēl iespaidīgāks, Donavā pirms satekas ir sala, tālab bildē šķiet, ka tur savienojas pat 3 upes.sateka panoProtams, tāda vieta ir tikusi novērtēta jau izsenis – pirmās ziņas hronikās saglabājušās no 3.gs.pirms mūsu ēras – kad Senā Roma sāka karot ar tobrīd te mītošajām ķeltu ciltīm. Tolaik vieta saukta par Singidunum.

ieejaKalemegdana vārds ir mazliet vēlāks, nāk no turkiem un veidots no 2 daļām, kas tulkojot būtu: cietoksnis un kaujas lauks. Ļoti precīzs nosaukums, jo gadu simtiem te bijis sava veida robežpunkts starp Eiropu un Turciju.

Mūždien te kādi vieni ar kādiem citiem karojuši un vēsturnieki esot saskaitījuši, ka par šo cietoksni notikušas 140 kaujas – lielākais fiksētais skaits. Pie tam interesanti – cietoksnī valdīt gribējuši visi, taču iekarojot centušies to pārlieku nenopostīt – pašiem taču vajadzēs. Un tā aizvien.

Protams, laikam ejot, iespējām un vajadzībām mainoties, arī cietoksnis pamazām paplašināts un pārbūvēts, tālab dažādās tā vietās redzama dažāda veida būvniecība un arī aizsargmūru joslas ir vismaz trīs, skaidri ilustrējot šo augšanu.

tehnikaBet man ļoti patika kā Kalemegdans tiek piemērots mūsdienu vajadzībām. Jā, no vienas puses, šis ir supervērtīgs vēstures piemineklis. No otras – ļoti centrālā vietā esoša skaista parku zona. Kā to apvienot? Te nu varu tikai paslavēt belgradiešus: teritorijas vienā sānā ir kara muzejs. Tā tuvumā starp dažādu laiku aizsargvaļņiem un uz tiem novietota dažādu laiku kara tehnika (galerijā var redzēt mazliet vairāk).

Bet citā starpvaļņu vietā iekārtoti apgaismotie tenisa korti un basketbola laukumi – lai tiek dažādām interesēm. Ir arī plaša pastaigu zona, kafejnīcas, citā malā – ZOO (tajā gan nebijām, pietika ar garām ejot sajūtamo smaku).IMG_7388-PANONo gides stāstītā viskomiskākais bija par pliko vīrieti. Serbiski piemineklis saucas pobednik un 1928.gadā izveidots, lai iemūžinātu faktu, ka pirmā pasaules kara rezultātā beidzot bija pievārēti abi vēsturiskie pretinieki – gan turki, gan  Austroungārija un dienvidslāvi tika pie savas valsts. Jā, fakts ievērības cienīgs, bet ko tad attēlot piemineklī? Ne velti jau iepriekš minēju serbu kareivīgumu. Izlēmuši, ka jāliek vīrietis. Bet… – ja liks kaut kādā uniformā, tad tas tiks saistīts ar kādu vienu konkrētu laiku vai cīņu.

Tad nu arī tapis Zālamana cienīgais lēmums – taisām pliku! Tā arī izdarījuši un milzu auguma pliko vīrieti sākotnēji novietojuši pašā pilsētas centrā – pretī lepnajai viesnīcai Maskava. Bet tas bija 1928.gads – dikti jau puritānisks laiks, kad pat peldkostīmi bija tikai kungiem un drīzāk līdzinājās brīvām pidžamām…

plikaisGan vietējo dāmu saceltais tracis, gan ārzemju viesu apmulsums ir bijis tik liels, ka nācies pieminekli pārvietot. Uz kurieni? Nu tad uzstutējuši Kalemegdana augstākajā punktā stūrī uz nogāzes malas, kur kareivīgais serbs joprojām no augšas vēro notiekošo. Un pat mūsdienu tūristu skatieni viņam var piekļūt tikai visnotaļ tikumiski – no aizmugures lejas. 🙂

YouTube atradu jauku 4 minūšu aerofilmiņu par Kalemegdanu – iesaku, teksta tur nav nemaz, tikai skaisti skati un fona mūzika.

pastalasEs kā tūriste galīgi nederu dažādiem suvenīru tirgotājiem – ar interesi izpētu piedāvājumu, bet parasti neko nepērku – nav ko mājās krāt putekļus. Pa kādai krūzītei ir vienīgais izņēmums. Bet patikt gan man patīk un jo sevišķi tas, kas ir atšķirīgs. Te tās bija divas lietas – īpatnējās serbu pastalas ar uzlocītiem purngaliem un vispār dusku citādas kā Latvijā ierastās, kā arī jaukās adītās mājas čības – bildes pielieku.

Tepat būs arī saite uz manu Kalemegdana fotogaleriju.

adijumiUn tagad gan ir jāsaka, ka ar šo ir beigušies ne vien mani Belgradas stāsti, bet arī viss garais Rumānijas seriāls – jau vairāk kā nedēļu esmu Latvijā un gatavojos vietējiem darbiem, pa brītiņam izbrīvējot laiku, lai pabeigtu redzētā atstāstu.

Ja kādam vēl nav diezgan, tad kopējā Rumānijas lapā esmu papildinājusi galeriju sadaļu.

Ja kādā brīdī kaut ko ārkārtīgi interesantu atcerēšos, tad to varēs atrast Jaunumu sadaļā, bet patlaban neko konkrētu nesolu – strauji tuvojas oktobris, kas man visai noslogots un tad jau arī Ziemassvētki, gadu mija un maģistra darba nodošana (1.februāris) vairs nebūs tālu…

Advertisements

Ģeniālais serbs no Horvātijas

Gan tādēļ, ka patlaban studēju visnotaļ elektriski-elektronisku jomu, gan tādēļ, ka manu uzmanību spēj piesaistīt dažādi rītdienas atklājumi un darinājumi (piemēram – Tesla auto), Nikolā (jeb varbūt Nikolas) Teslas vārdu es zināju. Nē, te nav runa par kādu sievieti, tā sanāk lokot vārdu Nikola Tesla, un pārtaisīt to par Nikolaju vai ko līdzīgu nav pamata.

tesla-london-storeBet vispār interesanti, ka būtībā vismodernākais sērijveidā ražotais auto ir bāzēts gadsimtu senajos Teslas atklājumos un to iemūžinot pat firma nosaukta viņa vārdā – Tesla Motors.

Andris, būdams inženieris, protams, arī zināja par Teslu (visu cieņu inženieriem. Viņš arī zināja, ko mēra teslās un vēl visādas vīriešu lietiņas par šo tēmu, kaut to mācījies ĻOTI sen…). Tālāk talkā nāca nejaušības: a) hostelis, kurā nakšņojām atradās ļoti tuvu (pusotrs kvartāls) viņa muzejam, b) mūsu otrās Belgradas dienas plāni bija pabrīvi, ar kaut ko dienu vajadzēja aizpildīt un cik tad var kājām staigāt pa pilsētu… 🙂

Tesla muzeumMuzejs atrodas skaistā savrupmājā, pirmdienās ir slēgts, skaistā ieejas biļete (tajā ir gan īsa info par Teslu 2 valodās, gan arī neliela pilsētas karte) studentiem maksā 300, bet pārējiem 500 dinārus (attiecīgi ap 2,5 un 4 eiro). Tiesa gan, ar karti maksāt nevar, tikai skaidrā naudā un tikai dināros. Par iespēju pastaigāt pa muzeju (parastajiem apmeklētājiem ir atvērts ēkas 1.stāvs) es šādu naudu nemaksātu, bet ap stundu garās eksperimentālās gida vadītās ekskursijas gan ir to vērtas arī ne-inženieriem. Tās notiek katrā apaļā stundā sākot ar 11iem: viena angliski, viena serbiski vai skatoties no grupas nepieciešamības.

Tesla ekspJa gribas, tepat zemāk var paskatīties nepilnu 11 minūšu filmiņu par muzeju angliski. Bet blakus esošajā bildē redzams brīdis, kad, notiekot elektriskajai izlādei (zibenītis augšpusē), iedegas arī ekskursantiem rokā esošās dienasgaismas lampas (bez vadiem) un pie tam – tikai līdz cilvēka rokai, jo strāva tālāk aiziet pa ķermeni un tas nav ne bīstami, ne sāpīgi… Andris sacīja, ka savās radioamatiera gaitās esot dabūjis pa nagiem ne reizi vien, tā praktiski pārbaudot Teslas atklāto, bet man tas viss bija jauns.

Filmā ir gan nopietna informācija, gan zibeņu demonstrējumi, kurus arī mēs redzējām, gan daudz kas cits, ieskaitot apzeltīto lodi ar Teslas pelniem (tā bija viņa vēlēšanās – tikt kremētam un pelnus glabāt viņa iemīļotajā ideālajā formā – lodē), bet es tālāk uzrakstu par Teslu pašu. 

Sākšu no sākuma. Nikola Tesla dzimis 1856.gadā Smiljanā serbu ģimenē tagadējās Horvātijas teritorijā, bet toreiz tas bija Austroungārijas impērijā. Gan viņa tēvs, gan māte nākuši no senām izglītotām garīdznieku dzimtām, bet mātes (!) hobijs bijusi dažādu mehānisku un elektrisku ierīču meistarošana, tā ka puikam bija iespēja baudīt gan labu audzināšanu ģimenē, gan skoloties. Mācījies universitātēs gan Grācā, gan Prāgā, bet pabeidzis nav. Viens no iemesliem – pārlieka aizraušanās ar azartspēlēm, gan nospēlējot mācību naudu, gan nesagatavojoties eksāmeniem… Un, protams, arī aizraušanās ar eksperimentēšanu, jo tajā laikā elektrība bija topā un viss ar to saistītais strauji attīstījās.

ac-dc11884.gadā Tesla ierodas ASV, līdzi ņemot otram leģendāram izgudrotājam – Tomasam Edisonam adresētu ieteikuma vēstuli, kurā abus pazīstošs vīrs raksta apmēram tā: es pazīstu tikai 2 patiesi gudrus cilvēkus: Tevi, Edison, un jaunekli, kurš Tev ved šo vēstuli. Pieņem viņu darbā. Edisons paklausīja. Par to, kā abiem gudriniekiem kopā gājis ir daudz leģendu, no kurām absolūtu patiesību izlobīt ir grūti, bet skaidrs, ka līdzstrāvas izgudrotājam Edisonam Teslas idejas par maiņstrāvu nav patikušas un abu attiecības bijušas visnotaļ elektrizētas teju visā abu mūža garumā.

Einst par TesluMan visnotaļ simpātisks šķiet cita ģēnija – Einšteina teiktais. Uz jautājumu, kā ir būt visgudrākajam dzīvajam cilvēkam pasaulē, viņš atbildējis, ka nezinot, to vajagot prasīt Teslam. Lūk, tā ir cieņas izrādīšana gudrinieku gaumē!

Par ko tad Tesla būtu tā cienāms? Tas ir garš un pārsteidzošs saraksts. Protams, es visu nepārstāstīšu, tikai īsi par galveno. Ir reģistrēti ap 300 Teslas patenti 26 valstīs, virkne viņa izgudrojumu dažādu iemeslu dēļ palikuši nepatentēti… Ražīgs vīrs. Lūk, daži, kurus nevaru nepieminēt:

  • pirmais būtiskais bija maiņstrāva – lielo domstarpību ar Edisonu iemesls. Būtība, maiņstrāva ir drošāka, vienkāršāk un lētāk pārvadāma. Taču Edisons gribēja pelnīt ar savu izgudrojumu un cik vien varēja, bremzēja maiņstrāvas izmantošanu (arī ar klaju dezinformāciju);
  • otrais – fluorescentās (dienasgaismas) lampas, to rūpnieciska ražošana tika sākta tikai kādus 40 gadus vēlāk, Tesla tās izgatavoja un lietoja savu eksperimentu vajadzībām;
  • eksperimenti ar rentgenstarojumu. Starojums bija atklāts jau agrāk, taču bija daudz neskaidrību par tā dabu un izmantošanu. Teslas ieguldījums šajā jomā ir būtisks, kaut arī viņš gan kļūdījās, gan laboja savas kļūdas…;
  • daļa no jums zina, ka par radio izgudrotāja titulu ir strīds starp Popovu un Markoni, bet ir arī versija, ka patiesais (agrākais) izgudrotājs bija Tesla un šāds apgalvojums nav bez pamata. Ja ir interese, var internetā pameklēt un palasīt;
  • mums ir grūti iedomāties ikdienu bez dažādām tālvadības pultīm un tālab ir vērts zināt, ka pirmo reizi tādu Tesla demonstrēja jau 1898.gadā kā labu iespēju radioviļņu izmantošanai;
  • 1930.gadā pasaulei parādītais maiņstrāvas ģenerators kādu to pazīstam arī šodien un tas sastopams visās elektriskajās sadzīves ierīcēs;
  • lāzera stari;
  • bezvadu informācijas un enerģijas pārvade – ne velti viņu piemin kā mobilo sakaru tēvu.

Vienlaikus gan jāsaka, ka ģēniju dzīve nav vienkārša. Visus vairāk kā 60 gadus, ko nodzīvoja ASV (pārsvarā Ņujorkā) viņš ir dzīvojis viesnīcās. Kad vien iespējams, izvēlējies istabu numurus, kuri satur vai nu skaitli 3, vai pat visus trīs viņa iecienītos: 3, 6 un 9. Tesla nomira viesnīcas istabā ar numuru 3327. Ar ko tad 3nieks, 6nieks un 9nieks ir tik īpaši? Tesla uzskatīja, ka ar tiem var izprast/izskaidrot visu. Lūk, mazs 3 minūšu video angliski par skaitļu maģiju: 

nikola-tesla-photo-001Kaut arī patentu pārdošana ir ienesīga, Tesla praktiski visu mūžu izjuta naudas trūkumu. Viens no iemesliem – viņš bija eksperimentālās fizikas pārstāvis, pats arī būvēja visu nepieciešamo un tam vajag līdzekļus. Un ar eksperimentiem viņam brīžam gājis vēl jautrāk kā alķīmiķiem. Ne velti joprojām plaši izplatīta ir versija, ka Tunguskas meteorīts patiesībā nekāds meteorīts nav bijis, bet gan neveiksmīga Teslas eksperimenta blakusparādība… 

Gulējis viņš esot 2 stundas diennaktī, nekad nav bijis precējies, kaut gadu desmitiem uzskatīts par vienu no elegantākajiem vīriešiem ASV. No sieviešu puses uzmanības trūcis neesot, bet Tesla pats par šo tēmu esot retoriski pajautājis: vai jūs zināt daudzus izcilus izgudrotājus, kuri ir precējušies? 

Sazvērestības teoriju cienītāji zina, ka arī ap Teslas nāvi 1943.gadā vijas neskaidrību oreols. Dzīves pēdējā desmitgadē viņš pievērsies jauna veida ieroču izstrādei, taču ASV un Eiropas valstīs atbalstu saviem pētījumiem neesot saņēmis. Tad nu neilgi pirms nāves Tesla esot noslēdzis sadarbības līgumu ar PSRS. Bet savus pētījumus veicis ASV, jo tur dzīvojis… Tik naivi ideālistisks laikam var būt tikai ģēnijs. Tālab arī baumo par mistisku autoavāriju, kurā Tesla cietis neilgi pirms nāves.

Pēc Teslas nāves palikuši parādi un ar dokumentiem pilns seifs. 1951.gadā Teslas mantiniekiem izdevies visu šo dokumentāciju atgādāt uz Belgradu, kur tā glabājas muzejā: gan patentu dokumenti, gan pieraksti, pa kuriem, idejas meklēdami, joprojām mēdz rakāties pētnieki.

100 srb dinNoslēgumā jāsaka, ka vispār jau serbiem vajadzētu būt pasaules fizikas avangardā, jo fizika viņiem ir rokā ikdienā. 🙂

Kādēļ tā? Jo lūk, kā izskatās 100 dināru banknote: vienā pusē Tesla un viņa vārdā nosauktās magnētiskā lauka indukcijas mērvienības formula, otrā – “Kolumba olas” demonstrējuma ierīce (par to te nerakstīšu, lai nav par garu, bet stāsts ir kaifīgs – mums muzejā izstāstīja un demonstrēja, interesenti var tīmeklī sameklēt, augstāk ieliktajā filmā par muzeju to īsi var redzēt).

srb din Tesla bigTesla ir ticis mīlēts arī Dienvidslāvijas laikos. Uzskatāms, bet nu jau traģikomisks piemērs ir lielās inflācijas laika – 1993.gada banknote – arī ar Teslu, bet pievērsiet uzmanību nominālam – tie ir 10 miljardi dināru (vieninieks ar 10 nullēm!).

Jā, šķiet, ka tā laika Dienvidslāvijas iedzīvotājiem vajadzēja būt labiem matemātikā – spēt uztvert tādu nuļļu skaitu uz naudaszīmes nebūt nav vienkārši. 🙂

Ja nu vēl nepietiek, tad te būs saite uz maziņu fotogaleriju. Jā, muzejā periodiski tiek rīkotas dažādas izstādes, patreizējās plakāts redzams vienā no bildēm – tā veltīta Teslas sadarbībai ar Hugo Gernsbaku – vēl vienu izgudrotāju un zinātniskās (patiešām zinātniskās) fantastikas tēvu – abi esot labi sapratušies.

Srpski

republic-of-serbia-icon-in-english-and-serbian-languageNē, tā nebija, ka man nejauši vesela čupa līdzskaņu taustiņu nospiedās virsrakstu rakstot. Tieši tā serbi paši sauc savu valodu. Mēs, patskaņmīlētājtautas, esam patvaļīgi pagarinājuši viņu nosaukumu, lai vieglāk izrunāt. 🙂

Uzrakstīt mazu gabaliņu par serbu valodu izlēmu, jo tā ir vienīgā pilnīgi sinhroni digrafiskā valoda. Labi, labi, paskaidrošu: tā ir vienīgā valoda, kurā vienu un to pašu tekstu var rakstīt gan ar latīņu burtiem, gan kirilicā (dažreiz mēs tos sašaurināti saucam par krievu burtiem, jo citus to lietotājus nezinām) un visi valodu zinošie abus varēs izlasīt un sapratīs, jo tiek izrunāts vienādi. Paskaidrošu vēl mazliet sīkāk, jo man šis unikālais gadījums šķiet interesants.

valodu_koka_zarsTiem, kuri no skolas gadiem valodu koku smalki neatceras, atgādinu, ka runa ir par milzīgo indoeiropiešu valodu koku, bet lai visu pārlieku nesarežģītu te ielieku tikai vienu šī koka zarojumu: ar mūsējo – baltu – zaru un visiem 3 slāvu zariem, kura labajā pusē dienvidslāvu zarā redzama arī serbu-horvātu valoda.

Ikdienā lietoto sauc par standartizēto serbu valodu. Kas tad tur ko standartizēt? Te jau sākas interesantais. Vēsturiski Serbijai un serbiem ir gājis visādi (par to būs īpašs stāsts), taču 18.-19.gs.mijā viņi kārtīgi pieķērušies valodas/valodu jautājumam, jo pat it kā vienā valodā runājošie to darījuši visnotaļ atšķirīgi. Protams, zināmas atšķirības ir joprojām, bet mazāk kā daudzām citām tautām un lielā mērā tieši standartizācijas idejas dēļ.

1814.gadā Vuks Karadžičs piedāvāja kirilicas alfabētu, kurš bija piemērots serbu valodas īpatnībām (arī mazliet to vienkāršojot un likvidējot divdomīgas/neskaidras skaņas, vēl vairāk samazinot patskaņus) un izveidots tā, ka nav divskaņu ar patskaņiem, nav nekādu izrunas maiņu atkarībā no tā kur vārdā burts atrodas vai pirms vai pēc kāda konkrēta (daudzās valodās ir īpatnības, piemēram, atkarībā no “c” novietojuma). Doma: kā raksta, tā arī runā, vienmēr vienādi. Tāpēc to arī nosauca par standartizēto serbu valodas versiju. 1830.gadā bija gatava arī Ljudevita Gaja izstrādātā latīņalfabētiskā versija un arī tā ievēroja šo principu – kā raksta, tā runā. Skaidrības labad ir arī pārskata tabulas, kur kopā redzami gan latīņu, gan kirilicas burti un nebrīnieties, ka kirilicas sadaļā ir arī viens latīņu (J) un pieci tādi, kādu nav krievu valodā – tā ir specifiskā serbu versija. Dažas īpatnības redzamas arī latīņu versijā.

srpski_0Un tālāk nāk vēl interesantāka lieta. Tika noteikts, ka abi rakstības veidi (atceramies – izruna ir vienāda!) ir lietojami paralēli – pēc rakstītāja izvēles. Kā ir šodien? 2014.gadā veiktas aptaujas rezultāti rāda, ka 47% lietotāju izteikti dod priekšroku latīņu alfabētam, 36 – kirilicai, atlikušie vienlīdz labi jūtoties abās versijās. Kam kas? Vispār jau vienkārši – vēsturiskā (vecāka par standartvalodu) ir kirilicas versija. Taču pēc 2.pasaules kara, kad tika pieņemts lēmums par Dienvidslāvijas modernizāciju, sāka akcentēt latīņu alfabētu. Izplatoties datoriem latīņu alfabēts nostiprinājās vēl vairāk, jo ir ērtāks. Tad gan Serbijas valdība sabijās, ka kirilica var izzust un 2006.gadā pieņēma lēmumu, ka visi valsts oficiālie dokumenti tiek sagatavoti kirilicā, arī valsts televīzija tekstus rāda šajā veidā, kamēr pārējā saziņā katrs lietotājs pats izvēlas ērtāko alfabētu.

ielaRezultātā daļai ielu, veikalu un biznesu nosaukumi ir abās rakstības versijās, daļai – vienā, bet reizēm arī jaukti. Serbi, kā jau rakstīju, saprot abas, tūristiem no latīņalfabēta valstīm, protams, labāk patīk savi burti. Ieskatam pielieku saiti uz nelielu galeriju, kur Belgradā sabildēju dažādus uzrakstus. Par kvalitāti gan atvainojiet, jo gaisma un attālums bija dažādi, bet piefiksēt gribējās. 🙂

Serbu valoda ir radniecīga krievu valodai un man joprojām šķiet amizanti redzēt, kā tas izskatās latīņburtu pierakstā, tālab pielieku arī te mazu paraudziņu – varat savas serbu valodas zināšanas pārbaudīt. Man šķiet, ka krievu valodas zinātāji būtību var saprast.

srbski tekst

Ja nu kādam sagribas dzirdēt, kā valoda izklausās un dažus vārdus iemācīties, noderēs feinais Dāvida Hofmana trīsminūšu YouTube video: 

Šmulīgā lepnule Belgrada

cyr_logo_beogradMēs ar Andri Belgradā teorētiski bijām 2 dienas (tā iznāk, ja skatās datumus; ja skaita stundas, tad – 27, ieskaitot gulēšanu). Tas noteikti nav ilgs laiks, taču iespaids par pilsētu ir. Bija lietas un vietas, kuras ļoti patika un šķita ārkārtīgi interesantas (tālab par tām taps atsevišķi stāsti), bet par to, kā nosaukt šo (kopējo) stāstu, domāju ilgi, līdz paliku pie redzamā nosaukuma.

Mūsu iespaidu īsā versija: ja esat tuvumā vai Belgrada ir pa ceļam, ir vērts piestāt un to mazliet iepazīt. Patiešām skaisto objektu nav milzums un tāpēc daudz laika tas neprasīs. Un otrādi – ja pilsētā uzturas ilgāk, gan jau atklājas tās savdabīgais un ātrajiem tūristiem slēptais skaistums.

MoskvaLīdz 2006.gadam Belgrada bija Dienvidslāvijas galvaspilsēta, bet tai sadaloties virknē neatkarīgu valstu, patreizējais statuss ir – Serbijas galvaspilsēta. Serbi ir lepna un kareivīga slāvu tauta, kas nav diez ko samierinājusies ar šo “zaudējumu”, Kosova joprojām ir nemierīga un ar ne īsti skaidru statusu.

Politikā neiedziļināšos, bet simpātijas pret Krieviju un tās valdītājiem te ir diezgan jūtamas: no centrā esošajiem pieminekļa pēdējam Krievijas caram un supergreznās viesnīcas Moskva, līdz Putinu un Krimas okupāciju slavinošiem T-krekliem (aptuvens kāda uzraksta tulkojums: Kosova ir mūsu, tāpat kā Krima pieder Krievijai)…

Labākajos laikos Belgradā bijis ap 2 miljoniem iedzīvotāju, patlaban to skaits samazinājies līdz 1,3, bet tā joprojām ir liela pilsēta. Jāatzīst gan, ka ātri caurskrienot tā vizuāli diez ko pievilcīga nav. Viens no iemesliem – 2.pasaules kara laikā tā spēcīgi bombardēta un tālab pat tajā daļā kas saucas Vecpilsēta patiesi vecu ēku ir ļoti maz. blok-62-beogradBūtībā pēc kara pilsēta uzbūvēta no jauna – monstrozajā pelēki pleķainā betona arhitektūrā. Jā, protams, ir arī skaistas ēkas un daļu no tām redzēsiet stāsta beigās pievienotajā fotogalerijā.

Man, pie tomēr kārtīgajām Latvijas pilsētām un Timišoaras pieradušajai, Belgrada un tās apkārtne šķita diezgan nevīžīga (nesmukos skatus nebildēju, jo tie mani nepriecē). Interesanti, ka gandrīz 200 km garajā ceļā no Timišoaras vairums apdzīvoto vietu ir kārtīgas – kā jau vēsturiski diezgan vāciskajam/švābiskajam Banatas apgabalam pienākas – neatkarīgi no tā, vai esam Rumānijā vai Serbijā (Vršaca, kas man ļoti patika un par ko iepriekš rakstīju, arī ir Serbijā). Šmulīgums sākās kādus 50 km pirms Belgradas. Kāds tam iemesls – nezinu.

No otras puses – interesants ir cilvēku fakts. Ja vidējais rumānis ir apmēram man līdz plecam un daudzas sievietes ir neliela auguma un trauslas uzbūves, tad tomēr taču netālajā Belgradā jutos pavisam citādi: vairums vīriešu te ir jūtami garāki par mani, mana auguma sieviešu arī daudz. Te raksturīga balta āda un melni mati, kamēr Rumānijā šāda kombinācija nav bieži sastopama, tur dominējošā matu krāsa nav melna. Protams, nevaru spriest par visu Serbiju, tikai par Belgradas centrā 2 dienu laikā redzēto.

Sākotnēji bijām plānojuši pilsētu iepazīt paši – jau iepriekš papētījām objektus, kartes un papildu ieteikumus saņēmām gan no 1001 nakts hosteļa, kurā bijām apmetušies, gan tūrisma info biroja darbiniekiem un devāmies pilsētā.

Un āzirgstri vien jutāmies vīlušies… – nu nepatika mums pilsēta, skaistuma bija par maz… Tā nu sašļukuši devāmies uz bezmaksas gida vadīto ekskursiju angļu valodā. Tādas Belgradā ir 2 reizes dienā: 11os un 16os, sākas pie zirga pieminekļa pretī Nacionālajam teātrim (bildītē abi redzami, pati neattapos nofotografēt, tad nu atradu internetā).

Piemineklis, protams, nav zirgam, bet vietējie to saucot tieši tā un šī esot Belgradas populārākā tikšanās vieta – līdzīga Rīgas Laimas pulkstenim. Esot pat izrēķināts, ka belgradietis apmēram 2 savas dzīves dienas pavadot pie pieminekļa, gaidot kādu tikšanos. 🙂

guideZinošā un atraktīvā gide 2,5 stundas garajā ekskursijā ar krietnu staigāšanu un īsiem stāstiņiem bija burvju atslēdziņa citādam skatam uz Belgradu.

No viņas uzzinājām vairumu te jau uzrakstītā, kā arī guvām idejas ko skatīties vēlāk vakarā un nākamajā dienā. Tā kā visam ar ko gribas dalīties te vietas nepietiek, sekos atsevišķi stāsti par Kalemegdanu, Teslas muzeju un mazliet par serbu valodu.

Par tūristam svarīgajām naudas lietām. Jā, protams, iztērēt te var jebkuru naudas daudzumu, taču kopumā cenas ir zemākas kā Latvijā, līdzīgas vai mazliet zemākas kā Rumānijā. Praktiski visu vajadzīgo var nopirkt arī maksājot ar karti – jāpaskatās tikai, kur ir attiecīgā uzlīme vai jāpajautā personālam. Protams, ļoti mazajās ielas tirgotaviņās kartes nepieņem. Mūsu sākuma doma bija, vispār nemainīt serbu naudu, taču no tās nācās atkāpties, ja gribējām apmeklēt Teslas muzeju (un mēs gribējām!).

macka i tackaEs mēdzu no apmeklētajām vietām mājup pārvest pa krūzītei un jau labu laiku ir skaidrs, ka parasto smagkrūžu ar fotogrāfiju pietiek, jāmeklē kas neparastāks. Belgradā ar prieku atradu mākslinieces Tatjanas Kuburovičvas veidoto mačka i tačka (Ko jūs padomājāt? Pareizais tulkojums: kaķis un punkts) produktu sēriju – bija gan krekli, gan priekšauti, gan viss kas cits ar nešpetni jaukām kaķa figūriņām. Es tiku pie viegla porcelāna glītas formas kaķkrūzītes. Patlaban no tās dzeru kafiju un smaidu. 🙂  Jāpiebilst ka no Rumānijas krūzīti neatvedu – neviena tik ļoti neiepatikās. Būs vien Rumānija un Timišoara tāpat prātā jāpatur.

godasardzeRedzējām gan parlamenta ēku, gan prezidenta rezidenci, gan pilsētas domi (lielās ēkas, kas redzamas fotogalerijā), bet vispārsteidzošākais bija tas, ka prezidenta godasardzes sastāvā bija tikai dāmas! Fotogalerijā ir arī maza GooglePhoto veidota sardzes maiņas animācija.

Kā ar ēšanu un dzeršanu? Protams, pilsētas centrs ir pilns ar dažādām šīm nodarbēm paredzētām vietām. Vakariņot mēs izvēlējāmies vienā gājēju ielas krodziņā un ēdām tradicionālos serbu ēdienus. Viņi, līdzīgi turkiem, ir lieli visa veida gaļas cienītāji un mums tas bija pa prātam. Protams, ir daudz arī neitrālas virtuves piedāvājumu, kā arī KFC, McDonalds un citi globālie zīmoli.

kafijaGide stāstīja, ka serbi ĻOTI mīlot nesteidzīgu kafijas dzeršanu – šis rituāls normāli aizņemot stundas divas (ar pļāpāšanu). Specializētās vietas saucas kafana, bet, protams, laba kafija par ļoti patīkamām cenām ir visur. Daudzviet pieejama arī turku versija. Alus piedāvājums arī plašs. Pielieku bildīti no kafejnīcas, kur dzēru Lamborghini kafiju no attiecīgi noformētas krūzītes – Belgradā var arī tā.

Gide stāstīja par lielās inflācijas laikiem – tā esot bijusi tik strauja, ka kafijas rituāla laikā tās cena varējusi tik ļoti paaugstināties, ka klients vairs nevar samaksāt… Kas nu vairs zina, cik tur taisnības, taču kā sava veida pierādījumu saņēmām suvenīrnaudu – 1993.gada Dienvidslāvijas banknotes ar 10 un vairāk nullēm – 10 miljardi un 500 miljardi dināru. Tagad vairs tik traki nav – 120 dināri atbilst 1 eiro.

efektsBelgradas īpašo šarmu veido Skadarlija – bohēmistu rajons, kur visa iela nodota gājējiem: ēšanai, dzeršanai, dzīvai mūzikai un mākslai. Krodziņu noformējums ļoti daudzveidīgs un pievilcīgs, pat neizteiksmīgi lielo ēku mūri ar gleznojumu un noformējumu padarīti baudāmāki.

Tā kā otrajā dienā mums bija samērā daudz laika, pāri Savas upei aizstaigājām uz bijušo Dienvidslāvijas valdības ēku. Un te nu atkal jāatkārtojas un jāsaka kā Herkulanes rakstā – tā aiziet tā godība… Milzonīgā pelēkā betona ēka (panorāmbildē redzama tikai viena sānu fasāde – neliela ēkas daļa) stāv tukša un nevajadzīga. Un man pat drusku žēl, jo ēka nav brutāli neglīta kā daudzas citas.

gov build

Tās daudzās automašīnas (fotogalerijā labāk redzamas) nav darbinieku. Izrādās, te ir iekārtots milzīgs (nevarēju ietvert 1 bildē) lētu lietoto auto placis. Vecus Yugo, ņivas un citus dīvainus auto var nopirkt par kādiem 300 eiro (dikti nepētījām). Katram auto ir numurs, logā lapa ar informāciju. Tā bija sestdiena, bet visā milzīgajā laukumā nebija NEVIENA cilvēka – ne pircēja, ne pārdevēja. Interesanti kā tas bizness darbojas. Par visu kopā varētu skarbi teikt – vraku salidojums.

zepterTā kā man mājās ir virkne Zepter ražojumu, tad zīmols ir pazīstams un bija interesanti Belgradā redzēt gan Zepter Hotel, gan Zepter Muzej (nē, nē, te nav viņu produkcija sakrāmēta, bet gan modernā māksla – esot labs. Pārbaudīt gan nevarējām, jo tā darba laiks būtiski atšķīrās no mūsu iespējām), gan omulīgo grāmatveikalu Zepter Book World. Esot arī Zepter RentAll un Zepter Cafe – šie gan mums ceļā negadījās.

Kāpēc Zepter te tik plaši pārstāvēts īsti nezinu. Izpētīju, ka 1 rūpnīca viņiem ir Bosnijā Hercegovinā, pārējās: Vācijā, Itālijā, Šveicē un Polijā. Varbūt tas palicis vēl no Dienvidslāvijas laikiem, kad gan Serbija, gan Bosnija Hercegovina bija vienā valstī un Belgrada bija galvaspilsēta.

Pēc Līviu ieteikuma nakšņojām jau pieminētajā 1001 nakts hostelī, kas ir iekārtots netālu no centra (un kārdinoši tuvu Teslas muzejam) esošā dzīvoklī. Austrumu eksotikas gan tur nav – vienkāršs remonts un iekārtojums. Bez mums un saimniekiem tajā naktī bija vēl 2 nakšņotāji. Par savu istabiņu (divatā nakšņojām 4 personām domātā, jo bijām vienojušies par private room) samaksājām 25 eiro, labierīcības kopējas – kā jau šādos gadījumos. Wi-fi bija un no rīta tikām arī pie speciāli mums pagatavotas turku kafijas. Ko tad vēl var gribēt. 🙂 Citi varianti pat netika izskatīti, jo laika nebija daudz, Liviu ieteikums un saimnieku ātrās atbildes uz e-pastiem neskubināja vēl kaut ko meklēt un salīdzināt.

Labi, kad nu interesantākie mazie gabaliņi kaut cik izstāstīti, te būs arī saite uz vispārējo Belgradas fotogaleriju. Gaidiet specializētos stāstus! 🙂

Tā paiet pasaules godība jeb 1 diena Herkulanē

map BaileHercNo vairākiem cilvēkiem biju saņēmusi ieteikumu apmeklēt Herkulanes kūrortu, kas atrodas 3,5 līdz 4 stundu braucienā no Timišoaras. Taisījos, taisījos, līdz sanāca, ka turp devāmies kopā ar Andri un Danu svētdien 6.septembrī. Melnā līkumotā līnija kartē ir robeža ar Serbiju.

Tā kā Dana, vietējā būdama, labi pārzina šejienes sabiedrisko transportu un tā cenu īpatnības, tad turp braucām ar autobusu (izbraukšana 5.45 no rīta), atpakaļ ar vilcienu (tas pienāca Timišoarā 22.20 un tad vēl 45 minūšu gājiens līdz kopmītnei). Transporta izdevumi katram bija mazliet virs 10 eiro. Salīdzinājumam: transfērs uz Budapeštas lidostu maksā 35 eiro vienā virzienā (brauciena ilgums un komforts visos gadījumos apmēram vienāds: ērti sēdekļi, kondicionēts gaiss)…

Brauciens abos virzienos un transporta līdzekļos bija skaists, jo iznāca tā, ka tumšajā laikā braucām pa līdzenumu, bet kalnos bija gaišs un skati karaliski. Ar autobusu manījām izteiktu serpentīnrāpšanos 2 pārejās, vilcienam bija 3 tuneļi.

HerculusHerkulane ir slavena ar saviem dažāda sastāva un temperatūras termālajiem ūdeņiem – no ļoti sērsmirdīgiem superveselīgajiem līdz pavisam neitrāliem un visi turpat netālu viens no otra atrodas. Arī kalni tur vizuāli iespaidīgi, tāpēc nav brīnums, ka par Herkulani zinājuši jau Senajā Romā! Jā, tieši tik senas ir šī kūrorta tradīcijas. Pāris vietās tiek saglabāti arī Romas laika baseini (tagad gan tukši) un ir neliels tā laika kūrortmuzejiņš.

Arhitektoniski Herkulane ir ļoti nevienāda: Senās Romas laika ēku virszemes daļa, protams, diez ko saglabājusies nav, ārkārtīgi skaistas greznas ēkas būvētas no 18. līdz 20.gadsimtam, bet liela daļa no tām patlaban gaida naudu un restaurāciju. Sociālisma laikā savukārt sabūvēti daudzi dīvaini milzu kūrortmonstri tā laika gaumē un izpratnē. Arī daļa no tiem ir pamesti…

IMG_7737-PANOSalīdzinoši var teikt – ne mēs vienīgie ar saviem Ķemeriem un Baldoni mokāmies – Herkulanē tās pašas problēmas ir vēl lielākā apmērā, jo glābējus gaidošu ēku ir daudz vairāk. Kaut kas ir sabūvēts arī nesen – dažādā stilā un izmērā, tāpēc piedāvājumi ir ļoti dažādi un cīņa par klientiem nežēlīga, kas priekš klientiem nozīmē visnotaļ sakarīgas cenas. 🙂

StrandGan vienai dienai, gan garākai atpūtai te atrodami dažādi SPA un medicīniskie piedāvājumi, ekskursijas ar pakāpšanos kalnos, kā arī dažāda cenu līmeņa naktsmītnes. Dažāda sastāva, lieluma un temperatūras termālie avoti un baseini pieejami gan iekštelpās, gan ārā, daži ir bezmaksas, vairums maksas – iekļauti viesnīcu paketē vai atsevišķi apmaksājami.

Es labprāt kādu atpūtas nedēļu vai pārīti te pavadītu, ja vien Herkulane nebūtu tādā nekurienē – no lielajām (lidostu) pilsētām uz šejieni tālu un ilgi jākuļas. Tālab nav brīnums, ka lielākā tūristu daļa ir rumāņi, ārzemnieku te ir maz.

Ierasta prakse vairākdienu atpūtai ir, ka apmetas kādā viesnīcā vai hostelī un tad pamazām apmeklē dažādus pilsētas baseinus (jā, protams, reizēm piemaksājot, bet tie ir aptuveni 2-3 eiro par neierobežotu apmeklējuma stundu skaitu 1 dienā).

eekasMani Herkulanes savdabīgi iespaidīgie kalni un pagātnes skaistās ēkas savaldzināja tik ļoti, ka safotografēju daudz, iztēlojoties, cik ārkārtīgi greznas tās ir bijušas un atkal būs, kad tiks atjaunotas.

Ko mēs darījām? Daudz staigājām (sākot ar to, ka no stacijas līdz pilsētas centram ir vismaz 40-60-90 minūšu gājiens – ko nu kurš uzskata par centru un savu galamērķi), mazlietiņ (bet tiešām tikai mazlietiņ) pakāpāmies kalnos, vairāk kā stundu ar baudu mērcējāmies Roman hotel iekštelpu termālajā baseinā un turpat restorānā ar skaistu skatu paēdām vēlās pusdienas, tad ļoti nesteidzīgi gar upes otru krastu (jo pilsēta ir upes abos krastos) nesteidzīgi devāmies atpakaļ.

SaraSSonsSuperskaisto Sara’s Sons hosteļa termālo āra baseinu ar iespaidīgajiem skatiem uz kalniem atklājām tikai atpakaļceļā. Ja to būtu ieraudzījuši turp ejot, droši vien būtu palikuši tajā.

Arī jums ieskatam pielieku saiti uz fotogaleriju ar Herkulanes kontrastiem.

Virs mākoņiem rakstīts stāstiņš

Jau kādas dienas ir pagājušas, bet nekas nav uzrakstīts… Tā sanāca, jo Belgradas un Herkulanes braucieni bija tik lieliski, iespaidiem bagāti un ar atgriešanos vēlu vakaros, ka vajag laiku, lai bildes sakārtotu un apdomātu ko un kā lai raksta. Ceru, ka mājās esot atradīšu laiku mazam seriāliņam par šīm 3 jaukajām dienām.

aukstiKā zinot, ka man jādodas mājup un vajadzētu aklimatizēties, pēdējās 3 dienās Rumānijā gaisa temperatūra pēkšņi pazeminājās par vairāk kā 10 grādiem (no 35 uz 21). Atzīšos – salu šausmīgi, jo šajos 2,5 mēnešos ir ļoti pierasts pie siltuma. Redzēs, kā tuntuļošos pirmajā laikā Latvijā, jo laika prognoze nesola pat 20 grādus… 😦 Timišoarā nereti vēl novembra sākumā varot staigāt T-kreklos un jau šīs nedēļas beigās jaukais siltums būšot atpakaļ.

Pēdējās divas dienas pagāja dienišķajā mājupbraukšanas gatavošanās, atvadīšanās un parakstu vākšanas steigā. Nu beidzot tagad – lidmašīnā virs mākoņiem esot – ir laiks kaut ko uzrakstīt. Tiesa gan, rakstīšana šoreiz diez ko raiti nevedas, jo mākoņu ir maz un tā vien gribas skatīties lejup – lauksaimniecības zemju, apdzīvoto vietu un citi pa logu redzamie raksti ir patiešām skaisti. Parasti man ir gadījies lidot virs bieziem mākoņiem un tad nekas netraucē koncentrēties rakstīšanai. 🙂

wake-up-rooster-wŠodiena/trešdiena mums ir gara: cēlāmies pirms septiņiem, lai veikli sakārtotu somas, jo jau pēc astoņiem bija solīts lidostas transports. Mūsu lidmašīna bija (tikai) 15.45 pēc Latvijas (un Rumānijas) laika, taču tika vestas arī 2 dāmas uz pusotru stundu agrāku reisu un, protams, tika ierēķināta arī krietna laika rezerve, jo dēļ iespējamas rindas uz robežas vai cita ar braukšanu saistīta iemesla nokavēt lidmašīnu nedrīkst.

Tā nu iznāca, ka ceļā no Timišoaras līdz Budapeštas lidostai pavadījām 3,5 stundas, tad lidostā 4 stundas gaidījām savu reisu, lai varētu mazliet vairāk kā 2 stundas palidot… Tā kā abas pilsētas savienojošais ceļš ir tikai viens, tad šis brauciens bija tikpat plakans kā šurpceļš. Vienīgais (divīgais?), kas piesaistīja uzmanību, bija 2 “bēgļu” grupiņas uz automaģistrāles Ungārijas teritorijā. Pie vienas jau bija piebraukusi policija, otri vēl savā nodabā soļoja uz priekšu. Jā, ungāriem patlaban iet smagi ar viņiem. Mums par laimi ar lidmašīnām tie nelido, tālab lidostā viss bija kā parasti. Tiesa gan, pie iebraukšanas barjeras lidostā arī bija policija, kas caur logu stikliem ieskatījās piebraucošajos transporta līdzekļos.

budapest-airportSlavenā komponista Ferenca Lista vārdā nosauktā lidosta ir neliela, samērā jauna, gaiša, tīra un patīkama. Ilgais ceļā pavadītais laiks nozīmē, ka kaut kur vajadzēja arī paēst. Tā kā benzīntanks kurā bija vienīgā pietura pa ceļam, neko pievilcīgu nepiedāvāja (to zinājām jau no šurpceļa), bijām izlēmuši to darīt lidostā. Vispirms, vēl gaidot bagāžas nodošanu (jo to var izdarīt 2 stundas pirms lidojuma, bet mēs bijām 4 iepriekš) paēdām vienīgajā kafejnīcā, kas ir pirms drošības kontroles. Laba lieluma un kvalitātes Cēzara (Andris gan teica, ka govju, jo dominēja salātlapas) salāti un kafijas mums abiem kopā maksāja 4460 ungāru naudiņas. Reģistrācija uz mūsu AirBaltic reisu sākās tikai kādu pusotru stundu pirms lidojuma, bet tas bija ok, jo lidmašīnīte jau maza un ļaužu nebija daudz.

Pēc drošības kontroles pastaigājām pa veikaliem kā pa izstādi (nu trakas ir lidostu cenas vismaz tām precēm, kas spēj piesaistīt manu uzmanību. Piemēram, ja Timišoarā un arī Belgradā glītas suvenīrkrūzītes maksā 3-4 eiro, tad te lidostā – 12) un tad sapratām, ka Rīga ir tālu un vēl kaut ko tā kā vajadzētu. Izlidošanas zālē aiz drošības kontroles dažādu kafejnīcu ir daudz: viena ir pirmajā stāvā kur veikali un daudzas otrajā jeb ēdināšanas stāvā. Andrim ieteicu pamēģināt slaveno ungāru gulašzupu, bet pati izdomāju ka gribu kaut ko saldu ar kafiju. Gulašzupa bija tikai 2 vietās, visādas kūkas, sviestmaizes un burgeri – daudzās. Taču gan gulašzupa, gan kūkas kopā tikai vienā – pirmajā stāvā esošajā. Tajā tad arī palikām. Un te nu jāsaka – gulašzupa bija ļoti prasta, es teiktu: parasta plāna viegli brūngana trešo reizi sildīta kaut kā zupa… Žēl, ka Andrim pirmais iespaids par gulašzupu un ungāru virtuvi tika sabojāts, man ir veicies labāk – vairākas reizes esmu ēdusi supergardu tās versiju Polijā. Arī mana siera kūka nebija tik laba kā gribētos… Ja kādam ceļš ved caur Budapeštas lidostu, pirmā stāva kafejnīcu neiesaku. Otrajā atrodas Costa Coffee, KFC un Burger King no lielajiem zīmoliem un vēl virkne dažādu vietējo – ir no kā izvēlēties.

online checkinDrusku papiktojāmies uz AirBaltic patlaban piekopto check-in politiku: iečekoties var jau kādas 76 stundas iepriekš, bet tie, kas šādi rīkojas tiek sodīti ar sliktajām (pie ejas) vietām, jo tās kuras ir pie loga tiek glabātas cerībā, ka kāds par tām samaksās. Ja reģistrējas tuvāk lidojuma brīdim un sliktās vietas jau aizņemtas, tad var bez maksas tikt sēdēt pie loga. Man šķiet, ka tas ir tizli. Tā kā mums ar Andri biļetes netika pirktas vienlaicīgi, tad vienam tika piešķirta vieta 12, otram 16 rindā, kaut visu izdarīju raiti – minūtes laikā mums abiem. Mazliet veiksmes gan mums bija: tā kā lidmašīna bija aizpildīta tikai par kādām 3/4, tad mums abiem paveicās, jo loga vietas nevienam nebija atdotas un beidzoties iekāpšanai varējām pārsēsties tajās.

Zaraza!

Nu jau pāris  dienas iejūtos gida lomā, rādot Andrim Timišoaru un tas izdodas tīri labi, tikai karsti. Tad nu arī Andris tagad mācās ēnu meklēt. Protams, ik pa brīdim tās meklējumos dodamies arī jaukos krodziņos. 🙂 Viena manis noskatīta (tikai noskatīta, iekšā nebiju bijusi) vieta bija Timišoaras alus darītavas ēkā esošā Beraria.

TimisoareanaProtams, bez alus jau tādā vietā nekādi, tālab bildē ir redzams Andra izvēlētais Timišoreana glītā kausā. Arī es nospriedu, ka tādā vietā kafiju dzert ir grēks un pēc viesmīles ieteikuma izmēģināju bezalkoholisko alus dzērienu ar citrona garšu Ursus Cooler… Garšoja labi un krodziņš arī ļoti jaukā alus stilā ieturēts.

Ēdienkartē atradām arī ļoti labu dienas piedāvājumu, kur garšīga zupa kopā ar šejienes tradicionālo otro (mamaliga – kukurūzas biezputra – kopā ar sautētiem kāpostiem, bekona šķēli un 3 sarmale – maziem kāpostu tītenīšiem) maksāja tikai kādus 2,5 eiro katram, ko no sirds izbaudījām. Mani priecēja arī skaistās un katra veida dzērienam piemērotās firmas glāzes – viss pa skaisto! Un stils te ir ieturēts līdz galam – pat tualetē izlietņu dekoratīvie balsti izveidoti kā alus muciņas, par pārējo telpu un terašu noformējumu nemaz nerunājot. 🙂

timePiektdien-sestdien dosimies uz Belgradu (Serbija), svētdien kopā ar Danu uz Herkulani (tepat Rumānijā, kādus 180 km no Timišoaras) un gan jau kādā brīdī uzrakstīšu kā mums tur būs gājis. Pirmdienas un otrdienas plāni vēl nav konkrēti, bet ir skaidrs, ka jātiekas ar vairākiem UPT cilvēkiem, jāsakārto Erasmus+ papīri un tad jau redzēs, ko vēl varēsim un gribēsim paspēt… Trešdienas rītā sāksim virzīties  māju virzienā. Tagad redzu, ka tieši tā arī ir, kā sākuma stāstos rakstīju: vispirms nav ko darīt, beigās nevar paspēt visu ko gribas… 🙂

Mug-DraculaKā jau prātīgi cilvēki, domājam arī par to, ko un kam vajadzēs aizvest uz Latviju. Noteikti smagākā bagāžas daļa būs 8 litri mūsu mīļā NONI – te tas ir būtiski lētāks kā Latvijā, tāpēc vienojāmies, ka tradicionālo, bet smago suvenīru – vīnu nevienam nevedīsim, gan jau tuvinieki piedos. Andris izdomājis, ka viņam vajagot iespējami briesmīgu Drakulas krūzīti, ko aiznest uz darbu cerībā, ka neviens cits tad no tās nedzers, bet Timišoarā tādas nav, jo neesam Transilvānijā un šejienieši pret Drakulu, izrādās, ir diezgan rezervēti. Vēl paliek cerība uz Herkulanes suvenīrveikaliem.

Tagad man mazs jautājums visiem, bet jo sevišķi krievu valodas pratējiem: kā jums patīk šodienas stāsta nosaukums? Mums ar Andri patīk un pie tam visās šī vārda nozīmēs. 🙂

Ja sākam no sākuma, tad Zaraza ir sieviešu vārds Rumānijā. Jā, ne no izplatītākajiem, bet sastopams. Ir skaists stāsts (neviens gan nezina, cik tur ir patiesības) par to, ka starpkaru periodā Bukarestē (kas tolaik dēvēta arī par Mazo Parīzi) esot dzīvojusi ārkārtīgi skaista čigāniete ar šādu vārdu. Dažas stāsta versijas ir, ka viņa esot bijusi augstas klases prostitūta, citas saka, ka nebūt nē. Un tālāk atkal ir versija, ka viņu nogalinājis greizsirdīgs vīrietis… Bet citi saka, ka nekādas tādas reālas sievietes nav bijis…

zaraza1-1432161162Fakts gan ir tas, ka četrdesmitajos gados ir tapis un joprojām vismaz Rumānijā ārkārtīgi slavens ir tango Zaraza Kristiana Vasiles (bildē) izpildījumā.

Man personīgi tango meldiņš patīk un Zarazas gadījumā pievienotais vijoļu rumāniskums vēl vairāk. Ja ir interese un 3 minūtes laika, arī jūs varat to paklausīties mūsdienu versijā (YouTube, protams, var atrast arī čerkstošo oriģinālu). Tuica_PruneBet jāatzīstas godīgi, pie tango mēs nonācām ne uzreiz. Tā kā tomēr vajag arī mazliet  kaut kā stiprāka uz Latviju aizvest, tad skatījāmies, kas tad Rumānijai ir specifisks.

Atradām ka ir no plūmēm (arī, kaut retāk, no bumbieriem) darināts 50 grādīgs degvīns, ko agrāk sauca par palinku (pirms gadiem 10 Ungārija šo nosaukumu reģistrējusi kā tikai tās izcelsmes dzērieniem lietojamu, tālab Rumānijas darinājumus drīkst saukt par tuikām vai rākijām).

vinars-zarazaRakājoties internetā atradām arī 40 grādīgu vīnogu izcelsmes brendijveidīgu dzērienu ar visnotaļ piesaistošo Zarazas nosaukumu – mēs abi protam krieviski un zinām, ka ar to apzīmē, maigi izsakoties, ķibeli vai nepatīkamu/bīstamu/kaitīgu (vrednij) cilvēku. Atradām arī sajūsminātās krievu tūristu atsauksmes: štrunts par dzērienu, bet nosaukums gan superīgs! Izlēmām, ka tādu vajadzētu nopirkt.

Sākotnējais empīriskais pētījums tuvākos un tālākos veikalos bija neveiksmīgs – Zarazas tur nebija… Veicot padziļinātu interneta izpēti, atradām, ka to ražo Crama Murfatlar un Timišoarā ir pat 4 šīs firmas veikali. Nu ko, devāmies uz tuvāko – nieka pusstundas gājienā. Veikals ir, pārdevēja jauka un zinoša, bet saka, ka atkal nekā: lielā tilpuma pudeles varbūt atvedīšot pēc pāris nedēļām, bet mūsu kārotās mazās nemaz lai nemeklējot, vismaz Timišoaras firmas veikalos to noteikti neesot un nebūšot… 😦

Bet nopietns pētnieks jau grūtību priekšā nepadodas! Negājām ārā, tincinājām, kuros citos veikalos varētu būt. Pārdevēja domāja, domāja, es pat nosaucu kādus man zināmos tīklus, bet viņa tikai šūpoja galvu – nebūšot vis. Padomāja vēl drusciņ un sacīja, ka varbūt (bet tikai varbūt, viņa nesolot!) Zaraza ir pieejama Metro. Par konkrētiem tilpumiem gan viņa nezinot.

Metro-Timisoara-hartaNu, kas tagad jādara? Protams, jādodas uz Metro! Ja tas būtu tik vienkārši kā izklausās. Šī ir starptautiska Cash&Carry veikalu ķēde, kurai raksturīgs, ka veikali atrodas kādu gabaliņu ārpus pilsētām (droši vien zeme lētāka). Tā tas ir arī Timišoarā – kartē redzat, ka veikali ir pat divi (vienu es biju redzējusi uz Ungārijas pusi braucot). Abi ir ap 10 km no mūsu atrašanās vietas. Ar kājām tik tālu iet plus 34 grādos pat man šķita par traku…

Izlēmām, ka jābrauc ar taksi. Veicot specializētu interneta pētījumu, atradu vietni, kurā, ievadot konkrētas adreses, var izrēķināt taksometru cenas vairākās Rumānijas pilsētās. Sarēķināju, ka būtu jāmaksā ap 25 lejām (kādi 5 eiro) uz katru pusi. Žēl jau ir naudas, bet atradās vēl dažas lietas, ko varētu tur nopirkt un arī ziņkārība dīdīja (iepriekš neviens no mums abiem Metro nav bijis), tāpēc izlēmām izmēģināt.

taxiPirms sēsties taksī pie visnotaļ solīda izskata vadītāja, nolēmām drošības pēc uzjautāt, cik tad tāds brauciens varētu maksāt. Šoferis mirkli padomāja un skaidrā angļu valodā teica – 250 lejas. CIK???!!! Mēs vairākas reizes pārjautājām. Viņš skaitli būtiski nemainīja: nu, virs 200 noteikti.

Nu jā, pētījumu rezultāti mēdz būt šokējoši. Bija skaidrs, ka tā gadījies arī mums. Apstulbuši saskatījāmies un teicām taksistam paldies par piedāvājumu. Taču nepadevāmies un uzjautājām nākamajam rindā esošajam. Tas bija jauns puisis, kurš lāga nezināja, kur atrodas Metro (slikts sākums, vai ne?). Teicām, ka attālums ir kādi 10 km. Viņš skatījās savās tarifu tabulās (tās vispār, līdzīgi kā Rīgā, ir arī takšiem uz sāniem, bet ej nu sarēķini no rumāniski rakstītā), parēķināja un teica, ka vajadzētu būt starp 20 un 25 lejām, tad jau redzēs, ko skaitītājs saskaitīs. Mēs ar Andri laimīgi sasmaidījāmies un kāpām tik iekšā.

Aizbraucām feini, skaitītājs rādīja 23 lejas. Bet redzējām, ka pie veikala auto vispār nav daudz un takša pavisam neviena. Kā tiksim atpakaļ? Jautājām šoferim, kāds ir gaidīšanas tarifs un vai viņš var mūs gaidīt. Atbilde bija: lēti nav (neatceros skaitli par stundu), bet būtu prātīgāk, ja tad, kad beigsim iepirkties, mēs vienkārši izsauktu taksi. Lūk, tās ir rūpes par klientu! Kad ieminējos, ka man nav vietējā telefona (tātad šāds zvans ir padārgs), viņš ieteica, lai veikala informatorei palūdzu izsaukt taksi. Ka tas ir normāli ASV es zinu, esmu tā darījusi, bet ka arī rumāņi ir uz to gatavi, tas bija patīkams pārsteigums. Tad nu teicām sirsnīgu paldies, samaksājām feinajam šoferim mazmazlietiņ vairāk un laidām viņu vaļā.

Kā jau pētnieki ar stipriem nerviem, izlēmām veikalu sistēmiski iepazīt visu pēc kārtas, nemetoties histēriskos haotiskos Zarazas meklējumos. Bet prāts jau, protams, bija nemierīgs. Pēc apmēram 1/3 izstaigāšanas pienāca arī stiprā alkohola nodaļa. Un… Zaraza tur BIJA! Arī mūsu kārotajās mazajās pudelītēs!!! Kafijas cienītājus pakaitināšu sakot, ka nopirku arī 1 kg kafijas pupiņu par kādiem 4 eiro. Jā, arī vēl dažas citas lietas, bet tas nav tik svarīgi.

Starp citu, veikalā iekšā ejot, es informatorei uzjautāju vai šis ir parasts veikals – ejam, salasām preces, maksājam… – un saņēmu atbildi, ka protams.

cartoon-bear-cashierKasiere gan tā nedomāja – viņi taču apkalpojot tikai ar klientu kartēm! Un mums tādas nav. Kur dabūt tūliņ? Tādu mēs uzreiz nevarot dabūt.

Vēl nupat mums likās, ka laime ir tik tuvu: kārotā Zaraza un lētā kafija jau rokā, bet… 😦

Atkal izmantojām projām neiešanas taktiku, ļaujot kasierei padomāt… 🙂 Pēc maza brītiņa viņa kādam pircējam kas parādījās kasu rajonā palūdza uz mirkli iedot karti, noskenēja to, atdeva atpakaļ un mēs tikām pie kārotā. Lai nestieptu garumā, teikšu uzreiz, ka informatore tiešām sazvanīja taksi, pēc 6 minūtēm tas bija klāt, iekāpjot mēs (iebiedēšanas nolūkā) parādījām iepriekšējo čeku naivi sakot, ka summa jau droši vien būs apmēram šāda, vai ne?… Tā arī bija. Ērti un ātri atgriezāmies.

Bet pirmais taksists gan bija zaraza šī vārda viskrieviskākajā izpratnē!