Citēšu ļoti mazu Raiņa dzejas gabaliņu: “… un labie darbi atmaksājas visi…”. Tas ļoti labi iederas tālākajā stāstā. Viss sākās 2012.gada pavasarī, kad mani sameklēja Vidzemes augstskolas pasniedzēja Agita un jautāja, vai nevaru viņu aizvietot rudens semestrī, jo tagad viņai ir Fulbraita stipendija, bet tūrisma maģistranti bez stratēģiskās vadības zināšanām nekādi nevarot iztikt. 🙂 Drusciņ padomāju, paskatījos kalendārā, parēķināju ceļā uz Valmieru pavadāmo laiku un degvielu, salīdzināju ar solīto atalgojumu un piekritu.

Tiktāl viss pavisam vienkārši, lai neteiktu, ka neinteresanti. Arī lekcijās viss bija labi, bet interesantākais sākās tad, kad atklājās, ka “bonusā” valmierieši iekļāvuši arī mani tajā viespasniedzēju sarakstā, kuriem regulāri sūta dažādas augstskolas ziņas un informāciju par konferencēm un tamlīdzīgām lietām. Vispār jau līdzīgas informācijas mūsdienās ir daudz, taču es nez kāpēc (tagad saku, protams, nekas dzīvē nav nejauši) tos meilus parasti pārskatīju – ja nu kas interesants gadās. Jāatzīst – mums Turībā nav tik labas sistēmas, kas regulāri sniegtu tik plašu info par visu ko.

Un tā nu vienudien saņēmu informāciju par to, ka pasniedzēji var pieteikties unikālam piedzīvojumam (tā ir mana interpretācija, vēstulē bija solīdāk) – augustā pavadīt 2 nedēļas uz buru kuģa Frederiks Šopēns kopā ar studentiem burājot no Šcecinas Polijā uz Bergenu Norvēģijā.

Darba plāns? Gan lekcijas, gan visi kuģa darbi, jo apkalpe/izpildītāji esam mēs – pasniedzēji un studenti, kuriem rīkojumus dod kapteinis un vēl kādi tur “kuģa priekšnieki”.

Traki? Aizraujoši! Tā kā mana “jūras pieredze” aprobežojas vien ar prāmja braucieniem uz Stokholmu, tad drusku pēc avantūras tas izskatās, bet pieteicos. Un izturēju konkursu: uz 8 pasniedzēju vietām esot bijuši 32 gribētāji. Tā nu esmu iekļauta komandā, kopā ar kolēģiem no Polijas, Dānijas, Vācijas, Zviedrijas un Somijas. Kompānija solās būt interesanta, jo es esmu vienīgais “biznesa cilvēks” (varbūt tieši kā eksotisku eksemplāru mani arī izvēlējās? :)). Šo pasākumu jau gadus 7 rīko Baltijas jūras augstskolu konsorcijs, kura dalībniekiem akcents ir uz zaļo dzīvesveidu, tūrismu u.tml., tāpēc komandā būs gan hidrologs, gan dažādi dabas sargāšanas speciālisti. Ir arī viens ekonomists, bet specializējies dabas aizsardzības un ilgtspējas jautājumos. No mums 8, tādi paši “baltie zvirbuļi” kā es – bez burāšanas pieredzes ir vēl 2, pārējie tiekoties jau salīdzinājās – cik un kādas laivas kuram pieder, kur burājuši… Mēs bijīgi klausījāmies.

Ko mēs tur studentiem mācīsim? Nē, izskatās, ka jājautā citādi – ko mēs kopā ar studentiem darīsim no sardzes maiņām un visādiem kuģa darbiem brīvajā laikā? Runāsim par dažādiem ilgtspējas (sustainability) aspektiem. Ko, kā un cik – tas viss vēl tiek plānots un arī man patlaban, kad šo rakstu (marta pēdējās dienas) ir visai aptuvens priekšstats.

Par to, kā tad tas viss noritēs, pamazām rakstīšu šajā emuārā.

Saite uz SAIL ierakstiem – tie taps pamazām.