Universitātes teritorijā diezgan centrālā vietā – pie Student Union – ēkas kurā ir daudz ēstuvju, pasākumu vietu un vienkārši atpūtas un mācīšanās vietu studentiem, kopš 2020.gada vasaras ir krāsojamais bullis. Tā ir vieta, kur ikviens jebkurā laikā var izpausties kā vien grib, bulli pārkrāsojot, aprakstot… Ik pa brīdim garām ejot tas ir visādā izskatā redzēts un, piemēram, 17.novembrī izskatījās šādi:

Iepriekšējās rudens grupas studenti mūs painformēja, ka uz 18.novembri viņi bulli bija nokrāsojuši Latvijas karoga krāsās un arī mums bija skaidrs, ka kaut reizi ar bulli kaut kas ir jāizdara un 18.novembris ir īsti piemērots. Domāts – darīts, tika apspriestas un saskaņotas idejas, sataisītas sagataves, nopirkti krāsas baloniņi un 17.novembra desmitos vakarā darbs pie buļļa pārkrāsošanas sākās. Vakars bija daļēji brīnišķīgs – ārā plus 18 grādi (desmitos vakarā!).. – kādēļ daļēji? Tāpēc, ka – labākajās Bufalo tradīcijās – pūta nu ļoti stiprs vējš un mēs jau smējāmies, ka trešdaļa no pūšamās krāsas krāsoja gaisu… Bet nu labi, nebija vēl ne pusnakts, kad bullis un daļa no mūsu grupas no tā izskatījās šādi:

Nu ko, tā kā ceturtdienas rītā mums visiem ir lekcijas, lepni un priecīgi devāmies mājās. Es vienas savas darba grupas meitenēm (amerikānietēm un indietēm) biju pieteikusi, lai 18.novembrī noteikti apskata bulli – ka būs skaists. BET! 18.novembrī pēc astoņiem no rīta no sava kolēģa WhatsApp-ā saņēmām šādu bildi:

Tad nu visas emocijas gāja pa gaisu un arī lekcijās nosēdēt nebija viegli! Tikai pusnaktī pabeigts skaistais (vismaz mums tā joprojām liekas) darbs un jau agri no rīta bullis izskatās pavisam citādi… Bet vispār jau neviens neko pārkāpis nav – buļļa krāsošanai nekādu noteikumu un krāsojuma aizsardzības nav. Labi, ka mums nav ne jausmas kurš to izdarīja…

Bet, kā jau virsraksts vēsta, latvieši nepadodas – 18.novembra vakarā, kad man pēc deviņiem beidzās nodarbības (jā, ceturtdienu vakari man ir gari, jo tad ir lekcijas kopā ar šejienes maģistrantiem vakarniekiem), bullis izskatījās šādi:

Jā, apņēmīgie mūsējie pa dienu saņēmās, saorganizējās vēlreiz un vakarā vēlreiz pārkrāsoja bulli! Šo rakstu 19.novembra rītā ap deviņiem, jo man negaidīti pārcēla 1 lekciju un vēl nekādu ziņu par buļļa izskatu mūsu WhatsAppā nav, pati uz UB iešu ap trijiem – tad jau redzēs kā bullis izskatīsies.

18.novembra vakara noslēgums mūsu grupai bija dažāds – kamēr es un vēl viena kolēģe, kurai arī ir šis kurss, rātni mācījāmies, liela daļa mūsējo saorganizējās uz latvisku vakarēšanu. Esot bijis labi.

Dienā mūsu mājas ieeja arī tika tematiski noformēta (abās durvīs dzīvo mūsu grupas cilvēki).

Tāds nu mums šoreiz patriotiskais stāsts un pie viena – novēloti 18.novembra sveicieni visiem šī emuāra lasītājiem.

Iepriekš rakstīju, ka bažās par laikapstākļu sabojāšanos, otrdienas vakarā bijām Niagārā, kur gan rudens vēl īsti atnācis nebija. Man par prieku svētdiena atnāca skaistāka nekā solīts laika ziņās un mūsu 13 cilvēku kompānija ar 2 nomātiem auto devās uz Pirkstezeru (Finger Lakes) rajonu.

Tas bija 2,5 stundu jeb aptuveni 230 km brauciens (uz katru pusi) brīnišķīgi saulainā svētdienas rītā ar gandrīz neticami skaistiem rudens skatiem – šeit oranžo un sarkano koku ir vairāk nekā Latvijā, tālab skats bija neierasti krāšņs – bijām trāpījuši pašā skaistākajā zelta rudens laikā un to izbaudījām visā turpbrauciena garumā (atpakaļ braucām jau pa tumsu).

Jau kaut kad iepriekš biju pa gabalņu pamanījusi trijkrāsaini rudenīgus kokus: kad vienā kokā vienlaicīgi ir gan zaļā, gan dzeltenā, gan oranžā krāsa… Kā tas var būt? Fotogalerijā redzēsiet; izrādās, ka kļavu lapas prot rudeņoties tā, ka KATRA lapa sārtojas nevis visa, bet pa daļām. Krāšņi no attāluma un skaisti no tuvuma. Starp citu, tagad es zinu, ka koki rudenī var būt ne vien zeltaini, oranži un sarkani, bet arī rozā – lūk, pierādījums un jau atkal tā ir kļava (nekādi filtri nav izmantoti, tā tiešām ir!):

Bet atgriežamies uz brītiņu pie ezeriem. Nu kā var tik smieklīgu nosaukumu ezeriem izdomāt – Pirkstezeri? Nācās ieskatīties vikipēdijā. Izrādās, ka tajā rajonā ir pavisam 11 Pirkstezeri (protams, katram ir arī nosaukums) – tā te sauc ledāju laikos izveidojušās ieplakās (milzu gravās?) ērti iekārtojušos ezerus. Lūk, kā šis apgabals izskatās kartē:

Interesanti, ka visi ir vērsti ziemeļu-dienvidu virzienā, ar noteci uz ziemeļu pusi – tur augšā ir redzama maza Ontario ezera maliņa. Kā jau kartē redzams, ezeri ir šauri un gari – Senekas ezers ir lielākais – 61,3 km garš un platākajā vietā 5,6 km plats. Bet trakākais visiem šiem ir dziļums – lasiet uzmanīgi: vidējais dziļums 89 m, Senekas ezera dziļākā vieta – 188 m (!!!). Traki smagi tie ledāji bijuši, kas šādus izgrauzuši.

Par skaisto svētdienu būs liela fotogalerija un bildes nebūs stāstīšanas secībā, bet gan jau atpazīsiet. Mums iznāca uz mirklīti arī pie Senekas ezera pieiet (kaut arī tas nebija mūsu galvenais mērķis); ar kādu no tur esošajiem peldlīdzekļiem līkumiņu pa ezeru izmest gan nesanāca, bet izskatījās romantiski, skaisti un vareni.

Ko tad mums vajadzēja, ja dziļais ezers nebija mērķis? Mūsu čaklie izlūki bija noskaidrojuši, ka vispār šī apkārtne ir tik skaista un ar visādiem dabas un cilvēku radītiem brīnumiem tik bagāta, ka arī ar 2 dienām te būtu stipri par maz, bet mēs saņēmāmies tikai uz 1 – jāmācās. 😦

Piemēram – klimats te esot tik maigs un milzīgās lēzenās nogāzes esot tik labas vīnogu audzēšanai, ka te esot vairāk nekā 50 vīna darītavas un vairums no tām piedāvā vīna tūres. Mūsu grupā daži interesenti ir, varbūt kaut kas tiks uzkombinēts citā reizē. Bet smaidam pielieku šo pilsētiņā ieraudzīto sludinājumu/piedāvājumu:

Pati Vatkinsa (Watkins) ir tīri glīta un sakopta mazpilsētiņa ar ļoti daudzām baznīcām un majestātisku vidusskolu – fotogalerijā mazliet varēs redzēt. Droši vien jūs arī zināt, ka ejot vajag skatīties kur kāju liec. Īpašas bedres man Amerikas ietvēs vēl nav gadījušās, bet pa kādam interesantam atklājumam gan. Šoreiz arī: eju, skatos visapkārt, bildēju, bet reizēm arī zem kājām paskatos… Un ko vienā brīdī ieraugu? Šo:

O! Pirmā formula, ASV Grand Prix… – mājās Latvijā mani taču gaida autovīrieši, tādēļ nevaru šādas lietas nepamanīt. Nācās atkal vikipēdijā ieskatīties. Noskaidroju, ka šeit atrodas slavena autotrase (dēls, kurš brauc arī e-sacīkstēs, sacīja, ka esot interesanta trase – vairākkārt esot te virtuāli sacenties) un tieši šeit – Vatkinsas mazpilsētiņā 1948.gada 2.oktobrī esot notikušas pirmās pēckara autosacīkstes ASV – ar braukšanu pa pilsētiņas ielām (road racing) – Watkins Grand Prix. Un tā nu tas turpinās līdz pat šai dienai – dažāda formāta autosporta pasākumi, gan pa ielām, gan autotrasē – mazliet bilžu būs arī fotogalerijā (nē, ne no autorases, tajā nebijām). Un tad jau vairs nebrīnījos uz dažiem ēku ugunsmūriem sporta auto ieraugot (būs fotogalerijā).

Ar kaut ko dzīvē neapmierināti cilvēki ir visur un visus viņus vieno doma, ka vainīgs ir kāds cits…, vēlams arī kādu konkrētu uzvārdu izvēlēties. Mēs gluži nejauši trāpījāmies galvenās ielas malā brīdī, kad pa to brauca kādu 6 mašīnu pro-Trampa brauciens – autiņi un to šoferi bija skaļi, ielas malā – nekādas reakcijas. Bet nu gan dodamies uz šodienas pēdējo karti un mūsu galveno mērķi.

Te nu tas brīnums ir – vārdā nenosaukts strauts 3,22 km posmā plūst pa 120 m augstu/dziļu šauru kanjonu un veido 19 ūdenskritumus. Tas mums bija jāredz, jo gan gar strauta apakšu, gan pa augšējo malu vijas gājēju takas (ar daudziem pakāpieniem, mans iWatch saskaitīja 47 kāpnes – mistiskā pakāpienu mērvienība pulkstenī, bet brīžiem tiešām bija traki kāpieni).

Uh, tas bija iespaidīgi, neko līdzīgu iepriekš neesmu redzējusi. Tiesa gan, viens mūsu grupas skeptiķis (kad viņam apnika mūsu sajūsmā klausīties), teica: nu, nekas sevišķs, apmēram kā Lorupes grava (no turienes virsraksta otrā daļa). 🙂

Mazmazlietiņ taisnības viņam ir: abām iet pāri tilts – Lorupei autotilts, šeit – dzelzceļa tilts, pa kuru arī mēs tikām pāri, jo turp gājām pa vienu krastu (pārsvarā pa leju), atpakaļ – pa otru un pa augšu. Jā, jā – strautam pāri tikām tur pa augšu. Un nē – ne kopā ar vilcienu, maliņā ir arī gājēju celiņš un tajā laikā neviena vilciena tuvumā nebija, bet sliedes ir spožas, tātad – mēdz būt.

Kad nu kanjona taka bija izieta, turpat pie mašīnām draudzīgi sarīkojām pikniku ar līdzpaņemtajiem gardajiem sīkumiem un ar auto devāmies izmest vēl kādu mazu līkumiņu līdz tumsai. Diez ko labi ar tiem līkumiņiem gan negāja, jo 2x mēģinājām nokļūt vēl pie kādiem ūdenskritumiem, bet tas beidzās šādi (navigācija mūs kaut kā aizveda ne tur, kur gribējām (bet droši vien tieši tur, kur likām mūs vest)):

1. pie plūdu dambja. Tas ir Morisa kalna dambis un sausā upe labajā pusē ir tīšām – šeit kārtējā ledāju izgrauztā ieleja/grava tiek izmantota, lai lielu lietavu gadījumā uzkrātu ūdeni, to piebremzējot un nenopludinot zemāk esošās apdzīvotās vietas. Ne elektrostacijas, ne kā cita te nav. Tā teikt – katram gadījumam, un tādi gadījumi ik pa brīdim esot. Prātīgi tie amerikāņi;
2. pie dārzeņu fermas pašapkalpošanās veikala. Tā kā jau bija svētdienas pievakare, nav brīnums, ka kastes bija patukšas, bet ķirbju vēl bija daudz, un vismaz vienu arī mūsējie nopirka (fotogalerijā vēl dažas bildes).

Tad jau gan jutāmies pietiekami daudz staigājuši un redzējuši, bija īstais brīdis kopīgām vakariņām. Kad tikām mobilo sakaru zonā (ārpus pilsētām ar tām te nav tik viekārši kā Latvijā), mūsu čaklie izlūki sameklēja lielisko Lumber Yard krodziņu – nebija lēti, bet bija garšīgi un šādas atmosfēras vietā vēl nebijām bijuši. Lielisks vakara noslēgums.

Nu ko – ja jums pietika pacietības izlasīt šo visu līdz galam, tad tagad tās vajadzēs vēl vairāk, jo te ir saite uz fotogaleriju – krietni pastrādāju superīgajā svētdienā (tur ir arī mazdrusciņ Helovīna tematikas no pilsētiņā redzētā).

Ir svētdienas vakarpuse, kad šo rakstu, bet jāatzīst, ka nedēļa bija tik raiba un tik ātri aizskrēja, ka vēl neesmu ķērusies pie nākamās nedēļas mājasdarbiem. 🙂 Ko darīju? Visvairāk, protams, mācījos un gāju uz un no universitāti (tālāk rakstīšu vienkārši UB, lai īsāk), bet par to īpaši nerakstīšu – kuram gan interesē, kā man kurā studiju kursā veicas… – pietiek ka ar kolēģiem tepat uz vietas ik pa brīdim pavaimanājam par to, kas kuram grūts… 🙂

Jo, protams, arī ārpus lekcijām ir dzīve. Pamazām sākam saņemt informāciju par dažādiem UB organizētiem pasākumiem ārpus studiju kursiem. Un viens tāds bija šonedēļ – jaunuzņēmumu nedēļa. Un man, protams, to vajadzēja maksimāli izbaudīt. Tā arī darīju.

Otrdiena sākās ar UB un Bufalo sabiedriskā transporta iepazīšanu, kā arī UB abu pārējo lokāciju īsu iepazīšanu. Atgādinu – mana pamata mītnes un studiju vieta ir North Campus (Ziemeļu bāze (man briesmīgi nepatīk tas kampuss kā šo mēdz latviskot)).

Studiju gada laikā darbdienās šādi bezmaksas autobusi kursē starp Ziemeļu un Dienvidu bāzēm ar kādu 5 minūšu intervālu. Pēc apmēram 20 minūšu brauciena ar šo ekspresi (ir arī tādi, kuriem ir pieturas, lai studenti, kuri tuvumā dzīvo var iekāpt/izkāpt) nonākam UB vēsturiskajā vietā – Dienvidu bāzē. Patlaban tur mācās pārsvarā mediķi, bet ēkas ir skaisti senatnīgas.

Šoreiz gan tā bija pavisam maza pietura, jo tālāk bija jādodas uz Downtown Campus jeb pilsētas bāzi – tur atradās mans otrdienas mērķis UB Biznesa inkubators. Došanās uz Bufalo centru (jo Dienvidu bāze būtu kā apmēram Ķekava, skatoties no Rīgas puses, Ziemeļu bāze – tā kā Baldone no Rīgas varbūt) visērtākā ir ar metro, kura gala stacija ir ielas otrā pusē BU autobusa galapunktam. Metro biļete maksā 2 dolārus, bet mums, dodoties uz pasākumu, tika izdalītas bezmaksas biļetes.

Lai ļoti nestieptu garumā šo stāstu, te ielieku saiti uz fotogaleriju no visiem 3 Startup-week pasākumiem, tajā ierakstīju arī nelielus komentārus. Nepacietīgie jau uzreiz var doties turp. 🙂

Drusciņ tomēr pakomentēšu. Otrdienas pasākums notika ļoti elegantajā un modernajā UB Biznesa inkubatorā, kuru nepaslinkoju sabildēt, tāpēc jau ir fotogalerija. Bet kas tur notika? Bija tikšanās ar ļoti interesantu UB absolventu – puisi, kura firma pēkšņi 8 nedēļu laikā tika pie vairākus desmitus miljonu dolāru apgrozījuma un kura bizness (ne viņa vainas pēc) sabruka pēc 14 mēnešiem… Ir intriga, vai ne?

Makss Ringelheims bija starp tiem, kuri 2015.gadā nodibināja firmu PhunkeeDuck (jā, mēs Latvijā par viņiem nedzirdējām), tad vairākām Amerikas slavenībām ierādīja hūverbordu lietošanu, tie ielika savos sociālajos tīklos bildes un tā tas panesās – miljonāri pāris nedēļu laikā… Kādēļ bizness sabruka? Jo vairākos gadījumos eksplodēja lētu ķīniešu pakaļdarinājumu baterijas un ASV aizliedza lietot hūverbordus. Viss, cauri – bizness uz dienu beidzās. Nemaz kovidu nevajadzēja. Bet tā biznesā notiek – ir reizes, kad cieš nevainīgie, jo apstākļi sakrīt neveiksmīgi. Pats Makss gan joprojām ir optimistisks un darbojas gan vairākos jaunuzņēmumos, gan konsultē citus – bija interesanti viņa pieredzē paklausīties.

Trešdienā bija plānots šīs pašas stārtapu nedēļas nākamais pasākums, taču tas man nezināmu apstākļu dēļ (varbūt par maz interesentu, jo bija iepriekš jāreģistrējas, tātad – organizatori zināja, cik ir interesentu, jo arī uz Maksa tikšanos mūsu nebija daudz). Tad nu man izpalika drusku tuvāka Dienvidu bāzes iepazīšana.

Ceturtdienā tepat pie mums bija Jauno uzņēmēju kafijas pļāpas – apmēram tā to varētu nosaukt. Pasākums ar bezmaksas kafiju un minipankūciņām (mazliet redzams tepat iepriekš pievienotajā galerijā), kur pankūciņu biznesa īpašnieks (protams, arī UB absolvents) klātienē un vēl viens cits neklātienē/Zoom pastāstīja par saviem biznesiem un visiem sanākušajiem bija iespēja neformāli papļāpāt, dalīties pieredzē un idejās…

Piektdienā (arī pie mums uz vietas) bija noslēdzošais pasākums – Klientu piesaistes darbnīca. It kā jau man zināmas lietas, bet interesantā veidā pastāstītas, ar ātrām aktivitātēm iesaistot mūs visus, kā arī piemērs par to, kā no obligāta studiju kursa darba varbūt izaugs vēl viens stārtaps – bija interesanti, bet būs par garu te pārstāstīt. Plus, viena no stāstītājām bija UB bibliotēkas pārstāve, kas iedrošināja iet pie viņiem prasīt padomus dažādas speciālas un specifiskas literatūras un informācijas meklēšanai. Gan jau kādā brīdī tikšu arī līdz bibliotēkai. 🙂

Sestdienas rīts pagāja laiski rosoties pa mājām, jo pa nedēļu kārtīgi sakrājas nogurums. Pusdienās nelielā kompānijā ar Uber devāmies atkal uz vienu steiknīcu – kārtīgi jāizbauda lieliskie Amerikas steiki par sakarīgām cenām (ap 10 dolāriem par nelielu vai ap 20 par milzīgu steiku ar piedevu kalniem). Šoreiz tas bija steiks Teksasas gaumē, bet stilīgākais bija ieejas alnis ar masku – nevaru neielikt bildi, lai arī jūs varat pasmaidīt.

Man šī reize bija vēsturiska ar pirmo šī brauciena siera kūku – nebija lēti (kādi 7 dolāri), bet gabals krietns un, galvenais – super garšīgs! Ar to labo Amerikas piegaršu, ko neprotu sakarīgi nodefinēt, bet Latvijas siera kūkām tās parasti nav.

Bet ar to vēl sestdiena nebija ne tuvu galā. Pats galvenais vēl tikai sekoja: klasiskās mūzikas koncerta apmeklējums iespaidīgi skaistajā Bufalo filharmonijā.

Tā kā pasaule ir maza, vienā brīdī izrādījās, ka vienam no mūsu grupas māsīca (vai apmēram tā) spēlē vijoli Bufalo Filharmonijas orķestrī un dažreiz var dabūt bezmaksas biļetes uz koncertiem. Vēl vairāk – tika piedāvāts tā teikt pilns serviss: mūs no mājām paņem, aizved, noskatāmies koncertu un atved atpakaļ. Vai no tāda piedāvājuma var atteikties? Protams, nevar.

Sēžu tagad un domāju – lieliskā Inga (tā sauca mūsu labo feju), speciāli brauca mums pakaļ (laikam kādas 20 minūtes ceļā), tad pusstundu braucām un papļāpājām, tad viņai bija darbs – jānospēlē koncerts (tas bija lielisks ar vairākkārtējām stāvovācijām), tad viņa mūs atveda mājās un tikai tad pati devās uz mājām… Patīkami, ka kāds ir tik jauks un atsaucīgs, jo no mūsu 4 cilvēku kompānijas viņa pazina tikai vienu, ar ko bija klātienē tikusies pirms kādiem 20 gadiem…

Filharmonijas skaistumu un citas bildes no koncerta var aplūkot fotogalerijā no šīs saites, ierakstīju arī mazliet komentāru turpat. Bet nevaru neuzrakstīt vēl vienu jaukumiņu. Tā kā bijām ieradušies savlaicīgi – mazliet vairāk kā pusstundu pirms sākuma, visu izstaigājām un iegājām arī kafejnīcā. Tur ir lieli apaļi galdi un pie visiem kāds jau sēdēja – bija jāpiebiedrojas kādai kompānijai. Mēs nejauši izvēlējāmies padzīvojušu pāri, kas, protams, mūs laipni akceptēja. Papļāpājām, izrādījās, ka viņi ir no Itālijas, runā itāliski un spāniski (neskaitot ideālu angļu valodu) – bet mēs neviens šīs valodas nepārvaldām… Ieskatoties pamanījām, ka kundze ir apģērbusies nu gluži Latvijas karoga krāsās. Protams, pasacījām to viņai arī. Tad arī kungs novilka džemperi un izrādījās, ka viņš arī ir visai līdzīgos toņos. Tad nu kopēja fotografēšanās bija pilnīgi obligāta un bildē izskatās, ka kunga džemperis pat ir precīzākās krāsās (dabā bija otrādi). Lai tiek jums arī šī bilde! – uz to skatoties smaidu joprojām, tik jauki bija.

Tā nu sestdiena beidzās krietni vēlu (koncerts sākās tikai 19.30). Svētdienas rīts arī bija laisks, apdarīju šādus tādus Latvijas darbus, kas bija iekrājušies un tad ap pusdienlaiku kopā ar vienu no kolēģēm ar Uber devāmies iepazīties ar Galeria Walden – kaut ko līdzīgu mūsu Spicei vai Alfai. Konkrētais mūsu mērķis bija Apple veikals – kolēģe šo to nopirka (mums ir studentu atlaides!), mans uzdevums bija samainīt nestrādājošu pārveidotāju, kas arī veiksmīg izdevās. Protams, iemetām aci vēl dažos turienes veikalos, bet ne ļoti ilgi un pamatīgi. Kad atgriezāmies bija jau ap pieciem un paēdusi sēdos rakstīt šo. Nu gan jābeidz un jāķeras pie mācību lietām – līdz pirmdienai vairs maz stundu atlicis…

Droši vien arī turpmāk biežāk kā reizi nedēļā uzrakstīt nesanāks, bet vismaz pie tāda grafika centīšos turēties.

Jau esmu rakstījusi, ka, lai arī man patīk mācīties, īsti nebiju gatava, ka slodze šeit būs tik liela. Pagaidām ir tā, ka uzdotie darbi nav tik grūti, cik laikietilpīgi, jo ĻOTI daudz ir jālasa, klāt vēl kaudze ar patstāvīgajiem nododamajiem darbiem, pamazām sarodas arī grupu darbi, semestra vidū un beigās vēl būs arī kaudze ar dažādiem projektiem jānodod… Izskatās, ka pirmais nosacījums te ir un būs precīza plānošana un grafiks ar darāmo un nododamo darbu datumiem. Jo par kavētiem darbiem vērtējums ir vai nu nulle (vairumā priekšmetu) jeb samazināts uz pusi (dažos kursos). Skarbi. Mazais mierinājums – tā te ir mums visiem, kaut laiks ārā joprojām superīgs (virs +20 grādiem) un arī Ameriku apskatīt gribas…

Bet nu labi, kaut kam jau laiciņš atrodas. Universitāte piedāvā diezgan daudz maksas un bezmaksas iespēju aktīvai atpūtai un sportam. Es pagaidām esmu izmantojusi tikai vienu – bezmaksas kajaku braucienu vietējā ezerā. Tas ir iespējams 3x nedēļā pēcpusdienās, vienā reizē sapulcējāmies maza grupiņa un izbaudījām lielisku pēcpusdienu. Patika ļoti, bet uz atkārtojumu vēl neesmu saņēmusies arī tādēļ, ka uz katru pusi 20 minūšu gājiens.

Tā kā mūsu – 4 dāmu – rīcībā ir 1 no iepriekšējās grupas mantotais velosipēds, tad ik pa brīdim var izbraukt līkumiņu ar to. Vispraktiskākie man patlaban šķiet braucieni uz veikalu – ar kājām jāiet 20-35 minūtes uz katru pusi, ar velo ir daudz ātrāk. Dažreiz aizņemamies otru velo no kaimiņpuišiem (mūsu grupas, kas dzīvo blakus durvīs) un tad kaut kur var aizbraukt divatā. Reiz aizbraucām 10 km (uz katru pusi) iedzert labu kafiju. Jā, šeit joprojām laba kafija ir jāpameklē. Bet brauciens bija skaists, jo pa parku un kanāla malu. Patīkami, ka mūsu apkārtnē ir daudz gājēju/veloceliņu pa kuriem iet/braukt.

Ko veikalos? Protams, viens virziens ir nepārtika – speciāli atbraucu šurp ar minimālu apģērba un apavu daudzumu un no tiem daļa ir tādi, ko atpakaļ uz Latviju nevedīšu. Tad nu pamazām atjaunoju krājumus.

Neesmu cilvēks, kam patīk dzīvoties pa veikaliem, drīzāk to uztveru, kā darbu – vajag! Ar lielu prieku atklāju, ka mums tuvumā ir viens no jau iepriekš Amerikā pamanītajiem maniem mīļajiem veikaliem – Nordstrom Rack – kvalitatīvu padārgu apģērbu tirgotāja outlets. Šobrīd tas ir mans favorīts gan fiziskās iepirkšanās ziņā (uh, kas par laikošanu bija, jo mugurā izmēģināju vismaz 3x vairāk visa kā, nekā redzams etiķešu bildē), gan arī iepērkoties viņu internetveikalā. Jo lieliska ir ASV prakse – ja es internetveikalā nopērku kaut ko, kas nepatīk vai neder, var bez problēmām atdot vai nosūtīt atpakaļ un saņemt naudu. Man 1 reizi tā jau bija – internetā Nordstrom Rack nopirku džemperi, bet izrādījās, ka tas galīgi neder, kopā ar pavadzīmi to aiznesu uz fizisko veikalu, paņēma atpakaļ un momentā naudu atskaitīja atpakaļ uz karti. Ērti! Cenas, ja labi pameklē (arī tas ir darbiņš, pats no sevis nekas izdevīgs virsū neskrien), ir superīgas.

Vēl viena lieta, ko esam vairākas reizes izmantojušas ir Pick-up pakalpojums – vajadzīgo preci atrodam internetveikalā, kura fiziskais veikals ir mūsu tuvumā. Internetveikalā tad arī redzams, vai prece ir uz vietas. Ja ir, tad pasūtu un samaksāju internetā, pēc mazāk kā stundas saņemu paziņojumu, ka pasūtījums gatavs un ar velo braucu pakaļ. Nav jāklīst pa milzīgo veikalu.

Šādi par 20$ sev nopirku attēlā redzamo vienausīti – austiņu ar mikrofonu, kas ir ļoti ērta sanāksmēm un lekcijām, jo no Latvijas tās līdzi paņēmusi nebiju, bet skatoties lekciju video un visu ko tādu, ir ērtāk, ja neskan pa visu istabu.

Kā tas notiek? E-pastā saņemu kodu, veikalā durvju tuvumā ir preču izsniegšanas vieta, tur telefonā uzrādu un gatavs! Ļoti ērti, šādi kolēģēm atgādāju arī Logitech datorpeles par 12$ un vēl dažus sīkumus, tā pati tiekot pie maza patīkama velo treniņa jaukā laikā.

Ārpus mājām patlaban ēdu reti (vidēji iznāk, ka reizi nedēļā, brīvdienās), pārtiku nopirkt lielveikalā un sagatavot pašai, protams, ir daudz lētāk. Par pārtikas veikaliem uzrakstīšu citreiz.

Vakar/sestdien ar vienu no kolēģēm devāmies jau pieminētajā iepirkšanās darbā uz Nordstrom Rack un pēc tā turpat tuvumā arī paēdām pusdienas – Outback Steakhouse.

No ārpuses izskatās pieticīgi (mēs tur nebijām tumsā, bilde ir no interneta), bet iekšā bija omulīgi un garšīgi. Un iepriekšējā attēlā redzamais ir mūsu uzkoda un turienes firmas lepnums – ziedošais sīpols. Jā, jā, tas ir kaut kā maģiski sagriezts un fritēts milzu sīpols. Tiem, kas no sīpoliem nebaidās, noteikti garšotu – mums arī.

Šeit, tāpat kā iepriekšējā ēstuvē, kurā biju Niagārā, ēdiena cenā ir iekļautas arī 2 veidu piedevas – kartupeļveidīgie un salāti, kur no neliela sarakstiņa var izvēlēties, ko grib. Attēlā ir mana vakardienas izvēle, klāt paņēmu milzu glāzi ar paštaisītu zemeņu limonādi (ar ledu, to te laikam pievieno visam). Par pusdienām samaksāju 21,73$. Pusdienām sekoja veselībai tik derīgais 4,5 km gājiens atpakaļ uz mājām. 🙂

Protams, ēdot kaut kur ārpusē, ir jādod arī dzeramnauda. To var darīt skaidrā naudā, vai arī atnestajā sākotnējā rēķinā speciālā rindiņā ar roku ierakstot vēlamo summu – tad to pieskaitīs rēķinam un tā var samaksāt ar karti. Priekš tiem, kuriem ir problēmas ar rēķināšanu, ir speciāls stabiņš, kur dažādas vēlamo procentu summas jau sarēķinātas… 🙂 Mēs tik slinki neesam, paši sarēķinām un kaut ko noapaļotu ap 10% vai mazliet vairāk parasti atstājam.

Kad kārtējā darba nedēļa tuvojās beigām, sāku domāt ko darīt brīvdienās. Tā kā jutos kaut cik šejienes vilcienu un biļešu sistēmu izprotoša, nolēmu doties uz Ilmenavu. Tā ir pusstundas brauciena attālumā, Erfurtei pretējā virzienā, universitātes pilsēta, kas iedzīvotāju skaita ziņā nedaudz lielāka par Arnštati.

Ak, jā – kā jau pilsētas logo redzams, bez Gētes arī nekādi neiztikt. Ilmenavieši saskaitījuši, ka viņš savulaik te pabijis 28 reizes (!) un tad nu lepni āķē viņa vārdu klāt gan pie pilsētas saukļa, gan pie ēkām, kurās slavenais dzejnieks un valstsvīrs (pa vidu radošajam darbam Gēte bija apmēram ministra līmeņa darbinieks toreizējā Saksijas-Veimāras-Eizenahas hercogistē, kuras centrs atradās no manis netālajā Veimārā) uzturējies.

Ilmenavā ir arī Gētes muzejs un piefiksēts fakts, ka tieši šajā pilsētā viņš nosvinējis savu pēdējo dzimšanas dienu. Jā, ko tik visu precīzie vācieši nesaskaita. Bet nu jau gandrīz pietiks, galu galā šis raksts nav tikai Gētem veltīts. 🙂

Vēl šejienieši var lepoties ar to, ka Gēte ir uzrakstījis arī tieši Ilmenavai veltītu dzejoli (nav daudz tādu pilsētu, kurām jau senos laikos slaveni dzejnieki dzejoļus veltījuši). Tiesa gan, dzejoļa vārdus par “himmelblau” – zilajām debesīm ilmenavieši paši visādi pārfrazē (gan par “pelēkajām”, gan par “neesošajām zilajām”…), jo Ilmenava atrodas vēl pārsimt metrus augstāk par Arnštati un tuvējie mežainie “kalni” (737 m virs jūras līmeņa) labi pulcē un aiztur lietus mākoņus.

Sestdienas rīts atausa saulains. To skaidri zinu, jo pirms septiņiem saule uzbāzīgi iespīdēja manas istabas logā. Un kas gan var būt labāks par jauku ceļojumu labā laikā! – tā nospriedu un pirms deviņiem devos uz staciju, jo biju noskaidrojusi, ka mani interesējošais vilciens atiet 9.06.

Stacijā biju savlaicīgi, automātā nopirku biļeti (kasiera šeit nav, biļetes pērkamas tikai automātos – stacijā vai uz vietas vilcienā, maksā vienādi). Nopirku izdevīgo Hoperbiļeti – kad ir norādīti abi galamērķi, biļete derīga līdz pusnaktij un šajā maršrutā var braukt ar jebkuru vietējās satiksmes vilcienu, pa vidu iekāpjot un izkāpjot pēc vajadzības. Tas maksā 7,9 eiro. Zināju, ka mans vilciens aties no 1.perona un nesteidzīgi devos turp. Ieraudzīju, ka uz tablo ir norādīts, ka vilciens no “mana” perona aties 9,02. Skaidrs, mazliet agrāk. Lai nu būtu – es nodomāju un kāpu tik  iekšā precīzi pienākušajā vilcienā.

Braucu un tīksminājos par ļoti skaisto ainavu. Kad pienāca biļešu kontroliere, lepni sniedzu biļeti. Vispirms samulsa viņa, pēc tam es. Šis neesot tas vilciens uz kuru biļete nopirkta! Neejot uz Ilmenavu… Arnštatē no Erfurtes pienākušie vilcieni var doties vairākos virzienos. To nezinādama, un neiedomādamās, ka no tā paša perona vilcieni var atiet ar 4 minūšu starpību, kamēr pārējie ir tukši, es nebiju ietrāpījusi īstajā… Ko man tagad darīt? Biju skaisti braukusi jau kādas 25 minūtes un teorētiski 5 vien līdz Ilmenavai palikušas…

Kontroliere bija ļoti laipna un atsaucīga. Sacīja, ka man vajag izkāpt aiznākamajā pieturā, no tās doties atpakaļ uz Arnštati, un tad pēc stundas mēģināt tomēr ietrāpīt pareizajā vilcienā… Kā ar maksāšanu/biļeti par šo braucienu? Neko nevajagot! Izkāpšanas stacijā viņa pat vēlreiz pienāca pie manis. Tālākais notika raiti – “mūsējais nepareizais” vilciens sagaidīja “manu glābējvilcienu”, jo sliedes šajā posmā ir tikai vienas, un vēl pēc pusstundas biju atpakaļ Arnštatē.

Tā kā laipnajai kontrolierei bija taisnība, tad “lieko” stundu ļoti jauki pavadīju turpat netālu no stacijas noskatītā ceptuvē-konditorejā pie lielas baltas kafijas un siltas siera kūkas. Līdz manai dzīvesvietai no stacijas ir minūtes 15 ko iet – nebija vērts.

Vienā brīdī pat domāju, ka varbūt izvēlēties ledus kafiju – tik silts bija laiks. Arī vilcienā iekāpjot bija karsti un smacīgi…

Pa ceļam bija 2 “mazās pieturas” – skaļruņos tika paziņots, ka, ja kādam vajag izkāpt, lai spiež “stop” pogu. Pie stacijas vilciens piebremzēja, bet, tā kā neviens pogu nospiedis nebija un arī perons bija tukšs, tad traucāmies tik tālāk. Interesanti.

Meklējot info par Ilmenavu, es biju atradusi Rennsteigbahn jeb, latviskojot, kalnup traucošo vilcienu. To nu man vajadzēja izmēģināt! Un izrādījās interesanti. Nedēļas nogalēs 4 reizes dienā (ik pa 2 stundām) no Erfurtes uz Ilmenavu (ar pieturu arī Arnštatē) dodas vilciens, kurš it kā ir parasts, taču pēc Ilmenavas vēl pusstundu rāpjas augstāk šejienes mežainajos kalnos, paceļoties vēl gandrīz 300 m virs Ilmenavas un sasniedzot 747 m virs jūras līmeņa (sākumpunkts Erfurte esot 158 m, Ilmenava – 477 m v.j.l.). It kā jau nekas daudz (atgādinu – Gaiziņš ir uz pusi zemāk), bet priekš parasta dīzeļvilciena un ne-kalnos labi.

Arī te bija neliela atrakcija. Ja biļeti līdz Ilmenavai var nopirkt kā tepat augstāk rakstīju – parastajā veidā, tad uz šo pagarinājumu (Rennsteig) biļeti var nopirkt tikai vilcienā esošajā automātā (turp un atpakaļ – 5 eiro). Tā arī derīga līdz pusnaktij, jebkurā no tiem 4 augšup un lejup ejošajiem vilcieniem.

Lai mana braukāšana būtu vēl interesantāka, nākamajā stacijā pēc Arnštates, no 4 sākotnējiem vagoniem (patiesībā gan no tiem katram abos galos ir vadītāja vietas, tos laikam sauc par motorvagoniem), puse tika nodalīta nost – tālāk devās citā maršrutā. Man bija paveicies apsēsties pareizajā daļā, bet arī šeit gādīgi kontrolieri visus braucējus apstaigāja un pārjautāja, vai sēž pareizajā vilciena galā.

Augšup vilciens uzrāpās dūšīgi. Sākotnēji (kaut kad sen) šajā maršruta posmā esot bijis “zobvilciens”, taču jau pārdesmit gadus šo kāpumu spējot pievarēt parastie vietējās satiksmes dīzeļvilcieni. Visiem labi. Uz leju braucot gan visu laiku varēja just, ka tiek bremzēts.

Ko darīju “tur augšā”? Gandrīz sanāca, ka neko. “Manējais” vilciens devās atpakaļ pēc 15 minūtēm (par ātru), nākamais – pēc 2 stundām. Protams, jāpastaigā. Es esmu iepriekš dažādās valstīs (Slovākijā, Rumānijā) savā ziņā līdzīgās kalnābraukšanās bijusi, tālab cerēju, ka augšā mani sagaidīs ja ne sagatavota izklaide, tad vismaz plašas iespējas… Bet tā nebija. Sāksim ar to, ka laiks bija nomācies un stipri vēsāks (es biju ērtā bezroku blūzītē). Stacijā – kaudzītes ar bukletiem.

Vairums izkāpušo bija sagatavojušies tālākiem gājieniem vai velobraucieniem pa takām. Man tā kā derīgi izskatījās kādi divi 2-3 km virzieni (apļa taku vai kā tamlīdzīga nebija). Nu tad pa vienu arī pagājos. Bija jauki – nogāju zemāk uz nelielu omulīgu ciematu. Drusku pafotografēju tajā un pa ceļam un tad sāka līt. Minūtes 10-15 pagaidīju zem jumtiņa, bet tad sapratu, ka vilciens mani negaidīs un devos vien augšup – atpakaļ uz staciju.

Ja iepriekš biju papukojusies, ka neuzvilku siltāko polo kreklu, tad tagad biju priecīga – tas noteikti nebūtu ātri izžuvis, kā tas notika ar vieglo blūzīti, kad lietus tā kā mazinājās. Atgriežoties stacijā, satiku divas vējjakās satinušās dāmas, kuras purpināja par aukstumu (solīja 22 grādus, ir 12…). Mani ieraudzījušas viņas uzreiz pārstāja par savu sūro likteni un aukstumu sūdzēties. Bet jāatzīst, ka atceļa kāpums uz augšu man nāca par labu – kaut cik sasildījos.

Tagad man vilciens nemaz vairs nelikās ne karsts, ne smacīgs (un nebija jau arī). Drusku drebinājos, tam lejup braucot un nevarēju vien izlemt – vai man kāpt ārā Ilmenavu kaut mazliet apskatīt vai nē. Apmācies, brīžam līņā, es pati nosalusi… – ko jūs būtu darījuši? Uzvarēja skopule – ja jau biļete nopirkta, tad jāizkāpj vien laukā – kas zina, vai citu reizi gribēsies atkal tos 7,9 eiro tērēt, lai tikai uz Ilmenavu vien brauktu. Mierināju sevi, ka, ja uz perona būs briesmīgi auksts vai līs, tad sprukšu atpakaļ vilcienā.

Nebija briesmīgi auksts un tajā brīdī arī nelija. Tad nu stundiņu (līdz nākamajam vilcienam) pa Ilmenavu pastaigāju. Mājās pārrodoties un internetā “pārbaudot objektus” redzu, ka neatradu “kazu pieminekli” (tās ir redzamas arī pilsētas logo) un, protams, neaizgāju uz skatu torni, kas ir stundas gājienā no centra. Pārējais – ieskaitīts. Pilsēta atkal bija jauki skaista – kā jau šejienes senās mazpilsētas, kurām 2.pasaules karš laimīgi garām pagājis. Šo to sabildēju. Arī ekstravaganto ēku, kas vēsturiskajām stacijas būvēm pa vidu iespraukusies.

Šajā skarbajā bildē, kas tapusi pašā Ilmenavas vēsturiskajā centrā redzams kauna stūrītis. Tas atrodas pie vēsturiskā rātsnama un tirgus laukuma – tolaik visdzīvākajā un svarīgākajā pilsētas vietā. Tur agrāk esot važās ieslēgti un citiem par biedinājumu visiem pilsētniekiem atrādīti dažādi pārkāpēji. Jā…

Garām ejot nobildēju arī šķidro mērītāju. Tas ir universitātes dāvana pilsētai – viens no zilajiem stabiņiem rāda laika plūdumu, otrs – temperatūru.

Jā, labā laikā, te varētu kaut vai visu dienu nobumbulēt (ieskaitot pasēdēšanu kafejnīcās), un, ja būs kāds pasākums vai cits iemesls, uz Ilmenavu labprāt aizbraukšu (ar jaku somā), bet vienkārši tāpat – nez vai.

Kas mani sagaidīja Arnštatē? Protams – saulīte! Un tumšie mākoņi virs tālumā vīdošajiem Tīringas mežiem, no kuriem atgriezos. Ja sākumā gāju ātri, jo vēl nebiju atsilusi, tad gājiena beigu daļa jau bija laiska – vakara siltumu izbaudot.

Steidzīgie caur šo saiti var acis pie GooglePhotos automātiski izveidotā pusminūtes video acis pamielot, nesteidzīgajiem lai tiek saite uz fotogaleriju.

     Jā, skaitli virsrakstā es uzrakstīju pareizi – sestdienas velobrauciena pēdējā – ceturtā – pietura bija Šelhornu ģimenei jau 330 gadus piederošs krodziņš.

Mūs uzņēma bildē redzamā Beatrise, kura ir jau nezkurās paaudzes pārstāve, jo krodziņš šajā ģimenes īpašumā esot jau kopš 1676.gada! Iespaidīgi. Līdzīgi kā iepriekšējā ēstuvē, arī te strādā arī vēl citi ģimenes locekļi, ne tikai Beatrise. Ir arī daži algotie darbinieki.

Smukajā bukletā ir pa gadsimtiem īsi pieminēts kas un kā, bet to nepārstāstīšu, interesantas vēsturiskās nianses ir trīs:

• jau kopš pirmsākumiem viņi piedāvājuši pašu gatavotu mājas vīnu no āboliem un citiem augļiem;
• 1901.gadā Francs Šelhorns, par godu biznesa 225 gadu jubilejai, pasūtījis bildē redzamo ēkas pagrabā iebūvēto ar kokgriezumiem rotāto mucu ābolu vīna glabāšanai. Tās tilpums – 20 tūkstoši litru! Muca, protams, taisīta uz vietas – iekšā pagrabā – un darbs paveikts gada laikā. Tas tik ir atvēziens un pamatīgums!
• krodziņš pastāvējis ar VDR laikos! Un tas nu tiešām ir kas īpašs. Bukletā ir rakstīts tā: būtisku problēmu nebija līdz 1967.gadam, bet tad valdītāji nolēmuši, ka pat VDR versijā sociālisms un privāts restorāns nav savienojums. Atļāvuši turpināt tikai mazveikaliņa darbu. Taču 1977.gadā nācies slēgt arī to, jo privātiem veikaliem atļautais preču klāsts bijis tik niecīgs, ka nav bijis vērts. Tiklīdz tas atkal bija iespējams – 1990.gadā Šelhorni atkal atvēra krodziņu un pašdarinātā augļu vīna tirgotavu.

Pirmajā bildē redzamā Beatrise vada biznesu, pati arī ir viena no apkalpotājām un vienlaikus viena no labākajām Vācijas bārmenēm: nezcikārtēja vietējo un Vidusvācijas sacensību uzvarētāja, bet 2007.gadā ieguvusi arī Vācijas labākā bārmeņa titulu! Uz jautājumu par to, kādēļ šajā arodā ir tik maz sieviešu, viņa atbildēja lietišķi: darba režīms grūti savienojams ar ģimeni: kurš vīrs gribēs, ka sieva pa naktīm nav mājās, ko bērni sacīs, ja vakaros mammas nav… Beatrisei gan to visu izdodas savienot. Viens no iemesliem varētu būt tas, ka no vairākām ēkām sastāvošais komplekss pieder ģimenei, viņi paši tur dzīvo. Arī mūsu tikšanās laikā dēliņš diezgan aktīvi “asistēja” gan no augšstāva galerijas komentējot, gan ik pa brīžam “neatliekamās darīšanās” pie mammas pieskriedams. 🙂

Krodziņa interjers, kā to varēs redzēt galerijā, ir visnotaļ eklektisks. Daļēji pie vainas ir vāciešu pamatīgums – ir lietas, kas tiek uztaisītas tik pamatīgi, ka no tām tikt vaļā vai pārtaisīt ir grūti un dārgi. Piemēram – lielākajā telpā ir visnotaļ savdabīgais “grotas stils”- kaut kad tāds esot bijis modē un uztaisīta tik bieza pamatīga apmetuma kārta, ka tā tā arī atstāta. Brīžam (kā patlaban), tas šķiet diezgan stilīgi, brīžam, sacīja Beatrise, nevienam nepatīk, bet ir jau vēl citas telpas… Jaukā laikā viss notiek omulīgajā iekšpagalmā. Darba laiks interesants – no 17iem, svētdienās un pirmdienās slēgts. Protams, ja rīkojamas kādas svinības, var arī citā laikā. Ko biznesa dēļ neizdarīsi, saka Beatrise, bet gadsimtu pieredze ļāvusi krodziņam noturēties tieši ar šādu darba laiku. Tiek piedāvāti ar 4 nesen izremontēti brīvdienu dzīvokļi.

Ar darba laikiem ēdināšanas iestādēm šeit vispār ir interesanti. Daļa krodziņu strādā līdzīgi – vakaros. Ir arī virkne kafejnīcu, kas strādā no kādiem 11iem līdz 18iem. Tad ir rīta-pusdienu ēstuves, kas strādā no kādiem 8iem līdz 14iem. Šodien gāju garām maiznīcai-konditorejai, kas ir atvērta no 5iem (!!!) līdz 18iem. Daudzas nestrādā svētdienās. Redzēju arī vienu turku ēstuvi, kas strādā visas dienas no 10iem līdz 22iem – vietu ar tik garu darba laiku nav daudz.

Bet nu atpakaļ pie tukšās mucas. Jā, jā – tukšās. Pirmo reizi lielā muca esot tukša un, pārskatāmā nākotnē vairs netikšot piepildīta, mazliet skumji teica Beatrise. Kāpēc tā? Mēs esam pieraduši sūdzēties, ka viss ir slikti un viss ir dārgi, un bagātā Eiropa mūs nesaprot, ka viņiem nezinkādas subsīdijas, ka tur jau gan viss ir labāk un vienkāršāk, taču tā nav vis. Ābolu un citu augļu vīna darīšana pārtraukta, jo cilvēku darbs audzējot, vācot, transportējot un vīnu darot ir kļuvis par dārgu. Jo vairums vāciešu nav ar mieru strādāt nodokļus apejot, Beatrises ģimene arī, un tāpēc muca tukša. Viena no mūsu ekskursijas dalībniecēm saskuma, jo viņa vairs nedzīvo Arnštatē un bija domājusi kādu pudeli vīna nopirkt, bet pārdošanā neesot vairs nevienas…

Protams, ģimene turpinās krodziņa biznesu. Jautājām, kāds (pašdarināts ābolu) vīns nāks vietā un Beatrise atbildēja – neviens! Jo viņai neviens nešķietot tik labs, ka būtu vērts. Lai nākot pie viņas uz kokteiļiem, jo tā ir viņas īpašā specialitāte – kā jau titulētai bārmenei. Mēs arī tikām cienāti ar galerijā kādā bildē redzamo skaisti sarkano dzērienu – daudz ogu, mazliet dzirkstoša vīna un daudz ledus. Bija garšīgs un ļoti atspirdzinošs.

Gan jau pamazām uzrakstīšu par to,  kādi vēl biznesi Arnštatē ir, pagaidām tikai teikšu, ka paralēli ar ārkārtīgi skaistām rūpīgi koptām ēkām mijas arī ne tik uzturētas vai pamestas (tās gan ir mazākumā, piemēram – bijušais kinoteātris). Ik pa gabaliņam redzamas arī izīrējamas ofisu un veikalu vai kafejnīcu telpas. Bizness nav viegls arī Vācijā!

Ar to nu “seriāls” par pagājušās sestdienas velobraucienu pie šīspuses uzņēmīgajām sievietēm ir galā. Pielieku arī saiti uz Beatrises krodziņa fotogaleriju un saiti uz krodziņa mājas lapu.

The WordPress.com stats helper monkeys prepared a 2015 annual report for this blog.

Here’s an excerpt:

A San Francisco cable car holds 60 people. This blog was viewed about 2,500 times in 2015. If it were a cable car, it would take about 42 trips to carry that many people.

Click here to see the complete report.

Kas palicis ārpus lielajiem stāstiem, bet man tomēr likās pietiekami interesants vai svarīgs, lai vēl būtu uzrakstāms? Vairākas lietas, kuras varēsiet redzēt arī pievienotajā “ainiņu” galerijā:

• par krāšņajiem dabas skatiem jau rakstīju. Galerijā būs arī vēl dažas bildes – kvalitāte kā nu kurai, bet nevarēju  nenobildēt. Vienā ir arī kārtīgs serpentīnlielceļš redzams;
• ļoti tradicionālās arhitektūras ir maz. Blakus senām un vidēji senām ēkām ir arī jaunas. Ekstramodernu nav daudz, bet nesaprotami lielas dažos lauku ciemos ir. Kad jautāju saviem grupas biedriem, kāpēc tā, tipiskākā versija bija: daudzi strādā ārzemēs, sapelna naudu un tad ar šīm milzu mājām to parāda. Pāris ciematos ēkas bija vēl pat arī dīvainā stilā (bet savā ziņā līdzīgas – lai var sacensties), ne vien gigantiskas;
• jau iepriekš rakstīju, ka man patīk glītās un izrotātās ēkas. Ja Banatā tās ir pārsvarā ar jugendstila rotājumiem, tad mūsu izbraukātajā valsts ziemeļu un centrālajā daļā tie ir tautiski ģeometriskie motīvi. Sevišķi krāšņas ēkas bija Moldāvijas apgabalā (līdzbraucēji sacīja – turienieši esot īpaši strādīgi). Te pielieku attēlu, kur redzams, ka pat domes ēka (primarie) ir ar rotājumiem, kaut skaidri redzams, ka ne ļoti sen būvēta;
• Rumānijas ziemeļdaļas iedzīvotāju skaistuma mīlestība un rūpība redzama pat tik prozaiskos veidojumos, kā lietus ūdeņu notekas – nereti arī tās bija skaisti veidotas. Interesanti, ka mani līdzbraucēji tās praktiski nepamanīja (uzskatīja, ka tas nav nekas īpašs), bet man gan ļoti patika – tās bija visai dažādas un redzamas gan pie jaunām, gan vecām ēkām, gan privātām, gan dievnamiem – kur nu kuru reizi. Pašai mazliet žēl, ka tikai viena nobildējusies, jo redzēju krietni vairāk;
• klostertūres stāstā rakstīju par senajiem dievnamiem ar freskām uz ārsienām, bet rumāņiem tādus veidot patīk joprojām – redzējām vairākus ar dažāda veida āra rotājumiem. Ir jau krāšņi, bet par to vai šie turēsies 4 gadsimtus, gan nebūt neesmu droša – nav lielo pārkaru un vietumis tie jau krietni pabalējuši. Ja tradicionālie rumāņu pareizticīgo dievnami iekšpusē ir ārkārtīgi grezni, bet patumši, tad man patika arī vairāki redzētie jaunie (parasti citu virzienu), kas gan no ārpuses ir ļoti dažādi, gan viegli un gaiši iekšpusē (galerijā mazliet ir);
• Maramurešas mazpilsētiņā Moisejā (tā atrodas netālu no vilcieniņmiesta)  ir arī pašiem savas Lieldienu salu skulptūras – kāds ungāru izcelsmes rumāņu tēlnieks izveidojis piemiņas vietu 2.pasaules karā nogalinātajiem šejieniešiem un tā nu šie īpatnējie skumjie un raudošie veidojumi no augšas noskatās uz pilsētiņu. Memoriāls ir redzams no ceļa;
• jā, laukos brauc ar vienkāršākām un mazliet vecākām mašīnām kā Timišoarā, bet nebūt nav tā,
  ka zirgi ir galvenais transports, bija vajadzīga veiksme, lai tos kadrā iedabūtu (speciālie tūristiem domātie neskaitās). Kalnos redzējām lielus aitu ganāmpulkus, ciemos arī pārējos lopus – no govīm un kazām līdz vistu un zosu pulkiem;
• Tā vien šķiet, ka Latvijā neviens pasākums, kurā kaut ko tirgo vairs nav iedomājams bez piparkūkām. Šeit tik masveidīgu piparkūku invāziju neredzēju, bet toties redzētās bija sarkanas! Kāpēc tā? Nezinu, bet izskatījās interesanti, jo citādi sarkanā krāsa te nekur īpaši nedominē.

Pielieku saiti uz nelielu fotogaleriju ar ainiņām, kas bez šī stāstiņa bija palikušas ārpus apraksta.