Category Archives: Uncategorized

Beidzot – stāsts par cilvēku Johanu Sebastianu Bahu

 IMG_0413    Mana iepazīšanās ar Arnštati sākās ar Bahu, jo viņa piemineklis ir pilsētas centrālajā/Tirgus laukumā – jauneklis visai brīvā pozā uz Rātsnamu skatās. Es šī laukuma malā visus 3 mēnešus dzīvoju un strādāju, tātad – ne dienu bez Baha. Vispār jau skaisti simboliski iznāk – pēdējais no maniem Vācijas vasaras stāstiem ir par viņu.
     Jā, protams, stāsts ir par slaveno komponistu, arī sava laika ērgeļu un klavieru (ja tā laika instrumentu var šādi nosaukt) virtuozu, kuram nācies darīt arī citus, ne tik mīļus darbus. Taču, tā kā mani vairāk interesē cilvēciskā puse, stāsts būs par to.
     Ja sākam ar faktiem, tad Bahs dzimis 1685.gadā no Arnštates netālajā senajā valdnieku rezidencē Eizenahā (uz to gan neaizbraucu), ģimenē, kur jau paaudzēm bijuši baznīcas un galma mūziķi. Viņš bijis jaunākais, astotais bērns un vecāki viens aiz otra nomiruši, ka viņam kādi 9 gadi bijuši. Tēva īsi pirms nāves apprecētajai otrajai sievai diezko liela interese par puiku nav bijusi, un viņš devies dzīvot pie viena no vecākajiem brāļiem, kuram ir ļoti pateicīgs gan par vispārējo, gan muzikālo atbalstu, gan palīdzību skolas gados. Vispār jau Johans Sebastians ir bijis ģimenē pirmais, kurš ar skološanos ticis tik tālu, ka ar viņa diplomu varētu arī augstskolā stāties.
IMG_0415     Centīgs puisis? Kas to vairs īsti zina, bet muzikāli apdāvināts noteikti un viens no iemesliem ilgus gadus skoloties ir bijis ļoti prozaisks – pret palīdzību dažādos (arī muzikālos) darbos, viņš varējis par velti mācīties un skolas telpās arī dzīvot. Skolu pabeidzot tieši dzīvesvietas problēma bija viena no galvenajām. Kurp tagad doties?
     Arnštate bijusi pirmā Baha darba vieta pēc skolas beigšanas un šeit pavadīti 4 gadi. Tiesa, viegli nav gājis ne darba devējam – rātei, ne pašam darbiniekam. Te rātes kungiem licies, ka viņš jocīgu (savējo) mūziku baznīcā spēlē, te atkal puisim pašam galīgi nav paticis kora puikas dresēt un viņš, nevienu nebrīdinājis, pagarākā atvaļinājumā pēc jauniem iespaidiem aizdevies…
     Arnštates laikā viņš dzīvojis pie saviem radiniekiem – protams, arī Bahiem un paaudžu paaudzēs mūziķiem (ēka ir saglabājusies, tajā ir dažas Sebastianam veltītas istabas). VIMG_0424ienā no Arnštates Bahu meitām – Marijā Barbarā – iemīlējies un savu Arnštates gaitu beigās arī apprecējis. Viņiem bijuši 7 bērni (3 gan miruši mazi).
     Pielieku bildes, kur vienā redzama Arnštates Baha baznīca no ārpuses, otrā – no iekšpuses.
     Ārpuse, kā redzat, visai necila – masīva ēka ar mazliem lodziņiem un tālab iekšā ieejot kontrasts vēl lielāks. Atzīšos – neesmu diezko čakla baznīcapskatītāja un, ja ne ekskursija, droši vien šajā iekšā iegājusi nebūtu – nu nepievilināja mani šāda āriene. IMG_2080Tiesa gan, Baha laikā gan tā tik gaiša neesot bijusi.
     Kad nu nesaprašanās Arnštatē pagalam samilzusi, viņš kādu brītiņu pastrādājis netālajā Mūlhauzenas baznīcā, bet tad saņēmis hercoga uzaicinājumu doties uz Veimāru, kur strādājis 9 gadus – no 1708. līdz 1717., būdams gan baznīcas, gan laicīgos darbos aizņemts. Gājis jau visādi, jo mūziķu darbi stabili nav bijuši, plus vēl paša talantīgā jaunekļa asais raksturs, kā arī valdnieku cieņa krasā kontrastā ar līdzmūziķu un dažādu puspriekšnieku skaudību… Arī ģimene augusi un par to bijis jārūpējas.
     No 1723.gada līdz savai nāvei 1750.gadā Bahs ar ģimeni dzīvojis Leipcigā. Tur uzstādīts un joprojām stāv vienkāršais, bet, kā vēsturnieki apgalvo, pats pirmais Baham veltītais piemineklis – par to parūpējies arī ļoti slavenais komponists Mendelsons (pareizi gan esot Mendelszons).
     IMG_3424Arī Leipcigā Baham bijuši dažādi darbi, no kuriem interesantākais – pilsētas baznīcu mūzikas direktors – rūpējies par repertuāru, protams, turpinot arī pats rakstīt. Tāpat viņa uzdevums bijis arī Tomasbaznīcas zēnu kora pārraudzīšana (to var salīdzināt ar mūsu Rīgas Doma skolas zēnu kori – puiši dzīvo internātā, mācās skolā un arī dzied).
     No ēkas, kurā Bahs dzīvojis saglabājies tikai tās otrs gals un tur pielikta piemiņas plāksne Baha otrajai sievai Annai Magdalēnai. Kāpēc tā? Nav saglabājušies ne Baha pirmās, ne otrās sievas attēli, zināms vien, ka abas bijušas muzikālas un Anna, neilgi pirms iepazīšanās ar Bahu, bijusi dziedātājas karjeru uzsākusi. To gan nācies pamest, jo Baham pūrā nāca 3 bērni un arī pašiem piedzimuši 13 (!), no kuriem gan 5 miruši vēl pirms 5 gadu vecuma sasniegšanas. Būdama krietni jaunāka par vīru, Anna visu savu laiku veltījusi tikai ģimenei, uzaudzinot 10 bērnus.
IMG_3417     Piemineklis Baham Leipcigā ir arī pie Tomasbaznīcas – tajā viņš ne tikai strādājis, bet arī apglabāts.
     Gide lūdza mūs pievērst uzmanību viņam labajā rokā esošajam nošu rullim un mēteļa vidējām 2 neaizpogātajām pogām (ja te par tumšu, cerams, galerijā varēs labāk redzēt).
     Jo – Bahs esot diriģējis, turot rokā nošu rulli (zizlis toreiz vēl neesot lietots) un tad, kad nu nošu rullis nav bijis vajadzīgs, tas iebāzts drošajā vietā – zem mēteļa – tāpēc tās neaizpogātās pogas. Nekādu somu vai kabatu.
     Protams, arī Leipcigā ir arī viņa vārda nosaukta iela, kafejnīcas un kas tik vēl ne.
    IMG_3422 Nākamā bilde tapa Leipcigā, tieši pretī Tomasbaznīcai un Baha piemineklim.
     Starp citu, tikai šodien, jau kuro reizi (bet pēdējo šovasar) kopā ar kolēģiem ejot pusdienās uz netālo restorāniņu Zelta saule, ievēroju, ka tā uz ielas izlikto ēdienkarti tur Bahs… Pēc tam pamanīju arī priekštelpā pie sienas piestiprināto plāksni, kurā rakstīts, ka šajā namā uz muzikāliem pasākumiem pulcējušies muzikālās Bahu ģimenes pārstāvji.
     Var jau būt, jo tās 2 ēkas Arnštatē, pie kurām redzēju plāksnītes, ka tur Bahi dzīvojuši, atrodas tuvu un ir nelielas, kamēr šajā ēkā naktsmājas un ēdināšana esot pieejamas jau ļoti sen….
     Pielieku saiti uz nelielu Baham veltītu fotogaleriju. To veido bildes no dažādām pilsētām, tādēļ ieliku kopskatā redzamus starpvirsrakstiņus.
     Ar šo tad, šķiet, mans šīsvasaras Vācijas seriāls ir galā (ja vien piepeši kaut ko ļoti pastāstāmu neatcerēšos). Ceru, ka ceļš uz mājām nebūs stāstīšanas vērts, jo viss it kā zināms. Pēc kāda laiciņa sakārtošu fotogalerijas un saiti uz tām ielikšu Vācijas sadaļas pirmajā lapā.

Ilmenavas zilās debesis meklējot

ilmenauKad kārtējā darba nedēļa tuvojās beigām, sāku domāt ko darīt brīvdienās. Tā kā jutos kaut cik šejienes vilcienu un biļešu sistēmu izprotoša, nolēmu doties uz Ilmenavu. Tā ir pusstundas brauciena attālumā, Erfurtei pretējā virzienā, universitātes pilsēta, kas iedzīvotāju skaita ziņā nedaudz lielāka par Arnštati.

IMG_1762Ak, jā – kā jau pilsētas logo redzams, bez Gētes arī nekādi neiztikt. Ilmenavieši saskaitījuši, ka viņš savulaik te pabijis 28 reizes (!) un tad nu lepni āķē viņa vārdu klāt gan pie pilsētas saukļa, gan pie ēkām, kurās slavenais dzejnieks un valstsvīrs (pa vidu radošajam darbam Gēte bija apmēram ministra līmeņa darbinieks toreizējā Saksijas-Veimāras-Eizenahas hercogistē, kuras centrs atradās no manis netālajā Veimārā) uzturējies.

Ilmenavā ir arī Gētes muzejs un piefiksēts fakts, ka tieši šajā pilsētā viņš nosvinējis savu pēdējo dzimšanas dienu. Jā, ko tik visu precīzie vācieši nesaskaita. Bet nu jau gandrīz pietiks, galu galā šis raksts nav tikai Gētem veltīts. 🙂

Vēl šejienieši var lepoties ar to, ka Gēte ir uzrakstījis arī tieši Ilmenavai veltītu dzejoli (nav daudz tādu pilsētu, kurām jau senos laikos slaveni dzejnieki dzejoļus veltījuši). Tiesa gan, dzejoļa vārdus par “himmelblau” – zilajām debesīm ilmenavieši paši visādi pārfrazē (gan par “pelēkajām”, gan par “neesošajām zilajām”…), jo Ilmenava atrodas vēl pārsimt metrus augstāk par Arnštati un tuvējie mežainie “kalni” (737 m virs jūras līmeņa) labi pulcē un aiztur lietus mākoņus.

Sestdienas rīts atausa saulains. To skaidri zinu, jo pirms septiņiem saule uzbāzīgi iespīdēja manas istabas logā. Un kas gan var būt labāks par jauku ceļojumu labā laikā! – tā nospriedu un pirms deviņiem devos uz staciju, jo biju noskaidrojusi, ka mani interesējošais vilciens atiet 9.06.

Stacijā biju savlaicīgi, automātā nopirku biļeti (kasiera šeit nav, biļetes pērkamas tikai automātos – stacijā vai uz vietas vilcienā, maksā vienādi). Nopirku izdevīgo Hoperbiļeti – kad ir norādīti abi galamērķi, biļete derīga līdz pusnaktij un šajā maršrutā var braukt ar jebkuru vietējās satiksmes vilcienu, pa vidu iekāpjot un izkāpjot pēc vajadzības. Tas maksā 7,9 eiro. Zināju, ka mans vilciens aties no 1.perona un nesteidzīgi devos turp. Ieraudzīju, ka uz tablo ir norādīts, ka vilciens no “mana” perona aties 9,02. Skaidrs, mazliet agrāk. Lai nu būtu – es nodomāju un kāpu tik  iekšā precīzi pienākušajā vilcienā.

IMG_1682Braucu un tīksminājos par ļoti skaisto ainavu. Kad pienāca biļešu kontroliere, lepni sniedzu biļeti. Vispirms samulsa viņa, pēc tam es. Šis neesot tas vilciens uz kuru biļete nopirkta! Neejot uz Ilmenavu… Arnštatē no Erfurtes pienākušie vilcieni var doties vairākos virzienos. To nezinādama, un neiedomādamās, ka no tā paša perona vilcieni var atiet ar 4 minūšu starpību, kamēr pārējie ir tukši, es nebiju ietrāpījusi īstajā… Ko man tagad darīt? Biju skaisti braukusi jau kādas 25 minūtes un teorētiski 5 vien līdz Ilmenavai palikušas…

Kontroliere bija ļoti laipna un atsaucīga. Sacīja, ka man vajag izkāpt aiznākamajā pieturā, no tās doties atpakaļ uz Arnštati, un tad pēc stundas mēģināt tomēr ietrāpīt pareizajā vilcienā… Kā ar maksāšanu/biļeti par šo braucienu? Neko nevajagot! Izkāpšanas stacijā viņa pat vēlreiz pienāca pie manis. Tālākais notika raiti – “mūsējais nepareizais” vilciens sagaidīja “manu glābējvilcienu”, jo sliedes šajā posmā ir tikai vienas, un vēl pēc pusstundas biju atpakaļ Arnštatē.

IMG_1635Tā kā laipnajai kontrolierei bija taisnība, tad “lieko” stundu ļoti jauki pavadīju turpat netālu no stacijas noskatītā ceptuvē-konditorejā pie lielas baltas kafijas un siltas siera kūkas. Līdz manai dzīvesvietai no stacijas ir minūtes 15 ko iet – nebija vērts.

Vienā brīdī pat domāju, ka varbūt izvēlēties ledus kafiju – tik silts bija laiks. Arī vilcienā iekāpjot bija karsti un smacīgi…

Pa ceļam bija 2 “mazās pieturas” – skaļruņos tika paziņots, ka, ja kādam vajag izkāpt, lai spiež “stop” pogu. Pie stacijas vilciens piebremzēja, bet, tā kā neviens pogu nospiedis nebija un arī perons bija tukšs, tad traucāmies tik tālāk. Interesanti.

Meklējot info par Ilmenavu, es biju atradusi Rennsteigbahn jeb, latviskojot, kalnup traucošo vilcienu. To nu man vajadzēja izmēģināt! Un izrādījās interesanti. Nedēļas nogalēs 4 reizes dienā (ik pa 2 stundām) no Erfurtes uz Ilmenavu (ar pieturu arī Arnštatē) dodas vilciens, kurš it kā ir parasts, taču pēc Ilmenavas vēl pusstundu rāpjas augstāk šejienes mežainajos kalnos, paceļoties vēl gandrīz 300 m virs Ilmenavas un sasniedzot 747 m virs jūras līmeņa (sākumpunkts Erfurte esot 158 m, Ilmenava – 477 m v.j.l.). It kā jau nekas daudz (atgādinu – Gaiziņš ir uz pusi zemāk), bet priekš parasta dīzeļvilciena un ne-kalnos labi.

rennsteig

Arī te bija neliela atrakcija. Ja biļeti līdz Ilmenavai var nopirkt kā tepat augstāk rakstīju – parastajā veidā, tad uz šo pagarinājumu (Rennsteig) biļeti var nopirkt tikai vilcienā esošajā automātā (turp un atpakaļ – 5 eiro). Tā arī derīga līdz pusnaktij, jebkurā no tiem 4 augšup un lejup ejošajiem vilcieniem.

Lai mana braukāšana būtu vēl interesantāka, nākamajā stacijā pēc Arnštates, no 4 sākotnējiem vagoniem (patiesībā gan no tiem katram abos galos ir vadītāja vietas, tos laikam sauc par motorvagoniem), puse tika nodalīta nost – tālāk devās citā maršrutā. Man bija paveicies apsēsties pareizajā daļā, bet arī šeit gādīgi kontrolieri visus braucējus apstaigāja un pārjautāja, vai sēž pareizajā vilciena galā.

Augšup vilciens uzrāpās dūšīgi. Sākotnēji (kaut kad sen) šajā maršruta posmā esot bijis “zobvilciens”, taču jau pārdesmit gadus šo kāpumu spējot pievarēt parastie vietējās satiksmes dīzeļvilcieni. Visiem labi. Uz leju braucot gan visu laiku varēja just, ka tiek bremzēts.

IMG_1729Ko darīju “tur augšā”? Gandrīz sanāca, ka neko. “Manējais” vilciens devās atpakaļ pēc 15 minūtēm (par ātru), nākamais – pēc 2 stundām. Protams, jāpastaigā. Es esmu iepriekš dažādās valstīs (Slovākijā, Rumānijā) savā ziņā līdzīgās kalnābraukšanās bijusi, tālab cerēju, ka augšā mani sagaidīs ja ne sagatavota izklaide, tad vismaz plašas iespējas… Bet tā nebija. Sāksim ar to, ka laiks bija nomācies un stipri vēsāks (es biju ērtā bezroku blūzītē). Stacijā – kaudzītes ar bukletiem.

Vairums izkāpušo bija sagatavojušies tālākiem gājieniem vai velobraucieniem pa takām. Man tā kā derīgi izskatījās kādi divi 2-3 km virzieni (apļa taku vai kā tamlīdzīga nebija). Nu tad pa vienu arī pagājos. Bija jauki – nogāju zemāk uz nelielu omulīgu ciematu. Drusku pafotografēju tajā un pa ceļam un tad sāka līt. Minūtes 10-15 pagaidīju zem jumtiņa, bet tad sapratu, ka vilciens mani negaidīs un devos vien augšup – atpakaļ uz staciju.

Ja iepriekš biju papukojusies, ka neuzvilku siltāko polo kreklu, tad tagad biju priecīga – tas noteikti nebūtu ātri izžuvis, kā tas notika ar vieglo blūzīti, kad lietus tā kā mazinājās. Atgriežoties stacijā, satiku divas vējjakās satinušās dāmas, kuras purpināja par aukstumu (solīja 22 grādus, ir 12…). Mani ieraudzījušas viņas uzreiz pārstāja par savu sūro likteni un aukstumu sūdzēties. Bet jāatzīst, ka atceļa kāpums uz augšu man nāca par labu – kaut cik sasildījos.

Tagad man vilciens nemaz vairs nelikās ne karsts, ne smacīgs (un nebija jau arī). Drusku drebinājos, tam lejup braucot un nevarēju vien izlemt – vai man kāpt ārā Ilmenavu kaut mazliet apskatīt vai nē. Apmācies, brīžam līņā, es pati nosalusi… – ko jūs būtu darījuši? Uzvarēja skopule – ja jau biļete nopirkta, tad jāizkāpj vien laukā – kas zina, vai citu reizi gribēsies atkal tos 7,9 eiro tērēt, lai tikai uz Ilmenavu vien brauktu. Mierināju sevi, ka, ja uz perona būs briesmīgi auksts vai līs, tad sprukšu atpakaļ vilcienā.

IMG_1745Nebija briesmīgi auksts un tajā brīdī arī nelija. Tad nu stundiņu (līdz nākamajam vilcienam) pa Ilmenavu pastaigāju. Mājās pārrodoties un internetā “pārbaudot objektus” redzu, ka neatradu “kazu pieminekli” (tās ir redzamas arī pilsētas logo) un, protams, neaizgāju uz skatu torni, kas ir stundas gājienā no centra. Pārējais – ieskaitīts. Pilsēta atkal bija jauki skaista – kā jau šejienes senās mazpilsētas, kurām 2.pasaules karš laimīgi garām pagājis. Šo to sabildēju. Arī ekstravaganto ēku, kas vēsturiskajām stacijas būvēm pa vidu iespraukusies.

IMG_1761Šajā skarbajā bildē, kas tapusi pašā Ilmenavas vēsturiskajā centrā redzams kauna stūrītis. Tas atrodas pie vēsturiskā rātsnama un tirgus laukuma – tolaik visdzīvākajā un svarīgākajā pilsētas vietā. Tur agrāk esot važās ieslēgti un citiem par biedinājumu visiem pilsētniekiem atrādīti dažādi pārkāpēji. Jā…

IMG_1748Garām ejot nobildēju arī šķidro mērītāju. Tas ir universitātes dāvana pilsētai – viens no zilajiem stabiņiem rāda laika plūdumu, otrs – temperatūru.

Jā, labā laikā, te varētu kaut vai visu dienu nobumbulēt (ieskaitot pasēdēšanu kafejnīcās), un, ja būs kāds pasākums vai cits iemesls, uz Ilmenavu labprāt aizbraukšu (ar jaku somā), bet vienkārši tāpat – nez vai.

Kas mani sagaidīja Arnštatē? Protams – saulīte! Un tumšie mākoņi virs tālumā vīdošajiem Tīringas mežiem, no kuriem atgriezos. Ja sākumā gāju ātri, jo vēl nebiju atsilusi, tad gājiena beigu daļa jau bija laiska – vakara siltumu izbaudot.

Steidzīgie caur šo saiti var acis pie GooglePhotos automātiski izveidotā pusminūtes video acis pamielot, nesteidzīgajiem lai tiek saite uz fotogaleriju.

 

330 gadi biznesā un …

IMG_0193     Jā, skaitli virsrakstā es uzrakstīju pareizi – sestdienas velobrauciena pēdējā – ceturtā – pietura bija Šelhornu ģimenei jau 330 gadus piederošs krodziņš.

Mūs uzņēma bildē redzamā Beatrise, kura ir jau nezkurās paaudzes pārstāve, jo krodziņš šajā ģimenes īpašumā esot jau kopš 1676.gada! Iespaidīgi. Līdzīgi kā iepriekšējā ēstuvē, arī te strādā arī vēl citi ģimenes locekļi, ne tikai Beatrise. Ir arī daži algotie darbinieki.

Smukajā bukletā ir pa gadsimtiem īsi pieminēts kas un kā, bet to nepārstāstīšu, interesantas vēsturiskās nianses ir trīs:

  • jau kopš pirmsākumiem viņi piedāvājuši pašu gatavotu mājas vīnu no āboliem un citiem augļiem;
  • IMG_02011901.gadā Francs Šelhorns, par godu biznesa 225 gadu jubilejai, pasūtījis bildē redzamo ēkas pagrabā iebūvēto ar kokgriezumiem rotāto mucu ābolu vīna glabāšanai. Tās tilpums – 20 tūkstoši litru! Muca, protams, taisīta uz vietas – iekšā pagrabā – un darbs paveikts gada laikā. Tas tik ir atvēziens un pamatīgums!
  • krodziņš pastāvējis ar VDR laikos! Un tas nu tiešām ir kas īpašs. Bukletā ir rakstīts tā: būtisku problēmu nebija līdz 1967.gadam, bet tad valdītāji nolēmuši, ka pat VDR versijā sociālisms un privāts restorāns nav savienojums. Atļāvuši turpināt tikai mazveikaliņa darbu. Taču 1977.gadā nācies slēgt arī to, jo privātiem veikaliem atļautais preču klāsts bijis tik niecīgs, ka nav bijis vērts. Tiklīdz tas atkal bija iespējams – 1990.gadā Šelhorni atkal atvēra krodziņu un pašdarinātā augļu vīna tirgotavu.

Pirmajā bildē redzamā Beatrise vada biznesu, pati arī ir viena no apkalpotājām un vienlaikus viena no labākajām Vācijas bārmenēm: nezcikārtēja vietējo un Vidusvācijas sacensību uzvarētāja, bet 2007.gadā ieguvusi arī Vācijas labākā bārmeņa titulu! Uz jautājumu par to, kādēļ šajā arodā ir tik maz sieviešu, viņa atbildēja lietišķi: darba režīms grūti savienojams ar ģimeni: kurš vīrs gribēs, ka sieva pa naktīm nav mājās, ko bērni sacīs, ja vakaros mammas nav… Beatrisei gan to visu izdodas savienot. Viens no iemesliem varētu būt tas, ka no vairākām ēkām sastāvošais komplekss pieder ģimenei, viņi paši tur dzīvo. Arī mūsu tikšanās laikā dēliņš diezgan aktīvi “asistēja” gan no augšstāva galerijas komentējot, gan ik pa brīžam “neatliekamās darīšanās” pie mammas pieskriedams. 🙂

IMG_0196.jpgKrodziņa interjers, kā to varēs redzēt galerijā, ir visnotaļ eklektisks. Daļēji pie vainas ir vāciešu pamatīgums – ir lietas, kas tiek uztaisītas tik pamatīgi, ka no tām tikt vaļā vai pārtaisīt ir grūti un dārgi. Piemēram – lielākajā telpā ir visnotaļ savdabīgais “grotas stils”- kaut kad tāds esot bijis modē un uztaisīta tik bieza pamatīga apmetuma kārta, ka tā tā arī atstāta. Brīžam (kā patlaban), tas šķiet diezgan stilīgi, brīžam, sacīja Beatrise, nevienam nepatīk, bet ir jau vēl citas telpas… Jaukā laikā viss notiek omulīgajā iekšpagalmā. Darba laiks interesants – no 17iem, svētdienās un pirmdienās slēgts. Protams, ja rīkojamas kādas svinības, var arī citā laikā. Ko biznesa dēļ neizdarīsi, saka Beatrise, bet gadsimtu pieredze ļāvusi krodziņam noturēties tieši ar šādu darba laiku. Tiek piedāvāti ar 4 nesen izremontēti brīvdienu dzīvokļi.

Ar darba laikiem ēdināšanas iestādēm šeit vispār ir interesanti. Daļa krodziņu strādā līdzīgi – vakaros. Ir arī virkne kafejnīcu, kas strādā no kādiem 11iem līdz 18iem. Tad ir rīta-pusdienu ēstuves, kas strādā no kādiem 8iem līdz 14iem. Šodien gāju garām maiznīcai-konditorejai, kas ir atvērta no 5iem (!!!) līdz 18iem. Daudzas nestrādā svētdienās. Redzēju arī vienu turku ēstuvi, kas strādā visas dienas no 10iem līdz 22iem – vietu ar tik garu darba laiku nav daudz.

Bet nu atpakaļ pie tukšās mucas. Jā, jā – tukšās. Pirmo reizi lielā muca esot tukša un, pārskatāmā nākotnē vairs netikšot piepildīta, mazliet skumji teica Beatrise. Kāpēc tā? Mēs esam pieraduši sūdzēties, ka viss ir slikti un viss ir dārgi, un bagātā Eiropa mūs nesaprot, ka viņiem nezinkādas subsīdijas, ka tur jau gan viss ir labāk un vienkāršāk, taču tā nav vis. Ābolu un citu augļu vīna darīšana pārtraukta, jo cilvēku darbs audzējot, vācot, transportējot un vīnu darot ir kļuvis par dārgu. Jo vairums vāciešu nav ar mieru strādāt nodokļus apejot, Beatrises ģimene arī, un tāpēc muca tukša. Viena no mūsu ekskursijas dalībniecēm saskuma, jo viņa vairs nedzīvo Arnštatē un bija domājusi kādu pudeli vīna nopirkt, bet pārdošanā neesot vairs nevienas…

IMG_0226Protams, ģimene turpinās krodziņa biznesu. Jautājām, kāds (pašdarināts ābolu) vīns nāks vietā un Beatrise atbildēja – neviens! Jo viņai neviens nešķietot tik labs, ka būtu vērts. Lai nākot pie viņas uz kokteiļiem, jo tā ir viņas īpašā specialitāte – kā jau titulētai bārmenei. Mēs arī tikām cienāti ar galerijā kādā bildē redzamo skaisti sarkano dzērienu – daudz ogu, mazliet dzirkstoša vīna un daudz ledus. Bija garšīgs un ļoti atspirdzinošs.

Gan jau pamazām uzrakstīšu par to,  kādi vēl biznesi Arnštatē ir, pagaidām tikai teikšu, ka paralēli ar ārkārtīgi skaistām rūpīgi koptām ēkām mijas arī ne tik uzturētas vai pamestas (tās gan ir mazākumā, piemēram – bijušais kinoteātris). Ik pa gabaliņam redzamas arī izīrējamas ofisu un veikalu vai kafejnīcu telpas. Bizness nav viegls arī Vācijā!

Ar to nu “seriāls” par pagājušās sestdienas velobraucienu pie šīspuses uzņēmīgajām sievietēm ir galā. Pielieku arī saiti uz Beatrises krodziņa fotogaleriju un saiti uz krodziņa mājas lapu.

 

 

 

Vēl daži ekskursijas iespaidi

Kas palicis ārpus lielajiem stāstiem, bet man tomēr likās pietiekami interesants vai svarīgs, lai vēl būtu uzrakstāms? Vairākas lietas, kuras varēsiet redzēt arī pievienotajā “ainiņu” galerijā:

    • par krāšņajiem dabas skatiem jau rakstīju. Galerijā būs arī vēl dažas bildes – kvalitāte kā nu kurai, bet nevarēju  nenobildēt. Vienā ir arī kārtīgs serpentīnlielceļš redzams;
    • IMG_6532ļoti tradicionālās arhitektūras ir maz. Blakus senām un vidēji senām ēkām ir arī jaunas. Ekstramodernu nav daudz, bet nesaprotami lielas dažos lauku ciemos ir. Kad jautāju saviem grupas biedriem, kāpēc tā, tipiskākā versija bija: daudzi strādā ārzemēs, sapelna naudu un tad ar šīm milzu mājām to parāda. Pāris ciematos ēkas bija vēl pat arī dīvainā stilā (bet savā ziņā līdzīgas – lai var sacensties), ne vien gigantiskas;
    • IMG_6559jau iepriekš rakstīju, ka man patīk glītās un izrotātās ēkas. Ja Banatā tās ir pārsvarā ar jugendstila rotājumiem, tad mūsu izbraukātajā valsts ziemeļu un centrālajā daļā tie ir tautiski ģeometriskie motīvi. Sevišķi krāšņas ēkas bija Moldāvijas apgabalā (līdzbraucēji sacīja – turienieši esot īpaši strādīgi). Te pielieku attēlu, kur redzams, ka pat domes ēka (primarie) ir ar rotājumiem, kaut skaidri redzams, ka ne ļoti sen būvēta;
    • IMG_6716Rumānijas ziemeļdaļas iedzīvotāju skaistuma mīlestība un rūpība redzama pat tik prozaiskos veidojumos, kā lietus ūdeņu notekas – nereti arī tās bija skaisti veidotas. Interesanti, ka mani līdzbraucēji tās praktiski nepamanīja (uzskatīja, ka tas nav nekas īpašs), bet man gan ļoti patika – tās bija visai dažādas un redzamas gan pie jaunām, gan vecām ēkām, gan privātām, gan dievnamiem – kur nu kuru reizi. Pašai mazliet žēl, ka tikai viena nobildējusies, jo redzēju krietni vairāk;
    • klostertūres stāstā rakstīju par senajiem dievnamiem ar freskām uz ārsienām, bet rumāņiem tādus veidot patīk joprojām – redzējām vairākus ar dažādaIMG_6722 veida āra rotājumiem. Ir jau krāšņi, bet par to vai šie turēsies 4 gadsimtus, gan nebūt neesmu droša – nav lielo pārkaru un vietumis tie jau krietni pabalējuši. Ja tradicionālie rumāņu pareizticīgo dievnami iekšpusē ir ārkārtīgi grezni, bet patumši, tad man patika arī vairāki redzētie jaunie (parasti citu virzienu), kas gan no ārpuses ir ļoti dažādi, gan viegli un gaiši iekšpusē (galerijā mazliet ir);
    • IMG_6537Maramurešas mazpilsētiņā Moisejā (tā atrodas netālu no vilcieniņmiesta)  ir arī pašiem savas Lieldienu salu skulptūras – kāds ungāru izcelsmes rumāņu tēlnieks izveidojis piemiņas vietu 2.pasaules karā nogalinātajiem šejieniešiem un tā nu šie īpatnējie skumjie un raudošie veidojumi no augšas noskatās uz pilsētiņu. Memoriāls ir redzams no ceļa;
    • zirgsjā, laukos brauc ar vienkāršākām un mazliet vecākām mašīnām kā Timišoarā, bet nebūt nav tā,
      ka zirgi ir galvenais transports, bija vajadzīga veiksme, lai tos kadrā iedabūtu (speciālie tūristiem domātie neskaitās). Kalnos redzējām lielus aitu ganāmpulkus, ciemos arī pārējos lopus – no govīm un kazām līdz vistu un zosu pulkiem;
    • IMG_6921Tā vien šķiet, ka Latvijā neviens pasākums, kurā kaut ko tirgo vairs nav iedomājams bez piparkūkām. Šeit tik masveidīgu piparkūku invāziju neredzēju, bet toties redzētās bija sarkanas! Kāpēc tā? Nezinu, bet izskatījās interesanti, jo citādi sarkanā krāsa te nekur īpaši nedominē.

Pielieku saiti uz nelielu fotogaleriju ar ainiņām, kas bez šī stāstiņa bija palikušas ārpus apraksta.

Ēnas medības

sunAtzīšos uzreiz – esmu saules, gaismas un siltuma cilvēks. Latvijā šo man bieži pietrūkst, tālab arī praksei izvēlējos dienvidu zemi. Tiesa gan, ja Latvijā šie ir īslaicīga laime (jūsu karstums, kā lasu internetā, jau esot projām, būšot auksts un lietains), tad šeit tie ir pastāvīgi partneri, ar kuriem jāmācās sadzīvot. Un es mācos arī, jo līdz šim dienvidos dzīvojusi neesmu (īsie izskrējieni pēc Ēģiptes saules tad, kad Latvijā ziema, neskaitās). Pagaidām veiksmīgi, no bērnišķīgās ziemeļnieku kļūdas – apsvilināšanās saulē pirmajās dienās izvairīties man ir izdevies. Tiesa gan, līdz peldkostīmam vēl tikusi neesmu.

Normāla vasaras gaisa temperatūra te ir ap 30 grādiem, šonedēļ ir ap 38 (naktī nenokrīt zem divdesmit ciktur) un tam ir savas konsekvences. Piemēram, esmu jau rakstījusi, ka manā istabiņā saule iespīd kādos 8.20. Un iespīd tik stipri, ka pat ar aizvērtām žalūzijām, pēc deviņiem īsti elpot vairs nav iespējams – jābēg uz kādu vēsāku vietu. Taču, par laimi, tā ir tikai rīta saule, kas iespīd tieši. Pēcpusdienā pārrodoties var vismaz atvērt žalūzijas – lai karstais āra gaiss sajaucas ar karsto iekšējo. Ne par kādu svaigu vēsumu te nav runas, to dabūšu rudenī Latvijā. Logs pilnībā atvērts stāv visu diennakti. Pat tik nesvīstošam cilvēkam kā man, duša kādas 2 reizes dienā ir nepieciešamība.

Labākā patlaban atrastā patvēruma vieta ir bibliotēka – tur ir jauki kondicionēts gaiss. Tiesa gan, ne visur vienādi. Lasītavai un darbam ar datoriem atvēlēts plašais 4.stāvs ar milzu stiklojumiem (ieskaitot jumta logus) un lieliskiem skatiem uz pilsētu. Es esmu izmēģinājusi vairākas vietas, līdz nobāzējos ēnainā stūrītī, kur nav skata, bet ir jauks kondicioniervēsums. Vienudien sēdēju pie lielā stiklojuma ar superkolosālu skatu uz jau iepriekš minēto moldāvisko katedrāli, bet, kad saule caur jumta logu man pastiprināti pievērsās, dabūju mukt. Labi, ka te neierobežoti dabūjams atdzesētais “muciņūdens”.

Mana sistēma patlaban darbdienās ir tāda, ka ap deviņiem dodos uz bibliotēku (tik lēni, cik vien iespējams, lai galā nenonāktu slapja. Progress ir – daži cilvēki jau iet ātrāk par mani!). Patlaban esmu iemanījusies brokastot īsi pirms iešanas un kaut ko uzkožamu paņemt līdzi pusdienām, jo gājiens pa karsto sauli tieši virs galvas uz kādu no ēšanas vietām 38 grādos būtu neprāts. Tā nu jaukajā klimatā dzīvojos līdz četriem, pieciem, kad saule ir zemāk un parādās ēnas. Tad var kaut kur doties. Visbiežāk – atpakaļ uz istabiņu, atvilkt elpu. Tad vakarpusē varu pasēdēt pie klēpjdatora rakstot emuāru vai ko citu, kam vajag latviešu burtus (bibliotēkas datoru uz tiem neesmu pierunājusi, bet klēpjdatoru līdzi stiept mugursomā negribas).

shadowPar ēnu ir īpašs stāsts un man vēl joprojām patīk skatīties, kā pa plašu ietvi cilvēki pārvietojas īpatnējās trajektorijās – no vienas ēnas līdz otrai, kur tā ir. Vai reizēm iet gluži vai “pielīmējušies” sētai vai kādam citam ēnas “avotam”… Pirmajā dienā skatījos: ieliņai pa vienu malu ir skaista ietve, bet gar otru nez kādēļ taciņa iemīta. Kurš gan pa to iet? Tagad zinu – es arī, no rītiem. Jo – no rīta tajā pusē sēta met patīkamu ēnu. Atpakaļ nākšana notiek pa otru pusi – tur ēna ir pēcpusdienā. Saviem pastāvīgajiem maršrutiem jau zinu kā jāiet rīta un kā vakara pusē, kad un kur nelīdz nekas.

shady-placeDienā dedzinošā saule stundām ilgi karājas tieši virs galvas. Tad  ēna ir tikai zem lielajiem kokiem (tālab Timišoarā  ir daudz skaistu vecu parku un lielu koku gar ielu malām) un zem kafejnīcu terašu jumtiņiem. Šeit pirmo reiz redzēju, gan ventilatorus, kuri “izspļauda” ūdeni, gan kafejnīcās savilktas caurulītes ar caurumiņiem, kas arī periodiski visu “nomiglo” ar sīkiem ūdens puteklīšiem. Ļoti patīkami. Kafejnīcu logos ir uzraksti, kas mēģina apmeklētājus ar kondicionēta gaisa apsolījumu ievilināt.

aizsargzaluzijasAp daudzām vecajām privātmājām ir tik lieli “ēnas koki”, ka nekas cits laikam īsti neaug un/vai nešķiet svarīgs to īpašniekiem, ka tikai ēna. Daudzviet veco skaisto ēku logiem ir pamatīgas (koka?) ārējās žalūzijas – aizsardzībai no saules.

Nu jā, vēl palika vējš. Latvijas versijā “vējš” nozīmē “vai tik tūliņ nebūs auksti”. Šeit iepazinos ar “karstu vēju” un tā arī vēl neesmu tikusi skaidrībā, vai tas ir labāk nekā vienkāršs karstums.

Kā cilvēki ģērbjas? Visvisādi. Daļa (studenti paliek studenti) – maksimāli īsos, vieglos un caurspīdīgos apģērbos, daļa “nezaudē cieņu” nekādos apstākļos un pat šorīt (virs 30 jau no paša rīta) staigā garās džinsu biksēs. Līdz divdesmit-lieliem grādiem, no rītiem cilvēki vilka jakas ar garām piedurknēm. Man ir tā, ka Latvijas normālie T-krekli te un tagad šķiet nenormāli biezi. Esmu laimīga par šopinga dienā nopirkto vieglo, bet ne caurspīdīgo blūzīti – tajā jūtos vislabāk.

Un, ja jau ģērbjas nost, tad var ādas toni apskatīties. 🙂 Priekš manis pārsteidzoši daudz šķiet man līdzīgu “neiedegošu baltādaino” – kādi 15% noteikti. Tad ir daudz “iedegošu baltādaino”, kas ir smuki brūngani iesauļojušies un mazlietiņ tumsnējāku ļaužu – kopā viņi  ir absolūti absolūts vairākums. Mati brūnīgi, mirdzoši melnu nav daudz, apmēram tikpat, cik pagaišo. Romu un/vai  citu tiešām tumšākas ādas krāsas cilvēku te ir ļoti maz (varbūt ap 10%). Jūtos tiešām vairāk kā “bijušajā Austroungārijā” nevis kā iedomāti tumsnējā Rumānijā. Augumā gan viņi pārsvarā ir vismaz galvastiesu par mani mazāki.

Pie kā noved pārmērīgs čaklums

Šorīt pamodos no tā, ka saule iespīdēja tieši acīs – iepriekš te tā nav bijis. Tad nu meklēju rokā pulksteni. Nu ja – līdz pusdeviņiem vēl nekad iepriekš nebiju nogulējusi. Tagad zināšu – saulainā rītā ilgāk nav iespējams, jo tā saule. Tagad sēžu savā hosteļa istabiņā, vēl apdomāju šodienas plānus un rakstu šo, jo vakar vakarā beidzot tiku pie kabeļinterneta. iPads un telefons gan joprojām pārtiek no “gadījuma wi-fi”.

Jau pirmdienu iesāku ar garām darba stundām bibliotēkā, apmēram tāpat (tikai  līdz kādiem pieciem) turpināju arī vakar. Bet nu labi – savu “mājas darbu” rumāņu kolēģiem pabeidzu un nosūtīju – darbs padarīts un ap sirdi labāk palika. Tagad lai viņi buras cauri tām 6 lapām un ieskatās literatūras sarakstā, pēc kura tā ilgojās. Redzēs, kad un ko atbildēs, par ko tālāk vienosimies. Tikmēr es no viņiem esmu brīva. 🙂 Pie viena man radās jautājums maģistra darba vadītājai, ko arī aizsūtīju un zibenīgi saņēmu atbildi – tas bija super.

Ko darīt ar pēc smaga darba iegūtu brīvību? Tā kā pēcpusdiena bija patīkama, jo mazliet mākoņaina, bija skaidrs – pēc tās trakās sēdēšanas jāiet pastaigāties. Izmetu mazu lociņu pa pilsētas centrālo daļu (vēl jau ir kādas vietas, kur neesmu bijusi) un pati tīri vai bēdīgi nodomāju – nē, mājās iet vēl par ātru, vajadzētu vēl kaut ko un nogriezos pa citu ielu. Biju nodomājusi nonākt pie paralēlā tilta pāri Begas kanālam (bibliotēka un studentu pilsētiņa ir vienā pusē, pilsētas centrs otrā, tilti pilsētas ietvaros ir vismaz astoņi). Gāju gāju, pa plašo ielu, bet tilta nav. Taču iela joprojām liela (divas joslas uz katru pusi ar zālīti pa vidu, cilvēki un mašīnas kaut kur dodas, nu tad es arī… Un tā diezgan ilgi, vairāk kā pusstundu. Pamazām gan aizvien skaidrāks kļuva, ka virziens nav gluži tas, ko gribējās. Kartes man līdzi nebija, bet griezties un iet atpakaļ to gabalu arī negribējās… Visu laiku nepameta doma: bet vai tad te kaut kur nebūtu jābūt tirgum? Kad tiešām grasījos griezties atpakaļ, bija krustojums un tirgus!

tirgusPielieku bildīti, tajā kaut cik redzams īpatnējais tirgus jumts – pēc tā arī atpazinu. Aiz priekiem nopirku kilogramu ne-saldo ķiršu (lielāki par mūsējiem un ne tik skābi, bet nav izteikti saldi) par 80 centiem (milzonīgi saldie maksā mazliet zem 2 eiro) un glīti pa kanālmalas promenādi  čāpoju mājās (minūtes vēl 40).

Kad pārrados, bija astoņi – laba pastaiga teju 3 stundu garumā man bija izdevusies. Tā jau ir – kad galva nestrādā, strādā kājas. Paskatījos kartē – tā iela iet pa gabaliņu paralēli kanālam (nu tā, lai šķērsielās kanālu neredz) ārā no pilsētas. Ja es nebūtu pazinusi tirgus krustojumu un tur nogriezusies, būtu varējusi iet vēl ilgi… 🙂

Rezultātā miegs nāca labi un tagad domāju, ko darīt ar šodienu. Laikam jau prātīgākais būs dienas karsto daļu atkal pavadīt bibliotēkā (vienu interesantu analīzi gribas vismaz iesākt) un tad kaut kur paēnā baudīt vakaru.

hostelLai, jums, lasītājiem, būtu kam acis piesiet, ielieku vēl divas internetā atrastas bildes: tā izskatās mūsu “Alea Studentilor” – diezgan garā no 3 posmiem sastāvošā (jo to šķērso 2 lielas ielas) studentu ieliņa, pa kuru mašīnas nebrauc.

Pirmajā – starp studentu korpusiem bez bodītēm. Apmēram tādā ēkā arī es dzīvoju, to ir pāri 20, vairums atjaunotas/siltinātas.

Otrajā jau redzams kaut kas no mūsu bodīšu un kafejnīcu mudžekļa – ir šikākas, ir vienkāršākas un ir pavisam mazas (un dažas arī noplukušas) būdiņas neaptveramā daudzumā.

veikalini

Kad cilvēks plāno, Dievs smejas (un Continental piebalso)

Jā, tieši tāds ir visīsākais manas sestdienas raksturojums. Bet iesākšu ar piektdienas vakaru. Kad biju uzrakstījusi un publicējusi piektdienas stāstu, lietus bija pārstājis – bija silts un jauks vakars. Nospriedu, ka jāiet izmest vēl kādu loku pa pilsētu nebijušā virzienā. Tā arī darīju. 
  Cauri pilsētai vijas Begas kanāls un tā abās pusēs ir daudz parku un atjaunotu promenāžu. Daļu no tām jau esmu “apguvusi”, bet vēl būs kur iet arī citreiz. Vakar izstaigāju tiešām lielo un interesanti (ne pārbagāti) aprīkoto Bērnu parku un tad devos pāri ielai uz Rožu parku. 

Tas bija manējais! To smaržu!!! Jāatzīst gan, ka mēs Latvijā esam daudz pedantiskāki dārzu kopēji un ravētāji, bet tā vien šķiet, ka te viss aug un zied puslīdz pats no sevis un rūpīgai ravēšanai un tādām lietām neviens īpašu uzmanību nepievērš.  

Parkā ir arī estrāde, kurā mēdz notikt dažādi pasākumi un koncerti. Patlaban uz visiem stūriem ir plakāti, kas vēsta, ka 31.jūlijā Rožu parkā būs somu rokgrupas HIM koncerts (“raudamais roks” – tā laikam saucās viņu stils, atceros šo grupu, jo tā bija populāra manu dēlu tīņu gados un arī pašai tīri labi patika). Nu redzēs, varbūt sanāks aiziet.

 Pilsētā ir daudz interesantu… – nesaprotu kā – par grafiti jeb jau par sienu gleznojumiem tie jāsauc? – drusku traki, bet labi izpildīti un ļoti atšķirīgi. Interesantākos pamazām bildēju, kādreiz uztaisīšu atsevišķu galeriju.

Sestdienas rīts atnāca saulains un karstu dienu sološs (jau deviņos bija ap 20 grādiem un zilas debesis). Nospriedu, ka jādodas kādā “pārgājienā”. Vakar kafejnīcā pētīju GoogleMaps un izlēmu aizčāpot uz Brīvdabas muzeju (mazliet vairāk kā stundas gājiens), pie viena arī pilsētas to pusi paskatoties. Nu, no pilsētas nekas ļoti īpašs tur nebija – nolaistas un ne tik nolaistas “veco labo laiku” ēkas jaucas ar sociālisma ēras betona briesmoņiem, līdz nonācu pie glītas un labi uzturētas industriālās ēkas – Continental riepu rūpnīcas (sveiciens tiem, kuri saviem autiņiem šīs “apāvuši”). Tā pozitīvi izcēlās apkārtnē un es pat nodomāju, ka feina gan tā firma…  

 Tā es varēju domāt minūtes 15 – līdz nonācu Brīvdabas muzejā. Vārti vaļā, bet kaut kas tā “interesanti aizdomīgi” tur izskatījās – tā kā plakātu kaudzes sarullētas, plastmasas galdi tiek stiepti iekšā… Apstājos, grozīju galvu, līdz ieraudzīju sargu un viņš mani. Jautāju – vai ir atvērts (darba laiku nekur neredzēju) un saņēmu atbildi, ka nē – slēgts. Jo Continental uz šodienu noīrējuši visu teritoriju savai ballītei. Te nu bija labais Continental… Es laikam izskatījos bēdīga (nu jā – stundu nākusi kājām saulainā dienā) un sargs man ieteica aiziet turpat mazliet tālāk uz ZOO – tas esot vaļā. Kur likties, aizgāju arī. Ieejas biļete maksāja 60 centus un arī skatāmā bija tieši tik daudz – daži lāči, 2 stirnu/lamu veidi, vēl daži štruntiņi un putniņi… Apstākļi dzīvniekiem tikpat šauri un slikti kā Kišiņevas ZOO. Nē, nu apmeklētājiem jau labi – tik mazā laukumiņā dzīvnieks vienkārši nevar paslēpties (nu labi, meža kaķim tas bija izdevies – viņu vienīgo tajā nezāļu mudžeklī neieraudzīju), bet mani laikam doma par kaut kādām dzīvnieku labturības (un manām estētiskajām) prasībām ir iesēdusies pārāk dziļi. Es vairs nevaru iet uz “jaunattīstības” valstu ZOO. 

Viena lieta gan bija savdabīga. Pulkstenis rādīja desmit un biju apmēram vienīgā apmeklētāja (labi, ka kasieris jau bija darbā). Man tiešām bija sajūta, ka tie dzīvnieki mani vēro vismaz tikpat, cik es viņus. Pie tam – es jau varu vienlaicīgi uz vienu skatīties, kamēr tajā mazajā teritorijā uz mani brīžam lūrēja vai pakaļ skrēja (kā emu, protams, sava žoga ietvaros) pat vairāki. Dīvaini un drusku sirreāli. Patīkami jau bija, ka dzīvnieki aktīvi (laikam tas tāpēc, ka vēl rīts), vienīgi jenots saritinājies saldi gulēja. Viņš tā arī nezina, ka es biju turp aizgājusi. 🙂

Vai vēl citreiz mēģināšu iet uz Brīvdabas muzeju? Nezinu, ja nu būs kādi pozitīvi vilinoši iemesli, jo, cik redzēju pāri žogam, tur viss ir krietni maziņāks un vienkāršāks nekā attiecīgajā mūsējā. 

Atceļā jau bija krietni karsts. Mēģināju ieraudzīt, kurā pusē ielai vairāk ēnas un izlēmu iet pa citu maršrutu. Un tas izrādījās pareizi (mans tēvs būtu teicis: “nebēdājies, Jēzus dos klimpu!”), jo nejauši atradu tirgu – uz to savos klaiņojumos biju cerējusi jau no pirmās reizes, jo allaž aizmirstas vietējiem uzprasīt. Tās svaigo augļu un dārzeņu kaudzes!!! Cenas? Īsie gurķi (to gan nav daudz) un dzeltenā konusveidīgā paprika – ap 40 centiem kg, tomāti no 40 mazliet uz augšu (jo dažādi veidi un izmēri). Patlaban ir ķiršu laiks, tie maksā zem 1 eiro, sākas aprikozes, pagaidām dārgas – ap pusotru eiro. Bet – cik gardas! Nopirku arī brinzu (viņu gaumes svaigo sieru) un nu baudīšu “mājas” pusdienas un vakariņas un …, uz kafejnīcu vien pēc kafijas interneta nolūkā aizstaigājot. Feins tirgus, vienīgi patālu – vismaz 20 minūšu gājiens un pavisam uz pretējo pusi maniem ierastajiem virzieniem. Būtu labi, ja izrādītos, ka kaut kur tuvāk ir kāds mazāks “kvartāla tirdziņš” – laiks rādīs. Moldova mani šajā ziņā izlutināja – tur tāds bija pāri ielai.

Kad atnācu, kādu brīdi vienkārši slinkoju istabas vēsumā, tagad aiziešu “internetā paganīties” un gan jau vakarā atkal kādu līkumu pa pilsētu izmetīšu. Par svētdienu īpašu plānu vēl nav, bet gan jau… Ar nopietnajiem darbiem ņemšos pirmdien pie bibliotēkas lielā datora.

Darb-piektdiena

Tā kā esmu tikusi pie iPadam ērta interneta komplektā ar labu kafiju, uzrakstu arī šodienas/piektdienas stāstu.

Nu labi, nebiju tik traka kā solījos, Rektorātā ierados kādos 8.25. 🙂 Bet arī tad, visas citas darbinieces jau bija, izņemot “manējo”. Toties pārliecinājos par to, ka katram mākonim ir zelta maliņa. Kolēģes un pat priekšniece kautrīgi aizbildināja Loredanu, ka brauciens uz Bukaresti esot mokošs (6 stundas ar savu auto vai kādas 11 ar nekomfortablu vilcienu un izrādījās, ka Loredanai šoreiz  ticis otrais) un tālab viņa kādu mirkli kavēšoties… Tad nu laiku īsinot vispirms tiku pie nelielas ekskursijas pa skaisto ēku (ārskats ir iepriekšējā stāstā).  To kompānija Lloyd būvējusi ap 1900-to gadu ofisa vajadzībām. TPU te saimniekojot kopš 1946.gada. Cik nu līdzekļi ļaujot, tik ēku uzturot un remontējot, bet nekādas lielās brīvības nav arī no otras puses – ēka ir arhitektūras piemineklis. Vēl līdz neilgam laikam te bijušas arī dažas fakultātes, tagad palikusi tikai administrācija. Augšējā bildē redzama mazā senāta zāle – tā ir mūsdienīgi aprīkota, ar kādām 60 sēdvietām, te notiekot sanāksmes, doktora darbu aizstāvēšanas un nelielas konferences.  

Otrajā redzama īsteni “vīniski” greznā lielā senāta zāle (līdzīgi grezns ir foajē). Tajā notiekot vissvarīgākās sanāksmes. Pēc Austroungārijas impērijas sabrukšanas, šajā zālē savulaik esot pieņemts  arī Banatas apgabala lēmums par pievienošanos Rumānijai (pārējie varianti: kaimiņvalstis Ungārija un Serbija). Vispār jau pats pilsētas nosaukums ir ungārisks – radies no netālās upes Timišas, taču iedzīvotāju vairākums te vienmēr bijuši rumāņi. 

Atgriežoties no mazās ekskursijas, izrādījās, ka Loredanas joprojām nav. Tad jauki parunājāmies ar nodaļas vadītāju profesori Liu (jeb vajadzētu rakstīt – Liju?) Dolgu – viņa inženierzinātņu studentiem māca telpisko zīmēšanu/modelēšanu vai kaut ko tādu. Arī viņi mokās ar tādām pašām problēmām, kā Latvijas augstskolas: patlaban ir demogrāfiskā bedre, inženierlietas studēt nav viegli, lai dabūtu valsts finansējumu, jāuzņem daudz studentu un pēc tam pašiem jāmokās ar vājākajiem, tos visādi motivējot un mēģinot noturēt (nauda, nauda…). Specifiskas atšķirības ir divas: 1) tā kā te ir diezgan daudz ražotņu, jaunieši  un arī darba devēji lielā mērā dodot priekšroku ātrāk iegūstamai tehniskajai profesionālajai izglītībai. Mūsdienās jau inženieri lielā skaitā ārzemju meitas uzņēmumiem/ražotnēm nav vajadzīgi, jo viņi mēdz būt prasīgi un dārgi. 2) Timišoarieši jau kādus gadus cieš no tā, ka ārvalstu uzņēmumi pārceļ ražošanu uz vēl lētākām valstīm (tālo Ķīnu vai kaimiņzemēm Ukrainu un Moldovu)…  Un tad atkal tehniķi spējot labāk  un vieglāk atrast darbu nekā inženieri. Skarba realitāte. Mēs Latvijā joprojām skandinām, ka inženierus dikti jau nu vajag, bet vai tā tiešām ir?    

Mazliet pastāstīju par Vidzemes augstskolu, iedevu anglisko info lapu un latvisko bukletu un vienojāmies, ka kaut kad vēl satiksimies parunāties.. 🙂

Tad jau bija klāt arī Loredana (9.30) un ar viņas auto devāmies iepazīties ar manu “īsto” prakses vietu – Ražošanas un transporta vadības (menedžments taču!) fakultāti. Fakultāte ir mazākā, bet arī skaistā un atjaunotā senā ēkā (varbūt vēlāk sabildēšu, šodien mums iznāca steidzīga tikšanās). Izstāstīju par savu MD tēmu un ko labprāt no viņiem sagaidītu. Viens no kolēģiem varēja paspīdēt dekāna priekšā, jo zināja, kas ir ArisPlus (sveiciens maniem studiju biedriem),  bet par Stellu gan neviens neko nezināja. Tad izstāstīju ideju  “cilvēku valodā” un viņus tas ieinteresēja. Izrādījās arī, ka labi vien bija, ka vakar vakarā nenoslinkoju angliskoju to savu pamatshēmu – varēju viņiem parādīt kopskatu. Malači, ka viņiem nebija kauns atzīties, ka no psiholoģijas un pedagoģijas smalkumiem viņi neko daudz nezina. Man gan tas nozīmē, ka saņēmu “mājas darbu” – sagatavot īsu pārskatu par teorētisko pamatojumu uztveres tipiem un mācību materiāliem saistībā ar tiem. Nāksies šo to tulkot un šo to radīt no jauna – angliski. Pēc tam tiksimies atkal un varēsim detalizētāk parunāties. Ja šo lasītu profesors Ginters, viņam patiktu – nevarēšu prakses laiku feini nobumbulēt, būs arī jābīda maģistra darbs. 🙂

 Pēc tam nāca reģistrēšanās bibliotēkā. Uhh… – tā patiesi ir milzīga, moderna, plaša un grezna. Interesanti ir realizēts stāvu marķējums kāpņu telpā – virs katra stāva durvīm ir plauktiņš, kurā ir tik grāmatu, kurš stāvs šis ir. Otrais un trešais stāvs izskatās kā bildē – brīvpieejas plaukti un ērtas vietas darbam. Pirmajā stāvā ir katalogi, enciklopēdjias un slēgtais abonements, viss ceturtais stāvs – datordarbavietas ar ļoti skaistu skatu uz pilsētu. Datori, tāpat kā ViA jaunajā ēkā, pieslēgti severim pa taisno, tāpēc nav lieka trokšņa. Platekrāna monitori man ļoti patika, bet neizdevās tikt pie iespējas rakstīt latviski – pati ar uzstādījumiem līdz galam galā netiku, atsauktais IT puisis paskatījās, teica: “skaidrs, tūdaļ būšu atpakaļ”, bet piecu stundu laikā tā arī vairs neparādījās. Nu tad apdarīju visu  nespecifisko. 

Bibliotēka darbojoties kopš pērnā novembra un atklāšanas pasākums noticis mums “pazīstamā” veidā – ar simbolisku grāmatu nodošanas ķēdi no vecās bibliotēkas centrā uz jauno. Ķēdē bijuši 1000 dalībnieki – studenti un mācībspēki. Bet es biju domājusi, ka latvieši ir vienīgie un unikāli…

Bibliotēka ir atvērta darbdienās no 9.00 līdz 20.00, brīvdienās slēgta “parastajā formā”, bet 24/7 režīmā ir pieejama viena plaša darba telpa ar wi-fi, kur var nākt ar savu datoru un strādāt ar saviem vai elektroniski pieejamajiem materiāliem. Es gan vēl nezinu, ko darīšu nedēļas nogalē, jo pieeju šai telpai vēl nedabūju – būšot nākamnedēļ.

Vispār jau tas dzīvībai nav bīstami, bet galvenā man patlaban ir “datorproblēma”. Kā teiktu man pazīstamie datoriķi: principā jau viss ir kārtībā. Bet: 1) bibliotēkas datoriem jau minētā valodas problēma, 2) wi-fi pieeja bibliotēkai būs kaut kad nākamnedēļ, 3) hostelī wi-fi netiek piedāvāts, vadu internetam pieslēgšana tik nesaprotama, ka neesmu tikusi galā un, visticamāk, nedēļas nogalē nebūs neviena, kas palīdzētu. Tad nu atliek šur tur pieejamais wi-fi kafejnīcās, ko pašlaik arī izmantoju. Varbūt painteresēšos par mobilo operatoru priekšmaksas tarifiem iPad vajadzībām – ir tomēr feini, ja internets ir tad, kad ir ērti… Kafija te ir par kādu 1/3 lētāka nekā pie mums, bet summā tomēr var sanākt dārgāk kā tā karte. 🙂

Ko es ņemos ar to internetu un mācībām? Pavisam vienkārši – kamēr man vēl nav daudz paziņu un saprašanas par to, ko citu vēl te varētu sadarīt, varētu arī pastrādāt. Jo tad, kad minētie uzradīsies, tie prasīs laiku un mazinās darbaprieku. 🙂

Visam savs laiks

Pamodos ap septiņiem. Zinu, ka par agru pirmajai dienai, bet neko darīt… – kā nebūt grozījos un kārtojos pa savu istabu līdz gandrīz deviņiem (atradu istabā interneta vadu, bet tas bez paroles mani tīklā iekšā nelaida, arī wi-fi tīkli visi slēgtie…) un tad bez steigas devos uz Starptautisko sakaru nodaļu kārtot papīrus un noskaidrot noskaidrojamo. 
   Rīts apmācies, bet silts, pastaiga bija patīkama. Rektorāta ēku arī atradu bez grūtībām (mājās biju izdrukājusi karti). Salīdzinot ar Rīgu es teiktu, ka tas atrodas Doma laukumā – tiešām pašā pašā vēsturiskajā un tūristu centrā, apkārt plašas gājēju ielas. Tā kā neatcerējos man vajadzīgā kabineta numuru, jautāju administratorei pie ieejas. Viņa man rumāniski atbildēja kaut ko, kas noteikti nebija kabineta numurs un es jau jutu, ka man nepatiks… Drusku vairāk paskaidrojoties (dažus vārdus rumāniski es zinu), izrādījās, ka nodaļa šodien strādā no 12iem (bet pulkstenis ir 9.15). Ko darīt? 

Labi, ka biju uzvilkusi “staigājamo formu” – džinsu pusbikses un krosenes. Tad nu izlēmu savā nodabā pablandīties pa pilsētu, jo tipiska diena te esot saulaina un ĻOTI karsta – nez vai tādā man gribēsies daudz staigāt bez īpaša nolūka. Tā nu varu uzrakstīt pirmos iespaidus par pilsētas centru un tie ir patīkami. Tā kā Vīnē esmu bijusi, piekrītu apzīmējumam “mazā Vīne”, ko timišoarieši visi tā mīl. Jā, ir nolaistāks, bet majestātiski skaisto ēku ir daudz. Daudz arī parku un vienkārši glītu apstādījumu. Zied rozes – dažādās krāsās un to ir daudz. Pilsētā notiek daudz atjaunošanas darbu – tas patīkami, jo ir ko atjaunot. Ir daudz veloceliņu un arī velobraucēju, redzēju arī nomas punktus ielu malās – varbūt kaut kad vēlāk izmēģināšu, ja gribēšu nokļūt kaut kur tālāk. No manas mītnes vietas uz centru ar velosipēdu braukt vispār jau var, bet nezinu vai ir īpaši vērts – tuvu tomēr. Publisku wi-fi gan vēl neesmu atradusi. Atradu tūristu info centru, bet arī tas bija ciet. 

 Samainīju kādus eiro pret lejām, lai vairs nav problēmu ar iepirkšanos mazajās bodītēs un kioskiņos (tādu te visur ir daudz). Naudas maiņas vietu ir daudz, banku un bankomātu arī. Vēl ielu malās ir daudz maziņu svaigi ceptu bulciņu tirgotavu – cilvēki nopērk kādu nieku un ēd vai nu iedami vai apsēžas uz soliņa. Es arī tā izdarīju, jo no paša rīta man mazajās brokastīs bija tikai vēl no Latvijas līdzi paņemtais banāns. Protams, gan maizīšu cenas, gan valūtas maiņas kursi mazliet mainās atkarībā no tā, vai esi pašā centrā vai drusku nostāk. Viena nianse cenu sakarā te ir tāda pati kā Moldovā un neviens to man toreiz paskaidrot nemācēja. “Lielā” naudas vienība ir leja (apmēram 20 centu), “mazā” – bani. Mainot naudu, man izsniedz precīzu summu (kas ir tikai normāli). Bet, ja ir kaut kas jāpērk un tas maksā 1,99 vai līdzīgu summu, tad to 1 banu neviens atpakaļ nedod. Kāpēc? Tāpēc. Kur ir tā robeža no kādas sāk izdot atlikumu es vēl nezinu, bet vispār 1 bana monētas ir.

Kamēr šo rakstu, arī saule ir klāt, bet man vēl stunda jāgaida līdz Starptautiskās nodaļas darba laika sākumam. Jā, laikam jau tāda “dienvidnieciska” ir viņu attieksme, jo es e-pastā tiku jautājusi, vai ir kādi specifiski darba laiki, bet atbildi nesaņēmu, no kā nospriedu, ka viņi strādā “normālo” darba laiku. Bet ir jau labi – auksti nav un ar pilsētu mazliet iepazinos.

Tālāk rakstu vakarā. Tā kā tūrisma centrs ap pusdivpadsmitiem bija vaļā (darbiniece ir viena, un kad viņai vajag kaut kur aizskriet, viņa vienkārši aizslēdz centru) un tur bija wi-fi, tad nu ātri pārbaudīju e-pastu, publiskoju vakardienas ierakstu emuārā un bija jau laiks doties uz Rektorātu. Divpadsmitos biju klāt un man tika paskaidrots, ka jā – Loredanas (tā sauc darbinieci ar kuru visu iepriekš e-pastā kārtoju) šodien nav un tāpēc neko izdarīt nevar. Jānāk rīt, kad viņa būs. Darbu viņi sākot astoņos. Teicu, ka būšu, un saņēmu norādījumu, ka vispār piektdiena ir īsā diena un tāpēc lai es noteikti ierodos līdz pusvieniem (laba atbilde uz manu dedzīgo solījumu būt klāt jau astoņos). 🙂

Tad nu ar visādiem līkumiņiem pa pilsētu nesteidzīgi devos mājup. Par redzēto pamazām rakstīšu citās reizēs. Kaut diena principā bija apmākusies un es no rīta aizsargkrēmu uz sejas uzsmērēju, tomēr secināju, ka esmu nedaudz apdedzinājusi seju. Labi, ka nebija saule visu dienu. Turpmāk būšu vēl uzmanīgāka.

Tā kā Rektorātā darbiniece, redzot manu saskumušo seju par “visu rītdien”, man jauki norādīja, ka es taču varot izmantot šo laiku, lai “gatavotos uz tikšanos”, tad to mazliet arī darīju – iztulkoju galveno shēmu angliski, jo ir plānots iepazīties arī ar to cilvēku, kurš būs “par mani atbildīgs”, jo Starptautisko sakaru nodaļa jau tikai “sakārto papīrus”. 

Laikam jau no pirmās dienas īsti neko vairāk gribēt nevar.