330 gadi biznesā un …

IMG_0193     Jā, skaitli virsrakstā es uzrakstīju pareizi – sestdienas velobrauciena pēdējā – ceturtā – pietura bija Šelhornu ģimenei jau 330 gadus piederošs krodziņš.

Mūs uzņēma bildē redzamā Beatrise, kura ir jau nezkurās paaudzes pārstāve, jo krodziņš šajā ģimenes īpašumā esot jau kopš 1676.gada! Iespaidīgi. Līdzīgi kā iepriekšējā ēstuvē, arī te strādā arī vēl citi ģimenes locekļi, ne tikai Beatrise. Ir arī daži algotie darbinieki.

Smukajā bukletā ir pa gadsimtiem īsi pieminēts kas un kā, bet to nepārstāstīšu, interesantas vēsturiskās nianses ir trīs:

  • jau kopš pirmsākumiem viņi piedāvājuši pašu gatavotu mājas vīnu no āboliem un citiem augļiem;
  • IMG_02011901.gadā Francs Šelhorns, par godu biznesa 225 gadu jubilejai, pasūtījis bildē redzamo ēkas pagrabā iebūvēto ar kokgriezumiem rotāto mucu ābolu vīna glabāšanai. Tās tilpums – 20 tūkstoši litru! Muca, protams, taisīta uz vietas – iekšā pagrabā – un darbs paveikts gada laikā. Tas tik ir atvēziens un pamatīgums!
  • krodziņš pastāvējis ar VDR laikos! Un tas nu tiešām ir kas īpašs. Bukletā ir rakstīts tā: būtisku problēmu nebija līdz 1967.gadam, bet tad valdītāji nolēmuši, ka pat VDR versijā sociālisms un privāts restorāns nav savienojums. Atļāvuši turpināt tikai mazveikaliņa darbu. Taču 1977.gadā nācies slēgt arī to, jo privātiem veikaliem atļautais preču klāsts bijis tik niecīgs, ka nav bijis vērts. Tiklīdz tas atkal bija iespējams – 1990.gadā Šelhorni atkal atvēra krodziņu un pašdarinātā augļu vīna tirgotavu.

Pirmajā bildē redzamā Beatrise vada biznesu, pati arī ir viena no apkalpotājām un vienlaikus viena no labākajām Vācijas bārmenēm: nezcikārtēja vietējo un Vidusvācijas sacensību uzvarētāja, bet 2007.gadā ieguvusi arī Vācijas labākā bārmeņa titulu! Uz jautājumu par to, kādēļ šajā arodā ir tik maz sieviešu, viņa atbildēja lietišķi: darba režīms grūti savienojams ar ģimeni: kurš vīrs gribēs, ka sieva pa naktīm nav mājās, ko bērni sacīs, ja vakaros mammas nav… Beatrisei gan to visu izdodas savienot. Viens no iemesliem varētu būt tas, ka no vairākām ēkām sastāvošais komplekss pieder ģimenei, viņi paši tur dzīvo. Arī mūsu tikšanās laikā dēliņš diezgan aktīvi “asistēja” gan no augšstāva galerijas komentējot, gan ik pa brīžam “neatliekamās darīšanās” pie mammas pieskriedams. 🙂

IMG_0196.jpgKrodziņa interjers, kā to varēs redzēt galerijā, ir visnotaļ eklektisks. Daļēji pie vainas ir vāciešu pamatīgums – ir lietas, kas tiek uztaisītas tik pamatīgi, ka no tām tikt vaļā vai pārtaisīt ir grūti un dārgi. Piemēram – lielākajā telpā ir visnotaļ savdabīgais “grotas stils”- kaut kad tāds esot bijis modē un uztaisīta tik bieza pamatīga apmetuma kārta, ka tā tā arī atstāta. Brīžam (kā patlaban), tas šķiet diezgan stilīgi, brīžam, sacīja Beatrise, nevienam nepatīk, bet ir jau vēl citas telpas… Jaukā laikā viss notiek omulīgajā iekšpagalmā. Darba laiks interesants – no 17iem, svētdienās un pirmdienās slēgts. Protams, ja rīkojamas kādas svinības, var arī citā laikā. Ko biznesa dēļ neizdarīsi, saka Beatrise, bet gadsimtu pieredze ļāvusi krodziņam noturēties tieši ar šādu darba laiku. Tiek piedāvāti ar 4 nesen izremontēti brīvdienu dzīvokļi.

Ar darba laikiem ēdināšanas iestādēm šeit vispār ir interesanti. Daļa krodziņu strādā līdzīgi – vakaros. Ir arī virkne kafejnīcu, kas strādā no kādiem 11iem līdz 18iem. Tad ir rīta-pusdienu ēstuves, kas strādā no kādiem 8iem līdz 14iem. Šodien gāju garām maiznīcai-konditorejai, kas ir atvērta no 5iem (!!!) līdz 18iem. Daudzas nestrādā svētdienās. Redzēju arī vienu turku ēstuvi, kas strādā visas dienas no 10iem līdz 22iem – vietu ar tik garu darba laiku nav daudz.

Bet nu atpakaļ pie tukšās mucas. Jā, jā – tukšās. Pirmo reizi lielā muca esot tukša un, pārskatāmā nākotnē vairs netikšot piepildīta, mazliet skumji teica Beatrise. Kāpēc tā? Mēs esam pieraduši sūdzēties, ka viss ir slikti un viss ir dārgi, un bagātā Eiropa mūs nesaprot, ka viņiem nezinkādas subsīdijas, ka tur jau gan viss ir labāk un vienkāršāk, taču tā nav vis. Ābolu un citu augļu vīna darīšana pārtraukta, jo cilvēku darbs audzējot, vācot, transportējot un vīnu darot ir kļuvis par dārgu. Jo vairums vāciešu nav ar mieru strādāt nodokļus apejot, Beatrises ģimene arī, un tāpēc muca tukša. Viena no mūsu ekskursijas dalībniecēm saskuma, jo viņa vairs nedzīvo Arnštatē un bija domājusi kādu pudeli vīna nopirkt, bet pārdošanā neesot vairs nevienas…

IMG_0226Protams, ģimene turpinās krodziņa biznesu. Jautājām, kāds (pašdarināts ābolu) vīns nāks vietā un Beatrise atbildēja – neviens! Jo viņai neviens nešķietot tik labs, ka būtu vērts. Lai nākot pie viņas uz kokteiļiem, jo tā ir viņas īpašā specialitāte – kā jau titulētai bārmenei. Mēs arī tikām cienāti ar galerijā kādā bildē redzamo skaisti sarkano dzērienu – daudz ogu, mazliet dzirkstoša vīna un daudz ledus. Bija garšīgs un ļoti atspirdzinošs.

Gan jau pamazām uzrakstīšu par to,  kādi vēl biznesi Arnštatē ir, pagaidām tikai teikšu, ka paralēli ar ārkārtīgi skaistām rūpīgi koptām ēkām mijas arī ne tik uzturētas vai pamestas (tās gan ir mazākumā, piemēram – bijušais kinoteātris). Ik pa gabaliņam redzamas arī izīrējamas ofisu un veikalu vai kafejnīcu telpas. Bizness nav viegls arī Vācijā!

Ar to nu “seriāls” par pagājušās sestdienas velobraucienu pie šīspuses uzņēmīgajām sievietēm ir galā. Pielieku arī saiti uz Beatrises krodziņa fotogaleriju un saiti uz krodziņa mājas lapu.

 

 

 

Advertisements

Komentāri

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s