Ceturtdienas pārsteigumvakars

sportKaut kad pirmajās dienās ar šefu mums iznāca saruna par to, ka es labprāt arī kādās fiziskās aktivitātēs piedalītos… Ceturtdien viņš man jautāja, vai man joprojām esot interese izkustēties, uz ko es, protams, atbildēju, ka ir. Nu tad tiekamies 18.15. Labi. Norunātajā laikā uzvilku sporta drēbes un biju gatava. Šefs ar kundzi ieradās ar lielām somām. Prasīju – vai man arī vajag kaut ko līdzi paņemt? Jā, lai paņemot ko priekš dušas un ko pārģērbties, jo pēc tam uz krodziņu aizdosimies. Nu labi, fiksi sametu somā apmēram pusi no vajadzīgā un gājām lejā.

Es savā naivumā biju iedomājusies, ka “tas” (jo nebiju noskaidrojusi, kas tieši) tepat mazpilsētā kaut kur notiks. Bet nē, sēdāmies mašīnā. Nu jau Arnštati kaut cik pazīstu, redzēju, ka braucam cauri visai pilsētai, jau ārā no tās un viņi paši savā starpā drusku nervozē, ka nepaspēsim laikā (septiņos), bet vēl tak tikai pusseptiņi… Uzjautāju – kurp braucam? Ā, uz Erfurti (mums tuvāko kaut cik lielo pilsētu kādu 15 km attālumā) – tur viņi esot sporta kluba biedri jau kādus 40 gadus. Nu labi, ko es citu varu darīt, kā piekrist un gaidīt kas būs…

Izrādās, ka tas ir draudzīgs skrējēju-slēpotāju klubiņš, kur jau gadu desmitiem domubiedri satiekas kopējam treniņam, jo pa vienam ir garlaicīgi… Bijām kādi 15, pārsvarā vecumā virs 40 (un pat krietni), daži arī jaunāki. Vairumam mugurā dažādu maratonu dalībnieku krekli… Pie sienas bija saraksts ar pagājušās nedēļas maratona dalībniekiem. Izrādās mans šefs noskrējis pilnu maratonu, viņa meita – ekstragaro (72 km)… – kā jūs domājat, kā es jutos tādā kompānijā nejauši iekļuvusi??? Nu labi, nācās vien uzaicinājumu doties līdzi uztvert kā milzīgu komplimentu manām spējām. 🙂

tired-joggerAtcerējos agro jaunību – darīts tika apmēram tas pats, kas toreiz vieglatlētikas treniņos: iesildīšanās skrējiens pa pilsētu, tad visi tie augstsolīši, krustsolīši un visi citi, tad lēcieni pa kāpnēm, tad basketbols, tad stiepšanās… Interesanti, ka kompānija ir tik pieredzējusi, ka paši rindas kārtībā ir dežūrtreneri, kas atbild par konkrētās dienas vingrinājumiem. Šoreiz tā bija šefa sieva.

Tas, ka pēc potītes operācijas man vēl nav atļauts kārtīgi skriet, šoreiz man bija labs “dūmu aizsegs” – protams, ir lietas, ko es nedrīkstu darīt (urrā, atkrita lēcienu sērijas pa kāpnēm un vēl šis tas), bet brīžam uz tā rēķina arī atļāvos vienkārši paslinkot, citādi līdz galam nebūtu izturējusi… Basketbolu arī laikam vismaz 30 gadus nebiju spēlējusi, bet bija ok. Tā kā daļa skrējēju ir sīciņi (abās dimensijās), tad vismaz drusku respektu iedvesu, jo viņi neapšaubāmi, bija veiklāki un iespēlējušies.

bierViņiem ir tradīcija pēc treniņa kopā doties turpat pāri ielai uz krodziņu. Kādi 10 to arī darījām. Vācieši tiešām mīl alu – praktiski visi izvēlējās to (vairums gan – bezalkoholisko), sulai priekšroku devām tikai 2 dāmas. Tas, ko nevaru nenovērtēt ir ļoti skaistās alus glāzes. Protams, katrai darītavai un alus tipam savas. Un putas – gandrīz kā putukrējums – smalkas un biezas. Izskatījās tiešām labi.

spargel-zerlassene-butterTā kā patlaban vēl ir sparģeļu laiks (tiem sezona esot tikai 6 nedēļas), tad, protams, izvēlējos tos. Man bija “sparģeļi ar neko” – tas nozīmē, sautēti un pārlieti ar kausētu sviestu, bet vispār tie dabūjami visās iespējāmās variācijās – gan ar tradicionālo šniceli, gan visu iespējamo. Vēl daži izvēlējās “ar neko”, jaunākie – milzu porcijas ar viskautko…Viendien tirdziņā pie mūsu ofisa paskatījos cenas – “resnie smukie” sparģeļi maksāja 9 eiro par kg, mazāki un tievāki – 5. Jā, tie tiešām ir jāmīl, lai par tādu naudu pirktu. Es saku: ēst var un izmēģināt vajag, bet lai teiktu, ka tas ir nezinkas nezin cik īpašs… Vēsturiski, protams – tas bija pirmais, ko šajā apkārtnē pavasarī varēja dabūt. Starp citu – vietējie atzinās, ka VDR laikos arī viņi sparģeļus nav ne ēduši, ne īsti zinājuši, tas bijis “kapitālistu produkts”, bet tagad jau kļuvis par pavasarim ierastu. Arnštatē praktiski visas kafejnīcas patlaban lepojas ar sparģeļiem dažādos ēdienos. Kādā dienā izvēlējos sparģeļu zupu un bija ok.

discussion-twoSaviesīgajā pļāpāšanā, protams, neiztika bez “liktenīgā jautājuma” – un kāpēc jūs tos krievus apbižojat?… To man allaž nākas dzirdēt visur, kur vien aizbraucu. Jā, Maskavas propaganda strādā labi: šejienes kompānijai nebija ne īpašas intereses par politiku, ne par Krieviju, bet “palīgā saucienus no apbižotajiem” ir dzirdējuši… Atsmaidīju ar pretjautājumu – vai tad viņi neko no padomju/sociālisma laika propagandas neatceras. Nekas daudz jau nav mainījies. Kā mazais var lielo apbižot? Detaļās neiedziļinājāmies,  vienīgi mans šefs piebilda, ka, vairākkārt Vidzemes augstskolā būdams, ir saticis arī krievu studentus un viņi nemaz nav nomocīti izskatījušies…

Atgriezāmies mazliet pirms vienpadsmitiem vakarā. Vēl šodien potīte mazliet atgādina par “šokējošo pārsteigumu”, bet vairāk jūt pleci, nevis kājas – man nekad nav bijuši mīļi visi tie varianti vingrojumiem balstā guļus. Par nākamo ceturtdienu – tad jau redzēs, vai saņemšu piedāvājumu piebiedroties un ko pati tad domāšu. Vispār jau vajadzētu, protams… 🙂

 

1 thought on “Ceturtdienas pārsteigumvakars

Komentāri

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s