Tas jau laikam ir vienādi visur, kur laiks vasarā mēdz būt pievilcīgāks kā citos gadalaikos – visas nedēļas nogales ir aizņemtas ar dažādiem svētkiem, kas draudzīgi sadzīvo vai nesaudzīgi “krāmējas” citi citiem virsū. Arī šeit ir tāpat. Ja vakar rakstīju par Arnštates svētkiem, tad šodien/svētdien devos uz Erfurtes Krāmertilta (no Kramerbrucke tulkojumā sanāk – “apgādes tilta” jeb “tirgoņu tilta” svētkiem).
Uz 15 km netālo lielpilsētu (ap 200 tūkstošiem iedzīvotāju) devos ar vilcienu, bet par Vācijas vilcieniem uzrakstīšu atsevišķi – nu jau pamazām sāku šo to saprast, novērojumi un pārdomas krājas. Piemēram: vai labāk ir tā kā pie mums vai tā kā pie viņiem?… – gaidiet stāstu kādā mierīgākā brīdī.
Saņemties un doties uz Erfurti mani, protams, iedrošināja mazais līkumiņš, kuru pa Erfurtes centru trešdienas pēcpusdienā izmetām kopā ar SI kolēģi dodoties uz neformālo pasākumu. Pēc tam pa vietējo radio dzirdēju, ka nedēļas nogalē Erfurtē būs dažādi pasākumi. Sestdienu jau bija aizņēmuši Arnštates svētki, bet svētdienai citu pānu nebija… Laiku solīja tādu, kāds te jau ir visu mēnesi – mazdrusciņ zem 20 grādiem, brīžam saule, brīžam lietus, pa vidu – apmācies… Tā arī bija, bet vispār man paveicās – viens lietus uznāca, bet man bija kur paslēpties, otrais sākās, kad jau sēdēju atceļā vilcienā, arī tagad vakarā Arnštatē taisās uz lietu…
Jau mājās biju mazliet sagatavojusies – paskatījusies Erfurtes karti un to lejuplādējusi iPhone bezsaistes lietošanai, taču vienalga bija patīkami, ka viens no tūristu informācijas centriem ir tieši pretī stacijai esošajā ēkā (arī autoosta ir turpat – ērti). Fotogalerijā redzēsiet, ka stacijas ēkā ir arī Starbucks – viss kā pasaulē. 🙂 Tātad – mazliet pēc 10iem ierados Erfurtē.
Krāmertilts ir viens no tiem, kurš veidots kā ieliņa, kam abās pusēs jau senos laikos sabūvētas tirgotāju mājas – tādi ir vairākās Eiropas vecajās pilsētās. No bodītes uz bodīti ejot, var nemaz nezināt, ka patiesībā tiek šķērsota upe – mājas ir cieši viena pie otras un upe nav redzama, ja vien neieej tik dziļi iekštelpās, ka ārpuses logi redzami. Mūsdienās te ir dažādi mazveikaliņi un darbnīciņas – ļoti pievilcīgi. Krāmertilts ir īpaši labs tūristiem, jo var iet gan pa pašu titulēto tiltu, gan pa mazākiem tā abās pusēs un tīksmināties…
Gluži nejauši mana Krāmertilta baudīšana sākās no augšas. Pēc kartes gāju tā virzienā un, kad biju jau praktiski klāt, bija baznīca un uzrakstiņš, ka var uzkāpt tās tornī. Laiks jauks, steigas man nekādas, konkrētu plānu arī nav – devos tik iekšā. Kāpšana bija maksas, bet mana studenta apliecība (derīga vēl līdz šī gada beigām) ļāva doties augšā par 1,5 eiro. Mana šodienas fotogalerija arī sākas apmēram ar kāpšanu – torņa bildes un krāšņie skati no augšas. Ne pirmo reizi kāpju tornī, bet pirmo reizi gāju garām arī zvaniem, tālab arī tos nobildēju. 🙂 Skaistā balonu aleja, protams, ir Krāmertilts – baznīca ir tieši vienā tā galā un no augšas jauki redzama ēku jumtu rinda tilta abās pusēs.
Mazās bodītes bija jaukas – vienu daļu arī sabildēju, ieskaitot tieši kreiļiem domāto veikalu (Linkshanderladen). Un mans lēnais gājiens, interesantas detaļas meklējot, izrādījās vēlreiz vērtīgs – uz vienām skaistām ārdurvīm bija uzraksts, ka tur ir kāds tur fonds un tas esot atvērts, lai tik ejot iekšā. Pagrozījos, pagrozījos, neviens durvis nevirināja, visi traucās garām. Bet mani jau kādu brītiņu nelika mierā doma, ka būtu interesanti tajās tilta mājās arī iekšā ieskatīties…
Tā nu saņēmos un… – aiz durvīm bija tieši tas ko es gribēju! Varēja gan noiet pagrabā un pa lodziņu uz upi paskatīeties, gan iziet uz sētas puses balkoniņa, gan uzkāpt augšstāvā, kur tirgotāji agrāk dzīvojuši (jo bodītes, protams, bija tilta līmenī). No šīs ēkas fotogalerijā gan bildes ar tumšo akmenī mūrēto pagrabu, gan puķoto balkonu, gan senlaicīgajiem apaļstiklu lodziņiem. Erfurtes vecpilsētā Geras upe (jā, jā, tā pati, kas pirms tam tek cauri Arnštatei), sadalās kādos 3 zaros un tas piešķir īpašu šarmu, jo ir gan daudz tiltiņu (upe nav plata), gan ēku, kas dažādos laikos un dažādu iemeslu dēļ uzbūvētas uz upes… Ir arī jaukas slūžas un ar tām saistītie ūdenskritumiņi.
Pats Krāmertilts bija tikai izrotājies ar baloniem, bet tam visapkārtesošajos tiltiņos, salās un laukumos notika milzums viduslaicīgas ambrāžas – gan dažādi koncertiņi un uzvedumi, gan tirdziņi un ēdinātavas… – atkal jau šo to sabildēju. Vispār jau Vācijā svētdienās gandrīz visi parastie veikali ir slēgti, bet uz Krāmertilta tādu nav, tādēļ pabrīnījos, ka svētku laikā slēgti bija arī daļa no tilta tūristu veikaliņiem – vai tiešām to īpašniekus nepārtrauktā garāmplūstošo naudas maciņu straume neinteresēja?…
Kad biju jau kādas 2 stundas staigājusi un saulīte mīlīgi spīdēja, vienā no daudzajām pašgatavota saldējuma tirgotavām par 2 eiro nopirku īsteni šokolādīgo gardumu uz vietas ceptā vafelē. Bija īsti vietā! 🙂 Vēl labu laiku fotografēdama līkumoju pa visu to burzmu un tad pamazām devos uz Doma laukumu. Ja pirms pāris nedēļām tajā koncertēja Eltons Džons (par maksu, protams), tad šodien arī tur bija pilns ar tirgotavām un atrakcijām, plus estrāde, kurā pa dienu uzstājās vietējie mākslinieki (populāras līdzi dziedamās dziesmas, arī angliski), bet trijos, kad no lielās staigāšanas piekususi biju apsēdusies apēst vienu ungārisko langošu, sākās bezmaksas Bell, Book&Candle koncerts – par to bija parūpējies reģionālais radio.
Pat tad, ja grupas nosaukums neko neizsaka, nevar būt, ka neesat vismaz dziesmu Rescue Me radio dzirdējuši (saite ziņkārīgos aizvedīs uz YouTube, pa taisno te ielikt nevarēju; fotogalerijā būs arī maziņš šīs dziesmas fragmenta video no koncerta). Es viņus zināju, bet to, ka viņi ir no Vācijas, gan nē, jo visas dziesmas ir angliski. Tāds jau laikam ir popmūzikas liktenis, ja grib pasaulē iziet. Priekš vēl vecākiem mūzikas mīļotājiem varu piebilst Wikipedia uzzināto, ka 2 no šīs grupas mūziķiem savukārt ir pirmās un visslavenākās VDR rokgrupas Puhdys dalībnieku dēli (ja labi saņemos, es viņus vēl atceros, jo cik tad nu toreiz sociālisma atzītu rokgrupu vispār bija…). Bija sirsnīgi un jauki, man viņu mazliet roķīgais stiliņš patīk. Beigās radio Landeswelle dīžejs ar solisti Janu bildējās uz skatītāju fona un viņu Facebook ievietotajā bildē es arī sevi varu saskatīt (mazliet pa kreisi no dīdžeja, apmēram 3 rindā). 🙂
Ja saldējumu ēdu ap 12iem un piekususi biju ap 15iem, ko darīju pa vidu? Staigāju, protams! Mans uzticamais soļu skaitītājs rāda, ka šodien nostaigāti kādi 11 km. 🙂 Kad jau gribēju Doma laukumā kāpt augšup pa iespaidīgajām kāpnēm uz baznīcām, pamanīju, ka pa labi ir kaut kas vēl augstāks – vakar internetā apskatītā Petersberga – vēsturiskie militārie nocietinājumi virs pilsētas. Saldējuma enerģijas spēcināta devos turp.
Un bija gan skaisti, gan iespaidīgi – bilžu ir daudz. No dažādiem līmeņiem sabildēju gan vispārējos skatus uz pilsētu, gan abām uz augstu (pret vecpilsētu) izvietotajām Doma laukuma baznīcām. Petersburgas teritorija ir liela, ēku daudz un problēmas ar apsaimniekošanu ir redzamas – kādā ēkā iekārtots kara vēstures muzejs, ir restorāns, bet vairākas senās ēkas ir tukšas vai daļēji tukšas. Vienā – no ārpuses ļoti nolaistā, bijušajā klostera ēkā – iekārtots modernās mākslas muzejs.
Kad biju izstaigājusi šo, devos puskalna tiesu uz leju – uz abām baznīcām (ja pareizi sapratu – luterāņu un katoļu). Tās abas ir gigantiskas gotiskas celtnes, kas brālīgi (māsīgi?) slejas pāri pilsētai. Abas ir greznas un ar labi koptu apkārtni.
Nu jau pietiks – citādi teju vai bezgalīgs tas stāsts man šoreiz.
Steidzīgākie caur šo saiti var tikt pie minūti gara GooglePhotos automātiski veidota videoieskata manā Erfurtes svētdienā.
Lielā fotogalerija – caur šo saiti.
Vakardienas (pirmdienas) pēcpusdienā tika apstiprināti 2 mani komandējumi: jau pavisam drīz – nākampirmdien uz nedēļu aizkomandēšos uz Latviju! Labi sanāk – pa Jāņiem būšu mājās. Bet iemesli ir “darbīgi” – jābrauc pārbaudīt kā darbojas vairākas manis zīmētās pasākumu procesu bildes un jāparunājas ar organizatoriem, pie viena turp-atpakaļ nogādājot arī kādu tūkstoti identiņu, jo sakarā ar Latvijas svētku dienām, ar normāla ātruma kurjerpastu nevar paspēt piegādāt. Plus vēl vienam citam klientam 1 ierīcīte jāsamaina. Tātad – 3 iemesli no SportIdent puses, plus vēl mans pašas prieks uz brītiņu mājās ieskriet. 🙂
Lidmašīnas biļetes pirksim rīt, bet, situāciju pētot un labāko piedāvājumu meklējot, bija interesanti. Piemēram, mani interesējošajā datumā AirBaltic lidojums no Berlīnes pieejams gandrīz četrreiz lētāk nekā no Frankfurtes. Vēl interesantāk ar Lufthansu: no Berlīnes uz pusi lētāk kā no Frankfurtes, tikai viens sīkums – jālido no Berlīnes uz Frankfurti, jāiesēžas tajā lidmašīnā, kas tālāk lido uz Rīgu. Un uz pusi lētāk… Bet nu labi. Tas ir bizness un katrs veido cenas kā grib. Man tas varētu nozīmēt, ka šoreiz vismaz vienā virzienā lidošu no Berlīnes un būs jāiemācās turp aizkļūt.
Otrs komandējums (jūlija sākumā un mazliet īsāks) būs uz Nīderlandes pilsētu Leeuwarden, kur apmeklēšu starptautiska studentu pasākuma Inn0-Labs noslēguma sesiju. Mani personīgi turp dzen ziņkārība, jo ir interesanta programma, bet SportIdent ir ar mieru mani sūtīt, jo šī pasākuma Latvijas pusi organizēja Vidzemes Augstskola un uzvarētāju komanda izstrādāja ar SI interesēm saistītu projektu – izveidoja lietotni, ar kuras palīdzību var tiešsaistē no jebkuras vietas, kur ir internets, sekot sev interesējošiem sacensību dalībniekiem, ja tajās izmanto SI tehnoloģijas.
Kreisās puses attēlā ir pati senā ēka (kurā jau kopš ļoti seniem laikiem augustīniešu klostera mūki alu darījuši), blakus – omulīgs iekšskats. Pie viena izrādījās, ka pasaule tiešām ir maza – ja stāstā par desiņu muzeju pieminēju Lutera kāri labi paēst un klāt alu piedzert, tad šis esot tas ļoti vēsturiskais krodziņš, kura parādnieku sarakstā Luters pamanījies būt…
Un kā tad bija šodien? Uz pasākumu aizskrēju nevis pa savām durvīm, bet caur ofisu un manējās tā arī palika no iekšpuses nobloķētas… Tātad – nekādu variantu (laušana neskaitās) tikt iekšā pa šejieni. Bet ofisā neviena, protams, vairs nav. Un arī šefs, kurš dzīvo virs ofisa un kuram ir atslēgas, vēl palika Erfurtē un telefonu neceļ… Labi, ka man bija saglabāts sekretāres Kristīnes telefona numurs un viņa piekrita atbraukt un mani izglābt (viņa dzīvojot kādus kilometrus ārpus Arnštates). Smieklīgi un bērnišķīgi, bet tā nu bija. Vairākkārt tiku pārbaudījusi, vai atslēgas ir līdzi, bet, ka vajadzētu durvis padarīt atslēdzamas, neiedomājos… Bet nu labi, viens neapšaubāms ieguvējs no tā ir – deviņgadīgais Kristīnes dēls tika pie Rīgas cukurgailīša. 🙂
Kaut kad pirmajās dienās ar šefu mums iznāca saruna par to, ka es labprāt arī kādās fiziskās aktivitātēs piedalītos… Ceturtdien viņš man jautāja, vai man joprojām esot interese izkustēties, uz ko es, protams, atbildēju, ka ir. Nu tad tiekamies 18.15. Labi. Norunātajā laikā uzvilku sporta drēbes un biju gatava. Šefs ar kundzi ieradās ar lielām somām. Prasīju – vai man arī vajag kaut ko līdzi paņemt? Jā, lai paņemot ko priekš dušas un ko pārģērbties, jo pēc tam uz krodziņu aizdosimies. Nu labi, fiksi sametu somā apmēram pusi no vajadzīgā un gājām lejā.
Atcerējos agro jaunību – darīts tika apmēram tas pats, kas toreiz vieglatlētikas treniņos: iesildīšanās skrējiens pa pilsētu, tad visi tie augstsolīši, krustsolīši un visi citi, tad lēcieni pa kāpnēm, tad basketbols, tad stiepšanās… Interesanti, ka kompānija ir tik pieredzējusi, ka paši rindas kārtībā ir dežūrtreneri, kas atbild par konkrētās dienas vingrinājumiem. Šoreiz tā bija šefa sieva.
Viņiem ir tradīcija pēc treniņa kopā doties turpat pāri ielai uz krodziņu. Kādi 10 to arī darījām. Vācieši tiešām mīl alu – praktiski visi izvēlējās to (vairums gan – bezalkoholisko), sulai priekšroku devām tikai 2 dāmas. Tas, ko nevaru nenovērtēt ir ļoti skaistās alus glāzes. Protams, katrai darītavai un alus tipam savas. Un putas – gandrīz kā putukrējums – smalkas un biezas. Izskatījās tiešām labi.
Tā kā patlaban vēl ir sparģeļu laiks (tiem sezona esot tikai 6 nedēļas), tad, protams, izvēlējos tos. Man bija “sparģeļi ar neko” – tas nozīmē, sautēti un pārlieti ar kausētu sviestu, bet vispār tie dabūjami visās iespējāmās variācijās – gan ar tradicionālo šniceli, gan visu iespējamo. Vēl daži izvēlējās “ar neko”, jaunākie – milzu porcijas ar viskautko…Viendien tirdziņā pie mūsu ofisa paskatījos cenas – “resnie smukie” sparģeļi maksāja 9 eiro par kg, mazāki un tievāki – 5. Jā, tie tiešām ir jāmīl, lai par tādu naudu pirktu. Es saku: ēst var un izmēģināt vajag, bet lai teiktu, ka tas ir nezinkas nezin cik īpašs… Vēsturiski, protams – tas bija pirmais, ko šajā apkārtnē pavasarī varēja dabūt. Starp citu – vietējie atzinās, ka VDR laikos arī viņi sparģeļus nav ne ēduši, ne īsti zinājuši, tas bijis “kapitālistu produkts”, bet tagad jau kļuvis par pavasarim ierastu. Arnštatē praktiski visas kafejnīcas patlaban lepojas ar sparģeļiem dažādos ēdienos. Kādā dienā izvēlējos sparģeļu zupu un bija ok.
Saviesīgajā pļāpāšanā, protams, neiztika bez “liktenīgā jautājuma” – un kāpēc jūs tos krievus apbižojat?… To man allaž nākas dzirdēt visur, kur vien aizbraucu. Jā, Maskavas propaganda strādā labi: šejienes kompānijai nebija ne īpašas intereses par politiku, ne par Krieviju, bet “palīgā saucienus no apbižotajiem” ir dzirdējuši… Atsmaidīju ar pretjautājumu – vai tad viņi neko no padomju/sociālisma laika propagandas neatceras. Nekas daudz jau nav mainījies. Kā mazais var lielo apbižot? Detaļās neiedziļinājāmies, vienīgi mans šefs piebilda, ka, vairākkārt Vidzemes augstskolā būdams, ir saticis arī krievu studentus un viņi nemaz nav nomocīti izskatījušies…
IEVAS PASAULE 