Feindarbi un nedarbi

Vakardienas (pirmdienas) pēcpusdienā tika apstiprināti 2 mani komandējumi: jau pavisam drīz – nākampirmdien uz nedēļu aizkomandēšos uz Latviju! Labi sanāk – pa Jāņiem būšu mājās. Bet iemesli ir “darbīgi” – jābrauc pārbaudīt kā darbojas vairākas manis zīmētās pasākumu procesu bildes un jāparunājas ar organizatoriem, pie viena turp-atpakaļ nogādājot arī kādu tūkstoti identiņu, jo sakarā ar Latvijas svētku dienām, ar normāla ātruma kurjerpastu nevar paspēt piegādāt. Plus vēl vienam citam klientam 1 ierīcīte jāsamaina. Tātad – 3 iemesli no SportIdent puses, plus vēl mans pašas prieks uz brītiņu mājās ieskriet. 🙂

Lidmašīnas biļetes pirksim rīt, bet, situāciju pētot un labāko piedāvājumu meklējot, bija interesanti. Piemēram, mani interesējošajā datumā AirBaltic lidojums no Berlīnes pieejams gandrīz četrreiz lētāk nekā no Frankfurtes. Vēl interesantāk ar Lufthansu: no Berlīnes uz pusi lētāk kā no Frankfurtes, tikai viens sīkums – jālido no Berlīnes uz Frankfurti, jāiesēžas tajā lidmašīnā, kas tālāk lido uz Rīgu. Un uz pusi lētāk… Bet nu labi. Tas ir bizness un katrs veido cenas kā grib. Man tas varētu nozīmēt, ka šoreiz vismaz vienā virzienā lidošu no Berlīnes un būs jāiemācās turp aizkļūt.

Otrs komandējums (jūlija sākumā un mazliet īsāks) būs uz Nīderlandes pilsētu Leeuwarden, kur apmeklēšu starptautiska studentu pasākuma Inn0-Labs noslēguma sesiju. Mani personīgi turp dzen ziņkārība, jo ir interesanta programma, bet SportIdent ir ar mieru mani sūtīt, jo šī pasākuma Latvijas pusi organizēja Vidzemes Augstskola un uzvarētāju komanda izstrādāja ar SI interesēm saistītu projektu – izveidoja lietotni, ar kuras palīdzību var tiešsaistē no jebkuras vietas, kur ir internets, sekot sev interesējošiem sacensību dalībniekiem, ja tajās izmanto SI tehnoloģijas.

Tagad, kad šo rakstu, esmu nupat atgriezusies no pirmā SI ne-darbu pasākuma: jau pirms pāris nedēļām visi saņēmām uzaicinājumu kopā doties uz Augustīniešu krodziņu Erfurtē draudzīgai papļāpāšanai. Pirmo dzērienu maksā šefs, par visu tālāko (ja kas seko) – katrs pats. Nevaru teikt, ka mani sajūsmina iespēja iedzert alu uz šefa rēķina (tā arī paliku pie kafijas), bet bija skaidrs, ka jāpiedalās, jo tā ir iespēja papļāpāt ar kolēģiem un uz alus krodziņu es tāpat vien neaizdotos. 🙂
     Kreisās puses attēlā ir pati senā ēka (kurā jau kopš ļoti seniem laikiem augustīniešu klostera mūki alu darījuši), blakus – omulīgs iekšskats. Pie viena izrādījās, ka pasaule tiešām ir maza – ja stāstā par desiņu muzeju pieminēju Lutera kāri labi paēst un klāt alu piedzert, tad šis esot tas ļoti vēsturiskais krodziņš, kura parādnieku sarakstā Luters pamanījies būt…

Bet, protams, vispirms bija Erfurtē jānokļūst. Daudzi brauca ar saviem auto, tad nu vienam kolēģim piebiedrojos. Izrādījās, ka viņš SI strādā no pirmsākumiem (elektronikas inženieris) un jau 18 gadus katru dienu brauc no Erfurtes, jo tur ir dzimis un uzaudzis. Tā kā es atzinos, ka Erfurtē vēl neesmu bijusi (tas, ka ar šefu uz treniņu braucām vienam mazam pilsētas stūrītim cauri, neskaitās), tad viņš (vispār jau nerunīgs būdams) mani izveda mazā ekskursijiņā pa vecpilsētu. Skaista! Tagad zināšu dažus pieturas punktus un dažus faktus – kādā citā reizē, kad pati došos Erfurti kārtīgāk apskatīt, varēšu arī labāk izbaudīt un sabildēt. Garām ejot redzēju senajā pastkartē atainoto Domu ar iespaidīgajām kāpnēm un daudz ko citu.

Bijām kādi padsmit, pie garā galda sasēdāmies tā, ka man vairāk iznāca papļāpāt ar abiem IT maģistrantiem no Indonēzijas un 2 Arnštaes puišiem, kas nupat vidusskolu pabeiguši un pa vasaru strādā SI, kā arī ar nesen darbu uzsākušo mārketinga speciālisti. Interesanti bija mums visiem, jo tikai abi indonēzieši bija savā starpā labi pazīstami (kopā studē). Fonā, protams, bija futbols, bet par laimi ne Vācijas spēle, tāpēc skaļums bija “tikai” vidējs. Pēc kādām 2,5 stundām visi pamazām sāka izklīst. Tā kā 2 no kolēģiem ar saviem auto arī brauca atpakaļ uz Arnštati, tad mēs – 4 bezmašīnnieki, draudzīgi sadalījāmies pa tām un bez problēmām tikām arī atpakaļ.

Par omulīgi pavadīto brītiņu daudzstāvu stāvvietā bija jāmaksā 7 eiro… – labi, ka es uz Erfurti nedošos ar auto. Tagad zinu, ka no Arnštates uz Erfurti var aizbraukt vismaz pa 3 ceļiem – gan iepriekš šefs, gan abi šodienas vedēji pārsvarā brauca katrs pa citu. Ir taisnais lēnais ceļš – cauri apdzīvotām vietām un šaurāks. Tam apmēram pa abām pusēm (bet ar visādām līkumošanām, uz- un no-braukšanām) ir ātrie – autostrādes un vienkāršie ātrgaitas ceļi.

Bet mans nedarbs un uzticamais kompanjons Mērfijs vēl bija tikai priekšā. Priecīgi smaidot atvadījos no kolēģiem un, atslēgas grabinādama, kāpu augšā uz savu istabu. Un atdūros pie neatslēdzamām durvīm… Pamēģināju tā, paraustīju šitā… – vienalga nesanāk. Vispirms apmulsu, tad attapos: ejot ārā, parasti durvis aizslēdzu ar atslēgu, bet, kad atgriežos, tās no iekšpuses aizgriežu ar drošības slēdzeni, ko no ārpuses nevar atslēgt.

Un kā tad bija šodien? Uz pasākumu aizskrēju nevis pa savām durvīm, bet caur ofisu un manējās tā arī palika no iekšpuses nobloķētas… Tātad – nekādu variantu (laušana neskaitās) tikt iekšā pa šejieni. Bet ofisā neviena, protams, vairs nav. Un arī šefs, kurš dzīvo virs ofisa un kuram ir atslēgas, vēl palika Erfurtē un telefonu neceļ… Labi, ka man bija saglabāts sekretāres Kristīnes telefona numurs un viņa piekrita atbraukt un mani izglābt (viņa dzīvojot kādus kilometrus ārpus Arnštates). Smieklīgi un bērnišķīgi, bet tā nu bija. Vairākkārt tiku pārbaudījusi, vai atslēgas ir līdzi, bet, ka vajadzētu durvis padarīt atslēdzamas, neiedomājos… Bet nu labi, viens neapšaubāms ieguvējs no tā ir – deviņgadīgais Kristīnes dēls tika pie Rīgas cukurgailīša. 🙂

Advertisements

Komentāri

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s