Nu jau trešā pilnā nedēļa Arnštatē aizvadīta un varu sniegt nelielu “prakses atskaiti”. 🙂
Vairākums manu kolēģu ir datoristi, inženieri un ierīču ražošanā, kā arī laiku ņemšanā pasākumos iesaistītie. Parastie cilvēki mēs esam 4: es, viens no praksē esošajiem Indonēzijas studentiem, pārdošanas vadītājs un mārketinga speciāliste. Atmosfēra ir draudzīgi patīkama. Pielieku bildi, kas smaidīgi rāda, ka datoristi un viņu jociņi visā pasaulē ir vienādi – šādas uzlīmes rotā mūsu kafijas automātus. Protams, neviens nezina, kā tās tur radušās…
Darbdienu lielākā daļa man paiet cītīgi urbjoties datorā – taisot esošu un nākotnes procesu shēmas un tad tās ar kolēģiem apspriežot. Darbiņš piņķerīgs, bet man patīk. Gan tādēļ, ka tās ir lietas, par kurām, kā jau mazā uzņēmumā, īpašnieks ar darbiniekiem ir runājis dažādos kontekstos, bet nesaliekot visu vienkopus. Gan tādēļ, ka šādā “vienkopus salikšanā” šis un tas sāk citādi izskatīties, jo jāskatās, kas ar to ir tieši saistīts, kas ir “komplektā” un kas nav…
Tikai to vien caurām dienām darīt ir smagi, vajag arī ko citu. Pirmdienu vakaros turpinu iet uz jau minēto vingrošanu (20.jūnijā būs pēdējā nodarbība pirms vasaras pārtraukuma). Uz Erfurtes skrējēju treniņiem vairs neesmu bijusi. Cenšos katru dienu kādu gabalu nostaigāt (ja vien nav pavisam neciešams laiks), kā arī pieteicos kolēģiem palīgā uz rokdarbiem. Es pārsvarā sēžu vienā telpā ar puišiem, kas nodrošina laiku ņemšanu pasākumos un tad, gan pirms, gan pēc sacensībām ir dažādas darbības ar identiņiem jāveic (ielikt, izņemt, aktivizēt, izdzēst informāciju…) – tajās labprāt palīdzu, lai būtu kāda pārmaiņa.
Biju arī izteikusi domu, ka labprāt dotos līdzi uz kādu pasākumu, kurā manas rokas var noderēt, jo nekāda skrējēja patlaban vēl neesmu (piesakoties praksei biju sadomājusies, ka nu gan varēšu no sirds paorientēties…). Paskatījušies kalendārā, kolēģi teica, ka 12.jūnija “Ķiršu skrējiens” būtu tā reize, kad labi gan manai ziņkārībai, gan viņu vajadzībai. Tagad, kad šo rakstu, nupat esmu atgriezusies no šī pasākuma. Bildi ar firmas busiņa pēcpusi ieliku dēļ numurzīmes burtiem. Pirmie burti Vācijā norāda, kur auto reģistrēts. IK – Ilm-Kreis – šīs apkārtnes nosaukums. Ir arī auto ar AR (Arnstadt), kāpēc mūsējam nav pilsēta, to nezinu, bet otrie 2 burti gan pilnīgi droši ir firmas nosaukuma saīsinājums. Visiem auto ir otrā burtu grupa (aiz pumpiņuzlīmēm), bet kā tie tiek iegūti es nezinu, vienīgi biju jau ievērojusi, ka arī šefa mašīnai burti ir tādi paši.
Skrējiens notika mazmiestiņā Kleinfānerā kādus 40 km no Arnštates. Agrajā svētdienas rītā (izbraucām 6:45 – precīzi kā bijām vienojušies) varēja izbaudīt braukšanu pa tukšo autostādi bez ātruma ierobežojuma – kad busiņa spidometrs rādīja 170 km/st, mūs mierīgi apdzina tāds mīlīgs ģimenes auto kā Volkswagen Sharan… Vācijā, līdzīgi kā nu jau arī Latvijā, dažāda veida skrējienu un āra fizisko aktivitāšu ir daudz – ieinteresētajiem jāspēj tik izvēlēties. “Ķiršu skrējiens” notiek jau sešpadsmito reizi, tajā ir divas nopietnākas skrienamās distances – 4 un 14 km, garākajā devās arī 9 nūjotāji. Vēl arī 1 km sākumskolas vecuma bērniem un “bambini” jeb pirmsskolnieku skrējiens augšup finiša kalnā. Pavisam kopā piedalījās 301 aktivitāšu mīlētājs, daudzi bija ar ģimenēm. Bija arī “saviesīgā daļa” ar bufetēm un ko tur vēl, bet par to neko īsti nezinu, jo mūsu darba laiki sakrita.
Par pasākuma “ķirsisko garu” rūpējās skaistas garās sarkanās kleitās tērptas “ķiršu karalienes”. Bildē redzams mirklis pirms starta šāviena. Komiski izskatījās, ka startā labs bariņš skrējēju bija ātrāki par smuko trabantu un dabūja sabremzēties. Labi, ka tas, traki dūmodams, pa priekšu pabrauca tikai pārsimt metrus – līdz pirmajam līkumam. Par skrējiena nosaukumu esmu samulsusi joprojām – ķirši ir pasen noziedējuši, bet vēl nav ienākušies. Iespējams, ka kaut kad tas rīkots laikā, kad ķirši bijuši gatavi, jo vienlaikus notiek arī ķiršu kauliņu tālspļaušanas sacensības (tajās mums laiks nebija jāņem). Skaļruņos dzirdēju, ka uzvarētāji tikuši pāri 10 metriem. Jā, tur laikam tiešām ir jātrenējas. Kad Latvijā ķirši būs gatavi, varat pamēģināt, ja atcerēsities.
Gan rīkotāji, gan dalībnieki atzina, ka šis esot viens no jaukākajiem skrējieniem tieši apkārtnes skaistuma ziņā. Viegls gan nav, jo ceļš uz finišu ir gandrīz kilometru garš slīps kāpums. Man izskatījās, ka vairākums dalībnieku bija grupās virs 40 gadiem. Trenētības pakāpes un miesasbūves – visdažādākās. Daudz tiešām pieredzējušu skrējēju, slēpotāju, triatlonistu – to varēja redzēt no krekliem. Bet man ļoti patika sporta apavu košums – patlaban ir modē košas krāsas gan apaviem, gan auklām. Visvecākais dalībnieks (dzimis 1935.gadā, vecuma grupa – tie, kuriem virs 80!!!) jau kuro gadu lepni pieveica 14 km distanci un ir godam pelnījis tikt arī šī emuāra solo bildē ar “ķiršu karalienēm”.
Interesanti bija ar laika apstākļiem. Izbraucot viss bija nomācies un likās, ka tūdaļ sāks līt, to solīja arī laika prognozes. Galā nonākot, kamēr visu uzstādījām, laiks pamazām nostabilizējās un, kad 10os tika dots starts, jau bija saulains un finišējot dalībnieki pat teica, ka saules un karstuma bijis par daudz. Toties tad, kad dalībnieki jau bija projām un mēs darījām pēdējos darbus, sāka līt – nu ja, inventārs jau vismaz drusku jāsamērcē…
No organizatoriskā viedokļa viss bija raiti. Mans kolēģis teica, ka ne vienmēr ir tik pieredzējuši un precīzi organizatori, kā šie. Un tieši no laika ņemšanas viedokļa pasākums bija vienkāršs – 2 masu starti ar laika kontroli, 1 starppunkts un finišs. Rezultātus pa grupām saliek dators, tehnika strādāja labi, neviens dalībnieks izsniegto SportIdent nepazaudēja… Es darīju to, ko man lika un iznāk, ka aizstāju “puscilvēku” – uz sākumu palīgā bija vēl viens datorpārzinātājs (to es nemāku), bet es palīdzēju savai “kvalifikācijai” atbilstīgos praktiskos darbos, tā palaižot “brīvībā” datorpuisi, kad visi bija startējuši.
Te būs saite uz nelielu fotogaleriju.
IEVAS PASAULE 