Un tagad par to otru – dievišķo…

Daudzi ir vismaz dzirdējuši, ja ne paši lietojuši slavenā prūšu valstsvīra un Vācijas apvienotāja Oto fon Bismarka teicienu, ka labāk ir nezināt, kā top desas un politika. Par politiku bija iepriekšējais rakstiņš, tad nu tagad kārta desām. 🙂

Mana iepriekš jau aprakstītā garā sestdienas pastaiga uz Vaksenburgu veda garām arī Vācijas Pirmajam cepto desu muzejam (to jau pieminēju velobraucienu aprakstot). Sapratu – tagad vai nekad, jo nez vai vēl trešo reizi gribēšu mērot tos 5 km uz katru pusi un šoreiz tikai dēļ šī muzeja, jo viss cits šajā virzienā nu jau apskatīts… Tā nu pirms lielā kāpuma uz Vaksenburgu, kādu stundiņu pavadīju Vācijas Pirmajā cepto desu muzejā. Jā, ne velti nosaukumā viennieks tiek pīts iekšā – tagad Vācijā līdzīgi muzeji jau ir vairāki. Ne tikai mēs, latvieši, mīlam ēst gaļu, bet arī vācieši (piedodiet veģetārieši un līdzīgie, varbūt labāk šo stāstu tālāk nelasiet).

Ja Bismarka teiciens bija dzirdēts, tad man varbūt pat labāk patika Žana Pola sacītais, ka desas esot Dievu ēdiens, jo tikai Dievam vien zināms, kas tajās iekšā. 🙂 Bet vispār jau vācieši daudzko ņem nopietni. Alus cienītāji droši vien zina 1516.gada Bavārijas “alus tīrības likumu” – ka labam alums jāsastāv tikai no ūdens, iesala un apiņiem. Taču man nebija zināms, ka jau 1432.gadā Tīringas Veisenzē izdots, tālāk Veimārā un citur tālāk pārņemts “desu tīrības likums“, kurā noteikts, ka desas drīkst ražot tikai no “īstas gaļas”, nepievienojot subproduktus (ja vien tā nav, piemēram, aknu desa). Šis gadaskaitlis, kopā ar senajām desu gatavošanas tradīcijām un recepšu publikācijām Tīringai ļauj sevi uzskatīt par desu dzimteni. Tiek arī paskaidrots, ar ko desiņas no dažādām Vācijas vietām atšķiras.

Jāsaka, arī šodien vācieši nav tālu no tā – veikalā arī nedārgām desām sastāvā redzami kādi 90% gaļas… Latvijā tādu sastāvu parastā veikalā un par saprātīgu cenu laikam neatradīsim. Atceros, ka daži ražotāji lielījās, ka viņiem desu un desiņu sastāvā esot veseli 70% kaut kādu gaļas produktu (mehāniski atkauloto vistas gaļu, speķi un ko tik vēl ne ieskaitot)…

Ieejas biļete maksāja 3 eiro (neviena desiņa gan cenā nav iekļauta, tās jāpērk…) un ne tos, ne muzejā pavadīto apmēram stundu nenožēloju, varu droši ieteikt arī citiem. Muzejā smieklīgais labi apvienots ar nopietno (būs arī krietna galerija – 76 bildes). Piemēram, pie mājiņas, kurā aplūkojami dzīvi sivēni (bērniem dikti patīk), uzrakstā ar sarkano fonu teikts: “ēd vairāk dārzeņu!” 🙂

Teju visu Tīringas izcelsmes slaveno vīru tekstos meklēts kaut kas par desām un parasti arī atrasts un muzejā eksponēts. Par Gēti un Šilleru varētu arī nešaubīties, bet, izrādās, pat visnotaļ nopietnais Mārtins Luters bijis liels alus un desiņu cienītājs (ir saglabājies ieraksts par laikā nenomaksātu krodziņa parādu)…

Var gan apskatīt dažādas gaļas apstādes uzpariktes, gan garšaugus (telpā kaltētus, ārpusē – dārziņā augošus), gan vēsturi tekstos un bildēs, gan senlaicīgas virtuves iekārtojumu un dažāda smieklīguma pakāpes suvenīrus. Starp citu – vai varat “izlasīt” kas ir aiz šīm durvīm? Un kā jums patīk izmantotais “burtu veids”?

Ziņkārīgie drīz tiks pie fotogalerijas, tie, kuriem ir gan interese, gan vācu valodas zināšanas, varēs arī kaut ko vairāk uzzināt (angliski muzejā nav nekas). Bet vāciešu apsēstību ar (kvalitatīvu) gaļu labi raksturo gan daudzās mazās gaļas bodītes Arnštatē, nemaz jau nerunājot par milzīgo piedāvājumu lielveikalos, bet biju patiesi pārsteigta ieraugot “miesniekmākslas” muzeja bukletu – izrādās, ir arī tāds (pagaidām neplānoju uz to doties, tik dziļas intereses man nav).

Muzeja teritorijā bija arī daudz ģimeņu ar bērniem. Cik un ko viņi skatās pašā muzeja ēkā es nezinu, bet ir plaša āra teritorija, kurā ir gan dažādi dzīvnieki apskatāmi, gan spēļu laukumi, gan visādīga āra ekspozīcija un pat minifutbola laukums…

Arī “desu kino” un “desu teātris”, plaša ēšanas teritorija, jo, protams, var nopirkt desiņas gan līdzi ņemšanai, gan ēšanai uz vietas. Bildē redzams pašapkalpošanās sinepju automāts, kuram, tāpat kā Vācijas benzīntankos, vienā pusē ir Normal, otrā Super. Es arī padevos desiņu kārdinājumam (kopā ar tradicionālajiem kartupeļu salātiem – galerijā ir) un labi vien bija – vēl 13 km bija nostaigājami, līdz tiku atpakaļ savā istabā. Pa kādam stūrītim var īrēt arī dažādiem privātiem vai firmu pasākumiem. Ar bērniem vai labā kompānijā jaukā laikā te droši vien var vismaz pusi dienas pavadīt…

Bet kur tad iepriekš solītā Merkele? Āra ekspozīcijā ir paliels gleznojums, kur pie viena galda sēž visi varenie: kreisajā pusē vēsturiskie, labajā – mūsdienu. Un tur netrūkst ne Obamas, ne Merkeles… Turpat blakus ir detalizēts apraksts – katrs no personāžiem īsi aprakstīts, ja nu no bildes nav atpazīstams.

Nopietnā un jautrā mikslis redzams pat pie vistu iežogojuma. Bildīte ar vistām un skaidrojumu: mēs dējam olas! Turpat apakšā gailis un komentārs: es gan nē! 🙂 Un vēl viss kas, arī skaistie skati uz netālo Vaksenburgu. Ir gan milzu izmēra krēsli un galds – lai lielie var izmēģināt, kā mazi bērni jūtas, gan visādi tematiski bleķa izstrādājumi, gan stilizētas ēciņas, vēsturiski darba rīki, divkrāsainas cūkas un tematiski noformēti publiskie pelnu trauki… – te būs saite uz galeriju, pētiet un priecājieties paši.

Un, ja nu kaut ko dikti sagribas saprast, var taču ar GoogleTranslate iztulkot! 🙂

 

 

 

Komentāri

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s