Monthly Archives: 2021. gada oktobris

Mazā Niagāra

Vispār jau ir tā, ka šejienes apkaime ir diezgan plakana un līdz ar to ir daudz mazu ezeriņu, dīķīšu, grāvju un purvainu vietu (ne jau velti man nācās par ūdensčūskām iepriekš rakstīt). Tā teikt – visumā jauki un mīlīgi.

Vienkārši idille, vai ne? Un vēl ar gulbjiem…

Bet izskatās, ka teju katra šejienes upe, upele vai strauts, kā nelielos te sauc, tomēr pamanās no kaut kurienes nokrist – izveidot ūdenskritumu. Augstāku (kā Niagāra) vai zemāku – kā attēlā redzamais sīkulītis – kā nu kuram sanāk.

Paskatījos vikipēdijā, izrādās, ka pie visa vainīgs te bieži sastopamais kaļķakmens un tā lūzumu vietas. Neiedziļināsimies ģeoloģijā, bet šo apkārtni šķērsojot vairāki lūzumi un tādēļ ir gan ūdenskritumi, gan būvniecībā un citur ērti izmantojamais kaļķakmens. Ja pagājušajā nedēļā rakstīju par lielo pastaigu gar Ellikota strautu uz leju, tad vienā jaukā nedēļas vidus pēcpusdienā pa to pašu gājēju/veloceliņu pabraucu uz augšu ar velosipēdu. Bija jauki, bet vairāk treniņš un izkustēšanās, nekā īpaša ekskursija. Kad nu atkal pienāca nedēļas nogale, kaut kur bija jādodas. Saorganizējāmies 3 ar velosipēdiem un devāmies 10 km (uz katru pusi) braucienā uz Glena ūdenskritumu (Glenn Falls) tepat netālajā Viljamsvillā.

Vainīgais ir nu jau arī jums no maniem stāstiem zināmais Ellikota strauts, kurš te Viljamsvillā pamanās nokrist no mazliet vairāk kā 9 m augstuma. It kā jau nav dikti daudz, bet ir iespaidīgi un skaļi. Ap ūdenskritumu ir ierīkots jauks pastaigu parks, kuru arī izbaudījām.

Vispār jau bija tā, ka sestdienas rīts bija briesmīgs – tumšs, vēss un ar stipru lietu (tādēļ neaizgājām un amerikāņu futbola spēli). Bet ap pusdienlaiku kļuva mazliet gaišāks, lietus bija gandrīz pārstājis, un mēs, noticējuši laika prognozei, ka paliks tikai labāk, devāmies ceļā. Tas bija apmēram pusstundas diezgan sarežģīts brauciens, jo pa lielajām skaļajām ielām braukt ar velo nav patīkami, tad nu līkumojām caur privāto apbūvi, pa ieliņām, kuru līkumi un pēkšņā izbeigšanās patiešām veido labirintus. Bet pie viena apskatījām arī to, kā šejienieši pamazām gatavojas Helovīnam. Pielieku saiti uz Helovīna galeriju, kuru vēl pamazām papildināšu.

Apmēram šāds ir skats pie daudziem lielveikaliem

Bet ne jau tikai ūdenskritumu un ķirbjus vien redzējām. Tur kur ir ūdens un kritums, tur, protams, jābūt vai vismaz jābūt bijušām arī dzirnavām. Un Viljamsvilla nav izņēmums – jau sen, sen kādam Viljamam (uzminiet nu kā cēlies miestiņa nosaukums) ir piederējušas dzirnavas abpus ūdenskritumam – vienās malti graudi, otras darbojušās kā kokzāģētava. Līdz mūsdienām ir saglabājušās pāris ēkas no dzirnavu laikiem, ar ko vietējie ļoti lepojas.

Man jau īpaši patika sarkanās mājas 1.stāvs – tur ir uz vietas taisīta saldējuma un saldumu tirgotava. 🙂 Kaut diena nebija karsta, es, protams, bez saldējuma iztikt nevarēju. Paskatieties izkārtni un palīdziet izvēlēties…

Varat, protams, pastudēt saldējumu sarakstu, bet interesanti, ka pasūtīšana bija pie šī lodziņa, saņemšana pie cita – epidemioloģiska piesardzība, lai cilvēki nedrūzmējas. Bet man vairāk patika baltā loga stūrītī pa kreisi redzamā gandrīz tikpat baltā karšu/viedpulksteņu lasīšanas ierīce – pat maks nav jāmeklē!

Kā redzat – saldummīļiem dzīve ir grūta, jo saraksts tiešām garš. Es gāju it kā vieglāko ceļu – teicu, ka gribu kaut ko ar ķirbjiem… Uz ko saņēmu atbildi, ka nav problēmu, ir pat vairāki veidi, tad kuru man…? Izvēlējos ķirbju saldējumu ar Ziemassvētku garšu (Pumpkin Gingersnapp). Un ko otrā bumbiņā? Nu, tur kaut ko neitrālu. Kuru tieši? – Paņēmu kaut ko baltu ar riekstiem. Protams, bija supergaršīgi!!!

Veco dzirnavu otrajā stāvā dzīvo visādi mošķi – tur ir veikaliņš, kas veltīts komiksiem, to tēliem un visādiem citiem izdomātiem varoņiem – ir gan komiksu grāmatas, gan visvisādi suvenīri, protams, šobrīd ar Helovīnu akcentiem – tālāk būs saite uz fotogaleriju, tur pacentos sabildēt vairāk.

Jau iepriekš mazliet rakstīju par kapiņiem un piemiņas vietām amerikāņu gaumē, šoreiz arī vēl mazliet paturpināšu. Glīti izflīzētajās Glena parka taciņās ik pa brīdim bruģīša ķieģelīšus aizstāj dažādi piemiņas veltījumi. Nepētīju visus, bet ielieku vienu bildi ar priecīgāku vēstījumu.

Kad bijām izstaigājuši dzirnavu abus stāvus un parciņu (arī skaistās bildes no tā būs fotogalerijā), protams, sagribējās ēst. Biju jau iepriekš noskatījusi ļoti feinu krodziņu Ellikota strauta krastā, bet nebiju rezervējusi vietu… Tad nu nekā – nācās iet uz otrā upes krastā esošo. Nebija tik stilīgs, bet ēst deva un skats uz strautu bija labs. 🙂

Un ko pēc tam? Protams, atpakaļ pie velosipēdiem un braucām mājās – mācīties, ko tad citu studenti dara. Jūsu priekam pievienoju saiti uz fotogaleriju, bet kopumā jāsaka, ka bija pat vēl skaistāk, nekā bildēs.

Lielā pastaiga – ar čūsku un kapiņu stāstiņiem

Sākšu pati kā piekasīga čūska – ar jautājumu: vai tie, kuri kaut drusciņ saprot angliski, noskatījās iepriekšējam ierakstam pievienoto mazo video ar Venusu Viljamsu??? Man te Amerikā putniņi čivina, ka ne visi… No sirds iesaku vēlreiz, jo ir interesanti – viņa parāda gan cilvēcisko, gan sportisko pusi.

Bet nu labi, gan jau jūs nojaušat manas kārtējās priekšlaicīgās rakstīšanas iemeslu – atkal galīgi nav noskaņojums mācīties, kaut darbu pāri galvai. Tad nu uzrakstīšu par iepriekšējo nedēļas nogali – galvas izvēdināšanai.

Sākšu ar čūskām un bez jokiem. Mums – visām četrām Rensch villas dāmām – paveicās, jo ne mūs, bet kaimiņu puišus, atslēdzot durvis un ieejot istabā, vienā jaukā pēcpusdienā sagaidīja čūska. Nu labi, ne jau kāds briesmīgs pitons, bet tāda sīkaļa – kādus 15-20 cm gara un, kā pēc tam noskaidrojām, neesot indīga. Bet nu pārsteigums ne pa jokam.

Te tā viešņa ir un nemaz neesot gribējusi ar godu doties projām, puišiem nācies piepalīdzēt ar paplāti – rokās taču neņemsi…

Pētnieciskā darba rezultātā tika noskaidrots ne vien neindīgums, bet arī tas, ka šīs esot šeit diezgan bieži sastopamās ūdensčūskas, kas milzīgi lielas gan nemēdz būt – varbūt līdz pusmetram un cilvēkiem pāri nedara… (tikai izbiedē, protams) Nu jā – mums tepat ārā viens skaistumdīķītis ir. Bet – daļa no mūsu grupas dzīvo mājiņās pie ezera. Kā viņiem? – nodomājām. Un nepagāja ne pāris dienas (pēc vēsākām dienām atsākoties siltākām), kad viena no ezermāju iemītniecēm kaudzīti ar čūskām arī pamanīja uz kāda akmens sildoties… Labi, ka viņa jau bija morāli gatava – mūsu kaimiņi ar savu stāstu padalījās iekšējā čatā. Un tad visi atviegloti nodomājām – cik labi, ka universitātes teritorijā esošajos ezeriņos peldēties ir kategoriski aizliegts. Nebūtu diez ko labi ūdeni ar tādu (vienalga cik sīku un nekaitīgu) negaidīti satikties… Bet nu jau pietiks čūsku kādam brītiņam.

Gan darba dienas, gan brīvdienas šonedēļ pagāja principā vienādi – mācoties. Bet pie datora vien jau tīri fiziski visu laiku nosēdēt nevar, tad nu sestdien – kā jau ierasts, ar nelielu kompāniju un šoreiz kājām devāmies pusdienot steiku ēstuvē. 40 minūšu gājiens uz katru pusi, kā arī brītiņš feinas papļāpāšanas un galvas izvēdināšanas no mācībām. Un tad atpakaļ pie datora… Turpceļā arī mēreni salijām, jo kādas pēdējās 10 minūtes sirsnīgi lija. Bet nekas, ēstuvē izžuvām, mājupceļā vairs nelija un bija patīkami silts (mazliet virs 20 grādiem).

Mīlīgs un skaists rudens mums te gadījies

Svētdien siltumam pievienojās arī saulīte un bija skaidrs, ka ap dienas vidu jāiziet ārā. Tad nu kopā ar vienu kolēģi devāmies krietnā pastaigā (noieti 15 km, pavisam nedēļā – 63!). Kur gājām? Būtībā pa skaistām asfaltētām taciņām gar Ellikota strauta malu. UB atrodas apmēram šo taku vidū, tad nu tur arī sākām un devāmies līdz lejasgalam, pēc tam pa citu ceļu mājup. Ko redzējām?

Uzburiet ainiņu: skaista diena, jūs ejat pa pastaigu taku gar strautu, viss sakopts, ik pa gabaliņam ir skaistumam iestādīti kociņi… Un tad pie šiem kokiem ieraugāt iespraustas puķes vai puķupodus. Kas tie ir? Mana doma bija – nu, tur kāds ir savu mājas mīluli apglabājis. Var jau būt. Ejam tālāk – nu jau pie katra koka šie un parādās arī rotājumi, redzam, ka ir arī plāksnītes… Pieejam klāt – uz plāksnītēm cilvēku vārdi un dzimšanas/miršanas dati. Paliek tā kā neomulīgi – nu nez vai viss cilvēks arī tur ir apakšā… Spriežam, ka nevarētu būt. Varbūt urnas ar pelniem? Iespējams, bet arī jocīgi… Pie tam – Amerikas kapus gan mēs dabā, gan jūs filmās esam redzējuši – glīts mauriņš, kurā ik pa gabaliņam plāksnītes ar apglabāto cilvēku vārdiem (1 bilde ir arī šodienas mazajā fotogalerijā). Bet kas ir šis? – sk.attēlu?

Tie nav kapiņi, tās ir piemiņas vietas

Nobildēju un pirmdienā jautāju vienai no pasniedzējām. Viņa atbildēja, ka tās esot tuvu cilvēku piemiņas vietas – lai nav jāskrien uz kapiem (sazin kur nu kuram tie Amerikā ir), tad tādās vietās, kur tuvinieki bieži uzturas, zem kokiem šādas uzliekot. Dažiem ir tikai plāksnītes, dažiem veseli apstādījumi un rotājumi – kā attēlā. Galerijā ir vēl daži līdzīgie, bet ar šo bildēšanu stipri neaizrāvos – tomēr pārāk dīvaini man tas liekas. Kaut gan – tieši tik racionāli, cik racionāli amerikāņi ir – ja viņi nedēļas nogalēs nāk uz X parciņu uzcept gaļu vai pabraukāties ar velo, tad pie viena aizčāpo arī pie savējo plāksnītes…

Helovīns tuvojas! Veikalos tematiskie štruntiņi bija jau augusta beigās, kad mēs atlidojām, bet nu pamazām arī namīpašnieki uzpoš savus priekšpagalmiņus.

Tas, kas man ļoti patīk mūsu apkārtnē ir, ka ir daudz gājēju un veloceliņu. Gan vienkārši pilsētā gar ielu malām, gan parkos. Manis jau minētais Ellikota parks stiepjas vairākus kilometrus gar tāda paša nosaukuma strauta malu, reizēm šķērsojot to. Krustošanās ar lielajām ielām arī pārdomāta – celiņš iet pa strautu šķērsojošā autotilta apakšu – ērti un droši. Ne velti svētdienā tur bija pilns ar visa veida kustību cienītājiem. Vēl viena Amerikas pragmatiskā īpatnība: tā kā parks ir tievs un garš (gar strautu), tad tā abos galos ir lielas autostāvvietas – lai var uz šejieni atbraukt ar auto, tad uzvilkt skrituļslidas vai nocelt velosipēdus un aidā. Protams, ir arī tīri labas tualetes, bet mani vairāk sajūsmināja trīslīmeņu dzeramā ūdens strūklaka.

Kam domāts apakšējais līmenis? – Protams, izslāpušajiem līdzpaņemtajiem mīluļiem!

Aizgājuši līdz parka tālākajam galam, gribējām pusdienot. Vieta, kuru es biju noskatījusi iepriekš, izrādījās svētdienās slēgta (man neienāca prātā to paskatīties). Bet par laimi turpat tuvumā bija arī pa ķīniešu un japāņu ēstuvei. Izvēlējāmies otro (fotogalerijā ir vairākas bildes) un es sāku realizēt vienu no saviem slepenajiem plāniem Amerikai – mācīties ēst ar irbulīšiem, jo instruktors bija.

Protams, gāja jautri, bet bļodiņu ar supergaršīgajiem jūras velšu salātiem tukšu dabūju, dakšiņai nepieskaroties. Nākamreiz kādā līdzīga tipa ēstuvē turpināšu mācīties, jo izskatās, ka mūsu grupā ir vairāki cilvēki, kas labi prot ēst ar irbulīšiem un var man gan ar padomu, gan ar praktisku piemēru palīdzēt. Tā kā tas bija pastaigas tālākais punkts, tad pamazām devāmies atpakaļ – pa drusku citu maršrutu, kas daļēji veda arī gar golfa laukumu, kurā netrūka spēlētāju.

Vai beigās jau atkal vajag kaut ko čūskainu? Lai būtu – savā jaukajā pastaigā ar vietējām ūdensčūskām uz celiņiem satikāmies 2 reizes – vienreiz ar galīgu sīkulīti (kādi 10 cm), bet otru reizi jau bija tīri krietna. Protams, viņas aizlaidās ātrāk nekā mēs un dikti jau nesabijāmies, jo bijām morāli gatavi. Neko darīt – tāda te dzīve – čūskaina, bet nekaitīga.

Izturīgie var ieskatīties maziņā, jo bija tik skaisti, ka slinkums bildēt, lielās pastaigas fotogalerijā. Apsolu – čūsku tur tiešām nav!

Zemgus, Tims un Venusa

Vienkārši neticami – nedēļa vēl tikai knapi pāri pusei, bet es jau pieķēros rakstīšanai. Nu labi, atzīšos – iemesls ir tāds, ka gadījās pāris brīvu stundu, bet UB darbu ir tik daudz, ka ar tām nebūs līdzēts, tālab nolēmu izdarīt ko patīkamu – uzrakstīt par dažiem šīs nedēļas iespaidiem. 🙂

Pirmdien, protams, bija arī lekcijas, bet vakarā devāmies uz hokeju. Kāpēc? Tāpēc, ka NHL Buffalo Sabres komandā spēlē Zemgus Girgensons un bija skaidrs, ka vismaz uz 1 spēli ir jāaiziet. Smieklīgi gan iznāk: Latvijā neesmu klātienē bijusi ne uz hokeju, ne uz basketbolu, bet toties Amerikā gan.

Iepriekšējā Amerikas reizē ar dēlu bijām uz NBA spēli: toreiz Sietlā, kuras tuvumā mēs dzīvojām, vēl bija NBA komanda – Seattle Supersonics un tajā spēlēja tolaik vēl jauniņais Kevins Durants. Redzējām dzīvajā. Tiesa gan, 1 biļete apmēram piektajā balkonā aiz staba maksāja virs 100 dolāriem. Vīrs toreiz sacīja, ka tik stipri viņš basketbolu nemīl un līdzi neatnāca.

Šoreiz līdzīga skopuļa dilemma bija man: jā, hokejs Bufalo ir. Bet kaut cik normālas biļetes uz NHL spēlēm maksā ap 150$. Vai es mīlu hokeju tik stipri, lai ietu vairākas stundas salt hallē par šādu naudu? Pareizā atbilde ir – nē! Tad nu sapulcējāmies vairāki pragmatiskie ļauži no mūsu grupas, nopirkām biļetes cenās ap 40$ un 4.oktobra vakarā ar Uber devāmies uz pirmssezonas pārbaudes spēli starp Bufalo Sabres un Kolumbusas Blue Jackets, kuras vārtos, starp citu, mēdz būt Elvis Merzļikins. Bet nu jā – tas mēdz būt ir svarīgs. Mūsu vakarā Elvis hallē bija, bet uz ledus nebija. Tiesa gan, arī Zemgus bija uz ledus tikai mazus brītiņus un ar gūtiem vārtiem mūs neiepriecināja – acīmredzot treneris bija nolēmis iespēlēt citus puišus. Varbūt tieši tāpēc Sabres arī zaudēja, vai ne?

Iespaidi? Nebiju gaidījusi, ka hokejs ir tik ātrs, apbrīnoju gan hokejistu, gan tiesnešu ātrumu un veiklību – kā viņi vispār spēj izsekot ripai?… Pa TV tā nešķita – esmu hokeju skatījusies, un negaidīju arī, ka tas ir tik skaļš – hokejistu savstarpējā sabļaustīšanās mani pārsteidza. Bet tā jau laikam ir ne tikai hokejā vien. Vienkārši TV to parasti nedzird. 🙂

Nemocīšu jūs daudz ar hokeju, pielieku saiti uz fotogaleriju – tur ir gan halle, gan šis tas no spēles. Man pašai ļoti patika lāpstotāji – cik organizēti un ātri viņi bija, kā arī – tualešu apzīmējumi.

Un kāds tam visam sakars ar Timu? Vistiešākais. Fotogalerijas beigu bildēs ir redzami daži no mūsu kompānijas kopā ar Timu Hortonu (tas bronzīgais vīriņš). Viņš esot bijis dikti slavens kanādiešu izcelsmes NHL hokejists un pēdējais klubs, kurā viņš spēlēja, protams, bija Sabres – par to arī Bufalo viņu mīl tik stipri, ka pat pieminekli netālu no halles uzlikuši (mēs to atradām nejauši). Un Tims ir bijis tik prātīgs, ka jau karjeras laikā ir bijis viens no ātrās ēdināšanas ķēdes Tim Hortons dibinātājiem. Atverot Vikipēdiju, lai palasītos par Timu, skats ir visai komisks – pirmo reizi redzēju tādu: dzeltenais iekrāsojums abās bildītēs ir kaifīgā vieta: šī ir lapa par hokejistu Timu, ja gribat par ēstuvēm, klikšķiniet saiti. Un otrādi (labajā pusē) – šī ir lapa par ēstuvēm, ja gribat par hokejistu, klikšķiniet saiti. 🙂

Šo biznesu Tims un partneri uzsāka jau tālajā 1964.gadā un tas izrādījās tik veiksmīgs, ka ātri vien ieguva dominējošo pozīciju Kanādā un, piemēram, 2005.gadā TH ēstuvju skaits 2x pārspēja McDonalds. Ciparļauži saskaitījuši, ka 2006.g. TH bija ieguvuši 76% Kanādas ātrajās ēstuvēs tirgoto virtuļu u.tml. cepto preču un 62% no kafijas tirgus (Starbucks tobrīd bija 2.vietā ar 7%). Iespaidīgi, vai ne? Un mēs par to neko nezinājām. Tā jau ir – Kanāda ir tālu…

Ja sākotnēji Tim Hortons ēstuves bija tikai Kanādā, tad 1985.gadā tika atvērta pirmā TH ēstuve arī ASV un tā atradās – varat 1x minēt.. – protams – Bufalo! Tagad tās te ir teju uz katra stūra un laikam jau tuvākajās dienās būs jāizmēģina, jo mani vilina tematiskais helovīnu piedāvājums.

Un kāds tam visam sakars ar Venusu? Tikai hronoloģisks, jo hokeju viņa nespēlē – trešdien man bija iespēja piedalīties bezmaksas informatīvā vebinārā, kur stāstīja par tehnoloģiju attīstību un viena no viesrunātājām bija agrākā tenisiste, tagad – veiksmīga uzņēmēja Venusa Viljamsa.

Tā kā man ir iespēja te ielikt video, tad skatieties un klausieties paši, pateikšu tikai, ka ir īsi, konkrēti un interesanti, nepilnas 12 minūtes.

Nu gan viss, iešu tomēr mācīties, jo rakstīšana iestiepās garāka un tagad man ir jau nākamā pauze starp lekcijām.

(Trakā?) studentu dzīve

Ir pirmdienas rīts un atradu brītiņu, lai piesēstos un uzrakstītu, citādi ir tā, ka jau atkal viena nedēļa ir aizskrējusi un nav bijis ne laika padomāt, ne arī emuārā kaut ko ierakstīt. Ko darīju? To pašu ko visi studenti šeit – mācījos kā traka un pildīju dažādus darbus līdz pat pavēlam svētdienas vakaram.

Nu labi, nav jau tā, ka visu laiku bez pārtraukuma mācījos – pa 24 stundām diennaktī. 🙂 Vakar – svētdien – ar 1 Uber mašīnā satilpstošu kolēģu pulciņu atkal aizbraucām steiku pusdienās. Ēdienu bildes nelikšu, lai iet lampa, jo vismaz tās steiku ēstuves ko līdz šim esam apmeklējuši ir diezgan stlīgi noformētas.

Sestdien vienā mācību starplaikā ar kolēģi izgājām patālo veikalu apli – 1 apģērbu veikals (TJ Maxx), tad 5 dolāru preču veikals (superīgs! tajā iztērēju vairāk naudas nekā TJ) un tad prozaiskais Walmart, kurā par ļoti saprātīgu cenu (21 un 26 dolāri) tiku pie sava garuma Lee un Levis džinsu biksēm – studentu dienišķā apģērba. Pie tam – jau par 1 izmēru mazākām nekā iebraucot nopirktās pusgarās! Sīkums, bet patīkami. Tas lielās staigāšanas (paskatījos pagājušās nedēļas statistiku telefonā – nostaigāti vidēji 8 tūkstoši soļu jeb 6-12 km dienā), padsmit reizes skraidīts pa kāpnēm mājās… 🙂

Lai mācību nebūtu par maz, piedalījos arī 2 vieslekcijās – vienā klātienē un 1 attālināti. Piebildīšu par kreklu lietām – vispār studenti ir ļoti patriotiski un staigā visdažādākajos te nopērkamajos kreklos, hūdijos, biksēs, cepurītēs un sejas maskās ar UB simboliku. Es pagaidām turos – neko no tā neesmu pirkusi, jo šķiet dārgi. Visi mūsējie joprojām ceram sagaidīt Welcome Packs, kurās būšot arī kāds apdrukāts T-krekls (krājumi esot izrādījušies pārāk mazi, taisot papildu partiju). Bet ir arī pasākumi, kuros pie krekliem var tikt bez maksas. Manā kolekcijā patlaban ir 2 no jau iepriekš minētā Start-up week – melns un balts. Citiem, kuri čakli apmeklē dažādus sporta pasākumus (beisbols, amerikāņu futbols) ir bezmaksas krekli un citi sīkumi no tiem – ja ierodies laicīgi un/vai piedalies kādās atrakcijās tur uz vietas, var paveikties.

Bet vispār jau šo sāku rakstīt, lai būtu iemesls pielikt fotogaleriju no Studentu centra – tā ir liela trīsstāvu ēka, kurā NAV lekciju! Šeit studenti pavada laiku starp lekcijām, mācās, pļāpā, ēd līdzpaņemto vai uz vietas nopērkamo ēdienu, spēlē šo un to… Vispār šādas vietas (speciāli studentiem domātas ēkas mūsu lokācijā ir pat divas – arī Capen ēka).

Studentu centra ēka no ārpuses un stiklotā eja starp korpusiem – tādu te ir daudz, droši vien sliktā laikā arī mēs iemācīsimies tās izmantot

Pielieku saiti uz Studentu centra iekšpuses fotogaleriju. Negarantēju, ka sabildēju visus stūrīšus, bet ieskats būs. Turpat ierakstīju arī dažus komentārus par redzamo. Bet īsumā – skaisti un ērti, par visu ir padomāts.

Arī studijām domātajos korpusos un bibliotēkā, protams, ir vietas kur studentiem apmesties gan individuāli, gan grupu darbam. Tās ir ērtas, gaišas un labi iekārtotas. Padomāts arī par ikvienam tik vajadzīgajiem elektrības kontaktiem. Bezvadu internets teritorijā ir visur.

Taču arī ārpusē nav garlaicīgi – ik pa brīdim viss kas notiek. Atzīšos gan, ka studentu dzīves notikumiem īpaši nesekoju, jo slodze ir liela un dzīvojam mazliet ārpus bāzes, bet tie kolēģi, kuri dzīvo studentu pilsētiņā, saka, ka redz un dzird daudz visa kā. Man drīzāk sanāk kaut ko redzēt nejauši garām ejot (un reiz tā tiku arī pie krietna picas gabala – ko vēl studentam vajag…). Tā pirmdienā pēkšņi ārpusē bija uzstādītas atrakcijas sumo cīņām un lēkšanai milzu spilvenā. Izstāvi tik rindu un uz priekšu. Man gan pietika tikai ar fotografēšanu.

Ar to arī šo stāstu beigšu – rīta kafija krūzē jau atdzisusi. Jāizdzer līdz galam un jāmetas iekšā kārtējā trakajā studiju nedēļā!