Lielā pastaiga – ar čūsku un kapiņu stāstiņiem

Sākšu pati kā piekasīga čūska – ar jautājumu: vai tie, kuri kaut drusciņ saprot angliski, noskatījās iepriekšējam ierakstam pievienoto mazo video ar Venusu Viljamsu??? Man te Amerikā putniņi čivina, ka ne visi… No sirds iesaku vēlreiz, jo ir interesanti – viņa parāda gan cilvēcisko, gan sportisko pusi.

Bet nu labi, gan jau jūs nojaušat manas kārtējās priekšlaicīgās rakstīšanas iemeslu – atkal galīgi nav noskaņojums mācīties, kaut darbu pāri galvai. Tad nu uzrakstīšu par iepriekšējo nedēļas nogali – galvas izvēdināšanai.

Sākšu ar čūskām un bez jokiem. Mums – visām četrām Rensch villas dāmām – paveicās, jo ne mūs, bet kaimiņu puišus, atslēdzot durvis un ieejot istabā, vienā jaukā pēcpusdienā sagaidīja čūska. Nu labi, ne jau kāds briesmīgs pitons, bet tāda sīkaļa – kādus 15-20 cm gara un, kā pēc tam noskaidrojām, neesot indīga. Bet nu pārsteigums ne pa jokam.

Te tā viešņa ir un nemaz neesot gribējusi ar godu doties projām, puišiem nācies piepalīdzēt ar paplāti – rokās taču neņemsi…

Pētnieciskā darba rezultātā tika noskaidrots ne vien neindīgums, bet arī tas, ka šīs esot šeit diezgan bieži sastopamās ūdensčūskas, kas milzīgi lielas gan nemēdz būt – varbūt līdz pusmetram un cilvēkiem pāri nedara… (tikai izbiedē, protams) Nu jā – mums tepat ārā viens skaistumdīķītis ir. Bet – daļa no mūsu grupas dzīvo mājiņās pie ezera. Kā viņiem? – nodomājām. Un nepagāja ne pāris dienas (pēc vēsākām dienām atsākoties siltākām), kad viena no ezermāju iemītniecēm kaudzīti ar čūskām arī pamanīja uz kāda akmens sildoties… Labi, ka viņa jau bija morāli gatava – mūsu kaimiņi ar savu stāstu padalījās iekšējā čatā. Un tad visi atviegloti nodomājām – cik labi, ka universitātes teritorijā esošajos ezeriņos peldēties ir kategoriski aizliegts. Nebūtu diez ko labi ūdeni ar tādu (vienalga cik sīku un nekaitīgu) negaidīti satikties… Bet nu jau pietiks čūsku kādam brītiņam.

Gan darba dienas, gan brīvdienas šonedēļ pagāja principā vienādi – mācoties. Bet pie datora vien jau tīri fiziski visu laiku nosēdēt nevar, tad nu sestdien – kā jau ierasts, ar nelielu kompāniju un šoreiz kājām devāmies pusdienot steiku ēstuvē. 40 minūšu gājiens uz katru pusi, kā arī brītiņš feinas papļāpāšanas un galvas izvēdināšanas no mācībām. Un tad atpakaļ pie datora… Turpceļā arī mēreni salijām, jo kādas pēdējās 10 minūtes sirsnīgi lija. Bet nekas, ēstuvē izžuvām, mājupceļā vairs nelija un bija patīkami silts (mazliet virs 20 grādiem).

Mīlīgs un skaists rudens mums te gadījies

Svētdien siltumam pievienojās arī saulīte un bija skaidrs, ka ap dienas vidu jāiziet ārā. Tad nu kopā ar vienu kolēģi devāmies krietnā pastaigā (noieti 15 km, pavisam nedēļā – 63!). Kur gājām? Būtībā pa skaistām asfaltētām taciņām gar Ellikota strauta malu. UB atrodas apmēram šo taku vidū, tad nu tur arī sākām un devāmies līdz lejasgalam, pēc tam pa citu ceļu mājup. Ko redzējām?

Uzburiet ainiņu: skaista diena, jūs ejat pa pastaigu taku gar strautu, viss sakopts, ik pa gabaliņam ir skaistumam iestādīti kociņi… Un tad pie šiem kokiem ieraugāt iespraustas puķes vai puķupodus. Kas tie ir? Mana doma bija – nu, tur kāds ir savu mājas mīluli apglabājis. Var jau būt. Ejam tālāk – nu jau pie katra koka šie un parādās arī rotājumi, redzam, ka ir arī plāksnītes… Pieejam klāt – uz plāksnītēm cilvēku vārdi un dzimšanas/miršanas dati. Paliek tā kā neomulīgi – nu nez vai viss cilvēks arī tur ir apakšā… Spriežam, ka nevarētu būt. Varbūt urnas ar pelniem? Iespējams, bet arī jocīgi… Pie tam – Amerikas kapus gan mēs dabā, gan jūs filmās esam redzējuši – glīts mauriņš, kurā ik pa gabaliņam plāksnītes ar apglabāto cilvēku vārdiem (1 bilde ir arī šodienas mazajā fotogalerijā). Bet kas ir šis? – sk.attēlu?

Tie nav kapiņi, tās ir piemiņas vietas

Nobildēju un pirmdienā jautāju vienai no pasniedzējām. Viņa atbildēja, ka tās esot tuvu cilvēku piemiņas vietas – lai nav jāskrien uz kapiem (sazin kur nu kuram tie Amerikā ir), tad tādās vietās, kur tuvinieki bieži uzturas, zem kokiem šādas uzliekot. Dažiem ir tikai plāksnītes, dažiem veseli apstādījumi un rotājumi – kā attēlā. Galerijā ir vēl daži līdzīgie, bet ar šo bildēšanu stipri neaizrāvos – tomēr pārāk dīvaini man tas liekas. Kaut gan – tieši tik racionāli, cik racionāli amerikāņi ir – ja viņi nedēļas nogalēs nāk uz X parciņu uzcept gaļu vai pabraukāties ar velo, tad pie viena aizčāpo arī pie savējo plāksnītes…

Helovīns tuvojas! Veikalos tematiskie štruntiņi bija jau augusta beigās, kad mēs atlidojām, bet nu pamazām arī namīpašnieki uzpoš savus priekšpagalmiņus.

Tas, kas man ļoti patīk mūsu apkārtnē ir, ka ir daudz gājēju un veloceliņu. Gan vienkārši pilsētā gar ielu malām, gan parkos. Manis jau minētais Ellikota parks stiepjas vairākus kilometrus gar tāda paša nosaukuma strauta malu, reizēm šķērsojot to. Krustošanās ar lielajām ielām arī pārdomāta – celiņš iet pa strautu šķērsojošā autotilta apakšu – ērti un droši. Ne velti svētdienā tur bija pilns ar visa veida kustību cienītājiem. Vēl viena Amerikas pragmatiskā īpatnība: tā kā parks ir tievs un garš (gar strautu), tad tā abos galos ir lielas autostāvvietas – lai var uz šejieni atbraukt ar auto, tad uzvilkt skrituļslidas vai nocelt velosipēdus un aidā. Protams, ir arī tīri labas tualetes, bet mani vairāk sajūsmināja trīslīmeņu dzeramā ūdens strūklaka.

Kam domāts apakšējais līmenis? – Protams, izslāpušajiem līdzpaņemtajiem mīluļiem!

Aizgājuši līdz parka tālākajam galam, gribējām pusdienot. Vieta, kuru es biju noskatījusi iepriekš, izrādījās svētdienās slēgta (man neienāca prātā to paskatīties). Bet par laimi turpat tuvumā bija arī pa ķīniešu un japāņu ēstuvei. Izvēlējāmies otro (fotogalerijā ir vairākas bildes) un es sāku realizēt vienu no saviem slepenajiem plāniem Amerikai – mācīties ēst ar irbulīšiem, jo instruktors bija.

Protams, gāja jautri, bet bļodiņu ar supergaršīgajiem jūras velšu salātiem tukšu dabūju, dakšiņai nepieskaroties. Nākamreiz kādā līdzīga tipa ēstuvē turpināšu mācīties, jo izskatās, ka mūsu grupā ir vairāki cilvēki, kas labi prot ēst ar irbulīšiem un var man gan ar padomu, gan ar praktisku piemēru palīdzēt. Tā kā tas bija pastaigas tālākais punkts, tad pamazām devāmies atpakaļ – pa drusku citu maršrutu, kas daļēji veda arī gar golfa laukumu, kurā netrūka spēlētāju.

Vai beigās jau atkal vajag kaut ko čūskainu? Lai būtu – savā jaukajā pastaigā ar vietējām ūdensčūskām uz celiņiem satikāmies 2 reizes – vienreiz ar galīgu sīkulīti (kādi 10 cm), bet otru reizi jau bija tīri krietna. Protams, viņas aizlaidās ātrāk nekā mēs un dikti jau nesabijāmies, jo bijām morāli gatavi. Neko darīt – tāda te dzīve – čūskaina, bet nekaitīga.

Izturīgie var ieskatīties maziņā, jo bija tik skaisti, ka slinkums bildēt, lielās pastaigas fotogalerijā. Apsolu – čūsku tur tiešām nav!

Komentāri

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s