Vispār jau man AirBaltic patīk tīri labi un arī šurp lidojumam (tiešajam reisam) nebija ne vainas – 2,5 stundas un galā esi. Atpakaļ gan negāja tik vienkārši, jo augusa beigās, kad pirku biļetes, AirBaltic domāja, ka oktobra beigās tam jau būs “ziemas sezona” un tajā tiešo reisu uz Kišiņevu nav.

Man bija izvēle lidot atpakaļ caur Vīni vai Kijevu. Kartē skatoties ir redzams, ka caur Kijevu tā kā ir jēdzīgāk – tas ir pa ceļam atpakaļ uz Latviju, taču – bija dikti ilgas stundas starp lidojumiem. Ja caur Vīni, tad tikai viena stunda starpā, taču kartē redzams, ka tas bija pilnīgi “paralēlais” jeb liekais lidojums – Vīne ir apmēram tikpat tālu no Rīgas kā Kišiņeva un tāpēc mans mājuplidojums (skaitot no brīža, kad izlidoju no Kišiņevas līdz ielidošanai Rīgā) pagarinājās un sasniedza 5,5 stundas.

It kā jau arī kaut cik normāli, bet – pirms dažām nedēļām AirBaltic izdomāja, ka arī ziemā tomēr lidos uz Kišiņevu! Bet mana biļete, kā jau ekonomiskā, nav maināma bez milzīgas papildu maksas. 😦

Bet atgriezīsimies Kišiņevas lidostā. Ja turpceļā tā man ļoti patika dēļ ātrās bagāžas saņemšanas, tad tagad to apskatīju kārtīgāk un ne viss bija ērti un raiti. Pirmā lieta, kur varam tā kā vīzdegunīgi pasmaidīt – tajā nav NEVIENA termināļa, kur lidmašīnā var iekāpt pa taisno caur “tuneli” no lidostas ieejot lidmašīnā. Pilnīgi visos gadījumos, uz lidmašīnu jābrauc ar autobusu un tajā jākāpj pa trapu. Tas, ka lielajās lidostās uz mazajām lidmašīnītēm ved ar autobusiem es saprotu. Te laikam lielās nelido, nezinu.

Vēl paskatījos arī izlidošanas/ielidošanas biežumu – labākajā gadījumā kaut kas notiek reizi stundā. Es lidostā biju ap trijiem (mans reiss – 15.55), tajā laikā reģistrācija bija uz vēl vienu reisu – pēc stundas un tas arī viss, par ko bija info. Lidostas plašumos pavisam stāvēja 3 lidmašīnas, stundas laikā nolaidās vēl viena… Jā, tomēr patīkami zināt, ka mūsu lidosta ir stipri “dzīvīgāka”.

Tā kā man bija uzradusies papildu bagāžas soma (uz ko biju gatavojusies – turpceļā līdzi paņemot tukšu viegli salokāmu sporta somu), tad par to bija jāmaksā uz vietas.

Bet Kišiņevas lidostā to nevar izdarīt pie tā paša “lodziņa”, kur reģistrējas lidojumam. Vispirms izstāvi rindu (nu labi, nebija ne tuvu tik gara, kā mēdz būt Rīgā, jo arī šī lidmašīnīte bija maziņa – Fokker 70, ja tas kādam ko izsaka), meitene paņem somas un izraksta taloniņu. Jāiet uz 2.stāvu maksāt un tad ar izdrukām jānāk atpakaļ. Skaitās jau, ka bez rindas, bet tāpat jāpagaida, kamēr kārtējo/iesākto klientu apkalpo. Uzgaidāmā telpiņa maza, ir arī neliels Tax-Free veikaliņš, kurā bez alkohola un ierastajiem “vispasaules lidostu saldumiem” praktiski nekā nebija. Ne par kādiem vietējiem “suvenīriem” praktiski nav ne runas. Nu nemāk viņi no tūristiem vai iebraucējiem naudu paņemt.

Man kaut kā paveicās un sākoties iekāpšanai autobusā, es biju sākumgalā un autobusā vēl bija pa kādai brīvai sēdvietai. Apsēdos. Un izrādījās, ka tas bija ļoti prātīgi – autobuss bija tikai viens un stāvēja pie lidostas durvīm 20 minūtes, līdz tika maksimāli piebāzts (neesmu redzējusi tik piebāztus lidostas autobusus). Kājās stāvētāji tiešām nejutās diez ko priecīgi. Parasti tomēr autobusi vai nu tiek padoti vēlāk, vai uz lidmašīnu dodas ātrāk.

Lidoju ar Austrijas aviokompāniju un biju patīkami pārsteigta, ka viņi lidojuma laikā piedāvā gan bezmaksas uzkodas, gan dzērienus. Sākumā izvēlējos Milka “šokovafeli”, kafiju ar pienu un glāzi ūdens, pēc tam – ābolu. Patīkami.

“Savā” rindā bijām trīs sēdētāji, visi – nerunīgie. Tā arī rātni nosēdējām tās nepilnās divas lidojuma stundas.

Lidojums bija smuks un mierīgs, arī Vīnes lidostā viss gandrīz saprotami un arī laika man bija pietiekami – ne daudz un ne arī par maz: pēc “iečekošanās” līdz iekāpšanai palika 30 minūtes – lai nesteidzīgi, izmetot līkumiņu caur kādiem interesantākiem veikaliņiem (kuros gan bija neinteresanti augstas cenas), atrastu iekāpšanas vietu. Protams, uz mazo lidmašīnīti mūs veda ar autobusiem, bet tie nebija piebāzti un arī nestāvēja pilni ar cilvēkiem nevajadzīgi ilgi.

Arī lidojums uz Rīgu tika solīts mierīgs un tāds tas arī ir – rakstu lidojuma laikā, bet, tā kā ceturtdiena man mājās būs ļoti aizņemta, tad šis būs raksts, ko emuārā publicēšu ceturtdienas vakarā – maza pieredzes diktēta viltība, jo tagad laiks man ir. 🙂

Kaut arī ārā ir tumšs, mākoņu nav vai to nav daudz un tāpēc ik pa brīdim redzamas skaisti apgaismotas pilsētas (jau pērkot biļeti biju par dažiem papildu eiro nopirkusi arī konkrētu sēdvietu – pie loga). Tā kā lidmašīnas ēdienu cenas man diez ko nepatīk, biju uztaisījusi maizītes, padzeršos mājās.

Nu re, divi stāsti uzrakstīti un drīz jau arī lidojums būs galā.

Protams, lidojums arī beidzās, bet gandrīz pusstundu vēlāk. Bija tā – dzirdējām paziņojumu, ka pēc 20 minūtēm būsim Rīgā un sākas nolaišanās un tā arī sākās. Taču pēc tam lidmašīna “nofiksēja augstumu” un vēl vairāk kā 20 minūtes lidoja jeb drīzāk laikam – riņķoja (visticamāk – apmēram virs Rīgas) vienā augstumā vai pat mazliet mainot to uz augšu. Kā es to zinu? Redzēju, jo sēdēju pie loga un redzēju, ka turamies samērā nemainīgā augstumā virs mākoņu/miglas slāņa, kurš bija visai izteikts. Sāku jau domāt – vai mūs Rīgā vispār laidīs lejā vai sūtīs uz kādu blakus lidostu, kad beidzot tomēr šķērsojām mākoņu/miglas zonu un lejā bijām. Migla šoreiz bija tāda, ka ieraudzīt varēja tikai lidostas skrejceļa uguņus un tikai mirkli pirms piezemēšanās. Visticamāk, ka tieši tās dēļ arī “dzīvojāmies pa augšu”. Bet, protams, viss beidzās smuki un gludi, tikai dīvaini, ka ekipāža neteica ne vārda par tajā laikā notiekošo.

Ātri saskaitu – pēdējo 12 mēnešu laikā esmu lidojusi uz un no 5 dažādiem galamērķiem. Tagad būs miers līdz aprīlim, kad abi ar Andri (vīru) lidosim uz Morindas konferenci Havaju salās. Tad droši vien atkal uzrakstīšu.