Nu jau sēžu lidmašīnītē, kas mani no Bergenas nogādās Oslo un varu sākt pamazām tā kā “sasiet astes” visai šai burāšanas lietai. Jāatzīstas gan, ka sen nebiju lidojusi no mazām lidostām, bet Bergenā ir tieši tāda. Vispār jau man tā arī nav īsti skaidrs, kā lai pasaka, kur Bergena atrodas. Nu labi, tā, protams, ir Norvēģija un rietumu puse. Bet tālāk? Tiešā jūras malā tā nav – lai nokļūtu pilsētā ar kuģi labu brīdi ir jālavierē pa visādiem ūdeņiem un tā arī nav īsti skaidrs, kur ir salas un kur “lielā zeme”. Pilsētā turpinās tas pats – arī tajā dažādās pusēs ir visāds ūdens. Kur tie ir fjordi, kur līči, kur mākslīgi veidotas ostas vai piestātnes… – neko īsti nevar saprast tāds īslaicīgs iebraucējs kā es. Lidosta ir izvietota samērā augstu un pacelšanās noteikti bija skaistākā, kādu es jebkad esmu redzējusi. Lidmašīnai pa “piebraucamo celiņu” virzoties jau bija ļoti skaista daba turpat skrejceļam blakus (nekādas braukāšanas pa milzonīgiem asfaltētiem laukumiem industriālā ainavā) – tīri vai sagribējās paogot vai pasēņot. Kad pagriezāmies uz ieskriešanās skrejceļa, pavērās citāda, bet ne mazāk skaista ainava – skats uz jūras pusi – gan kalni rindās vien, gan fjordi zemāk par mums – pasakaini!
Jāatzīst gan, ka lidojums līdz Oslo bija tik īss, ka maz paspēju uzrakstīt, jo to var darīt vien laikā, kad lidmašīna ir “augšā”, nevis paceļoties vai nolaižoties, bet lielākā daļa no apmēram 50 lidojuma minūtēm pagāja tieši abos pēdējos režīmos. Tagad turpinu lidojot no Oslo uz Rīgu – lidojums ir garāks, jāpaspēj pabeigt, jo mājās nez vai būs laiks rakstīšanai par burāšanu.
Jau rakstīju, ka vakar vakarā mums bija pasniedzēju tikšanās, kuras laikā pārrunājām dažādas ar projektu saistītas lietas. Un bija interesanti atkal pārliecināties par to, cik dažādi mēs esam: viens no profesoriem sacīja, ka viņaprāt viss šitais pasākums nekur nederot un studenti neko neesot iemācījušies, lekcijās gulējuši vien (nu labi, liela daļa gulējuši – viņš palaboja) un tos 7,5 ECT kredītpunktus iegūšot par neko, ka īsta mācīšanās varot notikt tikai uz zemes (auditorijā) un šito kuģošanu vajagot izbeigt un priekšmetu mācīt “normāli”… Tāds apgalvojums bija diezgan liels šoks vairumam pārējo kolēģu (arī man). Es pati domāju, ka klasiski mācīties (iegūt zināšanas) mierīgi var sēžot bibliotēkā vai rakājoties internetā – kuģi nevajag un nav arī jātērē laiks nokļūšanai augstskolā klausoties kā profesors pārstāsta grāmatu gudrības, ja nekā cita/specifiska/individuāla lekcijās nav.
Cik labi, ka līdzīgi domāja un savu viedokli izteikt nebaidījās arī viena no kolēģēm – ka šī kursa galvenā vērtība ir komunikācijā un grupu darbā – dažādu viedokļu apkopošanā un apspriešanā. Jo mūsu grupā bija studenti ar visai atšķirīgām izglītībām un domu gājieniem no pavisam 9 valstīm: Zviedrijas, Somijas, Latvijas (5!), ASV, Lielbritānijas, Ķīnas, Gvajānas (jūs zināt kur tā atrodas?), Krievijas un Baltkrievijas, meiteņu mazliet vairāk kā puišu, bet ne būtiski. Un bija interesanti redzēt, kā notiek gan iepazīšanās, gan sastrādāšanās, jo būtībā katrs no viņiem bija vismaz kādās 3 grupās: kajītes biedri, maiņas biedri, projekta grupa un vienīgi dalību projektos studenti paši varēja kaut cik izvēlēties, pārējā dalīšanā viņi nepiedalījās. Kolēģe Dominika, kura SAIL piedalās jau vairāk kā 10 gadus, teica, ka šogad studenti ir bijuši ļoti draudzīgi un savā starpā sastrādāties un saprasties spējīgi – vienmēr tā neesot.
Noslēgumā arī visi studenti tika lūgti aizpildīt anketas (patiesībā – A4 lapu, kurai augšpusē bija smaidiņš, apakšpusē – bēdīga sejiņa) paužot savu viedokli. Gaidīšu, kad to apkopos, jo mani interesē, ko studenti domā un kā vērtē.
Ko es domāju par SAIL? Jau iepriekšējā rindkopā jūs jutāt, ka es šo pasākumu atbalstu un visiem studentiem, kuru augstskolas piedalās BUP (Baltic Universities Partnership) programmā (diemžēl Turība vismaz pagaidām tur nav iesaistījusies), es no sirds iesaku piedalīties. Studentiem ir tā, ka pašiem jāapmaksā nokļūšana līdz kuģim un atpakaļ uz mājām (kur nu kuro gadu burājiens sākas un beidzas), pārējās finanšu lietas kārto universitātes. Protams, pašiem ir jāpamana pietekšanās laiks, jāizpilda prasības un jāiztur konkurss. Ja nav bail no jūras, disciplīnas un fiziska darba – jāburā! Vai es pati vēl burāšu? Patlaban domāju, ka drīzāk nē, jo, ja manām acīm un prātam tas viss patika, tad pārējam ķermenim gan nē… Tiesa gan, mans kolēģis Markuss burā jau ceturto reizi, kaut ar jūras slimību mokās ne mazāk par mani. Viņš pats par sevi pasmējās, sakot, ka kādu laiciņu pēc atgriešanās, viņam iestājoties “amnēzija” un viss grūtais aizmirstoties, viņš atkal ar prieku visā iesaistoties…
Kādi ir mani ieguvumi? Tagad daudz labāk saprotu “jūras dzīvi” un ar pilnīgi citādu sajūtu skatīšos filmas vai lasīšu grāmatas, kuru darbība notiek uz buru kuģiem. Esmu kaut cik 🙂 iemācījusies terminoloģiju angliski, kaut gan viens īpatnējs moments ir arī te. No latviski lasītā es atceros “grotburu”, “fokmastu” un vēl šādus tādus jēdzienus, bet angliski tie ir pilnīgi citādāki. Mums pirms eksāmena izdalītajos materiālos paralēli angliskajiem, bija arī poliskie nosaukumi un tur bija visi tie “groti” un “foki”, ko atceros no grāmatām. Izskatās, ka jūrniecības terminoloģijā ir 2 ceļi: angliskais (kurš ir gandrīz pilnīgi atšķirīgs) un “pārējās Eiropas” jeb varbūt vāciskais (vai holandiskais), no kura darināti arī latviskie nosaukumi. Bet nu labi, nemocīšu jūs vairāk ar šādām niansēm. Ja sākumā biju noraizējusies par to, ka uz kuģa ir maz vietas kur kustēties, tad tomēr par fiziskās slodzes trūkumu sūdzēties nevarēja un no Voldemāra palienētās snovborda bikses man beigās jau tā kā sāka krist nost. Šo skaitām pie ieguvumiem, tāpat kā jau kaut kad iepriekš minēto plecu, kurš tagad jūtas daudz labāk. Protams, labāk iepazinu savus kolēģus, bija patīkami sastrādāties (jo maiņās jau citādāk nevar) arī ar vairumu studentu.
Zaudējumi? Nekas jau briesmīgs, bet, protams, ar zilumiem un sasitumiem uz kuģa ir jārēķinās. Es šoreiz līdz šortu valkāšanai netiku, bet, kad meitenes gāja peldēties, redzēju, ka vienai daļai zilumu ir pat krietni vairāk kā man. Kāpēc tie zilumi? Uz kuģa ir teiciens, ka te atrodoties tev pieder tikai 1 no rokām, otra pieder kuģim – ar to jāpieturas, jo kuģis visu laiku šūpojas un nekad nav zināms, uz kuru pusi un cik stipri. Šorīt (jo drusku vēl parakstu svētdienas rītā) pati sasmējos, kad piefiksēju, ka mājās mēģinu tualetē turēties pie sienām. Uz kuģa tualete ir viena no nejaukākajām vietām tieši no sadauzīšanās viedokļa. Jautrāk mēdz būt vienīgi dušā vai virtuvē. Es pamanījos dušā iet rāmā laikā vai ostā un arī virtuves dežūra man bija ostā, bet citiem brīžam gāja visādi. Lai gan – jūra un kapteinis mūs no vētrām pasargāja – nezinu, kā būtu tad.
Labi, ka bija velocimdiņi un vēl arī darba cimdi līdzi – virves ir nesaudzīgas, tāpēc sākumā un pēc 3 trauksmju nakts, rokas bija neapmierinātas (pie tulznām vai pušumiem gan, par laimi, netiku). Vēl – man patlaban ir diezgan pirātisks izskats un ātri jādomā ko un kā saglābt, jo tagad man ir par pusotru zobu mazāk. Nē, kapteinim nekodu un virves negrauzu – abi zobi tādi “neapmierināti” bija jau pirms brauciena un tad nu tagad izmantoja iespēju…
Ne ar ko citu, kā jūras slimību uz kuģa neviens neslimoja, nopietnu traumu arī nebija. Viena kolēģe saņēma ārsta konsultāciju par sasitumu Helsingorā (ka nav nekas traks), viena no maiņu vadītājām Stavangerā bija “pirāta skatā”, jo bija mazliet traumēta acs (bet ne bīstami!) kādus kuģa darbus darot, bet tas arī viss. Protams, obligāts noteikums bija, lai visiem būtu “stiprās” veselības apdrošināšanas polises un nerodas medicīniski-finansiālas problēmas. Bez tā iztikām. Kāds laikam lietoja arī jūras slimības zāles. Es biju tās nopirkusi un līdzi paņēmusi, bet, kad izlasīju blakņu sarakstu (ak, dievs!), tad sapratu, ka tik slikti ar mani nav, lai kaut ko tādu lietotu. Blakņu saraksts garš un riebīgs, pie vairuma norādes: bieži, ļoti bieži… – kā vispār kaut ko tādu var ražot un tirgot – nesaprotu. Bet, ja kādam vajag – uzprasiet, iedošu, lai tie lati nav aptiekā jātērē.
Somu mājupbraukšanai kārtojot nācās secināt, ka abi šorti un viens bezroku krekliņš tā arī palika neuzvilkti. Siltās drēbes gan vajadzēja visas un brīžam vienalga biju par maz kārtu mugurā savilkusi – te būtu derējis profesionālais apģērbs, bet, no otras puses – tas ir dārgs, un ja jau atzinos, ka uz burāšanu turpmāk dikti netaisos, tad tā būtu bijusi veltīgi iztērēta nauda. Tagad zinu arī, ka Voldemāra snovborda jaka lieliski aiztur vēju un kādu laiku arī lietu. Bet tad vienā brīdī tā pārvēršas par švammi – tu esi momentā slapjš līdz ādai un jaka smaga un ilgi jāžāvē. Nu jā, sniegs jau uzvedas drusku citādi nekā lietus – nobirst, nevis iesūcas un stundām slapjā sniegā snovbordisti nez vai uzkavējas. Bet burātāji gan, ja vajag. Taču – es pat iesnas nedabūju, kaut samirkt iznāca vairākas reizes. Vispār nebija manāms, ka kāds ar iesnām vai klepu mocītos, kaut daļai studentu ar siltajām drēbēm tā bija kā bija.
Vienu smieklīgu lietu pamanīju šorīt – man ir smuki brūna seja un ļoti balta pazode un kakls. Iemesls vienkāršs – lielu daļu laika uz klāja pavadīju ne vien ar kapuci (vai divām) galvā, bet – ar diezgan cieši aizsietu kapuci, jo vējš un brīžam arī aukstums. Tā ir siltāk, bet tas otrs rezultāts (baltums) tagad ir smuki redzams.
Sveiciens māsai Zanei – mana franču bizītēs sapītā galva (bildē mēs divatā ar Šekspīru Helsingforsā/Elsinorā) bija ļoti ērta un bizītes turas tik labi, ka tīri vai žēl būs jaukt laukā, taču tas būs vien jādara, jo jāatgūst taču “lietišķs izskats”.
Meitenēm ar garajiem matiem gāja visādi. Bija gan tādas, kas galvu mazgāja, kā man šķiet, vairākas reizes dienā, gan tādas, kas diezgan sapinkājušās staigāja, man problēmu nebija. Vienai no apkalpes meitenēm bija dredi – viņa arī jutās ērti. Ar Dominiku runājām, ka citgad meitenēm pirms brauciena franču bizes var droši ieteikt.
Vēl – skaidri zinu, ka tagad ilgi negribēšu uz maizi un “maizītēm” pat skatīties. Mani tuvinieki jau zina, ka mēs ģimenē maizi gandrīz neēdam, bet uz kuģa viena ēdienreize noteikti, bet vismaz pusē dienu – divas (brokastis un vakariņas) – sastāvēja no maizītēm (no uz kuģa ceptas ķieģelīšbaltmaizes). Dažreiz brokastīs tās papildināja omlete, uz to biju cerējusi arī šorīt, bet nebija. Un tad nu tās dienišķās versijas – ar sieru vai gaļu, vai biezpienu, vai ievārījumu man jau ir līdz… Labi bija tas, ka katru dienu bija pa auglim (ābols, banāns vai apelsīns) – tas esot pirmo reizi, panākts sūrās sarunās ar kuģiniekiem. Siltie ēdieni pēc būtības bija OK, tikai dikti vegetaini (nu nepatīk man tā garša, mājās Vegetu nelietojam). Pirmo reizi uz kuģa bija atsevišķi padomāts arī par veģetāriešiem (viņu bija 14) – tas patīkami, kaut arī es pati esmu gaļēdāja. Dīvaini, ka nekad no rītiem nebija daudziem ierastais, ērti pagatavojamais un arī lētais ēdiens – putra. To taču ir tik daudz un dažādas. Viena studente bija bijusi tālredzīga un savu paku ar ātri pagatavojamu putru paņēmusi līdzi. Studentiem iepriekšējo gadu kolēģi bija stāstījuši, ka ēdiens mēdzot būt slikts (mūsējais noteikti tāds nebija, lai arī nupat piekasījos) un tālab viena daļa bija palielus pārtikas krājumus paņēmuši līdzi. Man komiskākais šķita viens no puišiem, kurš bija apbruņojies ar pusotru kilogramu šokolādes. 🙂
Patīkami, ka uz kuģa viss bija tīrs un kārtīgs – ne jau velti mums bija tās ikdienas tīrīšanas maiņas, kurās strādāja pa 6 cilvēkiem (pa 2 no katras maiņas), plus vēl virtuves maiņas (3 cilvēki), plus vēl “bocmaņa darbi”, kur arī viss kas saimniecisks bija jādara. Uz kuģa ir arī veļasmašīna un žāvētājs un bija viena veļas diena, kad visi varēja nodot mazgājamo. Tiesa gan, daži studenti pukojās, ka nebija iepriekš par to informēti un savu privāto veļas dienu ar mazgāšanu izlietnē un kā nebūt žāvēšanu šaurajā kajītē uztaisījuši kādu dienu iepriekš. Protams, bija dušas un labas tualetes ar labu tualetes papīru – arī te viss kārtībā, netīram nevienam mājās nav jābrauc.
Visgrūtākā lieta tiešām bija mācīšana un mācīšanās. Uz kuģa ir klase, bet tajā normāli nav vietas 30 studentiem un 7-9 pasniedzējiem. Daļai jāsēž uz grīdas, gaisa trūkst. Bet toties ir visa tehnika. Kad kuģis šūpojas, klasē diezgan ātri un ļoti daudziem kļūst slikti (bezgaiss piepalīdz). Uz klāja savukārt praktiski vienmēr ir vējš, mēdz būt arī auksti, grūti sadzirdēt (sevišķi tiem, kas pretvēja pusē), nekādas tehnikas nav, vien vienu mazu tāfelīti var iznest ārā. Tā nu lavierējām kaut kā – dažreiz iekšā, dažreiz ārā. Jau rakstīju, ka man ļoti paveicās ar to, ka mana lekcija bija sākumā un ostā – kad cilvēki vēl nebija pārguruši un nomocījušies un kuģis nešūpojās – varējām diezgan labi strādāt klasē, jo man jau patīk PowerPoints un paliels ekrāns. Protams, biju sagatavojusi arī slaidu izdrukas katram studentam. Tika arī norunāts, ka pēc kursa tie pasniedzēji, kuriem bija slaidi vai citi materiāli, tos elektroniski nosūtīs studentiem. Labi bija tas, ka mēs, pasniedzēji, bijām padomājuši arī par nelieliem uzdevumiņiem/ātrajiem grupu darbiņiem vai mazām diskusijām praktiski katras mācību sesijas laikā, jo 2 stundas nekustīgi un neērtos apstākļos nosēdēt īsti nevar. Es arī ieguvu dažas idejas tālākai izmantošanai.
Ā! Vēl atcerējos – šorīt mēs katrs saņēmām sertifikātu, kurā ir norādīts, kad un ar kādu kuģi esam burājuši, cik ilgi tas bija, kāda distance veikta ar burām un kāda ar motoru – viss smalki sarēķināts, ir arī īss raksturojums katram (man – ka esmu bijusi laba “bugsprita brigādes vadītāja un vienmēr gatava darīt nepieciešamo”… – apmēram tā) un zem tā visa – kapteiņa paraksts. Kapteinis bija gados jauns (viņam pašam arī pirmais brauciens ar šo kuģi), bet vārds – Bartolomejs. Nopietni viņam tie vecāki laikam, citi mūsu kuģa poļi bija: Mareks, Jakubs, Artūrs, Dominika, Marta… – tādi ierasti vārdi. Bet lai jau ir kapteinim neparastāks. 🙂
Bet nu jau gan pietiks. Lidmašīna gatavojas nolaisties Rīgā. 🙂