Rīta gaismā (atkal gan ir apmācies, brīžam mazliet līņā un ir vēsāks kā iepriekš) redzam, ka esam pietauvojušies mazas, kalnu iespaidīgi ieskautas pilsētiņas gandrīz pašā centrā – no galvenā “iepirkšanās centra”, kurā ir REMA 1000 supermārkets un vēl daži veikaliņi mūs šķir tikai maza asfaltēta auto stāvlaukuma strēle. Interesanti, ka mašīnas šeit, tāpat kā Stavangerā ir pajaunas, bet – būtiski mazākas.

Rakstu pa daļām – patlaban par no rīta puses plānoto/zināmo, vēlāk papildināšu ar notikušo. Šodien plānota tikai rīta sesija (no 11iem līdz 13iem), pēc tam brīvs līdz 19iem. Bet pa vidu (no 13.30 līdz 19iem) kuģis būšot atvērts apmeklētājiem un tiem no mums, kuriem iekritīs maiņa, būs apmeklētāji pa kuģi jāpavada. Mūsu maiņa ir no 14iem līdz 16 iem, vai man arī būs “darbs” vai būšu brīva – vēl nezinu, šo rakstu, gaidot sesijas sākumu.

Tagad rakstu vakarā par to, kas un kā īsti bija. Pie mūsu kuģa jau rīta pusē ieradās pilsētiņas mērs, kurš sacīja, ka esot ļoti priecīgs, ka mūsu kuģis ir te un “apmaiņā” pret iespēju pilsētniekiem (ap 3 tūkstošiem iedzīvotāju) apskatīt kuģi, varot piedāvāt vai nu bezmaksas ekskursiju pa pilsētiņu (te esot arī kāda svarīga ar 2.pasaules karu saistīta vieta), vai iespēju par saprātīgu cenu dabūt autobusu, ar ko aizbraukt gar fjordu uz ledāju. Droši vien jūs jau sapratāt, kuru variantu izvēlējāmies – protams, ledāju! Tas izmaksāja ap 20 latiem katram no mums, bet tagad varu droši sacīt, ka bija vērts.

Liela daļa no mūsējiem Norvēģijā ir pirmo reizi (es nē), tālab skaistais brauciens (apmēram 2 stundas turp un tikpat atpakaļ gar fjorda un Norvēģijas visdziļākā ezera – 500 metru!!! malu) viņiem bija pārsteidzošs jaunums. Autobuss mūs aizvizināja līdz stāvvietai Briksdāles ledāja pakājē un augšup tālāk bija jādodas pašiem – apmēram 45 minūtes vidējā solī. Bija skaisti, vienīgi laiks gan te pārbaudīja mūsu pacietību – izkāpjot no autobusa līņāja diezgan stiprs lietus, ārā 11 grādu un gandrīz viss miglā tīts. Bet jākāpj vien augšā – mums tika dotas 2 stundas laika. Kāpiens bija pa ērtu tūristu taku, bet vietām diezgan stāvi uz augšu, skaisti gan visu laiku – nezin cik ūdenskritumi gāzās no milzīga augstuma. Kad nonācām pie ledāja, laiks uzlabojās un man ir tīri daudz bilžu. Pagrozījāmies, papriecājāmies par mežonīgo skaistumu (pie ledāja es biju pirmo reizi un jāsaka – tas ir tik varens, ka – stāvi, skaties un klusē – tādas bija manas sajūtas). Kad uz leju 2/3 bija nokāptas, laiks atkal sagriezās atpakaļ – tas pats sīkais nejaukais lietus. Labi vienīgi tas, ka ejot nav auksti. Un tad jau bijām atpakaļ autobusā un devāmies uz kuģi. Izbraucām pirms diviem, atgriezāmies pēc pusdeviņiem. Nupat pavakariņojām un posāmies jau gulēt, kad tika izziņota sanāksme. To gaidot patlaban arī rakstu. Ir doma, ka ceļā dosimies rīt/ceturtdien no rīta – ja kapteinis nebūs pārdomājis.

Rīta pusē, autobusu gaidot, nepilnu stundiņu parāpājāmies pa pilsētiņu. Tieši tā – parāpājāmies. Tā ir izvietota stāvā nogāzē fjorda krastā, ielas būtībā ir kā augšupejošs krastam puslīdz paralēls serpentīns un ielām nav nosaukumu – visas septiņas ir sanumurētas. Mēs viens bariņš bijām izdomājuši, ka vēlamies pilsētiņu apskatīt no augšas un bija skaidrs, ka pa auto serpentīnu iet nevaram – tas ir garš un mums nav tik daudz laika. Tad nu skatījāmies pēc augšupejošām (un vēlāk – lejupejošām) gājēju taciņām. Pieņēmums, ka visi norvēģi ir dikti fiziski aktīvi šoreiz īsti neapstiprinājās – taciņu bija maz, tās ne visai bieži staigātas, no vienas ielas uz otru aizgāja un beidzās, kur tikt uz nākamo – atkal jāmeklē. Brīžam bijām priecīgi satikt kādu vietējo un uzjautāt, uz kuru pusi ir kāda taciņa. Vismaz vienu reizi gājām tā kā cauri pagalmam (bet tur bija taciņa), vienu reizi – cauri bērnudārzam – attaisot un aiztaisot vārtiņus abos tā galos – citas takas neesot… Bija arī iespēja uzēst avenes – tās lekni auga vienas taciņas malā, bet norvēģi jau meža ogas neēd – to zināju arī no iepriekšējām reizēm. Mēs gan ēdam. 🙂 Bija jauki un skats arī labs – iesildījāmies “ledāju gājienam”.

Tagad būšot mazs vietējā gida stāstījums mar Maloy – mēģināšu svarīgāko un/vai interesantāko pierakstīt. Pirmais – Maloy ir svarīgs Norvēģijas zvejniecības centrs, jo dabas īpatnību dēļ šeit un tuvākajā apkārtnē ir daudz zivju. To tagad zinām arī mēs, jo gan vakar vakariņās bija apkalpes sazvejotās zivis, gan būs rīt atkal – redzēju šodienas lomu. Te patlaban sākas skumbriju laiks jūrā un lašu upēs. Zivis ir galvenā ass ap kuru te viss griežas – ir zivju pārstrādes un zivju eļļas ražotnes, kā arī vesela servisa industrija ap tām. Otrs interesantais fakts – ja Rīga TallShipRace buriniekus uzņēma šogad, tad 2008.gadā tie (arī mūsu kuģis, gan ar citu apkalpi) ir bijuši te un Maloy ir visā regates vēsturē mazākā pilsētiņa, kas to uzņēmusi. Bet vispār regates dalībnieki Norvēģijā piestāj vai katru gadu: nākamgad viena no regates ostām būšot mūsu galamērķis Bergena, aiznākamgad – tepat ļoti tuvu esošā Olesunda (par pareizrakstību neesmu droša). Trešā lieta – par to karu. Mums (Latvijai) otrais pasaules karš sākās 1941.gada jūnijā, bet Norvēģiju Hitlers okupēja jau gadu agrāk un, stratēģiskā izvietojuma dēļ (tajā laikā Norvēģijā vēl bija maz ceļu, pārsvarā viss notika pa ūdeni un te ir svarīgs ūdensceļu mezgls), te bija viena no nacistu armijas lielajām bāzēm. Kad sabiedrotie (1941.gadā?) izlēma atklāt Rietumu fronti Normandijā, tika izplānots liels māņu manevrs – uzbrukums nacistu bāzei Maloy un tas bija sekmīgs. Kā lepni teica mūsu gids – tas bija pirmais Hitlera zaudējums. Pēc tam Hitlers bāzi atjaunoja un te izvietoja lielus nacistu armijas spēkus – sabiedroto māņu manevrs izdevās un tāpēc zinātāji (un tagad tiem pievienojamies arī mēs ar jums) saprot, cik liela nozīme Normandijas notikumos bija šai Norvēģijas mazpilsētiņai.

Bet nu jau gan pietiks. Pielieku arī dažas bildes.