Monthly Archives: 2015. gada jūnijs

Mana jaukā pirmdiena

Tā kā sākot rakstīt pulkstenis rāda jau pusdeviņus vakarā, domāju, ka varu apkopot dienas “rezultātus” un, ērtības labad, uzreiz arī nopublicēt – redzēs kā rīt būs ar wi-fi.Pēc vietējo apģērba spriežot (daudzām meitenēm joprojām garās bikses un jakas) laiks vēl neskaitās silts, kur nu karsts – tikai kādi 25 grādi (ēnā) dienas vidū. Bet man jau tagad ir vismaz labi (no siltuma viedokļa), tāpēc esmu stingri apņēmusies garās bikses un jaku vilkt ne agrāk kā mājuplidojumā. Un jau tagad es sāku uz sevis izjust 2 “dienvidnieku lietas”: 
a) dienas laikā saule tik daudzas stundas ir tieši virs galvas, ka praktiski nav kur paslēpties (ja nu vienīgi ļoti lielu koku apakšā), tālab “siesta” pēc būtības ir tikai dabiska. Tā kā man gribējās ēst, tad pusdienās gāju ļoti lēnām, maksimāli izvēloties ēnu un arī tad atgriežoties pēc dušas prasījās… – karsti. Būs jāpadomā kur/kā pusdienot, jo visnotaļ jaukā bibliotēka ir ļoti klajā vietā… Bibliotēkā iekšā ir ok – gaišs, bet nav karsti, brīvi pieejams arī dzeramais ūdens un skaists skats pa plašajiem 4.stāva logiem. Stāva sakarā arī mana otrā apņemšanās – principā kāpt pa kāpnēm, nevis braukt ar liftu. Apņemšanos noturēt palīdz pat tāds sīkums, kā fakts, ka kāpņutelpa ir ēnaina. 🙂

b) vakari ir superjauki, jo silti, bet vairs nav karsti. Pie tam – ar nosacījumu, ka tiek pavadīti ārā, jo telpās (vismaz parastajās ēkās un bez kondicioniera) gaiss vakaros ir smacīgs. Tas pilnā mērā attiecas uz manu istabiņu. Negribas pat domāt kā būs vēlāk, kad būs tiešām karsts… Mierinu sevi ar domu, ka manējā principā ir ēnā un pirmajā stāvā. Tāpēc arī te visapkārt ir neaptverams daudzums āra terašu ar dažāda veida piedāvājumu un cenām. 

Arī es šovakar omulīgi bumbulēju vienā no tām Begas kanāla malā – saucas “Riviere”, bet internetā nevienu labu un viegli iPadā nokopējamu bildi ilustrācijai neatradu. Komplektā ar wi-fi pasūtīju izcilu un skaisti noformētu biezzupu (normāla porcija, nevis piņģerots) un garšīgu frappe, kopā samaksājot mazāk par 5 eiro – arī tas priecē, jo šī ir ļoti skaista un ne lēta vieta. 

Ui, bet stāsts jau vispār bija par to, kas darīts vai noticis pa dienu. 🙂 Statistika ir laba – pavisam bibliotēkā sabiju kādas 10 stundas, no tām vairāk kā 8 godīgi ņēmos ar sava maģistra darba priekšdarbiem angļu valodā – kārtoju un konspektēju visādus materiālus. Bija pat interesanti. Mēģināšu pa rītdienu tikt līdz solītā “mājasdarba” nosūtīšanai saviem UPT kolēģiem. 

Kāda pusstunda pagāja kārtojot “erasmusiešiem” obligāto online svešvalodas testu. Tā kā rumāņu valodu es nezinu ne tuvu pietiekami, tad tas bija angļu valodā. Ar rezultātu esmu dikti jau nu lepna – C1 līmenis (augstāks ir tikai C2). Un tas ar manām visnotaļ vājajām gramatikas un mazvārdiņu zināšanām (tajos dabūju B-kautkādu līmeni). Toties lasīšanas un klausīšanās jomās izrādījos izcila – bija jāsaprot un jāņemas ne vien ar biznesa frāzēm, bet arī ar fragmentiem no “Džeinas Eiras”, “Doriana Greja ģīmetnes” un no kā tik ne vēl… 🙂 Pati joprojām smaidu kā te ieliktais ģīmītis. 

Laiku nepaņēma, bet vēl platāku smaidu izsauca labās īsziņas: ka stipendija ieskaitīta un arī viena no algām. Tā visa rezultātā tad nu arī jutos godam nopelnījusi jauko vakaru. 

Man izdevās darbīga un patiesi jauka pirmdiena! Ceru, ka arī jūsējai nebija ne vainas.

Advertisements

No visa pa druskai jeb svētdiena

Vispār jau tā man sanāca tik ļoti neinteresanta, ka vakarā aiz neko darīt pārkāpu pati savu solījumu un pāris stundiņas pastrādāju pie kolēģu uzdotā “mājasdarba” – angliskojot šo to savam maģistra darbam. No rīta mierīgi un slinki parosījos pa istabu, drusku palasīju (jo grāmatas elektroniski varu lasīt arī bez interneta, tās ir lejuplādētas) un tad izlēmu apmest līkumiņu pa pilsētu. Vienlaikus gan arī lietus bija izdomājis, ka vajag sākt līt. Bet es nepadevos, jo lietussargs man līdzi bija un laiks ir patīkami silts. Arī fotografēšanai “pelēkās dienas” ir ļoti pateicīgas – drusku papildināju savu bilžu kolekciju.

Kādu pusotru stundu pastaigāju pa pilsētas veclaicīgo skaisto daļu (tā ir liela). Tiesa gan – lai cik arhitektoniski skaistas būtu ēkas, vidējā latvieša mājas apkārtne ir skaistāk sakopta (ar to es domāju puķes u.tml.) pat par šejienes nepārprotami biezu māju apkārtni. Jauki ir tas, ka pilsētā ir daudz parku un arī gar ielu malām daudzviet aug koki; arī sētnieki strādā labi – ar tīrību viss ir ok. Veco privātmāju un vēstniecību rajonā ir tāda sajūta, ka staigātu pa Itāliju vai varbūt Šveici – lielas, skaistas, pamatīgas mājas, daļa arī nu jau ļoti skaisti uzpucētas.  

Ir ļoti klasiskas (kā dzeltenā “mana” fakultāte) un ir ar itālisku “palazzo” greznību vai pat mazu austrumniecisku piesitienu kā otrā bildītē. Tā jau ir – privātajiem viss notiek ātrāk, nekā valstij un – milzīgu ēku sakopšanai vajag arī milzīgu naudu (kā to labi zina Lauksaimiecības universitāte savu Rastrelli pili kopjot). Mazlietiņ un tikai vietām redzamas turciskas/arābiskas iezīmes, bet laikam no tik senu laiku arhitektūras nekas daudz nav saglabājies.

 Timišoaras vēsture ir raiba – kam gan Eiropā tā tāda nav. Rakstos tā sākotnēji minēta jau 12.gadsimtā, tad pāris gadsimtus bijusi zem ungāriem (no turienes samērā daudzie ungāriskie vietvārdi), tad, līdz 17-tajam, zem tatāriem un turkiem (pa vidu, protams, visādi kari gājuši pāri). Pilsētas ziedu laiki bijuši divarpus gadsimti Austroungārijas impērijā (līdz pirmā pasaules kara beigām), pēc tam – neilgs apjukuma periods ar pievienošanos jaunizveidotai nekad vēl nebijušai valstij vārdā “Rumānija” un tad – karš ar tam sekojošo sociālismu… 

Vai kāda skaista ēka te ir uzcelta sociālisma laikā, nezinu, varu vien cerēt, ka varbūt ir, bet es vēl neesmu ieraudzījusi. Pārsvarā tie ir par mūsējiem vēl neglītāki betona briesmoņi. Jā, mūsu pašu nemīlētie (arhitektoniski) Rīgas mikrorajoni vienalga izskatās labāk (tur ir kaut kādas krāsas, pat glītums, es teiktu), jo gan te, gan Moldovā “sociālisma arhitektūru” raksturo milzonīgi pelēka betona kluči, kuri pie tam ir “pleķaini” – šuves vienā betona tonī, daļa ēkas citā, citas daļas vai vietas atkal citā… – nu apmēram, kāds nu betons tajā dienā sanāca, no tāda kleķerējām, pie tam ārkārtīgi nevīžīgi… Arī iedzīvotāji ir piestrādājuši, jo tas, kā mēs mēdzam aizstiklot balkonus ir tikai ziediņi, odziņas ir te (un interesanti – arī Moldovā tāpat), kur daži ir pacentušies balkonu ne vien kā cietoksni aizbūvēt, bet pat palielināt uz āru – cik nu drosmes un saprašanas katram bijis. Es principā nebildēju nesmukas vietas un lietas, tāpēc neglītuma ilustrāciju nebūs. Labā ziņa ir tā, ka par Eiropas naudu arī te pamazām notiek siltināšana/atjaunošana un daļa ēku iegūst glītāku veidolu (arī vairums mūsu universitātes hosteļu ēku ir atjaunotas un vizuāli izskatās visai līdzīgi mūsu atjaunotajām – gaišas, ar nelieliem košiem akcentiem).

Kad nu kājas bija pilnīgi slapjas, atgriezos istabiņā. Kaut ko palasīju, bet vakars nāca tik lēnām, ka, kā jau sacīju, drusku pastrādāju arī. Mērcēt vēl vienu apavu pāri negribējās, tālab ārā vairs negāju. Pie interneta svētdien netiku, tāpēc šo stāstu publicēšu kaut kad pirmdien – kā nu sanāks tikt pie wi-fi.

Kad cilvēks plāno, Dievs smejas (un Continental piebalso)

Jā, tieši tāds ir visīsākais manas sestdienas raksturojums. Bet iesākšu ar piektdienas vakaru. Kad biju uzrakstījusi un publicējusi piektdienas stāstu, lietus bija pārstājis – bija silts un jauks vakars. Nospriedu, ka jāiet izmest vēl kādu loku pa pilsētu nebijušā virzienā. Tā arī darīju. 
  Cauri pilsētai vijas Begas kanāls un tā abās pusēs ir daudz parku un atjaunotu promenāžu. Daļu no tām jau esmu “apguvusi”, bet vēl būs kur iet arī citreiz. Vakar izstaigāju tiešām lielo un interesanti (ne pārbagāti) aprīkoto Bērnu parku un tad devos pāri ielai uz Rožu parku. 

Tas bija manējais! To smaržu!!! Jāatzīst gan, ka mēs Latvijā esam daudz pedantiskāki dārzu kopēji un ravētāji, bet tā vien šķiet, ka te viss aug un zied puslīdz pats no sevis un rūpīgai ravēšanai un tādām lietām neviens īpašu uzmanību nepievērš.  

Parkā ir arī estrāde, kurā mēdz notikt dažādi pasākumi un koncerti. Patlaban uz visiem stūriem ir plakāti, kas vēsta, ka 31.jūlijā Rožu parkā būs somu rokgrupas HIM koncerts (“raudamais roks” – tā laikam saucās viņu stils, atceros šo grupu, jo tā bija populāra manu dēlu tīņu gados un arī pašai tīri labi patika). Nu redzēs, varbūt sanāks aiziet.

 Pilsētā ir daudz interesantu… – nesaprotu kā – par grafiti jeb jau par sienu gleznojumiem tie jāsauc? – drusku traki, bet labi izpildīti un ļoti atšķirīgi. Interesantākos pamazām bildēju, kādreiz uztaisīšu atsevišķu galeriju.

Sestdienas rīts atnāca saulains un karstu dienu sološs (jau deviņos bija ap 20 grādiem un zilas debesis). Nospriedu, ka jādodas kādā “pārgājienā”. Vakar kafejnīcā pētīju GoogleMaps un izlēmu aizčāpot uz Brīvdabas muzeju (mazliet vairāk kā stundas gājiens), pie viena arī pilsētas to pusi paskatoties. Nu, no pilsētas nekas ļoti īpašs tur nebija – nolaistas un ne tik nolaistas “veco labo laiku” ēkas jaucas ar sociālisma ēras betona briesmoņiem, līdz nonācu pie glītas un labi uzturētas industriālās ēkas – Continental riepu rūpnīcas (sveiciens tiem, kuri saviem autiņiem šīs “apāvuši”). Tā pozitīvi izcēlās apkārtnē un es pat nodomāju, ka feina gan tā firma…  

 Tā es varēju domāt minūtes 15 – līdz nonācu Brīvdabas muzejā. Vārti vaļā, bet kaut kas tā “interesanti aizdomīgi” tur izskatījās – tā kā plakātu kaudzes sarullētas, plastmasas galdi tiek stiepti iekšā… Apstājos, grozīju galvu, līdz ieraudzīju sargu un viņš mani. Jautāju – vai ir atvērts (darba laiku nekur neredzēju) un saņēmu atbildi, ka nē – slēgts. Jo Continental uz šodienu noīrējuši visu teritoriju savai ballītei. Te nu bija labais Continental… Es laikam izskatījos bēdīga (nu jā – stundu nākusi kājām saulainā dienā) un sargs man ieteica aiziet turpat mazliet tālāk uz ZOO – tas esot vaļā. Kur likties, aizgāju arī. Ieejas biļete maksāja 60 centus un arī skatāmā bija tieši tik daudz – daži lāči, 2 stirnu/lamu veidi, vēl daži štruntiņi un putniņi… Apstākļi dzīvniekiem tikpat šauri un slikti kā Kišiņevas ZOO. Nē, nu apmeklētājiem jau labi – tik mazā laukumiņā dzīvnieks vienkārši nevar paslēpties (nu labi, meža kaķim tas bija izdevies – viņu vienīgo tajā nezāļu mudžeklī neieraudzīju), bet mani laikam doma par kaut kādām dzīvnieku labturības (un manām estētiskajām) prasībām ir iesēdusies pārāk dziļi. Es vairs nevaru iet uz “jaunattīstības” valstu ZOO. 

Viena lieta gan bija savdabīga. Pulkstenis rādīja desmit un biju apmēram vienīgā apmeklētāja (labi, ka kasieris jau bija darbā). Man tiešām bija sajūta, ka tie dzīvnieki mani vēro vismaz tikpat, cik es viņus. Pie tam – es jau varu vienlaicīgi uz vienu skatīties, kamēr tajā mazajā teritorijā uz mani brīžam lūrēja vai pakaļ skrēja (kā emu, protams, sava žoga ietvaros) pat vairāki. Dīvaini un drusku sirreāli. Patīkami jau bija, ka dzīvnieki aktīvi (laikam tas tāpēc, ka vēl rīts), vienīgi jenots saritinājies saldi gulēja. Viņš tā arī nezina, ka es biju turp aizgājusi. 🙂

Vai vēl citreiz mēģināšu iet uz Brīvdabas muzeju? Nezinu, ja nu būs kādi pozitīvi vilinoši iemesli, jo, cik redzēju pāri žogam, tur viss ir krietni maziņāks un vienkāršāks nekā attiecīgajā mūsējā. 

Atceļā jau bija krietni karsts. Mēģināju ieraudzīt, kurā pusē ielai vairāk ēnas un izlēmu iet pa citu maršrutu. Un tas izrādījās pareizi (mans tēvs būtu teicis: “nebēdājies, Jēzus dos klimpu!”), jo nejauši atradu tirgu – uz to savos klaiņojumos biju cerējusi jau no pirmās reizes, jo allaž aizmirstas vietējiem uzprasīt. Tās svaigo augļu un dārzeņu kaudzes!!! Cenas? Īsie gurķi (to gan nav daudz) un dzeltenā konusveidīgā paprika – ap 40 centiem kg, tomāti no 40 mazliet uz augšu (jo dažādi veidi un izmēri). Patlaban ir ķiršu laiks, tie maksā zem 1 eiro, sākas aprikozes, pagaidām dārgas – ap pusotru eiro. Bet – cik gardas! Nopirku arī brinzu (viņu gaumes svaigo sieru) un nu baudīšu “mājas” pusdienas un vakariņas un …, uz kafejnīcu vien pēc kafijas interneta nolūkā aizstaigājot. Feins tirgus, vienīgi patālu – vismaz 20 minūšu gājiens un pavisam uz pretējo pusi maniem ierastajiem virzieniem. Būtu labi, ja izrādītos, ka kaut kur tuvāk ir kāds mazāks “kvartāla tirdziņš” – laiks rādīs. Moldova mani šajā ziņā izlutināja – tur tāds bija pāri ielai.

Kad atnācu, kādu brīdi vienkārši slinkoju istabas vēsumā, tagad aiziešu “internetā paganīties” un gan jau vakarā atkal kādu līkumu pa pilsētu izmetīšu. Par svētdienu īpašu plānu vēl nav, bet gan jau… Ar nopietnajiem darbiem ņemšos pirmdien pie bibliotēkas lielā datora.

Darb-piektdiena

Tā kā esmu tikusi pie iPadam ērta interneta komplektā ar labu kafiju, uzrakstu arī šodienas/piektdienas stāstu.

Nu labi, nebiju tik traka kā solījos, Rektorātā ierados kādos 8.25. 🙂 Bet arī tad, visas citas darbinieces jau bija, izņemot “manējo”. Toties pārliecinājos par to, ka katram mākonim ir zelta maliņa. Kolēģes un pat priekšniece kautrīgi aizbildināja Loredanu, ka brauciens uz Bukaresti esot mokošs (6 stundas ar savu auto vai kādas 11 ar nekomfortablu vilcienu un izrādījās, ka Loredanai šoreiz  ticis otrais) un tālab viņa kādu mirkli kavēšoties… Tad nu laiku īsinot vispirms tiku pie nelielas ekskursijas pa skaisto ēku (ārskats ir iepriekšējā stāstā).  To kompānija Lloyd būvējusi ap 1900-to gadu ofisa vajadzībām. TPU te saimniekojot kopš 1946.gada. Cik nu līdzekļi ļaujot, tik ēku uzturot un remontējot, bet nekādas lielās brīvības nav arī no otras puses – ēka ir arhitektūras piemineklis. Vēl līdz neilgam laikam te bijušas arī dažas fakultātes, tagad palikusi tikai administrācija. Augšējā bildē redzama mazā senāta zāle – tā ir mūsdienīgi aprīkota, ar kādām 60 sēdvietām, te notiekot sanāksmes, doktora darbu aizstāvēšanas un nelielas konferences.  

Otrajā redzama īsteni “vīniski” greznā lielā senāta zāle (līdzīgi grezns ir foajē). Tajā notiekot vissvarīgākās sanāksmes. Pēc Austroungārijas impērijas sabrukšanas, šajā zālē savulaik esot pieņemts  arī Banatas apgabala lēmums par pievienošanos Rumānijai (pārējie varianti: kaimiņvalstis Ungārija un Serbija). Vispār jau pats pilsētas nosaukums ir ungārisks – radies no netālās upes Timišas, taču iedzīvotāju vairākums te vienmēr bijuši rumāņi. 

Atgriežoties no mazās ekskursijas, izrādījās, ka Loredanas joprojām nav. Tad jauki parunājāmies ar nodaļas vadītāju profesori Liu (jeb vajadzētu rakstīt – Liju?) Dolgu – viņa inženierzinātņu studentiem māca telpisko zīmēšanu/modelēšanu vai kaut ko tādu. Arī viņi mokās ar tādām pašām problēmām, kā Latvijas augstskolas: patlaban ir demogrāfiskā bedre, inženierlietas studēt nav viegli, lai dabūtu valsts finansējumu, jāuzņem daudz studentu un pēc tam pašiem jāmokās ar vājākajiem, tos visādi motivējot un mēģinot noturēt (nauda, nauda…). Specifiskas atšķirības ir divas: 1) tā kā te ir diezgan daudz ražotņu, jaunieši  un arī darba devēji lielā mērā dodot priekšroku ātrāk iegūstamai tehniskajai profesionālajai izglītībai. Mūsdienās jau inženieri lielā skaitā ārzemju meitas uzņēmumiem/ražotnēm nav vajadzīgi, jo viņi mēdz būt prasīgi un dārgi. 2) Timišoarieši jau kādus gadus cieš no tā, ka ārvalstu uzņēmumi pārceļ ražošanu uz vēl lētākām valstīm (tālo Ķīnu vai kaimiņzemēm Ukrainu un Moldovu)…  Un tad atkal tehniķi spējot labāk  un vieglāk atrast darbu nekā inženieri. Skarba realitāte. Mēs Latvijā joprojām skandinām, ka inženierus dikti jau nu vajag, bet vai tā tiešām ir?    

Mazliet pastāstīju par Vidzemes augstskolu, iedevu anglisko info lapu un latvisko bukletu un vienojāmies, ka kaut kad vēl satiksimies parunāties.. 🙂

Tad jau bija klāt arī Loredana (9.30) un ar viņas auto devāmies iepazīties ar manu “īsto” prakses vietu – Ražošanas un transporta vadības (menedžments taču!) fakultāti. Fakultāte ir mazākā, bet arī skaistā un atjaunotā senā ēkā (varbūt vēlāk sabildēšu, šodien mums iznāca steidzīga tikšanās). Izstāstīju par savu MD tēmu un ko labprāt no viņiem sagaidītu. Viens no kolēģiem varēja paspīdēt dekāna priekšā, jo zināja, kas ir ArisPlus (sveiciens maniem studiju biedriem),  bet par Stellu gan neviens neko nezināja. Tad izstāstīju ideju  “cilvēku valodā” un viņus tas ieinteresēja. Izrādījās arī, ka labi vien bija, ka vakar vakarā nenoslinkoju angliskoju to savu pamatshēmu – varēju viņiem parādīt kopskatu. Malači, ka viņiem nebija kauns atzīties, ka no psiholoģijas un pedagoģijas smalkumiem viņi neko daudz nezina. Man gan tas nozīmē, ka saņēmu “mājas darbu” – sagatavot īsu pārskatu par teorētisko pamatojumu uztveres tipiem un mācību materiāliem saistībā ar tiem. Nāksies šo to tulkot un šo to radīt no jauna – angliski. Pēc tam tiksimies atkal un varēsim detalizētāk parunāties. Ja šo lasītu profesors Ginters, viņam patiktu – nevarēšu prakses laiku feini nobumbulēt, būs arī jābīda maģistra darbs. 🙂

 Pēc tam nāca reģistrēšanās bibliotēkā. Uhh… – tā patiesi ir milzīga, moderna, plaša un grezna. Interesanti ir realizēts stāvu marķējums kāpņu telpā – virs katra stāva durvīm ir plauktiņš, kurā ir tik grāmatu, kurš stāvs šis ir. Otrais un trešais stāvs izskatās kā bildē – brīvpieejas plaukti un ērtas vietas darbam. Pirmajā stāvā ir katalogi, enciklopēdjias un slēgtais abonements, viss ceturtais stāvs – datordarbavietas ar ļoti skaistu skatu uz pilsētu. Datori, tāpat kā ViA jaunajā ēkā, pieslēgti severim pa taisno, tāpēc nav lieka trokšņa. Platekrāna monitori man ļoti patika, bet neizdevās tikt pie iespējas rakstīt latviski – pati ar uzstādījumiem līdz galam galā netiku, atsauktais IT puisis paskatījās, teica: “skaidrs, tūdaļ būšu atpakaļ”, bet piecu stundu laikā tā arī vairs neparādījās. Nu tad apdarīju visu  nespecifisko. 

Bibliotēka darbojoties kopš pērnā novembra un atklāšanas pasākums noticis mums “pazīstamā” veidā – ar simbolisku grāmatu nodošanas ķēdi no vecās bibliotēkas centrā uz jauno. Ķēdē bijuši 1000 dalībnieki – studenti un mācībspēki. Bet es biju domājusi, ka latvieši ir vienīgie un unikāli…

Bibliotēka ir atvērta darbdienās no 9.00 līdz 20.00, brīvdienās slēgta “parastajā formā”, bet 24/7 režīmā ir pieejama viena plaša darba telpa ar wi-fi, kur var nākt ar savu datoru un strādāt ar saviem vai elektroniski pieejamajiem materiāliem. Es gan vēl nezinu, ko darīšu nedēļas nogalē, jo pieeju šai telpai vēl nedabūju – būšot nākamnedēļ.

Vispār jau tas dzīvībai nav bīstami, bet galvenā man patlaban ir “datorproblēma”. Kā teiktu man pazīstamie datoriķi: principā jau viss ir kārtībā. Bet: 1) bibliotēkas datoriem jau minētā valodas problēma, 2) wi-fi pieeja bibliotēkai būs kaut kad nākamnedēļ, 3) hostelī wi-fi netiek piedāvāts, vadu internetam pieslēgšana tik nesaprotama, ka neesmu tikusi galā un, visticamāk, nedēļas nogalē nebūs neviena, kas palīdzētu. Tad nu atliek šur tur pieejamais wi-fi kafejnīcās, ko pašlaik arī izmantoju. Varbūt painteresēšos par mobilo operatoru priekšmaksas tarifiem iPad vajadzībām – ir tomēr feini, ja internets ir tad, kad ir ērti… Kafija te ir par kādu 1/3 lētāka nekā pie mums, bet summā tomēr var sanākt dārgāk kā tā karte. 🙂

Ko es ņemos ar to internetu un mācībām? Pavisam vienkārši – kamēr man vēl nav daudz paziņu un saprašanas par to, ko citu vēl te varētu sadarīt, varētu arī pastrādāt. Jo tad, kad minētie uzradīsies, tie prasīs laiku un mazinās darbaprieku. 🙂

Visam savs laiks

Pamodos ap septiņiem. Zinu, ka par agru pirmajai dienai, bet neko darīt… – kā nebūt grozījos un kārtojos pa savu istabu līdz gandrīz deviņiem (atradu istabā interneta vadu, bet tas bez paroles mani tīklā iekšā nelaida, arī wi-fi tīkli visi slēgtie…) un tad bez steigas devos uz Starptautisko sakaru nodaļu kārtot papīrus un noskaidrot noskaidrojamo. 
   Rīts apmācies, bet silts, pastaiga bija patīkama. Rektorāta ēku arī atradu bez grūtībām (mājās biju izdrukājusi karti). Salīdzinot ar Rīgu es teiktu, ka tas atrodas Doma laukumā – tiešām pašā pašā vēsturiskajā un tūristu centrā, apkārt plašas gājēju ielas. Tā kā neatcerējos man vajadzīgā kabineta numuru, jautāju administratorei pie ieejas. Viņa man rumāniski atbildēja kaut ko, kas noteikti nebija kabineta numurs un es jau jutu, ka man nepatiks… Drusku vairāk paskaidrojoties (dažus vārdus rumāniski es zinu), izrādījās, ka nodaļa šodien strādā no 12iem (bet pulkstenis ir 9.15). Ko darīt? 

Labi, ka biju uzvilkusi “staigājamo formu” – džinsu pusbikses un krosenes. Tad nu izlēmu savā nodabā pablandīties pa pilsētu, jo tipiska diena te esot saulaina un ĻOTI karsta – nez vai tādā man gribēsies daudz staigāt bez īpaša nolūka. Tā nu varu uzrakstīt pirmos iespaidus par pilsētas centru un tie ir patīkami. Tā kā Vīnē esmu bijusi, piekrītu apzīmējumam “mazā Vīne”, ko timišoarieši visi tā mīl. Jā, ir nolaistāks, bet majestātiski skaisto ēku ir daudz. Daudz arī parku un vienkārši glītu apstādījumu. Zied rozes – dažādās krāsās un to ir daudz. Pilsētā notiek daudz atjaunošanas darbu – tas patīkami, jo ir ko atjaunot. Ir daudz veloceliņu un arī velobraucēju, redzēju arī nomas punktus ielu malās – varbūt kaut kad vēlāk izmēģināšu, ja gribēšu nokļūt kaut kur tālāk. No manas mītnes vietas uz centru ar velosipēdu braukt vispār jau var, bet nezinu vai ir īpaši vērts – tuvu tomēr. Publisku wi-fi gan vēl neesmu atradusi. Atradu tūristu info centru, bet arī tas bija ciet. 

 Samainīju kādus eiro pret lejām, lai vairs nav problēmu ar iepirkšanos mazajās bodītēs un kioskiņos (tādu te visur ir daudz). Naudas maiņas vietu ir daudz, banku un bankomātu arī. Vēl ielu malās ir daudz maziņu svaigi ceptu bulciņu tirgotavu – cilvēki nopērk kādu nieku un ēd vai nu iedami vai apsēžas uz soliņa. Es arī tā izdarīju, jo no paša rīta man mazajās brokastīs bija tikai vēl no Latvijas līdzi paņemtais banāns. Protams, gan maizīšu cenas, gan valūtas maiņas kursi mazliet mainās atkarībā no tā, vai esi pašā centrā vai drusku nostāk. Viena nianse cenu sakarā te ir tāda pati kā Moldovā un neviens to man toreiz paskaidrot nemācēja. “Lielā” naudas vienība ir leja (apmēram 20 centu), “mazā” – bani. Mainot naudu, man izsniedz precīzu summu (kas ir tikai normāli). Bet, ja ir kaut kas jāpērk un tas maksā 1,99 vai līdzīgu summu, tad to 1 banu neviens atpakaļ nedod. Kāpēc? Tāpēc. Kur ir tā robeža no kādas sāk izdot atlikumu es vēl nezinu, bet vispār 1 bana monētas ir.

Kamēr šo rakstu, arī saule ir klāt, bet man vēl stunda jāgaida līdz Starptautiskās nodaļas darba laika sākumam. Jā, laikam jau tāda “dienvidnieciska” ir viņu attieksme, jo es e-pastā tiku jautājusi, vai ir kādi specifiski darba laiki, bet atbildi nesaņēmu, no kā nospriedu, ka viņi strādā “normālo” darba laiku. Bet ir jau labi – auksti nav un ar pilsētu mazliet iepazinos.

Tālāk rakstu vakarā. Tā kā tūrisma centrs ap pusdivpadsmitiem bija vaļā (darbiniece ir viena, un kad viņai vajag kaut kur aizskriet, viņa vienkārši aizslēdz centru) un tur bija wi-fi, tad nu ātri pārbaudīju e-pastu, publiskoju vakardienas ierakstu emuārā un bija jau laiks doties uz Rektorātu. Divpadsmitos biju klāt un man tika paskaidrots, ka jā – Loredanas (tā sauc darbinieci ar kuru visu iepriekš e-pastā kārtoju) šodien nav un tāpēc neko izdarīt nevar. Jānāk rīt, kad viņa būs. Darbu viņi sākot astoņos. Teicu, ka būšu, un saņēmu norādījumu, ka vispār piektdiena ir īsā diena un tāpēc lai es noteikti ierodos līdz pusvieniem (laba atbilde uz manu dedzīgo solījumu būt klāt jau astoņos). 🙂

Tad nu ar visādiem līkumiņiem pa pilsētu nesteidzīgi devos mājup. Par redzēto pamazām rakstīšu citās reizēs. Kaut diena principā bija apmākusies un es no rīta aizsargkrēmu uz sejas uzsmērēju, tomēr secināju, ka esmu nedaudz apdedzinājusi seju. Labi, ka nebija saule visu dienu. Turpmāk būšu vēl uzmanīgāka.

Tā kā Rektorātā darbiniece, redzot manu saskumušo seju par “visu rītdien”, man jauki norādīja, ka es taču varot izmantot šo laiku, lai “gatavotos uz tikšanos”, tad to mazliet arī darīju – iztulkoju galveno shēmu angliski, jo ir plānots iepazīties arī ar to cilvēku, kurš būs “par mani atbildīgs”, jo Starptautisko sakaru nodaļa jau tikai “sakārto papīrus”. 

Laikam jau no pirmās dienas īsti neko vairāk gribēt nevar. 

Pirmie (nogurušie) iespaidi

Rakstu šo iebraukšanas dienas (24.jūnija) vakarā, publicēšu, kad tikšu pie interneta.
Pulkstenis ir 21.21, kad nu beidzot mierīgi un ērti esmu iekārtojusies savā gultā. Vienā teikumā sakot – viss ir kārtībā. Ja ir pacietība lasīt vairāk, tad lasiet ar. 🙂

Ja neskaita brokastis mājās un braucienu uz lidostu (pa fantastiski tukšu Jāņu dienas Rīgu), tad mana Erasmus+ prakse sākās ar lidojumu uz Budapeštu 13.00. Divarpus stundas un galā biju. Lidojums bija mierīgs, vienīgi šoreiz pirmo reizi sēdēju lidmašīnai tiešām pašā astē (pēdējā rindā) un brīžam varēja mazliet just, ka “asti šūpo” – citādākas sajūtas nekā ierastajā lidmašīnas vidus vai priekšējā daļā sēžot. Bet – lidot man joprojām patīk.

Jau mājās esot biju rezervējusi vietu busiņā uz Timišoaru un e-pastā bija rakstīts, ka ielidošanas zonā mani sagaidīs cilvēks ar lapiņu ar uzrakstītu manu vārdu. Izklausās vienkārši. Bet – Budapeštas lidosta ir maza, tur viss notiek ātri un man iznākot neviens mani negaidīja… Sapratu, ka jāpaskatās epastā, kas tur tālāk rakstīts – par “X gadījumiem”. Pēc brītīņa izdevās pievienoties lidostas wi-fi un izlasīju, ka, ja pēc 50 minūšu gaidīšanas mani neviens nav savācis, tad jāzvana firmai uz norādīto numuru. Nodomāju – nu ko, internets ir, skaips darbojas, ja vajadzēs zvanīšu ar. Tā nu apsēdos, pa brīžam pagrozīju galvu uzrakstainos cilvēkus pētīdama un mierīgi sēdēju. Kad bija pagājušas 40 minūtes, izlēmu pati vēlreiz noiet gar ļaužiem ar tiem uzrakstiem (tādu tur bija diezgan daudz). Un ar lielu prieku ieraudzīju, ka arī “manējais” ir uzradies. Pieteicos un saņēmu ziņu, ka pēc minūtēm 10 izbraucam. Feini. 

Mums bija kādstur VW busiņš (labs, pajauns…). Neskaitot šoferi, braucēji bijām 6. Ar mazliet viltības un mazliet veiksmes iznāca tā, ka 3 vienas ģimenes ļauži tika iesēdināti aizmugures rindā, un es tiku priekšējā (neskaitot šofera “rindu”, jo tajā tikai viņš un viņa mantas sēdēja) pa vidu! Izrādījās, ka pareizi vien ir, jo visi pārējie bija “vietējie” – kas atgriezās paši Timišoarā vai ciemoties pie vecākiem brauca, tātad – nekas daudz pa ceļam redzamajā viņus neinteresēja un pa brīdim viņi saldi gulēja. Man bija trāpījusies labākā skatīšanās vieta.

Ceļā pagāja mazliet vairāk kā 4 stundas. No tiem vairāk kā 3 – pa autostrādēm. Patīkami. Par to, ka busiņš bija labs spriežu arī pēc tā, ka braucām normāli, līgani, feini. Es pat kādā brīdī iedomājos – vai tad tik tālu ceļu nevajadzētu braukt ātrāk… Kādā brīdī pamanīju, ka pa vidu joslām ir palieli oranži taisnstūri ar lieliem melniem skaitļiem, pirmais ko ievēroju laikam bija 60. Paskatījos pulkstenī – braucam mazāk kā pusstundu, tātad – kilometru rādītājs tas laikam nav… Pēc brīža ievēroju, ka tie cipari aug nu dikti līdzīgi kilometriem… Kad skaitlis bija 95 un nebijām vēl ne stundu braukuši, pastiepu kaklu tā, lai var ielūrēt spidometrā. Un ko tas rādīja? 125! Jā, apmēram tādā ātrumā braucām visu laiku pa autostrādēm (vien pāris vietās bija remontdarbi ar samazinājumu līdz 80). Patīkami.

Ko redzēju pa ceļam? Nu te nāk autostrāžu/maģistrāļu otra puse – tās parasti iet pa “nekurieni”. Tā bija arī šoreiz – vai nu bija redzami lauksaimniecības kultūru lauki (labība, kukurūza…) vai sēta (un aiz tās noslēpts kaut kas interesantāks). Viss gabals bija kā viena vienīga Zemgale – plakans ar retiem krūmu skumšķīšiem. Bet pie tā jāpierod – Timišoara ir plakanā vietā.

Ap vidu vienu reizi apstājāmies benzīntankā/ēstuvē. Es izlēmu apēst saldējumu, kāds paņēma kafiju, kāds vēl kaut ko… Bet labākais bija, ka es saņēmos uzjautāt savai blakussēdētājai – kāpēc tad viņa neko… Protams, angliski. Un viņa feinā angļu valodā atbildēja, ka viņai esot šis tas pašai līdzi… – bet ne jau tas bija svarīgi! Svarīgi, ka atradu cilvēku, kurš bija ar mieru parunāties un varēja to darīt angliski. Tā iepazinos ar Andradu Vaidu (uzvārds ir otrais) – gan jau par viņu uzrakstīšu citreiz, tagad tikai sveiciens Vizmai – Andrada nupat beigusi studijas Berlīnē. Bet rezultātā par visu ko feini nopļāpājām atlikušo gabalu (kaut, šķiet, ka īpaši naskas uz iepazīšanos mēs neesam ne viena, ne otra; ne jau velti 2 stundas klusējām viena otrai blakus – jāatrod īstais brīdis un frāze).

Jau ielidojot Budapeštā bija silts (ap 20 grādiem), bet apmācies un sāka līņāt. Lija visu ceļu un arī tad, kad ieradāmies Timišoarā. Skaitās, ka busiņš pasažierus pieved līdz nepieciešamajai adresei. Bet man tā gandrīz nesanāca – vienā brīdī šoferis kaut ko teica Andradai (jo viņa angļu valoda bija švaka). Viņa pārtulkoja – ka mana adrese ir gājēju ielā un viņš tur tieši piebraukt nevar, izlaidīšot paralēlajā ielā. Bet godīgi atzinās, ka nezina, cik tālu no tieši man vajadzīgās ēkas (8.kopmītnes) tas būs. Nu, neko darīt – piekritu un siltajā lietū kāpu vien laukā. Burtiski pēc 30 metriem bija ieeja vienā no studentu korpusiem, nolēmu tur uzjautāt. Un izrādījās, ka tas ir meklētais! Tātad – busiņš bija pievedis ideāli. Tur, kā jau epastos bijām vienojušies, mani sagaidīja aploksne (vārds bija uzrakstīts pareizi, bet kā valsts gan norādīta Lietuva 😦 ) ar atslēgām no manas istabiņas 14.korpusā (jo tajā nav dežurants uz vietas visu laiku). Viens no sargiem paņēma lietussargu un nāca man līdzi. Nebija jau tālu – kādi 100 metri varbūt.

Istabiņa forša – svaigi remontēta divvietīga, bet (pagaidām?) esmu viena. Istabā ir izlietne un ledusskapis. Tualete, dušas, virtuve… – kopēja. Par citām vietām vēl nezinu, tualete mazliet īpatnēja – tīra gan ir, bet papīrs jāņem līdzi katram pašam un vēl nesapratu vai durvis kaut kā arī pašas turas ciet/ir aiztaisāmas jeb pašam ar kādu brīvu ķermeņa daļu jātur ciet…

Tā kā man ļoti gribējās dzert, nomēģināju krāna ūdeni. Nav manā gaumē – dikti jau nu hlorēts. Un tas nozīmēja, ka būs vien jādodas “ūdens medībās”. Vispār jau tā te nav problēma. Pirmo reizi dzīvoju tik studentiskā studentu pilsētiņā – cik te viena pie otras ir to kopmītņu/hosteļu nezinu, bet daudz, attiecīgi iekšpusē visa gājēju iela un apkārtējās ieliņas arī pilnas ar visādām ēstuvēm un veikaliņiem, no kuriem liela daļa strādā pat visu diennakti… Tas ir īsteni mežonīgs mazais kiosku/būdiņu un vēl mazliet lielāku namiņu bizness – milzīgi daudz visa kā un izskatās, ka par saprātīgām cenām. Tiesa gan – vietu, kur var maksāt ar karti nācās pameklēt. Bija vairāki bankomāti, bet no tiem šobrīd naudu ņemt laukā negribējās – internetā iepriekš izlasīju, ka esot izdevīgi eiro uz vietas mainīt pret lejām, bet tik vēlu vakarā neviena maiņas vieta vairs nestrādāja un izņemšanas komisiju par mazu summu man maksāt negribējās… Tā kā lietus bija pierimis un laiciņš silts, pastaigāju, pajautāju un atradu vietu, kur apēdu kartupeļu sacepumu ar olu, sieru un šķiņķi + biešu salātus, nopirktu 2 pudelītes ar minerālūdeni un samaksāju ap 4 eiro – nav slikti, jo tā skaitījās diezgan smalka vieta šajā studentu valstībā.

Tad gan pietika “iepazīšanās”, devos atpakaļ, tagad rakstu šo un tad gan aizmigšu. Rīt/ceturtdien došos kārtot visādas oficiālās darīšanas un sākšu iepazīties ar pilsētu. Un tad jau atkal rakstīšu tālāk.

Uz Rumāniju!

viaIlgi mierā un uz vietas nosēdēt es nevaru… – jārosās! Ja rudens-ziemas-pavasara periodā mans “nemiers” izpaudās braukāšanā uz Valmieru, studējot sociotehnisku sistēmu modelēšanu, tad nu visi studiju kursi ir nokārtoti un pienācis laiks aizrosīties kaut kur tālāk – uz Rumāniju.

Ko un kā? Došos praksē Erasmus+ programmas ietvaros. 24.jūnijā lidošu uz Budapeštu un no turienes tālāk x stundu (kādu četru?) brauciens ar autobusu uz Timišoaru Rumānijā. Kāpēc tā? Var jau lidot arī uz Rumānijas galvaspilsētu Bukaresti un tad mēģināt aizkulties uz Timišoaru, bet tas esot vismaz uz pusi tālāk un busi no Budapeštas esot komfortablāki un ātrāki – tā stāsta internets. Noticēju. Kā būs reāli – gan jau uzrakstīšu.

Latvijā atgriezīšos 9.septembrī. Pa vidu – cik nu sanāks – rakstīšu tepat emuārā par to, kā man veicas vai neveicas.

logo uptPēc ilgstošiem prakses vietu meklējumiem (nu nekādi viņi – iespējamie partneri – nesaprot, kas tas par zvēru – sociotehnisku sistēmu modelēšana un kas tas par studentu-praktikantu, kam jau ir doktora grāds…), laimīgas sakritības (paldies ASV jūrniekiem!) rezultātā Timišoaras Politehniskā universitāte ir ar mieru mani uzņemt.

romania-logo-12Droši vien līdzīgi daudziem, neko diži daudz par Rumāniju nezinu. Ātri paskatījos wikipēdijā: Rumānijā ir ne tikai “Drakulas vietas” – tā ir liela valsts ar 20 miljoniem iedzīvotāju (10 Latvijas sanāk), “manā” pilsētā ap 300 tūkstošiem, augstskola esot viena no lielākajām Eiropā…

romania-regions-mapNu ir laiks sākt mācīties Rumānijas ģeogrāfiju: 

  • galvaspilsēta Bukareste ir labās puses sarkanajā apgabalā – Valahijā;
  • lielā oranžā pa vidu ir Transilvānija – “Drakulas rezidence”;
  • Timišoara atrodas dzeltenajā – Banatas apgabalā. Vēsturiski tas ir bijis Austroungārijas impērijas sastāvdaļa, līdz ar to esot samērā attīstīts.

Universitatea_Politehnica_Timisoara_-_RectoratTimišoara esot radusies nosusināta purva vietā… Bet sava skaistuma dēļ tiekot saukta par mazo Vīni… – nu, nu tad jau redzēs kā tas viss iet kopā.

Bet augstskolas administratīvā ēka ir pašā centrā un tiešām kā no Vīnes – sk.bildīti. Augstskolas “kampuss” esot “kājām ejamā attālumā” – to jau nākamnedēļ pārbaudīšu un tad uzrakstīšu.