Kad cilvēks plāno, Dievs smejas (un Continental piebalso)

Jā, tieši tāds ir visīsākais manas sestdienas raksturojums. Bet iesākšu ar piektdienas vakaru. Kad biju uzrakstījusi un publicējusi piektdienas stāstu, lietus bija pārstājis – bija silts un jauks vakars. Nospriedu, ka jāiet izmest vēl kādu loku pa pilsētu nebijušā virzienā. Tā arī darīju. 
  Cauri pilsētai vijas Begas kanāls un tā abās pusēs ir daudz parku un atjaunotu promenāžu. Daļu no tām jau esmu “apguvusi”, bet vēl būs kur iet arī citreiz. Vakar izstaigāju tiešām lielo un interesanti (ne pārbagāti) aprīkoto Bērnu parku un tad devos pāri ielai uz Rožu parku. 

Tas bija manējais! To smaržu!!! Jāatzīst gan, ka mēs Latvijā esam daudz pedantiskāki dārzu kopēji un ravētāji, bet tā vien šķiet, ka te viss aug un zied puslīdz pats no sevis un rūpīgai ravēšanai un tādām lietām neviens īpašu uzmanību nepievērš.  

Parkā ir arī estrāde, kurā mēdz notikt dažādi pasākumi un koncerti. Patlaban uz visiem stūriem ir plakāti, kas vēsta, ka 31.jūlijā Rožu parkā būs somu rokgrupas HIM koncerts (“raudamais roks” – tā laikam saucās viņu stils, atceros šo grupu, jo tā bija populāra manu dēlu tīņu gados un arī pašai tīri labi patika). Nu redzēs, varbūt sanāks aiziet.

 Pilsētā ir daudz interesantu… – nesaprotu kā – par grafiti jeb jau par sienu gleznojumiem tie jāsauc? – drusku traki, bet labi izpildīti un ļoti atšķirīgi. Interesantākos pamazām bildēju, kādreiz uztaisīšu atsevišķu galeriju.

Sestdienas rīts atnāca saulains un karstu dienu sološs (jau deviņos bija ap 20 grādiem un zilas debesis). Nospriedu, ka jādodas kādā “pārgājienā”. Vakar kafejnīcā pētīju GoogleMaps un izlēmu aizčāpot uz Brīvdabas muzeju (mazliet vairāk kā stundas gājiens), pie viena arī pilsētas to pusi paskatoties. Nu, no pilsētas nekas ļoti īpašs tur nebija – nolaistas un ne tik nolaistas “veco labo laiku” ēkas jaucas ar sociālisma ēras betona briesmoņiem, līdz nonācu pie glītas un labi uzturētas industriālās ēkas – Continental riepu rūpnīcas (sveiciens tiem, kuri saviem autiņiem šīs “apāvuši”). Tā pozitīvi izcēlās apkārtnē un es pat nodomāju, ka feina gan tā firma…  

 Tā es varēju domāt minūtes 15 – līdz nonācu Brīvdabas muzejā. Vārti vaļā, bet kaut kas tā “interesanti aizdomīgi” tur izskatījās – tā kā plakātu kaudzes sarullētas, plastmasas galdi tiek stiepti iekšā… Apstājos, grozīju galvu, līdz ieraudzīju sargu un viņš mani. Jautāju – vai ir atvērts (darba laiku nekur neredzēju) un saņēmu atbildi, ka nē – slēgts. Jo Continental uz šodienu noīrējuši visu teritoriju savai ballītei. Te nu bija labais Continental… Es laikam izskatījos bēdīga (nu jā – stundu nākusi kājām saulainā dienā) un sargs man ieteica aiziet turpat mazliet tālāk uz ZOO – tas esot vaļā. Kur likties, aizgāju arī. Ieejas biļete maksāja 60 centus un arī skatāmā bija tieši tik daudz – daži lāči, 2 stirnu/lamu veidi, vēl daži štruntiņi un putniņi… Apstākļi dzīvniekiem tikpat šauri un slikti kā Kišiņevas ZOO. Nē, nu apmeklētājiem jau labi – tik mazā laukumiņā dzīvnieks vienkārši nevar paslēpties (nu labi, meža kaķim tas bija izdevies – viņu vienīgo tajā nezāļu mudžeklī neieraudzīju), bet mani laikam doma par kaut kādām dzīvnieku labturības (un manām estētiskajām) prasībām ir iesēdusies pārāk dziļi. Es vairs nevaru iet uz “jaunattīstības” valstu ZOO. 

Viena lieta gan bija savdabīga. Pulkstenis rādīja desmit un biju apmēram vienīgā apmeklētāja (labi, ka kasieris jau bija darbā). Man tiešām bija sajūta, ka tie dzīvnieki mani vēro vismaz tikpat, cik es viņus. Pie tam – es jau varu vienlaicīgi uz vienu skatīties, kamēr tajā mazajā teritorijā uz mani brīžam lūrēja vai pakaļ skrēja (kā emu, protams, sava žoga ietvaros) pat vairāki. Dīvaini un drusku sirreāli. Patīkami jau bija, ka dzīvnieki aktīvi (laikam tas tāpēc, ka vēl rīts), vienīgi jenots saritinājies saldi gulēja. Viņš tā arī nezina, ka es biju turp aizgājusi. 🙂

Vai vēl citreiz mēģināšu iet uz Brīvdabas muzeju? Nezinu, ja nu būs kādi pozitīvi vilinoši iemesli, jo, cik redzēju pāri žogam, tur viss ir krietni maziņāks un vienkāršāks nekā attiecīgajā mūsējā. 

Atceļā jau bija krietni karsts. Mēģināju ieraudzīt, kurā pusē ielai vairāk ēnas un izlēmu iet pa citu maršrutu. Un tas izrādījās pareizi (mans tēvs būtu teicis: “nebēdājies, Jēzus dos klimpu!”), jo nejauši atradu tirgu – uz to savos klaiņojumos biju cerējusi jau no pirmās reizes, jo allaž aizmirstas vietējiem uzprasīt. Tās svaigo augļu un dārzeņu kaudzes!!! Cenas? Īsie gurķi (to gan nav daudz) un dzeltenā konusveidīgā paprika – ap 40 centiem kg, tomāti no 40 mazliet uz augšu (jo dažādi veidi un izmēri). Patlaban ir ķiršu laiks, tie maksā zem 1 eiro, sākas aprikozes, pagaidām dārgas – ap pusotru eiro. Bet – cik gardas! Nopirku arī brinzu (viņu gaumes svaigo sieru) un nu baudīšu “mājas” pusdienas un vakariņas un …, uz kafejnīcu vien pēc kafijas interneta nolūkā aizstaigājot. Feins tirgus, vienīgi patālu – vismaz 20 minūšu gājiens un pavisam uz pretējo pusi maniem ierastajiem virzieniem. Būtu labi, ja izrādītos, ka kaut kur tuvāk ir kāds mazāks “kvartāla tirdziņš” – laiks rādīs. Moldova mani šajā ziņā izlutināja – tur tāds bija pāri ielai.

Kad atnācu, kādu brīdi vienkārši slinkoju istabas vēsumā, tagad aiziešu “internetā paganīties” un gan jau vakarā atkal kādu līkumu pa pilsētu izmetīšu. Par svētdienu īpašu plānu vēl nav, bet gan jau… Ar nopietnajiem darbiem ņemšos pirmdien pie bibliotēkas lielā datora.

Advertisements

Komentāri

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s