Darb-piektdiena

Tā kā esmu tikusi pie iPadam ērta interneta komplektā ar labu kafiju, uzrakstu arī šodienas/piektdienas stāstu.

Nu labi, nebiju tik traka kā solījos, Rektorātā ierados kādos 8.25. 🙂 Bet arī tad, visas citas darbinieces jau bija, izņemot “manējo”. Toties pārliecinājos par to, ka katram mākonim ir zelta maliņa. Kolēģes un pat priekšniece kautrīgi aizbildināja Loredanu, ka brauciens uz Bukaresti esot mokošs (6 stundas ar savu auto vai kādas 11 ar nekomfortablu vilcienu un izrādījās, ka Loredanai šoreiz  ticis otrais) un tālab viņa kādu mirkli kavēšoties… Tad nu laiku īsinot vispirms tiku pie nelielas ekskursijas pa skaisto ēku (ārskats ir iepriekšējā stāstā).  To kompānija Lloyd būvējusi ap 1900-to gadu ofisa vajadzībām. TPU te saimniekojot kopš 1946.gada. Cik nu līdzekļi ļaujot, tik ēku uzturot un remontējot, bet nekādas lielās brīvības nav arī no otras puses – ēka ir arhitektūras piemineklis. Vēl līdz neilgam laikam te bijušas arī dažas fakultātes, tagad palikusi tikai administrācija. Augšējā bildē redzama mazā senāta zāle – tā ir mūsdienīgi aprīkota, ar kādām 60 sēdvietām, te notiekot sanāksmes, doktora darbu aizstāvēšanas un nelielas konferences.  

Otrajā redzama īsteni “vīniski” greznā lielā senāta zāle (līdzīgi grezns ir foajē). Tajā notiekot vissvarīgākās sanāksmes. Pēc Austroungārijas impērijas sabrukšanas, šajā zālē savulaik esot pieņemts  arī Banatas apgabala lēmums par pievienošanos Rumānijai (pārējie varianti: kaimiņvalstis Ungārija un Serbija). Vispār jau pats pilsētas nosaukums ir ungārisks – radies no netālās upes Timišas, taču iedzīvotāju vairākums te vienmēr bijuši rumāņi. 

Atgriežoties no mazās ekskursijas, izrādījās, ka Loredanas joprojām nav. Tad jauki parunājāmies ar nodaļas vadītāju profesori Liu (jeb vajadzētu rakstīt – Liju?) Dolgu – viņa inženierzinātņu studentiem māca telpisko zīmēšanu/modelēšanu vai kaut ko tādu. Arī viņi mokās ar tādām pašām problēmām, kā Latvijas augstskolas: patlaban ir demogrāfiskā bedre, inženierlietas studēt nav viegli, lai dabūtu valsts finansējumu, jāuzņem daudz studentu un pēc tam pašiem jāmokās ar vājākajiem, tos visādi motivējot un mēģinot noturēt (nauda, nauda…). Specifiskas atšķirības ir divas: 1) tā kā te ir diezgan daudz ražotņu, jaunieši  un arī darba devēji lielā mērā dodot priekšroku ātrāk iegūstamai tehniskajai profesionālajai izglītībai. Mūsdienās jau inženieri lielā skaitā ārzemju meitas uzņēmumiem/ražotnēm nav vajadzīgi, jo viņi mēdz būt prasīgi un dārgi. 2) Timišoarieši jau kādus gadus cieš no tā, ka ārvalstu uzņēmumi pārceļ ražošanu uz vēl lētākām valstīm (tālo Ķīnu vai kaimiņzemēm Ukrainu un Moldovu)…  Un tad atkal tehniķi spējot labāk  un vieglāk atrast darbu nekā inženieri. Skarba realitāte. Mēs Latvijā joprojām skandinām, ka inženierus dikti jau nu vajag, bet vai tā tiešām ir?    

Mazliet pastāstīju par Vidzemes augstskolu, iedevu anglisko info lapu un latvisko bukletu un vienojāmies, ka kaut kad vēl satiksimies parunāties.. 🙂

Tad jau bija klāt arī Loredana (9.30) un ar viņas auto devāmies iepazīties ar manu “īsto” prakses vietu – Ražošanas un transporta vadības (menedžments taču!) fakultāti. Fakultāte ir mazākā, bet arī skaistā un atjaunotā senā ēkā (varbūt vēlāk sabildēšu, šodien mums iznāca steidzīga tikšanās). Izstāstīju par savu MD tēmu un ko labprāt no viņiem sagaidītu. Viens no kolēģiem varēja paspīdēt dekāna priekšā, jo zināja, kas ir ArisPlus (sveiciens maniem studiju biedriem),  bet par Stellu gan neviens neko nezināja. Tad izstāstīju ideju  “cilvēku valodā” un viņus tas ieinteresēja. Izrādījās arī, ka labi vien bija, ka vakar vakarā nenoslinkoju angliskoju to savu pamatshēmu – varēju viņiem parādīt kopskatu. Malači, ka viņiem nebija kauns atzīties, ka no psiholoģijas un pedagoģijas smalkumiem viņi neko daudz nezina. Man gan tas nozīmē, ka saņēmu “mājas darbu” – sagatavot īsu pārskatu par teorētisko pamatojumu uztveres tipiem un mācību materiāliem saistībā ar tiem. Nāksies šo to tulkot un šo to radīt no jauna – angliski. Pēc tam tiksimies atkal un varēsim detalizētāk parunāties. Ja šo lasītu profesors Ginters, viņam patiktu – nevarēšu prakses laiku feini nobumbulēt, būs arī jābīda maģistra darbs. 🙂

 Pēc tam nāca reģistrēšanās bibliotēkā. Uhh… – tā patiesi ir milzīga, moderna, plaša un grezna. Interesanti ir realizēts stāvu marķējums kāpņu telpā – virs katra stāva durvīm ir plauktiņš, kurā ir tik grāmatu, kurš stāvs šis ir. Otrais un trešais stāvs izskatās kā bildē – brīvpieejas plaukti un ērtas vietas darbam. Pirmajā stāvā ir katalogi, enciklopēdjias un slēgtais abonements, viss ceturtais stāvs – datordarbavietas ar ļoti skaistu skatu uz pilsētu. Datori, tāpat kā ViA jaunajā ēkā, pieslēgti severim pa taisno, tāpēc nav lieka trokšņa. Platekrāna monitori man ļoti patika, bet neizdevās tikt pie iespējas rakstīt latviski – pati ar uzstādījumiem līdz galam galā netiku, atsauktais IT puisis paskatījās, teica: “skaidrs, tūdaļ būšu atpakaļ”, bet piecu stundu laikā tā arī vairs neparādījās. Nu tad apdarīju visu  nespecifisko. 

Bibliotēka darbojoties kopš pērnā novembra un atklāšanas pasākums noticis mums “pazīstamā” veidā – ar simbolisku grāmatu nodošanas ķēdi no vecās bibliotēkas centrā uz jauno. Ķēdē bijuši 1000 dalībnieki – studenti un mācībspēki. Bet es biju domājusi, ka latvieši ir vienīgie un unikāli…

Bibliotēka ir atvērta darbdienās no 9.00 līdz 20.00, brīvdienās slēgta “parastajā formā”, bet 24/7 režīmā ir pieejama viena plaša darba telpa ar wi-fi, kur var nākt ar savu datoru un strādāt ar saviem vai elektroniski pieejamajiem materiāliem. Es gan vēl nezinu, ko darīšu nedēļas nogalē, jo pieeju šai telpai vēl nedabūju – būšot nākamnedēļ.

Vispār jau tas dzīvībai nav bīstami, bet galvenā man patlaban ir “datorproblēma”. Kā teiktu man pazīstamie datoriķi: principā jau viss ir kārtībā. Bet: 1) bibliotēkas datoriem jau minētā valodas problēma, 2) wi-fi pieeja bibliotēkai būs kaut kad nākamnedēļ, 3) hostelī wi-fi netiek piedāvāts, vadu internetam pieslēgšana tik nesaprotama, ka neesmu tikusi galā un, visticamāk, nedēļas nogalē nebūs neviena, kas palīdzētu. Tad nu atliek šur tur pieejamais wi-fi kafejnīcās, ko pašlaik arī izmantoju. Varbūt painteresēšos par mobilo operatoru priekšmaksas tarifiem iPad vajadzībām – ir tomēr feini, ja internets ir tad, kad ir ērti… Kafija te ir par kādu 1/3 lētāka nekā pie mums, bet summā tomēr var sanākt dārgāk kā tā karte. 🙂

Ko es ņemos ar to internetu un mācībām? Pavisam vienkārši – kamēr man vēl nav daudz paziņu un saprašanas par to, ko citu vēl te varētu sadarīt, varētu arī pastrādāt. Jo tad, kad minētie uzradīsies, tie prasīs laiku un mazinās darbaprieku. 🙂

Advertisements

Komentāri

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s