Visam savs laiks

Pamodos ap septiņiem. Zinu, ka par agru pirmajai dienai, bet neko darīt… – kā nebūt grozījos un kārtojos pa savu istabu līdz gandrīz deviņiem (atradu istabā interneta vadu, bet tas bez paroles mani tīklā iekšā nelaida, arī wi-fi tīkli visi slēgtie…) un tad bez steigas devos uz Starptautisko sakaru nodaļu kārtot papīrus un noskaidrot noskaidrojamo. 
   Rīts apmācies, bet silts, pastaiga bija patīkama. Rektorāta ēku arī atradu bez grūtībām (mājās biju izdrukājusi karti). Salīdzinot ar Rīgu es teiktu, ka tas atrodas Doma laukumā – tiešām pašā pašā vēsturiskajā un tūristu centrā, apkārt plašas gājēju ielas. Tā kā neatcerējos man vajadzīgā kabineta numuru, jautāju administratorei pie ieejas. Viņa man rumāniski atbildēja kaut ko, kas noteikti nebija kabineta numurs un es jau jutu, ka man nepatiks… Drusku vairāk paskaidrojoties (dažus vārdus rumāniski es zinu), izrādījās, ka nodaļa šodien strādā no 12iem (bet pulkstenis ir 9.15). Ko darīt? 

Labi, ka biju uzvilkusi “staigājamo formu” – džinsu pusbikses un krosenes. Tad nu izlēmu savā nodabā pablandīties pa pilsētu, jo tipiska diena te esot saulaina un ĻOTI karsta – nez vai tādā man gribēsies daudz staigāt bez īpaša nolūka. Tā nu varu uzrakstīt pirmos iespaidus par pilsētas centru un tie ir patīkami. Tā kā Vīnē esmu bijusi, piekrītu apzīmējumam “mazā Vīne”, ko timišoarieši visi tā mīl. Jā, ir nolaistāks, bet majestātiski skaisto ēku ir daudz. Daudz arī parku un vienkārši glītu apstādījumu. Zied rozes – dažādās krāsās un to ir daudz. Pilsētā notiek daudz atjaunošanas darbu – tas patīkami, jo ir ko atjaunot. Ir daudz veloceliņu un arī velobraucēju, redzēju arī nomas punktus ielu malās – varbūt kaut kad vēlāk izmēģināšu, ja gribēšu nokļūt kaut kur tālāk. No manas mītnes vietas uz centru ar velosipēdu braukt vispār jau var, bet nezinu vai ir īpaši vērts – tuvu tomēr. Publisku wi-fi gan vēl neesmu atradusi. Atradu tūristu info centru, bet arī tas bija ciet. 

 Samainīju kādus eiro pret lejām, lai vairs nav problēmu ar iepirkšanos mazajās bodītēs un kioskiņos (tādu te visur ir daudz). Naudas maiņas vietu ir daudz, banku un bankomātu arī. Vēl ielu malās ir daudz maziņu svaigi ceptu bulciņu tirgotavu – cilvēki nopērk kādu nieku un ēd vai nu iedami vai apsēžas uz soliņa. Es arī tā izdarīju, jo no paša rīta man mazajās brokastīs bija tikai vēl no Latvijas līdzi paņemtais banāns. Protams, gan maizīšu cenas, gan valūtas maiņas kursi mazliet mainās atkarībā no tā, vai esi pašā centrā vai drusku nostāk. Viena nianse cenu sakarā te ir tāda pati kā Moldovā un neviens to man toreiz paskaidrot nemācēja. “Lielā” naudas vienība ir leja (apmēram 20 centu), “mazā” – bani. Mainot naudu, man izsniedz precīzu summu (kas ir tikai normāli). Bet, ja ir kaut kas jāpērk un tas maksā 1,99 vai līdzīgu summu, tad to 1 banu neviens atpakaļ nedod. Kāpēc? Tāpēc. Kur ir tā robeža no kādas sāk izdot atlikumu es vēl nezinu, bet vispār 1 bana monētas ir.

Kamēr šo rakstu, arī saule ir klāt, bet man vēl stunda jāgaida līdz Starptautiskās nodaļas darba laika sākumam. Jā, laikam jau tāda “dienvidnieciska” ir viņu attieksme, jo es e-pastā tiku jautājusi, vai ir kādi specifiski darba laiki, bet atbildi nesaņēmu, no kā nospriedu, ka viņi strādā “normālo” darba laiku. Bet ir jau labi – auksti nav un ar pilsētu mazliet iepazinos.

Tālāk rakstu vakarā. Tā kā tūrisma centrs ap pusdivpadsmitiem bija vaļā (darbiniece ir viena, un kad viņai vajag kaut kur aizskriet, viņa vienkārši aizslēdz centru) un tur bija wi-fi, tad nu ātri pārbaudīju e-pastu, publiskoju vakardienas ierakstu emuārā un bija jau laiks doties uz Rektorātu. Divpadsmitos biju klāt un man tika paskaidrots, ka jā – Loredanas (tā sauc darbinieci ar kuru visu iepriekš e-pastā kārtoju) šodien nav un tāpēc neko izdarīt nevar. Jānāk rīt, kad viņa būs. Darbu viņi sākot astoņos. Teicu, ka būšu, un saņēmu norādījumu, ka vispār piektdiena ir īsā diena un tāpēc lai es noteikti ierodos līdz pusvieniem (laba atbilde uz manu dedzīgo solījumu būt klāt jau astoņos). 🙂

Tad nu ar visādiem līkumiņiem pa pilsētu nesteidzīgi devos mājup. Par redzēto pamazām rakstīšu citās reizēs. Kaut diena principā bija apmākusies un es no rīta aizsargkrēmu uz sejas uzsmērēju, tomēr secināju, ka esmu nedaudz apdedzinājusi seju. Labi, ka nebija saule visu dienu. Turpmāk būšu vēl uzmanīgāka.

Tā kā Rektorātā darbiniece, redzot manu saskumušo seju par “visu rītdien”, man jauki norādīja, ka es taču varot izmantot šo laiku, lai “gatavotos uz tikšanos”, tad to mazliet arī darīju – iztulkoju galveno shēmu angliski, jo ir plānots iepazīties arī ar to cilvēku, kurš būs “par mani atbildīgs”, jo Starptautisko sakaru nodaļa jau tikai “sakārto papīrus”. 

Laikam jau no pirmās dienas īsti neko vairāk gribēt nevar. 

Komentāri

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s