Tag Archives: Rumānija

1.diena ar jauko pievakari Maramurešā

Garā pirmās dienas pārbrauciena maršruts bija: Timišoara – Arada – Oradea – Carei – Satu Mare – Negresti Oas – Sapanta – Sighet – Baile Costiui.

Kaut kāds skatāms interesantums sākās aiz Satu Mares, bet par nelielām “atrakcijām” jau ātrāk parūpējāmies mēs ar Danielu. Viņš brauc ātri un tipiski “rumāniski” – briesmīgi raustot auto: gāze-bremze-gāze… un rezultātā  jau pēc pāris stundām es jutu, ka man tā jocīgi paliek ap dūšu. Nu un, tipiski, kondicionieris arī tika “taupīts”, kaut ārā ap 40 grādiem – sviedri visiem tecēja kā upes. Palūdzu apstāties uz dažām minūtēm kaut kur ēnā. Grupas biedri pie viena man lika arī pārsēsties uz priekšu (pirms tam sēdēju pirmajā no parastajām pasažieru rindām pa vidu un centīgi skatījos uz ceļu, kā to allaž iesaka). Tā kā vieglāk palika, bet bija jau par vēlu – 2 reizes nācās stāties jau nopietna nelabuma dēļ. Protams, jutos neērti par to, bet vēlāk dāmas atzinās, ka pusei no viņām arī bijis slikti, bet kā nebūt izturējušas – nu traks ir Daniela stils. Par laimi, nākamajās dienās viss bija labi, kaut īsti kalni tikai tad sākās. Bet nu jā – tālāk es visu laiku sēdēju priekšā ar ventilatoru sejā un varbūt ķermenis arī kā nebūt pielāgojās/samierinājās. 🙂

IMG_6795Pietiks tagad fizioloģijas, pārejam pie ģeogrāfijas.

Kalnos esmu bijusi ne reizi vien un zinu, ka man vislabāk patīk “mīlīgie” – omulīgi ar mežiem apaugušie un mūsu izbraukātais rajons tieši tāds bija – bagātīgi klāts ar dažāda veida mežiem, kailu klinšu bija maz – ne velti šos saucot par “mežainajiem Karpatiem”. Aprakstīt nevar, jāredz!

Kaut kur kalnos pēkšņi pamanīju, ka pretī brauc Impro tūristu autobuss no Latvijas. Nodomāju – interesanti gan, ko tad viņi šajā stūrī skatījušies. Pēc pusstundiņas sapratu, jo piebraucām pie nu jau arī latviski diezgan aprakstītajiem Jautrajiem kapiem (Cimitirul Vesel), kas atrodas Sapantā.

IMG_6399Īsā versija: ap 1930.gadu kāds vīrs izdomājis, ka nav ko kapus taisīt garlaicīgi pelēcīgus, košumu un jautrību vajag, tālab sācis vietējiem piedāvāt iespēju izgatavot košus koka “kapakmeņus”, kas ataino kādus svarīgus momentus mirušā cilvēka dzīvē vai nodarbošanos, vai ko nu vajag un satur arī kādu pastāstiņu vai pat joku saistībā ar šo cilvēku. Tā nu tas turpinās līdz šai dienai un košo kapavietu jau ir daudz.

Bet vispār jau rumāņi ir malači – sapratuši, ka ziņkārīgajiem tūristiem kaut ko tādu dikti vajag, viņi tirgo biļetes uz šo pasākumu. Padomājiet – ieejas maksa par kapu apmeklējumu! 🙂

IMG_6410Manējā – studentu – maksāja mazliet zem 1 eiro, parastā biļete – zem pusotra. Praktiskais labums – glītajā biļetē ir gan kapsētas, gan pilsētiņas nosaukums – citādi es tagad nemaz nevarētu smuki uzrakstīt, kur tas bija. Interesanti, ka latviskajos aprakstos pārsvarā nav minēts, kur īsti šie kapi atrodas. Mazliet tālāk ir arī “parastā” kapsēta.

Protams, ja jau tūristi ir ievilināti, tad arī visāda veida tirdzniecība turpat notiek.

IMG_6404Pievērsu uzmanību arī piekapsētas baznīcai. Patlaban tā ir sastatņu ieskauta, jo tiek atjaunota, bet vienu bildi pielieku. Rumāņu (pareizticīgo) baznīcas ir ļoti greznas no iekšpuses, bet nereti no ārpuses arī – to te var redzēt.

Otrs iemesls, kādēļ liku bildi – ekskursijas laikā bieži redzējām visu vecumu sievietes apmēram šādos tērpos (vienīgi apavi, protams, bija parastie). Vīriešiem gan nezkādēļ neko šādu mugurā neredzēju. Bet jo mazās meitenes un cienīgās tantes apmēram šādā apģērbā (tantēm vēl arī melni vai puķoti lakati galvā) izskatījās ļoti labi. Iespējams, viņu bija tik daudz gan tādēļ, ka bija nedēļas nogale, gan arī dēļ praktiski visās pilsētās un apdzīvotās  vietās svinētiem svētkiem, kas tika saukti par pilsētu svētkiem, bet ir saistīti arī ar baznīcas lietām – Mariju. Nobildēt reālās dāmas tērpos gan nepaspēju. Pielieku saiti uz mazu fotogaleriju. Jautros kapus pārlieku daudz nebildēju – ja ir interese paskatīties vairāk, internetā jau ir milzums bilžu.

petriTurpat netālu ir trešā augstākā Rumānijas baznīca, kas vienlaikus ir arī pasaulē augstākā koka un pareizticīgo baznīca. Tā ietilpst Sapantas Petri klostera ēku kompleksā un ir tradicionālās rumāņu “kalnu” arhitektūras paraugs. Līdzīgas baznīcas redzējām arī citur, tikai mazākas. Komplekss ir jauns – uzbūvēts pirms kādiem 10 gadiem, viss ļoti skaists un sakopts. Izmantoti patiešām milzīgi koki.

Bet ko man tur daudz stāstīt – arī par šo pielieku saiti uz mazu fotogaleriju. Patīkamā ziņa – ieeja ir bez maksas un laika ierobežojuma. Mēs tur bijām pavēlu – gandrīz jau sāka krēslot, visu apmeklētājiem atvērto izstaigājām, bijām vienīgie.

Baile CostiuiTālāk devāmies uz Daniela dzimto ciemu Baile Costiui. Bija doma, ka varēsim paplunčāties pa dabiska sālsūdens baseinu, bet nesanāca – bija jau pilnīgi tumšs. Puse no mums pārnakšņoja koka viesu mājiņās pie baseina (tas maksāja ap 5 eiro, labā laikā pie baseina varētu arī padzīvoties), otri 4 mēs gulējām Daniela mājā – viņš to nopircis pirms dažiem gadiem un daļēji atjaunojis. Tagad netiek skaidrībā, vai grib to pārdot (jo tomēr tālu) jeb paturēs un tad jāturpina atjaunošana.

Es joprojām jutos slikti, aizmigu momentā, kamēr pārējie vakariņoja un pļāpāja pie vīna glāzes. Nākamajā rītā jau septiņos devāmies tālāk – par to būs nākamais stāsts.

Garā pusstundu trijstūra sestdiena

Sākšu ar paziņojumu – tā kā patlaban mana dzīve šeit patlaban ir pārsvarā “bibliotēciski neinteresanta”, tad, iespējams, nerakstīšu katru dienu, bet gan tad, kad kaut kas būs izdarīts, noticis vai sakrājies.

Un vispār tas paziņojums bija tieši piektdienas sakarā – nu nekā īpaša par to ko uzrakstīt nav – istabiņa, bibliotēka un kāda ēšana (un arī nekā interesanta)… Par tādām dienām tad turpmāk īpaši nerakstīšu.

Sestdienu sev sarūpēju mazliet interesantāku (ne velti ieraksta nosaukums arī izdevās feins 🙂 ). Bet sākās viss ar to, ka pārliekā sēdēšana bibliotēkā pat man ir apnikusi un tālab, kaut man tagad laikam ir pieeja arī “svētdienu zālei”, nolēmu to nepārbaudīt un šajā nedēļas nogalē bibliotēkai pat tuvumā nerādīties. Nu ir sestdienas vakars – pagaidām izdodas.

Tā kā joprojām ideju tālākiem piedzīvojumiem nav un ledusskapis rādīja, ka derētu tirgus apmeklējums, sāku domāt par maršrutu. Nolēmu, ka ar tirgu vien būs par maz staigāts un diena arī gara, jāpiedomā klāt vēl kaut kas. Vienudien biju iegājusi pilsētas centra iepirkšanās centrā. Sajūta kā puspamestā mauzolejā – patumšs, nolaists, tukšu vietu vairāk kā aizņemtu, tas kas ir pārsvarā nekādu uzticību neraisa… Nu jā, laikam jau mūsdienās lielajiem centra veikaliem nav viegli. Izskatās, ka te arī ir pazīstama “Vecrīgas problēma” (skaistās centra ēkas aizņem ofisi un kas tik ne vēl, cilvēki te īpaši nedzīvo) un pie tam plašākā teritorijā, arī jaukie parki klientus diez ko negādā. Biju dzirdējusi, ka galvenā iepirkšanās vieta ir Iulius Mall. Paskatījos GoogleMaps – pusstundas gājiens un sapratu, ka tas man der. Lielas vajadzības iepirkties patlaban vēl nav, īstais brīdis doties apskatīties kas un kā. Turpinot skatīties kartē, izrādījās, ka ir ērti “pieejamas” vēl 2 pusstundas un maršruts kopā veido glītu trijstūri: no iepirkšanās centra ir apmēram pusstunda (pa nebijušu maršrutu) jāiet līdz tirgum un no tirgus līdz manai istabiņai arī orientējoši pusstunda. Tātad – teorētiski pusotras stundas gājiens plus uzkavēšanās šur vai tur pēc pašas ieskatiem.

Izgāju mazliet pēc desmitiem, atgriezos ap pusčetriem, apsēdusies biju kādas 7 minūtes (parciņā ēnā uzēst svaigi pirktos ķiršus). Nu re, tāpēc arī nosaukums tāds. Bet bija labi (ka karsti, tas jau te ir un būs normāli un Latvijā arī, cik redzu no ziņām, patlaban ir apmēram tāpat).

iulius mallLielāko daļu “liekā” laika, protams, pavadīju iepirkšanās centrā, nopērkot pavisam maz un gandrīz vai smieklīgas, bet vajadzīgas  lietas. Piemēram, no milzīgā Auchan iznācu ar dušas želeju un švammi. Visu to H&M, C&A… Un vēl nezinkādo līdzīgo “pārbaudes” rezultāts – viena maza viegla blūzīte karstajām dienām. Bet vispār šis ir salīdzināms ar mūsu Alfu vai Spici – mazāks nav noteikti, ģeogrāfijas pirmajās reizē absolūti neizprotama… Vairāk ir vienīgi āra terašu ar kafejnīcām, protams, gan Starbucks, gan citi lielie zīmoli ir pārstāvēti. Protams, gaiss bija kondicionēts un tas nemaz nevilināja  doties ātrāk tālāk.

Tā kā biju gan rūpīgi karti iepriekš paskatījusies, gan līdzi paņēmusi, ar ģeogrāfiju problēmu šoreiz nebija. Tirgū ar prieku redzēju, ka parādās arī vietējie persiki un nektarīni, kamēr aprikozēm, tomātiem un citām nu jau pilnā sparā ražojošām kultūrām cenas iet uz leju. Ķirši, kā izskatās, iet uz beigām. Nezinu vai šajā reizē tikšu pie iespējas kaut ko no garšīgajiem ēst tieši no koka, bet tieši no tirgus  arī garšo labi. 🙂 Kaut gan – kaut ko “tieši no koka” tomēr dabūju – kazenes sāk gatavoties (vēl gan paskābas) un vienos ceļmalas džunglīšos es pret to kārdinājumu nenoturējos. Iepriekš šur tur gadījies redzēt uz ceļa nobirušas gatavas dzeltenās un sārtās Kaukāza plūmītes (nosaukums “aličas” man dikti nepatīk) un pat zīdkoka ogas, bet tās vietas nav bijušas pacelšanai piemērotas.

Atgriežoties, protams, duša un visu mugurā bijušo drēbju mazgāšana. Tad aprikozes un neliela slinkošana. Vakariņās izdomāju aiziet uz vienu no sev vistuvākajām kafejnīcām, bet diezgan ātri dabūju mukt projām – wi-fi un terase ir, bet tā atrodas ēku ielokā – tāds bezgaiss un karstums pat vēl astoņos vakarā! Būs turpmāk jāmeklē caurvējainākas vietas.

Uz Rumāniju!

viaIlgi mierā un uz vietas nosēdēt es nevaru… – jārosās! Ja rudens-ziemas-pavasara periodā mans “nemiers” izpaudās braukāšanā uz Valmieru, studējot sociotehnisku sistēmu modelēšanu, tad nu visi studiju kursi ir nokārtoti un pienācis laiks aizrosīties kaut kur tālāk – uz Rumāniju.

Ko un kā? Došos praksē Erasmus+ programmas ietvaros. 24.jūnijā lidošu uz Budapeštu un no turienes tālāk x stundu (kādu četru?) brauciens ar autobusu uz Timišoaru Rumānijā. Kāpēc tā? Var jau lidot arī uz Rumānijas galvaspilsētu Bukaresti un tad mēģināt aizkulties uz Timišoaru, bet tas esot vismaz uz pusi tālāk un busi no Budapeštas esot komfortablāki un ātrāki – tā stāsta internets. Noticēju. Kā būs reāli – gan jau uzrakstīšu.

Latvijā atgriezīšos 9.septembrī. Pa vidu – cik nu sanāks – rakstīšu tepat emuārā par to, kā man veicas vai neveicas.

logo uptPēc ilgstošiem prakses vietu meklējumiem (nu nekādi viņi – iespējamie partneri – nesaprot, kas tas par zvēru – sociotehnisku sistēmu modelēšana un kas tas par studentu-praktikantu, kam jau ir doktora grāds…), laimīgas sakritības (paldies ASV jūrniekiem!) rezultātā Timišoaras Politehniskā universitāte ir ar mieru mani uzņemt.

romania-logo-12Droši vien līdzīgi daudziem, neko diži daudz par Rumāniju nezinu. Ātri paskatījos wikipēdijā: Rumānijā ir ne tikai “Drakulas vietas” – tā ir liela valsts ar 20 miljoniem iedzīvotāju (10 Latvijas sanāk), “manā” pilsētā ap 300 tūkstošiem, augstskola esot viena no lielākajām Eiropā…

romania-regions-mapNu ir laiks sākt mācīties Rumānijas ģeogrāfiju: 

  • galvaspilsēta Bukareste ir labās puses sarkanajā apgabalā – Valahijā;
  • lielā oranžā pa vidu ir Transilvānija – “Drakulas rezidence”;
  • Timišoara atrodas dzeltenajā – Banatas apgabalā. Vēsturiski tas ir bijis Austroungārijas impērijas sastāvdaļa, līdz ar to esot samērā attīstīts.

Universitatea_Politehnica_Timisoara_-_RectoratTimišoara esot radusies nosusināta purva vietā… Bet sava skaistuma dēļ tiekot saukta par mazo Vīni… – nu, nu tad jau redzēs kā tas viss iet kopā.

Bet augstskolas administratīvā ēka ir pašā centrā un tiešām kā no Vīnes – sk.bildīti. Augstskolas “kampuss” esot “kājām ejamā attālumā” – to jau nākamnedēļ pārbaudīšu un tad uzrakstīšu.